Otrdienā, 21.maijā vēlu naktī mēs ielidojām Dakā. Lidostā ar brīnišķīgu eksotisko ziedu buķeti mūs sagaidīja Gerhards Doge, viņa sieva Džoija un tēvs N. Pa ceļam uz viesnīcu Banglā viņi mums rādīja plakātus, kuri uz ielām vēstīja par Vassulas uzstāšanos 24.maijā. Ar Dieva žēlastību man bija iespēja redzēt arī māju, kurā Vassula bija dzīvojusi, kad viņu pirmo reizi uzrunāja eņģelis Daniels ka arī semināram piederošo Svētā Gara baznīcu uz kuru viņa gāja. Es nespēju aprakstīt cik liels bija mans prieks par iespēju būt šajā brīnišķīgajā zemē. Pat, ja nabadzība ir acīmredzama, vienlaikus nevar nepamanīt cilvēku vienkāršību un laipnību. Man bija ļoti liels prieks ieraudzīt arī rikšas par kurām Katrīna stāstīja sava Grieķijas apmeklējuma laikā kā arī piedzīvot cilvēku viesmīlību.

Kad bijām iekārtojušies viesnīcā, Vassula, neskatoties uz vēlajām stundām, apsprieda ar klātesošajiem “Patiesas dzīves Dievā” pārstāvjiem gaidāmo programmu. Vassula uzsvēra, ka Kungs viņu sūta ne vien pie kristīgajām Baznīcām, bet arī pie citām reliģijām – Kungs viņu sūta atpakaļ uz Bangladešu, lai viņa vērstos galvenokārt pie musulmaņiem. Šie vēstījumi ir paredzēti ne vien kristiešiem, bet visiem cilvēkiem – Kungs vēlas tos uzrunāt pat, ja uz tikšanos atnāktu tikai 5 cilvēki. Vassula uzsvēra, ka būtu ļoti svarīgi, ja tikšanos ar lūgšanu atklātu musulmaņu imams. (Šī gada martā Gerhardam bija radusies iedvesma uzaicināt uz tikšanās sākumu imamu). Organizatoriem bija jāpārvar visi ļaunā gara liktie šķēršļi, lai, līdz pat pēdējai minūtei, piepildītu visu to, ko Vassula bija ieraudzījusi kā Dieva Gribu.

Nākamajā rītā Vassulai bija vēl viena tikšanās ar pasākuma organizatoriem. Viņas viesnīcas numurs drīzāk atgādināja trokšņainu darba biroju. Cilvēki nāca un gāja visu laiku – nemitīgi notika tikšanās, bija jāapstiprina dalība u.t.t. Vienas no šādu tikšanos laikā, kad tika apspriests, ko darīt, lai tikšanās būtu veiksmīga, viens no organizatoriem spontāni piedāvāja vai nevajadzētu uzaicināt arī budistu un hinduistu pārstāvjus! Vassulu un visus pārējos šī ideja ļoti ieprecināja – tas bija skaists Kunga pārsteigums. Acīmredzot Viņš bija nolēmis, ka pirmajai starpreliģiju tikšanās reizei ar Vassulas piedalīšanos ir jānotiek tieši Bangladešā! Lai ir slavēts mūsu Kungs, jo Viņš ir galvenais plānotājs un Viņš šos plānus Savā laikā arī piepilda!

Tomēr vēl bija daudz darba. Daudzas lietas šķita diezgan sarežģītas un nebūt ne tik daudzsološas – bija vajadzīga ticība un daudz lūgšanu!

Pēc pusdienām Dulīps un Katarīna mums vaicāja, vai mēs nevēlētos apmeklēt Beth Myriam māju. Vassula tomēr nolēma atgriezties viesnīcā, lai gatavotos uz tikšanos – viņa ikvienu brīvu brīdi izmantoja, lai sagatavotu savu liecību.

