Pēc konferences par „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem starpreliģiju tikšanās laikā Dakā, Bangladešā, Vassulai tiek pasniegta budistu kopienas zelta prēmija par miera un reliģiju mierīgas līdzāspastāvēšanas veicināšanu.

Buda Kristi Prakar Sangha

Pēc sešu nedēļu misijas ASV un Dienvidamerikā, atpūtai veltot tikai piecas Atēnās pavadītās dienas, Vassula un es devāmies uz Daku, Bangladešā. Uz turieni doties mūs bija uzaicinājis Godājamais Sudhananda Mahatero, Bangladešas Buda Kristi Prakar kopienas prezidents, kurš bija galvenais viņu Darmarajikas klosterī paredzētā semināra „Starpreliģiju harmonija un mierīga līdzāspastāvēšana” organizators.

Vassula, kuru viņi bija nodēvējuši par Dieva dievišķo vēstījumu – „Patiess dzīves Dievā” – vēstnesi, šoreiz tika aicināta būt par galveno semināra lektori. Jau agrāk Vassulai ir bijušas vairākas iespējas runāt starpreliģiju sanāksmēs. Acīmredzot, ka Kungs uz patiesu dzīvi Dievā aicina ne vien kristiešus – Kungs aicina visu Savu radību un dzīvi mierā. Kungs jau agrāk bija sagatavojis Vassulu šai misijai sludināt ikvienas rases un ticības pārliecības, kas varētu arī atšķirties no mūsējās, vidū. Viņas spējas un valodu zināšanas ir ļoti noderīgas šādām sanāksmēm – nav brīnums, ka Dievs Savam Godam ir ļāvis viņai runāt dažādās valodās. Pateicoties savām arābu valodas zināšanām Vassula kādā tikšanās reizē, kur bija klātesoši ļoti daudzi musulmaņi varēja arābu valodā nolasīt Kunga slavēšanas lūgšanu no Korāna un musulmaņi šo žestu novērtēja ļoti augstu. Tās pašas tikšanās laikā viņa nolasīja arī Jēzus Kalna svētības (Mt 5, 1 – 12) un vēstījumus – tā rezultātā visi klātesošie silti uzņēma viņas teikto. Toreiz šīs tikšanās laikā pūlī bija arī daži budistu mūki, kuri uzaicināja Vassulu tikties ar viņu vadītāju. Tādā veidā Kungs vadīja Vassulu uz tikšanos ar šo kopienu.

Starpreliģiju dialogs

Mēs zinām, ka Romā Pontifikālās kultūras padomes sekretārs tēvs Bernards Ardura ir ieguldījis lielas pūles starpreliģiju dialoga veicināšanā. Kādā no savām uzrunām viņš ir sacījis, ka „starpreliģiju dialogs ir vislabākais veids kā atpazīt „citu”, censties viņu saprast un liecināt viņam par mūsu ticību” – uz šo dialogu tiek aicināts ikviens labas gribas cilvēks. Saskaņā ar tēva Berndarda Arduras teikto „aiz cieņas pret cilvēka dzīves sakrālumu šāds dialogs liek dziļi izprast cilvēciskās būtnes jēgu un visu cilvēku kopību, tas liek atzīt visu cilvēcisko būtņu solidaritāti ar radīto pasauli, citām cilvēciskām būtnēm un Dievu”. Tieši šāda nostādne ir arī Vassulas dialoga pamatā.

Tuvojoties templim ceļa malā stāvošie bāreņu zēni sāka aplaudēt. Pašā centrā mūs sagaidīja godājamais Sudhananda – ieraudzījis Vassulu viņš devās mums pretim un apskāva viņu. Vassula satvēra viņa roku un viņi devās tālāk kā seni paziņas – mani ļoti aizskāra šī dziļā un tuvā draudzība. Gan Vassulai, gan mums visiem tika uzdāvināts ziedu pušķis.

