Laju liecības
Visas šeit publicētās liecības ir fragmenti no oriģināliem
Lasot „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, es piedzīvoju atgriešanos un mana dzīve izmainījās pašā tās būtībā. Es varētu arī piebilst, ka es iemīlējos katoliskajā Baznīcā un visā, ko tā nozīmē pasaulei. Mana ticība ir kļuvusi daudz dziļāka – es nekad nebūtu domājusi, ka tas ir iespējams. It īpaši tas attiecas uz Vissvētāko Trīsvienību un Dievmāti. Līdzīgi kā tas bija noticis ar Vassulu, arī mani Jēzus uzrunāja caur manu dēlu Roberto. Es lasīju vēstījumus, kad vienos naktī, pusaizmidzis, viņš pienāca pie manis un pavaicāja, vai es viņu mīlot. Es viņu noliku atpakaļ gulēt, bet tas atkal atkārtojās – un tā, trīs reizes pēc kārtas. Es šī notikuma būtību sapratu tikai pēc vairākām nedēļām un esmu par to pateicīga Vissvētākajai Trīsvienībai.
(M. V., Johannesburga, Dienvidāfrika, 1990)
Pēc tam, kad biju izlasījis vēstījumus, es sāku apzināties, cik skaists, mīlestības un cēluma pilns ir Dieva mums adresētais vārds. Pateicoties šiem vēstījumiem es piedzīvoju dziļāku atgriešanos, vairāk sāku izprast Viņa maigumu, laipnību un piedošanu. Pateicoties apziņai, ka tieku personiski mīlēts, es tagad esmu dzīvības pilns. Mana mīlestība uz Dievu ir pieaugusi – „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir mīlestības Himna, kas nākusi no Debesīm. (A. M., Austrālija, 1991)
1991. gadā es sāku lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus un man tie vienmēr ir šķituši ļoti skaisti. Es pēc labākās sirdsapziņas cenšos sekot Jēzum un ieklausīties Viņa aicinājumos. Neskatoties uz manām ciešanām, nelaimēm un atstumtības sajūtu, es šajos vēstījumos smeļu spēku uzticēties Jēzum. Es zinu, ka ikkatram dzīves notikumam ir kāds iemesls – vēstījumi palīdz man ticēt, ka Jēzus valda pār šiem notikumiem un tas man dod spēku. Lielākais izaicinājums, ar kādu vienmēr esmu sastapusies ir uzticēšanās.(F. V., Austrālija, 1991)
Būdama kristiete, es piedzīvoju „kristību Svētajā Garā”. Vīrs, nespējot pieņemt manu ticību, mani pameta, tomēr lūgšanu spēkā pēc septiņiem gadiem viņš atkal atgriezās pie manis un mēs apprecējāmies no jauna. Pavisam drīz pēc šī notikuma, 1992. gadā, brīnumainā veidā manās rokās nonāca Vassulas grāmatas. Jau no pašām pirmajām lappusēm Jēzus mani uzrunāja ļoti personiski. Tikai pēc pirmā sējuma izlasīšanas es uzzināju, ka Jēzus mūs aicina Vassulas vārda vietā ievietot mūsu pašu vārdu. Vēstījumi izgaisināja jebkādas ticības šaubas un tagad es zinu, ka esmu ar Dievu. Es gandrīz katru dienu lasu Bībeli, savukārt mans vīrs ir sācis lasīt vēstījumus un kopš tā laika ir kļuvis daudz iecietīgāks – tagad es varu runāt par savu garīgo dzīvi bez agrākajiem ierobežojumiem. (V. H., Austrālija, 1992)
Lai arī biju jau sastapis Dievu, vēstījumu lasīšana pakāpeniski nostabilizēja manu lūgšanu dzīvi, bet galvenais – ļāva labāk izprast un iemīlēt Trīsvienīgo Dievu. Tagad manas attiecības ar Tēvu un Svēto Garu ir daudz mīlošākas. Kad Vassula 1992. gadā apmeklēja Austrāliju, tikšanās laikā Sidnejā es stāvēju netālu no viņas un piedzīvoju, ka Jēzus patiešām mūs uzrunā ar viņas starpniecību.
(Dž.C. K., Austrālija, 1992)
Svētdienā pirms Vasarsvētkiem es lasīju jūsu pirmo grāmatu – to man bija iedevis kāds draugs, kuru uzskatu par īpaši uzticīgu kristieti. Rons dedzīgi interesējas par ikvienu Marijas parādīšanos pasaulē kā arī par dažādām garīgajām kustībām. Arī mans draugs Fils bija ļoti lielā sajūsmā par jūsu grāmatu. Kas attiecas uz mani – es šo grāmatu pieņēmu vienīgi draudzības vārdā un nekad nebiju domājis to lasīt. Tomēr patiesa draudzība ir kas ļoti spēcīgs, tādēļ es nolēmu atvērt savu sirdi viņu dāvanai. Sācis lasīt, es sev uzdevu jautājumu, vai arī man varētu būt tuvākas attiecības ar Kungu. Tas mani pamudināja vērsties pie Viņa ar pavisam vienkāršu lūgšanu: „Vai es varētu Tevi iepazīt vairāk?” (Dž. O., Misūri, ASV, 1992)
Kopš 1992. gadā es aizsāku lasīt vēstījumu, mana dzīve pilnība izmainījās un es ļoti daudz ko iemācījos. Manī ir vēlme apmeklēt svēto Misi un būt ar Jēzu, kurš ir apslēpts Tabernākulā, manī ir vēlme lūgties un vismaz reizi mēnesī iet pie grēksūdzes. Man tā vien šķiet, ka es nespēju dzīvot bez lūgšanas – tā ir kļuvusi par manu spēku. Esmu izlasījusi visus vēstījumus, tomēr pārlasu tos atkal un atkal no jauna un ik reizes, kad es to daru, tie man šķiet, ka es tos lasu pirmo reizi.
(P. V., Austrālija, 1992)
1992. gada 11. janvārī Vassula Rīdena – Kunga izvēlētais instruments - bija uzaicināta liecināt svētā Franciska klosterī Independensā, Misūri štatā. Kad Vassula bija beigusi runāt, māsa Marija Lusilla Sterbenca nekavējoties pieveda pie viņas manu meitu Dženiju un četrgadīgo mazdēlu Kurtu. Tajā pašā mirklī Kurts saņēma brīnumainu dziedināšanu no bērnu reimatiskā artrīta. Šī slimība viņam tika noteikta divu gadu vecumā bērnu slimnīcā un diena, kurā Vassula uzstājās, bija viena no tām, kurās viņš nespēja nedz staigāt, nedz pieliekties, lai uzvilktu kurpes, viņam bija temperatūra un lielas sāpes. Vassula pavaicāja, kāda ir problēmā, bet pēc tam lūdza Jēzu un Jaunavu Mariju dziedināt bērnu. Pateicoties viņas lūgšanām Kurts tika dziedināts – viņam vairs nav jālieto zāles un ir izzudušas visas ar artrītu saistītās problēmas. (Dž. Mika, ASV, 1992. gada janvāris)
Jūsu (Vassulas) sarunas ar Jēzu tik ļoti padziļināja manas attiecības ar Viņu, kas ir klātesošs Tabernākulā, ka man pat ir grūti to izteikt vārdos. Paldies! (…) Kad tēvs N. bija atbraucis uz Litlroku, es viņam pastāstīju, kas bija atgadījies manai ģimenei: 1988. gadā pa ceļam uz Medžugorji mēs visi kopā apmeklējām Itāliju. Florencē es redzēju kādu cilvēka augumā kokā izgrebtu Marijas Magdalēnas statuju. Pagājušā gadā (1991) Pitsburgā es piedalījos kādā konferencē ar tēvu Henriju, kurā bijāt uzaicināta uzstāties arī jūs. Kad jūs piegājāt pie mikrofona un sākāt lūgties kopā ar mums, es pēkšņi jūsu vietā ieraudzīju agrāk redzēto Marijas Magdalēnas statuju, bet manā sirdī nemitējās skanēt vārdi: „Magadalēna, Magadalēna…” Kad jūs runājāt, es piedzīvoju tik spēcīgu Dieva klātbūtni, ka to atceroties un cenšoties atstāstīt tēvam N. biju tik aizkustināta, ka nespēju turpināt savu stāstu. Tad tēva N. acīs es ieraudzīju, ka varu arī neturpināt – viņš mani bija sapratis.
(S. G., ASV, 1992.gada aprīlis)
Vassula, pateicoties jums mēs esam spējuši „sadzirdēt Viņu” – tagad manas attiecības ar Jēzus ir daudz dzīvākas un intīmākas, manī ir dedzīgas ilgas pēc Viņa Mīlestības. Paldies, ka šajā dzīvē esat bijusi noderīgs instruments Viņa rokās. Paldies, ka esat mums ļāvusi sadzirdēt Viņa Mīlestības dziesmu.
(J. B, ASV, 1992. gada jūlijs)
Es biju izgājis pastaigāties, bet man nebija noteikta galamērķa – tā, „nejauši”, es uzdūros jūsu grāmatām. Pāršķirstījis, es sapratu, ka tās tik ļoti saista manu uzmanību, ka man tās vajadzētu iegādāties. Cik neprātīgs bija šis pirkums jūs sapratīsiet tikai tad, kad jums pastāstīšu, ka man tajā brīdī bija 54 gadi, bet aptuveni kopš 15 – 16 gadu vecuma es vienmēr biju bijis pārliecināts ateists un marksists – pusaudža gados biju pametis baznīcu un nosolījies tajā vairs nekad nespert ne soli. Es gandrīz vai nespēju aprakstīt, kādu iespaidu uz mani atstāja pirmā grāmata – dvēseles dziļumi pārveidojās tik ļoti, ka vārdos to ir grūti izteikt. Izlasījis šo grāmatu es sajutu netliekamu vēlēšanos nopirkt arī visas pārējās. Visu ziemu es pavadīju lasot vēstījumus. Varu godīgi pateikt, ka tie mani ar nepārvaramu spēku atgrieza pie Dieva un jau aprīlī es devos uz nedēļas rekolekcijām kādā no Martas Robēnas dibinātajām kopienām. Dieva aicinājums bija tik spēcīgs un dziļš, ka man bija iespaids, ka daudzi no vēstījumiem bija uzrakstīti tieši man. (F. H., Francija, 1992.gada jūlijs)
10 gadu vecumā ess tiku nokristīts Katoļu baznīcā. Pēdējos gados mana ticības pieredze vairāk saistījās ar Vasarssvētku un evaņģēliskajām baznīcām – es piedzīvoju „kristību Svētajā Garā” un atdevu savu dzīvi Kristum. Šo mācību iespaidā es vairākus gadus šaubījos par Katoliskās Baznīcas patiesumu – es vaicāju Dievam, kura no baznīcām ir tā, kurā Viņš vēlētos, lai es Viņam sekoju. Dievs man atbildēja un mani pārliecināja ar „Patiesas dzīves Dievā” pirmā sējuma starpniecību, kurā Kungs apliecina, ka katoliskā Baznīca ir Viņa patiesā Baznīca, pāvests ir Pētera pēctecis, bet Marija ir gan Dieva, gan Baznīcas Māte.
(J. G., Indonēzija, 1993)
Pēc Vassulas liecības man bija iespēja pateikt Akino kundzei (bijusī Filipīnu prezidente), ka Vassulas liecības laikā biju viņu redzējusi berzējam acis. Akino kundze man apliecināja, ka bija redzējusi Vassulas seju, kura izskatījās līdzīga Jēzus sejai – tai bija pat bārda. Tieši to pašu biju redzējusi arī es. Akino kundze sacīja, ka nespējusi tam noticēt, tādēļ arī sākusi berzēt acis. Viņai blakus stāvošā sieviete arī sacīja, ka bija redzējusi kā Vassulas seja izmainās. Tikai pēc tam Akino kundze bija sapratusi, ka redzētais ir patiesība.
(M. T., Filipīnas, 1993)
Apbrīnas pilns pagājušā gada jūlijā es izlasīju „Patiesas dzīves Dievā” 4 sējumus – ajos es atradu to, uz ko biju cerējis. Uztverdams 1988. gada 7.aprīļa vēstījumu kā tādu, kas vēršas personiski pie manis, es 15.augustā aizgāju pie grēksūdzes un pieņēmu Komūniju – pēdējo reizi tas bija noticis pirms 40 gadiem. Lai arī tas ir noticis, zinu, ka vēl neesmu atgriezies visā pilnībā.
(L. de Bénazé, Francija, 1993.g. oktobris)
Lai arī biju no katoļu ģimenes un biju studējis diacēzes koledžā, ar reliģiju saistīto ikdienas praksi uztvēru drīzāk kā pienākumu. Manī nebija pārliecības, šķita, ka lūdzoties man priekšā ir vienīgi tukšums. Vēsts man bija zināma, bet pārliecības par to nebija. Tevis pierakstītie vēstījumi nāca kā visīstākā atklāsme – pēkšņi Kristus vairs nebija kāda ideja vai abstrakts tēls, pēkšņi Viņš kļuva par tādu, Kurš man ir ļoti tuvu un ir dzīvs, Viņš kļuva par manu svēto Ceļabiedru. Es domāju, ka to, ko tev pateicoties piedzīvoju es, ir piedzīvojuši arī daudzi citi, tādēļ vari būt pārliecināta, ka šajā pasaulē ar vēstījumu starpniecību tu ienes daudz laba. Esmu ļoti pateicīga par to vēsti, kuru esi mums nodevusi… (J. C., Brisele, Beļģija, 1994.g. janvāris)
1994. gada 12. Februārī Vassula liecināja Manantē, Puertoriko. Viņa izskaidroja un lasīja no Jēzus saņemtos vēstījumus. Es sēdēju priekšējā rindā tuvu skatuvei, tādēļ redzēju viņu labāk nekā aizmugurē sēdošie. Pēkšņi paskatījies uz viņu es vairs neredzēju Vassulas seju, bet gan Jēzus seju – tā bija ļoti gaiša ar uz pieres apgrieztiem matiem. Es novērsu skatienu un paskatījos uz apkārt sēdošajiem, bet pēc tam – atkal uz Vassulu. Viņas sejas vietā es vēl arvien redzēju Jēzus seju – redzētais mani piepildīja ar dziļu saviļņojumu… Kādā citā konferences brīdī es pēkšņi ieraudzīju, ka Vassulas galva ir pārklāta ar Jaunavas Marijas apmetni. Es neredzēju nedz viņas, nedz kādu citu seju – bija redzams vienīgi apmetnis – tas līdzinājās tām statujām, kurās Jaunava Marija ir attēlota tērpusies platā apmetnī.
(A. F. F., Guajnabo, Puertoriko, 1994. gada februāris)
Es, Erins fon Ufels, vēlētos paziņot, ka 9.oktobrī konferences laikā redzēju uz Vassulas sejas parādāmiem mūsu Pestītāja Jēzus Kristus seju. Es to nebiju gaidījis un nebiju pēc tā ilgojies, tādēļ uzskatu šo žēlastību par vistīrāko Dieva Godības dāvanu.
(E. fon Ufels, Vācija, 1994.g. oktobris)
1994.gadā, kad Vassula bija atbraukusi, lai liecinātu Varšavā, es tikšanās laikā uz viņas sejas redzēju parādāmies Kristus Vaigu.
(G. O., Polija, 1994.g. novembris)
Jums liecinot Varšavā, es jūsu vietā redzēju parādāmies gaismu, bet šajā gaismā – Vissvētākās Sirds attēlu. Mans vīrs, kurš jūs vadāja ar mašīnu jūsu misijas laikā, Katovicē bija klātesošs brīdī, kad jūs izdzīvojāt Kristus Ciešanas un kļuva par liecinieku neparastajam smagumam, kāds šajos mirkļos piemīt jūsu miesai.
(E. B., Polija, 1994.g. decembris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus es iepazinu ar kādas darba kolēģes starpniecību. Sāku tos lasīt un vairs nespēju nolikt malā – es biju tik ļoti „pielipusi” grāmatām, ka maniem ģimenes locekļiem tēju nācās vārīt sev pašiem. Man tā bija vesela atklāsme, jo nekad iepriekš neviens man nebija sacījis, ka Dievs mani tik ļoti mīl. Ļoti drīz pēc tam es sazinājos ar savas draudzes priesteri, lai paziņotu par savu lēmumu kļūt par katolieti. (P. B., Lielbritānija, 1996)
Mēs devāmies uz konferenci, kurā runāja Vassula 1995.gada 18.novembrī – tajā uzstājās arī tēvs Maikls. Kad paskatījos uz Vassulu un ieraudzīju viņas sejā Jēzus Vaigu. Kad viņa lasīja mums Jēzus vēstījumu, viņas balss izmainījās. Man šķita, ka šajā brīdī parādījās Jēzus, kura acīs bija asaras, bet pēc tam uz Vassula sejas parādījās Dievmātes seja. Jēzus vaigs bija redzams līdz mirklim, kad Vassula beidza runāt. Tā bija ļoti spēcīga pieredze un īpaša privilēģija! (M. C., Lielbritānija, 1996)
Mana vīra māsa Helēna apmēram 25 gadus bija ļoti tālu no Dieva, pie tam aptuveni 17 gadus viņā bija zināms rūgtums par dažādām nesaprašanām, kuras bija mūsu starpā. Pagājušā gadā es viņai iedevu Vassulas grāmatas – viņa tās paņēma un apsolīja atdot, kad būs izlasījusi. Kādu dienu, apmēram pēc 3 nedēļām, viņa man piezvanīja un teica, ka ar viņu ir noticis kaut kas dīvains: aptuveni ap trijiem pēcpusdienā, kad viņa bija grāmatas vidū, Helēna pēkšņi sajuta sev apkārt vīraka un rozu smaržu. Viņa nolika grāmatu malā un izstaigāja dzīvojkli – nekur citur smarža nebija jūtama. Viņa uzvārīja sev tēju un atgriezās istabā – tur, līdzās grāmatai, smarža bija ļoti spēcīga, bet grāmatas nodaļa, kuru Helēna tai mirklī lasīja, bija vēstījums par piedošanu… Pateicoties šai žēlastībai viņa pirmo reizi kopš 17 gadiem piegāja pie grēksūdzes un Komūnijas, bet tagad ir ļoti uzticama lūgšanai un katru svētdienu apmeklē baznīcu. Vēstījumi pilnībā izmainīja viņas dzīvi un Helēna ir kļuvusi labāka kristiete.
(A.G., ASV, 1996.gada janvāris)
Kad pirmo reizi izdzirdēju par Vassulu Rīdenu un „Patiesu dzīvi Dievā”, man tas šķita dīvaini – es šaubījos, vai Dievs vēlas uzrunāt mūs šādā veidā. Tomēr, kad biju izlasījis pirmo sējumu, manā sirdī kaut kas sakustējās – šķita, ka es pilnīgi jaunā veidā piedzīvoju Jēzus klātbūtni. 1994. gadā mūsu ģimenei bija tas gods uzņemt Vassulu savās mājās. Mani šī tikšanās ļoti iespaidoja, jo biju pārsteigts, ka Vassula ir tik ļoti piezemēts cilvēks. Kad mūsu meita pavaicāja Vassulai kaut ko par Jēzu, viņa atbildēja: „Es nezinu” – man tas bija pierādījums tam, ka viņa necenšas izcelt savas personiskās domas. Otra lieta, kas mani ļoti pārsteidza, bija tas, ka viņu bija iespējams ļoti vienkārši sasmīdināt, varēja redzēt, ka viņa necenšas izlikties labāka par citiem. Iespaids, kas man radās par Vassulu, bija tāds, ka viņa ir laimīga sieviete, kas dziļi mīl Dievu. (K. M., ASV, 1996.g. janvāris)
1996. gada 21. janvārī Ženēvā, ekumēniskās tikšanās laikā, es redzēju, kā Vassulas vaibsti pārveidojas Jēzus vaibstos (šķiet, tas notika 3 vai 4 reizes). Viņas matiem celiņš vēl arvien bija pa vidu, bet tie kļuva savādāki – īsāki, tumšāki un ne tik taisni. Sejas lejasdaļā bija īsa bārda ar tādu kā iedobi zoda rajonā. Vienu reizi seja kļuva savādāka – jaunāka un gludāka, bet galvenais, ko ievēroju, bija pretim debesīm paceltās acis. Pirmajā brīdī es neticēju savam acīm, es pat tās paberzēju. Tad atcerējos, ka pirms dažiem mēnešiem šo pašu seju biju redzējis kādā videoierakstā – toreiz tā pārveidojās vienu reizi. (S. R., Šveice, 1996.g. janvāris)
(Kāds cietumnieks.) Lasot „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, esmu atradis patiesu Mieru un Mīlestību – tajā esmu dalījies arī ar citiem, un arī viņu sirdis ir tikušas aizskartas. Mana māsa centās man iedot izlasīt vienu no vēstījumu grāmatām, bet tad es tiku arestēts. Teksasā tiesas procesi norit ļoti lēnām, bet viņai tomēr izdevās man atsūtīt pirmo sējumu. Sākumā es nespēju tam pieķerties, bet tad nolēmu, ka man tas ir jāizdara. Es vienmēr biju ticējis Dieva Garam, bet man bija grūti lūgt Jēzu (cilvēku). Kad sāku lasīt, sajutu, kā mani caurstrāvo Jēzus mīlestība un sāpes, veids, kādā Viņš mūs uzrunā, lika man Viņu iemīlēt. Es sajutu vainas apziņu par to, ka agrāk nebiju uz viņu paļāvies un Viņu mīlējis. Kad biju izlasījis, iedevu grāmatas arī citiem puišiem. Varēja redzēt, kas notiek ar cilvēkiem, kad viņi patiešām atver savas sirdis un prātus Kungam Jēzum un mīļajai Mātei Marijai. Lai Kungs Jēzus svētī pasauli, kurā mēs dzīvojam un apžēlojas par visiem, kuru acis un ausis vēl arvien ir aizvērtas.
