Tuksnesis un pilnīga sevis pakļaušana Dievam

„Es tevi savaldzināšu un izvedīšu tuksnesī un tur Es runāšu uz tavu sirdi.” (Oz 2, 16)

Nākamajā etapā Dievs vēlējās mani pilnībā pakļaut Sev, vienoties ar mani tā, lai es pilnībā piederētu Viņam. Viņš vēlējās mani veidot un pārveidot. Es nebiju spējīga pakļauties Viņa gribai, tādēļ man nācās iziet vēl kādu šķīstīšanas posmu, kas man palīdzētu samierināties ar Dievu un atdot sevi Viņam pilnībā. Tas notika tā: kādu dienu, kad es saucu uz Dievu, man par lielu pārsteigumu, atbildes nebija. Es sāku izjust bailes un pagriezusies atpakaļ, centos saskatīt savu sargeņģeli, bet arī viņa tur nebija… Viņa cietā es sajutu, ka man apkārt ir vairākas dvēseles, kuras man tuvojas kā ubagi ¹. Viņi centās izlūgties lūgšanas, svētības un svētīto ūdeni. Es nekavējoties devos uz baznīcu un atnesu svētīto ūdeni. Tad viņi lūdza, lai es viņus apslacinu ar šo ūdeni. Šī rīcība pievilka vēl vairāk dvēseļu un pēc mirkļa man apkārt jau bija liels pūlis. Biju pārsteigta, ka tas viņus atbrīvoja no sāpēm un dāvāja prieku. Viens no viņiem mani lūdza lūgties par viņu un svētīt. Es nezināju, kā to izdarīt, tādēļ viņš man ieteica pavisam vienkāršu lūgšanu un svētību. Es tā arī izdarīju, un viņš pēc šīs lūgšanas, ļoti priecīgs un pateicīgs arī svētīja mani. Man tas bija kaut kas pilnīgi jauns, bet es jutu, ka lūgšanas šīs dvēseles paceļ un iepriecina. Es izmantoju iespēju, lai pavaicātu, kur ir mans sargeņģelis, kuru mana sirds jau bija paspējusi iemīlēt, tomēr nesaņēmu nekādu atbildi.

Ikviena no šīm vientulības pilnajām dienām līdzinājās veselam gadam, es meklēju mieru, bet nespēju to atrast. Man apkārt bija ģimene un draugi, bet es vēl nekad nebiju jutusies tik vientuļa un pamesta, šķita, ka eju cauri ellei. Daudzkārtīgi es meklēju savu eņģeli, bet šķita, ka viņš ir vienkārši izzudis. Šis lidojums nogurdināja manu dvēseli, - es Viņu meklēju, bet neatradu, saucu, bet Viņš neatsaucās… Trīs nedēļas es klīdu pa tuksnesi, drīzāk mirusi nekā dzīva, līdz beidzot es vairs nespēju to paciest. Šajā briesmīgajā naktī es ar asarām, no visas sirds un kā vēl nekad agrāk, saucu uz Dievu: „TĒVS!! … kur Tu esi? … Tēvs? … Kāpēc Tu mani esi atstājis? Ak, Dievs, paņem mani! Ņem un izmanto, kā vēlies! Šķīstī mani, lai es varētu būt Tev noderīga!”

Pēc šī, no sirds dziļumiem nākušā kliedziena, debesis pēkšņi atvērās un atskanēja pērkonīga, saviļņojuma pilna Tēva balss, kas sauca man pretī: „ES, DIEVS, MĪLU TEVI!” Šie vārdi līdzinājās dziedinošai eļļai, kas izplūda uz gūtajiem dziļajiem ievainojumiem tā, ka tie tajā pašā mirklī sadzija. Caur šiem Dieva vārdiem es piedzīvoju Viņa bezgalīgo Mīlestību.

