2001.gada novembrī Vassula bija uzaicināta uz oficiālu simpoziju, kas bija veltīts ekumenisma tēmai. Tas notika Farfā, ārpus Romas un to bija noorganizējušas sv. Brigitas māsas. Vassula pārstāvēja laju kārtas viedokli. Ikviens uzaicinātais lektors uzstājās ar stundu garu priekšlasījumu, kuram sekoja laiks jautājumiem un atbildēm. Vairums no simpozija dalībniekiem bija Romas katoļi un luterāņi, tajā piedalījās Zviedijas katoļu bīskaps, daudzi teoloģijas profesori un dažāda ranga garīdznieki. Visi vieslektori, izņemot Vassulu, bija teologi un garīdznieki.

Kad Vassula bija beigusi savu uzrunu un bija jāsākās jautājumu un atbilžu laikam, simpozija vadītāts, teologs, raudāja. Viņš atzina, ka nekad mūžā nav dzirdējis tik dedzīgu aicinājumu uz vienotību. „Šī iemesla dēļ es nevēlos, lai tiktu uzdoti jautājumi, jo tas, ko tikko šeit dzirdējām, bija pravietisks aicinājums. Kad mēs dzirdam pravietojumu, mums tas ir jāuzklausa un jādara, kas no mums ir ticis prasīts.”

Kungs, es lūdzu ar Taviem vāŗdiem: lai mēs būtu viens kā Tēvs ir Tevī un Tu Viņā, lai pasaule ieticētu, ka Tēvs ir Tevi sūtījis. Tāpēc es lūdzu arī par tām avīm, kuras nav no Tava ganāmpulka, lai arī viņas dzird Tavu balsi. Mēs lūdzam, lai pasaule Tev iemīl no šīs dienas un mūžam. Amen.

Pirmkārt – es pateicos Kungam par šo garīgo tikšanos, jo šī ir žēlastība, ko Dievs dod ikvienam no mums – mēs varam izplatīt Viņa Valstību un tuvoties izlīgumam. Kungu aizskar ikviens mūsu vissīkākais mēģinājums stiprināt Viņa saļodzījušos Namu. Debesis līksmo par ikvienu soli pretim garīgajai vienotībai! Tēva dusmas mazina ikviena lūgšana, kura tiek veltīta Kristus Miesas vienotības atjaunošanai. Ikviena tikšanās Viņa svētajā Vārdā, kas ir veltīta vienotībai, liek izlīt pār šo tikšanos daudzam svētībām. Par to es esmu pateicīga Dievam – Viņš mūs nekad neatstāj.

Es vēlētos ar jums dalīties, kāda ir laja loma baznīcā, bet pēc tam pieskarties trim galvenajām tēmām: pirmkārt – metanoijai, kas ir pazemības auglis un kurš ved pretim izlīgumam un vienotībai. Otra tēma būs mūsu sašķeltības grēks, bet trešā pieskarsies Svētā Gara lomai mūsu vienotības veicināšanā.

Kad saņēmu šo uzaicinājumu runāt par ekumēnisko garīgumu, izjutu sevī nevēlēšanos pieskarties savai personiskajai, nedaudz īpašajai, pieredzei ar Dievu. Es neuzdrošinos savas personiskās „sarunas ar Kristu” noformulēt kā atsevišķu garīguma veidu. Es drīzāk atļaušu Dievam, kurš jau agrāk ir licis celties praviešiem un ir atklājis Sevi „daudzos un dažādos veidos” (Ebr 1, 1) vēlreiz, ar trauslas rokas – Kristus Miesas locekļa – starpniecību. Tāpēc sekojošais būs zināma Baznīcas mistiskās tradīcijas liecība. Tādēļ tas, ko jūs dzirdēsiet nākamās stundas laikā nebūs akadēmiska teoloģiska rakstura uzruna – kaut vai tāpēc, ka es neesmu teologs – bet gan laja liecība par viņa aicinājumu kalpot Dievam.

Es pati piederu grieķu pareizticīgo Baznīcai. Mūsu, pareizticīgo Baznīcas doktrīnas grāmatā, kuru 1997.gadā ir publicējis Trembelas kungs, 79.lappusē mēs lasām: „Atklāsmes ir Dieva darbs ar kuru starpniecību Viņš Savām apzinīgajām radībām to ierobežoto intelektuālo spēju ietvaros norāda uz Savas esamības, dabas un gribas noslēpumiem…” u.t.t. Būtu vērts izlasīt arī šīs grāmatas 78. lappusi, kurā tiek runāts par to, cik svarīgi ir, ka Dievs pats vada Savu tautu. Šajā grāmatā ir arī daudzi citāti, kuri norāda uz laju lomu pareizticīgo Baznīcā, tomēr laika ierobežojuma dēļ es tiem nepieskaršos.

Es zinu arī to, ka II Vatikāna koncils ir pasvītrojis, cik svarīgi lajiem, ar dažādu Dieva dotu dāvanu starpniecību, ir piedalīties Labās Vēsts izplatīšanā. Vatikāna II koncila konstitūcijā „Lumen Gentium” ir skaidri rakstīts, ka laju kārta ir līdzdalīga Kristus pravietiskajā kalpošanā. Kristus Savu pravietisko kalpošanu piepilda nevien ar hierarhijas, bet arī ar laju starpniecību. Tātad – šīs abas kārtas ir liecinieki, kuriem Kungs ir devis gan ticības izprati, gan vārda žēlastību (LG 35). Ikvienam lajam ir jāņem līdzdalība Evaņgēlija kalpošanā saskaņā ar viņam doto dāvanu, kļūstot gan par liecinieku, gan, „saskaņā ar Kristus doto mēru” (Ef 4, 7) – par dzīvu instrumentu Baznīcas misijā. Tātad, saskaņā ar Baznīcas mācību, lajiem ir ļoti svarīga loma pasaulē un harizmas, kuras Svētais Gars izlej pār cilvēkiem, vienmēr ir paredzētas kalpošanai ticīgo kopienā un Baznīcas labumam.