(G. S., Fortvorsa, Teksasa, ASV, 1996.g.janvāris)
Iespēju iepazīt Vassulas Rīdenas pierakstītos vēstījumus es uzskatu par īpašu veiksmi, jo tie ir bijuši viens no tām vērtīgajām iespējām, kurām pateicoties Svētais Gars mani ir darījis pateicīgāku un palīdzējis vairāk iemīlēt Kungu. Kādu rekolekciju laikā es aizdevu grāmatu jaunam cisterciešu mūkam, kurš tajā mirklī piedzīvoja dziļu garīgu „sausumu” – vēstījumi remdēja arī viņa ilgas sajust Visvarenā Dieva mīlestību. Īsumā varu godīgi pateikt, ka pateicoties „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem es šodien esmu daudz labāks katolis nekā biju agrāk. Piebildīšu arī to, ka esmu vienmēr apbrīnojis tēvu O`Karolu un tēvu Lorentēnu, kuriem manā izpratnē ir nevainojami teoloģiskie uzskati. Man būtu ļoti grūti noticēt, ka sātans caur Vassulu būtu spējis pievilt un apmānīt šos divus svētos vīrus. (J. P. S., PhD, ASV, 1996.g.janvāris)
Es nevarētu sacīt, ka „Patiesa dzīve Dievā” ir vienīgais, kas būtu mainījusi manu dzīvi, tomēr varu droši apgalvot, ka nekas cits man nekad nav licis tik ļoti mīlēt Dievu, kā šie vēstījumi. Es nespēju šo grāmatu nolikt malā – šķita, ka Viņš sarunājas ar mani cilvēciskiem vārdiem un es jutos mīlēta. Man šie vēstījumi palīdzēja palūkoties uz pasauli ar Dieva acīm. (D. S., 1996.g. janvāris)
Lasot „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus man bija tāda sajūta, ka tie ir rakstīti personiski man. Neviens cilvēks nebūtu bijis spējīgs izteikt šādas domas. Vēstījumi ir piepildīti ar Viņa Mīlestību uz visiem mums – Dievs ir dzīvs un dzīvi ir arī Viņa vēstījumi!!! Dievs ir trīskārt svēts un svēti ir arī Viņa vēstījumi. Dievs Saviem svētajiem vēstījumiem liek nonākt no Sava Debesu troņa, lai Viņa Dievišķā Gudrība un Patiesība spētu aizskart ikvienu no mums. Šie vēstījumi patiešām iedvesmoja un atdzīvināja manu dvēseli!!! Viņi man iemācīja arī to, ka Dievs patiešām mīl ikvienu no mums, tie man iemācīja lūgties, tai skaitā arī aizdedzinot svētīto sveci un ar tiem skaistajiem vārdiem, kurus Debesīs ir sacerējuši Jēzus un Marija. Es sapratu, cik ļoti Viņš vēl arvien cieš mūsu grēku un vienaldzības dēļ, to, ka mums ir jāturas pie Romas katoliskās Baznīcas tradīcijām un jābūt nomodā, to, ka mums ne no kā nav jābaidās, bet gan vienmēr ir jālūkojas uz Viņu un Viņa Mīlestību. Vēstījumi man palīdzēja labāk saprast Svēto Rakstu nozīmi un to, kā šie Raksti attiecas uz šodienu. Mums ir dziļi jāiesakņojas mūsu Baznīcas mācībās, jāpatveras Dieva Vissvētākajā Sirdī un Māmiņas Marijas Bezvainīgajā Sirdī. (R. M. S., ASV, 1996.g. janvāris)
Kas attiecas uz mani, tad lasot vēstījumus es piedzīvoju neaizmirstamu un ļoti spēcīgu atgriešanās un grēku nožēlas žēlastību… Vai es spētu vienkārši nolikt vēstījumus malā un aizmirst to brīnumu, ko Kungs manī bija darījis ar Vassulas vēstījumu starpniecību? Es to nevaru un lūdzos, lai es vienmēr, līdz pat sava mūža beigām, spētu palikt uzticama Kunga žēlastībai. (Alma, Kanāda, 1996.g. februāris)
Es ļoti uzmanīgi klausījos kā Vassula lasa Kristus vēstījumus, kad pēkšņi viņas seja manā acu priekšā it kā izzuda un tās vietā parādījās jauna vīrieša seja. Viņam bija pusgari, nedaudz lokaini mati (īsāki par Vassulas), īsa bārda un smalkas ūsas. Pirmajā mirklī man šķita, ka man ir halucinācijas, tādēļ es vairakkārt izberzēju acis, tomēr redzētais neizzuda. Vēlētos liecināt, ka pēc vēstījumu izlasīšanas izmainījās gan mana, gan manas ģimenes dzīve – mēs no jauna atklājām sakramentālo un lūgšanu dzīvi, bet pats galvenais – iepazinām Tēva Mīlestību. (C.B., Šveice, 1996. gada februāris)
Es nebiju no tiem, kurš spēja lūgt kaut ko priekš sevis, jo man tas šķita egoistiski. Tomēr pēc rekolekcijām kopā ar Vassulu, tēvu O`Karolu, tēvu Rupčiču un daudziem citiem dziedināšanas lūgšanas laikā es sajutu neatliekamu vajadzību ielikt visas savas artrīta sāpes Vissvētākajā Jēzus Sirdī. Lūgšanu vadīja Džanna no Skotsdeilas un es tās laikā izteicu visu, kas bija sakrājies manā sirdī un atdevu savas sāpes Jēzus Sirdij. Sakot: „Jēzu, es uzticos Tev”, man nebija ne mazāko šaubu, ka Viņš no manis sagaida tieši to. Pēc tam es vairs neaizdomājos par teikto, bet pēc divām dienām ievēroju, ka man ir viegli kustēties. Dziedināšana bija notikusi pakāpeniski un gandrīz nemanāmi – visā pilnībā es to sapratu tikai pēc diviem mēnešiem. Tas, ka vairs nejutu artrīta sāpes, mani ļoti aizkustināja – līdz pat šai dienai es spēju priecāties par dzīvi vairs neizjūtot agrāko diskomfortu. (E.J.G., ASV, 1996.g. februāris)
Vienīgais, ko varu teikt, ir tas, ka viņas (Vassulas) konferences un it īpaši „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir bezgalīgi stiprinājuši manu ticību Jēzum Kristum. Ir radusies tāda pārliecība par Jēzus klātbūtni, kāda agrāk nebija. Šī tuvība ar Jēzu ir devusi man lielu spēku īpaši tad, kad man aptuveni trīs gadu nācās rūpēties par manu smagi slimo māti. Visu šo laiku es jutu kā Jēzus ir man līdzās, kā Viņš mani iedrošina, stiprina un mierina, neļaujot man padoties. Es nekad nebūtu spējusi to izciest, ja nebūtu Jēzus un Viņa vēstījumi. Tagad, kad mana māte ir iegājusi Debesīs, mani tuvākie bieži izsaka izbrīnu par to, kā es spēju tikt galā ar šo situāciju. Mana atbilde vienmēr ir bijusi: Jēzus un „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi. (C. De N., ASV 1996.g. februāris)
Es vēlos liecināt par labajiem augļiem, kurus atklāju Vassulas pierakstītajos vēstījumos. Ne uz mani, ne uz tiem, kuriem es šos vēstījumus esmu devusi lasīt, tie nav atstājuši nekādu negatīvu iespaidu. Ir bijušas patiesas atgriešanās, radusies dziļāka izpratne par sakramentiem (it īpaši par Euharistiju), dzīves no egocentriskām ir pārvērtušās par kristocentriskām. Es ik dienas apmeklēju svēto Misi, reizi mēnesī eju uz grēksūdzi, ik dienas lūdzos Rožukroni, manī pieaug mīlestība uz Euharistiju un Vissvētāko Trīsvienību. Šajos vēstījumos es sadzirdu mīlošā un žēlsirdīgā Dieva balsi. Manas esamības dziļākā būtība atpazīst Viņa balsi, kura uzrunā manu dvēseli. (C.P., ASV, 1996.g. februāris)
Jūtu, ka esmu garīgi izaudzis un pazīstu arī citus, kuri pēc vēstījumu izlasīšanas ir piedzīvojuši to pašu. „Pēc viņu augļiem jums būs tos pazīt” un viņas pierakstītie vēstījumi nes patiešām daudz labu augļu. (S.E.P., ASV, 1996.g. februāris)
Esmu sapratusi, ka „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi man ir ļāvuši saprast, ko nozīmē MĪLESTĪBA ar kādu KRISTUS mūs mīl – tie man ir palīdzējuši pietuvoties ‘veselumam”… Lasot vēstījumus es patiešām izjutu, ka Jēzus uzrunā mani personiski… Bija tik brīnišķīgi lasīt arī Vassulas sarunas ar Jēzu – viņai ir tieši tie paši jautājumi un šaubas, kādas piedzīvoju arī es… Ar vēstījumiem es jutos kā mājās, t.i. – jutu, ka tie pauž to pašu mīlestību ar kādu arī es mīlu Jēzu un tie man ir palīdzējuši BŪT KRISTIETEI… (S.S.. ASV, 1996.g. februāris)
Esmu lasījusi visas Vassulas grāmatas un tās visas man ir vienādi tuvas. Tagad esmu tik tuvu Jēzum un Marijai, kā vēl nekad ne esmu bijusi. Vēstījumi ir brīnišķīgi un tiem vajadzētu izplatīties, cik vien tālu tas ir iespējams – līdz pat zemes robežām. (M.S., Jaunzēlande, 1996.g. februāris)
Man ir 28 gadi, esmu precējusies un man ir 20 mēnešus veca meitiņa, Miriama. Mani ļoti uzrunāja jūsu atgriešanās stāsts par kuru liecinājāt kādā 1993.g. rītā Anrī Lemeja vadītajā televīzijas pārraidē. Šīs grāmatas ir ļoti vērtīgas – pateicoties tām es no jauna atradu savas bērnības Jēzu. Tie runā tiem pašiem vārdiem, kādiem man par Jēzu stāstīja mana vecmāmiņa. Cik bieži es biju ilgojusies pēc šādas sarunas! Paldies Tev, Jēzu, paldies arī Tev, Vassula! Paldies par to „jāvārdu”, kurš ir tik ļoti lipīgs… (J.B., Kanāda, 1996)
Vēstījumi ir atstājuši paliekošu iespaidu uz manu dzīvi un tajā ir nesuši daudz augļu. Es esmu saņēmusi grāmatās minētās zīmes – vīraka un rožu smaržu, kuras esmu jutusi vairāku gadu garumā. Tomēr tā ir tikai ārēja zīme. Iekšēji es tagad daudz labāk saprotu, kāda ir Dieva lielā mīlestība uz mums – es to patiešām sajutu un tā izmainīja manu dzīvi. Tagad mana dzīve ir nemitīga atgriešanās. Lai arī tā nenotiek ātri, tomēr es virzos pa pareizo ceļu un esmu pametusi to ceļu pa kuru gāju agrāk (ne tik pareizo). Tagad es labāk izprotu Svētos Rakstus, Baznīcas vienotības nozīmi, dažādu kustību un sektu nozīmi, kuras rodas šo laiku beigās. Es esmu sapratusi, cik svarīgi ir būt nelokāmam ticībā. Apzinos arī Dieva klātbūtnes nozīmi Euharistijā, labāk saprotu 10 Dieva baušļus un Viņa aicinājumu (negrēkot un pieaugt svētumā). Tā vietā, lai glabātu sevī rūgtumu, es tagad cenšos praktizēt piedošanu – šajā jomā man vēl ir ejams samērā garš ceļš. Arī mana personiskā dzīve ir piedzīvojusi daudzas pozitīvas izmaiņas. Īsiem vārdiem sakot – šie vēstījumi man ir iemācījuši patiesību, lai daudzas šajā pasaulē esošās lietas, kuras spēj iznīcināt cilvēku, mani vairs nespētu maldināt. (R.B., 1996.gada marts)
Es nekad neesmu lasījis nevienu citu grāmatu, kura man dotu lielāku vēlmi kalpot Dievam. Es paņēmu rokās viņas grāmatu un vairs nespēju to nolikt. Citas reizes es spēju izlasīt tikai pavisam īsu fragmentu, bet tas uz mani atstāja tādu iespaidu, ka, apzinoties savus grēkus, es izjutu tādas sāpes, ka tās man lika raudāt. Es jutu, cik ļoti Jēzus mūsu dēļ bija cietis. Šī apziņa man ir palīdzējusi lūgties daudz dedzīgāk. (S.I.B., ASV, 1996.g. marts)
Izlasījis pirmo sējumu, es pirmo reizi pēc daudziem gadiem aizgāju pie grēksūdzes. Grēksūdzes laikā es pavaicāju priesterim, vai viņš jebkad ir dzirdējis par Vassulu un par vēstījumiem, kurus Jēzus viņai diktē. Es teicu: „Lai arī līdz tam es zināju, ka Jēzus mani mīl, tomēr nekad vēl nebiju sapratis, cik liela ir šī mīlestība. Attiecības starp Dievu un ikvienu dvēseli ir ļoti PERSONISKAS un SKAISTAS – tieši tādēļ es šodien Viņa priekšā stāvu uz ceļiem!” Tad priesteris man deva grēku piedošanu un es aizgāju. (G.B., ASV, 1996.g. marts)
Esmu pilnīgi jauns cilvēks. Mana dzīve ir izmainījusies – es zinu, ka Jēzus ir Dievs, Viņš ir Dzīvs un Reāls. Vassulas Jēzus dēļ es esmu vislaimīgākais cilvēks pasaulē – es ticu ikvienam vārdam, kas ir rakstīts vēstījumos. Es ļoti ceru, ka īstenosies projekts kalpošanai cietumos un Jēzus dēļ dedzīgi vēlos piedalīties tajā. Kunga vārds ir uz manām lūpām no pamošanās brīža līdz pat mirklim, kad dodos gulēt – tas uztur manu dzīvi. (D.M., Indija, 1996.g. marts)
Kopš esmu sākusi lasīt Vassulu, gan fiziski, gan garīgi esmu cits cilvēks. Jēzus Kristus ir kļuvis vienīgais, kura dēļ esmu spējīga domāt, runāt un darboties. Pirms tam es biju ļoti grēcīgs cilvēks. Gars, Kurš mani uzrunā caur Rakstiem un svēto darbiem, ir atvēris manu sirdi Patiesībai. Mani ļoti iepriecina tas, ka tagad esmu patiesa Roma katole. (E.R., Rietumaustrālija, 1996.g. marts)
Pirmo reizi par vēstījumiem uzzināju 1992.gadā un tad arī sāku nožēlot grēkus. Pagāja četri gadi, kamēr es spēju dzīvot saskaņā ar vēstījumiem – līdz tam es biju iegrimusi savos grēkos un man bija grūti saraut saites ar nepareizajiem ieradumiem. Es piedzīvoju Dievu Tēvu ļoti personiskā veidā. (Anonīms, ASV, 1996.g. marts)
Es lūdzu Debesu Tēvam, lai man būtu dziļākas un personiskākas attiecības ar Kungu Jēzu Kristu un šī lūgšana tika uzklausīta ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu starpniecību. Jaunās attiecības ar Jēzu man dāvā iekšēju mieru un dvēseles prieku un es jūtos ļoti pacilāta. Es esmu ļoti pateicīga Dievam par Viņa bezgalīgo līdzjūtību un mīlestību, kura mani ir ievedusi dziļākās personiskās attiecībās ar Kungu Jēzu Kristu. (V.W., 1996.g.marts)
Piedaloties Vassulas konferencē, pēkšņi viņa it kā izzuda un viņas vietā parādījās Dievmāte. Marija bija skaista un mierīga, baltais plīvurs virs viņas galvas izskatījās brīnišķīgi – tā tas turpinājās aptuveni 5 minūtes un man patiešām negribējās, lai Viņa tik ātri mūs atstātu! Tad mana meita viņas vietā pēkšņi ieraudzīja Žēlsirdīgo Jēzu (tādu, kāds Viņš bija parādījies māsai Faustīnei). Viņa pievērsa Tam arī manu uzmanību un mēs abas skatījāmies uz Mūsu dievišķo Pestītāju. Jēzus cieta, Viņš bija noskumis un raudzījās uz visiem baznīcā sapulcējušiem cilvēkiem. Viņa skaistās tumšās acis bija tik maigas mīlestības pilnas, kādu es vēl nekad līdz šim nebiju redzējusi. Jēzus bija mūsu vidū divreiz ilgāk nekā Marija – es nespēju atraut no Viņa savu skatienu. Atpakaļceļā nespēju runāt par notikušo, jo manas domas bija pilnībā pārņēmis Dievišķais Pestītājs un Viņa mīlestība, kā arī doma, ka tik daudzi cilvēki Viņu vispār nepazīst. (M.G., Lielbritānija, 1996.g. jūlijs)
Pēc muguras traumas man regulāri sāpēja mugura, bet pēdējo gadu bija arī išiass. Viss kopā tas man sagādāja lielas sāpes un neērtības. Kādā šī gada janvāra vakarā es lasīju un pārdomāju „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, man līdzās bija arī svētbilde, kura rotā visu sējumu vākus. Pēkšņi es ievēroju, ka sāpes ir ievērojami mazinājušās. Tas mani pārsteidz, jo parasti ziemas aukstumā sāpēm bija tendence pastiprināties un tās nemazinājās līdz pat pavasarim. Nākamajā dienā muguras sāpes un išiass pazuda pavisam. Tās nav atgriezušās neskatoties uz sniegu un aukstumu, un es no tam esmu brīva līdz pat šai dienai. (A.L., Lielbritānija, 1996.g. jūlijs)
Lasot grāmatu es pēkšņi sajutu spēcīgu smaržu – šķita, ka tā izplūst no grāmatas. Pēc kāda laika (man šo grāmatu iedeva vai arī es to biju nopirkusi), kad atgriezos Londonā, piedzīvoju to pašu, taču šoreiz smarža bija spēcīgāka. Tā tas atkārtojās daudzas reizes. Es neatceros, kad uzzināju, ka vīraka smarža norāda uz Kristus klātbūtni. (Smarža, kuru jutu, patiešām bija vīraka smarža). Esmu redzējusi arī kā Vassulai liecinot viņas sejas vietā parādās Kristus Vaigs – tas, ko redzēju es, bija pārklāts ar asinīm. (Marija, Lielbritānija, 1996.g. jūlijs)
1994.gada jūnijā man bija izdevība Saushedlijā, Masačūsetā, noklausīties Vassulas konferenci. Viņa runāja par lūgšanu un Svēto Garu, un viņas vārdi uz mani atstāja dziļu iespaidu – tie manī radīja dziļākas slāpes pēc Dieva un vēlmi vairāk laika ikdienā veltīt lūgšanai. Kopā ar mani šajā konferencē piedalījās arī mana māte un māsa – mūs visus pārsteidza viņas pazemība un mierpilnā izturēšanās. Kamēr viņa runāja es pēkšņi neredzēju vairs Vassulu Rīdenu, bet gan bārdainu vīrieti ar gariem, tumšiem matiem un zeltainu gaismu. Es izberzēju acis, paskatījos sev apkārt, tomēr tas neko nemainīja – vīrietis vēl arvien bija reāli manā acu priekšā. Līdz šim nekas tamlīdzīgs ar mani nebija atgadījies un es ticu, ka vīrietis, kuru redzēju bija Mūsu Kungs Jēzus Kristus… Atpakaļceļā es ieminējos savai mātei un māsai, ka vai nu es patiešām esmu redzējis Jēzu Kristu, vai arī jūku prātā! Vislielākais pārsteigums mašīnā iestājās tad, kad arī manas māte un māsa paziņoja, ka Vassulas vietā ir redzējušas stāvam bārdainu vīrieti. (H.K.P., ASV, 1996.g. jūlijs)
1994.gada aprīlī kāda draudzene man iedeva videoierakstu ar Vassulas uzrunu un pirmo „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Es piedzīvoju atgriešanos. Pamazām visa mūsu ģimene izlasīja grāmatas (manas trīs meitas ir precējušās – vienas vīrs pagājušā gadā konvertējās katoļu Baznīcā, bet pārējie divi znoti patlaban apgūst ticības pamatus) un arī ieticēja. Mēs visi esam kļuvuši par dedzīgiem ticīgajiem, kuri ik dienas apmeklē svēto Misi, iespēju robežās reizi mēnesī iet pie grēksūdzes un ik dienas lūdzas Rožukroni. Četri no mums ir iesaistījušies Fatimas Dievmātes godinātāju kustībā. Mēs visi mūsu dzīvēs esam piedzīvojuši Kristus Klātbūtni kā arī to mieru un laimi, ko tas spēj sniegt. (Peta, Dienvidāfrika, 1996.g. jūlijs)
Dažas minūtes pēc tam, kad Vassula bija sākusi runāt, es uz viņas sejas ieraudzīju Jēzus Vaigu – tas atgādināja to, ko biju redzējusi uz Turīnas līķauta. Kad to atceros, mani vēl arvien pārņem dziļš aizkustinājums. Es redzēju Seju, kuru vēlāk, atstāstot notikušo savai mātei, nodēvēju par „visdziļāko seju, kad esmu jebkad redzējusi. Es nespēju novērst no tās acis. Lai arī paskatījos apkārt, pēc tam šī seja vēl arvien bija uz Vassulas sejas un tā mani uzrunāja vairāk nekā vārdi. Lai arī kā centos izvairīties no šī redzējuma, man tas neizdevās. Pēc tikšanās izjutu dziļu mieru un pastāstīju par to arī savai ģimenei. Bieži savās domās atgriežos šajā dienā un ik reizes atmiņas par Jēzus Vaigu dāvā man dziļu mieru. (B.R., Lielbritānija, 1996)