Pēc šiem vārdiem man šķita, ka esmu izmesta no viesuļvētras un iekritusi brīnišķīgā, miera pilnā dārzā. Eņģelis atkal bija ar mani un ar lielu maigumu aizsāka dziedināt manas rētas, kuras biju guvusi naktī šķērsojot bezgalīgo tuksnesi.

Tad Jahve mani aicināja atvērt Bībeli un lasīt. Jau pirmā vieta, kuru izlasīju, izraisīja manī asaras un atgrieza manu sirdi pie Dieva, neparastā veidā atklādama Dieva Sirds noslēpumu. Izceļošanas grāmatā es lasīju šādus vārdus:

”Ja tu ņem ķīlu un paturi sava kaimiņa mēteli, tad, pirms saule norietējusi, tev tas jāatdod atpakaļ, jo tas ir viņa vienīgais apsegs, viņa apģērbs, - tanī viņš būtu gulējis; un, kad viņš kliegs uz Mani, Es to paklausīšu, jo Es esmu žēlsirdīgs.” (22, 25- 26)

Dievs, tikai Viņam vienam zināmu iemeslu dēļ nesteidzās man paskaidrot šajās trijās nedēļās notikušā jēgu. Kungs pie tā atgriezās 1990. gada 22. decembrī un lūk, - Viņa paša teiktais:

„Mana Sirds, šis Mīlestības Bezdibenis, ilgojās pēc tevis. Tu manai Sirdij liki piedzīvot vienīgi daudzkārtīgas sāpes un nodevību. Tu, mazā, vārgā radībiņa, cīnījies pret Mani… Tomēr es zināju, ka tev nav dalīta sirds un kādu dienu Es to iekarošu, tā pilnībā piederēs Man. Cīnīdamās pret Mani, tu biji īsts sava laikmeta bērns, bet es nogrūdu tevi no troņa, vilku cauri putekļiem un tuksnesi, atstādams tevi tur vienu.

No pašiem tavas esamības sākumiem Es biju piešķīris tev sargeņģeli, kura uzdevums būtu tevi sargāt, vadīt un mierināt. Bet Mana Gudrība lika sargeņģelim tevi atstāt savā vaļā, vienu pašu tuksnesī. Es sacīju: „Tev ir jādzīvo, apzinoties savu kailumu ².” Tā kā neviens cilvēks nav spējīgs izdzīvot vienatnē ³, tad sātans būtu varējis tevi pārņemt pilnībā un nogalināt. Tādēļ es viņam biju aizliedzis tev pieskarties. Visbeidzot, savā izmisumā un šausmās, tu atcerējies Debesis un sauci pēc Manas palīdzības. Tavas vaimanas un lūgumi pēkšņi pārlauza apkārt valdošo, nāves pilno klusumu, tavs šausmu pilnais kliedziens caururba Debesis un aizsniedza Vissvētāko Trīsvienību…

„Mans bērns!” – šis Tēva prieka pilnais sauciens atbalsojās Debesu plašumā, - „Tagad Es viņu ievadīšu Savās brūcēs ⁴, Es ļaušu viņai ēst Manu Miesu un dzert Manas Asinis. Es ņemšu viņu par Savu laulāto draudzeni un viņa būs Mana uz mūžiem . Es viņai atklāšu to mīlestību ar kādu Es viņu mīlu, viņas lūpas slāps pēc Manis, bet viņas sirds būs mana atpūtas vieta. Ik dienas viņa pakļausies Manai Taisnībai, bet Es viņai uzcelšu Savas Mīlestības un Savu Ciešanu altāri. Es un vienīgi Es būšu viņas vienīgā mīlestība un kaislība un Es viņu sūtīšu sludināt Manu Vēsti līdz pat pasaules malām iemantot man reliģiju zaudējušos cilvēkus, tos, kurus viņa pat nepazīst. Bez kurnēšanas viņa nesīs Manu miera un mīlestības Krustu pretim Kalvārijai.”