Jau no pašiem šī aicinājuma sākumiem Kungs Sava žēlastībā nāca pie manis ar ķēnišķīgu dāsnumu, vēršoties pie mani ļoti dzejiskā veidā. Un pēdējos sešpadsmit gadus šī maiguma pilnā saruna ir vijusies ap ticības un tikumu tēmu. Es tiku aicināta bez jebkādiem nopelniem no manas puses un mana atbilde, saskaņā ar Rakstiem, bija šāda: „Es ticēju, tādēļ es runāju” (2 Kor 13). Tad Kungs mani aicināja atzīt Viņu un, kad biju to izdarījusi, Viņš man parādīja vienotības Krustu.

Viens no pirmajiem jautājumiem, kuru Kungs man uzdeva, bija šāds: „Kurš nams ir svarīgāks – tavējais vai Mans?” Es atbildēju, ka svarīgāks ir Viņa Nams. Tad Kungs man sacīja: „Atdzīvini Manu Namu, izgrezno to un apvieno.” Es jutos nožēlojami un sāku gausties: „Es nezinu, kā to izdarīt. Es neko nezinu!” Tad Kristus man sacīja: „Paliec niecība. Es vēlos niecību un tieši tajā parādīšu Savu spēku, autoritāti un to, ka Es esmu. Tāpēc nomirsti sev un atļauj Manam Svētajam Garam elpot tevī.” Tad Viņš mani lūdza staigāt kopā ar Viņu, bet brīdināja, ka man nāksies piedzīvot daudzas garīgas cīņas. Šādā veidā, bez jebkādiem nopelniem no savas puses, es saņēmu sevī Dieva sēklu. Ir rakstīts: „Jo kas mums ir, ko mēs nebūtu saņēmuši.” (Jņ 3, 27)

Tagad šis Svētā Gara darbs ir publicēts 11 sējumos un tulkots 40 valodās un šī darba nosaukums ir „Patiesa dzīve Dievā”. Šajos garīgajos rakstos mums tiek parādīts, ka dievs mums dod iespēju būt pilnīgiem un ar Viņa Dievišķības starpniecību tikt dievišķotiem – kļūt par dieviem caur līdzdalību. Šis darbs ir nesis neskaitāmus augļus, jo ir nācis no Kunga, tāpat, kā no Viņa ir nākusi ikviena laba lieta. Šodien pasaulē pateicoties Dieva iedvesmā dzimušajiem „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem ir vairāk nekā 1000 ekumēniskās lūgšanu grupas. To dalībnieki pieder dažādām konfesijām un lūdzas par vienotību un izlīgumu baznīcu starpā. Šīs grupas ir arī atvērušas 9 žēlsirdības mājas, kuras saucas Beth Myriam (Marijas māja) un kuru misija ir pabarot nabadzīgos un trūkumcietējus. Tuvākajā nākotnē ar Dieva žēlastību tiks atvērtas vēl vairāki šāda veida misijas punkti.

Līdz šim, ar Dieva žēlastību, sešdesmit valstīs es esmu tikusi aicināta liecināt par Dieva lielajiem darbiem. Esmu liecinājusi vairāk nekā 700 tikšanās reizēs gan Romas katoļu, gan pareizticīgo, gan arī dažādās citās baznīcās. Es neesmu spējusi atteikties liecināt arī citiem brāļiem un māsām, kuri nav kristieši. Kungs atvēra arī viņu durvis un deva man iespēju uzrunāt gan jūdus un hinduistus, gan musulmaņus un budistus. Viņu vidū ir tādi, kuri, saņēmuši Dieva Vārdu, ir ieguvuši arī brīvību, izlīguši ar trīsvienīgo Dievu un lūguši Kristības sakramentu. Kristus taču ir lūdzies arī par viņiem, teikdams: „Es nelūdzu tikai par šiem, bet arī tiem, kuri ieticēs pateicoties viņu sludināšanai.” (Jņ 17, 20)

2000.gada martā Kungs mums deva iespēju sapulcēties Viņa dzimšanas vietā Betlēmē. Kopā bijām 450 no visdažādākajam vietām – no 55 valstīm un 12 dažādām konfesijām. Šī tikšanās tika veltīta lūgšanai par mieru un vienotību, un mēs kopā bijām kā viena vienota ģimene. Kopā ar mums bija 75 garīdznieki no minētajām 12 konfesijā, bet padzirdējuši par tikšanos, mums pievienojās arī Svētās Zemes garīdznieki. Šo ekumēnisko tikšanos palīdzēja noorganizēt daži jūdi un palestīnieši, kurus bija aizskāruši „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi. Viņi ieticēja pestīšanai Kristū, Viņa pestīšanas plānam mūsu laikmetam un kā brīvprātīgie piedalījās tikšanās organizēšanā. Tie, kuri zina, kādas mūsdienās ir attiecības starp jūdiem un palestīniešiem, sapratīs, ka šāda veida izlīgums bija īsta Svētā Gara spēka zīme – Viņš apvienoja šīs abas tautas, lai viņas kalpotu vienotības veicināšanai starp sašķeltajiem kristiešiem. Kā saka Raksti: „Taisnības auglis mierā top sēts tiem, kas mieru tur.” (Jēk 3, 18). Šī ir mācība katram no mums.

Noraugoties visos šajos garīdzniekos, kuri, lai arī tērpti dažādās drānās, tomēr visi ir kristieši, un redzot viņus smaidām, dalāmies un nemeklējam savstarpējās atšķirības, redzot, kā viņi visi kopā piedalās lūgšanās un liturģijas – es tanī redzēju Kunga uzvaru. Mēs piedzīvojām to, kāda reiz būs vienotība un mēs bijām par to pateicīgi Dievam. Pirms konferencēm un uzrunām visi garīdznieki nostājās rindā un devās sava veida procesijā. Tas bija neparasti skaisti. Daži no viņiem turēja rokās ikonas, citi Vissvētākās Sirds vai Dievmātes statujas. Patiesībā Dievmātes statuju nesa luterāņu mācītājs, kurš ļoti ar to lepojās. Citi, savukārt, nesa vīraku un sveces. Grieķu pareizticīgo priesteri ap kaklu bija aplikuši Rožukroņus, ar kuriem bija samainījušies ar katoļu priesteriem, atdodot tiem savus garīdznieku krustus. Visi kopā viņi dziedāja bizantiešu dziedājumu „Kyrie eleison”.