Man pēcpusdienā bija tas gods apmeklēt Beth Myriam. Tur izskatījās tieši tā, kā viņi iepriekš bija aprakstījuši. Mani tik ļoti aizkustināja Dievmātes klātbūtne, ka pirms ieiešanas mājā es pat pārmetu krusta zīmi! Es izjutu tik pat lielu bijību kā ieejot baznīcā. Bērni mani sagaidīja ar ziediem. Dulīps un Katarīna bija ļoti laimīgi, ka ir atpakaļ un atkal redz bērnus – viņi sacīja, ka tie viņiem ir pietrūkuši. Bija tik aizkustinoši redzēt kā bērni mācās lasīt un rakstīt. Bērni arī bija laimīgi par mūsu apciemojumu – varēja redzēt, ka viņi ir ļoti pieķērušies Katarīnai. Bērniem patika, ka es viņus fotografēju – viņi patiešām bija prieka pilni. Neviens pat nespēj iedomāties kādos apstākļos šie bērni dzīvo. Lielās nevainīgās acis un smaids sejā nenodeva nabadzību – tas, ka šie bērni ir no graustu rajona un viņiem nav nekādu iespēju saņemt izglītību, ir pats mazsvarīgākais! Lai Kungs viņus svētī!

Kad mēs atgriezāmies viesnīcā, Vassula vēl arvien gatavoja savu uzrunu un viņas istabā atradās visdažādākie cilvēki. Bija jauki viņus satikt, jo tie darīja visu, lai tikšanās būtu veiksmīga! Sonja, musulmane un lūgšanu grupas tuvs cilvēks, bija atnesusi Vassulai Korānu un palīdzēja atrast rindas, kurās bija atsauces uz Svēto Garu. Vassula centās atkārtot lūgšanu, kuru bija ieplānojusi teikt arābu valodā. Ar plašu smaidu viņa sacīja: “Dievs izmantos pat vismazāko dāvanu, ko man ir devis! Vai redzat – tagad man ir jālūdzas arābu valodā! Tas, ka esmu dzimusi Ēģiptē un zinu arābu valodu, nav nejaušība!”

Jāpiemin, ka Vassula, kad viņa 1985.gadā sāka saņemt vēstījumus, bija nopirkusi korānu un sākusi meklēt līdzības starp kristietību un islāmu. Lasot Korānu, viņa izrakstīja vietas, kuras, viņasprāt, bija līdzīgas Bībeles fragmentiem. Tolaik viņai nebija ne mazākās nojausmas, ka pēc 16 gadiem viņai nāksies izmantot tās pašas piezīmes, uz kurām Svētais Gars viņai bija norādījis, viņas šīsdienas runai.

Nākamajā dienā, 23.maijā, Vassulai bija paredzēta preses konference. Tā bija ļot laba – bija sanākuši kādi 10 reportieri no angļu un banglas avīzēm kā arī viens no televīzijas kanāliem. Mēs par to bijām ļoti priecīgi. Mēs bijām pārsteigti un vēl priecīgāki par to, ka uz šo konferenci bija atnācis arī musulmaņu imams, kurš nākamajā dienā bija uzaicināts atklāt tikšanos. Slava Dievam!

Vassula savu uzrunu aizsāka ar vārdiem, ka Bangladešas iedzīvotājiem ir tas gods būt par zemi, kurā Dievs ir vēlējies atklāt Savu “miera, izlīguma, vienotības un mīlestības” vēsti. Viņa ļoti īsi pastāstīja par to, kā viņa sastapās ar savu sargeņģeli, kurš viņas uzmanību pievērsa Dievam. Vassula pieminēja arī šķīstīšanās procesu, kuru Dievs viņai lika piedzīvot – to, kā Viņš ļāva Vassulai ieraudzīt viņas grēkus ar Dieva acīm un saprast, cik ļoti viņa To bija aizvainojusi. Viņa teica arī to, ka Dievs jau no pašiem šīs atklāsmes sākumiem ir sacījis, ka “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi izplatīsies visā pasaulē – šis pravietojums ir piepildījies!