Tajā pašā dienā ieradās arī Dr. Tonijs Mansūrs un Pols Lauers no Losandželosas „Motive Entertainment”. Pēc 22 stundu garā ceļa ar visām laika zonu maiņām viņi izrādīja patiesu varonību piedaloties šajā seminārā. Kopā ar mums bija arī Geja kungs un kundze no Šveices kā arī Alberts Millers no Anglijas. Un visbeidzot – nebūt ne vismazsvarīgākais – ar mums gandrīz visu laiku bija arī Dulīps Gunsekere, kurš bija neatsverama palīdzība mums visiem.

Kad viesi un mūki bija sapulcējušies seminārs varēja sākties. To ievadīja vairākas nopietnas prezentācijas, kurās piedalījās God. Dr. T.Damaratana, UNESCO padomnieks un Pasaules budistu federācijas viceprezidents Francijā. Otro prezentāciju vadīja advokāts Mir Navazs Khan Marvats no Pakistānas, Āzijas konferences „Reliģijas mieram” goda prezidents. Semināru oficiāli atklāja Dilips Baruā, Bangladešas valdības rūpniecības ministrs. Viens no galvenajiem viesim bija arī Dr.Md. Afsaruls Amēns, Banladešas tirdzniecības ministrs.

Īpašo viesu vidū bija arī Romas katoļu arhibīskaps Pulinis Kosta (viņš nevarēja būt personiski klātesošs veselības problēmu dēļ), parlamenta deputāti Sabers Hoseins Čovdhuri, Meijduls Islams, Šamsuls Hak Čovdhuri un goda viesis – God. Čao Ču, Losandželosas budistu apvienības goda prezidents. Un visbeidzot – Vassula, kurai šajā seminārā bija paredzēts vadīt galveno konferenci. Lūk, kādiem vārdiem viņa vērsās pie cilvēkiem:

 „Man ir prieks atkal vērsties pie jums un dalīties manā nelielajā ieguldījumā pasaules miera veicināšanā. Es vēlētos sirsnīgi pateikties jums visiem un visai cienījamajai delegācijas komandai par ielūgumu šodien būt jūsu vidū. Es vēlos šeit sapulcējušiem nodot arī vissirsnīgākos sveicienos no tiem, kuri kalpo mieram, izlīgumam un vienotībai „Patiesas dzīves Dievā” misijas ietvaros,

Es domāju, ka mūs visus satrauc pašreizējā pasaulē valdošā morālā krīze un tieši šī iemesla dēļ mēs nedrīkstētu zaudēt neatlaidību mūsu pūlēs vairot izlīgumu, mieru un mīlestību. Es šajā gadījumā runāju kā cilvēks, kā māte, kā māsa, kas ir dzimusi kristīgā vidē. Tomēr ikvienas reliģijas grāmatās mēs varam izlasīt labā Likumu – tam mums ir jāpalīdz kļūt par labākiem cilvēkiem, par dievišķām būtnēm, kuras kādu dienu būs cienīgas nostāties Dieva priekšā.

Svarīgi ir ne vien klausīties Likumā, to lasīt un to zināt, bet arī sekot šim Likumam ikdienas dzīvē un kā atgādinājumu nodot to tālāk citiem. Šādā veidā mēs kļūstam par mūsu Likuma piemēru – mēs parādām, ka šeit, virs zemes, mēs esam viena liela ģimene tāpēc, ka Dieva acīs visi esam līdztiesīgi.

Runājot par mūsu svētajiem Likumiem, es ar to nedomāju kādu vispārīgu „pasaules reliģiju”. Mums tikai vajadzētu likt pasaulei saprast, ka tai ir jāatver viņas garīgā auss un jāsaprot, ka bez cilvēka sirdī mājojošas līdzjūtības un mīlestības pasaulē nav iespējams nodibināt mieru. Ja mēs nemīlēsim cits citu, mēs nekad nesadzirdēsim trūkumcietēja balsi nedz arī pamanīsim netaisnīgi izturēšanos pret vājo un bāreni un viņu ciešanas. Mīlēt nozīmē pazīt Dievu.

