Priesteris nosoda vēstījumus

Kā jau rakstīju, - es regulāri gāju pie kāda priestera uz semināru. Reiz viņš lūdza, vai nevarētu būt klāt vēstījumu saņemšanas laikā. Es piekritu. Brīdī, kad es sāku saņemt vēstījumu, priesteris pienāca pie manis un saņēma manu roku, mēģinādams pārbaudīt, vai viņam izdosies to apstādināt. Tajā pašā brīdī viņš sajuta, kā caur viņa roku sāk plūst kas līdzīgs vibrējošai strāvai. Man viņš neko neteica, bet vēlāk, pēcpusdienā, kad vibrējošā sajūta rokā nepārgāja, šis priesteris aizgāja pie kāda cita no semināra priesteriem un izstāstīja piedzīvoto. Šis otrs priesteris mani pazina. Uzzinājis par notiekošo, viņš to klasificēja nevis kā dievišķu, bet gan kā dēmonisku notikumu un lūdza, lai es atnāktu pie viņa.

Pirms manas atnākšanas viņš visu istabu, krēslu uz kura man bija jāsēž, galdu, papīru un zīmuli bija apslacījis ar svētīto ūdeni. Kad biju ieradusies, viņš teica, lai aicinu šo „jebko” ar ko es sazinos un paprasu, lai „tas” uzraksta: „Gods lai ir Tēvam un Dēlam un Svētajam Garam.” Es lūdzu, lai Dievs uzraksta šos vārdus manā vietā. Viņš mani uzklausīja, bet spēks ar kādu tika rakstīti šie vārdi bija tik liels, ka zīmulis man plaukstā salūza un teikumu nācās pabeigt ar pildspalvu. Priesteris bija nikns, bet vienlaicīgi arī nobijies. Viņš man stāstīt par sātanismu, ļaunumu, maģiju un mēmajiem gariem, piebilzdams, ka gars ar kuru es sazinos noteikti ir mēmais gars un tajā nav nekā dievišķa. Viņa runa bija biedējoša. Pirms manas aiziešanas priesteris man teica, ka es vairs nedrīkstot nākt uz semināru un baznīcu vismaz tik ilgi, kamēr es nebeigšot rakstīt kā arī noliedza man satikties ar otru priesteri. Viņš man iedeva trīs lūgšanas, kuras man vajadzētu katru dienu lūgties (lūgšanu svētajam erceņģelim Miķelim, sv. Bernarda „Memorare” un Jēzus Sirds litāniju), kā arī iespieda rokās rožukroni.

Izmisusi es devos pie pirmā priestera, kurš vismaz bija nedaudz laipnāks un izstāstīju viņam par notikušo, piebilstot arī par to, ka viņa kolēģim nepatika mūsu tikšanās un mums tās būtu jāpārtrauc. Viņš lūkojās zemē, pieliecis galvu uz vienu pusi, un neko neatbildēja. Man bija skaidrs, ka viņš tam piekrīt un, ja es vairs pie viņa nenāktu, viņš justos atbrīvots no smaga krusta. Es sapratu, ka esmu kļuvusi par nevēlamu cilvēku, tādēļ pirms promiešanas viņam gandrīz vai uzkliedzu: „Jūs vairs nekad mani neredzēsiet šajā telpā, ja es nejutīšos gaidīta!” Es izgāju ārā, pārliecināta, ka uz visiem laikiem atstāju katolisko Baznīcu.

Es atgriezos mājās un sāku skaļi raudāt. Eņģelis atnāca mani mierināt un noglāstīja manu uzaci. Es žēlojos Dievam, ka esmu apjukusi un neviens pat nevar iedomāties, cik noskumusi ir mana dvēsele un, ka es vairs neko nesaprotu. „Tu saki, ka tas esi Tu un mana sirds nojauš un zina, ka tā ir taisnība! Bet viņš sacīja, ka esmu sātana varā! Ja tas tiešām esi Tu, tad es vēlos, lai kādu dienu šis priesteris atzītu, ka vēstījumi tiešām nāk no Tevis. Tad es ticēšu!” Dievs vienkārši atbildēja: „Es pats viņu vadīšu…”

Sargeņģelis pret mani izturējās ar lielu maigumu, ļoti uzmanīgi cenzdamies pieskarties manām garīgajām brūcēm. Katru dienu es lūdzos priestera iedotās lūgšanas un darīju, kā viņš man bija teicis. Es vairs neizmantoju Dieva doto dāvanu un izvairījos no rakstīšanas.

Tā kā dzīvoju musulmaņu zemē, tad iegādājos Korānu un centos to salīdzināt ar mūsu Svētajiem Rakstiem. Kādu dienu, kad es centīgi kaut ko studēju, mani uzrunāja Debesu Tēvs. Es biju pārsteigta. Viņa klātbūtne vien piepildīja mani ar neaprakstāmu prieku un Viņš man sacīja: „Mana meita, nekad neaizmirsti, ka Es, Dievs, mīlu tevi. Mans vārds ir Jahve.”

Un tā kā man rokās bija zīmulis, tad viņš izmantoja manu roku, lai uzrakstītu šos vārdus uz papīra. Nedaudz vēlāk Viņš atkal nostājās man blakus un izmantojot manu roku, sacīja: „Vassula, nekad neaizmirsti, ka Es, Tavs Dievs, tevi mīlu. Es esmu tas, kurš tevi vada. Mans vārds ir Jahve.” Biju tik aizkustināta, ka sāku raudāt. Jutos kā cietumniece, kurai aizliegts sarunāties ar savu Tēvu, aizliegts sazināties ar Debesīm, aizliegts izmantot dāvanu, kuru Dievs pats man bija devis un kas varētu man palīdzēt tuvoties Viņam. Un kurš gan pārkāpj šo aizliegumu un apmeklē mani cietumā? Tas Vienīgais, kurš mani mīl visvairāk! Vismaigākais Tēvs, kura roka satur visu pasauli nāk, lai parādītu man savu pieķeršanos un mīlestību.