Pēc ievadvārdiem reportieri uzdeva dažus jautājumus. Pirmais pavaicāja, kāds ir viņas viedoklis par notikumiem Izraēlā un Palestīnā uz ko Vassula atbildēja, ka naidu var apstādināt vienīgi lūgšana. Jo vairāk cilvēki lūdzas, jo vairāk miers izplatās gan šajās teritorijās, gan visā pasaulē. Kāds cits reportieris vaicāja vai tā iemesla dēļ, ka vēstījumi runā par mieru, viņai ir bijusi saskarsme arī ar politiķiem, kurus viņa ir informējusi par šo vēstījumu esamību. Vassula atbildēja, ka viņa ir centusies šo vēsti nodot arī politiķiem un dažās valstīs tas viņai ir izdevies. Viņa pieminēja arī to, ka ir lūgusi iespēju satikties ar Bangladešas prezidentu, lai viņu informētu, ka viņas vizītes mērķis viņa valstī nav prozelītisms, bet gan vēlme nodot tālāk miera vēstījumu, kas palīdzētu cilvēkiem dzīvot lūgšanas un svētuma pilnu dzīvi.

Kāds cits reportieris pavaicāja vai viņa spēj pierādīt, ka tas patiešām ir Dievs, kas viņu uzrunā. Vassula viņam pavaicāja: “Vai jūs varat man pierādīt, ka Dievs ir?” Tas nav viegli. Vienīgais pierādījums ir šo vēstījumu rezultāts, to nestie augļi. Vassula ir tikai mājsaimniece – viņai nav nekādas varas vai autoritātes. Vai mājsaimniece spētu visā pasaulē sludināt tik spēcīgu vēsti, ja tas nenotiktu Dieva žēlastībā un ar Viņa Spēka starpniecību? Kristiešu reportieris (tur bija tikai divi kristieši) pavaicāja Vassulai par kristīgo Baznīcu vienotības svarīgumu. Vassula viņam atbildēja, ka kristieši savas sašķeltības dēļ dzīvo grēkā. Dieva acīs šķelšanās ir smags grēks un tā nav saistīta ar Dievu. Baznīcas iekšienē pastāv šķelšanās un sāncensības gars. Lajiem un Baznīcas autoritātēm ir jāzemojas un jāapvienojas, un šīs apvienošanās sākums var būt pateicoties Lieldienu datumu apvienošanai. Vassula paziņoja, ka Dievs runā arī par vispārēju vienotību – arī ģimenēs un pasaulē ir pārāk daudz šķelšanās.

Pēc preses konferences Vassula sniedza īsu interviju televīzijā, kurā viņa vēlreiz uzsvēra, ka Dievs viņu sūta pasaulē, lai viņai tai nodotu talāk Viņa vēsti par mieru, mīlestību un vienotību.

Pēc preses konferences mums bija kopīgas pusdienas uz kuram bija uzaicināti gan reportieri, gan imams – viņš bija mūsu goda viesis. Lai akcentētu viņa vietu un autoritāti, Vassula lūdza, lai imams svētītu mielastu. Pusdienu laikā Vassulai bija iespēja parunāt ar viņu tuvāk – imams tās laikā izteica prieku par iespēju piedalīties tikšanās reizē. Dievs izdarīja vēl vienu brīnumu – aizskāra šī cilvēka sirdi. Mēs visi jau bijām gatavi uz tikšanos.

Kad atgriezāmies viesnīcā Vassula turpināja darbu pie savas uzrunas – kā jau minēju agrāk, viņai bija svarīgs ikviens brīvs brīdis – viņa bija gatava izlaist vakariņas, lai nezaudētu dārgo laiku, kas tika veltīts uzrunai. Vassula vēlējās izdarīt visu, kas atkarīgs no viņas, lai Dievs tiktu pagodināts.

Dulīps un Katarīna mani uzaicināja vēlreiz apmeklēt Beth Myriam. Tas notika pusdienu laikā. Paldies Kungam, kurš man deva iespēju vēlreiz apmeklēt šo svētīto vietu. Biju tik aizkustināta redzot kā Dulīps ar lielu prieku apkalpo nabadzīgos. Biju ļoti pārsteigta redzot kādu vecu musulmani pēc pusdienām klusībā lūdzamies Jēzus ikonas priekšā un pateicoties par maltīti. Lai arī būdams musulmanis, viņš tomēr izrādīja cieņu un pateicību mūsu Kungam.

