Priestera izraisītās vajāšanas

Arī priesteris nepadevās. Viņš man rakstīja vēstules, kurās paziņoja, ka manis rakstītais ir vieni vienīgi mēsli un man labāk vajadzētu palūkoties pašai uz sevi, lai saprastu, ka tādam cilvēkam kā man Dievs nekad nebūtu devis šādu žēlastību. Jau pirms tam viņš bija teicis, ka šāda veida žēlastības Dievs dod tiem, kuri savu dzīvi veltī viņam, kā piemēram mātei Terēzei, un viņai līdzīgiem, ar žestu norādīdams uz plauktu, kurā bija sarindotas viņa paša sarakstītās grāmatas. Tad priesteris atkal centās mani iebaidīt, sakot, ka šī atklāsme ir no sātana un lai es izbeidzot rakstīt. Viņš pat ieteica, lai katru reizi, jūtot Dieva tuvošanos, es Viņu padzenot. Es tik tikko varēju pieņemt savu eņģeli. Ja es dzirdētu no Dieva: „Es, Jahve, tevi mīlu”, man vajadzētu izlikties, ka neko neesmu dzirdējusi un censties to nepierakstīt; ja man tuvotos Jēzus, sakot: „Mans bērns, miers tev!”, man vajadzētu pagriezt muguru un padzīt Viņu, uzskatot par ļaunā gara iemiesojumu. Priesteris man centās iestāstīt, ka Dievs nevar sazināties ar tādu cilvēku kā es, jo apmeklē tikai svētos. Dažkārt, atnākot Jēzum, man sāka šķist, ka tas ir ļaunais gars, es pat sāku uzvesties agresīvi agresīvi. Es atkal un atkal ļoti dedzīgi centos Viņu padzīt.

Visbeidzot, Gudrība atrada risinājumu. Atnāca sargeņģelis un sacīja, ka viņam ir vēstījums no Jēzus, kuru viņš vēlētos man nodot. Tādejādi eņģelis kļuva par sava veida starpnieku. To es spēju pieņemt, lai gan arī ne vienmēr, jo priestera vārdi mani bija ļoti dziļi ietekmējuši. Kādēļ gan Vissvētākā acīm būtu jāpievēršas tik nožēlojamai personai kā manējā un vēl jāsarunājas ar mani! Kā gan es vispār biju spējīga noticēt, ka Visvarenais Dievs varētu sazināties ar mani tik vienkāršā veidā! Es nekad agrāk nebiju dzirdējusi par līdzīgiem gadījumiem, tikai Bībeles stāstos par Mozu, Ābrahamu un praviešiem, bet tagad taču bija cits laiks un cita dzīve. Tā bija tikai pasaka un ilūzijas, notiekošais bija aizmiglojis manu prātu, bet es taču nebiju traka! Pamazām, soli pa solim sāka dzīt no priestera saņemtie ievainojumi …

Lielu mierinājumu sagādāja sargeņģelis, kurš ik dienas stundām ilgi sarunājās ar mani. Gan toreiz, gan tagad sargeņģelis lielāko sarunas daļu citēja dievišķos Jēzus Vārdus. Kad tas notika pirmo reizi, es gandrīz izdzēsu pierakstīto. Sargeņģelis iejaucās, aicinādams mani to nedarīt, bet gan pārdomāt uzrakstītos vārdus, kuri patiešām nāca no Jēzus. Viņš bija teicis: „Es, Jēzus, tevi mīlu.” Tie bija pirmie pierakstītie vārdi, kurus es saņēmu no Jēzus pēc visām piedzīvotajām krīzēm. Tas notika 1986. gada 20. jūnijā ⁶. Pamazām, soli pa solim, ļoti uzmanīgi, Jēzus no jauna centās man pietuvoties.