Uzrunas bija sagatavojuši dažādu baznīcu garīdznieki un tās visas bija par vienotības tēmu. Šķita, ka šīs uzrunas izskanēja vienā balsī un pilnīgi vienprātīgi – to laikā mēs visi izjutām dziļas ilgas būt vienotiem. Bija tāds atgadījums, kad, visiem priesteriem stāvot uz skatuves pēkšņi viens no katoļu priesteriem nometās ceļos un sāka skūpstīt savu pārējo brāļu kājas. Aizkustināts līdz asarām viņa piemēram sekoja arī koptu priesteris. Mēs redzējām, cik ļoti gan garīdznieki, gan laji ir izslāpuši pēc vienotības. Vienlaikus mēs izjutām arī to, cik dziļas rētas Kristus Mistiskajā Miesā ir cirtusi mūsu šķelšanās. Tieši tāpēc šie patiesie pazemības un izlīguma akti sagādāja tādu prieku un mierinājumu. Ja šī būtu oficiāla tikšanās, bet mēs būtu Baznīcas autoritātes, mēs nekavējoties, turpat uz vietas nodibinātu vienotību un pēc tam pasludinātu par to pasaulei.

Vairums no mums esam noguruši no šķelšanās, jo tā nav saskaņā ar mīlestības likumu. Vēl vairāk no mūsu šķelšanās ir noguris Kristus. Visu šo tautu vēlējumi un prieka saucieni attiecībā uz iespējamu apvienošanos skaidri parādīja, ka šķelšanās ir ne vien grēks, bet pat noziegums. Tomēr es vēlreiz vēlos atkārtot, ka vissmagākais grēks ir tas, ka vēl līdz šai dienai Lieldienas tiek svinētas dažādos datumos. Cik brīnišķīgi būs kādu dienu visiem vienotā balsī saukt: „Christos anesti!” Mēs visi lūdzam: „Tavs prāts lai notiek kā Debesīs tā arī virs zemes…” Ja laji un garīdznieki visā pasaulē jau izdzīvo vienotību, kas gan attur Baznīcas vadītājus pasludināt vienotību un tādā veidā piepildīt Dieva Gribu? Vienotība aizsākās jau vakar… mēs bijām tās liecinieki… mēs to piedzīvojām.,. mēs par to priecājāmies un mēs pēc tās ilgojamies tikpat ļoti cik Svētais Gars. Jēzus Kristus ir mūs vienojis Savās Asinīs – tāpēc, kurš gan var noliegt šo vienotību? „Jo Viņš ir mūsu Miers – Viņš abus ir darījis par vienu un noārdījis starpsienu, kas mūs šķīra, proti, ienaidu, atceldams Savā Miesā Bauslību ar visiem tās daudzajiem priekšrakstiem, lai Savā personā abus pārradītu par vienu jaunu cilvēku un nodibinātu mieru” (Ef 2, 14 – 15). Kā gan mēs varam pateikt „nē” Dievam, ja Viņš vēlas mūs apvienot? Vai mēs Viņam atsakām tāpēc, ka esam nocietinājuši savas sirdis? Vai esam aizmirsuši svētā tēva vārdus: „Tas, kas mūs vieno ir daudz spēcīgāks par to, kas mūs šķir”? Tātad – mums vajadzētu pievērst uzmanību vienojošajam un tādā veidā atvieglot mūsu ceļu pretim vienotībai.

Šo dienu laikā Svētajā Zemē mēs neapšaubāmi saņēmām neskaitāmas žēlastības. Kāds Jeruzalemes patriarhāta grieķu pareizticīgo arhimandrīts, dzirdot par mūsu tikšanos, uzaicināja visus 450 cilvēkus uz Svētā Kapa baznīcu un nākamajā dienā – uz Tabora kalnu, lai mēs tur varētu piedalīties iepriekš svētīto Dāvanu Liturģijā, bet tiem, kuri patiešām tic Jēzus reālajai Klātbūtnei Euharistijā – arī pieņemt svēto Komūniju.

Bija tik daudz priecīgu mirkļu, redzot pareizticīgos, luterāņus, katoļus, anglikāņus un baptistus kopīgi lūdzamies Rožukroni – neviens neatteicās no šīs lūgšanas tikai tāpēc, ka pēc tradīcijas tā ir katoļu lūgšana. Tieši pretēji – mēs nešķirojām. Mūs vienoja gan Rožukroņa lūgšana, gan Vissvētākā Sakramenta adorācija, jo, nometušies ceļos Kunga priekšā, mēs, Gara aizkustināti (Rom 8, 14), patiešām sajutām ka visi esam Visaugstā Dieva dēli un meitas. Kā vienas ģimenes bērni, viens līdzās otram, mēs bijām vienoti un nevis naidīgi. Šajos mirkļos mēs apjautām, ka dzīvojam nevis pēc likuma, bet gan no žēlastības. (Rom 6, 14) Mūsu sirdis bija vienotas un Kristus klātbūtnē mēs jutāmies vienoti garā un Dieva mīlestībā. Šajos mirkļos mums patiešām bija viens prāts un viena sirds Kristus Sirdī. Tikšanās noslēgumā visi garīdznieki apliecināja, ka atgriezušies mājās turpinās dzīvot saskaņā ar garīgo vienotību un liecinās par piedzīvoto un redzēto saviem brāļiem, lai arī tie varētu līksmoties Kungā.

