Cilvēku var attaisnot vienīgi mīlestība

Pirmkārt es esmu pateicīga Katrīnai Hunsoku no Beninas, kuras pūles palīdzēja sagatavot šo zemi saņemt Kunga vēstījumus. Es pateicos visiem, kuri līdzdarbojās un kuri mūs uzņēma. Šī, tāpat kā visas citas misijas, bija pilnībā saskaņota ar Dieva Gribu. Viņš mani ved turp, kurp Viņš vēlas, lai es dotos, bet es, no savas puses, Viņam paklausu un braucu, kur man ir jābūt. Es ceru, ka šī misija nesīs augļus visai Beninai tāpat kā pārējās ir nesušas augļus lielākam Dieva Godam citās valstīs.

Mūsu Rakstos minētais zelta likums nosaka attiekties pret citiem tā, kā jūs vēlētos, lai attiektos pret jums – tāda ir Likuma un praviešu nozīme. Diemžēl daudzi kristieši – gan laji, gan garīdznieki – nepietiekami lasa Rakstus un vēl ļaunāk – neseko Jēzus mācībai un nedzīvo saskaņā ar Evaņģēliju. Šis ir viens no daudzajiem iemesliem, kāpēc Dievs mūsdienās ienāk mūsu vēsturē, nolaižas līdz mums un sarunājas ar mums. Baznīca ir sadrupusi, tomēr daudzi savas lepnības dēļ nevēlas to pieņemt un atzīt. Ja viss būtu kārtībā, Dievam nevajadzētu iejaukties.

Es gatavojos savam braucienam uz Beninu, bet sātans jau bija sācis iejaukties. Tas nav nekas neparasts. Dēmoni, sadzirdot Svētā Gara soļus tuvojamies kādai zemei, izlien no savām alām, lai uzbruktu Dieva Žēlsirdībai un padzītu jebkādu Cerību, kas klauvē pie cilvēku durvīm. Dēmoni izmantos visas cilvēciskās vājības, lai piepildītu savus ļaunos darbus. Tā tas bija arī attiecībā uz manu braucienu uz Beninu – pirms manas atbraukšanas kāds itāļu priesteris bija uzstājies radio un runājis pret mani. Viņa paziņojumi bija ne vien apmelojoši, bet tajos pietrūka arī žēlsirdības, tie bija maldinoši un sniedza beniniešiem nepatiesu informāciju. Jēzus mums ir mācījis būt līdzjūtīgiem kā Tēvs ir līdzjūtīgs. Viņš teica: “Netiesājiet, lai netiktu tiesāti, nenosodiet, lai paši netiktu sodīti.” Bet Raksti mums māca, ka ļaunais cilvēks no saviem krājumiem pasmeļ ļaunu, bet labais no savas sirds labestības – labo. Citiem vārdiem sakot – cilvēka vārdi visbiežāk atspoguļo to, ka sir viņa sirdī. Es esmu domājusi, ko daži priesteri ir izdarījuši ar Jēzus mācībām un padomiem – varbūt viņiem tie vairs nav saistoši?

Ne jau mūsu spēkā, bet gan Savējā Dievs ir atklājis Savu vēsti ne vien katoļticīgajiem kristiešiem, bet arī citiem, pie tam – arī nekristiešiem. Pagājušā gada augustā mani bija uzaicinājuši pie sevis Hirosimas budistu mūki – arī viņi vēlējās dzirdēt Dieva vēsti. Kristīgo vēsti. Dievs nāk pie ikviena šajā pasaulē, pat pie tiem, kuri dzīvo citā tradīcijā nekā mūsējā. Dievs ir taisnīgs un viņš arī darbojas taisnīgi. Nav svarīgi, kas ir šie cilvēki un no kurienes viņi nāk – arī viņus Dievs Savā Žēlsirdībā aicina sadzirdēt Viņa aicinājumu izmainīt savas sirdis. Vēstījumā nav nekā jauna – tas tikai atkārto to, ko Dievs ir teicis jau agrāk.

