Skatieties arī Vassulas ievadlekcijas video ar titriem latviešu valodāun citus videoierakstus jaunajā mājaslapā www.tligvideo.lv IESPĒJA NOORGANIZĒT MISIJU!
"Patiesas dzīves Dievā" evaņgelizācijas autobuss uzsāk savu vasaras misiju pa Latviju. Ja jūs jau interesējaties par vēstījumiem un vēlaties, lai par tiem uzzinātu arī citi, mēs aizbrauksim arī pie jums! Zvaniet mums pa tālruni: 20231229.
Iznākusi visu vēstījumu, līdz 2003.gadam, grāmata vienā sējumā!
Zvaniet, lai uzzinātu par iespējām iegādāties pa tālruni: 20231229.
Gaidāmais svētceļojums uz Romu
„Patiesa dzīve Dievā” un Vassula Rīdena ar prieku uzaicina jūs ņemt līdzdalību 2011. gada septembrī paredzētajā svētceļojumā uz Romu, kura tēma ir „Svētais Pāvils pagodinot Dievu”.
Svētceļojuma galvenais mērķis ir ‘mūžīgā pilsēta’ Roma – kristietības šūpulis un sens kultūras centrs. Mēs apmeklēsim sv. Pētera baziliku, sv. Marijas Madžores baziliku, Siksta kapelu, Vatikāna muzeju, Kolizeju un citas vietas.
Līdzās Romai apmeklēsim arī Itālijas svētā aizbildņa sv. Franciska dzimto pilsētu Asīzi, svētā tēva Pio svētnīcu San Džovanni Rotondo un visbeidzot – Lančiāno – vissenākā ( 700 g. pēc Kr.) saglabātā Euharistijas brīnuma svētvietu. Tās ir vietas, kuras redzēt patiešām ir vērts. Iespējams, ka Itālijā ir tikpat daudz apskates vērtu objektu kā visā pasaulē kopā.
Tāpat kā iepriekšējie svētceļojumi, arī šis būs brīnišķīga iespēja iepazīt kristietības saknes, jo mums būs iespēja lūgties Bībelē aprakstīto notikumu vietās.
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu iedvesmoti, mēs vēlamies lūgties un pielūgt vienotībā, neatkarīgi no piederības kādai konfesijai vai dažādiem citām cilvēku izdomātām kategorijām.
Zinot, ka „Patiesas dzīves Dievā” svētceļojumi vienmēr ir pacilājoši un aizraujoši gan lajiem, gan garīdzniekiem, mēs ceram jūs redzēt mūsu vidū.
Svētceļojuma izmaksa eiropiešiem ir 1075 eiro.
Pieteikšanās anketas un detalizētāku informāciju iespējams saņemt rakstot uz e-pastu:
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret spamu, Jums ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu
Patiesa dzīve Dievā kopīgi svin pareizticīgo Lieldienas un apcer Kristus ciešanas
Patiesa dzīve Dievā
kopīgi svin pareizticīgo Lieldienas un apcer Kristus ciešanas
Johannesburga, Dienvidāfrika
2010. gada 31. marts – 8. aprīlis.
Kristus augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies!
Trešdien, 2010. gada 31. martā mēs visi satikāmies Dienvidāfrikā, Johannesburgā. Kopā bijām septiņdesmit trīs dalībnieki no astoņpadsmit valstīm, kuri sapulcējās, atsaucoties uz Viņa svētības patriarha Teodora II aicinājumu. Ielūgumu kopīgi svinēt Kluso nedēļu Johnnesburgā Vassula Rīdena, tiekoties ar patriarhu, bija saņēmusi 2009. gada novembrī sava Ēģiptes apmeklējuma laikā. Vassula bija atbildējusi, ka apdomāšot šo uzaicinājumu, jo ceļojums uz Dienvidāfriku ir gan tāls, gan dārgs. Tomēr, līdzko šāda iespēja tika izsludināta, bija ne mazums tādu, kuri atsaucās šim aicinājumam. Programma tika veidota saskaņā ar paredzētajiem patriarha svinētajiem dievkalpojumiem, kurā mums tika paredzēts ņemt dalību.
Patriarhs Teodors II un Vassula Rīdena 2009. gada novembrī Ēģiptē.
Mūsu grupai pievienojās arī divi priesteri – tēvs Džozefs Januci no Romas un tēvs Džozefs Ssali no Ugandas.
Tēvs Ssali no Ugandas un tēvs Januci no ASV
Mēs apmetāmies ‘Lake view Lodge’ netālu no Johannesburgas lidostas.
‘Lake view Lodge’
Svaidīšanas ar mirrēm dievkalpojums sv. Andreja baznīcā.
Piecos pēcpusdienā ar sakāpuši divos autobusos – vienā lielā un vienā mazākā, devāmies uz sv. Andreja grieķu pareizticīgo baznīcu, kas atrodas Krugersdorpā. Tur patriarham bija paredzēts vadīt svaidīšanas ar mirrēm dievkalpojumu. Tā laikā mēs tikām svētīti ar svētajām eļļām ar kurām svaidīja mūsu pieres, vaigus, zodu, un rokas. Svētīšanas laikā priesteris izrunāja lūgšanu: ”Ak, svētais Tēvs, mūsu dvēseļu un miesu Ārsts, apžēlojies, piedod un glāb savu kalpu…” Cik brīnišķīgi bija uzsākt pirmo vakaru ar dziedināšanas dievkalpojumu.
Pēc tam līdzās baznīcai bijām aicināti baudīt uzkodas. Mēs sasveicinājāmies ar Viņa Svētību arhibīskapu Serafimu, draudzes prāvestu tēvu Evangelos Nikolaides un pārējiem draudzes locekļiem. Vassula pasniedza Viņa Svētībai nelielu dāvanu.
Vassula pasniedz Viņa Svētībai dāvanu.
Vassula sasveicinās ar Teodoru II.
Vassula sasveicinās ar patriarhu Teodoru II.
Vassula ar tēvu Evangelos Nikolaides, sv. Andreja draudzes prāvestu.
Daudzi no draudzes cilvēkiem atpazina Vassulu, kura šo draudzi bija apmeklējusi jau agrāk, un bija priecīgi ar viņu tikties. Kāds jauns vīrietis sacīja, ka pateicoties Vassulai ir atkal no jauna satuvinājies ar grieķu pareizticīgo Baznīcu uz ko Vassula atbildēja: „Tas nav mans nopelns, bet Jēzus.”
Dievišķā Liturģija grieķu pareizticīgo arhidiacēzē.
Ceturtdien, 2010. gada 1. aprīlī no rīta mēs devāmies un Hougtonas grieķu arhidiacēzi, lai piedalītos sv. Vasīlija Lielā Pēdējo Vakariņu dievišķajā liturģijā. To arhidiacēzes Vissvētākās Trīsvienības kapelā svinēja Viņa Svētība.
Arhidiacēzes pagalms.
Vissvētākās Trīsvienības kapela
Liturgiju svinēja arhimandrīts Pantelemons Aratimos un diakons Georgs Kokonas. Šīs liturģijas laikā tika lasīts fragments no Mateja evaņģēlija 26. nodaļas, kurā tiek aprakstītas Jēzus Pēdējās Vakariņas. Pēc šī vienojošā dievkalpojuma mēs kopā ar Viņa Svētību devāmies pie Gavēņa laika uzkodu galda.
Gavēņa mielasts .
Gavēņa mielasts arhidiacēzes pagalmā.
Džordžija Kleimsone uzdāvināja patriarham Dimitriosa Panagosa fotogrāfiju albūmu par pirmajiem desmit arhibīskapa Demetriosa gadiem Amerikā. Savukārt patriarhs no Aleksandrijas patriarhāta dāvināja Patiesas dzīves Dievā svētceļniekiem sudraba šķīvi ar monogrammu.
Džordžija Kleimsone dāvina patriarham fotogrāfiju albūmu „Arhibīskapa Demetriosa pirmie desmit gadi Amerikā”.
Tēvs Atoss, patriarhs Teodors un arhibīskaps Serafims.
Žanna Drekoviča uzdāvināja patriarham pirmos divus vēstījumu sējumus krievu valodā. Patriarham nākamajā nedēļā Aleksandrijā bija paredzēta tikšanās ar Krievijas patriarhu Kirillu.
Žanna sarunājās ar patriarhu krievu valodā, kuru patriarhs pārvalda visā pilnībā tā kā desmit gadus ir kalpojis Odesā, Ukrainā. Viņa lūdza patriarham nodot šīs grāmatas Krievijas patriarham Kirillam un patriarhs Teodors trīs reizes apliecināja, ka tas tiks izdarīts. Žanna viņam norādīja uz daudzajiem pravietojumiem par Krieviju uz ko patriarhs atbildēja, ka zinot tos.
Žanna Drekoviča dāvina patriarham vēstījumu grāmatas krievu valodā.
Pravietojumi par Krieviju
„Vassula, tava māsa Krievija ir mirusi, tomēr Kungs ir tās tuvumā un viņu augšāmcels; Mīlestība mīlēs Nemīlēto un tā sauks uz Viņu: „Tu esi Mans Dievs un Mans Pestītājs!”; šis sauciens padzīs dēmonus, tie, nobijušies, bēgs, jo šī tauta kļūs par visdedzīgāko no Dieva kalponēm; Dieva Spēka augšāmcelta un dziedināta, viņas svētums un dedzīgā kalpošana Visvarenajam pievilks kaimiņu tautas; Krievija kļūs par Dieva Godības, Žēlsirdības un Mīlestības simbolu; viņas himnas un dziedājumi, tik patīkami Mūsu ausīm, pacelsies Debesīs kā vīraks; Mīlestība augšāmcels Krieviju tāpat kā pirms tūkstoš gadiem;
Es esmu Kungs, Es esmu Augšāmcelšanās, kad Es augšāmcelšu Krieviju, tā atjaunos arī Manas dāvanas, tā izgreznos Manu Namu ar mīlestību un Es to atkal vienošu ar Sevi; Es Krievijai dāvāšu Savu Maizi un Vīnu, un tā neatteiksies no Manas Barības, tā pieņems Manu dāvanu, ēdīs Manu Maizi un dzers Manu Vīnu, tas viņu atjaunos un Krievija Mani slavēs; Es ietērpšu šo zemi Savā Godībā, Es to izrotāšu ar majestātisku greznumu, apūdeņošu no Saviem Avotiem un atkal no jauna piepildīšu tās klētis; Manas Acis nolūkojas uz viņu; ak, Vassula, tikai pagaidi un tu ieraudzīsi! meitiņ, cik ļoti Es ilgojos redzēt Pēteri; Mans Pēteri, apciemo savu māsu…” (1988. gada 1. februārī).
„tie, kuri ir devušies nepareizajā virzienā, kritīs; tos, kuri dzīvo greznībā, Es dedzināšu Savā Ugunī, bet lepnie tiks nosviesti zemē; Es esmu nolēmis atjaunot Savu Namu, un Es pieņemšu tās dēlus un meitas par Saviem bērniem, iemācīdams tiem pagodināt Mani; Vassula, nestāvi tur, apraudādama notiekošo un nesaprazdama šo notikumu jēgu; Es tev saku: māsa Krievija būs galva3 daudzām tautām un pašās beigās pagodinās Mani; uzmanīgi ieklausies un saproti:
kad visur tiks lauzti līgumi, bet dumpīgums centīsies iznīcināt Mūžīgo Upuri,
Krievijas gani pulcinās kopā,
lai atjaunotu Manu Namu, godinātu Manu Mūžīgo Upuri, slavētu un pielūgtu Mani;
kad pēdējās dienās tauta pēc tautas, uzcēlušas Svētajā Vietā postošo negantību, izvirtīs un iznīks arī pašas, Krievijas gani pulcinās kopā, lai darītu svētus savus altārus;
kamēr citi4 pielūgs cilvēku izdomātos nedzīvos tēlus, elkus, kuriem nav dvašas, Krievijas gani pulcinās kopā, lai pagodinātu Mani, jo Es, Dievs, sargāšu tās Vienotību;
kamēr citur tiks pieliktas ļoti lielas, ļaunuma pilnas pūles, lai saīsinātu Manu vēstnešu dienas, jo viņi ir cerība šai pasaulei, Krievijas gani pulcinās kopā, lai aizsargātu Manu Svēto Upuri; savukārt Es uzcelšu Savu Troni tās vidū un Sava Goda dēļ sapulcināšu kopā tos, kuri nes Manu Vārdu;
Es atjaunošu šīs zemes salauztos altārus, jo pēdējās dienās daudzi, kas dzīvo zem Mana Vārda, nostāsies tās pusē, bet tās gani vienprātīgi un vienā garā atkal no jauna uzcels Manu brūkošo Namu; tam, kas kādreiz ir sašķobījies, tagad ir jātiek iztaisnotam, bet Es Krieviju viņas dedzības dēļ ietērpšu greznās drānās; Es likšu viņas ganus neskaitāmu tautu priekšgalā; Es viņu esmu iezīmējis ar veltīšanās zīmogu, lai tā Man vēlreiz upurētu vīraku un remdējošu smaržu; tādēļ Es pārpludināšu viņas ganus ar brīnumiem;
„Krievija, tevi svētdarīs Mana Uzticamība un Mana Lēnprātība; Krievija, Mana meita, pilnībā atzīsti Mani, bet Es tev apzvēru, ka pagodināšu tavus pēcnācējus kā zvaigznes un ieģērbšu tos svētības tērpos; Krievija, pilnībā atzīsti Mani, un Es iznīcināšu tavus pretiniekus; ja tu pilnībā atzīsi Mani, Es darīšu jaunus brīnumus, kas ikvienam zem šīs saules dzīvojošam liks atzīt Manu Žēlsirdību un Svētumu;” (1993. gada 13. decembrī)
Kristus svēto ciešanu dievkalpojums sv. Atanāzija baznīcā
Tad mēs devāmies uz mūsu mājvietu, pusdienojām un atpūtāmies, lai piecos pēcpusdienā dotos uz svētā Atanāzija grieķu pareizticīgo baznīcu Benoni un piedalītos svēto ciešanu dievkalpojumā, kura laikā tiek lasīti divpadsmit Evaņģēlija fragmenti. Patriarha ienākšanas baznīcā procesija bija grandioza un ļoti majestātiska.