Jebkura veida konflikta cēlonis parasti sakņojas mūsu siržu dziļumos. Kā es jau to minēju mūsu iepriekšējās tikšanās laikā – mūsu sirds līdzinās mūsu dvēseles spogulim, jo tā atspoguļo visu, ko mēs šajā dvēselē nesam. Jēzus Kristus mums ir teicis, ka „cilvēka mute runā no sirds pārpilnības. Labais cilvēks no saviem krājumiem smeļ labo, bet ļaunais – ļauno.” (Mt 12, 34 – 35)

Jēzus mums ir devis arī zelta likumu, sakot: „Vienmēr izturieties pret  citiem tā, kā jūs gribētu, lai izturas pret jums.” Ja cilvēks nav izlīdzis ar Dievu, kā gan viņš lai sadzīvo ar sevi pašu un ar savu tuvāko. Mēs, kristieši, ticam, ka darīt labu mūs iedvesmo Debesis, Dievs – Viņš dzīvo mūsos un Viņa Gars mūs vada, bet, ja mūsu rīcība ir ļauna, mēs tajā nevaram vainot Dievu, mums ir jāvaino vienīgi mūsu personiskie ļaunie nodomi un no kaislībām neatbrīvotās vēlmes. Šīs vēlmes ir pieķeršanās zemes lietām, iznīkstošajam, tam, kam nav mūžīgas vērtības, jo nekas virs zemes nav mūžīgs. Ļoti agresīvas morālas pieķeršanās, tādas kā alkatība, naids un atriebība pret citiem cilvēkiem ir rīcība, kas ir pretrunā Dieva dievišķajam Likumam, kas ir pretrunā ar dabas un kosmisko mīlestības Likumu. Šīs ļaunuma pilnās darbības vienīgi izkropļo kosmisko miera likumu un liek dabai sacelties pret mums. Tas nozīmē, ka mūsu mērķim būtu jābūt cilvēka siržu pārmaiņai. Lai tas varētu notikt, mums pašiem ir jākļūst par dzīviem Izlīguma, Miera un Mīlestības piemēriem.

Kādā no vēstījumiem, kuru saņēmu no Vissvētākās Jaunavas Marijas, viņa sacīja:

"Dievs pie Sevis aicina ikvienu; centies izprast Dieva aicinājumu uz Mieru; Es tevi aicinu lūgties par mieru; pasaule ir nomirusi mīlestībai – naida, alkatības un egoisma dēļ, kuri ir iespiedušies visdziļākajās pasaules sfērās, tā grimst dziļā tumsībā; pasaule pati ar savu rīcību ir piesaistījusi sev dabas katastrofas, badu, postu, karu un sērgas; pasaule pati sevi iznīcina – ne jau Dievs ir Tas, Kurš sūta šīs nelaimes kā daudzi pasaulē domā; Dievs ir Taisnīgs un Žēlsirdīgs, bet ļaunumu piesaista vienīgi pats ļaunums;” 

Šī iemesla dēļ „Patiesas dzīves Dievā” kustībā mūsu vadmotīvs ir „atmaksāt ļaunumam ar mīlestību.” Svētais Pāvils Bībelē ir teicis: „Kad tiekam lādēti, mēs svētījam, ja tiekam vajāti mēs paciešam, mūs apvaino, bet mēs atbildam pieklājīgi. Līdz pat šai dienai pret mums izturas kā pret pēdējiem šajā pasaulē, kā pret tādiem, kā pret zemes putekļiem.”

Saskaņā ar mūsu Svētajiem Rakstiem – ja mēs tiekam sisti labajā vaigā, mums ir jāpagriež kreisais. Ja kāds no mums prasa tuniku, ir jāatdod arī mētelis. Mēs tiekam lūgti dot ikvienam, kurš mums to prasa, jo Dievs saulei liek uzlēkt gan pār labajiem, gan ļaunajiem un arī lietum līt gan pār taisnīgajiem, gan netaisnīgajiem. Protams, pats svarīgākais ir pazemības un pašuzupurēšanās garā visus šos vārdus īstenot dzīvē.

Vai mēs visi nejūtamies laimīgāki dodot nekā ņemot? Diemžēl reti kurš seko Gudrības vārdiem, kuri varētu virs šīs zemes atnest mīlestību un mieru. Tomēr mēs to panesam miera dēļ.