13.aprīlī es biju aicināta liecināt Beninā un uz tikšanos atnāca ļoti daudzi ticīgie – viņu vidū arī monsenjors Dagnons un bijušais Beninas prezidents. Viņi visi ļoti uzmanīgi ieklausījās manis citētajos vēstījumu vārdos, kurus Dievs mums ir devis caur “Patiesu dzīvi Dievā”. Katrīna teica nelielus ievadvārdus: “Mēs esam pasaules gaisma – gaisma nedrīkst būt apslēpta, tā ir jāliek svečturī, lai ikviens to var pamanīt. Mūsu gaismai ir jāspīd cilvēku priekšā. Mēs esam zemes sāls, bet, ja sāls ir zaudējusi savu garšu, tā ir izmetama ārā.” Pēc tam Katrīna salīdzināja vēstījumus un manu liecību ar gaismu un sāli, jo pateicoties šiem vēstījumiem caur grēku nožēlu ir izmainījušās daudzas sirdis. Bija sapulcējušies 800 cilvēku, bet viņu vidū (izņemot bīskapu Dagnonu) nebija neviena priestera vai mūķenes – tas man vēlreiz atgādināja līdzību par kāzu mielastu.

Nākamajā dienā, 14.aprīlī Katrīna personiski bija uzaicinājusi un lūgusi arī kultūras attiecību departamentu oficiāli uzaicināt galveno Beninā praktizējamo reliģisko tradīciju līderus – pārsvarā šajā valstī tiek praktizēta vudū tradīcija. Es to nezināju. Iespējams, ja es to būtu zinājusi, es jau iepriekš būtu nedaudz apjukusi par to, kā man vajadzētu uzvesties. Es biju sapratusi, ka ieradīsies dažādi kristiešu pārstāvji un varbūt kāds musulmaņu imams. Par spīti viņu spožajām drānām un krāšņajiem kroņiem pat liecības laikā es vēl arvien neapjautu, kas ir šie cilvēki. Iespējams, ka Kungs vēlējās, lai tas būtu tieši tā. Viņu vidū bija arī viens musulmanis, daži protestantu mācītāji un daži mazu, oficiālās Baznīcas neatzītu, draudžu pārstāvji.

Tikšanās laikā es runāju ļoti brīvi un Kunga Gars mani iedvesmoja pievērsties svētā Miķeļa vēstījumam 1994.gada 14.oktobrī, kurā tiek runāts par sātaniskajiem kultiem un aborta noziegumu. Es runāju arī par Dieva mīlestību un piedošanu.

Kad es redzēju viņus ienākam un apsēžamies, es sev sacīju: “lai arī viņi šķiet nepiederam mūsu Baznīcai, viņi tomēr ir mērojuši ceļu, lai uzzinātu par vēstījumiem. Viņi ir pieņēmuši Radītāja ielūgumu un Viņš to neaizmirsīs. Kamēr priesteri, kuri ir mācījušies mīlestības likumu, kuru tie nodod tālāk vārdos un darbos, un kuri ir aicināti līdzināties Kristum, nav atnākuši pat tuvākmīlestības dēļ. Pēc Dieva pavēles es atstāju savu māju un nesu Kunga vēstījumu pie viņu kājām, bet viņi to nepieņem. Viņi Dievam pat nav devuši iespēju viņus uzrunāt.

Šie cilvēki, lai arī nepieder tai pašai reliģijai, ir izrādījušies daudz nesavtīgāki un mīlošāki. Es redzēju, ka viņi man, lai arī esmu svešiniece, izrāda cieņu. Viņi izrāda mīlestību, jo uzklausa mani, netiesājot un ir vēlējušies mani sastapt. Viņi pacietīgi noklausījās manā uzrunā, lai arī tajā dažkārt bija dzirkstis, kuras bez vilcināšanās būtu varējušas aizdedzināt visu sapulci, jo manis teiktais bija pretrunā ar viņu tradīciju.