No vienotības svētceļojuma Svētajā Zemē mēs izjutām to, ka lūgšanas ir spēcīgākas par mūsu runām un pārrunām – mums tikai pietika atvērt muti, lai kopīgi lūgtos un mūsu lūgšanas jau tika uzklausītas un atbildētas. Mums ir jāseko Jāņa Pāvila II piemēram, kurš 1986.gada oktobrī uzaicināja visu lielāko pasaules reliģiju pārstāvjus kopīgi lūgties par mieru, un arī nākotnē jāveicina starp-reliģiju tikšanās un dialogi. Tagad, pēc šī ievada, es pāriešu pie pirmās tēmas un tā ir saistīta ar metanoiju jeb atgriešanos.

Mums, Baznīcas cilvēkiem, ir jāapzinās, ka mēs dzīvojam nemitīgā grēkā, un šis grēks ir mūsu sašķeltība. „Ikviena valstība, kas sevī ir sašķēlusies, neviens nams, kurš ir sašķēlies pats sevī, nevar pastāvēt.” (Mt 12, 25) Pat, ja mēs neesam tās tiešie vaininieki un šķelšanos mēs esam mantojuši, mēs to uzturam pie dzīvības. Mēs nevaram teikt, ka Dievam patīk šķelšanās ganu vidū. Mēs nedrīkstam uzdrošināties runāt par vienotību, ja neatgriežamies un nesākam dzīvot saskaņā ar diviem Dieva lielākajiem baušļiem. Tas nozīmētu to pašu, ko celt māju vispirms neieliekot tai pamatus. Vienotības pamatā vajadzētu būt pazemībai, dievišķai mīlestībai un sirsnīgai grēku nožēlai. Kā gan mēs iedomājamies sasniegt vienotību, ja mēs nenožēlojam grēkus un nedzīvojam pilnībā saskaņā ar diviem lielākajiem baušļiem, kuri sakņojas mīlestības likumā. Tas nozīmē, ka vienotības sēklas nemitīgi tiks sētas neauglīgā zemē, no kuras sausuma dēļ nespēs uzdīgt asni. Šis sausums simbolizē siržu cietību. Mums ir jāapsēžas un jāuzdod sev jautājums vai gadījumā vienotība, kuru mēs meklējam, nav mūsu pašu izdomāta un tieši šī iemesla dēļ, tādēļ, ka nemeklējam Dieva Gara gribu, bet gan savējo, mēs vēl arvien esam sašķēlušies.

Tieši tādēļ, paturot prātā bijību Kunga priekšā, zinādami, ka Kungs patiešām pazīst mūsu patieso būtību, grēku nožēlai būtu jābūt pirmajam un galvenajam solim, kas apgaismotu mūsu tālāko ceļu pretim garīgajai vienotībai. Šī neizbēgamā atgriešanās pati sevī ir kolosāls spēks, kurš spēj mūs pārveidot un nest augļus. Tieši tādēļ būsim bagāti savā nabadzībā tieši tāpat kā šis priesteris, kurš ar asarām acīs nometās ceļos un sāka skūpstīt savu, citām baznīcām piederošo, brāļu kājas, lūgdams piedošanu. Arī mēs lai tieši tāpat, pazemīgi, nožēlojam savus grēkus!

Mums ir jāsagrauj vecie mūri, kuri jau kopš seniem laikiem paceļas mūsu sirdīs un ir veidoti no neiecietības, lepnības, piedošanas trūkuma, neuzticības, šķelšanās un mīlestības trūkuma akmeņiem. To vietā mums ir atkal no jauna jāuzceļ Kristus Baznīca, mums ir jāatzīst citam citu mūsu sirdīs un jāatļauj Dievam ienest tajās vairāk miera. Mums ir jāzemojas pēc iespējas zemāk, lai Dievs pārpilnībā varētu mūsos ieliet pats Sevi. Tikai tad mēs kļūsim par Dievam patīkamu, Svētā Gara svētītu, upurdāvanu” (Rom 15, 16). Mēs zinām, ka Dievs bez mitēšanās atdod Sevi mums, lai uzturētu dzīvas mūsu dvēseles, tomēr, ja mēs atgriezīsimies, tad Dievs mums atklās sevi žēlastībā un spēkā, Viņš mums atklās Savas Sirds ilgas un parādīs, kādā veidā ir lietojama atslēga, kas ved uz vienotību. Metanoija mums liks piedzīvot ne vien sirds atgriešanos, bet arī pilnīgu pārveidi, jo tā ir durvis, kas dvēselei liek pāriet no tumsības gaismā. Tieši sašķeltības dēļ mums nav tiesību teikt, ka staigājam gaismā. Ja neesam iegājuši gaismā, tad kā lai saskatām Dieva gribu un dzīvojam saskaņā ar Viņa ilgām pēc lielākas vienotības, ka lai apjaušam, kādu Viņš vēlas redzēt šo vienotību? Ja vēl arvien staigājam tumsā, tad kā lai saskatām ceļu un ceļa mērķi? Ja mēs nesteigsimies, tad nelielā dzirksts, kas mūsos vēl kvēlo, izdzisīs pavisam. Mums ir jāsteidzas – ir jāatmet visi aizspriedumi un to vietā no mīlestības un pazemības krājumiem ir jāpasmeļ eļļa, kas mazo dzirksti pārveidos spoži degošā lāpā.

