True Life In God - Vassula Ryden arrow Eņģeļa tuvošanās

Patiesas dzīves Dievā draugi!

Tikšanās ar Vassulu Rīdenu ir pagājusi, paldies visiem vēstījumu draugiem, atbalstītājiem un lūdzējiem!
Pasākuma foto varat šobrīd skatīt: facebook.com/vestijumi
Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102



 

 
 


Šķīstīšana turpinās

Pagāja dažas dienas un kādā no sarunām eņģelis man pēkšņi palūdza aiziet uz garīgo semināru, sameklēt kādu priesteri un parādīt viņam šos vēstījumus. Izdarīju tieši tā, kā viņš man sacīja, bet mani gaidīja vilšanās. Sagaidīju ļoti daudz, bet saņēmu kaut ko līdzīgu pliķim. Priesterim šķita, ka piedzīvoju dziļu psiholoģisku krīzi un atrodos uz šizofrēnijas robežas. Iespējams, vēlēdamies to pārbaudīt, viņš vēlējās aplūkot manas rokas un saņēmis tās savējās, ilgstoši vēroja. Es sapratu, ko viņš domā, jo zināju, ka psihisko saslimšanu gadījumos dažkārt plaukstās var saskatīt zināmas anomālijas. Priesterim šķita, ka Dievs viņam uztic mani kā ļoti smagu krustu, kas viņam tagad būs jānes. Aiz žēluma viņš mani aicināja nākt jebkurā laikā, kad vien vēlos. Es tā arī darīju, gāju pie viņa katru otro vai trešo dienu. Man pašai tas nepatika, jo sākumā viņš pret mani izturējās kā pret psihiski slimu. Tā tas turpinājās aptuveni trīs vai četrus mēnešus. Es gāju pie viņa vienīgi, lai pierādītu, ka neesmu slima. Visbeidzot arī priesteris saprata, ka esmu vesela un kādu dienu viņš pat atzina, ka Dievs varbūt man ir dāvājis īpašu harismu.

Vienlaicīgi sargeņģelis turpināja mani vest tuvāk Dievam un viena no pirmajām lietām, kuras viņš man iemācīja, attiecās uz atpazīšanu. Šīs mācības par atpazīšanu vēl vairāk satracināja sātanu, jo tagad, viņam parādoties gaismas eņģeļa izskatā, es sāku pamanīt atšķirību un viltojumu.

Sargeņģelis man sacīja, ka viņa misija tuvojas noslēgumam, jo Jēzus pats vēloties sarunāties ar mani. Dzirdētais mani apbēdināja, jo es nevēlējos, lai eņģelis mani atstātu. Viņš centās mani mierināt, skaidrojot, ka ir tikai Kunga kalps un tagad man ir jāuzlūko pats Dievs. Daniels paskaidroja, ka viņa misija ir bijusi tikai aizvest mani pie Dieva un sargāt mani šajā ceļā, tomēr, lai ko viņš neteiktu, tas mani turpināja sāpināt. Doma, ka nākamajā dienā es vairs nevarēšu sarunāties ar savu sargeņģeli, man šķita nepanesama.

Kā Daniels bija teicis, - kādu dienu viņa vietā pie manis atnāca Jēzus. Atklājoties man pirmo reizi, Viņš vaicāja: „Kurš no namiem ir svarīgāks – tavējais vai Manējais?” Es atbildēju, - „Tavējais.” Jutu, ka mana atbilde iepriecina Kungu, un, mani svētījis, Viņš aizgāja.

Nākamo reizi sargeņģeļa vietā atkal atnāca Kungs, sakot: „Tas esmu Es.” Redzot, ka es šaubos, Viņš sacīja vēlreiz, nu jau pavisam skaidri: „Tas esmu Es, Dievs.” Bet, tā vietā, lai priecātos, es jutos nelaimīga. Man ļoti pietrūka mana sargeņģeļa. Es viņu biju iemīlējusi tik ļoti, ka viena vienīga doma par to, ka viņa vietu varētu ieņemt Dievs un es vairs viņu neredzēšu, man šķita nepanesama. Vēlētos pieminēt, ko teica Kungs, redzēdams manu mīlestību uz manu sargeņģeli. Viņš sacīja, ka neviens cilvēks vēl nekad nav mīlējis savu eņģeli tik ļoti kā es un Viņš arī cer kādu dienu teikt, ka „Neviens cilvēks šajā laikmetā nav mīlējis Mani tik ļoti kā tu.”