Jautājumu un atbilžu laikā viņi man izrādīja cieņu, ar kādu es reti sastopos mūsu pašu kristiešu brāļu vidū, ja teiktais nesaskan ar viņu idejām vai ideāliem. Ar šādu piemēru mēs sastapāmies Nairobi, kur apmeklējām anglikāņu vikāru, Pīteru Njoku. Noklausījies manu liecību, viņš lika saprast, ka saskaņā ar Evaņģēliju Dievs vairs nav izdvesis nevienu skaņu. Tad es viņam teicu: “tātad jūs Dievu esat padarījuši par mirušu Dievu, jūs viņu esat ierobežojuši saskaņā ar saviem ierobežojumiem un esat iespieduši viņu šaurā kastītē…” Pēc šiem vārdiem mācītājs dusmās pielēca kājās un vistiešākajā vārda nozīmē izmeta mūs ārā no sava biroja.

Liecības laikā es divas reizes dzirdēju viņus sakām, ka esmu drosmīga sieviete. Protams, jo es, nezinot, kas viņi tādi ir, runāju ļoti brīvi…

Vienā mirklī kāds no vudū pārstāvjiem piecēlās un sāka gari runāt, iespējams, vēloties pateikt, ka nepiekrīt man. Tad piecēlās kāds no vietējās Baznīcas pārstāvjiem, ne priesteris, bet, iespējams kāds, kuru priesteri nepieņem, un manā vietā atbildēja šim vudū. Ar cieņu, bet vienlaikus ar lielu spēku viņš aizstāvēja mani un vēstījumu. Viņš teica: “Es biju klātesošs šeit arī vakar, kad Vassula mūs uzrunāja un viņas teiktais bija Svētā Gara un mīlestības pilns. Viņa mums nodeva tālāk Dieva mīlestību un es no viņas iemācījos daudz laba. Viņa mums iemācīja, ka sevī vajag atstāt brīvu vietu Svētajam Garam, lai Viņš varētu darīt mūs pilnīgus. Viņa ir atnesusi mīlestības vēsti katram no mums, kā arī mūsu zemei un tautai”. Visi viņa vārdi bija līdzīgi šiem… Visi ļoti uzmanīgi klausījās, bet, kad viņš bija beidzis, aplaudēja. Es piebildu: “Kur ir mīlestība, ir Dievs, bet, kur ir ļaunums, tur ir sātans. Mums nevajadzētu tiesāt, jo Dievs liek saulei spīdēt gan pār labajiem, gan ļaunajiem.” Es turpināju, runājot par to, ka mūsu grēkiem un netikumiem nevajadzētu būt par šķēršļiem Svētajam Garam, tāpēc mums ir jāiztukšo pašiem sevi caur grēku nožēlu, jānožēlo mūsu ļaunums, lai Svētais Gars varētu mūs darīt pilnīgus un mēs pagodinātu Dievu darot Viņa Gribu.

Viens no vudu pārstāvjiem sacīja, ka viņaprāt daudzi kristieši nedzīvo pēc kristīgajiem standartiem, bet gan dara ļaunu. Es atbildēju, ka ‘tieši tāpēc Dievs ienāk mūsu laikmetā – viņš nāk lai mūs pamodinātu.’ To dzirdot viņš piekrītoši pamāja ar galvu.

No viņu jautājumiem es sapratu, ka viņi ļoti vēlētos uzzināt un saprast kaut ko vairāk par Svēto Garu un par radības aizsākumiem. Tikšanās noslēdzās ar aplausiem un viņu vecais līderis (vēlāk es uzzināju, ka tas ir bijušais viņu vadītājs) uz atvadām paspieda man roku un sacīja: “Lai jūsu Dievs jūs svētī un mūsējie jūs pavada.” Es, protams, būtu varējusi atbildēt, ka man pietiek ar manējo, tomēr redzēju, ka šim cilvēkam ir vislabākie nodomi un viņš to bija domājis pozitīvā nozīmē. Pie tam, kamēr es domāju, viņš jau bija aizgājis.

