Lūk, dažas no liecībām:

…lai arī cik neparasti tas varētu šķist, tomēr šeit, cietumā, es esmu iemācījies būt brīvs. Tagad jūtos daudz brīvāks nekā jebkad agrāk…

Šo grāmatu („Patiesas dzīves Dievā”) lasīšana mums palīdz veltīt visu mūsu būtību Dievam. Tā palīdz dienu pēc dienas upurēt Viņam visas mūsu ciešanas kā arī priekus kā gandarījuma upuri Vissvētākajai Jēzus Sirdij, kuru katru dienu ievaino un sāpina mūsu grēki. Es jūtu, ka manī ieplūst un caur mani plūst universāla Mīlestība – Mīlestība, kas nav egoistiska un kura neiznīcina cilvēku. Tieši tāpēc es esmu brīvs. Diemžēl mēs nevaram pilnīgi atdalīt sevi no savas pagātnes, no saviem netikumiem, vājībām un grēkiem, tomēr mums tās ir jāpārveido – līdzīgi klostera abatijas arhitektam, kurš vissmagākos akmeņus ar īpašu ierīču palīdzību dara viegli paceļamus un pārvietojamus.

Šo grāmatu lasīšana un vēstījumu pārdomāšana neapšaubāmi padara vieglākus mūsu dzīvju ceļus, kuros ikviens no mums noteikti sastopas ar savu krustu un savu Kalvāriju. Šo grāmatu lasīšana mums palīdz nerūpēties par to, ko mēs varētu no dzīves saņemt, bet gan pārdomāt, ko mēs tai varētu dot. Kaut ko dot dzīvei nozīmē pakļauties Dieva gribai – šī nostādne saskan ar mūsu ikdienas lūgšanu: „… lai nāk Tava Valstība, Tavs prāts lai notiek kā Debesīs tā arī virs zemes…”

Kad mēs sākam apzināties, ka Dieva Griba ir arī mūsējā, kad mums ir izdevies pilnībā uzticēt sevi Viņam un neko nepaturēt sev, tad mēs kļūstam brīvi. Brīvība ir brīnums, kurš mums nemitīgi ir jāsargā – tā kļūs par nemainīgu parādību vienīgi tad, kad mēs atļausim Jēzum darboties mūsos un caur mums; kā ir teikt kādā dziesmā: „Es uzticu sevi visu Jēzum un nekad vairs es neesmu viens…” Universālā mīlestība ir brīvības visaugstākā izpausme un tā ir atrodama Jēzū. Būt ar Jēzu nozīmē būt brīvam.

Manī nemitīgi nolūkojas krucifikss, kas stāv uz manas kameras loga palodzes, tieši pie mana pagalvja. Man ir tāda sajūta, ka krucifikss vēlas atrasties tieši tur, jo ik reizes, kad es mēģināju to novietot pie sienas, tas vienmēr atgriezās savā iepriekšējā vietā.

Tagad, kad jau esmu samērā labi iepazinies ar uzdāvinātajām grāmatām, mani tajās visvairāk piesaista miera pilnās izjūtas, kuras saņemu lasot vēstījumus: „Es esmu Jēzus. Vassula, atbalsties pret Mani un atpūties”. Šie vārdi man palīdz saglabāt mieru. Tā vien šķiet, ka Viņš ir šeit, man līdzās, miera pilns un dāvā man pārliecību, ka neesmu viens; tas ir tā, it kā es varētu iedomāties Viņa Klusuma pilno Klātbūtni – zinot, ka Viņš ir man līdzās, ka Viņš vienmēr ir mans Draugs, man vairs nav nekas jāsaka, jo es vienkārši zinu, ka, lai arī kas notiktu, es vienmēr varu paļauties uz Viņu. Vēl pirms es Viņam kaut ko lūdzu, es zinu, ka mēs varam atbalstīties viens uz otra. Šī bija vislabākā dāvana, kuru saņēmu šajos Ziemassvētkos – es ieguvu Draugu, par kuru varu būt pārliecināts, ka Viņš mani nekad nepametīs.

Miers ir saziņas forma, kuru esmu guvis ar vēstījumu starpniecību un tagad es vēlos turpināt Viņa darbu ar vēlmi darīt arvien spēcīgāku manu no jauna iemantoto draudzību.

Es nespēju neko uzrakstīt, ja nejūtu, ka tas patiešām izplūst no manas sirds dziļumiem. Es esmu izlasījis visus vēstījumus un arī ikmēneša žurnālus. Es zinu un pieņemu, ka man nav tādas ticības, kādai tai būtu bijis jābūt (tādai, kādu to ir vēlējies Jēzus). Tomēr es zinu arī to, ka esmu kļuvis pilnīgāks un tas nozīmē, ka bija vērts lasīt šos vēstījumus. Ļoti vērtīgu pieredzi es ieguvu arī izlasot Svētos Rakstus – gan Veco, gan Jauno Derību.

Māsa! Es jums novēlu visu to labāko. Es tikko saņēmu jūsu vēstījumu un jūtu, ka jūsu vārdi var dziedināt ievainotu dvēseli. Es vienmēr esmu lūdzis Kristu parūpēties par mani it īpaši Lieldienu laikā, lai tas kļūtu par manas pestīšanas laiku.