Atgriezusies viesnīcā es atkal atradu Vassulu cilvēku ielenkumā – visus rūpēja gaidāmā tikšanās. Es nejutos īpaši vajadzīga, tāpēc galvenokārt vēroju Vassulu, kura ļoti mierīgi un gudri tika galā ar visdažādākajām situācijām. Visvairāk mani iespaidoja viņas veltīšanās šai misijai. Lai Dievs viņu svētī un vienmēr viņai palīdz!

Vēlu pēcpusdienā mēs devāmies uz misi, bet tad noskatījāmies ziņas, kurās tika rādīti arī fragmenti no preses konferences un sniegta informācija par Vassulas vizīti un tikšanās mērķi Dakā. Mēs visi bijām ļoti pateicīgi Kungam!

Nākamās dienas rītā mēs apmeklējām Koreila graustu rajonu Gulšanā. Gerhards un viņa sieva Džoija jau gadiem ilgi piektdienās devās uz šo rajonu palīdzēt cilvēkiem. Klubs, kuram pieder Gerhards, šajā rajonā ir radījis sava veida “klīniku”, kurā tiek sniegta palīdzība slimajiem. Un tomēr – vēl nekad savā dzīvē es nebiju redzējusi tik lielu nabadzību! Cilvēki dzīvoja “mājās” – ja tā tās varētu nosaukt – kuras patiesībā bija celtas no bambusu lapām un pārklātas ar plastikātu, kuram ir jāpasargā cilvēki no lietus. Šajās “mājās” nav nedz ūdens, nedz elektrības. Viens ūdens pumpis ir vienīgais ūdens avots vairāk kā 50 šādām “mājām”.

Lai arī kurp mēs dotos, mums sekoja mazi bērni. Viņi neubagoja nedz naudu, nedz ēdienu – šķita, ka viņi vienkārši priecājas mūs redzēt un priecājas, ka viņus fotografē. Neticami, kādos apstākļos dzīvo cilvēki. Un tomēr viņi izdzīvo, un vēl smaida! Kurš ir atbildīgs par šo nabadzību? Vai ne mēs visi, vai ne mūsu vienaldzības grēks? Šie cilvēki dzīvo no Dieva žēlastības. Redzot to visu, es jutos patiešām nospiesta, tomēr zinu, ka Dievs nav viņus atstājis.

Pēcpusdienā mēs ieradāmies “Sieviešu sporta kompleksā”, kur bija paredzēta tikšanās. Lai izrādītu cieņu vietējiem iedzīvotājiem, Vassula bija uzvilkusi skaistu “salvar kamitz” – Dienvidāzijas tradicionālo tērpu.

Imams bija sācis šaubīties par to, vai viņam vajadzētu piedalīties šajā konferencē. Mēs nojautām, ka kāds viņu bija “brīdinājis”, ka - ja viņš apmeklēs tikšanos, tad tas varētu pavērsties pret viņu, jo Vassulai patiesībā varētu būt prozelītiski nolūki. Dulīps un Sonja devās parunāt ar viņu un, paldies Dievam, tie pārliecināja viņu piedalīties. Mēs atviegloti uzelpojām un bijā priecīgi redzēt arī hinduistu un budistu pārstāvjus. Vēlāk mēs atklājām, ka uz tikšanos bija atnācis vēl kāds jauns imams. Tagad tikšanās veiksmīga norise bija atkarīga vienīgi no Svētā Gara.

Daudzi cilvēki mēnešiem ilgi bija ļoti smagi strādājuši, lai sagatavotu šo tikšanos – līmējuši plakātus, izdalījuši ielūgumus, cēluši lielo skatuvi, kuru rotāja “Patiesas dzīves Dievā” simboli. To var attiecināt arī uz vietējo mūziku un grāmatām. Darbojušies bija ne tikai Dakas un apkārtējo ciematu “Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupu dalībnieki, bet arī samērā liels skaits musulmaņu un hinduistu, kuri Gerharda Doega vadībā strādā Novartis, bija pielikuši savas pūles lielākam Dieva godam. Ikviens, saskaņā ar tam dotajām dāvanām, nesa artavu tikšanās organizācijā. Patrīcija Kuia sniedza informatīvus paziņojumus angļu un bangli valodās, bet tēvs Bernards Palma tulkoja Vassulas uzstāšanos. 