Šīs draudzes priesteris, tēvs Markoss Teodosis pienāca apsveicināties ar Vassulu – izrādās, ka viņš vēl semināra gados ir lasījis „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus.
Tēvs Markoss sasveicinās ar Vassulu baznīcā
Krustā sišanas ikona sv. Atanāzija baznīcā.
Lūk, fragments no dievkalpojuma noslēguma himnas: „Lai Kristus, mūsu patiesais Dievs, kurš mūsu pestīšanas dēļ izcieta spļāvienus, šaustīšanu, sitienus, krustu un Nāvi, ar Vissvētākās un Visšķīstākās Mātes aizlūgumu starpniecību, svētā un dzīvību nesošā Krusta spēkā…”
Pēc dievkalpojuma mēs tikām aicināti uz uzkodām blakus esošajā zālē. Vassula Viņa Svētībai un priesteriem pasniedza savu svētgleznu fotokopijas, kuras patriarhs apņēmās ierāmēt. Vienam no priesteriem šīs gleznas bija iepatikušās jau agrāk un viņam pat bija izdevies tās iegūt jau iepriekš.
Dažas no Vassulas gleznām.
Lielās Piektdienas dievkalpojums: ķēnišķīgās stundas.
Lielajā Piektdienā mēs devāmies uz sv. Kostantīna un Helēnas grieķu pareizticīgo baznīcu Hilbrovā. Šīs draudzes prāvests ir tēvs Eliass Palmoss. Mēs piedalījāmies ķēnišķīgo Stundu un Jēzus noņemšanas no Krusta („Apokatelosis”) apvienotajā dievkalpojumā. Tā laikā notika skaista procesija ar Svēto Līķautu. Patriarhs Teodors līdz ar garīdzniekiem un piekalpotājiem godbijīgi nesa Svēto Līķautu, kurš tika novietots ziediem izrotātajā kapā. Kad procesija bija galā, draudze nometās ceļos, bet dievkalpojuma beigās mēs visi pēc kārtas devāmies noskūpstīt Svēto Līķautu.
Patriarhs ar Svēto Līķautu.
Patriarhs un garīdznieki svētā Līķauta priekšā
Lūgšana baznīcā
Patriarhs Teodors II
Pēc tam mēs devāmies baudīt uzkodas līdzās esošajā Hellēņu kultūras centrā.
Sv. Konstantīna un Helēnas baznīcai blakus esošais Hellēņu kultūras centrs
Pateicamies par jūsu klātbūtni, kas izrotāja mūsu baznīcu.
Kāda no draudzes sievietēm pienāca pie Vassulas un mums, un grieķu valodā sacīja: „Paldies, ka ar savu klātieni jūs izrotājāt mūsu baznīcu”. Sieviete izskatījās ļoti priecīga, ka tik liela grupa no tālienes bija ieradusies, lai pievienotos draudzei šajos Lieldienu dievkalpojumos.
Vassula ar diakonu Georgu (pa kreisi) un tēvu Meletiosu (pa labi)
Vēlāk mēs devāmies atpakaļ uz mūsu mājvietu un tur sapulcējāmies uz kopīgu tikšanos. Vassula runāja par Kristus Ciešanām un to, kā Viņš turpina ciest. Šīs uzrunas laikā mēs piedzīvojām ko pārdabisku. Tā kā pietrūka krēslu, daudzi stāvēja kājās, viņu vidū arī tēvs Džozefs Januci. Viņš stāsta par piedzīvoto:
Vassulai vēršoties pie svētceļniekiem no 18 dažādām valstīm, uz viņas no kreisās puses parādījās Jēzus mirdzošs kreisais profils ar ērkšķu kroni galvā. Notikums tika nofilmēts Lielajā Piektdienā, Jēzus Ciešanu piemiņas dienā, kad Vassula dalījās ar svētceļniekiem par viņas pašas nesen piedzīvotajām ciešanām. Parasti šādi silueti ir tumši, bet šis bija mirdzošs. Tā kā Vatikāna universitātē biju apguvis izvairīties no cilvēciskā prāta radītām ilūzijām (neskaidrām fotogrāfijām, Kristus attēliem mākoņos, zibspuldzes radītiem efektiem u.tml.), tad es centos ignorēt redzēto. Tomēr, kad šis profils neizzuda jau aptuveni 5 minūtes, es pasaucu operatoru Antoni Tektonidi. Cerot, ka viņš pateiks: „Tēvs, beidzot tas ir pazudis”, viņš tā vietā apliecināja, ka redz to pašu. Viņš paņēma trijkāji un kameru, un nofilmēja kreiso stūri – domāju, ka Antonim izdevās notvert vismaz 5 no 10 parādīas minūtēm. Es domāju, ka lentē, neskatoties uz gaismu, šis attēls būs redzams un atpazīstams.
Cilvēki pagodina Dievu ar savām liecībām.
Pēc tam cilvēki liecināja kā bija uzzinājuši par „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem un kā tie bija izmainījuši viņu dzīves. Mēs dzirdējām vairākas spēcīgas liecības par to kā „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi bija padziļinājuši cilvēku attiecības ar Kristu, tuvinājuši viņus baznīcas sakramentiem neatkarīgi no tā vai viņi ir bijuši katoļi, pareizticīgie, vai citu konfesiju pārstāvji, vai arī pilnībā atkrituši no baznīcas. Visas liecības vairoja Dieva godu.
Liecības.
Sestdiena, 2010. gada 3. aprīlis – Mandelas skvēra apmeklējums.
Kopbilde pie Nelsona Mandelas statujas.
„Patiesas dzīves Dievā” grupa Mandelas skvērā.
Pēc tam mēs devāmies uz afrikāņu mākslas tirgu Rouzbankā. Autobusā Vassula atvēra vēstījumu grāmatu un mēs noklausījāmies 1994. gada 29. jūnija vēstījumu:
Vassula lasa nejauši uzšķirto vēstījumu.
Mēs sagatavojāmies Lieldienu vigīlijai Kristus Karaļa Romas katoļu katedrālē Johannesburgas centrā. Dievkalpojums sākās baznīcas ārpusē – pilnīgā tumsā mēs sagaidījām garīdznieku ierašanos, lai kopīgi uzsāktu uguns svētīšanas dievkalpojumu. Tad, ar aizdegtām svecēm, mēs visi devāmies baznīcā.
Lieldienu vigīlija Kristus Karaļa katedrālē.
Jāņa evaņģēlija 8.nodaļā mēs lasām: „Es esmu pasaules Gaisma; kas sekos Man, nestaigās tumsībā, bet tam būs dzīvības gaisma.” (Jņ 8, 12) Dievkalpojumā līdzās tēvam Šonam koncelebrēja arī tēvs Džozefs Januci un tēvs Džozefs Ssali.
Tēvs Šons, tēvs Džozefs Januci un tēvs Džozefs Ssali.
Mēs sēdējām aiz cilvēkiem, kuri gatavojās saņemt Kristības sakramentu, kā arī pirmo reizi pieņemt svēto Komūniju. Tēvs Šons draudzei pauda savu prieku par Vassulas un pārējo svētceļnieku klātbūtni – tas izskanēja patiesi sirsnīgi. Baznīca bija pārpildīta. Sveču gaismā notiekošo dievkalpojumu papildināja arī skaistas zulu un seveto himnas – katedrāles koris un draudze dziedāja dažādu Āfrikas reģionu himnas.
Mums pievienojas vēl trīs priesteri.
Svētdienā, 2010. gada 4. aprīlī mēs devāmies ekskursijā pa Johannesburgu. Pēc Lieldienu svinībām mums piebiedrojās arī tēvs Vincents no Sasolurgas, tēvs Grehems no Leidismitas un tēvs Viens no Durbanas, kurš iepriekšējā gadā bija organizējis Vassulas misiju un tikšanos ar kardinālu Neipīru.
Tēvs Viens Veldšits un Vassula.
Mēs dzirdējām vēl vairākas liecības.
Liecības par „Patiesu dzīvi Dievā”...
Vakarā bija mise kopā ar tēvu Džozefu Januci un trīs augstāk minētajiem priesteriem. Sprediķa laikā tēvs Džozefs liecināja par savu pirmo tikšanos ar Vassulu un to, kā tika lietots, lai noorganizētu viņas tikšanos ar pāvestu Jāni Pāvilu II 1993. gada novembrī Vatikānā.
1993. gadā Jānis Pāvils II svētī Vassulu un viņas misiju.
Tēvs Januci pastāstīja: Biju lasījis 1987. gada Jēzus doto vēstījumu, kurā Viņš vēlas, lai vēstījums tiktu nodot pāvesta rokās, kā arī to, ka Viņš tajā brīdī, kad tiks nodoti vēstījumi, liks pāvestam atzīt viņu. 1993. gadā šie vārdi piepildījās „Salla delle Benedizioni”, kur es telefoniski biju noorganizējis Vassulai tikšanos ar pāvestu. To darīt mani iedvesmoja vēstījumi, kurus katru dienu lasīju.
Vassula ar tēvu O`Karolu ieradās pie manis dienu iepriekš un bija paņēmuši līdz vēstījumu grāmatas 3 valodās. Nākamā rītā es viņus pavadīju uz Batikānu un aizvedu līdz vietai, kur bija paredzēts tikties ar pāvestu. Kad pāvests piegāja pie Vassulas, viņš to atpazina un uzrunāja franču valodā. Viņš svētīja Vassulu un viņas misiju, un viņa tieši viņa rokās nodeva savus vēstījumus. Šajā mirklī piepildījās Jēzus uzdotā misija un Viņš vairs nekad nav aicinājis Vassulu nodot vēstījumus pāvestam. Vassula nodeva pāvestam vēstījumus angļu, poļu un franču valodās, piepildot Jēzus vēlmi, lai „Pēteris” tos saņemtu.
Īpaša mise kopā ar kardinālu Buti Thlagale.
Pirmdienā, 2010. gada 5. aprīlī tika noorganizēta īpaša mise Kristus Karaļa katedrālē. Vairāki cilvēki bija atbraukuši no tālienes, lai piedalītos Vienotības misē, zinot, ka Vassula tajā neuzstāsies. Viņi tajā pašā dienā devās mājup.
Plakāts ar aicinājumu uz misi.
Kopā ar arhibīskapu Buti Thlagale misi koncelebrēja pieci ar mums esošie priesteri, kā arī vietējie priesteri – tēvs Eužēns Klarksons, tēvs Pols Vinters, tēvs Stens Jadošinskis un tēvs Šons van Lilinfelds.
Svēto misi svin arhibīskaps Buti Thlagale.
Tēvs Šons sniedza skaistu sprediķi, kurā tika citēti ļoti daudzi fragmenti no „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem. Viņš uzsvēra, ka pazemība un mīlestība ir galvenās atslēgas, kas apvienos baznīcu. Pēc tam viņš aicināja Vassulu un Vinniju pienest upurdāvanas.
Upurdāvanu pienešana mises laikā Kristus Karaļa katedrālē
Āfrikāņu koris.
Šī svētā Mise piepildīja katedrālē esošos ticīgos ar milzīgu Augšāmcelšanās prieku.
Mises beigās arhibīskaps Buti sacīja: Šajā Lieldienu pirmdienas rītā ar mums kopā ir Vassula Rīdena ar daudziem ārzemju viesiem. Esam ļoti priecīgi, ka esat mūsu vidū, jo nesat mums lielu svētību.
Kristus Karaļa katedrālē mūs uzrunā arhibīskaps Buti Thlagale.