Lai tas varētu notikt, ikvienai Baznīcai ir jāvēlas nomirt savam „es”, jāatsakās no sava sastinguma un caur šo pazemības aktu tajā varēs atmirdzēt Kristus klātbūtne.  Ikvienai Baznīcai ir jādzīvo nemitīgā grēku nožēlā un jāpieslienas Kristus mīlestībai uz cilvēci. Šis pazemības akts aizskalos baznīcu agrākās un tagadējās kļūdas un izveidos vienotību. Ja mēs pieklusīsim, mēs būsim spējīgi saklausīt Kristus balsi. Vienīgi pieliecot savas galvas, mēs ļausim apkārtējiem ieraudzīt ne vairs mūs, bet gan Kristu. Tikai tad, kad pilnībā būsim zemojušies, Kristus spēs mūs piecelt un mēs ieraudzīsim Viņa godību. Ir rakstīts: „Zemojieties zem Dieva varenās rokas un Viņš jūs piecels īstajā laikā.” (Jēk 4, 10). Tad, un vienīgi tad mēs spēsim iepazīt Dieva dievišķo Gribu, jo Viņš, pēc tam, kad būs atļāvis piedzīvot mums mūsu niecību, parādīs Savu varenību un Viņa svētā klātbūtne plūdīs mūsu dvēseles tuksnesī līdzīgi upei un mūs dziedinās. Kad mēs būsim dziedināti, dvēsele mums vairs neļaus atkrist vecajās vainās un dzert to indi, kuru līdz šim bija izdalījusi mūsu šķelšanās. Mums būs tikai vienas ilgas: slāpes pēc dzīvinošās sulas, kura dāvā dzīvību. Šis šķistais un caurspīdīgais dzēriens ne vien mūs dziedinās, bet arī liks mūsos plūst pāri žēlsirdībai un mīlestībai. Kad būsim atļāvuši Svētajam Garam brīvi darboties mūsos, Viņš bez pūlēm pārpludinās mūs ar Savu Gaismu un pilnībā mūs pārveidos par Savām Debesīm.

Reiz Kungs man atļāva no Viņa mutes sadzirdēt šādus vārdus: „Ja tu atļauj Manam Svētajam Garam tevi pārpludināt, Viņš tavu dvēseli spēj no tuksneša pārveidot dārzā, kurā es varu gūt Sev atpūtu. Svētais Gars var pārveidot tavu dvēseli pilī, kurā Es esmu karalis un valdu pār tevi. Svētais Gars var pārveidot tavu dvēseli Debesīs, kurās tu pagodināsi mani.” Lai sasniegtu vienotību mums ir jātiek pārveidotiem. Ja mēs vēl arvien nedalāmies Biķerī pie viena altāra tas pierāda, ka šī pārveidošanās mūsos vēl nav notikusi. Tāpēc atgriezīsimies, lai mūsos Svētajā Garā varētu notikt šī pārveide. Bez tās mēs nespēsim ielūkoties Dieva dziļumos, ieraudzīt Viņu un Viņu saprast. Un šis Dieva redzējums mūs nešaubīgi darīs par vienotu veselumu – mūsu dvēsele sapratīs, cik ļoti savstarpēja šķelšanās aizvaino Dievu. Šis notikums līdzināsies šķīstīšanās laikam jeb mazajai tiesai, vienlaikus kļūstot par jaunas dzīves aizsākumu Kristū.

Pārveidoti, mēs, vēl arvien dzīvodami cilvēku vidū, ar savu prātu jau būsim Debesīs – mūsu miesa, vēl arvien būs starp cilvēkiem, kamēr mūsu dvēsele un prāts, dievišķās gribas pārņemti, Dieva gaismas cēluma piepildīti līdzināsies eņģeļu esamībai Debesu pagalmos, kur, mājodami svēto un eņģeļu vidū, tā kļūs par vienu garu ar Dievu. Tad beidzot piepildīsies tas, ko lūdzam „Mūsu Tēvs” lūgšanā, jo Valstība būs atnākusi, bet Viņa griba piepildījusies gan Debesīs, gan virs zemes. No tā brīža viss, ko uzsāksim, būs pilnīgs un tiks paveikts bez traipa, jo mūsu rīcība būs Dieva iedvesmota un saskaņā ar Viņa Prātu. Mēs zinām, ka mūsu prāts pats no sevis nevar sasniegt Debesis – vienīgi Dievs pats var to pacelt Debesīs un ar lielu prieku atklāt tam Savus noslēpumus. Ja mēs esam atbildējuši Kristus lūgumam „lai visi būtu viens” un, ja mēs būtu bijuši paklausīgi Viņa aicinājumam, tad šodien mēs visi kopā stāvētu ap vienu altāri un dalītos vienā Biķerī, apliecinot, ka: „Es esmu ar Dievu un tagad valdu līdz ar Viņu.”

Baznīcām ir jātiek stiprinātām un vienotība ir vienīgā cerība uz šo spēku. Patlaban Baznīca zaudē savu spožumu un tā ir tik novājināta, ka nespēj pat piecelties, lai saņemtu no Svētā Gara – Dzīvības Avota – dziedinošās eļļas svaidījumu. Bailēs zaudēt savus dārgumus, bet galvenais – identitāti, baznīca, un tas ir jo īpaši attiecināms uz pareizticīgo Baznīcu, ir ne vien aiztaisījusi savus logus, bet arī aizbultējusi durvis, neapzinoties un nespējot saskatīt, ka šī iemesla dēļ tās iekšiene ir sākusi pārklāties ar pelējumu. Baiļu dēļ tā neatļauj sevī ieplūst žēlastībai, kura to būtu varējusi vest pretim vienotībai un izlīgumam. Cilvēks, kurš rīkojas baiļu vadīts un neaizmirst pārbaudīt vai durvis un logi ir rūpīgi aiztaisīti, parasti baidās tikt aplaupīts. Šādi rīkojas ne tikai pareizticīgā baznīca, bet arī citas baznīcas. Kādēļ viņi baidās un izolē sevi? Kādēļ citi vēl arvien aizbultē savas durvis? Vai Kristus Savā miesā nav samierinājis gan jūdus, gan pagānus, apvienodams tos kopīgā lūgšanā? Vai Kristus nelika pārplīst uz pusēm tempļa priekškaram, kurš atdalīja cilvēku no Dieva, samierinādams radību ar tās Radītāju? Vai Kristus neiznīcināja elles vārtus un neatbrīvoja tajā mītošos garus? Tad ko gan Viņš vēl varētu izdarīt, ko jau nebūtu izdarījis? Tad kādēļ līdz pat šai dienai baznīcas aizbarikādējas un uzceļ sev apkārt sienas, kuras turpinātu tās atdalīt vienu no otras? Ja vien tās spētu nobīdīt malā savas bailes, sastingušos uzskatus un stereotipus, tad mums šodien vairs nevajadzētu spriest par vienotību, jo mēs jau svinētu Euharistiju ap vienu altāri.