Ikviens cilvēks – labs vai ļauns, reliģiozs vai ne, novērtē viņam parādītu mīlestību un līdzjūtību. Tad kāpēc gan mūsu ierobežotā dzīves laika gaitā mēs cits ar citu nedalāmies laipnībā un mīlestībā? Tieši tāpēc vislabākās zāles, kuras šo pasauli varētu izglābt no vardarbības un naida, ir palīdzēt šiem cilvēkiem atvērt viņu sirdis un viņu garīgās ausis, un mācīt tos par piedošanu, iecietību, mīlestību un cieņu pret visām cilvēciskajām būtnēm; iemācīt, ka diktatoriskās valdības, kas mūsu pasaulē izraisa ekstremālu vardarbību un ciešanas, ved strupceļā – pasaule  kļūst vēl agresīvāka un to piepilda vēl dziļāka nabadzība, ciešanas, trūkums un netaisnība.

 „Piedošana ir vitāla nepieciešamība. Jēzus Bībelē saka: „Ja jūs piedodat citiem viņu vainas, jūsu Debesu Tēvs piedos jums jūsējās, bet – ja jūs nepiedodat, jūsu Tēvs nepiedos jums. Tam, kurš maz ir mīlējis, maz tiek piedots.”

Šī iemesla dēļ, lai atrisinātu vardarbīgos konfliktus mūsu kopienu iekšienē un ārpus tam, mums ir jāiemāca cilvēkiem dievišķais garīgums, kurš pamatojas mīlestībā, piedošanā un mierā – šīs realitātes atmasko ienaidu un atriebīgumu. Mums ir jākļūst par Dzīvā Dieva attēlu – Viņā nav ne mazākās tumsības, naida, atriebības un ietiepības ēnas.

Es vēlētos dalīties ar jums dažos garīgajos vārdos, kurus Jēzus Kristus man ir devis šo pēdējo gadu laikā. Viņš sacīja:

 „no rīta iesēj Mīlestības sēklu, pusdienas laikā – Miera sēklu, bet vakarā – Izlīguma sēklu; bet pēc tam ej un ievāc ražu un upurē to Man, savam Debesu Tēvam, un Es tev sacīšu: ‘tava žēlsirdība, Mans bērns, ir izpelnījusies Debesu algu; no Augstumiem Es saucu uz ikvienu no jums: ‘nāciet! nāciet un samierinieties ar Mani, jūsu Dievu, un jūs saņemsiet Manu svētību; atgriezieties pie Manis un jūs dzīvosiet mūžīgi;’"

Es patiešām ceru, ka šādas attieksmes rezultātā pienāks diena, kad ar mūsu nemitīgās lūgšanas, upuru un gavēņa starpniecību Dievs apžēlosies par mūsu vājībām, dos mums vajadzīgo mieru, savedīs mūs kopā un ieraudzīs mūsos Viņā vienotu, mīlošu ģimeni.

Lūgšana:

Lai ir svētīts mūsu Kungs, Žēlsirdības Dievs, Kurš ir nācis, lai dotu mums Gaismu. Lieto mūs tā, kā Tev labpatīk. Konflikta situācijās dari mūsu par Tava Miera nesējiem, tur, kur ir izraisījies karš – dari mūs par Izlīguma nesējiem. Kur valda šķelšanās, lai mēs nesam Vienotību un Mīlestību tur, kur valda naids.

Tavs Prāts lai notiek. Āmen.

After Vassula's speech, the two participants gave their comments.

Pēc Vassulas uzrunas divi no semināra dalībniekiem komentēja teikto. Viņi uzsvēra sekojošas lietas:

• cieņas pilnu attieksmi vienam pret otra ticību;
• cieņa pret cilvēka personu kā pret tādu, kas ir tā paša Dieva bērns un šī iemesla dēļ – tās pašas ģimenes loceklis;
• ļaunumam atmaksāt ar mīlestību;
• žēlsirdības darbs – palīdzēt nabadzīgajiem neatkarīgi no viņu ticības piederības;
• un visbeidzot – lai arī nebūt ne vismazsvarīgāk, ir augt tikumos, it īpaši mīlestības tikumā.

