Radītājs māca lūgties „Tēvs mūsu” lūgšanu

Īsu laiku pēc šīs iekšējās salauztības pieredzes, Dievs, mūsu mūžīgais Tēvs man atklāja pats sevi. Es Viņu neredzēju ar savas dvēselēs acīm tā, kā es biju pieradusi redzēt sargeņģeli, tomēr zināju, ka tas ir Tēvs un tā ir Viņa balss. Es atceros, ka mana pirmā doma bija šāda: „O, tas ir Dievs un tagad Viņš var mums palīdzēt!” Tieši tādēļ Viņa pirmais jautājums bija: „Vai tu tiešām tici, ka Es varu tev palīdzēt?” Un es Viņam atbildēju: „Jā!” Es atceros, ka pēc tam piegāju pie loga, sakot Dievam: „Skaties! Paskaties, par ko ir pārvērtusies pasaule!” Es gribēju parādīt Dievam par ko ir kļuvusi pasaule. Viņš neko neteica, tikai palūdza, lai es Viņu lūgtu ar lūgšanas „Tēvs mūsu” vārdiem. Es sāku lūgt, bet Viņš stāvēja man līdzās un klausījās. Kad biju pabeigusi, Kungs sacīja, ka nav apmierināts ar manu lūgšanu, jo es izrunājot vārdus pārāk ātri. Es atkārtoju lūgšanu vēlreiz, šoreiz lēnāk… Viņš teica, ka vēl arvien nav apmierināts, jo es lūgšanas laikā visu laiku kustoties un palūdza izteikt lūgšanu vēlreiz. Es tā arī darīju, bet Kungs vēl arvien nebija apmierināts. Tā tas turpinājās vēl vairākas reizes, bet Viņš katru reizi izteica savu neapmierinātību. Es sāku brīnīties un man šķita, ka Kungs vēlas, lai es vienā dienā palūgtos visas tās „Tēvs mūsu” lūgšanas, ko nebiju lūgusies gadiem ilgi! Process bija aizsācies rīta pusē un nu jau bija nakts! Tad, pēkšņi Tēvs bija apmierināts un ikviena manis izteiktā teikuma beigās Viņš ar patiku teica „Labi!” Centīšos jums paskaidrot, kas notika:

Ja kādu dienu jūs apciemotu radinieks no ārzemēm, kuru jūs nekad nebūtu redzējuši, tad iesākumā viņš jums noteikti šķistu tāls un nepazīstams un arī attiecības būtu tikai formālas. Tomēr, pēc kāda laika jūs noteikti sajustu šo tuvību un dienas beigās – arī iepriekš neesošo patiku.

Man pirmo reizi sastopoties ar Dievu, notika kaut kas līdzīgs. Sākumā, lūdzot Dievu ar „Tēvs mūsu” vārdiem, es izjutu attālumu, kurš mani šķir no Viņa. Tomēr Tēva klātbūtne visas dienas garumā mainīja mani, tā mani iepriecināja un vārdi pamazām sāka iegūt jēgu. Viņā bija jaušama ļoti liela tēvišķība, maigums un siltums. Tēva balss intonācija man lika justies tik labi, ka dažkārt, atbildot, tā vietā, lai teiktu „Jā, Kungs”, es dzirdēju sevi sakām „Jā, Tēti.” Vēlāk es Viņam atvainojos par šo uzrunu, bet Viņš atteica, ka šis vārds līdzinās dārglietai, šķita, ka manis teiktai Viņu ļoti iepriecina. Šādā veidā es sapratu, ka Dievā ir zināma veida jūtas un Viņš ilgojas, lai es šo lūgšanu lūgtos NO SIRDS.