Pateicoties šīm grāmatām es esmu sastapis Jēzu, kurš ir kļuvis par manu labāko draugu, vadītāju, tēvu, laulāto draugu… Viņš vienmēr mājo manī. (E. de G., Meksika, 1996.g. augusts)
Kad pirmo reizi dzirdēju un redzēju „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu, kurā Vassula liecina par savu dzīvi ar Jēzu un Mariju, es tam nenoticēju, tomēr mēģināju būt objektīva un nekritizēt. Es centos lūgties un meklēt Svētā Gara vadību, lai mana gribu un prātu nepārņemtu nepatika un nepieņemšana, bet gan izpratne par Dieva Gribu. Vēlāk es vēlreiz saku lasīt „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu un atklāju, ka vēstījumi saskan ar Bībelē rakstīto. Pamazām man tie iepatikās – tie man ļāva izjust mieru un dažreiz pat skumjas. Mani tie ir iedvesmojuši un nemitīgu sirdsapziņas pārbaudi un atgriešanos, tie man dod vēlmi būt labākai Kristus māceklei. (H. kundze, Indonēzija, 1996.g.oktobris)
Agrāk es ļoti cietu no vientulības un tā, ka nebija izdevies apprecēties. 75 gadu vecumā es sāku lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Jau pēc pirmā sējuma izlasīšanas vientulības sajūta izzuda – tagad es kļūstu līdzīgs Vassulai, jo gandrīz visu dienu sarunājos ar savu Svēto Ģimeni. Vislaimīgākie brīži ir svētdienas pēcpusdienas, kad 2:45 sāku just vīraka smaržu, lai arī tas nekur nav ticis lietots. Agrāk baznīcā jutu arī rožu smaržu, lai arī rožu nebija. Jūs noteikti vēlēsieties uzzināt, kā es zinu, ka to nav. Jau daudzus gadus esmu sakristiāns. Pat priesteris nezināja, kādēļ viņš man piedāvāja šo kalpošanu un arī man pašam tā nepatika. Tagad man ļoti patīk tas, ko daru, jo zinu, kāda ir ikdienas svētās Komūnijas nozīme. (J.D., Lielbritānija, 1996.g. novembris)
Pirms dažām nedēļām mūsu Rožukroņa lūgšanas grupai pievienojās kāda zviedriete, kura 25 gadus bija dzīvojusi Parīzē. Viņa man pastāstīja, ka ir bijusi aktrise un foto modele, un viņas dzīve ir bijusi loti pasaulīga. Pirms trīs gadiem kāds draugs ir iedevis viņai izlasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Lasot viņai pēkšņi šķitis, ka viens no teikumiem tiek it kā izcelts no grāmatas: „Maini savu dzīvi!” Kopš tā brīža viņa ir ieticējusi Dievam, atstājusi agrāko dzīvesveidu, konvertējusies katoļu baznīcā, lūdzas 3 stundas dienā (arī Rožukroni), piektdienās un trešdienās gavē uz maizes un ūdens, un ir atgriezusies Zviedrijā, lai liecinātu. (K.V., Zviedrija, 1996.g. novembris)
Pēc tam, kad biju izlasījusi grāmatu, sapratu, ka tā ir pati labākā no mistikas un garīgajām grāmatām, kuras līdz šim biju lasījusi! Pateicoties šai grāmatai es zinu, cik pilnīga ir Dieva mīlestība. Viņš ir visvarens un vienlaikus ļoti jūtīgs, Viņš ir Dievs, kuram patiešām pietrūkst mūsu atbilde uz Viņa Mīlestību. Grāmata patiešām izmainīja manu viedokli par Kungu un it īpaši par Jēzu. Pēc tās izlasīšanas es patiešām stingri pieņēmu patiesību par to, ka Jēzus ir Dievs un Pestītājs. Man Viņš ir vienlaikus patiešām cilvēcisks un patiesi dievišķs. Vassulas saņemtie vēstījumi pilnībā izmainīja manu ticību Kristum un es sāku Viņam sekot. Pēc dažiem mēnešiem es pirmo reizi piecpadsmit gadu laikā piegāju pie grēksūdzes un, atjaunota, atkal sāku regulāri piedalīties svētajā Misē. Ar Vassulas starpniecību Jēzus man iemācīja, ka Viņš ir šo attiecību iniciators, Viņš man palīdzēja saprast, ka ticība nesakņojas vienīgi vajadzībās un pienākumos, bet galvenokārt mīlestībā. Šī mācība, kuru saņēmu, dāvāja man izpratni par pārdabisko patiesību un vainagoja manus garīgos meklējumus. (A.P.E., Indonēzija, 1996.g. decembris)
Es biju nokopējusi lapas no Vassulas dienasgrāmatas, kurās ir redzams tas rokraksts, kādā Jēzus vadībā viņa ir pierakstījusi vēstījumus. Jau no pirmā brīža mani aizskāra šī rokraksta aristokrātiskums un cēlums, tas, cik kārtīgi ir veidots ikviens burts. Viena vienīga iespēja to redzēt jau ir atstājusi mani apbrīnas pilnu un es varu apliecināt, ka cilvēciski būtu neiespējami to atkārtot vai kopēt! Man ir pilnīgi skaidrs, ka caur šo rokrakstu Debesu Tēvs un Pestītājs vēlas uzrunāt savus bērnus… (L.S., ASV, 1996.g. decembris)
Pirmo reizi grāmatas ieraudzīju 1997.gadā. Biju tās pasūtījusi un saņēmu tieši Vissvētākās Jēzus Sirds svētkos. Tās lasot es piedzīvoju dziļāku Dieva Mīlestības izpratni un daudz vairāk atgriezos pie Viņa. Vēlāk man tika dota žēlastība saņemt daudzas zīmes, kuras mani veda tuvāk Dieva, palīdzēja izvēlēties lūgšanu un svētdzīvi, kura būtu veltīta Jēzum un Marijai. Tagad, pateicoties Vassulas vēstījumiem, es jūtu daudz lielāku iekšēju spēku ik dienas lūgties Rožukroni. Es zinu, ka Jēzus viņas vēstījumos ir reāls, jo tajos Viņš tiek atzīts par Kungu. (M.B., Austrālija, 1997)
Lai ir slavēts Dievs! Paldies ar jums par jūsu lūgšanām – tās ir darījušas patiesus brīnumus. Mans vīrs ir pilnībā dziedināts no kakla vēža. Pēc 3 mēnešu garās radioterapijas mēs uzzinājām, ka visi simptomi ir izzuduši. Man tā ir īsta Debesu dāvana (11. jūlijā mēs svinēsim mūsu laulības 25 gadu jubileju). Pārbaudījumi slimības laikā bija ļoti smagi, bet mēs pilnībā uzticējāmies Kunga gribai. Mēs par šo dziedināšanu esam pateicīgi Debesu Tēvam un Dievmātei! Lai Kungs svētī un sargā gan jūs, gan jūsu misiju. (A.E-K., 1997.g. jūlijs)
Es vēlētos liecināt, kas notika, kad kopā ar kādu draudzeni 1995.gada 18.novembrī Londonā devāmies uz tikšanos ar Vassulu. Konferences laikā Vassulas galva pārveidojās krustā sistā Jēzus Galvā. Atpakaļceļā mašīnā mana draudzene man pastāstīja, ka bija redzējusi krustā sistā Jēzus galvu… Tad arī es padalījos ar viņu redzētajā. Līdz tai dienai es par Vassulu gandrīz neko nezināju. (A.F., Lielbritānija, 1997)
1994. gadā ar dažiem draugiem no manas draudzes mēs devāmies dienu ilgā svētceļojumā uz svētā Franciska baznīcu. Tur bija paredzēta konference. Vispirms tēvs Maikls mums pastāstīja par Vassulu, bet pēc tam piecēlās viņa pati un devās pie altāra, lai uzsāktu savu uzrunu. Sākumā es viņai nenoticēju, bet tad notika kaut kas dīvains – viņas seja izmainījās, es ieraudzīju, kā parādās bārda un ūsas. Es padomāju, kas te notiek, man šķita, ka ļaunais gars vēlas mani izāzēt, tādēļ sāku lūgties. Es novērsu seju, bet katru reizi, kad atkal paskatījos uz Vassulu, redzeju to pašu. Kad biju kādu laiku pavadījis lūgšanā, manī atausa apziņa, ka tas patiešām ir Dieva darbs un es lūdzu Viņam piedošanu par savam šaubām. Es zinu, ka Vassula ir patiess cilvēks un kopš tā laika esmu sācis viņu cienīt. (K.H., Lielbritānija, 1997)
Tikko pabeidzu lasīt grāmatu „Mans eņģelis Daniels” – cik tā ir skaista! Es sastapu Vassulu viņas misijas laikā Zviedrijā, 1996.gada 11. oktobrī viņa ar priekšlasījumu uzstājās Lundā. Uzruna pati par sevi bija ļoti aizkustinoša, bet tas, kā viņa to pasniedza, bija vēl iespaidīgāk. Es nekad agrāk nebiju sastapusies ar tik patiesu pazemību, kurā vienlaikus būtu jaušams tik pārliecības pilns spēks – maigs skaistums viņā savijās ar neizsakāmu spēku. Vai tas bija Svētā Gara spēks? (Janika, Dānija, 1997)
Mēs piedalījāmies Miera un Vienotības konferencē, kurā uzstājās grieķu pareizticīgo mistiķe Vassula Rīdena. Pēc konferences bija aizlūgšanas par dziedināšanu. Smalkas miesas būves kundze pienāca man no aizmugures un ar pirkstu norādīja uz ceļu: „Paskaties!” Ar acu kaktiņiem es caur lapām paskatījos uz sauli, bet pēc pāris sekundēm es jau gāju taisni uz priekšu lūkojoties tieši uz sauli! Es biju ļoti pārsteigts, jo man līdz šim bija ļoti gaismas jūtīgas acis – es nebiju spējīgs noskatīties saulē bez sāpēm. Un pēkšņi es to spēju! Kamēr es skatījos, saule izmainīja savu krāsu – no sarkanīgas tā pārvērtās baltā, līdzinoties hostijai. „Hostijas” augšpusē bija sarkanīga migla, kura viegli apņēma arī saules augšējo malu, bet starp „hostiju” un sarkano miglu bija spilgti zila josla, kura pusaplī bija it kā piestiprināta pie „hostijas” malas. (D. McC., Īrija, 1997)
Man patlaban ir trīs Vassulas grāmatas. Šīs grāmatas manā izpratnē līdzinās lūgšanai. Kopš Vassulas pierakstīties Jēzus vēstījumi ir ienākuši manā dzīvē, es jūtu, ka esmu tikusi šķīstīta – gan iekšēji, gan ārēji. Esmu piesaistīta mājai, jo man ir nedziedināma sirds slimīga, tomēr daru visu iespējamo, lai izplatītu caur Vassulu nākušo Dieva Vārdu. (Mērija, Varvikšīra, Lielbritānija, 1997)
Paldies Vassulai par to, ko piedzīvojām Kārdifā. Es ļoti vēlējos saņemt svētību ar Kunga Krusta relikvijām un saņemt dziedināšanu, bet atzīšos, ka ar neizpratni nolūkojos tajos, kuri „atdusējās Garā”. Pēc brīža, kad pats pēkšņi atrados uz zemes, izjuzdams dziļu mieru, es spēju vienīgi pateikties Dievam. Vēlētos pateikt arī to, ka gan es, gan arī cilvēks ar kuru kopā apmeklējām šo konferenci, abi (neatkarīgi viens no otra) redzējām kā Vassulas seja izzūd, bet tās vietā parādās tumšu, cirtainu matu apskauts gaismas laukums. (Pats, Gventa, Lielbritānija, 1997)
Vassula ir patiešām unikāla tāpēc, ka viņa ir iekšēji tukša un šķīstīta, viņa runā vienīgo to, ko Jēzus viņai ir mācījis. Es salēcos priekā, kad kādā no audioierakstiem uz viņai uzdoto jautājumu Vassula atbildēja: „Es nezinu, Jēzus man par to nav neko sacījis”. Šajā laikmetā, kurā valda „es” un intelekts šī atbilde izskanēja kā patiess dārgums. Tā ir pazemība, kas ir saņemta caur Dievu. (Ričards, Lielbritānija, 1997)
Es nedzirdu ar kreiso ausi, bet labā auss ir saglabājusi tikai 35% no savām spējām dzirdēt. 1997.gada 25.janvārī jūs liecinājāt Hertogenbošā, Holandē, bet pēc konferences jūs lūdzāt par mani Svēto Garu un pielikāt man pie pieres krustu. Tajā mirklī mans skatiens sastapās ar jūsējo – tā vien šķita, ka laiks apstājās. Mani ļoti aizkustināja iespēja būt Jaunavas Marijas statujas tuvumā un Jēzus svētbildes priekšā. Es viņiem teicu: „Ja jūs mani patiešām mīlētu, vai tad jūs mani nedziedinātu?” Tagad man ir kauns, ka tā padomāju, jo pēc tam, ka biju piedzīvojusi Svēto Garu, es sapratu, cik liela dāvana ir ciest tāpat kā cieta Jēzus. Es saņēmu īpašu žēlastību, jo, nokrītot Svētajā Garā, es sajutu Jēzus un Marijas klātbūtni. Liels paldies, jo, gaidot uz fizisku dziedināšanu, to šīs tikšanās laikā saņēma mana dvēsele. (C. B-F., Holande, 1997.gada februāris)
Kādā 1993. gada novembra dienā draudzene uzaicināja mani noklausīties kaseti „Vassula: abpusēja tikšanās.” Visvairāk tajā mani uzrunāja AUTORITĀTE un MĪLESTĪBA ar kādu Kunga vēstnese, jeb – kā Viņš pats viņu nosauc – Viņa praviete, sludina Jēzus teiktos vārdus. Kopš šīs novembra dienas Labā Vēsts ir kļuvusi par ko tādu, kas mani ik dienas turpina pārsteigt. Es eju uz Misi un ik dienas lasu Svētos Rakstus. Es lūdzos visu dienu un, ja pēkšņi pamostos – arī naktī. Pareizāk būtu teikt, ka es ļauju sevī plūst lūgšanai, jo strādājot pati to nespētu. Man ir tāds iespaids, ka esmu pamodusies no letarģiskā miega. Neskatoties uz daudzajām ikdienas raizēm es esmu patiesi laimīga. (F.B., Francija, 1997.g. februāris)
Grāmatas ir pārveidojušas manu dzīvi un mani izglābušas tādā nozīmē, ka ir mainījušās prioritātes – tagad man ir svarīgas citas lietas un es esmu atbrīvojies no liekās bagāžas. Tuvojoties Gavēnim, es vēl vairāk laika vēlos veltīt Dieva Vārdam un vēstījumiem. (B.O., ASV, 1997.g. februāris)
Bija liels prieks satikt pašu Vassulu – īpaši lielu žēlastību es saņēmu aizlūgumu laikā. Mums lūdza apstāties vienam pie otra, lai gadījumā, ja mēs piedzīvotu „atpūtu Svētajā Garā”, mēs nekristu viens otram virsū. Gaidot, kad pienāks mana kārta, es skatījos grīdā un gaidīju, kad beidzot skaidri varēšu paskatīties uz Vassulu. Man par lielu pārsteigumu, kad pacēlu galvu, es paskatījos acīs Mūsu Kungam… (V.C.V., Filipīnas, 1997.g. februāris)
Kad man parādīja „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas, es negribēju tās lasīt, manī bija ļoti spēcīgs iekšējs protests un tas ilga vairākus mēnešus. Beidzot es tomēr piekritu un izlasīju visas šīs grāmatas 18 gadu vecumā piedzīvojot pilnīgu atgriešanos pie Kunga. Es izmainījos tik ļoti, ka neviens no maniem tuviniekiem vairs mani nepazina! (U.L., Beļģija, 1997.g. aprīlis)
Varu godīgi atzīties, ka „Patiesa dzīve Dievā” ir likusi pieaugt manai mīlestībai un ticībai Kungam Jēzum līdz 100%. Iepriekš tas tā nebija – es ļoti bieži nevajadzīgi un nevietā lietoju Kunga vārdu. Ja man tagad sanāk tā rīkoties, es jūtos ļoti noskumusi un raudi, zinot, ka esmu ar savu rīcību aizvainojusi Jēzu. Pateicoties „Patiesai dzīvei Dievā” es esmu sākusi regulāri, katru dienu lūgties - tam es veltu aptuveni stundu, lūdzoties Rožukroni un Kunga Žēlsirdības kronīti. (B.J.R., ASV, 1996.g. maijs)
Ar Vassulas Rīdenas lūgšanu starpniecību esmu saņēmis divas žēlastības un esmu par tām ļoti pateicīgs. Es jau gandrīz atrados uz ielas, kad Dievs ar jūsu lūgšanu starpniecību mani izglāba. Otrkārt, mana meita jau gadu nebija ar mani runājusi, bet tad pēkšņi viņa man piezvanīja. Par mani bija lūguši arī citi, tomēr līdz tam brīdim tas bija veltīgi. (M.S., ASV, 1996.g. maijs)
1997.gada 3.maijā es biju uz tikšanos ar Vassulu Bāzelē, Šveicē. Brīdī, kad Vassula mūs svētīja, es nokritu Svētajā Garā (to man paskaidroja vēlāk, jo līdz tam ar šādu fenomenu es saskārusies nebiju). Kad tas notika es jutu, ka viens no līdzās stāvošajiem novietoja manas rokas gar sāniem, bet jau nākamajā brīdī tās pašas no sevis izpletās. Es padomāju, ka tagad esmu tai pašā pozā, kādā Jēzus, kad Viņš bija piekalts Krustā un pateicos Viņam par šo žēlastību būt līdzdalīgai Viņa Krustā. Es gulēju tieši Kristus Visuvaldītāja ikonas priekšā, es skaidri sapratu visu, kas man apkārt notika, bet pakustēties nespēju, jo biju kā piekalta pie grīdas. Es tikai jutu, ka mana labā roka bija pacelta svētībai. (Tai mirklī es padomāju, ka Jēzus nesa krustu uz kreisā pleca, ar labo roku svētot Savus ļaudis.) Tas ko izjutu ļoti līdzinājās dzemdību sāpēm – tās bija pārņēmušas visu manu būtību, pat manu sirdi. Man šķita, ka galva ir trīsreiz lielāka nekā parasti, biju ļoti izslāpusi un man bija grūti elpot. Šī ciešanu pieredze ilga aptuveni divas ar pusi stundas un tās laikā es atklāju Jēzus Sirdi. Mana nocietinātā sirds atvērās žēlastībai, es sastapu Kristu. Viņa Krusts tika it kā iegravēts manā sirdī – es sapratu, ka Krusts, tā ir Mīlestība. Šādā veidā ar Viņa vēstneses Vassulas starpniecību es piedzīvoju Kunga Klātbūtni. (E.B., Francija, 1997.g. jūnijs)
Uz tikšanos ar Vassulu Lozannā mani aizveda draudzene. Tikšanās beigās viņa aizlūdza par tiem, kuri to vēlējās. Būtu veltīgi piebilst, ka, redzot dažus nokrītam, mans racionālais prāts sacēlās… Tomēr es nespēju pretoties un devos uz aizlūgšanu, lai saņemtu Svēto Garu. Ar katru soli mana sirds pukstēja arvien straujāk – Svētā Gara un Kristus klātbūtne bija tik spēcīga, ka man patiešām aizrāvās elpa. (P.L., Šveice, 1997.g. jūnijs)
Es gribētu pateikties Jēzum par Hertejonbošā (Holandē) saņemto negaidīto dziedināšanu. Viņš mani iedvesmoja palīdzēt citiem iepazīt Viņa Mīlestības Himnu. Es izdomāju nelielu viltību… Es magnetofonā vienmēr „netīšām” atstāju kādu no Vassulas videokasetēm. Kad kāds pie manis atnāk, es to ieslēdzu, un mans izgudrojums „nostrādā” – piemēram mājas īpašniece nosēdēja pie manis līdz vieniem naktī! Viņas vīrs piezvanīja kaimiņienei, lai viņa aizietu pakaļ viņa sievai. Kaimiņiene, kas bija pamanījusi kaseti, nākamā rītā atgriezās, lai noskatītos visu. Šādā veidā es daru visu, kas ir manos spēkos. (J.R., Beļģija, 1997.g. jūnijs)