Sargeņģelis turējās ēnā, savukārt Dievs man vaicāja: „Vai tu mani mīli?” Es atbildēju, ka jā. Viņš mani nenosodīja par to, ka es Viņu mīlu nepietiekami, bet tā vietā vienkārši piebilda: „Mīli Mani vairāk.”

Atnācis nākamo reizi, Kungs sacīja: „Atdzīvini Manu namu” un atkārtoja: „Atjauno Manu namu. Neatceros, ka būtu Viņam atbildējusi, bet apzinājos, ka Viņš man lūdz neiespējamo.

Nākamajās dienās mani apmeklēja gan sargeņģelis, gan Jēzus, bet dažkārt arī abi kopā. Eņģelis mani aicināja samierināties ar Dievu. Šis lūgums mani pārsteidza un es atteicu, ka nekad neesmu karojusi ar Dievu un kā gan šajā gadījumā lai samierinos ar Viņu?

Dievs man vēlreiz lūdza Viņu mīlēt, Kungs aicināja mani būt ar Viņu tikpat tuvās attiecībās kādās es biju ar savu eņģeli, - tas nozīmēja – sarunāties ar Viņu kā ar draugu, bet pagaidām man tas neizdevās. Es neizjutu Viņu kā draugu, bet drīzāk kā svešinieku. Eņģelis man turpināja atgādināt, ka ir tikai Kunga kalps un aicināja mīlēt un godināt Dievu. Jo vairāk viņš mani mudināja tuvoties Dievam, jo mani pārņēma lielāka panika un bailes par to, ka eņģelis varētu mani atstāt pavisam. Sargeņģelis mani aicināja atdot sevi pilnībā Dievam, bet es to nedarīju.

Tikmēr arī sātans nepadevās un, redzēdams manu vājumu, bija nolēmis un cerēdams mani dabūt savos tīklos. Vienu vai divas reizes Dievs man dāvāja žēlastību dzirdēt Jēzu sarunājamies ar sātanu. Sātans Viņam lūdza pārbaudīt mani. Ļaunais gars sacīja Jēzum: „Paskatīsimies, paskatīsimies uz Tavu Vassulu… Tava mīļā Vassula nespēs palikt uzticīga, viņa pakritīs un šoreiz jau uz visiem laikiem. Es Tev to pierādīšu viņas pārbaudījumu dienās.” Un tā sātanam atkal tika atļauts pārbaudīt mani visdažādākajos veidos. Kārdinājumi bija neticami! Katru reizi, kad sapratu, ka tas ir kārdinājums un to pārvarēju, viņš manā ceļā nolika nākamo, kas bija lielāks par iepriekšējo… Ikdienas grēki tik ļoti saistīja manu dvēseli, ka šķita to vadām uz elli. Tad viņš atkal atsāka savus uzbrukumus. Uz mana vidējā pirksta, kurš kalpo rakstīšanai, viņš uzlēja verdošu eļļu un tanī pašā mirklī parādījās arī čūla, kuru man nācās pārsiet, lai es varētu rakstīt. Sātans mēģināja man uzbrukt vēlreiz, ik reizes cenzdamies mani novērst no attiecībām ar Dievu un rakstīšanas. Tagad rakstīšana man sagādāja lielas sāpes. Tikko mans pirksts sadzija, viņš atkārtoja savu uzbrukumu atkal un atkal no jauna, tāpēc vairākas nedēļas man nācās rakstīt, izjūtot lielas ciešanas.