1986. gada 9.jūlijā ⁶ Dievs sacīja: „Es, Dievs, tevi mīlu.” Sargeņģelis, redzēdams manas šaubas, lūdza, lai es neatsakos no šiem vārdiem, piebilzdams, ka ikviens no tiem nāk no Dieva un, ka Dievs ir tuvu man. Nākamos vārdus no Dieva es saņēmu tajā pašā 1986. gada jūlijā un tajos Viņš teica: „Es esmu tevi barojis (garīgi), esmu nācis, lai dāvātu tev barību. Lūdzu, palīdzi arī citiem saņemt to pašu. Ļauj citiem uzplaukt un ved viņus pie Manis. Esmu dāvājis tev Savu Mīlestību, tādēļ seko Man. Dodams tev šo garīgo barību, Es esmu tev izrādījis īpašu labvēlību. Dod to arī citiem, ļauj arī viņiem gūt iepriecinājumu.”

Tad, 1986. gada 31. jūlijā ⁶, Jēzus man atklājās kā Vissvētākā Sirds un sacīja: „Mana mīļotā, ieņem vietu Manas Sirds pašā centrā. Tās būs tavas mājas. 1986. gada 7. augustā ⁶ atkal runāja Tēvs: „Es, Dievs, sasaistu Sevi ar tevi.” Nobijusies un neuzticības pilna, es viņam samērā asi pajautāju, lai Viņš nosauktu Savu Vārdu. „Jahve”, Viņš atbildēja. Mani piepildīja mīlestība un prieks un es savā sirdī izjutu degošas ilgas pēc Viņa. Es sacīju: „Mūžīgais Tēvs, es Tevi mīlu!”, bet Viņš atbildēja: „Mīli Mani, slavē Mani, savu Dievu, Es esmu tavs Mūžīgais Tēvs.” Tad es Viņam vaicāju: „Vai Tu jūti manu laimi, manas bailes, manu satraukumu, manu mīlestību un apjukumu?” Dievs atbildēja: „Jā!” – „Ja tu zini, kā es pašreiz jūtos, tas nozīmē, ka Tu mani pilnībā saproti”, un Viņš, ļoti maigi, atbildēja: „Jā, mīļotā, tā ir.”

Pēc ilgstoša laika perioda, kurā es, aiz bailēm, biju Viņu nemitīgi atgrūdusi, šī no jauna bija pirmā tiešā saskarsme ar Kungu. Zinādams, ka es nesaprotu, kādēļ Viņš ar mani sarunājas, Dievs turpināja: „Dievs mīl tevi visu, šie vēstījumi ir tikai atgādinājums, kā ir aizsākusies tava ticības dzīve; nodod Manu vēstījumu tālāk citiem.”

Paši pirmie manis saņemtie vēstījumi bija ļoti īsi, kā es jau pieminēju sākumā – tie vairāk izklausījās pēc telegrammām nevis pēc vēstījumiem.

Vienlaicīgi, neskatoties ne uz ko, es turpināju sazināties ar priesteriem. Vienkārši ar to no viņiem, kurš bija nosodījis vēstījumus un licis man tik ļoti ciest, es par vēstījumiem vairs nerunāju. Tomēr pēc kāda laika es izlēmu viņam pateikt, ka turpinu tos saņemt un pierakstīt un parādīju viņam piezīmju burtnīcas, kuras biju sākusi izmantot vienmēr zūdošo atsevišķo lapu vietā. Agrāk es vēstījumus pierakstīju uz jebkāda tīra papīra gabala, bet, aizsākoties misijai, Svētais Gars mani iedvesmoja rakstīt pēc kārtas sanumurētās burtnīcās.

