Ievads vēstījumos

Dieva vārdos, kurus dzirdam šajos vēstījumos, mums nevarētu paslīdēt garām tas, ka Viņš pie mums vēršas cerības pilnā tonī. Jā. Viņš, būdams Tēvs, daudzkārtīgi būtu varējis mūs sodīt, mums aizrādīt – ikviens tēvs taču soda savus bērnus, kad tie dara ko nepareizi un to pašu mēs varam attiecināt arī uz mūsu Debesu Tēvu, tomēr Viņa aizrādījumi un labojumi tiek izteikti ar mīlestību, jo Viņš ir Mīlestība, Viņš mūs ir radījis aiz mīlestības, lai šo mīlestību mēs Viņam atdotu arī atpakaļ.

Šie vēstījumi atklāj to, cik tuvu Dievs ir Savām radībām. Vienīgais, ko Dievs sagaida no mums ir, lai arī mēs piekristu šīm tuvības pilnajām attiecībām ar Viņu un labāk iepazītu Viņu. Vienlaikus Dievs mūs tomēr aicina neaizmirst, ka Viņš ir arī Svētais, Dievs mūs aicina arī uz „bijību Kunga priekšā”.

Šie vēstījumi ir aicinājums atcerēties mūsu patieso izcelsmi, kā arī atgādinājums par Dieva Vārdu un Viņa eksistenci. Kā Dievs pats ir sacījis Vassulai: „Pasaki viņiem, ka šie vēstījumi nav paredzēti, lai apmierinātu cilvēku alkas pēc sensacionālā. Tiem ir jāpalīdz cilvēkiem apzināties, cik neatliekama ir vajadzība atgriezties, cik smagā stāvoklī ir viņu dvēseles, cik svarīgi ir mainīt savu dzīvi un dzīvot svētu dzīvi.”

Šajos vēstījumos atskan Kristus lūgums baznīcām – Viņš tās aicina apvienoties īpaši uzsvērdams vienota Lieldienu svētku svinēšanas datuma ieviešanu. Vēstījumos daudzkārt tiek vēstīts par lielo atkrišanu, par kuru jau agrāk ir pravietojis apustulis Pāvils 2. vēstulē tesaloniķiešiem 2. nodaļā. Tajos ir arī neskaitāmas norādes uz mūsdienās tik izplatīto un spēcīgo dumpīguma garu. Tas, līdzīgi dūmiem, ir iefiltrējies baznīcā, iedvesdams bīskapiem un priesteriem (tas attiecas uz katolisko Baznīcu) vērsties pret savu paša ganu (pāvestu). Šos garīdzniekus Kristus aicina uz atgriešanos un uzticību pāvestam. Tomēr uzvara pār ļaunumu šajos laikos vairs nav tālu – pavisam drīz pienāks laiks, kad abas Sirdis (Marijas Bezvainīgā Sirds un Jēzus Vissvētākā Sirds) svinēs uzvaru pār ļaunuma spēkiem.

Vēstījumi aicina arī atzīt Kristus dievišķību un Viņa reālo klātbūtni Euharistijā, kā arī atzīt Mariju par Dieva Māti. Vēstījumos ir vairāk nekā piectūkstoš atsauces uz Svēto Garu un garīgi dziļas mācības par Viņa darbību.

Dievs izsaka arī pravietiskus vēstījumus par Krievijas baznīcu, uzsverot, ka Krievija Viņu pagodinās vairāk nekā jebkura cita valsts un garīgā nozīmē kļūs par daudzu tautu galvu. Tomēr visvairāk šajos vēstījumos aizkustina maigums ar kādu Dievs mūs mīl, Viņa bezgalīgais labums un žēlsirdība. Vārdi ar kādiem Kristus attēlo Dievu ļoti labi izsaka Viņa (Dieva) būtību: „Mans Tēvs ir Karalis, tomēr Viņa ķēnišķība ir mātišķa… Viņš ir Tiesnesis, tomēr tiesā tik maigi un mīloši… Viņš ir Alfa un Omega, vienlaikus saglabājot spēju būt tik lēnprātīgam…”

Šajos vēstījumos Dievs cenšas atdzīvināt mūsos to, kas ir miris – tieši tādēļ Viņš izlej pār mums Savu Svēto Garu. Dievs vēlas mūs atvest atpakaļ pie Sevis, lai mēs dzīvotu patiesu dzīvi Viņā. Viņš mums apsola, ka pavisam drīz, daudz spēcīgāk nekā jebkad agrāk, pār visu cilvēci izliesies Svētais Gars un šī izliešanās pārveidos visu zemi. Tā ir cerība, kuru mēs visi meklējam.

Šajos vēstījumos Jēzus Kristus mums izskaidro daudzus Atklāsmes grāmatā un pravieša Daniela grāmatā paustus izteikumus, kuri līdz tam varētu šķist noslēpumaini.

Kādēļ Dievs mūsdienās tik ļoti vēlas atklāt sevi tik spēcīgā veidā? Viņa vienīgais mērķis ir mūs glābt. Kādā no vēstījumiem Viņš saka: „Šodien Es lūkojos uz zemi un vēlos, kaut Es to nebūtu darījis… Manas acis redz to, ko tās nekad nav vēlējušās redzēt, bet manas ausis dzird to, ko vienmēr esmu baidījies dzirdēt! Manu Tēva Sirdi piepilda dziļas skumjas. Es radīju cilvēku pēc Sava tēla, bet viņi ir tik ļoti degradējušies, ka daudzi šodien vairāk līdzinās zvēram (velnam). Man sāp sirds, jo Es redzu līdz pat zemes robežām, bet redzētais nav saskaņā ar Manas sirds ilgām… Jūsu Tēvs ir valdnieks pār visu izņemot jūsu brīvību un cilvēks savu brīvību ir izmantojis nepareizā veidā…”

Tieši tādēļ Dievam, mūsu Radītājam, atkal no jauna šajā laikmetā ir bijis mūs jāuzrunā.

Jēzus un Marijas Sirdīs,

Vassula