Kad kopā ar ģimeni bijām aizbraukuši brīvdienās uz Taizemi, nolēmām ar laivu aizbraukt ekskursijā uz vienu no salām. Atpakaļceļā, tikko bijām iekāpuši laivā, tā sašūpojās un es zaudēju līdzsvaru. Lai nenokristu, es tvēros pie pirmās lietas, kas pagadījās pie rokas, - tas izrādījās laivas sakarsētais dūmvads un es sadedzināju visu savas labās rokas plaukstu. Pirmā lieta par kuru padomāju bija: „Kā tagad rakstīt?” Plauksta sūrstēja, bija apsārtusi un ļoti sāpēja. Mēs atradāmies pusstundas attālumā no viesnīcas un, kamēr to sasniedzām, pietūkums un sāpes bija izzuduši, - no apdeguma nebija ne miņas! Vēlāk Kungs man teica, ka nebūtu ļāvis sātanam aiziet tik tālu un tāpēc dziedināja manu roku.

Sātans vēlreiz mēģināja mani novērst no rakstīšanas parādoties manam dēlam (viņam tolaik bija desmit gadi) sapnī. Viņš pieņēma veca vīra izskatu un, sēžot uz gultas malas, sacīja: „Pasaki savai mātei, lai tā labāk beidz rakstīt bet, ja nē, es ar tevi izdarīšu to pašu, ko jaunībā izdarīju ar viņu. Kamēr tu gulēsi, es atnākšu pie tevis, paraušu atpakaļ tavu galvu un nožņaugšu tevi.”

Es to biju pieredzējusi būdama aptuveni sešus gadus veca. Kādu nakti, guļot gultā, tieši pie mana kakla parādījās divas ļoti neglītas, vecas rokas, nākamajā brīdī manu galvu kāds it kā parāva atpakaļ, vēlēdamies pieķerties kaklam… Un tad viss norima… Tikai es vēl arvien drebēju un šī pieredze iespiedās manas atmiņas dziļumos.

Sātans mani vajāja jau kopš agras bērnības, it īpaši sešu gadu vecumā, biedēdams mani sapņos melna suņa izskatā. Es redzēju sevi staigājam pa tumšu koridoru, tā galā vienmēr bija šis rūcošais suns, gatavs lēcienam, lai saplosītu mani gabalos, tā kā man nācās skriešus doties no turienes projām.

Kad man bija kādi desmit gadi, es sapnī redzēju Jēzu. Viņš stāvēja gaiteņa galā un es viņu redzēju tikai daļēji, līdz vidum. Viņš smaidīja un aicināja: „Nāc, nāc pie Manis.” Pēkšņi es sajutu, kā mani sagrābj neizprotama straume un nes arvien tuvāk un tuvāk Viņam. Man bija bail no šīs straumes, tāpēc Jēzus, to nojauzdams, man uzsmaidīja. Straume mani aiznesa līdz pat Viņam un es sastapos ar Viņu vaigu vaigā…

Apmēram divpadsmit gadu vecumā vēlreiz piedzīvoju ko pārdabisku, - garīgās laulības ar Jēzu. Es sapņoju, ka esmu ietērpta līgavas tērpā un mans līgavainis ir Jēzus, es Viņu neredzēju, bet zināju, ka Viņš tur ir. Mēs gājām kāzu gājienā un apkārtējie cilvēki sveica mūs ar palmu zariem rokās. Uzreiz pēc laulībām es iegāju istabā, kurā mani sagaidīja mūsu svētā Māte, svētā Marija Magdalēna un vēl divas svētas sievietes. Marija izskatījās ļoti laimīga un pienāca man klāt, lai mani apkamptu. Tad, nekavējoties, viņa sāka kārtot manus matus un drēbes, un es nopratu, ka viņa vēlas mani darīt skaistu Savam Dēlam.



 
 
 
Šīs dienas vēstījums:
Maniem Vēstījumiem ir jānonāk viņa rokās

Vakardienas vēstījums:
Esi lēna dusmoties.

Dienas vēstījums tavā e-pastā!
 
 

 


Pamats Garīgums Baznīcu vienotība Starpreleģijas Misija Beth Myriam Liecības Bibliogrāfija Jaunumi Kontakti Vēstījumi Meklēt
Tlig.lv © 2009