Es pateicos ikvienam, kas ir atnācis uz misi šajā pirmdienas rītā, es ceru, ka žēlastība, ko viņi nes sev līdz, paliks ar mums un darīs mūs par labākiem kristiešiem. Vēl jo vairāk – ne tikai par labiem kristiešiem, bet arī par tādiem, kuri sper soli pretim citām baznīcām, apzinoties, ka mēs visi piederam Kristum, ka visi vēlamies kļūt par Kristus Labās Vēsts piemēru, lieciniekiem. Šai svētajai misei ir jāstiprina mūsos apziņa, ka arī mēs esam aicināti vienot Dieva Baznīcu. Paldies jums.
Esmu piedalījies daudzās ekumēniskās tikšanās un neuzskatu sevi par pašu gudrāko. Man šķiet, ka ir ļoti smagi, ja tā vietā, lai runātu par to, kādiem mums būtu jābūt kā Dieva tautai, mēs liekam šķēršļu, uzsverot savstarpējās atšķirības, pagātnes šķelšanās iemeslus un tādā veidā vēl vairāk padziļinām šo sašķeltību, kuru cenšamies pārvarēt. Esmu pārliecināts, ka tie, kuriem ir piešķirta autoritāte, ar vienu roku dod, bet ar otru ņem atpakaļ. Mēs sakām, ka vēlamies redzēt vienotību, bet patiesībā piesardzība ir pārāka par mīlestību. Mēs tiecamies būt viens, bet esam tik piesardzīgi un tik ļoti uzmanām savu unikalitāti, ka šādā veidā turpinām aplaudēt baznīcu starpā pastāvošajai sašķeltībai.
Būšu tiešs – es nedomāju, ka vienotību pilnīgi noteikti nāks no mūsu Baznīcu vadītājiem. Domāju, ka esmu par to jau runājis – šo vienotību uzcels paši Kristus miesas locekļi. Dieva tautai ir jāsasniedz tā apziņa, kad viņi spēj sevi apzināties kā mācekļus un Kristus sekotājus, kuri ir spiesti uzņemties vadību Kristus miesā.
Viena lieta ir būt sekotājam, bet pavisam cita – būt līderim. Man šķiet, ekumēniskajai kustībai ir jānonāk līdz tam punktam, kad laji paātrina soli, jo dažādu baznīcu hierarhijas pārstāvjiem ir savas intereses, kuras viņi arī aizstāv.
Tēvs Šons nezina, ka visu sestdienas rītu es pavadīju lasot par Vassulu. Ikreiz, kad man ir iespēja, es lūdzos par viņu. Ticiet man. Es lasīju mājaslapu, it īpaši visu, kas attiecas uz 1995.gada Vatikāna reakcijas sekām. Tātad viss, ko saku, ir saistīts gan ar šīm zināšanām, gan manu pieredzi, kas gūta daudzo ekumēnisko tikšanos laikā.
Es cenšos pateikt, ka Gars dveš, kurp vēlas un to, ka mums ir jādod Vassulai iespēja mums parādīt kā kļūt patiesi vienotiem Kristus Miesas locekļiem. Ekumēniskā kustība neko no tā nezaudēs, tā vienīgi tiks svētīta. Mēs vēl arvien cīnāmies, tomēr patiesībā tas ir aicinājums ikvienam no Kristus Miesas locekļiem.
Pēc tam tēvs Šons pateicās gan katedrāles korim, gan Vinnijai Viljamsai, Garindai Žardēnai un Johannesburgas „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupai, kura noorganizēja šo jauko pasākumu. Pēc tam tēvs Šons, lai arī tas iepriekš nebija izziņots, aicināja Vassulu pateikt dažus vārdus.
Vassula Rīdena runā Kristus Karaļa katedrālē.
Vassula sacīja: Es vēlētos pateikties bīskapam un klātesošajiem garīdzniekiem, jo bez jums mums nebūtu iespējas piedalīties šajā skaistajā dievkalpojumā. Aplaudēsim viņiem. Es vēlētos arī pateikties šim brīnišķīgajam korim. Tiem, kuri ir atbraukuši šeit no 18 dažādām valstīm un nekad nav dzirdējuši ko līdzīgu, tā ir skaista pieredze. Paldies jums.
Šī nav pirmā reize, kad uzstājos katedrālē, šķiet, ka esmu šeit bijusi jau trīs, ne četras reizes. Katoliskā Baznīca ar lielu labvēlību ir aicinājusi mani runāt par „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem un es atceros, ka visas iepriekšējās reizes katedrāle ir bijusi tik pat pilna kā šodien. Pat pirmajā reizē visas vietas bija aizņemtas un jaunieši sēdēja priekšā uz zemes. Tāpēc man šķiet, ka Johannesburga ir tā Baznīcas daļa, kura patiešām ir pieņēmusi vēstījumus, ir tos novērtējusi. Es pateicos Johannesburgai par visu, ko tie dara „Patiesai dzīvei Dievā”. Paldies un lai Dievs jūs svētī.
Pēc mises mēs tikām aicināti doties uz draudzes māju, kur bija sagatavots milzīgs daudzums ēdiena un atsvaidzinošu dzērienu. Abi kori nodziedāja mums vairākas afrikāņu dziesmas un aicināja mūs visus uz skatuves dejot kopā ar viņiem. Pēc tam tēvs Šons pavadīja mūs līdz autobusam un novēlēja ardievas.
Tēvs Šons atvadās no mums.
No mums atvadās arī diakons Georgs Kokonas.
Pēc tam mēs devāmies uz afrikāņu tirgu, lai iegādātos suvenīrus.
Otrdienā, 2010. gada 6. aprīlī mēs ar autobusu devāmies uz Bakubung Safari, kas atrodas aptuveni trīs stundu brauciena attālumā no Johannesburgas. Pusceļā mēs apstājāmies arī Lesedi etnogrāfiskajā ciematā, lai papusdienotu un apmeklētu dažādu afrikāņu cilšu ciematu ekspozīcijas.
Lesedi etnogrāfiskais ciemats.
Lesedi etnogrāfiskais ciemats.
Lesedi etnogrāfiskais ciemats.
Lesedi etnogrāfiskais ciemats.
The tour guide on our bus was very much interested to meet Vassula and know more about her charisma. Vassula talked to her as we were driving and in the end gave her the ONE book of messages.
Mūsu gide ļoti priecājās par iespēju sastapties ar Vassulu un uzzināt ko vairāk par viņas harizmu. Vassula ar viņu parunāja ekskursijas laikā un noslēgumā iedeva viņai vienu vēstījumu grāmatu.
Vassula svētī Sāru.
Pavlos dāvina Sārai „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu.
Ceļā uz safari Pilansbergas nacionālajā parkā.
Mēs pabraucām garām Pretorijai. Dienvidāfrikas lauki ir ļoti skaisti – priekšplānā ir redzamas ielejas, bet tālumā kalni. Pieregistrējušies Bakubungas hotelī, mēs devāmies uz mūsu pirmo safari atvērtā džipā. Redzējām lauvas, žirafes, ziloņus, strausus, zebras, vienu strausu, kobras un citus savvaļas iemītniekus.
Bakabungas viesnīca.
Safari autobuss.
Leopards.
Trešdienā, 2010. gada 7. aprīlī pirms saullēkta mēs vēlreiz devāmies savannā, kur bija iespēja redzet vēl daudzus dzīvniekus viņu dabiskajā vidē.
Tēvs Džo, tēvs Grehems un tēvs Vincents.
Žirafes, ziloņi un zebras.
Vēlāk no rīta mums bija iespēja piedalīties četru priesteru koncelebrētā svētajā misē. Mise tika svinēta ārā,kur bija dzirdamas tikai dabas skaņas un daudzi no svētceļniekiem vēlāk liecināja par to, cik ļoti šī miera pilnā gaisotne liecina par Dieva klātbūtni.
Vassulas Rīdenas un kardināla Neipīra tikšanās.
Vassula, Džordžija un Vinnija devās atpakaļ uz Johannesburgu, lai tiktos ar kardinālu Vilfrīdu Neipīru. Tikšanās notika lidostai blakus esošajā Interkontinentālajā viesnīcā. Uz tikšanos kardinālu pavadīja tēvs Veins, kuram šajā pašā viesnīcā bija paredzēta starpreligiju tikšanās. Kardināla un Vassulas tikšanās bija ļoti sirsnīga, varēja redzēt, ka viņi abi ir laimīgi pat atkalredzēšanos.
Kardināla un Vassulas sirsnīgā atkalredzēšanās.
Kardināls un Vassula apsprieda Baznīcas lietas, iespēju apvienot Lieldienu datumus un to, kas šajā jomā tiek darīts Katoliskajā Baznīcā.
Vassulas un kardināla Neipīra atkalredzēšanās prieks.
Kardināls pastāstīja, ka pēc raksta par Vassulu iznākšanas mājaslapa Internetā saņēma daudzus uzbrukumus. Vassulas un kardināla tikšanās ilga stundu. Paralēli sarunai kardināls iepazīstināja Vassulu ar dažādiem uz starpreligiju tikšanos sabraukušajiem reliģiskajiem līderiem.
Tēvs Veins, Vassula Rīdena un kardināls Neipīrs.
Garīgā vienotība
„ja baznīcas spēs pārvarēt visus tos negatīvos šķēršļus, kuri tām traucē apvienoties, šķēršļus, kuri, saskaņā ar Rakstiem, ir pret ticības, mīlestības un pielūgsmes vienotības īstenošanu, tad Es būšu uzticīgs Savam solījumam un likšu nākt miera laikmetam pār visu zemi; šis miers ievedīs ikvienu radību Manā Mistiskajā Miesā, tas piepildīs Manu Vārdus, kurus Es veltīju jums visiem Savā lūgšanā Dievam Tēvam:
„lai viņi ir viens Mūsos, kā Tu esi Manī un Es – Tevī, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis;” šis lūgums, kuru izteica Manas Lūpas, vēl arvien ik brīdi atbalsojas no Debesīm;
Manu Vārdu patiesā būtība bija tāda, ka visa pasaule tiktu ievesta garīgā vienotībā, bet nevis tādā vienotībā, kuru nosaka noslēgts līgums; lai piepildītu Manus Vārdus, baznīcām vispirms ir jātiecas pēc pazemības un mīlestības, pēc žēlastībām, kuras var tikt iegūtas caur Svēto Garu un patiesu grēku nožēlu;” (2001. gada 1. decembrī).
Pēc Vassulas tikšanos ar kardinālu Neipīru viesnīcā ieradās žurnālists un producents Georgs Mazrakis no M-Net televīzijas stacijas, kura raida visā Āfrikā. Viņam bija paredzēta stundas gara filmēšana televīzijas programmai ‘Carte Blanche’.
Georgs Mazrakis, ‘Carte Blanche’ producents.
Georgs Mazrakis, ‘Carte Blanche’ producents.
Dieva vārdnīcā nav vārda ‘sagadīšanās’, to drīzāk varētu aizstāt ar vārdu ‘apredzība’. Šī intervija ‘Carte Blanche’, kas ir Āfrikā ļoti populārs svētdienas šovs, varētu tikt attiecināta tieši uz apredzību. Pavlos, viens no mūsu grupas, pirms pāris dienām bija ‘netīšām’ saticis šī šova producenti iepērkoties Mandelas skvērā. Dzirdot Pavlosu runājam grieķiski, viņa bija pavaicājusi, ko viņi dara Johannesburgā. Pavlos, kurš ir pazīstams ar to, ka nepalaiž garām nevienu iespēju runāt par vēstījumiem, pastāstīja par Vassulu un mūsu svētceļojumu uz Dienvidāfriku. Producente, Sofija Firipides, ieminējās par iespējamu interviju, viņi apmainījās ar telefona numuriem un Sofija piezvanīja. Kad Vassula, Džordžija un Vinnija bija jau ceļā uz tikšanos ar kardinālu, Sofija piezvanīja, lai sarunātu interviju. Tā, pēdējā brīdī, viss nokārtojās, jo šī patiešām bija pēdējā iespēja intervijai.
Viss tika sarunāts pa ceļam uz Johannesburgu, Georgs sazvanīja Vinniju un vienojās par interviju turpat, Interkontinentālajā viesnīcā. Georgs sacīja Vassulai, ka pirmo reizi viņu ieraugot, viņam bija uzmetusies zosāda. Viņš pastāstīja, ka ir izlasījis kardināla Neipīra teikto, kā arī to, ka Vassula nekādā veidā neapdraud katolisko Baznīcu. Georgs bija ļoti laipns.
Uz starpreligiju tikšanos bija ieradies arī arhibīskaps Serafims un mums bija iespēja parunāties ar viņu. Viņš mums bija atvedis tradicionālās grieķu Pashas sarkanās olas.
Arhibīskaps Serafims un viņa dāvana – tradicionālās sarkanās olas.