Es biju ļoti liela grēciniece, dzīvoju nāvīgā grēkā. Jau kopš bērnības vairs negāju uz baznīcu. 1992. gads bija pavērsiena punkts, kurā sāku cīnīties ar grēku, manī parādījās vēlme atgriezties un dzīvot svēti, tomēr man nebija spēka un es nemitīgi kritu atpakaļ. 30. oktobrī, ieraudzījusi Jēzus attēlu uz „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas vāka, man šķita, ka Jēzus šajā grāmatā ir klātesošs īpašā, pārdabiskā veidā… Nākamajā dienā es atgriezos ASV un turpināju lasīt Vassulas grāmatu un arī lūgšanu grāmatiņu, lūdzot Jēzu, lai Viņš mani pēc Ziemassvētku laika neatstātu! Janvārī es sāku saņemt no Jēzus īpašas žēlastības ar kuru starpniecību Viņš mani mācīja taisnot manus ceļus… Tagad ir pagājuši 8 mēneši – es esmu pilnībā atgriezusies, eju uz \misi un adorāciju kā arī trīs reizes KATRU dienu lūdzos Rožukroni. (D.B., ASV, 1997.g. augusts)
Viss, ko Vassula vakar stāstīja, man bija zināms… Vēstījumos ir teikts tas pats, ko es biju dzirdējis savā Vasarsvētku draudzē pirms 20 gadiem. Nē, pirms 20 gadiem tas mani nebija iespaidojis ne mazākajā mērā… Bet vakar man šie vēstījumi šķita kaut kas īpaši spēcīgs, mani dziļi aizskāra veids, kādā Vassula runāja. Šodien es to centos paskaidrot kādai paziņai un vienīgais veids kādā to varēju aprakstīt, bija tas, ka Vassulas uzstāšanās bija tik piepildīta ar mieru un mīlestību, ka neviens, kurš viņā klausījās, nebūtu spējis šaubīties par viņas teikto. Mani tie noteikti turpina ietekmēt arī tagad – ja nē, es nekad nespētu uzrakstīt ko tamlīdzīgu! Savā mūžā es atceros tikai vienu reizi, kad sajutu to pašu, ko vakar – tas bija 16 gadu vecumā, kad es saņēmu kristību caur pilnību iegremdēšanu ūdenī. (T.S., ASV, 1997. gada augusts)
1997. gada 12. novembrī, pēc Vassulas konferences Parīzē, es naktī pamodos un ievēroju, ka lūdzos lūgšanas Dievmātei, tās plūda no manis pašas no sevis. Paldies, Kungs, par Vassulu, kuru es ļoti cienu. Paldies mūsu svētajam Tētim par šiem Mīlestības un Miera vēstījumu dārgakmeņiem. Kopš lasu vēstījumus, man ir daudz vieglāk piedalīties mūsu draudze svētdienas dievkalpojumos – šķiet, ka arī manas attiecības ar Dievu ir kļuvušas dziļākas un personiskākas. (Gabija Braketa, Francija, 1997.gada novembris)
Kad Vassula lūdza, lai pār mums nonāktu Svētais Gars, es labprāt būtu raudājusi tāpat kā sieviete, kas stāvēja aiz manis, tomēr notika pretējais – manī ieplūda milzīgs spēks, kurš atjaunoja manas asinis. Kad Vassula izrunāja vārdu „veselums” – es to sajutu sevī kā iekšēju realitāti. Ir pagājušas piecas dienas, bet es sevī vēl arvien jūtu šo spēku, kas mani iekšēji apvieno. Agrāk es lūdzu: „Nāc, Kungs!”, bet tagad: „Kungs, neatņem man Savu Svēto Garu!” Es esmu ļoti pateicīga Vassulai par viņas vienkāršību, spēku un pilnīgo atdotību dievišķajai Trīsvienībai. Vārdi „upuris”, „sevis atdošana” beidzot ir ieguvuši pilnīgi jaunu nozīmi. (C.E., Foržlebēna, Francija, 1997.g. novembris)
1997.gada 14. novembrī tikšanās laikā Nicā mēs saņēmām žēlastību redzēt, kā viņas seja pārveidojas Kristus sejā. Vassulas vaibsti kļuva par vīrieša vaibstiem – mēs ļoti spēcīgi sākām izjust Jēzus Klātbūtni un bijām aizkustināti līdz asarām. To pašu redzēja arī visi tie, kuri sēdēja mums aiz muguras. Vēl varētu piebilst, ka divus mēnešus pēc notikušā mana sirds vēl arvien dega mīlestībā uz manu tuvāko. (M.G., Francija, 1997.g. novembris)
Kādas tikšanās ar Vassulu laikā, atdusoties Svētajā Garā, es piedzīvoju to pašu ekstāzi un aizrautību, par kuru runā daži mistiķi un tā ir ļoti neparasta žēlastība. Savā sirdī es izjutu neaprakstāmu Spēku, man bija dziļa pārliecība, ka esmu tikusi „apmeklēta” un piepildīta. Spēks bija tik liels, ka man šķita – vēl mirklis un mana sirds pārsprāgs. Uz dažiem mirkļiem es piedzīvoju Dieva dzīvi, laimi, kas ir atrodama vienīgi Viņā. Kaut ko līdzīgu biju jau piedzīvojusi kādu rekolekciju laikā Vissvētākā Sakramenta priekšā. (S.R., Limoža, Francija, 1997.g. novembris)
1997.gada 14.novembrī tikšanās laikā Nicā es sēdēju zāles ceturtajā rindā. Biju sagatavojusies uzmanīgi ieklausīties Vassulā, tādēļ aizvēru acis. Kad uz mirkli tās atvēru, es skaidri ieraudzīju Jēzus seju, kura bija it kā uzlikta virsū Vassulas sejai. Es nedaudz apjuku, man bija it kā neērti par to, ka tik cieši Viņā skatos, tomēr neskatoties uz to es jutos ļoti tuvu Viņam. Es paslēpu savu seju plaukstās un no aizkustinājuma sāku raudāt. Tad, vēlreiz pacēlusi acis, es redzēju, ka Jēzus seja, neskatoties uz to, ka Vassula vēl arvien runāja, ir pazudusi. Paldies Tev, Kungs, par šo lielo žēlastību! (A.M.J., Francija, 1997.gada novembris)
Tikšanās laikā Tulūzā daudzi no mums piedzīvoja to, it kā atrastos citā pasaulē – šķita, ka esam ļoti viegli, it kā zaudējuši zemes smagumu. Daudzi no mums sajuta gan vīraka smaržu, gan arī ziedu smaržas. Es ar lielu prieku noskatījos Svētā Gara darbībā – ikviens no klātesošajiem saņēma to, kas viņam visvairāk bija vajadzīgs! Un arī Vassulas uzruna bija vienreizēja! (M.L., Francija, 1997.gada novembris)
Pēc ievadvārdiem uz skatuves uzkāpa Vassula. Sākot ar šo mirkli telpā visā Savā Godībā ienāca arī Viņš. Lai arī neredzēju Jēzu ar savām miesas acīm, tomēr mana sirds un visa mana būtība juta, ka Jēzus sēž Savā tronī tieši virs Vassulas galvas. Es jutu, kā Viņa Euharistiskā klātbūtne plūst ar Savu svaidījumu pār Vassulu – ikvienu viņas izteikto vārdu stiprināja Jēzus Gars un Viņa tiešā Klātbūtne. Es sajutu patiesu svētību un mierinājumu. Es jutu mieru, mīlestību, vēlmi pieaugt svētumā, stiprinājumu – visu, ko jūs jūtat, ja tuvumā ir Jēzus. (P.H., ASV, 1997.gada novembris)
Jūsu uzstāšanās laikā Lavalā mēs visi kārti tvērām ikvienu jūsu izrunāto vārdu. Tā kā mēs visi dzīvojam un smeļam iedvesmu Kunga Mīlestības Vēstulē, tad radās iespaids, ka Viņš apstiprina visu, kas ir mūsu sirdīs. Jūsos un ap jums notiekošais Svētā Gara darbs ir tik grandiozs, ka radās iespaids, ka redzam sevi Viņā. Ar jums ir iespējams ieraudzīt dzīvu Evaņģēliju – it īpaši to var attiecināt uz mirkļiem, kad jūs ikvienu svētāt ar Krustu. Es tiešām nedomāju, ka tas notiek jūsu spēkā, bet gan Svētajā Garā, kurā jūs dzīvojat jau šeit, virs zemes. Paldies par visām jūsu pūlēm Mīlestības vēstījuma izplatīšanā, par visu ko jūs darāt, lai šī brīnišķīgā vēsts sasniegtu pēc iespējas lielāku cilvēku skaitu. (C.P., Francija, 1997.gada decembris)
Aptuveni 40 gadus es biju atkarīga no smēķēšanas. Biju izmēģinājusi visus iespējamos cilvēciskos līdzekļus, tomēr tas nenesa nekādus rezultātus. Kad devos uz tikšanos ar jums Nicā, es sacīju Kungam, ka ļoti vēlētos no šīs atkarības atbrīvoties. Jūs man uzlikāt rokas un es sāku ticībā lūgties. Mājupceļā nekādu vajadzību pēc smēķēšanas vairs neizjutu, manī bija vienīgi dziļš miers. Tagad ir pagājušas jau 15 dienas kopš es vairs nesmēķēju, pie tam necenšos to kompensēt ne ar kādām citām lietām, kā piemēram ēšanu, stresa arī nav. Kungs ir vislabākais ārsts! (D.R., Francija, 1997.gada decembris)
Vassulas liecības laikā Tulūzā 1997.gada 15.novembrī es saņēmu ļoti spēcīgu atgriešanās žēlastību – tā turpinājās aptuveni 15 dienas. Tikšanās laikā es piedzīvoju vienu vīziju, bet atgriešanās žēlastības laikā vēl vienu. Pateicoties Vassulai esmu saņēmis to, pēc kā ilgojos gadiem ilgi (es to dēvētu par ticības atjaunotni), kā arī esmu saņēmis atbildi uz daudziem jautājumiem, kurus sev uzdevu attiecībā uz reliģiju. Paldies Dievam! (E.V., Francija, 1997.gada decembris)
Divdesmit trīs gadu vecumā pateicoties „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem es saņēmu iekšēju atgriešanās žēlastību. Lai arī biju audzināts katolicisma tradīcijās, Dievu uzskatīju par kaut ko tālu, par Tādu, Kuru nevajadzētu pārāk traucēt. Es tajā laikā mācījos medicīnu, vadīju nodarbības ģimenes plānošanā, gāju pie astrologa, ticēju reinkarnācijai – visu manu būtību bija pārņēmis New Age domāšanas veids. Tad manās rokās nonāca „Patiesa dzīve Dievā”. Tagad, rakstot šo liecību, šķiet neticami, ka no tā brīža, kad iemīlējos Dievā ir pagājuši tikai trīs gadi. Tagad es dzīvoju Viņam un mana dzīve ir radikāli izmainījusies. Es ilgojos pēc ikdienas svētās Mises un brīžiem, kurus varu pavadīt klusumā ar savu Dievu. Svētie Raksti, kuri agrāk šķita neuzrunājoši un nesaprotami, tagad ir kļuvuši par manu ikdienas barību. Es katru dienu lūdzos Rožukroni un esmu iemīlējis un atradis Patiesību Katoliskās Baznīcas mācībā. Dažkārt atskārstu, ka ilgojos pat pēc Grēksūdzes! (J.H., Anglija, 1998)
Kad žurnālā izlasīju liecību par izmaiņām Vassulas sejā, tas mani pārsteidza. Patiesībā arī pati biju to piedzīvojusi skatoties viņas konferenču videoierakstus. Neesmu pārliecināta vai redzēju ūsas, bet bārdu – pilnīgi noteikti. Kad pirms dažiem gadiem pirmo reizi redzēju Vassulu Birmingemā, viņas seja neizmainījās, tomēr, skatoties uz viņu, man šķita, ka redzu skaistuma un ciešanu sakopojumu, tajā bija kaut kas caurspīdīgs, kas tāds, ko ir grūti aprakstīt vārdos. (D.M., Kārdifa, Lielbritānija, 1998)
1990.gadā es kļuvu par priesteru mariāniskās kustības laju atzarojuma locekli. Aptuveni ap šo pašu laiku es noklausījos kaseti, kurā bija intervija ar Vassulu. Man tā patika, tādēļ es iegādājos arī videoierakstus un grāmatas. Pateicoties vēstījumiem1998.gadā es piedzīvoju īpašu Dieva Mīlestību. Es sāku labāk izprast Mīlestības lielumu kāds Dievam ir priekš ikviena no mums un to, ka Viņš vēlas, lai arī mēs Viņu mīlētu. Manī parādījās vēlme pazīt Viņu vēl vairāk. Lai arī man ir izkaisītā skleroze un esmu gandrīz vai invalīdu ratiņos, tomēr Viņš man liek izjust lielu iekšēju piepildījumu. Viņš ir tik reāls un cilvēcisks – Viņš ir mans Draugs. (M.P., Jaunzēlande, 1998)
Tikšanās aizsākās ar Rožukroni, kura pēdējo noslēpumu vadīja Vassula, tam sekoja viņas uzruna, bet pēc tās bija aizlūgumi par dziedināšanu. Aizlūgumu laikā daudzi atdusējās Garā. Pirms aizlūgumiem Vassula paskaidroja kā tie notiks. Kādā brīdī viņa pacēla krustu – mana draudzene, kura atradās man līdzās, sāka raudāt. Kad pavaicāju, kas ir noticis, viņa atbildēja, ka redzējusi uz Vassulas sejas parādāmies Jēzus Vaigu. (J.R., Bangkoka, Taizeme, 1998)
Savu acu priekšā, tieši uz skatuves, es ieraudzīju divas liesmiņas, kuras liesmoja Vassulas virzienā. Es nedaudz nobijos, jo domāju, ka izcelsies ugunsgrēks, tomēr nekāda dūmu vai deguma smaka nebija jūtamas! Blakus sēdošā draudzene iebukņīja viņai blakus sēdošo draudzeni un pavaicāja: „Vai tu redzi to pašu, ko es?” Es nevarēju nociesties, nepavaicājis, ko viņa redz. Viņa atbildēja: „Nu paskaties taču – liesmas!” Tas apstiprināja mani redzēto, tā nebija vienīgi mana iztēle! Pēc kāda mirkļa fenomens atkārtojās. Šoreiz to bija vairāk un tās bija augstākas un visas virzījās uz Vassulas pusi. Pēc mirkļa tas atkal atkārtojās, tās kustējās daudz ātrāk un stiepās uz augšu. Pa to laiku Vassula bija beigusi runāt un mēs visi piecēlāmies, lai pateiktos viņai. Pēkšņi es ieraudzīju ko neticamu, es stāvēju, nespēdams izteikt ne vārda. Vassula stāvēja uz skatuves ieskauta „uguns mēlēs” – tā bija vissmalkākā ēteriskā matērija, kādu jebkad biju redzējis! (S.S., ASV, 1998)
Es sāku lasīt vēstījumus un pēkšņi tie sāka attiekties arī uz mani. Lai arī kad atvēru nokopētos materiālus (grāmatas tolaik nebija pieejamas), lasot Jēzus teikto, mani pārņēma pārsteidzošs mīlestības pilns siltums un manu sirdi piepildīja prieks. Šie vēstījumi man palīdzēja saprast, kurš ir mans patiesais Tēvs. Mūsu Visvarenais un Dievišķais Tēvs, Kurš vienlaikus spēja būt tik laipns, mīlošs, lēnprātīgs un pazemīgs – līdzjūtības un žēlsirdības bezdibenis. Šie vēstījumi palīdzēja man saprast, kas ir Dievs un ko Viņš no mums vēlas. Tie sāka mani uzrunāt. Pēkšņi savas sirds dziļumos es sāku sajust, ka caur vēstījumiem Jēzus vēršas pie manis personiski. Viņš – karaļu Karalis un kungu Kungs šodien uzrunā arī mani!!! (E.S., Izraēla, 1998)
Lai arī biju tikai kādas no Vassulas grāmatu vidū, es piedzīvoju ko neaizmirstamu. Savu izpratni par kristietību es saņēmu Velsas neatkarīgajās draudzēs, bet patlaban apmeklēju anglikāņu baznīcu. Esmu par vienotību, tomēr man bija grūti pieņemt, ka Dievmāte mūsdienās var uzrunāt cilvēkus. Atceros sevi domājam, ka vēlētos viņu satikt un pateikt, ko par viņu domāju. Kā jau sacīju – lasīju Vassulas grāmatu, kad pēkšņi pieķēru sevi sakām: „Svētā Jēzus Māte, piedod man…” Tad sirdī izdzirdēju balsi, kura teica: „Es tev piedodu; skaties uz Manu Dēlu”. Šis notikums lika man apzināties manu vietu… (Valērija, Hempšīra, Lielbritānija, 1998)
„Patiesas dzīves Dievā” grāmatas ar kurām sastapos 1998.gadā palīdzēja man atgriezties dziļāk. Es ticu, ka Vassulas pierakstītie vēstījumi ir patiesi, jo tie manā dzīvē ir nesuši daudz augļu un tagad es esmu daudz tuvāk Dievam. Visu, kas man ir vajadzīgs, es esmu atradis Sakarmentos. Nesen es sastapos ar ticības grūtībām – tika pābaudīta mana ticība Baznīcai, tomēr beigās Patiesība triumfēja – Vassulas pierakstītais patiešām izrādījās saskaņā ar Rakstiem un Baznīcas mācību. (R.V., Austrālija, 1998)
1997.gada sākumā es piedalījos konferencē, kas notika Bāzelē. Pēc diezgan ilga, dziļas lūgšanas piesātināta laika, es jums pavaicāju, ko „darīt”, lai izlūgtu no Dieva bērnu – mēs abi ar vīru jau krietnu laiku ilgojāmies pēc atvasītes. Lai saņemtu šo lielo žēlastību, jūs man ieteicāt lūgt Vissvētāko Jaunavu Mariju un es, protams, sekoju jūsu vērtīgajam padomam. Pēc dažiem mēnešiem – ak, kāds prieks! Es biju stāvoklī. Biju jau gandrīz pazaudējusi cerību, tomēr Dievam viss ir iespējams. Vēlreiz – liels paldies par jūsu svētību! (M.B., Francija, 1998.gada janvāris)
Kamēr Vassula runāja, es sāku redzēt uz viņas sejas Jēzus Kristus Vaigu. Es neticēju savām acīm! Esmu tuvredzīga, tādēļ man šķita, ka mana redze izspēlē ar mani nelabus jokus! Pēc pusotras stundas es par redzēto pastāstīju draudzenei. Viņa man atbildēja, ka viens no „Vassulas brīnumiem” ir tas, ka dažiem cilvēkiem viņas vietā tiek dots ieraudzīt Jēzus Kristus atspulgu. Es viņai atteicu: „Bet par to tu man pirms tam neko neteici!” (M.P.C., Peru, 1998.gada februāris)
Garīgi mēs tiekam pārbaudīti no visām pusēm, tādēļ Kunga vēstījumi ir stiprinājums, kas mums palīdz nepadoties šo pārbaudījumu straumei. Kas attiecas uz mani – „Patiesas dzīves Dievā” aicinājums pārveidoja manu dzīvi. Pagājušā gada novembrī man bija iespēja piedalīties Vassulas konferencē Tulūzā. Tās laikā Kungs man deva žēlastību uzlūkot Viņa Svēto Vaigu (tādu, kāds tas ir uz Turīnas līķauta, ar aizvērtām acīm, bet nedaudz krāsainu), kas parādījās uz Vassulas sejas. Man šķiet, ka daudziem no mums viņš dāvā šo žēlastību, lai mūs iedrošinātu, jo personiskās problēmas un pretrunīgā pasaule dažkārt ir tik nomācošas! (M.T.L., Francija, 1998.gada februāris)
Es piedalījos Vassulas konferencē 1997.gada novembrī Tulūzā. Pēc šīs tikšanās es liecināju Žirarda kundzei, ka tās laikā biju saņēmusi atklāsmi un tikusi šķīstīta: kad man bija 24 gadi, es, būdama tālu no Jēzus, radīju pati savu reliģiju. Pēc tikšanās es aizgāju pie grēksūdzes un pēc tam arī pie Komūnijas, un tagad es bez mitēšanās lūdzos. Viss, ko tagad daru, es daru aiz mīlestības uz Jēzu. (N.S., Francija, 1998.gada februāris)
Vēstījumu – Dieva Himnas – lasīšana ir pilnībā izmainījusi manu dzīvi. Es esmu sākusi lūgties Rožukroni, novennas u.t.t. Pirmo reizi savas dzīves laikā es piegāju pie grēksūdzes. Lasot vēstījumus esmu piedzīvojusi vairākas pārdabiskas lietas. Svētais Gars ir iedvesis manī jaunu dzīvību. Vairākas reizes esmu jutusi, kā man uzbrūk ļaunais gars – vienu reizi man pat šķita, ka miršu. Es esmu sākusi gavēt, bet pagājušo gadu Lielajā Piektdienā es pat atteicos no cigaretēm – iekšēja balss man lūdza to darīt, lai arī esmu atkarīga no smēķēšanas. (M.A.K., Nīderlande, 1998.gada februāris)
Prožektora apgaismojumā Vassula nokāpa no skatuves un sāka aizlūgt par pirmo rindā stāvošo cilvēku. Lūgšanas laikā Vassulas seja izmainījās – tā pārveidojās Jēzus sejā. Kopš tā laika es esmu ļoti centies izmainīt savu dzīvi tā, lai tā saskanētu ar Dieva ceļiem. Es zinu, ka ar Viņa Žēlsirdības un Mīlestības palīdzību es atradīšu To, Kurš ir Ceļš. (L.A., Taizeme, 1998.gada marts)
Pēc tikšanās Sidnejā, 1998.gada martā, lasot „Patiesas dzīves Dievā” pirmos sējumus,es jutu, ka Kungs uzrunā personiski mani, šķita, ka Viņš mani pazīst. Vārdi vai teikumi attiecās uz manas dzīves situācijām un tas patiešām mani aizskāra – es iepazinu Kungu daudz tuvāk. Viņš man iemācīja nebūt atkarīgam no materiālām lietām, bet gan vairāk paļauties uz garīgajām bagātībām. Kad sapratu, cik esmu necienīgs un cik ļoti bieži viņu aizvainoju, mana mīlestība uz Kungu pieauga vēl vairāk. Vēstījumu ietekmē es sāku iet arī uz lūgšanu grupu un tas vēl vairāk stiprināja manu ticību. (I.C., Austrālija, 1998.gada marts)