Tikšanās sākās 15:55 ar imama recitēto lūgšanu no Korāna. Pēc tam Gerhards īsi pastāstīja par Vassulu un viņas misiju. Pēc tam Vassula uzsāka savu uzrunu. Viņa arābu valodā nolasīja lūgšanu no Korāna tās laikā, saskaņā ar vietējo paražu, apklājot galvu. Šis žests aizskāra visus klātesošos musulmaņus, budistus, hinduistus un kristiešus. Vassula turpināja citējot Kalna svētības – viņa to darīja ļoti lēnām un tas mūs visus ļoti aizkustināja.

Viņa turpināja savu uzrunu īsi pastāstot kā šeit, Dakā, viņa pirmo reizi saskārās ar savu eņģeli. Viņa sacīja, ka Bangladešai ir jājūtas pagodinātai, ka Dievs ir izvēlējies šo zemi, lai atklātu Savu vēstījumu, kurš tagad ir izplatījies visā pasaulē. Dieva aicinājums ir aicinājums visiem cilvēkiem – Viņš visus aicina uz mieru, izlīgumu, mīlestību un vienotību. Dievs ir žēlsirdības Dievs – Viņš atklāsies un dos vēstījumus, kuriem ir jāmāca un jābrīdina Viņa tauta. Korānā ir teikts, ka Dievam pieder vara un tiesības sūtīt brīdinātājus, kuri labotu cilvēkus un mācītu tos dzīvot svētu dzīvi. Vassula turpināja sakot, ka, lai kļūtu par labāku cilvēku, ir nepieciešams izmainīt sirdi un turēt cieņā Dieva tēlu. Dievs vēlas, lai mēs kļūtu labāki, lai mēs darītu labu citiem. Ja cilvēki vēlas pierādīt, ka ir uzticami Dievam, viņiem tas ir jāpierāda ar mīlestību un žēlsirdību uz citiem cilvēkiem. Ja cilvēkos ir miers, viņi to nodos tālāk arī citiem.

Šķelšanās nenāk no Dieva, nekāds ļaunums nenāk no Dieva. Ja cilvēki mīl savu valsti, viņiem tai ir jāpalīdz ar lūgšanas starpniecību, jo lūgšanas ir patiess spēks. Dievs nevēlas karu, bet gan mieru un mums ir jāmācās dzīvot savstarpējā mīlestībā un mierā. Mums ļaunums ir jāatmaksā ar mīlestību. Vassula pieminēja arī to, ka cilvēkiem ir jālūdzas nevis ar lūpām, bet ar sirdi. Viņa runāja par atkrišanu un dumpīgumu, kurš ir tik klātesošs mūsdienās. Tikšanās noslēdzās ar lūgšanu par to, lai sirdis izmainās kā arī lūdzot dziedināšanu Bangladešas prezidentam, kurš tajā laikā tika operēts Savienotajās Valstīs.

Pūlis klausījās uzrunā ar pieaugošu uzmanību. Lai arī pirms tikšanās debesis bija mākoņainas un spēcīgs vējš aiznesa projām no skatuves gandrīz visu, kas uz tās atradās, viss pēkšņi norima un visu tikšanās laiku valdīja mierīga un klusa gaisotne. Svētais Gars aizskāra daudzas dvēseles. Pēc Vassulas uzrunas hinduistu pārstāvis īsi uzsvēra vienotības un mīlestības svarīgumu, pasvītrojot, ka šīs abas realitātes ir Vassulas vēstījuma galvenā jēga. Arī budistu mūks pozitīvi atsaucās par Vassulas misiju un pieminēja, ka cilvēkiem ir jādzīvo mierā un jācenšas kļūt labākiem. Noslēgumā jaunais musulmaņu imams uzsvēra, ka visām reliģijām ir kaut kas kopīgs – tā ir svēta dzīve un savstarpēja mīlestība un miers. Mēs varam būt atšķirīgi un tomēr dzīvot savstarpējā mierā un mīlestībā. Tikšanās gaisotne bija ļoti pozitīva un tajā varēja sajust Svētā Gara klātbūtni.