Visas tikšanās notika tajā pašā viesnīcā, mēs no turienes izbraucām aptuveni pusseptiņos vakarā un devāmies atpakaļ uz Bakabungu, kas mums aizņēma trīs stundas. Jutāmies kā pēc īstas misijas,kuru Kungs bija ļoti labi noorganizējis.
Ardievas diacēzei.
Ceturtdienā, 2010. gada 8. aprīlī mēs no Bakabungas devāmies atpakaļ uz Johannesburgu, kur pusdienojām Pappas restorānā Mandelas skvērā. Uz pusdienām bija atnākuši arī tēvs Atoss un diakons Georgs. Pēc tam mēs devāmies uz arhidiacēzi, lai teiktu beigu ardievas Viņa Eminencei arhibīskapam Serafimam, kurš mūs gaidīja uz kopīgu kafijas tasi.
Arhidiacēzes pagalmā.
Šī ceļojuma skaistākais moments ir tas, ka esot kopā, mēs evaņgelizējam ar savu klātbūtni un mums ir iespēja izdalīt „Patiesas dzīves Dievā” materiālus oficiantiem, šoferiem, gidiem, stjuartēm, viesnīcas darbiniekiem un visiem, kurus sastopam savā ceļā.
Safari autobusa šoferis lasa par „Patiesu dzīvi Dievā”
A special thanks for this labor of love, and all the hard work to Winnie Williams, Gracinda Jardin and Manny Ferreira and the others of the TLIG South Africa team for making this all a deeply spiritual and joyful experience. In the messages Jesus says,blessed are those who do not differentiate themselves under My Holy Name, but show their unity through their humility and love; they shall be called Pillars and Foundation of God’s Sanctuary.(April 14, 1991)
Sara Annunziata, Janna Drekovic and Georgia Klamson TLIG readers New York, USA
Īpaši liels paldies Vinnijai Viljamsai, Grasindai Žardēnai un Manni Fereiram, kā arī citiem „Patiesas dzīves Dievā” lasītājiem Dienvidāfrikā par viņu smago darbu sagatavojot šo garīgi dziļu un prieka pilno svētceļojumu. Vēstījumā Jēzus saka: „svētīgi tie, kuri nemeklē savstarpējās atšķirības zem Mana svētā Vārda, bet gan pazemībā un mīlestībā veido vienotību; viņi tiks saukti par Dieva svētnīcas kolonnām;” (1991. gada 14. aprīlī)
Johannesburgas lidosta gatavojas Pasaules futbola čempionātam.
Pravietojumi no „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem.
Pravietojumi no „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem.
Vassula Rīdena
2010.gada aprīlis
Viens no daudzajiem piemēriem par Dieva rīcību atkrišanas un dumpības laikmetā ir lasāms Jerremijas grāmatas 4.nodaļā. Jeremija saka:
"Es uzlūkoju zemi, un redzi, tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju debesis un tur nebija vairs gaismas! Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās! Es raugos visapkārt, un redzi, tur nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! Es raugos visapkārt, un redzi, - auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Kunga prāta Viņa dusmu karstumā! Jo tā saka Kungs: „Visa zeme kļūs par tuksnesi, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. Tādēļ sēro zeme, un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos un, ka Man nebūs tā žēl.”” (Jer 4, 23 – 28)
Dievs mūs nemitīgi ir brīdinājis un aicinājis atgriezties pie Viņa, izlīgt ar Viņu un vienam ar otru. Kristus ir lūdzis Savu Baznīcu izlīgt un apvienoties. Viņš jau vairāk nekā 25 gadu garumā ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu starpniecību ir aicinājis Savus ganus nožēlot grēkus, izlīgt un spert soli pretim vienotībai, apvienojot Lieldienu svētku svinēšanas datumus. Visa pasaule grimst savā ļaunumā un bezdievībā, tā pārkāpj ne vien Dieva Likumu, bet visu, kas ir Svēts tādā veidā nemitīgi apvainojot Dievu. Tad kāpēc dažus pārsteidz tas fakts, ka šajā tumsības laikā Dievs dod tik lielas Svētā Gara žēlastības, kuras ir paredzētas, lai mums palīdzētu? Tomēr Tumsība kārtējo reizi vajā Gaismu. Visu šo gadu garumā ir cilvēki, kuri nemitējas likt šķēršļus, vajāt, izsmiet, aizliegt un apmelot, apgrūtinot manus centienus liecināt un nest pasaulei Dieva Vārdu. Šo cilvēku dēļ mana misija ir kļuvusi ļoti sarežģīta, pie tam daudzi no viņiem domā, ka viņi ar savu rīcību izdara pakalpojumu Dievam…
Rakstos ir teikt: "Un iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva un Vārds bija Dievs.” (Jņ 1, 1) "Vārds bija patiesā Gaisma, kas apgaismo ikvienu cilvēku, kas ienāk šajā pasaulē. Tā bija pasaulē un pasaule caur to ir radusies un pasaule to nav pazinusi. Viņš nāca pie Savējiem, bet Savējie Viņu nepieņēma.” (Jņ 1, 9-11).
Visus šos gadus, nemitīgi sūtot mums atgādinājumus, mūsu Kungs ir centies atmodinot mūsos patieso sapratni. Viņš mums ir atgādinājis visu to, ko ir runājis agrāk ar Savu svēto praviešu starpniecību un, ko ir teicis Savos baušļos. Gan Kunga, gan mūsu svētās Mātes aicinājumi ir aicinājumi un grēku nožēlu, mieru, mīlestību, vienotību un lūgšanu dzīvi. Mūsu Kungs ir nācis un turpina nākt šajā pasaulē ar vēstījumu starpniecību, lai apgaismotu tos, kuri ir noklīduši, tomēr līdz pat šai dienai tikai retais ir atpazinis Viņa žēlsirdības pilno klātbūtni, bet vēl mazāk ir to, kas ir pieņēmuši Viņa aicinājumu. Viņš nevairījās pirmais spert soli pie Savējiem, tomēr miesīgā sirds sava nocietinātībā kārtējo reizi noraida Mīlestību. Līdz pat šai dienai ļoti maz ir tādu, kuri pilnībā Viņu ir pieņēmuši Žēlsirdības pilnajā aicinājumā uz grēku nožēlu – cilvēki ne vien mazina Viņa Žēlsirdību, bet arī pilnība to noraida, neļaujot Viņam valdīt to sirdīs.
Mūsdienu pasaules attieksme līdzinās faraona attieksmei – tā ir noraidoša, ietiepīga un neticīga attiecībā pret visu, kas ir Svēts. Kungs pat saka, ka šī attieksme ir sliktāka nekā tā bija Sodmas un Gomoras laikos.
1991.gada 11.septembrī, tieši 10 gadus pirms Ņujorkas torņu sabrukšanas ASV, Kungs, ar nepatiku uzlūkodams pasauli, mūsu brīdināja šādiem vārdiem:
"Es savukārt noraugos lejup, uz šīsdienas pasauli, un Manas Acis pārlūko tautu pēc tautas, dvēseli pēc dvēseles, meklēdamas kaut nedaudz siltuma, nesavtības vai mīlestības… tomēr tikai ļoti nedaudzi novērtē Manu labvēlību, tikai daži cenšas dzīvot svētu dzīvi; dienas paskrien ātri, un līdz atmaksas brīdim stundas ir skaitītas; (…)
(Jēzus pēkšņi mainīja balss toni, un pēc dažu sekunžu pauzes Viņš runāja ļoti nopietnā tonī, kas iedvesa manī bijību.)
zeme notrīcēs un drebēs, un katrs Torņos iebūvētais ļaunums sabruks, pārvērzdamies par gruvešu kaudzi, tas tiks aprakts zem grēka putekļiem! arī Debesu augstumi nodrebēs, bet zemes pamati sakustēsies! lūdzies, lai Tēva Roka pār šo pasauli nenāk ziemas laikā;
ar pērkonu un uguns liesmām Es pavisam negaidīti apmeklēšu salas, jūras un kontinentus; uzmanīgi, kamēr vēl ir laiks, ieklausies Manos pēdējos brīdinājuma vārdos; lasi Mūsu Vēstījumus
un neesi vairs tik nicinošs un kurls pret Debesu balsi; (…) drīz, pavisam drīz Debesis atvērsies un Es likšu jums ieraudzīt Tiesnesi;” (1991.gada 11.septembrī)
2001.gada 11.septembrī pasauli nošokēja torņu sabrukšana, kuras rezultātā aizgāja bojā tik daudz nevainīgu cilvēku. Pasaule ieraudzīja šausminošas apokaliptiskas ainas, tomēr, neskatoties uz šīm šausmām, ko mums nācās piedzīvot, tā vietā, lai atgrieztos pie Dieva un nožēlotu, pasaule kļuva vēl ļaunāka un izraisīja karu. Tā vietā, lai izprastu, ka notiekošais ir mūsu grēku, vainu un atkrišanas sekas, mēs turpinām klausīties nevis Dievā, bet gan Sātanā un iet viņa norādītos ceļus.
Vairākas reizes Kristus mūs brīdināja arī par cunami nelaimi. Viens no šādiem brīdinājumiem tika saņemts vēl 1987.gada 10.septembrī:
Savā piezīmju burtnīcā es ierakstīju: „Pēkšņi Jēzus man atgādināja par pagājušā naktī redzēto, bet aizmirsto, sapni. Tas līdzinājās nesen redzētai vīzijai, tomēr sapnī šī vīzija izskatījās daudz šausminošāka” Tad Kungs sacīja:
„Paklausies, Es tevi nakts laikā ļāvu ieraudzīt vīziju, lai tu to sajustu. Nē, izvairīties nav iespējams!”
Es uzrakstīju: „Es atceros, ka redzēju tādu kā milzīgu vilni. Es centos aizbēgt un paslēpties vienlaikus skaidri apzinoties, ka tas nav iespējams!”
„Es esmu Mīlestības Dievs, bet vienlaikus arī Taisnības Dievs.” Tad es pavaicāju: „Ko mēs varam darīt, lai tas nenotiktu?” Dievs atbildēja: „no jums visiem tiek sagaidīti nopietni gandares darbi; jums ir jāapvienojas un jābūt vienam; jums ir jāmīl citam citu un jātic Maniem Debesu darbiem, jo Es vienmēr esmu jūsu vidū;”
Ziņa par cunami mūs visus satrieca, tomēr mēs nevaram teikt, ka Dievs nebūtu mūs brīdinājis. Kad tie, kurus Dievs ir izvēlējies par Saviem vēstnešiem, brīdināja, daudzi teica: „Mums šādi brīdinājumi nav vajadzīgi – mums pietiek ar to mierinājumu, ko mums dod Svētie Raksti un Baznīcas tēvi, pie tam mēs uzticīgi upurējam upurus un lūgšanas… Ko gan vēl Kristus varētu mums pateikt?” Un viņi neklausījās.
Vēl kāds brīdinājums tika saņemts 1991.gada 24.decembrī, Piedzimšanas svētku priekšvakarā. Kristus jutās aizvainots:
”šodien Es nāku pie visas cilvēces un dāvāju tai Savu Mieru, tomēr tikai retais no jums klausās; šajās dienās Es nāku ar miera līguma noteikumiem un Mīlestības Vēsti, tomēr zeme zaimo Manu Mieru, bet Manu Mīlestību, ko Es viņiem nesu, Manas Piedzimšanas svētku priekšvakarā tā izsmej; cilvēce svin šīs dienas, pat nepieminēdama Manu Svēto Vārdu; Mans Svētais Vārds ir ticis anulēts, bet Manas Piedzimšanas diena padarīta par brīvdienu, kurā tiek pielūgti elki;
Sātans ir atradis Manus bērnus vājus un aizmigušus, un iegājis viņu sirdīs; Es esmu brīdinājis pasauli…” (1991.gada 24.decembris)
Kristus mums atklāj, ka Ziemassvētku svinēšana bez Viņa Svētā Vārda pieminēšanas Viņu ļoti aizvaino.
Ziemassvētkos ikviens kristietis ir aicināts svinēt Kristus Piedzimšanu, priecīgi apmeklējot baznīcu un pieminot Viņa – Pestītāja un Glābēja – Svēto Vārdu. Dauzi savā atkrišanā Kunga vietā pielūdz Ziemassvētku eglīti, dāvanas, pārēšanos un pārmērīgas izpriecas.
Pēc šī brīdinājuma tika saņemti arī vairāki citi, viens no tiem – 1993.gada 18.februārī:
”redziet – nāk dienas, kad Es nākšu ar pērkonu un Uguni, bet, Sev par postu, daudzus atradīšu neziņā un dziļā miegā!