Ja baznīcas spētu pārvarēt šķēršļus, kuri tās šķir, tos šķēršļus, kuri, saskaņā ar Rakstiem ir pretrunā ar ticības, mīlestības un lūgšanas vienotības piepildījumu mūsu vidū, tad Kristus būs uzticams Savam apsolījumam un liktu visā pasaulē iestāties miera laikmetam. Šis miers, savukārt, liktu visiem ieraudzīt Kristus mistisko Miesu, piepildot Viņa lūgšanu Tēvam: „lai viņi ir viens Mūsos, kā Tu esi Manī un Es – Tevī, lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ 17, 21) Šis Kristus lūgums, lai mēs būtu tik vienoti, kā Viņš ir vienots ar Tēvu, skaidri parāda, ka vienotība, kuru pasaule piedzīvos, būs garīga un nevis formāla. Tomēr šāda vienotība nevar tikt sasniegta cilvēku spēkam, to var paveikt vienīgi Svētais Gars, Kurš izlej Savu spēku pār visu cilvēci. Tad Svētajam Garam ir jāliek celties jauniem apustuļiem, kuriem ir jāiet un jāevaņģelizē pasaule, palīdzot visiem ieticēt Kristum. Ņemot vērā vēl arvien pastāvošo šķelšanos, es vēlētos teikt, ka šis aspekts skaidri norāda uz vēl arvien pastāvošo Baznīcas vājumu.

Tomēr Svēto Garu neapstādinās nedz mūsu cilvēciskais vājums, nedz ambīcijas, nedz mūšu nespēja iet mazumā un izlīgt, lai sasniegtu vienotību. Viņa mīlestība uz cilvēci mūsu dienās Kristum liek noliekties līdz pat mums un ar Savām dārgajām Asinīm apklāt šīs nepilnības. Svētais Gars pazīst visas mūsu vājības un trūkumus, tāpēc neviens nevar apgalvot, ka Svētais Gars airs neizlej pār mums Savas žēlastības. Viņš stāv ārā un trokšņo tik ļoti, ka pat kurlie, kuri sev apkārt ir sacēluši barikādes, beidzot tomēr sadzirdēs Viņu un atvērs savu siržu durvis. Tad mirušie atgriezīsies dzīvībā, no neesamības tie atgriezīsies esamībā. 

Viena no žēlastībām, kuras Svētais Gars ir sagatavojis mūsu dienām, ir jauni apustuļi, kuri ir gatavi Dievam un ir gatavi ar savām lūpām izteikt tos vārdus, kuriem Dievs liek atbalsoties viņos. Ja mūsu prāti un sirdis nespēj šos vārdus saklausīt, tad iespējams tas ir tāpēc, ka mēs esam kļuvuši pārāk „tehniski” un diemžēl – arī pārāk racionāli. Šajā „tehniskajā” sabiedrībā tiek mesta ēna gan uz Kristus žēlsirdību, gan garīgās dzīves vienkāršību Dievā. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi, lai baznīcas, un it īpaši Pareizticīgā Baznīca, ļauj Svētajam Garam rīcības brīvību un dod Viņam iespēju dvest viņos augšāmcelšanās dvesmu. Augšāmcēlušies tie aptvers, ka evaņģelizācija ir neatliekama, jo tai ir jāsamierina pasaule ar Dievu no kura tā ir tik ļoti atsvešinājusies. Evaņģelizēt dekristianizētu sabiedrību nozīmē atļaut ikvienas tautas un ticības pārliecības pārstāvim atgriezties pie Dieva un sākt meklēt Dieva vaigu. Tas varētu kļūt par žēlastību avotu ikvienai radībai un, ja tās atzītu un pakļautos Dievam, Svētais Gars izdarītu pārējo, iznīcinot visus šķēršļus, kuri mums neļauj sasniegt pilnīgu garīgo vienotību.

Dievs no mums sagaida iekšējas izmaiņas. Būs tādi, kas sacīs: „Jā, bet mēs esam vienmēr sekojuši Baznīcas likumam un tam paklausījuši. Mēs ļoti bieži runājam par likumu, bet šis likums nav mūsu sirdīs. Likuma sirds ir mīlestība – mēs bieži vien pievēršam uzmanību tikai burtam, atstājot novārtā tā būtību. Mēs bieži vien atstājam novārtā tādus nozīmīgus likuma aspektus kā mīlestība, žēlsirdība un ticība.

Mums vajadzētu biežāk kopīgi lūgties, jo lūgšanas tiek uzklausītas un atbildētas, kamēr dialogi bieži vien ir tikai tukši vārdi vai nekam nevajadzīgas formulas. Tas nenozīmē, ka mums vajadzētu atteikties no konferencēm un diskusijām. Kā jau es minēju iepriekš – noteikti ne! Tomēr kas mums ir svarīgāks – burts vai Gars? Ja atbilde ir „burts”, tad mēs Dieva lietās būsim līdzīgi administratoriem, mēs nekad netiksim attaisnoti, nedz arī ko sasniegsim, jo šāda attieksme nozīmē to pašu, kā teikt Garam: „Es vairs neesmu bērns, tāpēc varu iet pats ar savām kājām.” Tādā gadījumā burts nogalinās Garu un mēs kļūsim par īstiem birokrātiem, kuri tikai aizpilda papīrus, bet sanāksmes pamet ar iztukšotu sirdi.