Pie telpas ārdurvīm es sastapos ar imamu un uzdāvināju viņam “Eņģeļa grāmatu”, kuru viņš ar prieku pieņēma. Kad mēs jau sēdējām mašīnā Katrīna man pavēstīja, ka bija saskaitījusi vismaz 16 Beninas vudu līderus. Man tas bija jaunums – kad es to sapratu, es gandrīz noģību un tikai tad sapratu, kāpēc viņa bija tik nervoza.

Pirms pašas tikšanās Katrīna patiešām bija ļoti sanervozējusies un es nesapratu viņas nervozitātes iemeslu. Viņa man iedeva izdzert veselu glāzi ar svētīto ūdeni un es par to biju ļoti apjukusi. Vēl viņa man pavaicāja, vai es valkājot eksorcizētu sv. Benedikta krustu. Man ap kaklu bija cits krusts, bet viņa noteikti vēlējās kaut kur dabūt īsto. Manī viņas uzstājība un raizes izraisīja lielu apjukumu. Es viņu nomierināju sakot, ka esmu pieradusi runāt ar dažādiem garīdzniecības pārstāvjiem un teologiem, jo vēl arvien neapjautu ar ko man nāksies satikties, tāpēc mēs vienkārši devāmies uz tikšanos.

Iespējams, ka nākamā Beninas apmeklējuma laikā Kungs mums ļaus sastapties vēlreiz un dos man iespēju vairāk liecināt par mūsu Dieva Labestību. Šī tikšanās ļāva piepildīties 1994.gada 8.augusta pravietojumam, kurā Dievs saka: “Es uzrunāšu cilvēkus, kuri nekad nav Mani piesaukuši un nekad nav izrunājuši Manu Vārdu…”. Kāpēc es vēlos par to rakstīt? Tāpēc, ka mēs, kristieši, ticam, ka esam taisnīgi un redzam, bet patiesībā mēs tādi neesam, un daudzi mūsu vidū vēl arvien ir akli.

Dievs dienu un nakti mūs aicina nožēlot grēkus un atgriezties, lai caur grēku nožēlu mēs iemantotu mīlestības augli. Mēs aizmirstam, ka pēdējie var būt pirmie. Vai esam pareizi sapratuši līdzību par muitnieku un farizeju? Beigās, tiesas dienā, mēs tiksim tiesāti pēc mīlestības kādu būsim izrādījuši virs zemes. Tomēr mīlestība ir tā, kas mums pietrūkst. Daudzi sludina Evaņģēliju, kurš sakņojas mīlestībā, bet daudzi sludinātāji nerīkojas saskaņā ar šo Evaņģēliju. Vai būtu jābrīnās, ka Dievs ienāk mūsu laikmetā? Bet tie, kuri nelasa vēstījumu un pretojas tiem, ir tie paši, kuri nedzīvo saskaņā ar Evaņģēliju – viņus mums ir ļoti viegli atpazīt. Visos laikmetos Dievs ir runājis tad, kad tie, kurus Viņš bija izvēlējies par Sava ganāmpulka ganiem, nedarīja savu pienākumu. Kad Dievs runā, lai labotu mūsu kļūdas, viņi jūtas nedroši un apdraudēti. Pietrūkst pazemības. Raksti saka: “Viņu redzēs tie, kuri par Viņu nekad nebija dzirdējuši; tie, kuri nekad nebija Viņu dzirdējuši, sapratīs.” (Rom 15, 21) Raksti nekad nemelo.