Es pie jums, radība, sūtu vēstnesi pēc vēstneša, lai izlauztos cauri jūsu kurlumam, bet tagad esmu ļoti noguris no jūsu pretošanās un apātijas; tikpat ļoti Mani nogurdina arī jūsu aukstums, bet, kad notiek sarunas par vienotību – jūsu lepnība un nespēja piekāpties; jūs esat piepildījuši līdz malām Apstulbuma kausu, un tas jau plūst pāri; saindējušies paši ar savu balsi, jūs esat nostājušies pret Manējo, tomēr mūžīgi tas neturpināsies – drīz jūs kritīsiet, jo jūs esat pretojušies Manai Balsij un klausījuši savējai, kura jūs ir novedusi pie bezjēdzības, nav brīnums, ka jūsu šķelšanās dēļ Mana Baznīca ir drupās; jūs neuzklausāt Manus padomus, nedz arī ticības trūkuma dēļ piepildāt Manas ilgas, tomēr pavisam drīz Es jums un visai pasaulei atklāšu to, kas ir jūsu sirdīs, un to, kā jūs slepenībā plānojāt iznīcināt Manu Likumu;
sestajam zīmogam ir jātiek salauztam, un tad jūs visi tiksiet iegremdēti tumsībā, kurā nebūs nekādas gaismas, jo no Bezdibeņa nāks dūmi kā no milzīgas krāsns un tie aptumšos sauli un debesis; Sava Taisnības Kausa dēļ Es jūs darīšu līdzīgus odzēm un čūskām, šajās tumsības dienās Es likšu jums līst uz vēdera un ēst zemes putekļus; Es jūs piespiedīšu pie zemes, likdams saprast, ka jūs neesat labāki par odzēm… jūs slāpsiet un smaksiet savos grēkos;
Savās dusmās Es jūs notriekšu zemē un niknumā samīdīšu! vai redzat? Mani četri eņģeļi satraukti stāv apkārt Manam Tronim, gaidīdami Manas pavēles; dzirdot pērkona dārdus un redzot zibeņu liesmas, ziniet, ka Mana Taisnības Stunda ir klāt; zeme sakustēsies un līdzīgi krītošai zvaigznei tā sāks šūpoties, kalnus un salas izraujot no savām vietām, veselas tautas tiks iznīcinātas; debesis izzudīs kā satīts rakstu ritulis, kā tu, meitiņ, to redzēji savā vīzijā; smaga agonija piemeklēs visus zemes iedzīvotājus, un bēdas neticīgajiem! uzklausi Mani: un kaut arī cilvēki tev šodien teiktu: „ak, Dzīvais Dievs taču apžēlosies par mums, un tavs pravietojums nav no Dieva, bet gan nācis no tevis pašas gara;” pasaki viņiem: lai arī jūs tiekat uzskatīti par dzīviem, tomēr esat miruši; jūs apsūdz jūsu pašu neticība – jūs atteicāties ticēt Manas Žēlsirdības laikam un aizliedzāt Manai Balsij izplatīties caur Maniem vēstnešiem, lai brīdinātu un izglābtu Manas radības; arī jūs nomirsiet kopā ar ļaunajiem;”
Zinātnieki bija konstatējuši, ka notiekot zemūdens zemestrīcei, sašūpojās visa zeme un sekundes simtdaļu tā izgāja no savas ierastās ass. Par vairākiem metriem no parastās atrašanās vietas novirzījās gan Sumatras sala, gan citas šī reģiona salas. Par vienu no tām bija aizdomas, ka tā ir pavisam izzudusi, kamēr šī sala netika atrasta citā vietā. Tad, 2002.gada 7.februārī no Dieva tika saņemts pēdējais brīdinājums. Lūk, šī brīdinājuma fragments:
„Mana Ķēnišķīgā Valdīšana stāv pie pašām jūsu durvīm, bet vai jūs esat gatavi Mani uzņemt? ar ķēnišķīgu dāsnumu un vērienu Es esmu klājis garīgā Mielasta galdu, lai atdzīvinātu jūsu garu; kad Es tur stāvēju, gaidīdams, lai jūs pabarotu Pats ar Savu Roku un izglābtu jūs no nāves, jūs atteicāties spert soli uz priekšu; tomēr, pārdomājot jūsu nevēlēšanos patiesi atgriezties un jūsu naidīgumu pret Maniem brīdinājumiem, tad iepriekš redzētās raudu un vaimanu ainas (tas attiecas uz 2001.gada 11.septembra notikumiem) nav nekas, salīdzinot ar tiem bēdu pilnajiem rītiem, kuri vēl nāks pār jums un kurus jūs paši būsiet uz sevi izsaukuši;
(…) pasaule jau tagad bauda sevis pašas uzliktā lāsta augļus, izsaucot dabā sacelšanos dažādu satricinājumu un dabas katastrofu veidā, nosmacējot sevi ar jūsu pašu izdomātajiem plāniem;”
Mūsu Kungs mūs brīdina, ka atkrišana apdraud visa kosmosa stabilitāti – tas attiecas ne vien uz zemi, bet arī uz Visumu, jo mēs liekam dabai sacelties pret mums.
Tomēr tas nav viss – Kungs mūs brīdina par vēl ļaunākiem notikumiem, kas varētu atgadīties, ja neatgriezīsimies pie Viņa un nemainīsim savas sirdis. Kungs saka:
„Redzi, meitiņ, drīz Es atklāšu arī Savu Taisnību, jo Manam Plānam ir noteikts laiks; arī Maniem Žēlsirdības aicinājumiem ir noteikts laiks; kad Žēlsirdības laiks būs galā, Es parādīšu visiem, gan ļaunajiem, gan labajiem, ka Mana bardzība ir tikpat liela kā Mana Žēlsirdība, bet Manas dusmas tikpat varenas kā Mana piedošana; viss, ko esmu pravietojis, šai laikā ļoti ātri piepildīsies, un nekas no tā netiks atņemts…” (1993.gada 19.februārī)
2008.gada 7.janvārī Dievmāte mani pamodināja aptuveni trijos no rīta un lika saprast, ka šajā mirklī Kristum uzbrūk. Šajā Dievmātes vēstījumā mēs lasām par notikumiem, kuri ir pavisam tuvu un ar kuriem cilvēcei nāksies saskarties. Šos notikumus ir izraisījis pasaules grēcīgums, egoisms, mīlestības trūkums, Dieva Vārda atmešana, ietiepība, liekulība un bezdievība.
Dievmāte sacīja, ka zeme ir briesmas un cietīs no uguns. Dieva dusmas nevar tikt atturētas un pavisam drīz kritīs pār cilvēkiem, jo tie atsakās atteikties no grēka. Dieva Žēlsirdība ir centusies pēc iespējas daudzus tuvināt Viņam un Dieva roka ir centusies dot pestīšanu, tomēr tikai nedaudzi ir klausījušies un sapratuši. Viņa Žēlsirdības laikmetam pienāks gals un pienāks laiks, kad ikviens virs šīs zemes tiks pārbaudīts – pasaules cilvēki sapratīs savu bezpalīdzību, to, ka bez Dieva viņiem nav nekādas vērtības. Dievs ir uzticams Savam Vārdam. Ir pienācis laiks, kad Dieva saime tiks pārbaudīta, bet tie, kuri ir atteikušies no Viņa Žēlsirdības, piedzīvos Dieva Uguni. (Šajā gadījumā es vaicāju par tiem Baznīcas cilvēkiem, kuri mūs vajā un neredz Viņa Žēlsirdības darbus). Dievmāte sacīja, ka arī viņi saņems pēc nopelniem.
Tālā savā vēstījumā Dievmāte turpināja runāt par upuri. Viņa man lūdza ikvienam atgādināt, ka Dievs, mūsu Radītājs lūdz, lai mēs vairāk veltītu sevi Viņam. Ar atgriešanos nepietiek – ir vajadzīgs upuris un nopietnas lūgšanas. Ja kāds sakās esam atradis Dievu ar „Patiesas dzīves Dievā” starpniecību, tam ir vairāk jāupurē un jāgandara. Ir vairāki veidi kā parādīt Dievam mīlestību un nesavtību – neviens nevar sacīt, ka dzīvo saskaņā ar vēstījumiem, ja nespēj Dievam parādīt upurgatavu mīlestību. Tie, kuri patiešām mīl Dievu, ir svētīti, viņiem nevajadzētu baidīties no šīm dienām. Mūsu svētā Māte sacīja, ka svētīti tie, kuri pastāv ciešanās. Viņa teica, ka priecājas par visiem priesteriem, kuri izplata Dieva darbus (tas attiecas gan uz „Patiesas dzīves Dievā” priesteriem, gan tiem, kuri ir atvērti Garam) – viņiem ir jāsaglabā paļāvība, jo viņi ir saņēmuši īpašas Dieva Gara žēlastības – Viņš tos stiprinās Kungā un Viņa pestīšanas plānā. Kristus šiem priesteriem dāvā Savu mieru.
„Ja kāds kalpo un upurē sevi, tad šī uguns tiesa šo cilvēku neskars ar visu tai piemītošo bardzību, jo savā garā tie priecājas par Dieva aicinājumu, kurš tos ir ievedis dzīvībā.”
Dievmāte sacīja, ka daudzi ir atkrituši, tomēr ļoti daudzi tiks piecelti. Daudziem nav izdevies saglabāt savā sirdī Dieva Vārdu – viņi ir izkaisījuši ne vien vēstījumu vārdus, bet arī tos, kas viņiem ir tikuši doti ar Rakstu starpniecību. 2009.gada 28.novembrī Kungs mani aicināja un deva lūgšanu, kura man bija jāizplata, lai mēs ar tās starpniecību izlūgtu Dieva Žēlsirdību. Lūk, ko teica Kungs: „Vassula, vērsies pie Manis ar šādiem vārdiem”
Maiguma pilnais Tēvs, neļauj nākt pār šo paaudzi Tavām dusmām, lai tie visi kopā nepiedzīvotu iznīcību;
Lai arī ūdeņi izsīks un dabas zaļums zudīs,
Un zem Tavu dusmu sloga viss iznīks neatstājot pat savas iepriekšējās esamības pēdas,
Tomēr neļauj postam un izbailēm nākt pār Tavu Ganāmpulku, Tavas Dvesmas svelme aizdedzinās zemi un pārvērtīs to posta vietā! Pie horizonta parādīsies zvaigzne – Nakts tiks pāršķelta un pelni kritīs līdzīgi sniegam, pārklājot cilvēkus un darot tos līdzīgus rēgiem; Dievs, apžēlojies par mums un neesi pret mums bargs; piemini sirdis, kuras līksmojas Tevī un sagādā Tev prieku! piemini Savus ticīgos – lai Tava roka nekrīt pār mums visā tās spēkā, bet gan Savā Žēlsirdībā piecel mūs un liec ikvienā sirdī Savus priekšrakstus. Amen.”
2010.gada 14.aprīlī sākās Evjafjallajokull vulkāna izvirdums un tā rezultātā, kā mēs visi dzirdējām izveidojās pelnu mākonis. No vulkāna apkārtnē esošajām apdzīvotajām vietām tika evakuēti cilvēki. Daži fotografēja, bet pelnu mākoņa dēļ bija iespējams redzēt tikai dažus metrus tālāk. Viss bija pelēks un pelnu klāts. Lidsabiedrības daudzo atcelto reisu dēļ cieta miljoniem dolāru lielus zaudējumus. Noliktavās uzglabātie augļi, zivis un citi produkti vienkārši aizgāja postā. Daudziem ceļotājiem visā pasaulē nācās atcelt paredzētos braucienus.
Iepriekšējo reizi šī vulkāna izvirduma laikā pelni turpināja izplatīties pusotru gadu. Tagad, rakstot šīs rindas, vēl arvien nav skaidrs, ar ko beigsies šis izvirdums.
Tomēr, ja cilvēki līdzīgi faraonam, turpinās ignorēt Dieva dotās zīmes, zeme piedzīvos vēl lielāku postu. 1993.gada 18.februārī Dievs mūs brīdināja, sakot:
„sestajam zīmogam ir jātiek salauztam, un tad jūs visi tiksiet iegremdēti tumsībā, kurā nebūs nekādas gaismas, jo no Bezdibeņa nāks dūmi kā no milzīgas krāsns un tie aptumšos sauli un debesis; Sava Taisnības Kausa dēļ Es jūs darīšu līdzīgus odzēm un čūskām, šajās tumsības dienās Es likšu jums līst uz vēdera un ēst zemes putekļus; Es jūs piespiedīšu pie zemes, likdams saprast, ka jūs neesat labāki par odzēm… jūs slāpsiet un smaksiet savos grēkos;
Savās dusmās Es jūs notriekšu zemē un niknumā samīdīšu! (…)
kad pienāks Tumsības Stunda, Es jums atklāšu to, kas ir jūsu iekšienē, Es apgriezīšu uz āru jūsu dvēseli; ieraugot savas dvēseles melnas kā ogles, jūs ne vien piedzīvosiet nebijušas ciešanas, bet savā agonijā jūs sitīsiet sev pa krūtīm, atzīdami, ka jūsu iekšējā tumsa ir daudz ļaunāka par to, kas jums apkārt;
kas attiecas uz tevi, (…) šādi Es tautām atklāšu Savu Taisnību un visas tautas sajutīs Manu spriedumu, kad pienāks Mana Stunda; cilvēka dzīvību Es darīšu vēl retāk sastopamu nekā jebkad agrāk; tad, kad Manas dusmas tiks remdētas, Es jūsos uzcelšu Savu Troni, un jūs vienā balsī un vienā valodā, un sirds vienotībā slavēsiet Mani, Jēru;”
Mums kārtējo reizi tiek dots laiks, lai pirms šī pravietojuma piepildīšanās mēs nožēlotu grēkus un atgrieztos. Lai arī Dievs saka, ka nekas no šī pravietojuma nevar tikt izņemts laukā, tomēr mēs ar savu lūgšanu, gandari un svētu dzīvi varam samazināt šī soda apmērus un spēku. Mēs esam aicināti dzīvot patiesu dzīvi Dievā – Dievs var vilcināties un novērst savas dusmas tieši tāpat kā tas bija Ninives gadījumā.