Tad kas ir svarīgāks – likums vai Gars? Ja atbilde ir „likums”, tad ar to pietiek, lai tiesātu savu līdzās sēdošo brāli, kurš pieder citai Baznīcai un viņš noteikti darītu to pašu. Mēs cits no cita dzirdēsim tikai to, ka „mums pieder patiesības pilnība un tikai mums ir taisnība.” Tā, atkal un atkal no jauna, mēs šķelsim Kristu un atkal nenonāksim ne pie kāda iznākuma. Ja mēs atkal sākam dialogu ar to, ka iedziļināmies doktrīnā, tad šis dialogs visticamāk beigsies ar vēl lielāku sašķeltību, jo mēs nekad nespēsim sasniegt to, kas patiešām ir būtisks. Es nedomāju, ka mums vajadzētu pārkāpt savas Baznīcas mācību, jo tā uztur Baznīcu dzīvu. Tomēr, ja mēs atļaujam sevi vadīt Garam un nevis cenšamies vadīt Viņu, tad Gars atdzīvinās burtu un likumu, un parādīs mums patieso mācību, atklājot, ka vienīgais, visbūtiskākais princips, kas mūs vieno neskatoties uz doktrinālās terminoloģijas atšķirībām ir Jēzus Kristus. Lai mēs spētu īstenot šādu mīlestības darbu, mums ir jādzīvo patiesā gara nabadzībā un jābūt bezgalīgi nesavtīgiem. Tāpēc, atļausim Svētajam Garam vadīt mūsu doktrinālos dialogus – lai Viņš ir tas, kurš paņem mūs aiz piedurknes un atklāj mūsu sirdīm, ka mācībai ir jāsakņojas mīlestībā, upurī, atpestīšanā un pilnīgā bezkaislībā.

Mēs esam sašķelti un saraustīti gabalos dēļ savas neiecietības citam pret citu un dēļ lepnības gara. Mēs esam pazaudējuši ticības atšķirības zīmi – dievišķo mīlestību par kuru Kristus ir sacījis: „Pēc tā cilvēki pazīs, ka jūs esat Mani mācekļi, ka jūs cits citu mīlat.” Tieši mīlestība liek Kristum izliet pār mūsu sašķeltību, kuras dēļ mēs dzīvojam sausumā un siržu cietībā, postīdami Baznīcu un ienesdami kristīgajā pasaulē vispārēju atkrišanu, bezgalīgu žēlsirdību. Mūsdienu pasaulē, kura ir tik ļoti atkritusi no Dieva, Viņam vairs nav vietas. Viņa vietu ir aizņēmusi sava veida pašrealizācija. Mūsdienu pasaule atsakās pagodināt Dievu – mēs dzīvojam laikā, kad viss labais ir pārveidots ļaunumā. Visbeidzot, savas sadalītības dēļ dekristianizēti ir arī paši kristieši, jo šis grēks viņiem liek nemitīgi kļūdīties. Paraugieties apkārt: daļu Baznīcas ir padarījis aklu tās racionālisms – kamēr tā turpinās paļauties vienīgi uz savu prātu, tā turpinās arī staigāt tumsībā un Dieva Likuma vietā turpinās sludināt pati savus likumus. Aizmirsdami Kristū esošo Patiesību, Baznīcas Tradīciju viņi centīsies izpušķot un aizstāt ar cilvēku izdomātām līdzībām. Mums būtu jālūdzas par tiem kristiešiem, kuri grauj Kristus dievišķību, nolaupot baznīcām ne vien statujas, ikonas un citas vērtības, bet arī Kristus patieso Klātbūtni Euharistijā. Ja viņi atzīst Kristu par Karali, atzīst Viņa varenību, spēku, Visvarenību un neskaitāmos brīnumus, ja viņi slavē Kristu dziesmās, tad mums vajadzētu tiem pavaicāt, kādēļ, pievēršoties Kristus Dievišķības varenībai un Klātbūtnei Euharistijā, tā viņiem kļūst klupšanas akmeni? Ja viņi neieraudzīs Kristus dievišķību ar savām garīgajām acīm, tie turpinās līdzināties snauduļojošam cilvēkam, kurš nespēj satvert nevienu lietu, uz kuru viņam tiek norādīts.

Kungs man ļāva sadzirdēt no Savas mutes šādus vārdus: „Es esmu augstais Priesteris, Sava Nama valdnieks, kuru cilvēki sava mīlestības trūkuma dēļ bez žēlastības ir sadalījuši gabalos. Tad vai Man būtu jāturpina noskatīties, kā Mans Nams tiek sašķelts, kā tajā vairojas dumpīgums un nebūtu jāiejaucas? Mani Euharistijai tiek atvēlēta arvien mazāka nozīme. Lai ikvienam top zināms, ka Savu miesu un asinis Es esmu saņēmis no Savas Mātes – Mana miesa ir nākusi no Vissvētākās Jaunavas, no tīrām asinīm…”

Izlikšanās un ārišķīga dievbijība nekad nav spējusi maldināt Kristu – Viņa Garu vienmēr ir iepriecinājusi ikviena situācija, kurā mēs esam izvēlējušies savstarpēju mīlestību, kas vairo mieru un savstarpēju sapratni. Kā gan mēs varam gaidīt, ka Gars priecājas, ja katri Lieldienu svētki atkal un atkal no jauna tiek svinēti dažādos datumos, ja nav iespējams panākt nekādu oficiālu vienošanos šajā jautājumā? Kā gan Gars lai priecājas, ja Viņa Mistiskās Miesas locekļi vēl arvien ir izkaisīti līdzīgi izkaltušajiem kauliem Ecehiēla vīzijā? Mēs uzdrīkstamies dumpoties pret Dievu un visām Debesu varām, mēs bez bailēm, Viņa Troņa priekšā uzdrīkstamies pārkāpt Viņa Mīlestības likumu. Raksti saka: „Kas zina labu darīt un to nedara, tas grēko…” (Jēk 4, 17) Raksti nemelo un tiem nevar tikt nobīdīti malā.