Mana vedekla, kurai bija „alergija” uz visu, kas saistījās ar reliģiju, tagad ir pilnībā atdevusi sevi Dieva. Viņa piegāja pie grēksūdzes un Komūnijas, un tagad apmeklē svēto Misi. Viņa gavē, lūdzas un lasa tikai garīgo literatūru. Visas šīs pārmaiņas viņā notika pēc tam, kad viņa izlasīja „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu 2.sējumu. Es pati, lai arī biju praktizējoša kristiete, pirms divarpus gadiem, izlasījusi vēstījumus, arī piedzīvoju pārveidi. Pēc tam mēs abas kopā pastāstījām to viņas mammai, kura gadiem ilgi nebija praktizējusu ticību – arī viņa, meitas ietekmē, mēneša laikā piegāja pie grēksūdze un Komūnijas, un sāka apmeklēt Misi. Ar lielu interesi arī viņa izlasīja vēstījumus. „Patiesa dzīve Dievā” nes augļus. Jēzus uzrunā to siridi, kuri lasa vēstījumus un tapat kā Evaņgēlija vārdi, arī Vassulas pierakstītais, aktualizējas, lasītais kļūst par dialogu, par sarunu, par kaut ko ļoti tiešu. Es varu liecināt, ka pateicoties vēstījumiem, katoliskā Baznīca ir atguvusi vismaz divus ticīgos. (P.F., Francija, 1998.gada marts)
Var šķist, ka Dievs ir ļoti tālu, tomēr Viņš vienmēr atklāj pats Sevi un ar patiesubrīnumu starpniecību rada Savu dedzīgo vēlmi glābt dvēseles. To var attiecināt gan uz pirmo brīnumu Kānā un uz zivju un maizes pavairošanu, gan arī tiem brīnumiem, kuri notiek līdz pat mūsu dienām. Viņš stāv pie mūsu durvīm un gaida, kad mēs Viņu ielaidīsim – es tādā veidā izprotu vīziju par mazo grāmatu, kuru Jēzus parāda Vassulai. Iespējams, ka „Patiesa dzīve Dievā” ir īpaša grāmata, kas ir paredzēta laiku beigām un kuras uzdevums ir piepildīt mūsu sirdis ar Viņa Vissvētākās Sirds dārgumiem. (T.B., ASV, 1998.gada aprīlis)
Pēc tikšanās ar Vassulas kundzi 1992.gada decembrī es sajutu steidzamu iekšējuvajadzību pieiet pie grēksūdzes, lai arī to nebiju ļoti sen darījusi un arī vairs nezināju, kā tas ir jādara. Izstaigājusi Ziemassvētku tirdziņu, es beidzot atradu ieeju baznīcā – pirmo reizi kopš vairākiem gadu desmitiem mēs ar vīru Ziemassvētkus svinējām katoļu baznīcā. 10.februārī pēc 23 gadiem mēs no jauna tikām uzņemt Romas katoliskajā baznīcā. Kungs savā žēlastībā mūs ir apveltījis ar daudzām dāvanām, ar Savas un mūsu svētās Mātes starpniecību Viņš mūs ir tuvinājis Sev. Mēs atkal no jauna esam iemācījušies lūgties Rožukroni un ar prieku to darām līdz pat šai dienai. (R.H., Vācija, 1998.gada aprīlis)
Mans gars un mana dvēsele dažkārt vistiešākajā vārda nozīmē ir sāpējušas aiz pateicības par šo jauno, brīnišķīgo dāvanu, par lielo mieru un tuvību ar Jēzu Kristu, kādu man ir ticis dots piedzīvot. „Patiesa dzīve Dievā” ir man atdevusi atpakaļ manas bērnības vienkāršo ticību, tā man ir ļāvusi no jauna ieticēt dvēseli piepildošajai Jēzus kristus mīlestībai. Tagad es no visas sirds cenšos atpazīt Viņa patieso un nepastarpināto klātbūtni ikvienā savas dzīves brīdī, es cenšos saskatīt savu „Svēto Ceļabiedru”. „Patiesa dzīve Dievā” ir man devusi iedvesmu un atjaunojusi manu mīlestību uz Dievu. (F.C., ASV, 1998.gada maijs)
Ar vislielāko pārliecību varu apliecināt, ka Kungs pirms četriem gadiem jūs lietoja, lai palīdzētu man atgriezties pie Viņa. „Patiesa dzīve Dievā” mani pārveidoja, tajā es atradu To, kuru biju meklējusi visu savu mūžu. (Anna-T.D., Šveice, 1998.gada maijs)
Šīs grāmatas mani ir ievedušas tādā tuvībā ar Jēzu, kādu es nekad nebūtu cerējusi piedzīvot šeit, virs zemes. Slava Dievam! (R.C., ASV, 1998.gada jūlijs)
Mani sauc Daniels un es lasīju grāmatas, kuras ir sarakstījuši Jēzus un Vassula – tās man aizdod kāds mammas paziņa, kurš dzīvo uz mūsu ielas. Man tās šķiet tik skaistas, ka ir grūti to aprakstīt vārdos. Pateicoties šīm grāmatām es labāk esmu izpratis Bībeli – vēstījumi ir patiess dārgums. (D.P., Kanāda, 1998.gada jūlijs)
Mana pirmā iepazīšanās ar Vassulu notika ar laikraksta starpniecību, kurā bija publicēts raksts par viņu un viņas misiju. Dažas dienas pēc tā izlasīšanas, mainot televīzijas programmas, es nejauši ieraudzīju, ka tiek pārraidīta intervija, kurā atskanēja vārds „Vassula”. Kad to skatījos, pēkšņi viņās seja izmainījās un man acu priekšā parādījās Jēzus seja. Mana dvēsele atpazina Kungu, es ļoti spēcīgi sajutu Viņa Klātbūtni – tas bija ļoti skaisti un ilga aptuveni vienu vai divas minūtes. Tajā pat mirklī es spēju noticēt, ka Dievs patiešām runā caur šo sievieti – es sāku lasīt vēstījumus, atgriezos baznīcā un pieņēmu sakramentus. Arī tagad es no sirds cenšos dzīvot „Patiesu dzīvi Dievā. (D.F., grieķu pareizticīgais, 1998.gada augusts)
Kāds vecāka gadagājuma priesteris liecināja, ka savas vājās veselības dēļ bija spējis kalpot vienīgi Ziemassvētkos mācot korim liturģiskos dziedājumus. Tagad, pateicoties vēstījumiem, viņš no jauna ir atguvis savu misionāra dedzību. Tā ir tik spēcīga, ka liek dzimt jauniem misionāru aicinājumiem. Šis priesteris ar degsmi izplata „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas un videoierakstus. Savukārt kāds seminārists, kurš seminārā valdošās virspusējības dēļ bija zaudējis drosmi, pateicoties „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupai atkal no jauna ir atguvis ticību savam aicinājumam. Kāds laulātais pāris liecināja, ka bija piedzīvojuši lielas ciešanas dēla dēļ – viņu dēls viens pats ar velosipēdu bija nolēmis izbraukt visu Zīda ceļu. Pateicoties vēstījumiem un regulārai lūgšanu grupas apmeklēšanai, šis pāris bija iemācījies ar lielāku dedzību iedziļināties Vissvētākās Trīsvienības noslēpumā un nodoties Tās pielūgsmei. Savukārt viņu dēls, pēc atgriešanās no ceļojuma, šīs pieredzes bagātināts, arī ir no jauna atradis savu „pirmo mīlestību” – viņš dedzīgi lūdzas un patlaban cenšas noskaidrot savu aicinājumu trapistu klosterī. (B.K., Japāna, 1998)
Tajā laikā es piedzīvoju grūtības, tādēļ iegāju baznīcā, lai palūgtos tabernākula priekšā. Es sacīju: „Jēzu, man šķiet, ka mans krusts mani piespiedīs pie zemes…”, lai arī zinu, ka mani krusti salīdzinājumā ar to, kādi tie ir citiem, nav paši lielākie. Pēc tam devos mājās un atvēru „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu. Vietā, kuru atvēru, bija rakstīts: „un tu, kas atnāci pie Manis šodien, sakot, ka tavs krusts tevi nospiež pie zemes…” Tajā mirklī man kļuva skaidrs, ka Jēzus mani uzrunā ļoti tieši un es izjutu dziļu mierinājumu, (M.Z., ASV, 1998.gada augusts)
Lai nonāktu no priekšistabas virtuvē, man bija jāiet cauri viesistabai. Neapstājoties es palūkojos uz televizora puse un pēkšņi tajā ieraudzīju Mūsu Kunga attēlu – tādu, kā Viņš tiek attēlots uz „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu grāmatas, vienīgi acis bija ciet un attēls bija ierāmēts kā glezna mākslas galerijā. Es novērsos, bet, sapratusi, ka redzu Jēzus attēlu, nekavējoties atskatījos. Attēls un rāmis bija tie paši, tikai šoreiz Jēzus bija atvēris savas acis. Tā kā man bija jāiet uz priekšu, tad atkal paskatījos sev zem kājām. Kad atskatījos otrreiz, viss bija izzudis un ekrānā vairs nekā tamlīdzīga nebija. (Margareta M., Īrija, 1998..gada septembris)
1993.gada augustā mans labākais draugs man aizdeva vienu no vēstījumu grāmatām. Ja to man nebūtu iedevis cilvēks, kuram es uzticējos, šādu grāmatu, visticamāk, nebūtu pat ņēmis rokās. Es zināju, ka Vassula ir grieķu pareizticīgā, kura saņem iekšējas lokūcijas no paša Jēzus Kristus – būtu grūti atrast ko tādu, kas manam skeptiskajam prātam liktu kļūt vēl skeptiskākam. Tomēr es nolēmu spert soli pretim dialogam un tieši tajā mirklī, kā man šķiet, arī notika lielā „pāreja”. Līdz pat šai dienai man ir grūti saprast, cik daudz laika pagāja starp manu pārliecību, ka „Dieva nav” un atklāsmi, ka „Dievs IR” – vienīgais, ko atceros – Atklāsme nāca negaidīti un ar lielu spēku. Es izlasīju dažas rindiņas (bet iespējams, ka tās bija arī dažas lappuses) un tad iekšēji iesaucos „tas nav iespējams!” vai arī „tas ir Viņš”. Pēc dažām dienām „nejaušība” man sagādāja iespēju nokļūt Medžugorjē. Vienas nedēļas laikā ar Vassulas starpniecību es satikos ar Jēzu, bet ar Medžugorjes – ar Mariju. Es nekad neesmu spējis atdalīt šīs divas realitātes… (N.B., Francija, 1998.gada oktobris)
Vassula sāk savu uzrunu un es jūtu, ka manī plosās pretrunas, jo nespēju ticēt nedz viņas teiktajam, nedz vēstījumiem. Manī ir vēlme aiziet un es pat nezinu, kas mani vēl pietur šajā vietā – šķiet, ka es esmu piekalts pie sava krēsla. Pēc mirkļa notiek kas savāds – man rodas iespaids, ka Vassulas mati pārklāj seju līdzīgi plīvuram un uz tās parādās vīrieša seja. Nu jau es nesaprotu vairs neko. Šķiet, ka apkārt sēdošajiem Vassulas teiktais šķiet ļoti interesants. Mans skatiens atgriežas pie Vassulas un man šķiet, ka uz mirkli viņas galvas vietā es redzu Kristus galvu. Es vairakkārt izberzēju acis, bet Jēzus tomēr nepazūd. Manī parādās ļoti liela vēlēšanās piecelties, pieiet pie Viņa un nokrist ceļos, lai pateiktu: „Mans Kungs un mans Dievs”. Mana sirds izjūt dziļu mieru un prieku, jo Jēzus patiešām ir klātesošs. Vassula runā Jēzus vārdā un viņa izrunā Viņa vārdus – es pat nepamanu, kā paskrien laiks, jo viss, ko viņa saka, mani ļoti uzrunā. (B.G., Francija, 1998.gada oktobris)
Pārdomājot no Vassulas un Jēzus saņemtos laipnības pierādījumus, mana sirds raud un man pietrūkst vārdu. Vassula, es nezinu, kā lai jums pateicos par jūsu grāmatām – man šķiet, ka man ir izauguši spārni! (T.M., Dienvidāfrika, 1998.gada oktobris)
Es neatceros, kuru sējumu es tai mirklī lasīju – otro vai trešo, kad pēkšņi manī atausa skaidra apziņa par to, ka lasu visīstāko Patiesību, Patiesību, pēc kuras tik sen biju ilgojies. Jēzus, pret kuru es vienmēr biju izturējies tik ļauni, kuru biju nicinājis un no kura biju izvairījies pēkšņi kļuva par vienīgo pēc kura es no šī mirkļa sāku ilgoties. Pēc 35 gadu atšķirtības no Dieva es atgriezos divu dienu laikā. Pirmais, ko izdarīju – es aizgāju uz baznīcu, lai izsūdzētu grēkus… (D.P., Itālija, 1998.gada oktobris)
1998.gadā konferences laikā Sanfrancisko es ieraudzīju spožu gaismu, kas izplūda no Vassulas. Tā bija garīga gaisma, tomēr vienlaikus arī tik spoža, ka man nācās aizvērt acis. Visspilgtāk šī gaisma mirdzēja virs Vassulas galvas, bet vienlaikus šķita izplūstam arī no pārējās viņas ķermeņa augšējās daļas – īpaši spēcīga tā bija sirds apvidū. Vienlaikus arī uz skatuves novietotais Jēzus attēls šķita atdzīvojamies – tas kļuva plašāks un ieguva formu. Es padomāju, ka tas gan ir par traku un nolēmu vairs neskatīties uz attēlu. Es skatījos uz Vassulu un redzēju kā viņas seja pamazām izmainās, kļūstot par Jēzus seju. Vassulas tur vairs nebija – uz skatuves stāvēja Jēzus. (J.B., Sanfrancisko, 1998.gada novembris)
Pirmo reizi es Vassulu dzirdēju runājam Sanfrancisko 1996.gadā. Šoreiz, 1998.gadā, tā bija otrā reize. Uz skatuves atradās liels Jēzus attēls, bet malā uz trijkāja bija plakāts ar Jaunavas Marijas attēlu. Es sēdēju otrajā rindā un gandrīz visu Vassulas uzstāšanās laiku redzēju viņai priekšā mirgojam baltu gaismu. Kādā mirklī virs viņas galvas uz īsu mirkli parādījās arī maza, zeltaina liesmiņa. (G.L., ASV, 1998.gada novembris)
Pirms dažiem gadiem es neveiksmīgi nokritu un sastiepu muskuļus. Tā rezultātā uz manas kreisās kājas izveidojās plašs sacietējums, kurš ierobežoja manu spēju pārvietoties. 1998.gada 26.oktobrī es pamodos trijos no rīta. Lai aizmigtu, es sāku lūgties Rožukroni, bet pēkšņi kreisajā kājā sajutu asas sāpes. Kad tās pārgāja, es konstatēju, ka sacietējuma vairs nav, bija izzudis arī pampums un stīvums, un tagad es spēju staigāt tāpat kā agrāk. Bet pirms tam bija noticis lūk kas… Divas dienas pirms šī notikuma es apmeklēju „Vakaru kopā ar Vassulu Rīdenu” un tovakar par mani aizlūdza, lai es tiktu dziedināts. Es pateicos Dievam par Viņa Visvarenības atklāsmi un mīlestību uz to, kas ir „vēl vairāk kā nekas…” uz mani, grēcinieku. (V.S., ASV, 1998.gada novembris)
1993.gada maijā es saņēmu pirmo „Patiesas dzīves Dievā” sējumu un jau no pirmajām lappusēm šī grāmata mani pārņēma savā varā. Es turpināju lasīt un man šķiet, ka šī grāmata man ir dāvājusi „jaunu sirdi un jaunu garu”… Kopš tā laika manas dzīves jēga ir Euharistijā, lūgšanā un regulārā grēksūdzē. Lai „Patiesa dzīve Dievā” izplatās visā pasaulē un trīskārt Svētais Gars lai vada tos, kuri kalpo vēstījumu izplatīšanai. Paldies, Tev, Kungs! (C.B., Burganbressa, Francija, 1998.gada decembris)
Kādu dienu manās rokās nonāca grāmata „Mans eņģelis Daniels”, tomēr pagāja vēl krietns laiciņš kamēr es saņēmos, lai to izlasītu. Kad beidzot sāku lasīt, biju ļoti aizkustināta, šī grāmata mani uzrunāja, jo es sapratu, ka caur to uz mums runā pats trīsvienīgais Jēzus. Viņš nolaižas mūsu visdziļākajā tumsā, lai ubagotu pēc mūsu mīlestības, lai aicinātu mūs atgriezties pie Sakramentiem. Pirmā lieta, kas izmainījās manī – pēc 13 gadu ilgas prombūtnes es gandrīz nekavējoties atgriezos baznīcā. Pirms tam baznīcā negāju pat Ziemassvētkos, jo man šķita, ka man nav laika. Es sāku lasīt visas „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas. Pēkšņi man pazuda jebkāda interese pret ezotēriska rakstura grāmatām, kuras pirms tam biju lasījusi lielā vairumā. Manas vienīgās ilgas bija pieņemt Vassulai diktētos vārdus. Lai arī es pati to neapzinājos, manā dvēselē plosījās maiga vētra – nepagāja ne dažas nedēļas, kad es jau biju pilnīgi cits cilvēks, es jutos tā, it kā būtu augšāmcēlusies. Ar vēstījumu starpniecību es sastapu dzīvo Kristu – tā ir visnozīmīgākā manas dzīves pieredze. Es pateicos Vassulai, ka viņa ir atdevusi savu dzīvi Dievam un atļāvusi Viņam sevi lietot, lai izgaismotu mūsu tumsību. Slava Dievam, Viņa Dēlam Jēzum Kristum, Svētajam Garam un Jaunavai Marijai. Lai pār zemi nāk vienīgais patiesais Miers! (C.O`C., Šveice, 1998.gada decembris)
Kad pienāca aizlūgumu laiks un Vassula pienāca man klāt, lai apzīmētu manu pieri ar krusta zīmi, es paņēmu viņas roku un to noskūpstīju. Pēc mirkļa es savās lūpās sajutu siltumu un „skudriņas”. Karstums bija ļoti spēcīgs un šī sajūta mani nepameta vairākas stundas. (V.K., Francija, 1998.gada decembris)
Pirmo reizi izlasījusi vēstījumus es uzreiz sapratu, ka man patiešām atklājas Jēzus, Vissvētākās Trīsvienības Dievs. Jēzus noliecas līdz pat man un Savā nesalīdzināmajā Mīlestībā liek ielūkoties savas dievišķās Mīlestības dārgumu krātuvē, Jēzus mani pieceļ un mani audzina. Viņš mani audzina katru dienu un kāda laime ir justies Viņa mīlētam, kā gan vispār ir iespējams neatbildēt Jēzus aicinājumam! Lasot es sajutu dziļas ilgas dzīvot šķīsti – es sapratu, ka līdz šim esmu dzīvojusi grēkā, jo dzīvoju kopā ar kādu precētu vīrieti. (B.R., Francija, 1998.gada decembris)