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi nav kas tāds, kas vēstī postu un pazušanu. Dievs mums dod šos vēstījumus šajos žēlsirdības laikos, lai tie mūs audzinātu – tas Dieva augstsirdīgās Mīlestības sauciens. Dievs mums neļaus vienmēr nicināt Viņa Svēto Vārdu un dzīvot bezdievīgi. Tieši tāpēc Viņš Savā Žēlsirdībā, dod mums šos daudzos brīdinājumus.
Grieķijas Beth Myriam
Beth Myriam Atēnās, Grieķijā
Kopsavilkums
2010.gada janvārī apritēja gads, kopš Beth Myriam darbības Grieķijā. Vēstījumu lasītāji, kas ir arī PdzD lūgšanu grupu dalībnieki ar Dievmātes palīdzību Atēnās ir izveidojuši nedaudz atšķirīga darbības veida Beth Myriam.
„Ikmēneša mazā svētceļojuma” doma radās kā atbilde risinājuma meklējumiem mūsu pašu Beth Myriam materiālo līdzekļu nepieciešamībai. Kad mēs aprēķinājām cik līdzekļu ir iespējams savākt „Ikmēneša mazā svētceļojuma” laikā radās arī ideja par „Ceļojošo Beth Myriam”. Līdz tam mēs nebijās spējīgi atrast piemērotu vietu un apstākļus, kur izveidot Beth Myriam tās tradicionālajā nozīmē.
Tādēļ mēs no valsts iestādes ievācām informāciju par sešām ģimenēm (10 bērniem un 6 pieaugušajiem), kuriem dažādos Atēnu rajonos ir nepieciešama palīdzība un 2009.gada janvārī uzsākām nelielu Beth Myriam garā īstenotu palīdzības programmu. Tā izpaudās sekojoši, ka katra mēneša beigās „PdzD” brīvprātīgie, izmantojot paši savus transporta līdzekļus, lielveikalos nopērk pārtiku un nogādā to cilvēku mājās. Līdzās ēdienam, šādās paciņās ietilpst arī drēbes, trauki, gultasveļa un citas, sadzīvei nepieciešamās, mantas.
Pērkot pārtiku trūcīgajām ģimenēm.
Ar Kunga palīdzību gadu vēlāk mēs ar savu kalpojumu atbalstām 32 cilvēkus – 20 bērnus un 12 pieaugušos.
6 no 8 kādas no BM ģimeņu bērniem
Katru mēnesi mēs organizējam nelielu svētceļojumu uz kuru katrs aicina gan PdzD, gan arī ar PdzD nesaistītus draugus. Esam atklājuši, ka tas prieks, ko sniedz nelielās ekskursijas uz klosteriem un baznīcām nav salīdzināms ar to, ko piedzīvo brīvprātīgie katru mēneši nogādājot palīdzību trūkumcietēju ģimenēm. Gan bērni, gan pieaugušie viņus sagaida ar milzīgu pateicību un plašu smaidu.
Svētceļojumu sākam agri no rīta, lai varētu paspēt uz dievkalpojumu.
Valda prieka pilna gaisotne un katru reizi mēs apstājamies, lai kopā padzertu kafiju. Mēs visi kļūstam viens – raisās neaizmirstamas sarunas un mēs atgriežamies, kļuvuši par vienu draugu bagātāki…
Mēs pateicamies Kristum un Dievmātei par šo sevis ziedošanas ražu, par mīlestību un cerību, ka tuvākā nākotnē mums izdosies palīdzēt vēl lielākam cilvēku skaitam.
„Patiesa dzīve Dievā”, Atēnas, Grieķija
Kontaktinformācija
Atbildīgās: Georgia Vergidou, Gethsemane Vlaserou
Adrese: Grieķija
Epasts:
Šī e-pasta adrese ir aizsargāta pret spamu, Jums ir jābūt aktivizētam Javascript, lai to aplūkotu
Ekumēniskā tikšanās par kristiešu vienotības tēmu Namīrā, Beļģijā
"Kristus vienoti"
2009.gada 4. – 7. decembrī
Emanuēla Martēna un organizatoru komanda, kuru bija iedvesmojusi Kunga vēlme apvienot Savu Baznīcu, bija noorganizējuši divu dienu ekumēnisko tikšanos par kristiešu vienotības tēmu. Tikšanās notika Namīrā, Beļģijā un uz to bija aicināti dažādu kristīgo konfesiju (katoļu, pareizticīgo, evaņģēlisko un Vasarsvētku baznīcu) pārstāvji.
Izņemot Vassulu, kura pārstāvēja grieķu pareizticīgo Baznīcu, runāja arī brālis Remī Šapašē, dominikāņu mūks no Nansī, protestantu mācītājs Karloss Pajans un Debija Kendrika no Ašlendas (Virdžīnija, ASV) Vasarsvētku draudzes.
„Es jūs aicinu brāļi, Jēzus Kristus vārdā, lai jūs būtu vienprātīgi un jūsu vidū nebūtu nesaskaņu, bet gan jūs turētu vienu prātu un vienas domas.” (1 Kors 1, 10)
2009.gada 4.decembris
Agri no rīta mēs izlidojām no Atēnām, lai pusdienas laikā ierastos Beļgijā, kur lidostā mūs sirsnīgi sagaidīja Magdalēna Bītena un Franks de Mulders. Magdalēna, viena no organizatoru komitejas loceklēm, uzdāvināja Vassulai brīnišķīgu ziedu buķeti un šokolādi, un pateicās par Vassulas piekrišanu uzstāties konferencē. Aptuveni pēc stundu ilga brauciena mēs nonācām mūsu viesnīcā- restaurētā 17.gadsimta celtnē ar seno akmeņu sienam, griestiem un velvētām ejām. Tā kā mums vēl bija jāpagaida, lai varētu reģistrēties viesnīcā, tad Magdalēna un Frenks mūs aizveda pusdienās viesnīcas restorānā. Magdalēna pastāstīja, ka četros pēcpusdienā Vassulai ir paredzēta intervija, bet vakarā – vakariņas Namīras katoļu bīskapa monsenjora Leonāra rezidencē uz kurām viņš bija uzaicinājis visus runātājus.
Vassulas misijas vienmēr ir saistītas ar dažādiem šķēršļiem un problēmām, jo ļaunais gars necieš pravietojumus, it īpaši cenšoties sagraut jebkādus centienus samierināt kristiešus. Tāpēc nebija pārsteidzoši, ka tieši Vassulas blakus istabā notika remontdarbi – kāds nemitīgi urba un sita ar āmuru. Lai Vassula labāk varētu sagatavoties intervijai, es beidzot piedāvāju viņai apmainīties ar vietām ar mani.
Precīzi četros pēcpusdienā ieradās reportieris kopā ar fotogrāfu un operatoru. Lai arī troksnis mūs bija nogurdinājis, Vassula viņus sagaidīja ar smaidu, vienmēr gatava liecināt par savu misiju. Reportiere Anika Benuā bija no starptautiskās ziņu aģentūras AFP TV, kas raida ne vien Beļģijā, bet sadarbojas arī ar BBC, CNN un skatītākajiem Francijas televīzijas kanāliem.
Vassula kopā ar Aniku Benuā no AFP TV
Intervija ilga aptuveni 50 minūtes un tās laikā Vassula runāja par savu misiju, par tās aizsākumiem un savu tikšanos ar eņģeli Danielu. Viņa runāja arī par šķīstīšanos, kas viņai bija jāpiedzīvo pirms sastapšanās ar Jēzu. Vassula pieskārās daudzām vēstījumu tēmām un, protams, runāja par Kunga ilgām apvienot Viņa Baznīcu. Viņa paskaidroja kāpēc Dievs mūsu dienās runā, par to, ka mēs esam ļoti ‘izlepuši’ un dzīvojam lielās atkrišanas laikmetā. Viņa pastāstīja arī par vēstījumiem, kurus bija saņēmusi 10 gadus pirms traģiskā 11.septembra notikuma Ņujorkā, kā arī par vēstījumiem, kas runāja par cunami. Viņa pieminēja arī to, ka cilvēki mūsdienās Ziemassvētkus uztver kā vienkāršas brīvdienas un nemaz necenšas svinēt Kristus dzimšanu. Mēs paši ar saviem grēkiem izraisām postu un nelaimes, kas skar zemi.
Reportiere uzdeva jautājumu vai Vassula ir dziedniece uz ko Vassula atbildēja noraidoši, apliecinot, ka viņai nav dziedināšanas dāvana. Vienlaikus Vassula atzina, ka Dievs, ja to vēlas, lieto viņu, lai dziedinātu. Vassula pastāstīja par Mozu Indijā un mazo afrikāņu meitenīti, kas tika nosaukta par Vassulu.
Man šķiet, ka Vassulas stāstītais atstāja patiesi dziļu iespaidu gan uz reportieri, gan pārējiem klātesošiem.
Aptuveni sešos vakarā mums pakaļ atbrauca Paskāls un Pjēra, kuru uzdevums bija aizvest mūs pie bīskapa. Bijām priecīgas satikt arī daudzus ‘Patiesas dzīves Dievā’ draugus, kuri bija atbraukuši no Francijas, Nīderlandes, Vācijas un Anglijas, lai noklausītos Vassulas liecību.
Pasākuma organizatori un runātāji bīskapa Andrē Musjēna Leonāra rezidencē.
Pa ceļam uz bīskapa rezidenci Vassula man pastāstīja, ka šī nav pirmā reizi, kad blakus viņas istabai ‘pēkšņi’ notiek remontdarbi. Kaut kas līdzīgs līdz šim ir noticis vismaz četru misiju laikā. Vassula man teica, ka tas ir ļaunā gara darbs – viņš cenšas iznīcināt gan viņu, gan viņas misiju.
Mēs bīskapa rezidencē ieradāmies pirmie un bīskaps mūs sirsnīgi sagaidīja. Pēc dažām minūtēm ieradās arī pārējie. Pateicoties bīskapa patīkamā personība un viesmīlība radīja nepiespiestu un prieka pilnu gaisotni.
Vakariņu laikā runātājiem bija iespēja savstarpēji iepazīties un pastāstīt par sevi. Karloss pastāstīja, ka ir kristīts katoļu Baznīcā, tomēr, tā kā viņa vecāki bija komunisti, tad arī viņš kļuva par komunistu. Vēlāk, piedzīvojis atgriešanos evaņģēliskajā baznīcā, viņš tur arī ir palicis, lai kalpotu. Pēdējos divus gadus viņš īpaši interesējas par baznīcu vienotību. Savās domās par vienotību dalījās arī brālis Remī, bet Debija pastāstīja par tām īpašajām attiecībām, kas viņai ir ar Dievmāti un to pieredzi, ko viņa bija saņēmusi Medžugorjē. Vassula klusēja un par savu misiju sāka stāstīt tikai tad, kad viņai pavaicāja. Man radās iespaids, ka tos, kuri neko īpašu par viņu nezināja, saistīja viņas teiktais un viņi vēlējās uzzināt ko vairāk par Dieva vārdiem mūsu dienām.
Monsenjors Andrē Musjēns pastāstīja Vassulai, ka cilvēki ir centušies viņu atrunāt no piedalīšanās šajā konferencē tieši viņas klātbūtnes dēļ. Bīskaps pastāstīja, ka viņam pat ir piedraudēts, cilvēki ir viņu brīdinājuši, lai viņš neļautu Vassulai runāt.
To pašu pastāstīja arī Karloss un brālis Remī. Karloss pastāstīja, ka nav ņēmis vērā cilvēku teikto, lai arī, tā rīkojoties, ir riskējis ar savu reputāciju – Karloss Pajens ir pazīstama personība evaņģēlisko kristiešu vidū, jo īpaši Francijā. Bija skumji dzirdēt, ka ir cilvēki, kuri nevēlas vienotību. Man prātā ienāca Kunga vārdi:
Es tevi atklāšu pasaulei kā vienotības zīmi; tevi atgrūž un vajā, bet tagad tu zini kāpēc tas notiek: vienotība netiek pieņemta, tāpat kā daudzās sirdīs netiek pieņemta arī Mīlestība; ļoti pietrūkst patiesuma un godīguma; (1993.gada 18.februāris)
Diena beidzās ļoti patīkamā gaisotnē, bija daudz smieklu un auglīgu pārrunu par garīgām tēmām.