Vēl jo vairāk – kā gan mēs varam gaidīt, ka Baznīca izraisīs pārējās pasaule uzticēšanos, ja tā, sludinot mieru, mīlestību, vienotību, brālību un izlīgumu zemēm, kurās tiek slepkavoti vietējie iedzīvotāji, pati iznīcina Kristus Miesu, raidot saindētas bultas citu brāļu – kristiešu virzienā? Mēs, Kristus ķēnišķīgā saime, esam iemainījuši godību pret kaunu. Dievs aicina ikvienu no mums un lūdz, lai mēs būtu viens – „lai pasaule ticētu” (Jņ 17, 21). Tātad – vienīgi tad, kad Baznīca būs dziedināta un atgūs spēku tā spēs samierināt ar Dievu arī pārējo pasauli. Tad, apvienota un stiprināta, tā spēs sagraut visus tumsas spēkus, kuri aptumšo pasauli un pārvērš to ļaunā gara valstībā. Ļaunais gars ir tas, kurš ar visiem spēkiem cenšas mūs atturēt no apvienošanās.

Tikai Svētais žēlastības Gars spēj palīdzēt Baznīcai pēc iespējas ātrāk izveidot vienotību un pārvarēt bailes un izšķiroša soļa. Svētais Gars ir šeit, lai sadedzinātu līdz pat saknēm visus tos iemeslus, kuri neļauj mums apvienoties un attur mūs no vienotības. Protams, ka ļaunais gars to apzinās un tāpēc turpina radīt šķēršļus tur, kur tādiem nevajadzētu rasties un nopietni apdraud šo mūsu vēlmi. Tādēļ man šķiet, ka ir ļoti svarīgi pakļaut sevi Svētajam Garam un pievērst lielāku uzmanību dāvanām, kuras Viņš dod Savai Baznīcai. Mums vairs nevajadzētu slāpēt Svētā Gara uguni, kura spēj izgaismot Baznīcas iekšieni un mums pašiem ir būtiski, lai mūs vadītu nevis bailes, bet gan Svētais Gars. Atļausim Svētajam Garam būt Parūzijai Baznīcas iekšienē. Mēs zinām, ka Kristus Mistiskā Miesa pieaug pateicoties Viņam un tā pieaugs līdz pat pēdējai Dienai, jo Kristus vienlaikus ir gan klints, gan Savas Baznīcas celtnieks, gan arī Savas tautas Gans. Kristus ir augstais Priesteris pār visu Savu namu, kuru cilvēki sava mīlestības trūkuma dēļ tik nežēlīgi šķeļ. Agrāk tik skaistais un godības pilnais auglis ir nokritis un sapuvis mētajās zemē. Ja man nav taisnība, tad kur gan ir palikusi apustuliskās Baznīcas dedzība liecināt par Kristu, tās vēlme labprātāk upurēties uz moceklības altāra, zemoties kauna un sāpju arēnā nekā aizliegt savu Kungu? Kur ir pazudusi degsme evaņģelizēt visu pasauli? Ak, Kristu! Cik vēl ilgi Tava visdārgākā Miesa tiks šķelta un ievainota, lai mēs beidzot saprastu, ka esam kļuvuši par paklausīgiem instrumentiem paša „šķeltnieka” rokās. Protams, mēs to neesam paveikuši apzināti. Palīdzi mums pasargāt šo dārgo atlikumu, kas ir ticis nosaukts par Tavu Baznīcu. Palīdzi mums atkal savienot kopā šīs izkaisītās daļas un izveidot vienotību, kurai ir jātuvina Tava otrreizējā Atnākšana.

Lai arī mēs apzināmies, ka mūs no Svētā Gara atdala ontoloģisks bezdibenis, tomēr Svētais Gars šo šķērsli spēj pārvarēt. Viņš var mūs sasniegt un parādīt, ka īsts kristietis ir tas, kurš ir kristietis no iekšienes un, ka patiesa garīgā vienotība ir tā, kas ir sirdī. Vienotība nebūs burta vienotība, tā nebūs formāla, bet gan garīga.

Neatkarīgi no tā, cik daudz mēs sagaidām no Baznīcas, neatkarīgi no tā, cik ļoti mēs pievēršam uzmanību tās kļūdām un uzvarām, par spīti vienotības Krusta smagumam, ko Baznīca nes uz saviem pleciem, beigās mēs piedzīvosim to, ka šo Krustu nesīs sirdsšķīstie. Ja mēs šajā mirklī esam iestājušies par vienotību, tad mums ir jāatver savas sirdis tām dvēselēm, kuras Svētais Gars ir apdāvinājis ar Savām dāvanām. Kad mēs beidzot uzticēsimies garā nabadzīgajiem, kuri labprātīgi nes uz saviem pleciem vienotības Krustu, tad mūsu priekšā būs klajš lauks, kurā iesēt patiesas kristiešu vienotības sēklas, kuras atgriezīsies pasauli pie Dieva un liks tajā izplatīties Kristus saldajai smaržai. Baznīcām būtu jādod brīvība Svētajam Garam – kristiešu vienotības avotam – atjaunot un iesmaržināt sevi, lai viņas pašas varētu nest šo smaržu tālāk visām tautām un palīdzēt tām būt vienotām Patiesībā, kļūstot par Kristus Mistiskās Miesas smaržu. Tāpēc Baznīcām, un it īpaši – pareizticīgajai Baznīcai, būtu jāuzmanās, lai tās neslāpētu Garu un vairs nevajātu tos, kuriem Viņš Baznīcas labumam ir devis kādas īpašas dāvanas. Baznīcai būtu jāļauj šai liesmai brīvi darboties, šķīstīt un atdzīvināt Baznīcas iekšieni, lai tā spētu progresēt pretim garīgai vienotībai.

Arī Svētais Gars aicina Savu Līgavu uz vienotību un saka:

Man šķiet, ka ir pienācis laiks neradīt Kungam jaunas Ģetzemenes, bet to vietā likt Viņam galvā ziedu vainagus. Es vēlētos noslēgt šo uzrunu ar domu, ka patiesa vienotība iestāsies vienīgi tad, kad mēs patiešām iemīlēsim Jēzu Kristu.