Ginekolgs, lasot manu medicīnas vēsturi, bija diezgan sašutis un, neskatoties uz manu tā jau augsto asinsspiedienu, apvainoja mani mēģinājumā izdarīt pašnāvību – viņš sacīja, ka es neesot pietiekami nopietni attiekusies pret iepriekšējo viņa doto padomu censties nepalikt stāvoklī – viņš mani bija par to brīdinājis, jo iznākums varētu būt letāls. Ārsts man atdeva dokumentus un aizgāja. Es devos uz blakus nodaļu, kur strādāja kāda mana draudzene un paziņoju viņai ārsta slēdzienu. Lai glābtu manu dzīvību, viņa man ieteica nekavējoties pārtraukt grūtniecību. Tā bija piektdiena un pirmdien mums ar vīru bija jāierodas slimnīcā, lai parakstītu ar operāciju saistītos dokumentus. Es nolēmu, ka grūtniecība ir jāpārtrauc, jo – galu galā – nebiju redzējusi embriju un man noteikti negribējās riskēt ar savu dzīvību. Svētdien mēs ar vīru devāmies uz lūgšanu grupas tikšanos, tomēr šoreiz mēs nelūdzāmies, bet gan skatījāmies videofilmu par kādu sievieti, kura saņem vēstījumus no Dieva. Mani redzētais ļoti aizkustināja, īpaši uzrunāja tas, ka Dievs mīl visus bez atšķirības, neskatoties un reliģijas, rases u.t.t. piederību – mēs visi esam radīti pēc Dieva tēla. Šajā mirklī manī radās dziļa pārliecība, ka es savā klēpī nesu Dieva attēlu, nolēmu, ka ir jānotiek Dieva Gribai pat, ja man grūtniecības laikā ir jānomirst no hipertensijas… 1994.gada 11.aprīlī mani atkal ielika Kabves centrālajā slimnīcā ar paaugstinātu spiedienu un pietūkušu seju. Kā jau parasti man nācās piedzīvot to pašu izsmieklu no apkārtējiem par to, ka nebiju pārtraukusi grūtniecību. Ārsti vēl arvien uzstāja, ka nekavējoties ir jātaisa ķeizargrieziens, bet es tam pretojos. 18.aprīlī uz slimnīcu atnāca Hromas kungs – mēs kopīgi lūdzāmies, un, saistībā ar redzēto video, pārrunājām par Dieva mīlestību. Pēkšņi, brīnumainā veidā, asinsspiediens pazeminājās – visi ārsti un māsiņas bija ļoti pārsteigti par šādu pagriezienu notikumu gaitā. Sākumā mediķiem šķita, ka ir salūzis viņu aparāts, tādēļ viņi mēģināja izmērīt manu spiedienu ar trīs dažādiem spiediena aparātiem. Rezultāts bija nemainīgs… Nākamajā dienā es dabiskā veidā piedzemdēju skaistu, veselīgu meiteni – manas ilgas bija piepildījušās. Es biju nolēmusi, ka bērnu nosaukšu par Vassulu pat, ja tas būtu puika. Vēlāk es visiem liecināju, ka pateicoties viņai es saņēmu iedvesmu saglabāt bērnu. (Andorfīna Banda Lombe, Zambija, Centrālā Āfrika, 1999.gada janvāris)
Es piedalījos jūsu (Vassulas) konferencē Londonā (Ontario provincē) 1998.gada 1.novembrī. 1992.gadā traumas rezultātā, mani muskuļi bija nemitīgi savilki – tas man traucēja pārvietoties, es nevarēju staigāt vairāk par divās stundām pēc kārtas. Kad visi tika svētīti ar krustu, es lūdzu Kungam, lai viņš stiprina manas kājas un izārstē mani no diabēta. Pēc tam es ar autobusu devos mājās (aptuveni 200 km no konferences vietas) – biju pārsteigta, ka nemaz nejūtos nogurusi – Kungs bija mani dziedinājis! Arī tagad esmu spēka pilna – pēc vairākām virtuvē pavadītām stundām, kuru laikā pat neapsēdos, es vēl arvien spēju staigāt. 20. novembrī es devos uz pārbaudēm vietējā slimnīcā. Ārsts bija ļoti pārsteigts par rezultātu, cukurs asinīs bija krities līdz normālajam līmenim un viņš teica, ka man ir ļoti laba veselība. Paldies Jēzum un mūsu svētajai Mātei, ka viņi ir uzklausījuši lūgšanu. (S.S.Missisoga, Kanāda, 1999.gada janvāris)
Es esmu Romas katolis – „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi jau no pirmā mirkļa mani pilnībā pārņēma savā varā – tie mani satrieca un lika man daudz ko pārdomāt. Man šķiet, ka esmu pārliecināts, ka Jēzus patiešām ir šo vēstījumu Autors, Kurš mums, necienīgām radībām, atklāj Savus Brīnumdarbus. Kopš esmu sācis lasīt vēstījumus, viss ir pārvērties – es pēkšņi sapratu, ka Dievam ir jākļūst par manas dzīves galveno Prioritāti un ka līdz šim es esmu zaudējis daudz laika. Prioritātes atdošana Dievam nozīmē tās atdošanu arī visiem maniem brāļiem. Mani ļoti aizkustina arī tie vēstījumi, kuri attiecas uz Baznīcas vienotību. (L.de Kaliņjons, Francija, 1999.gada marts)
Vēstījumu lasīšana mani ir darījusi par labāku cilvēku – es esmu iemācījusies pēc ikviena kritiena vērsties pie Jēzus. Agrāk biju ļoti nervoza un kašķīga. Es negribu teikt, ka tagad man vairs nav problēmu, tomēr Jēzus mani ir mācījis būt mierīgākai – tagad es spēju tikt galā ar lielākam un mazākām problēmām, nepadodoties depresijai. (S.A., Karancelma, 1999.gada marts)
Ikviens, kurš dzird vēstījumus – tie viņu pārliecina un viņš vēlas dzirdēt tos atkal un atkal. Es esmu dalījies vēstījumos ar mūsu arhibīskapu, bīskapu un priesteriem. Mūsu lūgšanu grupai baznīcā ir pirmie 7 vēstījumu sējumi, kurus lūgšanu grupas locekļi aizņemas viens no otra. (L.L., Tobago, 1999.gada februāris)
Jau no pirmajām vēstījumu lappusēm es savā dvēselē sajutu, ka šie vēstījumi patiešām ir Dieva iedvesmoti. Es ilgi raudāju, jutos maziņa un necienīga lasīt Jēzus vārdus, tādēļ, pirmo reizi kopš 37 gadiem, devos pie grēksūdzes, paskaidrojot priesterim arī to, ka mana atgriešanās ir notikusi pateicoties Vassulas pierakstītajiem vēstījumiem. Pateicoties „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupai Po pilsētā, kura mani ļoti laipni uzņēma savā vidū, es 61 gada vecumā iemācījos lūgties Rožukroni. Svētdienas un arī ikdienas svētā Mise ir kļuvusi par lielu iepriecinājumu. Svētais Gars manī ir tik ļoti klātesošs, ka dažkārt, pamostoties naktī, es sevi pieķeru lūdzoties vai arī izdarot krusta zīmi. Dievs man arī deva žēlastību redzēt uz Vassulas sejas parādāmies Viņa Vaigu. (M.C., Gelosa, 1999.gada aprīlis)
Es, Džordžs Habrs, civilais inženieris, biju klātesošs Vassulas uzrunas laikā Hamejā, svētā Franciska klosterī. Dieva žēlastības rezultātā es redzēju kā viņas seja pārveidojas Dieva Tēva sejā (veca vīra sejā ar gariem baltiem matiem un garu baltu bārdu). Tas notika tieši tajā brīdī, kad Vassula runāja par Viņu. Gods Dievam! (D.H., 1999.gada aprīlis)
Kopš tā laika manā dzīvē ir notikušas daudzas savādas lietas. Piemēram, no manas istabas ir atmirdzējusi ļoti spēcīga gaisma. Reiz biju nolikusi blakus „Patiesas dzīves Dievā” grāmatai ūdens pudeli un redzēju, kā tai cauri izgāja tāda kā elektriskā strāva. Visas šīs lietas man ir palīdzējušas atgriezties pie ticības. 30 gadus es negāju uz baznīcu, negāju pie grēksūdzes un Komūnijas, jo biju zaudējusi uzticību priesteriem. Ar šo garīgo zīmju palīdzību es atradu atpakaļceļu pie Dieva. (J.S.T., Nīderlande, 1999.gada aprīlis)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi bija tas, pēc kā mana dvēsele bija ilgojusies. Es esmu pateicīgs Dievam, ka Viņš ir mani pievedis tuvāk Sevi un atļāvis man Viņu mīlēt un Viņam kalpot. Es izdarīšu visu, lai vēstījumi izplatītos vēl vairāk. Tagad es pilnībā paļaujos uz Dievu, esmu ielicis savu dzīvi Viņa rokās, lai darītu to, kas ir patīkams Viņam. (N.M., Īrija, 1999.gada jūlijs)
Vēstījumu lasīšana līdzinājās sapnim, kurš beidzot bija kļuvis par īstenību. Vēstījumi man ļāva daudz labāk izprast Jēzus vārdus un mācību. Beidzot es jutu, ka esmu mīlēts un par manī rūpējas, pie tam – Kungs vienmēr bija mani mīlējis. Samērā ilgstoši es jutu arī vīraka un mirru smaržu. Kad lūdzos, bija tāda sajūtu, ka lūdzos pirmo reizi mūžā – beidzot es patiešām spēju atvērt Viņam savu sirdi. Kungs man palīdzēja ieraudzīt lietas ar kuram biju Viņu aizvainojis un deva žēlastību mainīt savu uzvedību. (Es atmetu gan smēķēšanu, gan dzeršanu, gan arī citus sliktus ieradumus no kuriem līdz šim atbrīvoties nebiju spējis). Protams, ka tas viss vēl arvien ir procesā, tomēr es ļoti cenšos zinot, ka Jēzus man vēlas visu to labāko. (R.Arkoleo, ASV, 1999.gada augusts)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus man iedeva izlasīt kāda sieviete no mūsu pieaugušo katehēzes lūgšanu grupas, kura bija atgriezusies pateicoties vēstījumiem. Es esmu praktizējoša katoliete un man šķita, ka esmu tuvās attiecībās ar Jēzu, it īpaši pēc nesenās slimības. Tomēr Jēzus vēstījumi man palīdzēja sajust Viņa patieso klātbūtni manā dzīvē. Kad izlasīju vēstījumus, biju tik saviļņota, ka vēlējos par tiem pastāstīt pilnīgi visiem… Pateicoties vēstījumiem es sapratu, ka Jēzus ļoti cieš no Baznīcas sašķeltības, kā arī apjautu, ka dažiem pietrūkst cieņas pret Viņa patieso Euharistisko Upuri. Es vienmēr biju mīlējusi Jaunavu Mariju, bet pateicoties vēstījumiem sapratu, cik ļoti mūsu Kungs vēlas, lai ikviens godātu Viņu. (J.B., ASV, 1999.gada augusts)
Man neizdevās izlasīt visus sējumus – bērnu un darba dēļ man atliek laika vienīgi Bībelei, bet katru reizi, kad lasu „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, es vienmēr jūtos „tuvu” Kungam. Es zinu, ka sajūtas nav pats galvenais, tomēr tās man sagādā lielu mierinājumu. Es ticu, ka Kungs patiešām darbojas caur Vassulu – to es varu pierādīt caur tiem augļiem, kādus vēstījumi ir nesuši gan manā, gan manas ģimenes dzīvē. (M.C., ASV, 1999.gada augusts)
Tā mīlestība, kas mani pārņēma, kad pirmo reizi atvēru šīs svētītās lappuses, nav pazudusi. Tas ir vienīgais, kas kopš manas atgriešanās brīža ir palicis nemainīgs. Ļoti lēnām un uzmanīgi Dievs mani ir šķīstījis. Pamazām, ar vēstījumu starpniecību, es sāku saprast, kādēļ biju dzīvojusi sašķeltu dzīvi. Manas dvēseles dziļumos mājo tieksme uz ļauno, tā, pasaules iedrošināta, tikai vēl vairāk veicināja manu egoismu. Caur mīlestību, ko Viņš manī ielēja, Kungs dienu pēc dienas iedrošināja mani dzīvot saskaņā ar vēstījumiem un pamazām novērsa manu uzmanību no pasaules. Mans atgriešanās ceļš nav bijis viegls – patiesībā es speru tikai pirmos soļus, tomēr esmu pārliecināta, ka stāvu uz droša pamata, esmu vienota ar Viņu caur Baznīcas sakramentiem. Vai varat aptvert – un tas viss pateicoties ar roku rakstītiem vēstījumiem piezīmju burtnīcā! (S.C., Zviedrija, 1999)
Agrāk man nebija ne mazākās nojausmas par lūgšanu, katolisko ticību, Trīsvienību, Dieva mīlestību un sadraudzību ar Viņu – tagad esmu kļuvusi par cilvēku, kas ir iepazinis Dievu un priecājas par Viņa Klātbūtni, vadību, tēvišķību un rūpju pilno mīlestību. Šī svētība man ir palīdzējusi visdažādākajās dzīves situācijās, tā man ir devusi dzīves mērķi un jēgu, mācījusi piedošanu un mīlestību uz visiem cilvēkiem. (L.C., Jaunzēlande, 1999.gada augusts)
Es esmu uzzinājis daudz vairāk par Mariju, Baznīcu, pāvestu u.t.t., es arī cenšos katru dienu iet uz svēto Misi. Spēku dzīvot es smeļos Euharistijā un „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos. Man ir grūti to izskaidrot vārdos, bet manā sirdī deg kaut kas līdzīgs spēcīgai saulei, kuras stari sadedzina visus sāncenšus. Šķiet, ka Jēzus un es, mēs vairs neesam divas atsevišķas personas, bet gan viena. Šī nojausma saskan ar to, ko Jēzus nemitējas atkārtot Vassulai: „Mēs, mums…” Kad Vassula ieteica izņemt viņas vārdu no vēstījumiem un tā vietā redzēt savu vārdu, es šo priekšlikumu pieņēmu kā bērns – no visas sirds. (R.C., ASV, 1999.gada augusts)
Es sāku lasīt „Patiesu dzīvi Dievā”. Vēstījumi man palīdz daudz dziļāk izprast Jaunavas Marijas lomu, kā arī izgaismo daudzas Rakstu vietas (man, kā bijušam protestantam, tas bija ļoti svarīgi.) Vēstījumi mani pievilka līdzīgi magnētam – es tos lasīju dienām un naktīm, un dalījos izlasītajā ar ikvienu, kurš manī klausījās. Vēstījumi man atklāja, kas ir pāvests un kāpēc Jēzus vēlas, lai tieši viņš mūs vestu pretim vienotībai. (Džens Mels D., ASV, 1999.gada augusts)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi mani ir tuvinājuši Jēzus Sirdij. Lasot Viņa vārdus, mana sirds „uzgavilē” un es spēju lūgties daudz dziļāk… Šajos vārdos noteikti ir žēlastība, jo bez vēstījumu klātbūtnes es tik intensīvi lūgties nespēju. (R.E., ASV, 1999.gada augusts)
Kādu prieku sagādā jaunumi, kurus varam saņemt no Jēzus! No Jēzus, kuram mēs esam vajadzīgi un kurš ilgojas pēc mūsu mīlestības. Cik pazemīgs ir Dievs, kurš mūsu pasaulē ienāca kā nabags un kādu spirgtumu dvēselei dāvā šo vēstījumu lasīšana. Mūsdienu pasaulē šie vēstījumi drīzāk sludina par cerību nevis par sodu un tieši tādēļ es tiem ticu – bezgalīgi labais Dievs var būt tikai un vienīgi bezgalīgi pacietīgs un maigs – arī vēstījumi Viņu atklāj kā Mīlestības Dievu. Es atgriezos ļoti vienkārši, lasot vēstījumus. To lasīšana man sagādā iekšēju labsajūtu un paver man gaismas ceļu. Tagad es daudz biežāk apmeklēju baznīcu un manī ir daudz lielāka pārliecība par Jēzus reālo klātbūtni. (C.F., Kvebeka, 1999.gada augusts)
No sirds ieklausoties vārdos ar kādiem Trīsvienība uzrunā cilvēci un personiski mani, izmainījās manas attiecības ar Dievu Viņa Mīlestības Vienībā. Es daudz skaidrāk sāku apzināties savus grēkus un novērtēt grēksūdzes dāvanu. Es uz to eju kā uz sarunu ar Jēzu un vienmēr esmu pārsteigts, ka beigās raudu. Es mācos saprast, ka asaru dāvana grēksūdzes laikā mani šķīstī, lai arī pēc piecpadsmit minūtēm, dažkārt vēl pirms es atstāju baznīcu, es jau atkal esmu sagrēkojis. Izlasījis, ka Vassulu saka Dievam, ka viņa ir nekas, es noteicu: „Jā, Vassula, mēs ai esam nekas… Vai Dievs nav brīnišķīgs? Viņa Mīlestība un Žēlsirdība mūs tik ļoti mīl, tik ļoti rūpējas par mums un mūs lutina! Man patīk būt izlutinātam bērnam! (R.F., Sietla, ASV, 1999.gada augusts)
Vēstījumi līdzinās starpniekam, kurš nerunā līdzībās, bet gan izsakās skaidri – to es vēlētos attiecināt uz Bībeles mācībām, kuras ir izskaidrotas tā, lai tās varētu saprast ikviens. Lasot vēstījumus es ļoti bieži jūtu, ka Dievs uzrunā personiski mani, esmu arī pārliecināts, ka ko līdzīgu piedzīvo daudzi. „Patiesa dzīve Dievā” ir lieliska Dieva dāvana. (T.G., ASV. 1999.gada augusts)
Es biju bagāts un veiksmīgs, un – tālu no Dieva… Tā tas bija līdz tai liktenīgajai dienai, kad es nejauši izdzirdēju „Patiesas dzīves Dievā” 6.kaseti. Parasti, ja pa radio vai televīzijā tika apspriestas ar reliģiju saistītas tēmas, es nekavējoties pārslēdzu programmu. Atskanot šim ierakstam manī notika kaut kas neparasts un pārdabisks… Es nespēju to nogriezt un piedzīvoju ko tādu, ko agrāk piedzīvojis nebiju. Ikviens izrunātais vārds aizskāra manu dvēseli un manu pārtu, tas iedarbojās uz visu manu būtību. Es nespēju kontrolēt savas emocijas un izplūdu asarās. Vienlaiku es jutos laimīgs – miera pilns un it kā saņēmis mierinājumu, jo apzinājos, ka beidzot esmu atradis dārgumu pēc kura biju ilgojies visu savu mūžu – Dieva nemainīgo mīlestību uz tādiem grēciniekiem kā es. (A.S.G., ASV, 1999.gada augusts)
Šie vēstījumi pārveidoja manu ticību – no agrākās dalēji māņticīgās ticības tie mani ieveda Dieva klātbūtnes realitātē. Lai arī mēs Viņu redzam it kā caur plīvuru, Kungs šo plīvuru padarīja nedaudz caurspīdīgāku. Tā kā Viņš nāk pie mums Savā lielajā Mīlestībā un Žēlsirdībā, tad aiz plīvura mēs varam pamanīt Viņa seju. Cik liela ir šī mīlestība, kuru Viņš izlej pār musm! Paldies Tev, Tēvs, Dēls un Svētais Gars par lielo MĪLESTĪBAS dāvanu. Paldies Tev par Tavu kalponi Vassulu, kura iet mums pa priekšu un kurai mūsu dēļ, lai mēs saņemtu šīs garīgās dāvanas, nākas tik daudz ciest.(G.H., ASV, 1999.gada augusts)
Lai arī mana vienīgā pieeja „Patiesai dzīvei Dievā” notiek ar interneta starpniecību, es esmu ieguvis tādu viedokli, kāds līdz šim man nekad nav bijis… Vēstījumi atklāj, ka sastingušu, nekomunicējošu un neskaidru būtņu vietā (tādu es gadiem ilgi biju iedomājies Dievu), patiesībā ir dzīvas, darbīgas un enerģiju izstrāvojošas personas. Tas, kas agrāk šķita tik nereāls un dīvains, ir kļuvis par realitāti un tagad es jūtos pavisam savādāk. (R.J.H., Havajas, 1999.gada augusts)
„Patiesa dzīve Dievā” izmainīja manu sirdi. Es domāju, ka Jēzus sēž Savā Tronī un tur gaida uz Tiesas dienu… Pateicoties Mīlestības Himnai es tagad zinu, ka Viņš vēl arvien cieš manis un visu pārējo dēļ. Es zinu, ka daudzu savstarpēju nesaskaņu rezultātā Viņa Baznīca ir tikusi saraustīta gabalos. Kad es izlasīju Viņa ciešanu aprakstu, es sapratu, ka šis vēstījums patiešām ir no Dieva – sātans nekad nebūtu gribējis, lai mēs zinām, cik ļoti Jēzus mūsu dēļ ir cietis. Kad es pirmo reizi redzēju Vassulu – tas bija 1992.gadā – man bija tas gods redzēt, kā Jēzus liek viņai izzust un parādās viņas vietā. Man pat bija grūti noticēt tam, ko biju redzējis! (J.L.H., ASV, 1999.gada augusts)
Dievs vienmēr bija ar mani. Kad biju bērns, Dievs bija mans draugs, Viņš rūpējās par mani arī tad, kad biju pusaudža gados. Viņš mani apveltīja ar daudzām brīnišķīgām garīgām pieredzēm un es Viņam nesavtīgi kalpoju caur lūgšanu un sludināšanu, pieņemot par savu garīgo vadītāju svēto Benediktu. Tomēr pienāca brīdis, kad es to visu aizmirsu – tas notika pirms astoņiem gadiem… Tagad, pateicoties vēstījumiem, es atkal esmu uz Dieva ceļa – paldies Viņam par to. Viņš vienmēr bija pie manis, bet es Viņu neredzēju. Paldies Tev, Kungs! (J.B.H., Venecuēla, 1999.gada augusts)
Es apmeklēju Angliju un tur ar drauga starpniecību iepazinos ar kādu cisterciešu priesteri. Kad vakarā devos projām, viņš atnesa plastmasas maisiņu, teikdams, ka tā saturs varētu man būt noderīgs. Vakarā es to izpētīju – tajā bija diktofons, kurā bija lenta ar ierakstītu Vassulas runu. Es par viņu agrāk nekad nebiju dzirdējis un man nebija garastāvokļa klausīties kaut kādas kasetes. Es iekāpu gultā un pēkšņi izjutu ļoti spēcīgu vajadzību ieslēgt kaseti, kurā runāja šī sieviete, par kuru līdz šim nekad nebiju dzirdējis. Es atceros, ka liekot uz ausīm austiņas izdzirdēju balsi, kura bija tik atšķirīga no citām – šī balss mani pilnībā pārņēma savā varā. Es noklausījos visu kaseti, tad izkāpu no gultas un visu nakti pavadīju lūgšanā. (C.M.K., Austrālija, 1999.gada augusts)