2009.gada 5.decembris
Agri no rīta Paskāls un Pjēra nogādāja mūs Namīras Ekspo izstādes hallē, kur bija paredzēta ekumēniskā tikšanās.
Tā aizsākās ar sirsnīgu organizatoru uzrunu. Pēc tam monsenjors Leonārs teica brīnišķīgu uzrunu, kas aizskāra mūs visus un deva tikšanās dalībniekiem savu svētību.
Bīskaps sacīja: „Es nezinu vai jūs jūtaties tāpat kā es, tomēr man šķiet, ka būt šodien šeit ir vienkārši brīnišķīgi. Mēs esam šeit nevis kaut kā dēļ, bet tāpēc, ka Kāds mums ir par to atgādinājis un to teicis darīt. Mēs esam sapulcējušies kopā kādas idejas vai vērtību vārdā, bet gan vēstures kontekstā pilnīgi unikālas Personas dēļ. Nekur nav iespējams atrast kādu citu, kas būtu līdzīgs Jēzum. (…) Šodien mēs esam laimīgi, ka varam būt šeit kopā par spīti savstarpējām atšķirībām. Patiesībā esam šeit pateicoties mūsu atšķirībām, vienoti Kristū – pasaules Pestītājā”.
Monsenjors Leonārs noslēdza uzrunu, pastāstot, ka ir saņēmis vēstules, kurās cilvēki viņam ir ieteikuši neapmeklēt šo ekumēnisko tikšanos. Bīskaps ne vien bija ieradies uz tikšanos, bet arī pateicās Kungam, kurš mūs bija savedis kopā un lūdza Svētajam Garam atvērt mūsu sirdis, lai tās spētu pieņemt visu, ko Dievs mums vēlētos dot ar šīs tikšanās starpniecību.
Pēc brīnišķīgajiem ievadvārdiem runāja mācītājs Karloss Pajans, kura dzīvības pilnā personība saistīja visu mūsu uzmanību. Monsenjora Leonāra uzrunas aizskarts, Karloss pastāstīja, ka kopš brīža, kad ir kļuvis par evaņģēlisko protestantu, viņam vienmēr ir ‘mācīts’, lai viņam pārāk ‘neiepatiktos katoļi’. Ilgstoši viņš ir bijis noskaņots pret katolisko Baznīcu un atzina, ka dažkārt saskarsme ar katoļu bīskapiem var būt ļoti smaga, tomēr bīskaps Leonārs šodien viņam ir parādījis, ko nozīmē būt bīskapam. Mācītājs Karloss mums pastāstīja, ka aptuveni pirms diviem gadiem viņš ir nolēmis sākt mīlēt katoļus. Šodien, viņš turpināja, viņš šādu pašu lēmumu pieņems attiecība uz pareizticīgajiem. Karloss pastāstīja, ka vēlas mīlēt savus brāļus bez nosacījumiem, jo Jēzus neizvirza nosacījumus. Dievs mūs saved kopā, lai mēs kopīgi veidotu vienotību, jo nevienam no mums nepieder Kristus pilnība. Mīlestība ir lēmums. Kristus vēlas, lai mēs mīlētu viens otru un problēma vienmēr ir tajā ‘otrā’. Citi lūdzas savādāk nekā mēs un nerīkojas līdzīgi mums. Tomēr Jēzus ir teicis, lai mēs mīlētu cits citu un piedotu viens otram. Tā kā Karlosa vecāki bija komunisti, arī viņš bija komunists, tomēr pienāca brīdis, kad kāds viņam pastāstīja par Jēzu un viņš savu dzīvi atdeva Dievam. Viņš neizvēlējās Baznīcu, viņš izvēlējās Kristu.
Viņš runāja par sirds atgriešanos un par to, ka Dievs mūs mīl tādus, kādi mēs esam – jo vairāk mēs iepazīstam Dievu, jo vairāk mūs savaldzina Kristus vienkāršība. Viss sarežģītais ir no Sātana. Dievs mīl katru cilvēku un Viņš atdeva Savu vienīgo Dēlu, lai mūs izglābtu (Jņ 3, 16). Kristieši ir cilvēku kopiena, kas seko Kristum, tā ir kopība, kas nedara savu paša gribu, bet gan Kristus prātu un dažkārt tas var nebūt viegli.
Karloss sacīja, ka Kungs mūs aicina no dažādām konfesijām un mēs neesam vienīgi politisks, bet arī garīgs spēks. ‘Mēs neesam šeit sapulcējušies, lai jauki pavadītu laiku, mēs esam šeit, jo esam kristocentriski. Mēs runājam vienā valodā un mums ir viena mīlestība uz Kristu. Kristus mūs aicina atteikties pašiem no sevis un tāpēc mums ir jāiepazīst šis Kristus, Kurš ir mīlestība. Lai kļūtu par Jēzus draugiem, mums ir jānožēlo grēki, jāmīl savi tuvākie un brāļi tāpat kā pašiem sevi. Draugi nevar būt sašķēlušies Viņa Mātes dēļ. Karloss savu uzrunu noslēdza, pielietojot vienotības atslēgas – pazemību un mīlestību. Viņš sacīja: „Es mīlu katoļus – monsnjor Leonār, jūs zināt, ka esat lielāks par mani. Pēc sastapšanās ar Vassulu es sapratu, ka vēlos uzzināt ko vairāk par tiem dārgumiem, kas ir viņā. Es to vēlos, jo zinu, ka tie dārgumi ir tas, ko es vēlos. Es esmu mazāks, tāpēc vēlos mācīties.”
Pēc šīs aizkustinošās uzrunas koris nodziedāja slavēšanas dziesmas, bet pēc tam Emanuēla nolasīja publika monsenjora Severiosa Hazaila Sounmi, Beļģijas, Francijas un Luksemburgas sīriešu pareizticīgo arhibīskapa apsveikumu.
Bērnu koris, kuru bija atsūtījis arhibīskaps Severios Hazails Suomi, un kuri dziedāja aramiešu valodā.
Arhibīskaps atvainojās, ka nav varējis ierasties, tomēr izteica prieku, ka mūsu vidū var būt viņa ganāmpulks (tas attiecās uz bērnu kori). „Vienotība ir nepieciešama, lai stātos pretim šīs pasaules cīņām, tāpēc, ka vienotībā Kristus var mūs apmirdzēt. Mums ir jābūt vienotības un izlīga pierādījumiem: šodien esmu priecīgs, ka jūs esat kopā, jo šī tikšanās veido vienotību. Neaizšķērsosim ceļu vienotībai.”
Bērnu dziedātā dziesma bija ļoti aizkustinoša.
Nākamā runāja Vassula un viņa savu uzrunu aizsāka ar Kristus jautājumu: „Kurš nams ir svarīgāks? tavējais vai Manējais?’ Vassula atzina, ka pirmo reizi izdzirdējusi šo Kristus jautājumu, viņa jutusies pilnīgi sagrauta. Viņa nezināja, ko darīt, jo nekad nebija apmeklējusi ticības mācības nodarbības un neko nezināja par teoloģiju. Dievs viņai sacīja būt nekam, lai Viņš, savukārt, varētu atklāt Savu Godību un Savu Spēku. Vassula sacīja, ka mācītājs Karloss ļoti pareizi norādīja uz nepieciešamību nomirt pašam sev. Mums ir jānomirst sev, lai Svētais Gars varētu elpot mūsos.
Vassula runā ekumēniskajā konferencē Namīrā, 2009.gadā
Baznīcu vienotība nav formāls jautājums un tā nevar tikt sasniegta intelektuālā ceļā, to nevar panākt, parakstot vienošanos. Tā var tikt panākta vienīgi Svētā Gara žēlastības spēkā. Ja mēs patiešām vēlamies Vienotību, mums ir jāpieliecas. Mums ir jānomirst savam ‘es’. Vienotības atslēgas ir mīlestība un pazemība. Mēs neesam vienoti, jo mums nav pazemības un mīlestības. Vassula sacīja, ka pirmā lieta, ko Kunga no mums vēlas ir, lai mēs apvienotu Lieldienu datumus. Tāda ir Kunga griba. Viņš ir apsolījis, ka mums apvienojot Lieldienu datumus, Viņš Svētā Gara spēkā apvienos Baznīcu.
Daži apgalvos, ka viņi jau darbojas vienotības jomā, tomēr Kungam nav vajadzīgi vienkārši darbi – Viņam galvenais ir pazemība un mīlestība.
Vassula runāja arī par Vissvētākās Sirds kultu. Vassula pastāstīja, ka pareizticīgie viņu apvaino, ka viņa ir katoliete, jo pareizticīgo Baznīcai Vissvētākās Jēzus Sirds kults nav raksturīgs. Baznīcās ir ļoti daudz fanātisma. Jēzus ir ļoti pacietīgs, tomēr kādu dienu Tēvs teiks: ‘pietiek’! Viņš vēlas, lai mēs evaņgelizējam par vienotību, mums ir jāsalauž neiecietības un augstprātības barjeras un ir jāatļauj Dievam sadedzināt mūsos visu to, kas nav saskaņā ar Viņa Gribu. Mums ir jāatļauj Dievam aizvest mūs tuksnesī un siržu klusumā atgādināt mums par visam mūsu bailēm. Mums visiem ir jāiziet cauri šādam šķīstīšanās periodam un tas saucas ‘Kunga diena’. Mums ir jānožēlo grēki un jāļauj Svētajam Garam sevi pārveidot – tad Viņš būs mūsu skolotājs un mēs iesim kopsolī ar Dievu. Baznīcu iepriecina ikviens solis pretim vienotībai. Jēzus vēstījumos saka, ka ikviena tikšanās Viņa Vārdā, kuras mērķis ir Baznīcas apvienošana, samazina Tēva dusmas un liek pār to nonākt svētībai.
Vassula savu uzrunu noslēdza ar vārdiem: „Mēs esam sašķēlušies paši pēc savas gribas. Tagad lūgsim Dievu, lai Viņš mums palīdzētu atkal no jauna uzcelt Viņa Baznīcu.”
Vassulas uzruna bija ļoti spēcīga. Kad Kungs runā caur Savu kalpu, Viņa vārdi iesniedzas cilvēku sirdīs. Bija jūtama ļoti spēcīga Svētā Gara klātbūtne. Cilvēki ar lielu entuziasmu aplaudēja Vassulai.
Pusdienu pārtraukuma laikā kāds reportieris no Beļģijas sīriešu televīzijas kanāla (SYROYOTV) lūdza vai Vassula nevarētu pateikt dažus vārdus par viņas misiju un Dieva ilgām apvienot Viņa Baznīcu.
Vassulu intervē Beļģijas sīriešu televīzijas kanāla reportieris.
Kad nonācām runātājiem paredzētajā atpūtas telpā, Emanuēla mums pastāstīja, ka daži protestanti izjūt neizpratni par Vassulas teikto attiecībā uz Dievmāti un Rožukroni.
Pēc pusdienām sekoja slavēšana pēc kuras tēvs Sihrains Dehaje, kurš bija ieradies kopā ar brāli Remī, runāja par tām stratēģijām un pedagoģiju, kuras Kungs izmanto, lai atvērtu mūsu sirdis un tām, kuras izmanto ļaunais gars, lai aizvērtu mūsu sirdis. Augstākais Labums atjauno to, ko mēs esam iznīcinājuši. Dievs vēlas, lai mēs atvērtu savas sirdis un mīlētu viens otru. (Tes 3, 12)
Pēc tam brālis Remī Šapašē runāja par sirds dziedināšanu Jēzū Kristū un par Dieva žēlsirdību. Uzlūkojot Kristus ciešanas, mēs pamanīsim, ka Viņa Sirds bija salauzta un Viņš jutās pamests. Viņš piedzīvoja to pašu, ko piedzīvojam mēs, kad netiekam pieņemti un ejam cauri pār baudījumiem. Tomēr labums atjauno un spēj savest kopā to, kas ir ticis iznīcināts un var ienest mīlestību. Cilvēkiem nevajadzētu ļaunumam atmaksāt ar ļaunumu. Dievs mūs māca svētīt mūsu ienaidniekus, Viņš mums saka, lai mēs būtu viena dvēsele, viena miesa un viena sirds. Brālis Remī runāja par to cik svarīgi ir būt tuvās attiecībās ar Dievu. Kad mēs ciešam, Jēzus Sirdī mēs varam saņemt dziedināšanu un mierinājumu. Brālis Remī aicināja, lai mēs bez bailēm lūgtu Jēzu mūs dziedināt un būtu pārliecināti, ka mūsu sirds ir Viņa rokās.