„Un Es, Svētais Gars, nonākšu pār viņu un atklāšu Mūsu Patiesību un dziļumus ⁵. Ar viņas starpniecību Es atgādināšu pasaulei, ka vislielākā dāvana ir MĪLESTĪBA.”

„Tagad svinēsim! Lai priecājas visas Debesis!”

Dievs man dāvāja redzējumu, kas man palīdzētu labāk izprast notiekošo, ļāva saprast sātana agresivitātes cēloņus. Kamēr es nebiju piedzīvojusi atgriešanos, ļaunais gars bija apmierināts un lika mani mierā, neizrādīdams nekāda veida agresivitāti. Bet sajuzdams, ka es pievēršos Dievam un baidīdamies mani zaudēt, viņš sāka uzbrukt manai dvēselei.

Man bija šāds redzējums: es stāvēju istabas vidū un redzēju sātanu rāpojošas čūskas izskatā. Šai redzējumā čūska agrāk bija mans mājdzīvnieks, par kuru es biju sākusi zaudēt interesi un tāpēc vairs nebaroju viņu. Izsalkusi un pārsteigta tā izlīda no sava cauruma barības meklējumos. Es redzēju kā viņa ložņā ap savu šķīvi un atrod tajā vienīgi dažas nokritušas vīnogas. Čūska tās apēda, bet šķita, ka ar to nepietiek, tādēļ barības meklējumos tā sāka virzīties uz virtuves pusi. Vienlaicīgi čūska sāka just, ka mana attieksme pret to ir mainījusies un es no drauga esmu pārvērtusies ienaidniekā. Es zināju, ka šīs pārmaiņas dēļ čūska tagad centīsies mani nogalināt. Es sāku izjust bailes, bet tieši tajā brīdī parādījās mans sargeņģelis un vaicāja, vai man ir kādas problēmas. Es tam izstāstīju par čūsku un sargeņģelis man apsolīja parūpēties par šo situāciju. Kādu brīdi es šaubījos, vai man vajadzētu palīdzēt eņģelim cīņā, vai nē, līdz beidzot nolēmu, ka šo darbu mums ir jāpaveic kopīgiem spēkiem. Sargeņģelis paņēma slotu, atvēra pagalma durvis un tad, virzīdamies uz čūskas pusi, aizbaidīja to projām, ārā pa durvīm. Pēc tam viņš aizbultēja durvis un pa logu novēroja, kāda būs čūskas reakcija. Čūsku bija pārņēmusi panika, - tā vēlreiz centās virzīties uz durvju pusi, bet tās bija cieši noslēgtas. Tad čūska steidzīgi noslīdēja pa kāpnēm un izlīda uz ielas. Tajā pašā mirklī tā pārvērtās par lielu, neglītu krupi, bet vēl pēc mirkļa – pa ļauno garu. Atskanēja trauksmes signāls un cilvēki uz ielas to satvēra un sasēja.

1 Pusaudžu gados ar savas dvēseles acīm bieži vien redzēju sev apkārt daudzas dvēseles. Tās redzot, es parasti pie sevis domāju: „Atkal tie mirušie!” Viņi piepildīja visu istabu, sēdēja cieši viens pie otra uz grīdas un man šķita, ka viņiem patīk mana klātbūtne. Viņi visi izskatījās līdzīgi viens otram – vāji, bez matiem un pelēcīgi, visa viņu būtība bija pelnu pelēka. Viņi klusēja un nevēlējās mani traucēt. Es šādu, vienmēr vienu un to pašu, ainu redzēju vairāku gadu garumā. Vēlāk Jēzus man paskaidroja redzētā jēgu, - šīs dvēseles gaidīja manu atgriešanos un manas lūgšanas.
2 Tikko sargeņģelis mani atstāja un Debesis uzgrieza man muguru, es ieraudzīju, ka esmu „kaila”.
3 Tas nozīmē – ja Debesis tam nepalīdz.
4Šajā brīdī runā Jēzus.
5 Domāta Svētā Trīsvienība.