Man šķiet, ka par savām tuvajām attiecībām ar ikvienu Trīsvienības personu esmu parādā Vassulas saņemtajiem Jēzus un Trīsvienības vēstījumiem. Ar šo rakstu starpniecību es iemācījos pagodināt un mīlēt ikvienu no šīm personām. Piedzīvojot ienaidnieka uzbrukumus, „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos es saņēmu atpūtu un mierinājumu. Studējot Rakstus un svēto dzīves es sapratu, cik brīnišķīgi, vareni un personīgi Dievs darbojas Savu radību dzīvēs, un cik ļoti Viņam mēs interesējam – Viņš mūsu vidū sūtīja Savu Viendzimušo Dēlu, lai Jēzus par mums atdotu Savu dzīvību. (E.T.L., Meina, ASV, 1999.gada augusts)
Šī atklāsme par Dievu, kurš nemitīgi ir Savas radības klātbūtnē, vistiešākajā vārda nozīmē pilnībā pārmainīja manu dzīvi. Es sapratu, ka Jēzus mums vēlas atklāties kā Mīlestības un Žēlsirdības Dievs, kā tāds, kurš atdod par mums Savu dzīvību, Kurš dzīvo mūsu vidū un mūsos. Kopš tā mirkļa es nemitīgi smeļu spēku šajā atklāsmē, šī apziņa ir mainījusi manu domāšanas veidu, tā ir likusi izkristalizēties pilnīgi citām prioritātēm. Mana dzīve ir kļuvusi par lūgšanu, kura man palīdz Svētā Gara spēkā palikt Jēzū un Tēva rokās. (M.L.L-P., Kanāda, 1999.gada augusts)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus es aizsāku lasīt 1992. gada septembrī. Es biju presbiteriāņu baznīcas vecākais un biju ļoti aktīvi iesaistījies Bībeles sturdiju grupiņā. Tā kā gadiem ilgi biju pētījis Rakstus, tad nekavējoties sapratu, ka šī patiešām ir Kristus balss. Kad Jēzus sacīja Vassulai, ka vēlas, lai viņa mīlētu un godātu Viņa Māti, es sapratu, ka šie vārdi ir adresēti arī Man. Tā, sākot ar 1993.gada janvāri es sāku katru dienu lūgties Rožukroni un arvien vairāk pieaugt mīlestībā uz mūsu svēto Māti. Tomēr es jutu, ka es varu Viņu mīlēt arī esot presbiteriānis. Mūsu Bībeles studiju grupiņā mēs turpinājām lasīt vēstījumus un es sapratu, ka Kristus ir patiesi klātesošs Euharistijā (Jāņa 6). Tas mani pārsteidza un beidzot, 1994.gada oktobrī, es pateicu Jēzum „jā”! Pēc pieaugušo katehēzes programmas iziešanas es 1996.gada Lieldienās, 60 gadu vecumā beidzot nonācu pie ticības pilnības katoliskajā Baznīcā. Šis notikums vistiešākajā veidā ir saistīts ar „Patiesu dzīvi Dievā”. Es nekad neesmu bijis tik miera pilns un laimīgs. Es katru dienu eju uz Misi, vienreiz mēnesī (mēneša pirmajā piektdienā vai sestdienā) eju uz grēksūdzi un ar lielu prieku reizi nedēļā pavadu kādu laiku Vissvētākā Sakramenta priekšā. Es turpinu ik dienas lūgties Rožukroni un manī ir dziļa apziņa par to, ka Jēzus ir ar mani. Viss notikušais ir pateicoties tam, ko Jēzus vēstījumos mums ir mācījis par Rakstiem un Sakramentiem. (M.M., ASV, 1999.gada augusts)
Lasot vēstījumus un cenšoties dzīvot tā, kā to vēlas Jēzus, lūdzoties kopā ar draugiem, es esmu iemācījies neviem likt Dievu pirmajā vietā savā dzīvē, bet arī būt ļoti tuvās attiecībās ar Jēzu un Mariju. Es esmu saņēmis iedvesmu gavēt, esmu iemācījies bieži lūgt Svēto Garu, lai Viņš mani apveltītu ar Savām dāvanām. Viņu es vairākkārtīgi esmu piedzīvojis arī „Patiesas dzīves Dievā” aizlūgumu kalpošanas laikā un visa mana skepse ir pilnībā izzudusi. Es esmu raudājis gan no prieka, gan sāpēm, gan no apbrīnas par Dieva Mīlestību. (K.M., Atlanta, ASV, 1999.gada augusts)
Kad man uzdāvināja pirmo „Patiesas dzīves Dievā” sējumu, es biju samērā remdena katoliete, kura jau bija piemirsusi par Dieva baušļiem. Kā Dievs saka Vassulai – es biju dvēsele, kura „mirst tuksnesī”. Pirmo sējumu sāku lasīt tad, kad piedzīvoju savā dzīvē zināmas problēmas. Tas bija bezcerības, kārdinājumu un iznīcības laiks, kurā es pa ērto un plašo iemīto taciņu virzījos pretim bezdibeņa malai. Es nespēju atrauties no grāmatas – man visu laiku šķita, ka ir jātrupina lasīt. Es nokritu ceļos un skaitīju Rožukroni par visiem saviem ģimenes locekļiem un draugiem tā, it kā šonakt Dievs viņus varētu paaicināt atskaitīties par viņu darbiem. (P.M., Austrālija, 1999.gada augusts)
Man šie vēstījumi bija aicinājums pamosties. Es izlasīju tos no paša sākuma un tie man palīdzēja labāk saprast mana garīgā ceļa mērķi. Vēstījumi pārveidoja manu lūgšanas dzīvi – cerams, ka uz labo pusi, tie mani iedrošināja vairāk iedziļināties svēto dzīves aprakstos u.t.t. Vēstījumi mani iedvesmoja izlasīt Marijas Valtortas „Dieva – Cilvēka poēmu” un citus viņas darbus. Kopumā es ceru, ka šie vēstījumi mani ir darījuši par labāku kristieti, tie man ir palīdzējuši labāk izprast un iemīlēt manu katolisko ticību. (E.M., Kanāda, 1999.gada augusts)
Man šķiet, ka nav nekā, kas līdzinātos „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem. Tos lasot var saņemt tik lielu mierinājumu, tie ir spēcīgi, bet vienlaikus maigi, tie dāvā dzīvību un gaismu. Pateicoties vēstījumiem es esmu iepazinusi un iemīlējusi Debesu Tēvu, es tos vērtēju ļoti augstu. Man dažkārt šķiet, ka ar vēstīju starpniecību Jēzus pats ir ienācis manā dzīvē, lai vienmēr būtu ar mani. Bībele ir Dieva Vārds, savukārt „Patiesa dzīve Dievā” ir kā Dieva Vārds, kurš ir nācis virs šīs zemes mana labākā drauga izskatā, tikai šoreiz ne miesā, bet Garā, lai palīdzētu man dzīvot kā Dieva bērnam. Manā izpratnē „Patiesa dzīve Dievā” ir veids, kādā Dievs piepilda Savus apsolījumus. Viņš saka: „Es atvedīšu Savus ļaudis atpakaļ pie Sevis, Es tos mīlēšu no visas sirds un vairs nedusmošos uz tiem.” (Hoz 14, 4). (E.N., Zviedrija, 1999.gada augusts)
Kad es izlasīju „Patiesu dzīvi Dievā”, es sapratu, ka Jēzus vēlas, lai mēs ietu pie grēksūdzes. Viņš vēlas, lai mēs, kuri vēl to nedarām, Viņa dēļ lūgtos Rožukroni. „Vassula, vai Manis dēļ tu iemācīsies lūgties Rožukroni?” Es patiešām sajutu, ka šie vārdi attiecas uz mani un sāku lūgties Rožukroni. Šajā grāmatā Jēzus mūs iedrošina „ikvienā laikā vērsties pie Viņa Mātes…” Es iemācījos lūgties „Esi sveicināta, Marija” ikreiz, ka man ir vajadzīga palīdzība. (S.M.N., Kenija, 1999.gada augusts)
Ar vēstījumu starpniecību Jēzus atvēra manas acis uz vienotības jautājumu – Viņš man atklāja, cik ļoti Viņš cieš no kristiešu šķelšanās. Dievs mani vadīja, lai es spētu atzīt pāvestu par patieso Baznīcas vadītāju šeit, virs zemes un es konvertējos katoļu Baznīcā. Dievs mani apveltīja ar dziļu mieru un ar Savas brīnišķās Mātes starpniecību palīdzēja man atteikties no dažiem nopietniem grēkiem ar kuriem es pats nespēju tikt galā. (P.O., Zviedrija, 1999.gada augusts)
„Patiesa dzīve Dievā” man palīdzēja labāk iepazīt sevi, manu ģimeni, palīdzēja labāk izprast dažādu notikumu cēloņus. Viss, kas liek attīstīties cilvēka garīgajai domāšanai un dzīvei, noteikti ir Dieva iedvesmots. Progress ir pakāpenisks, tādēļ vienīgais, kā varu izskaidrot dažu negatīvo attieksmi pret vēstījumiem, ir tas, ka viņu dvēseles vēl nav gatavas pieņemt Dieva mācību. „Patiesa dzīve Dievā” palīdz man labāk apzināties Vissvētākās Trīsvienības klātbūtni, tā mani māca lūgties un sajust Dieva klātbūtni gan baznīcā, gan visur citur. Vēstījumi man ir palīdzējuši labāk saprast Svētos Rakstus. (K.O., Anglija, 1999.gada augusts)
Tas ir saistīts ar laiku, kad es sāku īpašā veidā godināt Fatimas Dievmāti (tas ir cits stāsts, tomēr arī tas ir saistīts ar vēstījumiem). Tieši tolaik es sāku lūgties Rožukroni, lai arī līdz šim man, kā protestantei, tas šķita neiespējami. Savu jēgu sāka iegūt arī 3 ikdienas lūgšanas, kuras Jēzus iesaka lūgties. Kopš tā laika viss sāka notikt tik ātri, ka man bija grūti turēties līdzi – izmainījās mana pieeja lūgšanai, manas attiecības ar Jēzu kļuva ļoti tuvas, lai arī pavisam nesen Viņš man šķita nesasniedzams. Agrāk es brīnījos, kā mēs spējam mīlēt Jēzu. Tagad, lūdzoties lūgšanu Vissvētākajai Jēzus Sirdij, es sāku lūgt garīgas žēlastības, piemēram – pilnīgu uzticēšanos Viņam, kā arī – lai manas acis, ausis un sirds tiktu atvērtas. Pēc šādām lūgšanām es vienmēr redzēju to augļus un vēl arvien katru dienu es sajūsminos par visām Dieva dāvātajam žēlastībām. (J.P., Malaga, 1999)
Pie draudzenes mājās redzētie videoieraksti ar Vassulas Rīdenas konferencēm mani atgrieza katoliskajā Baznīcā. Nevarētu teikt, ka tas notika tieši caur vēstījumiem, jo biju lasījusi tikai pusotru sējumu, tomēr tas viss kopumā man palīdzēja pieņemt pāvesta autoritāti un Jaunavu Mariju – līdz tam šie divi jautājumi man nebija ļāvuši pieņemt katolicismu. (M.P., ASV, 1999.gada augusts)
„Patiesa dzīve Dievā man iemācīja sarunāties ar Jēzu, bet pats galvenais – klausīties Viņā, būt dzirdīgākam pret Viņa balsi, kura mani vienmēr ir uzrunājusi. Šī balss man ir ļāvusi saredzēt visas žēlastības, kuras Viņš man ik dienas dod. „Patiesa dzīve Dievā” man ir ļāvusi sajust gan sirdī, gan miesā Jēzus agoniju – to es kopā ar Viņu izdzīvoju ik dienas lūdzoties Rožukroni. „Patiesa dzīve Dievā” ir Mūsu mūžīgā Tēva Mīlestības himna visai cilvēcei. Paldies Tev, Jēzu, par Taviem mīlestības darbiem. (P.P., Kanāda, 1999.gada augusts)
Šodien (1999.gada augustā) man ir 35 gadi. Mana divgadīgā dēla dēļ, kurš ir ļoti kustīgs, es vairs neapmeklēju Misi katru dienu, bet gan tikai svētdienās vai īpašos gadījumos. Es regulāri eju pie grēksūdzes un katru dienu lūdzos. Man diezgan veiksmīgi izdodas trešdienās un piektdienās gavēt uz maizes un ūdens. Cenšos ikdienā teikt Kungam „jā” un mīlēt, cik vien to spēju un kā Viņš to vēlas. Tagad es ticību izprotu ar sirdi un piekrītu mūsu pāvestam Jānim Pāvilam II. „Patiesa dzīve Dievā” bija spēcīgs pagrieziena punkts gan man, gan manai ģimenei – tā lika mums visiem pievērsties tam, kas ir visbūtiskākais un par to es esmu pateicīga Kungam. (N.S., Kvebeka, Kanāda, 1999.gada augusts)
Tiku audzināts katoliskā garā un vienmēr esmu bijis praktizējošs kristietis, tomēr nāvīgs grēks, kuru nebiju izsūdzējis grēksūdzē, bija notrulinājis manu garīgo redzi. Kad biju izlasījis „Patiesas dzīves Dievā” pirmo sējumu, es pirmo reizi pēc daudziem gadiem atkal aizgāju pie grēksūdzes. Kopš tās dienas esmu saņēmis daudzas žēlastības. Pati galvenā ir STINGRA pārliecība, ka mēs dzīvojam mūsu m mīlošajam Radītājam un – ka mūsu vienīgais mērķis ir Debesis. Viss pārējais ir sēnalas. (B.S., Misūri, ASV, 1999.gada augusts)
Agrāk es uzskatīju, ka neesmu viena vienīga Kunga skatiena cienīga, tomēr ar Vassulas pierakstīto vēstījumu starpniecību es izdzirdēju Kungu man sakām: „Es tevi mīlu.” Tagad es gandrīz ik dienas eju uz misi un man patīk lūgties Rožukroni – tādā veidā man ir aizsākušās daudz tuvākas attiecības ar Kungu, tās mani piepilda vairāk nekā es jebkad būtu varējusi cerēt, Viņš man redzamā veidā parāda, ka mīl mani ar greizsirdības pilnu mīlestību. Ir mainījies mans skatiens uz draudzību, Kungs ir uzvarējis manu sirdi un es ne par ko pasaulē negribētu vairs dzīvot bez Viņa. (M.J.S., Kanāda, 1999.gada augusts)
Vassula mani pārliecināja uzreiz – neviens nebūtu spējis „izzīst no pirksta” kaut ko tik skaistu un tīru. Viņas grēcīgums, pazemība un godīgums liecināja paši par sevi. Viņas cīņa par ticību, cerību, mieru un mīlestību bija ļoti aizkustinošas – Svētais Gars un Jēzus bija klātesoši šajos vēstījumos. Tajos bija arī Dievs Tēvs un Viņa meita Marija – Viņa Dēla Mātei un Svētā Gara līgava. Es sāku darīt to, ko Svētais Gars lūdza darīt Vassulai, es sāku lūgties Jēzus ieteiktās lūgšanas, lasīt Viņa diktēto baušļu izskaidrojumu un praktizēt savā ikdienas dzīvē Svētā Gara dāvanas. (V.D.S., Nīderlande, 1999.gada augusts)
Visi svētie ir mācījuši praktizēt ikdienas dzīvē Svētā Gara klātbūtni. Tomēr tas veids, kādā ir tikusi vadīta Vassula palīdz mums rīkoties līdzīgi, bet piezīmju burtnīcās pierakstītais palīdz mums ieskatīties viņas mistiskajā pieredzē. Tās mums arī palīdz vairāk censties mīlēt Kungu un gaidīt uz Viņa iedvesmu. (D.S., Austrālija, 1999.gada augusts)
Vassulai runājot es jutu, ka mans skatiens nedaudz aizmiglojas un acis pūlas turpināt skatīties Vassulā. Man ir ļoti grūti noformulēt to, kas notika. Es uz mirkli novērsu skatienu un tad atkal paskatījos Vassulas sejā – nekas nebija mainījies un man vēl arvien viņas seja šķita nedaudz izplūdusi. Tad es paskatījos uz apkārtējiem, tomēr vēl arvien redzēju to pašu miera pilno seju, kura turpināja lūkoties manī. Uz mirkli es notiekošo izskaidroju ar nogurumu – mēs bijām atbraukuši uz Kanādu no Teksasas un man šķita, ka manām acīm vienkārši ir nepieciešama atpūta. Ja godīgi – no šīs konferences es neko negaidīju, biju gribējis, lai mana mamma paklausās Vassulā. Es centos ieklausīties viņas vārdos, bet vēl arvien nesapratu, kas bija noticis. Pēc konferences mēs ar mammu uzsākām sarunu ar mums blakus sēdošo kundzi. Kamēr viņa sarunājās ar manu māti, es viņai ap kaklu pamanīju medaljonu un pavaicāju, kas tas ir. Kad viņa to pagrieza uz otru pusi es gandrīz vai nokritu uz ceļiem, jo ieraudzīju tieši to pašu tēlu, kuru biju redzējis Vassulas uzrunas laikā – tas bija Jēzus Vaigs. Es sāku raudāt, apsēdos stūrī un trīcot turpināju šņukstēt. Sākot ar šo mirkli mana dzīve izmainījās. To varētu aprakstīt tā, ka no melnbaltas mana pasaule pārvērtās krāsainā – es tiku ievests dziļākā garīgā līmenī. (L.S., ASV, 1999.gada augusts)
Kad no rītiem es lūdzos „Tēvs mūsu” lūgšanu, es vēlos, lai kādu dienu, tāpat kā Vassula, varētu Viņu nosaukt par „Abbu”. Lasot Etiopijas pareizticīgo baznīcas atzīto svēto dzīves aprakstus un izlūdzoties viņu aizbildniecību, es apbrīnoju viņu Mīlestību uz Radītāju un ilgojos, lai arī mana mīlestība būtu līdzīga viņu mīlestībai. Ikreiz, kad svinām sargeņģeļu svētkus, manī ir ilgas pagodināt Viņa Vārdu. Uztvēris nopietni mācības par Baznīcas vienotību, vakar es devos uz misi katoļu baznīcā, bet pēc tam – uz Rožukroņa lūgšanas grupu – jutu, ka bieži vien, pārāk koncentrējoties uz savstarpējām atšķirībām, mēs vairs nepamanām to, kas mūs vieno… Es jūtu, ka man priekšā ir vēl garš ceļš, tomēr nešaubos, ka vēstījumi man iemācīs respektēt Mīlestības likumus un atbrīvos mani no grēka. Slava Kungam, ka Viņš man ir atklājis „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. (Y.T., Etiopija, 1999.gada augusts)
Vēstījumu lasīšana un centieni dzīvot saskaņā ar tiem pilnīgi noteikti ir pats svarīgākais garīgais notikums manā dzīvē – es patiešām nepārspīlēju. Kungs ir kausējis manu sirdi, kuru līdz tam bija pārklājusi bieza grēku kārta. Mana sirds ilgojās pēc mīlestības, kuru pasaule vienkārši nespēja dot. Man ir ļoti mīloša un sirsnīga ģimene, tomēr grēka iespaidā es jutos iekšēji izolēta, manī bija izveidojusies tāda kā aukstuma sajūta. Man bija vajadzīgs Kunga mierinājums un man bija jādzird no Viņa, ka Viņš mīl tieši mani un, ka Viņš mani nekad neatstās. Arī agrāk es biju centusies augt garīgi, bet šī bija pirmā reize, kad tas notika tik personiskā veidā un es spēju atpazīt, ka tas patiešām ir Kungs. (C.T., Austrālija, 1999.gada augusts)
Kad kādu laiku biju lasījis vēstījumus, es sāku šaubīties par viņu patiesumu. Biju noskumis, ka dedzības pilnie mīlestības vārdi ar kādiem Jēzus vēršas pie Vassulas, neiemiesojas manā dzīvē. Man arī negribējās tikt tiesātam līdz ar tiem, kuri nav klausījušies Kunga vārdos, tādēļ es atdevu savas grāmatas kādam cilvēkam. Pēc kāda laika es jutu, ka Kungs mani aicina atgriezties un manī parādījās vēlme pārlasīt vēstījumus, sāku nožēlot, ka biju atdevis grāmatas. Tad atradu mājas lapu un sāku lasīt. Es centos atrast vēstījumos kļūdas un nolēmu, ka, tās atradis, es vairs neturpināšu lasīt, tomēr galvenais, ko atradu, bija brīnišķīga Dieva MĪLESTĪBAS un KLĀTBŪTNES sajūta. (S.U., Kanāda, 1999.gada augusts)