Brālis Remī Šapašē no Nansī dominikāņu klostera
Pēc lūgšanas runāja Debija Kendrika no Vasarsvētku draudzes. Viņa izdzīvo vienotību savā ģimenē, jo viņas meita ir precējusies ar katoli. Debija runāja par „Dieva Godību”, par slavēšanas svarīgumu. Viņa pieminēja Pāvila un Sīlas piemēru (Ap d 16, 25) – cietumā slavējot Dievu, cietuma durvis pēkšņi atvērās. Debija sacīja, ka Dievs meklē pielūdzējus un nevis strādniekus vai cietējus. „Dziediet, kad esiet atstumti vai jūtaties vientuļi.” Slavēšana un godināšana vieno.
Debija Kendrika ar savu znotu.
Pēc Debijas uzrunas sekoja 25 minūšu pārtraukums, kura laikā mēs ar Vassulu devāmies uz runātājiem paredzēto atpūtas telpu. Viens no mūsu tuviem paziņām un viens no pirmajiem „Patiesas dzīves Dievā” lasītājiem, Mando mani iepazīstināja ar Olivjē Alberiči, izdevuma „L`appel du Ciel” redaktoru. Viņš vaicāja vai Vassula varētu sniegt interviju. Tā kā vienīgais brīvais laiks bija šis pārtraukums, tad Vassula uzaicināja viņu uz atpūtas telpu un sniedza aptuveni 15 minūšu garu interviju.
Vassula sniedz interviju Olivjē Alberiči, izdevuma "L' Appel Du Ciel" redaktoram.
Pēc pārtraukuma bija jārunā Vassulai un viņa man sacīja, ka pieminēs, ko vēstījumi saka par Kunga Krustu. Savu uzrunu viņa sāka ar vārdiem: ”Jēzus saka: ‘Kad tu apskauj Mani, tu apskauj Manu Krustu;’’
Tālāk viņa uzsvēra, ka vienotība attiecas uz visu radību un ne tikai uz kristiešiem, Vassula pastāstīja, ka ir liecinājusi par vēstījumiem arī budistiem, musulmaņiem un hinduistiem. Vienotībai ir jābūt par Baznīcas dzīves prioritāti. Ganiem, ja viņi ir godīgi, ir jāuzdod sev jautājums vai viņi rīkojas saskaņā ar Dieva Gribu, jo mēs zinām, ka šķeltnieks ir Sātans. Dievam nav izredzēto un pestīšana ir paredzēta ikvienam. Mēs lūdzam, lai mums tiktu piedots tāpat kā mēs piedodam. Tomēr, šādā gadījumā, kāpēc mēs nesvinam dievkalpojumu pie viena altāra? Ikviens, kurš tā dara, grēko un tas ir skandāls. Dievs vēlas, lai mēs būtu vienoti un mēs to varam pierādīt, pulcējoties ap vienu altāri.
Vassula runā ekumēniskajā konferencē Namīrā, 2009.gadā
Vassula uzsvēra, ka Dievs ir noguris no mūsu dialogiem un no tā, ka mēs nesperam soli uz priekšu. Laju pūles ir apsveicamas, tomēr solis būtu jāsper arī garīdzniekiem. Mums ir jāatsakās no stereotipiem un nelielā dzirkstele jāpārvērš liesmā. Dievs vēlas, lai ikviena dvēsele nomirtu savam ‘es’ – tikai šādā veidā ir iespējams saglabāt sevī Kristu.
Vassula runāja arī par Dievmāti un viņas vietu Debesīs – viņa ir Debesu Karaliene, kas mūs aizved pie sava Dēla. Vassula pieminēja arī Svēto Garu kā arī Jēzu mācību par ‘mēs, mums’.
Savu uzrunu Vassula noslēdza ar 2009.gada 28.novembrī nodiktēto lūgšanu.
Pārtraukuma, ka sekoja Vassulas uzrunai, laikā Karloss pavaicāja, kur Bībelē ir teikts, ka Marija ir „Debesu Karaliene”. Vassula atbildēja, ka tas nav rakstīts Bībelē, tomēr Marijai ir daudz titulu. Viņa pavaicāja, kurš no tituliem Karlosam šķiet spēcīgāks: Dieva Māte vai Debesu Karaliene? Karlosu Vassulas atbilde pārsteidza un šķita, ka viņu tā pilnībā apmierina.
Karloss runāja pēdējais. Savas brīnišķīgās uzrunas laikā viņš minēja, ka Jēzus mums ir pavēlējis izdzīvot vienotību virs zemes. Vienotība nav vajadzīga tāpēc, ka tas ir kaut kas populārs. Ik reiz, kad mēs cenšamies kaut ko darīt vienotības jomā, mēs sastopamies ar problēmā, tomēr mums ir jātērpjas mīlestībā un jābūt nesavtīgiem citam pret citu. Kā gan mēs varam mīlēt Dievu, ja mums ir akmens sirds. Jāpārplēš ir sirds un nevis drēbes.
Tikšanās noslēdzās ar slavēšanu un aizlūgšanām. Ikviens no runātājiem tika aicināts aizlūgt par klātesošajiem.
2009.gada 6.decembris
Agri no rīta kopā ar Paskālu un Pjēru mēs devāmies uz konferences zāli. Pēc slavēšanas tās dienas pirmais runātājs brālis Remī runāja par Dieva Godību un Vienotības svarīgumu.
Viņš sacīja, ka palūkojoties tuvāk, mēs pamanīsim, ka esam sašķelti arī mūsu pašu Baznīcas iekšienē. Vakar mēs runājām par trīs lieliem zariem, kas ir sašķēlušiem, bet pie šiem zariem ir vēl zari, kas cīnās savā starpā. Bībelē un vēsturē mums ir zināmi piemēri par brāļiem, kuri ir bijuši ienaidnieki. Samierināties ir grūti, tāpēc Kristus saka: ‘Es esmu jūsu Brālis”.
Brālis Remī sacīja, ka patriarhs Atenagors no Konstantinopoles ļoti ilgojās pēc vienotības un vairāk par visu mīlēja pāvestu Pāvilu VI. Šie divu dažādo Baznīcu līderi bieži sūtīja viens otram dāvanas, it īpaši Lieldienu laikā. Vienotība nav cilvēcisks parādība, tā ir Dieva būtība.
1919.gadā metropolīts Doroteoss nāca klajā ar vienotība paraugu: viņš izsūtīja vēstuli, kurā aicināja visus pulcēties ap vienu altāri un mīlēt citam citu. Mums ir jāiet tālāk ticībā un jādarbojas vienotības laukā – savstarpēji vienojoties mums viens otram ir jādāvina mīlestības un miera dāvana.
Brāļa Remī uzruna bija ļoti spēcīga un bija brīnišķīgi redzēt šādu jaunu brāli kalpojam vienotībai.
Pēc brāļa Remī runāja Debija. Viņas sludināšanas tēma bija mēļu dāvana.
Pēc pusdienām Vassula runāja par otrajiem Vasarsvētkiem. Redzot atkrišanu un bezdievību, Dievs neatkāpsies un neteiks: „Es viņiem iedevu Savu Bībeli un mācības, tagad pietiek”. Dievs ir mīlošs Tēvs un Karalis, mēs piederam Viņa Majestātei. Tāpēc mēs nedrīkstam aptraipīt šo tēlu. Vienotībai un izlīgumam ir jābūt mūsu prioritātei. Tāds ir Kristus mērķis. Mūsu pienākums ir glābt Baznīcas ticamību. Kristus gadiem ilgi aicina mūs apvienot Lieldienu datumus – ja tas tiks izdarīts, Viņš izdarīs pārējo un apvienos mūs visā pilnībā. Mūsu šķelšanās ir grēks, mēs visi esam par to atbildīgi.
Kā gan mēs, Baznīcas cilvēki, vēl arvien turpinām apvainot Kristu. Pazemīga un mīlestības pilna dzīve nav sentimentālisms. Šāda dzīve atbruņo sātanu. Viņš ir tas, kurš mums neļauj apvienoties. Kristieši ir šķelti jau gadsimtiem ilgi. Kas liek šķēršļus Baznīcai? Kungs saka, ka tas ir pazemības un mīlestības trūkums. Mēs nevaram izlikties, ka nebūtu sapratuši. Vai tiešām dažas no Baznīcas autoritātēm neredz šīs zīmes? Kas notiek? Mēs vienkārši esam zaudējuši pārdabiskā izpratni un ticam tikai redzamajam. Mēs nevaram teikt, ka Kristus ir klātesošs, ja ikdienā neizlīgstam viens ar otru un turpinām dzīvot šķelšanās grēkā. Mums ir divas izvēles. Pirmā pieder Dievam un iet pie Dieva – tā ir patiesa pazemība, izlīgums un vienotībā. Otrā pieder Sātanam – tas ir naids, lepnība, nepiedošana un mīlestības trūkums.
Savas uzrunas noslēgumā Vassula pateicās visiem klātesošajiem un lūdza visiem kopīgi atkārtot izlīguma un grēku nožēlas lūgšanu.
Kā jau varat nojaust, Debesis pār šo tikšanos izlēja daudzas žēlastības. Lūdzoties lūgšanu bija aizkustinoši redzēt kā visdažādāko vecumu cilvēki metas ceļos un raud. Divi no pasākuma organizatoriem no kuriem viens pārstāvēja flāmu daļu, bet otrs – valoņu, uzkāpa uz skatuves un lūdza viens otram piedošanu par to naidu, kas gadiem ilgi pastāv šo abu tautu starpā. Dievs aizskāra daudzas sirdis un esmu pārliecināta, ka ienesa izlīgumu daudzās jo daudzās ģimenēs.
Divi no pasākuma organizatoriem lūdz piedošanu viens otram par to naidu, kas gadiem ilgi pastāv Beļģijā dzīvojošo tautu vidū.
Nākamais runāja Karloss. Viņš sacīja, ka mēs nevaram mainīt vēsturi, bet varam izmainīt nākotni. Jānis Pāvils II sniedza vēsturisku dziedināšanu. Karloss sacīja, ka ko līdzīgu ir saņēmis no bīskapa Leonāra. Mazas lietas mūsu dzīvē vēlāk izaug par kaut ko ievērojamāku. „Mēs domājam, ka mums vienmēr ir taisnība, tomēr man ir jānoliecas”. Kad viņš sāka pieņemt Komūniju kopā ar katoļiem, viņa baznīca domāja, ka viņš kļūs par katoli. Ir vieglāk apprecēties ar musulmani nekā katolim ar protestantu. Jo vienotāki būsim, jo vairāk cilvēku atgriezīsies Baznīcā. Lajiem nav problēmu, pārsvarā tās ir Baznīcu līderiem. Savas uzrunas beigās Karloss uzdeva jautājumu: ‘Pēc šīm divām dienām vai jūs Dieva priekšā varat pieņemt lēmumu, ka darīsiet visu, lai nekritizētu un neiznīcinātu Baznīcu?’ Visi klātesošie, protams, ka atbildēja ar skaļu ‘jā!’
Skaistā tikšanās noslēdzās ar Euharistijas liturģiju, kuru kopā ar 15 priesteriem vadīja bīskaps Leonārs un monsenjors Justens. Bīskaps svētīja visus sapulcējušos un pateicās runātājiem. Runu iedvesmots viņš ieteica darīt kaut ko konkrētu. Organizatori atrada lielu papīra gabalu un, līdzīgi kā Grieķijas svētceļojuma laikā, visi klātesošie tika aicināti parakstīt petīciju par vienota Lieldienu datuma ieviešanu. Bīskaps Leonārs ieteica Vassulai uzrakstīt nelielu vēstījumu Vatikānam, kur tas nonāktu līdzās ar visiem parakstiem. Slava Dievam!
Tikšanās noslēdzās ar slavēšanas dziesmām. Organizatori pateicās visiem klātesošajiem un pastāstīja, ka ir sapulcējušies vismaz 15 valstu pārstāvji. Lūgsimies, lai Svētā Gara vadībā visi šie cilvēki kļūtu par dedzīgiem vienotības kalpiem.
2009.gada 7.decembris
No rīta Emanuēla mūs aizveda uz lidostu, pa ceļam pastāstot, ka pirmajā dienā uz tikšanos bija sapulcējušies vismaz 2000 cilvēku, bet otrajā vēl vairāk. Viņa sacīja, ka vairums piereģistrēto cilvēku vēlējās uzzināt ko vairāk par „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem. Iedrošinoši bija tas, ka tika izpārdotas visas „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas franču valodā.
Šī ekumēniskā tikšanās bija veiksmīga un mēs bijām laimīgas redzēt kā Dievs izmanto dažādas kristīgās konfesijas, lai vestu Savu Baznīcu pretim vienotībai. Bija liels prieks sastapties ar ikvienu no runātājiem, kuru galvenās ilgas ir veicināt vienotību un mieru.
Cerēsim, ka vienotības sēklas, kas tika sētas šīs tikšanās laikā, izplatīsies ne vien Eiropā, bet arī visā pasaulē.
Teodora
Jaunumi 
.gif){kind=small}