Viņi akcentēja, cik ļoti svarīgs mums visiem ir teikums, ka „ļaunumam mums ir jāatmaksā ar mīlestību”, kā arī tas, ka „šeit, virs zemes, mēs visi esam viena liela ģimene” – tās ir patiesības, kurām tic arī viņi. Viņi uzsvēra, ka atslēgvārdi šajā uzrunā ir bijuši „iecietība un līdzjūtība”, ka mēs visi esam Dieva bērni un šeit, virs zemes, mums vienam otru ir jāmīl. Tika pasvītrots, ka, lai izmainītu pasauli, ļoti svarīga ir mīlestība.

Pēc komentāriem kāds no klausītājiem uzdeva Vassulai divus jautājumus. Pirmais no tiem bija šāds:

"Kādā veidā jūs redzat un dzirdat Jēzu, kad Viņš sarunājas ar jums?”

Vassula viņam atbildēja paskaidrojot, ka redz Kristu ar dvēseles acīm un sadzird Viņu savā iekšienē. Kā mēs saprotam, šāds atklāsmes veids tiek dēvēts par iekšējām vīzijām un lokūcijām.

Otrais jautājums bija sekojošs: "Amerikā, piemēram Kalifornijā, meitenes satiekas ar meitenēm – ko jūs par to domājat?”

Vassula atbildēja, ka tā ir izvirtība un saskaņā ar Rakstiem tiek uzskatīta par negantību Dieva acīs. Mēs zinām, ka tas ir rakstīts Bībelē, it īpaši – vēstulē romiešiem, pirmajā nodaļā. Dievs par to nevarētu izteikties skaidrāk nekā Viņš to dara šajās Rakstu vietās. Ir ļoti žēl, ka daži no mūsu pašu teologiem un garīdzniekiem mūsdienās izkropļo Rakstus un izskaidro tos saskaņā ar viņu pašu izvirtušo izpratni, un savās interesēs. Vassula noslēdza savu atbildi ar vārdiem, ka Dievs neradīja  „Ādamu un Stīvu”, bet gan Ādamu un Ievu.

Pēc viņas atbildes atskanēja aplausu vētra. Viens no musulmaņu līderiem, kurš sēdēja uz skatuves kopā ar Vassulu, pienāca pie viņas un parādīja, cik ļoti viņš novērtē viņas atbildi, uzsverot, ka Vassula ir ļoti labi runājusi.

Pirmo reizi Vassula uz šo templi bija aicināta 2003.gadā un toreiz tika pagodināta ar zelta medaļu par viņas ieguldījumu Miera veicināšanā pasaulē. Šoreiz viņa līdz ar četriem citiem cienījamiem dažādu ticību līderiem saņēma zelta medaļu par savām pūlēm veicināt „Starpreliģiju harmoniju un mierīgu līdzāspastāvēšanu.” Līdz ar Vassulu zelta medaļas saņēma arī God. Dr. T.Dammaratana (Francija), advokāts Mir Navazs Kan Marvats (Pakistāna), god. Par-kur Sangaruks Būnsongs Upasamū (Taizeme) un god. Aharija Bhikku Karuna Shastri (Indija).

Bija aizkustinoši vērot šos cilvēkus, kuros ir patiesa cieņa pret citām ticībām un to, cik ļoti atvērti viņi ir vēstījumiem, kurus Dievs dāvā Vassulai – Viņa izvēlētajam Miera, Mīlestības un Vienotības instrumentam. Es biju lieciniece tam, kā Vassula pilda Dieva viņai uzticēto misiju. Visvairāk mani pārsteidz apkārtējo atvērtība un cieņa ar kādu tie izturējās gan pret viņu, gan mums visiem un tas, cik ļoti viņi respektēja Vassulas citētos vārdus no Rakstiem un vēstījumiem. Tā cieņa kādu šie cilvēki izrāda Vassulai ir daudzkārt pārāka par to, kādu viņu ir parādījuši jebkuri no mūsu kristiešiem. Viņi ir tie, kuri līdz ar musulmaņiem nodēvēja Vassulu par „Dieva dievišķo vēstnesi”! Viņi vienlaikus sauc viņu arī par māsu – ne jau saprotot to kā „mūķene”, bet gan uzskatot viņu par viņu ģimenes locekli, par patiesu draugu. Šis jēdziens ir ļoti būtisks, tas nozīmē daudz. Tas nozīmē, ka ģimene pieņem un nediskriminē. Tas mums atgādina Kristus vēstījumu 1990.gada 20.oktobrī, kura Viņš Vassulai ir teicis: "Mani ieraudzīs tie, kuriem par Mani nekas nav ticis stāstīts un tie, kuri par Mani nekad iepriekš nav dzirdējuši klausīsies un sapratīs; Mani atradīs tie, kuri Mani nemeklēja: (…) Es atklāšos tiem, kuri nenāca pie Manis pēc padoma; (…) tas notiks, lai jūs, to redzot, ticētu, ka Es esmu, kas Es esmu:” Šis pravietojums piepildījās manu acu priekšā!

