Šķīstīšana

Nākamajā reizē eņģelis atkal izskatījās ļoti nopietns un norādīja man uz dažām lietām no manas dzīves, kuras ir bijušas ļoti netīkamas Dievam. Viņš man aizrādīja, ka, nenovērtējot Dieva dotās dāvanas, es tās esmu iesviedusi Viņam atpakaļ sejā. Šādā veidā sargeņģelis sāka atgādināt un rādīt man grēkus, kuros es nekad nebiju atzinusies. Viņš man tos rādīja kā uz ekrāna, atgādinādams konkrēto notikumu un atklādams, cik ļoti tas ir aizvainojis Dievu. Visstingrāko aizrādījumu es saņēmu tieši par Dieva dāvanu nenovērtēšanu un nepieņemšanu. Sargeņģelis man atklāja, ka Dieva dāvanu noliegšana un panicināšana ir viena no tā lietām, kuras visvairāk aizvaino Kungu. Viņš atļāva man palūkoties uz maniem grēkiem nevis ar manu, cilvēcisko skatienu, bet gan ar Dieva acīm. Tie izskatījās tik briesmīgi, ka es varēju tikai nicināt sevi un rūgti raudāt. Vēlāk es sapratu, ka šis stāvoklis, kurā es tiku nolikta, bija Dieva žēlastība bez kuras es nebūtu spējusi godīgi nožēlot savus grēkus. Grēki atklājās ar lielu skaidrību un dvēsele tika it kā izvērsta uz āru… Pēkšņi es sapratu, kā stāvot Dieva Gaismas priekšā pēc grēkā krišanas jutās Ādams un Ieva. Mana dvēsele bija atvērta un it kā izstādīta vispārējai apskatei, - jutos kaila un neglīta, un neieredzēju pati sevi. Elsojot es savam eņģelim spēju izdvest vienīgi to, ka neesmu pelnījusi cienīgu nāvi, drīzāk – redzot savu pilnīgo samaitātību, man šķita, ka pēc nāves mani vajadzētu sagriezt mazos gabaliņos un izbarot hiēnām.

Šī šķīstīšana turpinājās aptuveni nedēļu. Tā līdzinājās ugunij, kas no iekšienes šķīstīja manu dvēseli un šī pieredze bija ļoti sāpīga.