Šo liecību es gribētu noslēgt ar fragmentu no „Patiesas dzīves Dievā”. Tas ir 1995.gada 19.janvāra vēstījums:

„Mana žēlastība ir pār tevi, paaudze, bet drīz tā tas vairs nebūs; tā vietā, lai uzpūstu mīlestības liesmu, kuru Es jums dāvāju ar šo vēstījumu starpniecību, kuru Es jums dāvāju bez maksas un kura spēj aizdedzināt tik daudzas sirdis, daudzas no Manām priesteru dvēselēm dara pretējo. Pavisam drīz, un tas ir jūsu „drīz”, kad jūs pārklās jūsu pašu asinis, Es, šoreiz jau kā Tiesnesis, atgādināšu jums par tām asinīm, kuras ir aptraipījušas jūsu rokas, kad jūs tik daudziem neesat ļāvuši saņemt Manas žēlastības, kuras Es izleju ar šo Sava Vārda atgādinātāja starpniecību. Jūs līdzināties romiešiem, kuri ik dienas liek Manā galvā ērkšķu kroni; vai teiksiet kā Pilāts: „Es esmu nevainīgs pie Viņa asinīm?” vai mazgāsiet rokas smaržīgā ūdenī? jūs atsakāties no nāves pretindes, jūs atsakāties atzīt Manu Vārdu, kuru jums dod Mans Svētais Gars – tā vietā jūs to uztverat vieglprātīgi; neticīgie! jūs klausāties un klausāties, bet neko nesaprotat, jūs skatāties, bet neieraugāt Manu godības pilno un bezgalīgo Žēlsirdību, kuru izleju pār jums!

nepateicīgā paaudze; Mana Svētā Gara liecību jūs esat pārvērtuši mītā! Manus noslēpumus jūs esat pārvērtuši mītā, bet jūsu gana zizlis tagad ir pārvērties nepatiesības scepterī; ar ko lai Es salīdzinu jūsu pilnīgo kailumu? ar Kainu? ar farizejiem? ar faraonu? ar Jūdu? (…) ir bijis teikts, ka jūsu laikmets pavērsīs savu zobenu pret Mani un Maniem svētajiem; Mana Valdīšana virs zemes ir durvju priekšā, bet jūs to nevēlaties tāpat, kā jūs nevēlaties dzirdēt Manu Vārdu; jūsu samaitātā sirds nepievērš uzmanību Maniem brīdinājumiem, jo jūs esat atteikušies no sava pazemīgā gana zižļa tā vietā dodami priekšroku nepatiesumu scepterim;

kad jūs dzirdat Manas mutes Vārdu, jūs nebrīdināt savu sirdi, nedz arī domājat, ka būtu jāpabrīdina pārējie; jūs redzat nākam zobenu, bet nepievēršat tam uzmanību (…) pie tam jūs iedrošināt citus darīt to pašu: “tās ir muļķības, nepievērsiet tām uzmanību, tā ir masu psihoze; neklausieties šajos neprāšos; neklausieties “Patiesā dzīvē Dievā” – tas ir ļaunā gara izdomājums;” tā jūs runājat, lai apklusinātu manu Balsi, bet dievišķo un svēto dēvējat par “ļaunumu un meliem”;

izlietās asinis, turpinās tevi vajāt; Mans zobens skars ikvienu ieleju, ikvienu pakalnu un jūru, un kalnu; jūsu izlietās asinis jūs turpinās vajāt jūsu grēku dēļ, un jūs mirsiet; tomēr, ja pat šodien jūs atteiksieties no sava grēka, no sirds nožēlosiet, un apņemsieties dzīvot mīlestībā, vienotībā un mierā, tad jūs dzīvosiet un Es vairs nepieminēšu jūsu grēkus. (…) jums, kas turpināt apgalvot, ka Es neesmu šī vēstījuma Autors, Es saku: jūs spriežat cilvēciski un priecājaties paši par sevi… uzmanieties un netiesājiet, jo vienīgi Es esmu Tiesnesis, bet jūs visi esat Manās Rokās; (…) lūdzieties par vienotību, izlīgumu un Manas Baznīcas atdzimšanu; esiet vienoti Manā Vārdā;