Viens no budistu līderiem atzīmēja, ka Vassula runā vienkārši, bet ar spēcīgu autoritāti pievēršoties vienīgi pašam būtiskākajam. Pēc semināra noslēguma daudzus no viesiem Bikašs Kusums Barua kungs uzaicināja uz vērienīgām vakariņām viesnīcā.

Balvas pasniegšanas ceremonija

Otrajā tikšanās dienā, 23.februārī, kad bija paredzēta 2009.gada zelta medaļas pasniegšana, mēs visi atkal devāmies uz templi. Ceremoniju atklāja dažas runas pēc kuram tika pasniegtas zelta medaļas. Vassulai tika vēlreiz lūgts teikt dažus vārdus. Viņa atgādināja, ka nedz viņa, nedz kāds cits „Patiesas dzīves Dievā” loceklis palīdzot trūkumcietējiem nekad nepievērsīs uzmanību šī cilvēka reliģiskajai piederībai. Viņa minēja ar „Patiesu dzīvi Dievā” saistīto Beth Myriam apustulātu, kura uzdevums ir pabarot trūcīgo. Tā ietvaros mēs vienkārši palīdzam, lai solidarizētos un parādītu mīlestību cilvēciskām būtnēm neatkarīgi no viņu ticības, no viņu izmēra vai ādas krāsas. Vassula noslēdza savu nelielo uzrunu ar cerību, ka šāda veida tikšanās izplatīsies arī tālāk. Viņa sacīja, ka mūsu dialogiem būtu jānes augļi, jāizplatās, bet to laikā izskanējušajām idejām ir jāpiepildās dzīvē, lai tiekoties nākamo reizi mums būtu apziņa, ka šajā pasaulē kaut kas ir izmainījies. Teikt kādu vārdu tika aicināts ikviens no medaļas saņēmējiem.

Tad, mums par pārsteigumu, god. Sudhananda Mahatero uzaicināja visus „Patiesas dzīves Dievā” pārstāvjus (arī mani) saņemt zelta piemiņas nozīmi uz kuras bija iegravēts ikviena no mums vārds.

Uzaicinājums runāt hinduistu templī

Konferencē klātesošie hinduisti, kuri bija dzirdējuši Vassulas uzrunu un viņas attieksmi pret cilvēkiem neatkarīgi no reliģiskās piederības nākamajā dienā uzaicināja viņu uzstāties  Šrī Šrī Dakesvari nacionālajā templī. Tātad, nākamajā dienā mēs devāmies uz tikšanos ar hinduistiem. Klausoties Vassulā un esot klāt šajā notikumā, es padomāju, ka mūsu acu priekšā norisinās vēsturisks notikums. Es apbrīnoju, ka mēs nesaskatām Dieva roku tanī, ko Viņš dara! Kādēļ gan tik daudzi nedz redz, nedz saprot Dieva Žēlsirdību? Kā tas var būt, ka tikai nedaudzi novērtē šos notikumus – mūsu priekšā ir Dieva sūtīta būtne, vienkāršs un pieejams Dieva instruments, mūsu tuvs draugs, bet, kā man šķiet, neviens vēl nekad nav pilnībā izpratis Dieva neizmērojamo Mīlestību un  Žēlsirdību uz Savu radību. Cik gan akli mēs esam neredzēdami un nesaprazdami Dieva Mīlestību uz visām Savām radībām un to, ka Kristus ir nomiris par mums visiem, lai izglābtu visu Savu radību bez izņēmuma.