Es atceros, ka uzaicināju priesteri pie mums uz mājām, lai pateiktu, ka turpinu sazināties ar Dievu. Man šķita, ka būtu svarīgi viņam to pateikt un tā arī izdarīju. Priesterim manis teiktais nepatika, bet viņš tomēr lūdza, lai parādu viņam burtnīcas. Es tās viņam iedevu uz vienu dienu. Nākamajā dienā saņēmu vēstuli, kurā viņš, ļoti asiem vārdiem, ieteica man visas šīs piezīmes sadedzināt un pateikt draugiem, kuri tās būtu lasījuši, visu aizmirst. Nezinu, kādā veidā, bet es tajā atpazinu sātana ierasti aso rīcību. Es izstāstīju draugiem par priestera teikto, bet viņiem tas šķita nepieņemami. Tad es vēlreiz devos pie priestera, pateicu, kāda bija draugu reakcija un paņēmu savas burtnīcas. Priesteris savukārt sacīja, ka Dievs noteikti tagad ir uz mani ļoti dusmīgs un ka viņš atstājot mani likteņa varā. Viņš izteicās, ka Dievs kaut ko var paciest vienu vai divas reizes, bet tagad, kopš es vairs neklausu, Viņš pametīs mani vienu ar sātanu.

Šajā īpašajā mirklī man ļoti noderēja eņģeļa iemācītais par garu atpazīšanu un mani vairs nebija tik viegli pievilt. Es atbildēju ar vēstuli, kurā uzrakstīju, ka viņa Dievs nav manējais un es neticu šim nežēlīgajam, viegli sadusmojamajam, nepacietīgajam, neiecietīgajam Dievam, kuram pietrūkst mīlestības. Viņa Dievs piedod ne vairāk kā divreiz, bet pēc tam pagriež muguru, un sviež ellē tos, kuri Viņam neklausa. Es uzrakstīju, ka Dievs ar kuru es sazinos ikdienā un kuram es ticu ir tikai un vienīgi Mīlestība, bezgalīgi pacietīgs, iecietīgs un maigs. Šis Dievs, kurš runā ar mani un nebaidās nokāpt no savām Debesīm, ir lēnprātīgs, žēlsirdīgs un ietērpj manu dvēseli Savā Mīlestībā. Tas, kurš ik dienas apmeklē mani manā istabā un kuru viņš uzskata par sātanu, ielej manā dvēselē mieru un cerību, Dievs mani pabaro ar garīgo barību, vairojot manu ticību, Viņš māca man garīgas lietas un atklāj Savas Sirds bagātības.

Pēc šīs vēstules priesteris man lūdza, vai es nevarētu nerakstīt tikai dažas dienas, lai redzētu, kas notiks.

Dažas dienas, tā kā man to bija lūdzis priesteris, es atļāvos nerakstīt. Es lūdzos un lūgšanā vaicāju, kurš tad īsti vada manu dvēseli tik īpašā veidā? Es lūdzu Dievam, ja tas ir Viņš, tad es vēlētos sadzirdēt šādus vārdus: „Es, Jahve, esmu Tas, kurš tevi vada” un neko vairāk. Tā arī notika, - Dievs atbildēja uz manu lūgšanu.

Es turpināju savu draudzību ar Dievu un 1986. gada 15. decembrī saņēmu šādu vēstījumu: „Mana meita, Es esmu visas Gudrības Avots. Vai tu vēlies saņemt Gudrību?” Neapzinādamās, ko Dievs man dāvina, es Viņam vienkārši pateicu: „Jā”. Viņš teica, ka būtu varējis man to vienkārši iedot, tomēr man, ja vien es tam piekrītu, vajadzētu to iemantot pakāpeniski. Redzēdams, ka es pie sevis domāju, kā to izdarīt, Viņš sacīja, ka ir Visvarenais Dievs un pats man to iemācīs. Es sāku pārdomāt šo Dieva dāvanu un, jo vairāk es par to meditēju, jo vairāk sapratu, ka Dievs man piedāvā nenovērtējamu Dāvanu. Kad nākamajā dienā Viņam par to pateicos, Viņš vēlreiz atkārtoja, ka man būs jāmācās To iemantot, bet, ka Viņš man palīdzēšot un es nedrīkstu padoties izmisumam.

6 Sākumā daži vēstījumi netika pierakstīti, citi ir pazuduši vai izmesti.