Mana sargeņģeļa cīņa ar sātanu

Nolēmis, ka visām šīm mocībām diena ir par īsu, sātans mani sāka apmeklēt arī naktīs. Viņš man neļāva gulēt, - ik reizi, kad laidos miegā, viņš centās mani nožņaugt. Dažkārt es viņu izjutu kā ērgli, kurš cenšas ielaist savus nagus manā vēderā un izspiest no manis pēdējo elpu. Es jutu, ka man apkārt norisinās kauja un es atrodos mana sargeņģeļa un sātana cīņas epicentrā. Tad, kādu dienu, it kā nekas nebūtu bijis, viss norima. Sātans vairs necentās uzbrukt un man dažas dienas bija miers. Šī pieredze bija mani novārdzinājusi, tomēr jutu, ka vairāk nekā jebkad agrāk biju pieķērusies savam sargeņģelim.

Manā izpratnē sargeņģelis tagad man bija kļuvis viss, viņš piepildīja manu dzīvi. Mīlot savu dzīvi, es pieķēros viņam ikvienā šīs dzīves sīkumā. Tagad es sāku izprast, cik ļoti mūsu sargeņģeļi rūpējas par mums, mūs mīl un aizsargā, aizstāv un aizlūdz par mums, cieš kopā ar mums un dalās ar mums it visā, - gan priekos, gan bēdās.

Šausmās nojautis, ka Dievs man ir sagatavojis ko īpašu, sātans atkal parādījās uz skatuves. Būdams viltīgs, viņš nemitīgi mainīja stratēģiju. Izmantodams savu klasisko pievilšanas paņēmienu, viņš man parādījās eņģeļa izskatā. Parādījies, viņš ļoti detalizēti sāka man stāstīt par Dievu. Nojautis, ka Dievs mani ir izvēlējies misijai, sātans centās man iedvest nepatiesas bailes Dieva priekšā. Viņa galvenais mērķis bija atklāt man Dievu tādā veidā, lai Dievam tuvojoties, es no Viņa aizbēgtu.

Es pieņemu, ka sākumā viņam izdevās mani pievilt un es noticēju viņa stāstiem par Dievu. Cenšoties radīt manā prātā nepatiesu Dieva tēlu, sātans izmantoja manu zināšanu trūkumu. Viņš attēloja Dievu kā bargu tiesnesi, kuram īpaši nerūp Viņa radības. Pie tam, pamanījis vismazāko mūsu kļūdu, tāds Dievs mūs sodītu visbriesmīgākajā veidā. Tā tas turpinājās vairākas dienas.

Es biju novesta tik tālu, ka vairs nespēju atpazīt kas ir kas, es nespēju noteikt, kurš ir mans sargeņģelis, bet kurš ir tas, kas cenšas viņu izķēmot. Man nebija neviena ar ko parunāt, neviena pie kā vērsies pēc padoma, biju samērā viena. Nespēju par notiekošo runāt ar savu vīru, jo nevēlējos viņu apbēdināt. Sātans, domādams, ka ir guvis virsroku, savilka cilpu ciešāk. Viņš radīja manī apjukumu, norādīdams uz ļaunumu un samaitātību. Cenšoties situāciju padarīt vēl sliktāku, viņš ik dienas veda sev līdzi arvien jaunus dēmonus, tie mani it kā pārņēma un sargeņģelim šajā situācijā mani aizsargāt bija arvien grūtāk. Kādu reizi Dievs, cauri šim troksnim ļāva man sadzirdēt dēmona balsi, kurš šajā brīdī pavēlēja saviem eņģeļiem man uzbrukt un mani paralizēt. Šie kritušie eņģeļi sastājās man apkārt, sāka mani apsmiet, spiesties man virsū un apsaukāt. Ļauni smiedamies, viņi mani nodēvēja par „Pia” (lat. „dievbijīgā”), viņu mutēs šie vārdi skanēja kā izsmiekls. Dievs ļāva tam notikt, jo šis bija vēl viens veids, kā šķīstīt manu dvēseli.