Hinduisti tāpat kā iepriekšējās dienās budisti sagaidīja Vassulu ar lielu cieņu un prieku. Mūsu gids šoreiz bija Kažals Debnats – tempļa vecākais.  Viņš iepazīstināja Vassulu ar saviem brāļiem hinduistiem un uzaicināja mūsu apmeklēt templi pastāstot par tā vēsturi. Viņš pastāstīja cik ļoti daži musulmaņu fundamentālistu grupējumi šajā valstī vajā hinduistus – vēl pavisam nesen viņi bija nodedzinājuši vienu no hinduistu tempļiem.

Tad mēs tikām aizvesti uz augšējo istabu, kur aptuveni piecdesmit universitātes studenti pacietīgi gaidīja iespēju noklausīties Vassulu. Pēc ievadvārdiem Vassula vērsās pie viņiem līdzīgi kā viņa iepriekšējā dienā bija uzrunājusi budistus. Viņa savu uzrunu noslēdza ar zelta vadmotīvu: „…ļaunumam ir jāatmaksā ar mīlestību”.

Kulunas apmeklējums

Nākamajā dienā mēs apmeklējām Kulunas ciematu. Nokļūšana šajā ciemā ir samērā sarežģīta, jo ceļi ir ļoti slikti. Tikšanos šajā ciematā organizēja Ksavjers Pereira – „Patiesas dzīves Dievā” loceklis, kurš pats ir no šī ciemata un strādā pie Dulīpa. Kulunas ciematā ir svētajam Jāzepam veltīta baznīca un skola, kas saucas „Patiesa dzīve Dievā”. Skolu apmeklē 200 bērni līdz 8 gadu vecumam. Šī skola tika uzcelta 2006 gadā pateicoties kādas meksikāņu sievietes – Martas kundzes – ziedojumam. Pietrūkstošo summu ziedoja Dulīps.

Par godu mūsu atbraukšanai visi ciemata iedzīvotāji bija tērpušies savās labākajā drānās un sagaidīja mūs ar dziesmu un deju. Ikvienam no mums ap kaklu tika aplikta ziedu vija. Ksavjers atklāja tikšanos ar runu, kurā paziņoja,  ka Vassula ir laba Kristus mācekle, kura sludina Labo Vēsti, kas palīdzētu cilvēkiem negrēkot. Mūs cienāja ar brokastīm, bet pēc tam arī ar pusdienām pēc kurām mēs devāmies apskatīt klašu telpas.

Beth Myriam Dakā

Nākamajā dienā pusdienas laikā mums bija iespēja apmeklēt Dakas Beth Myriam, kurā tajā dienā pusdienas izsniedza Dulīps. Galvenie ēdāji bija bērni – īpaši pārtikuši viņi neizskatījās, bet laimīgi gan. Varēja apbrīnot ātrumu ar kādu viņi kailām rokām notiesāja rīsus un dārzeņus. Uz soliem sēdošie pieaugušie pacietīgi gaidīja savu kārtu.

Apmeklējot namu, kurā aizsākās „Patiesa dzīve Dievā”

Mēs nedrīkstētu aizmirst, ka „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu aizsākumi ir meklējami Dakā. Uz ielas ar nosaukumu „Banani” atrodas ne vien māja, kurā dzīvoja Rīdenu ģimene, bet uz kuras dažus metrus nostāk atrodas arī katoļu baznīca. Tajā dienā mēs devāmies uz baznīcu uz misi, tomēr mēs ļoti vēlējāmies redzēt arī Vassulas bijušo māju. Nebijām pārliecināti, vai mums izdosies to aplūkot arī no iekšienes. Bija saulrieta laiks – durvis atvēra īpašnieka dēls, kuram Dulīps paskaidroja, kas mēs esam. Viņš piezvanīja īpašniekam, Kāna kungam, kurš izrādījās mājās un bija ļoti priecīgs uzņemt gan Vassulu, gan mūs. Mēs tikām uzcienāti ar tēju un kūkām, bet pēc tam uzņēmām videoierakstā telpas, kurā viss aizsākās.

Esmu pateicīga Dievam par iespēju būt un izdzīvot šo misiju, kuru nekad neaizmirsīšu.

Džordžija Brauna