Tikšanās noslēgumā skanēja vietējās dziesmas un pateicības. Pateicība šajā gadījumā pieder vienīgi mūsu Kungam, kurš Savā žēlastībā palīdzēja notikt šai pirmajai “Patiesas dzīves Dievā” starpreliģiju tikšanās reizei! Slava Dievam!

Vassula mums teica, ka Dievs ir kārtības Dievs un ne par velti Viņš izvēlējās šo zemi, lai tieši šeit notiktu pirmā starpreliģiju tikšanās. Neaizmirsīsim, ka vēstījumi pirmo reizi tika atklāti tieši Bangladešā. Arī pirmais Beth Myriam 1999.gadā tika nodibināts tieši Bangladešā. Tieši tāpat pirmā starpreliģiju tikšanās notika Dakā. Mēs nezinām, kāpēc Dievs izvēlas tieši šo zemi, lai tajā aizsāktu daudzas no “Patiesas dzīves Dievā” aktivitātēm, bet esmu pārliecināta, ka kādu dienu Viņš mums to atklās.

Pēc tikšanās budistu mūks Nanda Bangša Bikku uzaicināja Vassulu nākamajā dienā apmeklēt viņu temple un satikties ar pārējiem mūkiem. Vassula pieklājīgi piekrita.

Nākamajā rītā mēs devāmies uz budistu temple, kurā viņi svinēja Budas dzimšanas dienu. Pēc lūgšanām Vassula sastapās ar Damārjikas budistu klostera priekšnieku godājamo Sudhanandu Mahatero, klostera ģenerālsekretāru un izpildsekretāru, kā arī godājamo Daramapālu Mahatero, klostera galveno uzraugu. Vassulai bija iespēja liecināt viņiem par Dieva vēstījumu un viņas misiju. Mūku attieksme bija ļoti pozitīva. Tikšanās beigās Vassula viņus informēja par ekumēnisko svētceļojumu uz Ēģipti un uzaicināja viņus piedalīties. Mūki to uztvēra kā pagodinājumu un piekrita izdarīt visu nepieciešamo, lai piedalītos šajā svētceļojumā.

Bija tik aizkustinoši redzēt kā Dievs atver durvis, kā Viņš aizskar cilvēku sirdis un apvieno tos kopīga mērķa sasniegšanai. Dievam nekas nav neiespējams. Šis ceļojums mums bija pierādījums tam, ka Viņa žēlsirdīgais vēstījums ir paredzēts ne vien kristiešiem, bet visai cilvēcei. Ir ļoti skumji redzēt kā kristieši nepieņem šo dievišķo aicinājumu un nevēlas pat zināt kāds dārgums ir nonācis viņu rokās!

Aptuveni 13:00 tēvs N. bija noorganizējis Vassulai īsu tikšanos ar semināristiem Svētā Gara seminārā Bananī. Aptuveni 33 semināristi stundu ļoti uzmanīgi klausījās Vassulas uzrunā. Vassula viņiem teica, ka pats galvenais ir personiskas attiecības ar Dievu – tās palīdz Viņu iepazīt un saprast. Ir ļoti nekļūt par “birokrātiem”, “grāmatu tārpiem” un pārlieku sīkumainiem teologiem. Pats svarīgākais ir dot vietu Svētajam Garam, lai Viņš Sevi varētu atklāt un dotu tuvas attiecības ar Dievu. Tikai tad priesteris spēj kalpot Dievam un cilvēkiem tā, ka pats Dievs to vēlas.

Vēlu vakarā Vassula, Katarīna un es pametām Daku, lai turpinātu mūsu ceļojumu tālāk, uz Indiju. Mūsu sirdīs bija pateicība par tiem svētīgajiem mirkļiem, kuru mums šeit bija dots piedzīvot. Prieks atspoguļojās arī mūsu sejās.

Teodora Konidari,

“Patiesa dzīve Dievā”, Atēnas, Grieķija