Es tiešām ļoti ceru, kad jūs atkal atbrauksiet pie mums. Man ļoti patīk Kristus vārdu „garša” – tie man māca, kas man būtu jādara… „Es tevi mīlu, nāc un mierini Mani ar savu mīlestību…” Mani ļoti aizkustina vārds „Vassula” – tā vietā es vienmēr ievietoju savu vārdu un jūtu, ka Jēzus dzīvo manā sirdī. Esmu izlasījis pirmos trīs „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu sējumus un domāju, ka tie ir ļoti būtiska lasāmviela īpaši manā konkrētajā situācijā. Vēstījumi man palīdz uzzināt ko vairāk par Kristu un šīs grāmatas man liek justies ļoti labi. Es turpināšu tās lasīt. Ticībā, kuru esmu saņēmis no Jēzus Kristus, Visvarenā Dieva, es gaidu savu atbrīvošanu. Mana sirds ir vienmēr atvērta Viņam.

…Man ir ļoti priecīgas ziņas. Sestdienas vakarā, kā parasti, priesteris ieradās, lai svinētu kopā ar mums svēto Misi. Pēc dievkalpojuma viņš mani iedrošināja turpināt iesākto darbu. Šo pēdējo divu nedēļu laikā vairāki citi kameras biedri arī ir apmeklējuši Misi (es pats to cenšos darīt cik vien bieži tas ir iespējams). Es aizdevu „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas arī citiem ieslodzītajiem, jo gribēju, lai arī viņi sāk iet uz Misi. Lai arī mūsu vidū dažiem ieslodzītajiem ir cita pārliecība (kuru es respektēju), tomēr arī viņi pamazām ir sākuši nostāties mūsu pusē. Kāds no mūsu kameras biedriem bija pieslējies Jehovas lieciniekiem, kuri bieži nāca sludināt uz cietumu, tomēr es viņu aicināju tik bieži, ka beidzot viņš tomēr nolēma atnākt uz Misi. Es lūdzu Svēto Garu, lai Viņš svētītu mūs visus un mēs varētu kļūt par vienu ģimeni, par patiesiem kristiešiem. Ja tā notiktu, es ticu, ka mūsu visu kopējā nasta kļūtu vieglāka.

Esmu novietojis krucifiksu uz savas kameras sienas, tieši galvgalī. Es esmu izlasījis gandrīz visas „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas. Jo vairāk lasīju, jo vairāk tās mani ieinteresēja un es atzīstu, ka tās man ir ļoti palīdzējušas…

Grāmata „”Patiesa dzīve Dievā” Portugāles cietumos” ir vienkārši satriecoša. Var just, ka dažiem ieslodzītajiem ir īsts talants. Es viņus apbrīnoju un saprotu, ka Dievs bieži vien ir mums tuvāk nekā mēs to iedomājamies neskatoties uz mūsu vainām un kļūdām. Kad būšu brīvs, es vēlētos paņemt šīs grāmatas uz mājām. Lai arī esmu tās izlasījis, es gribētu, lai arī mani mazbērni ar to starpniecību kļūtu par patiesiem kristiešiem.

Pie savas gultas esmu piekāris krucifiksu un izrotājis savu kameru ar plakātiem – tagad pie mums izskatās ļoti jauki un es šeit jūtos labi. Es lūdzos Rožukroni un lasu vēstījumus, un vienu no vēstījumu grāmatām esmu aizdevis arī savam kameras biedram.

Man ļoti patīk „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas un arī mana kaimiņiene ir sākusi tās lasīt. Esmu ļoti priecīga. Mana kaimiņiene ir vienmēr gājusi uz Misi, bet viņa bija ļoti noskumusi, jo kopš jūnija mēneša, kad viņa nonāca ieslodzījumā, viņa vairs nevarēja apmeklēt dievkalpojumu. Kad atnesu plakātus, „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas un krucifiksu, viņa ļoti nopriecājās. Mēs ļoti ilgi runājām un tagad viņa ļoti bieži kopā ar mani iet uz kapelu kā arī mēs ik dienas kopīgi lūdzamies Rožukroni. Es viņai iedevu arī Jaunavas Marijas ikonu, kuru viņa var pielikt pie savas gultas. Mēs abas jūtamies ļoti laimīgas…

Es vēlreiz vēlētos jums pateikties par jūsu pūlēm, spēku un upurgatavību, kā arī mīlestību, kuru esat parādījusi Portugāles ieslodzītajiem. Tikai Dieva spēkā jūs esat varējusi mums dāvāt šo spēku un mīlestību. Ja Viņš nebūtu jūs izvēlējis, Viņa Vārds nekad nevarētu tikt iesēts šajā sausajā zemē.

Neskatoties uz manu izglītības trūkumu šajā jomā, es vienmēr esmu pieņēmis, ka Vassulas rakstītais nav kaut kas tāds, kas varētu pakļaut briesmām kristīgo ticību, bet drīzāk gan otrādi. To varētu attiecināt vismaz uz tiem, kuri ir bijuši katoļi tikai vārda pēc – vēstījumi noteikti ir stiprinājuši viņu ticību, darījuši to dzīvāku un devuši vēlmi dzīvot ticīgu cilvēku dzīvi.

Vassulai noteikti ir daudz ienaidnieku un to noteikti ir tikpat daudz arī pāvestam. Arī Jēzum bija ienaidnieki. Starp citu, ienaidnieki ir visiem, kas runā „patiesību” kaut vai tāpēc, ka tas ir taisnīgi. Tie, kuriem šo ienaidnieku nav, nedrīkstētu tikt atzīti par cienīgiem.

Es vēlos liecināt, ka Vassulas vēstījumi man ir ļoti palīdzējuši. Kopš esmu sācis tos lasīt, nekad neesmu juties vientuļš savās sāpēs un ciešanās. Par laimi daudzi neko nezina par manām ciešanām. Tomēr, kopš man ir uzdāvinātas vēstījumu grāmatas, es vairs nejūtos vientuļš.