Lasot vēstījumus es pēkšņi atskārtu, ka identificēju sevi ar Vassulu. Kad izkusa viņas sirds, izkusa arī manējā, kad viņa priecājās, priecājos arī es. Kad viņa pārdzīvoja par Jēzu, arī es sāku pārdzīvot. Kad Vassula apraksta Jēzus smaidu, mana dvēsele arī sāka redzēt Viņu smaidām, bet mana sirds, domājot par to, izkusa. Darot ikdienas pienākumus, mans prāts pārdomāja Jēzus mīlestības pilnos Vārdus un pamazām es jutu, ka mana dvēsele dedzīgi ilgojas pēc Viņa un mana sirds pamazām paceļas Viņam tuvāk. Ak, cik brīnišķīga un vērtīga ir mūsu Dieva Mīlestība! Cik liels dārgums ir iespēja būt ar Viņu mūsu sirdīs! (R.V., Sidneja, Austrālija, 1999.gada augusts)
Ar Vassulu un vēstījumiem es iepazinos pirms trim gadiem un tie mani uzreiz aizskāra. Tie mani aizkustināja, jo Dievs ar to starpniecību šķita tik tuvs un reāls. Kad Vassula saka, ka Dievs tik ļoti ilgojas dzirdēt mūs sarunājamies ar Viņu, ka Viņa auss ir tik tuvu mūsu mutei, ka Viņš vārdu „Tētis” uzskata par vislielāko dārgumu – šķita, ka es redzu Viņu savā acu priekšā. Tomēr, pats galvenais – es sapratu, ka, ja Dievs šādā veidā izturas pret Vassulu, tad Viņš šajā pat mirklī tieši tāpat attiecas pret mani. Un es tam noticēju! (B.V., Zviedrija, 1999.gada augusts)
Mīlestības Himna piepildīja un pārvērta manu dzīvi – ar vēstījumu starpniecību tajā ir ienākušas ļoti daudzas žēlastības. Es biju atkritusi katoliete un pateicoties vēstījumiem es sapratu, ka man ir jāatgriežas patiesajā baznīcā. Tagad pats svarīgākais manā dzīvē ir lūgšana. Es katru dienu eju uz misi, vienreiz mēnesī – uz grēksūdzi, es pieņemu Kungu, adorēju, lūdzos par visām dvēselēm, gavēju un gandaru gan par saviem, gan par visas pasaules grēkiem. Es esmu sākusi saprast Rakstus – es tajos saredzu šo laiku zīmes gan pasaulē, gan baznīcā. (R.V., ASV, 1999.gada augusts)
Es gāju uz baznīcu, tomēr īpaši nepūlējos pievērst uzmanību tajā notiekošajam. Es apprecējos ar cilvēku, kurš bija šķīries un mans vectēvs man teica, ka tagad es nevaru pieņemt Komūniju, tomēr man tas nešķita īpaši svarīgi. 1996.gada maijā mana māsa iedeva man grāmatu, kuru viņai, savukārt, bija aizdevis kāds viņas draugs. Tas bija trešais vēstījumu sējums. Es sāku lasīt. Kad biju izlasījusi pirmās 20 lappuses, piezvanīja mamma un aicināja mani iet uz baznīcu. Dievkalpojuma laikā es pēkšņi aptvēru, ka Kungs patiešām bija tur klātesošs… Es sāku raudāt un kopš tā mirkļa izmainījās mans domāšanas veids. Es izlasīju visas grāmatas. Es zinu, ka nedrīkstu pieņemt Euharstiju un ciešu no tā, tomēr vienlaikus es zinu, ka Jēzus ir manā sirdī un man līdzās… Lai arī ārēji nenotika nekas īpašs, tomēr tagad es esmu pilnīgi cits cilvēks. (D.M.Z., Brazīlija, 1999.gada augusts)
Vēstījumi izmainīja manu dzīvi. Mēs ar vīru atgriezāmies baznīcā, pirmo reizi kopš ilgiem gadiem piegājām pie grēksūdzes un pieņēmām komūniju. Mēs cenšamies turpināt tā dzīvot, cik vien tas ir iespējams, lai arī, esot tikai cilvēki, mēs dažkārt pakrītam. Pamazām es sāku lūgties Rožukroni – dažkārt pat katru dienu, lai arī līdz pat šim brīdim man to ir grūti saprast. Grāmatas patiešām izmainīja manu skatījumu uz dzīvi. (M.B.A., Malta, 1999.gada septembris)
Es sastapos ar vēstījumiem pirms četriem vai pieciem gadiem – kopš tā laika esmu izlasījis visas grāmatas un bijis arī uz vienu no konferencēm. Šie vēstījumi, manuprāt, ir ļoti spēcīgi, tā patiešām ir Dieva Mīlestības himna cilvēcei. Es domāju, ka ikviens, kurš ir lasījis vēstījumus bez aizspriedumiem kā arī redzējis pašu Vassulu, nešaubīsies par viņas godīgumu un atdotību uzticētajai misijai. Vēstījumi man atklāja, ka mūsu Tēvs ir mums tuvāk, nekā mēs domājam un Jēzus spēj uzklausīt mūsu lūgšanas… Es sapratu, ka bezgalīgā visuma Radītājs un Uzturētājs spēj kļūt pavisam mazs, tuvoties Saviem mazajiem bērniem un atļaut tiem nosaukt Sevi par Tēvu. (L.A., ASV, 1999.gada septembris)
assulas saņemtie Kunga vēstījumi mainīja manu uzvedību. Mana sirds paplašinājās un spēja pieņemt visus kristiešus kā daļu no Kristus miesas, tā sāka daudz vairāk izjust un saskatīt Svētā Gara klātbūtni. Mana ticība kļuva daudz dziļāka. (L.A.A., Nairobi, Kenija, 1999.gada septembris)
Pirmo sējumu man izlasīt iedeva mana māsa. Kad ieraudzīju Jēzus attēlu uz grāmatas vāka, es to paņēmu, piespiedu pie sirds un sajutu kā visu manu ķermeni pārklāj zosāda. Es nespēju sagaidīt mirkli, kad beidzot būšu mājās un varēšu ķerties pie lasīšanas. Lasot vēstījumus es jutos tā, it kā Dievs un Jaunava Marija būtu man līdzās un sarunātos ar mani. Gan mana garīgā dzīve, gan lūgšana ir ļoti izmainījusies un kļuvusi saturīgāka. Ik dienas es saņemu no Dieva daudzas žēlastības un svētības. (M.A., ASV, 1999. gada septembris)
Kopš brīža, kad uzsāku lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, esmu saņēmusi daudzas žēlastības un zīmes – ja man tās visas būtu jāapraksta, liecība būtu nesamērīgi gara. Es zinu, ka neesmu pelnījusi nevienu no tām – viss ir saņemts no Dieva lielās Žēlsirdības. Vienkārši tagad, kad esmu saņēmusi žēlastību būt attiecībās ar ikvienu no Vissvētākās Trīsvienības personām, kā arī ar Vissvētāko Dieva Māti, es ļoti Viņus visus mīlu. Katru rītu pēc pamošanās un vakarā pirms gulētiešanas es Jēzum upurēju savu gribu. (E.A., Anglija, 1999.gada septembris)
Ar pirmā vēstījumu sējuma starpniecību es atklāju Dievu kā Personu, kā tuvu un mīlošu Draugu, kuram rūp manas dzīves vislielākie sīkumi. Es nespēju apstāties lasīt, es pārdomāju vēstījumus dienām ilgi. Nākamo mēnešu un gadu laikā es izlasīju arī visus pārējos sējumus! Tagad varu teikt, ka sākumā šie vēstījumi man palīdzēja saprast, kādā stāvoklī ir mana dvēsele – 1997.gada sākumā caur grēksūdzi es atguvu Dieva žēlastību. Tagad mana dzīve ir pilnībā izmainījusies: Dievs ir Viss un Viņam ir jābūt Visam, klusā lūgšanā es saņemu vislielāko prieku un mieru. Pat, ja ļoti cenšos, es vairs sevi nepazīstu – Kungs manā dzīvē dara brīnumus un es dziļi izjūtu, ka šī atjaunotne ir tikusi sēta ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu starpniecību, kurus es vēl arvien vērtēju ļoti augstu. (M.D., ASV, 1999.gada septembris)
Es nekavējoties nopirku pirmos vēstījumu sējumus un nespēju izteikt vārdos, ko izjutu, kad sāku tos lasīt. Vienīgais, par ko biju pārliecināta – tas patiešām ir Kungs, kas mūs uzrunā. Ar Vassulas starpniecību Viņš uzrunāja tieši mani, mana sirds aizdegās mīlestībā uz Jēzu un mūsu svēto Māti. Es sāku viņus iepazīt un saprast, cik ļoti esmu mīlēta. (L.B., Florida, ASV, 1999.gada septembris)
Aptuveni pirms sešiem gadiem mūsu ģimene izlasīja pirmo „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu sējumu un tā rezultātā notika gandrīz vai dramatiska mūsu ģimenes atgriešanās. Vispirms septiņi pieaugušie (mani vecāki, māsa, viņas vīrs, tante, māsīca un es pats) no visas sirds iemīlēja Kungu, bet pēc tam vēl trīs no mūsu ģimenes vīriešiem konvertējās katoļu Baznīcā. Mūsu mīļotais Kungs, kurš līdz šim šķita tik tālu, atvēra mūsu siržu un prātu durvis. Mūsu visu dzīvesveidi izmainījās. Arī mani Dievs dziedināja un daudzējādā ziņā izmainīja. Ja pirms atgriešanās es biju kristietis tikai vārda pēc, tad tagad ticība ir mana lielākā bagātība un es no visa spēka ikvienā dzīves situācijā cenšos rīkoties tā, kā būtu rīkojies Jēzus.
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos mani visvairāk aizkustina tuvības pilnais veids, kādā Tēvs, Dēls un Svētais Gars vēršas pie mums. Tagad esmu sapratusi, ko nozīmē, ka Dievs ir mūsu Tēvs, kurš rūpējas par mums, kurš mūs mīl un, pat, ja mēs to neredzam, vienmēr mums dod visu to labāko. (H.B., Austrālija, 1999.gada septembris)
Arī pirms vēstījumu lasīšanas es zināju, ka ikdienas lūgšana ir spēcīgs atbalsts, tomēr pēc tam, kad sastapos ar Jēzu „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos, es esmu iemīlējusi lūgšanu. Man sagādā prieku iespēja pavadīt laiku sarunājoties ar Jēzu un ieklausoties Viņā. Raksti ir kļuvuši par kaut ko nozīmīgu, tādēļ es tos lasu vairāk. Dievmāte, kurai gadiem ilgi nebiju pievērsusi uzmanību, ir kļuvusi par laipnu un mīlošu māti, par palīgu, viņa ir ar mani ikvienā dzīves dienā, viņa ir piemērs pazemības pilnai dievbērnībai un mātišķībai. Dzīvs ir kļuvis arī Jēzus Vissvētākajā Sakramentā – Viņu es uztveru kā Draugu. Pēdējo trīs gadu laikā es katru nedēļu stundu veltu Vissvētākā Sakramenta adorācijai – tā ir pati jaukākā stunda manā nedēļā. (E.B., ASV, 1999.gada septembris)
Pateicoties vēstījumiem manas attiecības ar Dievu lūgšanā ir kļuvušas stiprākas. Agrāk man Viņš šķita attāls, tagad es Viņu saprotu ar mīlestību, jo Viņš sūtīja Savu Viendzimušo Dēlu, lai Tas nomirtu manas pestīšanas dēļ. Es sajutu tādu piedošanu un mīlestību kā vēl nekad un tās dāvāja manai dvēselei līdz šim nepiedzīvotu atvieglojumu. Es mīlu savu Dievu. Arī Trīsvienība ir kļuvusi reāla – es nekad nespētu dzīvot bez Kunga Jēzus un Svētā Gara. Mana garīgā dzīve ir tiks skaista un dzīva, tā ir kļuvusi tikpat reāla kā mana fiziskā esamība. Manas domas visas dienas garumā vēršas pie Kunga, es vairs nespēju iztikt bez Jēzus un Viņa mātes Marijas. Es nebiju lūgusies Rožukroni kādus divdesmit gadus – tagad es pārdomāju tā noslēpumus un jūsu, ka „Viņi” patiešām ir mana ģimene. Savas dvēseles dziļumos es izjūtu sāpes par tām ciešanām, kuras nācās piedzīvot Jēzum un Marijai Krusta ceļa laikā. (L.B., ASV, 1999.gada septembris)
Vēstījumiem piemīt kaut kas ēterisks – tajos ir tik dziļa intimitāte un tie ir tik mīloši, ka sākumā es dažkārt tiem neticēju un pat jutos neērti. Kā gan Jēzus var mani tik ļoti mīlēt?! Maigums ir kaut kas ļoti skaists. Tā kā nāku no vides, kurā ir daudz vardarbības, es vēl arvien to apbrīnoju. Pamazām Kungs kļuva par manu pastāvīgo ceļabiedru un vistuvāko Draugu – tas notika saskaņā ar manu atvērtību Viņam, Viņš nāca pie manis tik, cik es Viņam to atļāvu. Mani pārsteidz tā cieņa, ar kādu Kungs pret mums izturas. Es domāju Viņš ar mīlestību un pazemību noliecas mūsu priekšā, lai sasniegtu mūsu līmeni un tikai tad sāk mūs mācīt un nodibina ar mums draudzības pilnas attiecības. (A.B., Fortvorsa, ASV, 1999.gada septembris)
Es nevaru pateikt precīzu laiku, kad aizsākās mana atgriešanās, tomēr viena lieta man ir skaidra – bez Vassulas vēstījumiem, kurus viņa saņem no Jēzus, es nekad nebūtu iepazinusi Kungu tādu, kāds Viņš ir, nedz arī Viņa lielo mīlestību uz cilvēci. Kad Vassula 1995. gadā apmeklēja Horvātiju, viņa liecināja arī Splitas pilsētā un viņas liecība atstāja uz mani dziļu iespaidu – kopš tā brīža es sāku lūgties no sirds un ieticēju Dieva mīlestībai. Kad pat mans vīrs sāka ticēt, tas man bija vēl viens pierādījums tam, ka Kungs Jēzus ar Vassulas starpniecību izlej pār mums daudz mīlestības un svētību. Lai Kungs ir slavēts mūžīgi mūžam! (Z.B., Horvātija, 1999.gada septembris)
Sieva pierunāja mani aiziet uz Splitas semināru. Starp Vassulas liecību un brīdi, kad beidzot sāku lasīt vēstījumus pagāja četri mēneši. Pirmajā dienā es grāmatu lasīju pirms gulētiešanas, nākamajā es to lasīju katrā brīvā brīdī, bet trešajā dienā es nokritu ceļos. Es turpināju lasīt vēstījumus un esmu izlasījis tos visus – tie vienmēr ir man blakus un es esmu kļuvis jauns cilvēks! Ir izmainījusies mana dzīve un attieksme pilnīgi pret visu, bet Dievs un Viņa pavēles tagad ir pirmajā vietā! (O.B., Horvātija, 1999.gada septembris)
Togad jūlijā mēs bijām aizbraukuši pie draugiem uz Kolorādo. Tieši tai laikā, kamēr mēs tur bijā, mūsu draudzenes tēvs izdarīja pašnāvību. Šis notikums atstāja ļoti postošu ietekmi uz viņu ģimeni, tādēļ kāds mūsu kopējais draugs – priesteris viņiem uzdāvināja „Patiesas dzīves Dievā vēstījumus”. Oktobrī viņi mūs atkal uzaicināja pie sevis. Mūsu draudzene zināja par mūsu ģimenē valdošajām problēmām un viņa bija tā, kas man pastāstīja par vēstījumiem. Viņa man teica, lai es aizeju viņas guļamistabā, apsēžos klusā vietā un izlasu pirmās piecas lappuses. Viņa teica, ka tas man sniegšot mierinājumu. Tai dienā, brīnišķīgā saules pielietā istabā Kolorādo kalnos Jēzus uzrunāja manu sirdi. Viņš nerunāja uz Vassulu, bet gan tieši uz mani… Kopš tās dienas Vissvētākā Trīsvienība ik dienas ir dāvājusi man nepieciešamo barību – dzīvības un mīlestības vārdus. Pirmo reizi savā mūžā es piedzīvoju Dieva mīlestību gan sevī, gan sev apkārt un saņēmu patiesu prieku. Tagad es atkal biju dzīva! Nedz padomdevēji, nedz psihologi nebija spējuši to, ko vienā mirklī izdarīja Visvarenākais Ārsts! (M.B., Kanāda, 1999.gada septembris)
Vēstījumi man palīdzēja atgriezties – tie man iemācīja, ka Jēzus/Svētais Gars vienmēr ir ar mani un man Viņi ir jāpiesauc ikvienā mirklī un vietā. Kad to darīju, rezultāti vienmēr bija pārsteidzoši. Otras svarīgākais ieguvums bija apziņa cik ļoti mēs esam mīlēti. Jēzus dziļās nopūtas, gaidot mūsu atgriežamies, kuras gandrīz vai līdzinās ubaga lūgumiem atkausēja manu sirdi. (C.B., Arizona, ASV, 1999.gada septembris)
Jo vairāk es lasu vēstījumus, jo mazāk vietas manā dzīvē ieņem atkarības. Jēzus ar Savu Mīlestības un Laipnības vārdu starpniecību patiešām mani dziedināja no tieksmes uz ļauno un no vēlmes baudīt visus iespējamās baudas. Es esmu izgājis atveseļošanās programmu, kuru dvēselei, kura Viņam to lūdz, var piedāvāt vienīgi Kungs. Kad biju izlasījis visus vēstījumus, dažu izcilu svēto un Baznīcas mācītāju darbus, kā arī svētās Gertrūdes no Helftas, kura ir minēta vēstījumos, rakstīto, es tagad izplatu labo vēsti par Jēzu Kristu, dāvinot pazīstamajiem, „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu grāmatas. (J.C., ASV, 1999.gada septembris)
Pēdējo trīs – četru gadu laikā es „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus esmu izdalījis visapkārt pasaulē visdažādākajiem cilvēkiem. Mani vienmēr pārsteidz tas iespaids, kādu šie vēstījumi vienmēr atstāj uz cilvēkiem, kā arī par tiem augļiem, kādus tie nes viņu dzīvēs. Kāda jauna sieviete, kura nekad iepriekš nebija dzirdējusi par „Kunga lūgšanu”, nesen man piezvanīja un lūdza, vai es viņai nevarētu sagādāt grāmatas – viņa, noskatījusies videolentē Vassulas liecību, bija nolēmusi kļūt par katolieti. (R.J.C., ASV, 1999.gada septembris)
Es dzirdēju, kā caur Vassulas balsi Jēzus mani aicina – tas man bija skaidrs tai pašā mirklī, kad izdzirdēju viņas balsi. Es atceros, ka viņa teica: „Jēzus saka – Manas avis dzird Manu balsi un to pazīst…” Tas bija Viņa aicinājums. Šie vārdi caururba manu sirdi. Nākamais, ko dzirdēju, bija: „Jūsu paaudze ir kritusi zemāk par Sodomu.” Šie vārdi mani paralizēja. Ne jau baiļu dēļ, bet gan tādēļ, ka es pēkšņi sapratu, ka esmu daļa no Sodomas un Gomoras. Es izslēdzu magnetafonu, iekāpu mašīnā un braucu uz Delftu, kas ir stundas brauciena attālumā no manas mājas. Atceros, ka visu laiku lūdzos „Tēvs mūsu” un „Esi sveicināta” lūgšanas… Kad nokļuvu fakultātē, sajutu, ka no manas galvas izplūst tāda kā smaržzāļu smarža – tai mirklī es padomāju, ka varbūt Jēzus ar kaut ko ir ieziedis manu galvu vai arī, ka tas ir mans sargeņģelis… Tas bija manas atgriešanās sākums. Ar vēstījumu starpniecību Jēzus mani ieveda jaunā dzīvē. (R.C., Alkmāra, Holande, 1999.gada septembris)
Tiešā „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu ietekmē aptuveni divu gadu garumā es piedzīvoju kaut ko līdzīgu medusmēnesim ar Kungu. Viss, ko lasīju par Kungu, mūsu svēto Māti, svētajiem u.t.t. Vassulai un man(!) doto vēstījumu ietekmē kļuva daudz skaidrāks. Lai varētu atlicināt vairāk laika lūšanai un lasīšanai, es pakāpeniski atteicos no agrāk tik iemīļotajām televīzijas programmām. Bieži vien vēstījumi man lika nomesties ceļos – tā bija mana pateicība par visu, ko Viņš ir darījis un Savā Mīlestībā uz mums turpina darīt. Manas lūgšanas kļuva vienkāršākas, personiskākas, maigākas – agrāk es pat nebūtu domājis, ka tas ir iespējams! Manī parādījās ilgas dalīties saņemtajās žēlastības – maigumā, kuru saņēmu savā sirdī un dziļajā aizkustinājumā, kuru regulāri piedzīvoju. Es vēlējos atbildēt Kunga un Dievmātes lūgumam vairāk lūgties un gavēt. Man tas šķiet neticami, tomēr pirms vēstījumu lasīšanas es nekad nebūtu iedomājies, ka Jēzus tik ļoti dedzīgi ilgojas pēc manas mīlestības! (C.H.C., ASV, 1999.gada septembris)
Kopš izlasīju pirmo „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu, mana ticība uz Dievu arvien vairāk nostiprinās, jo šajos vēstījumos es saskatu Viņa klātbūtni. Es esmu ļoti pateicīga Dievam, ka Viņš man ir ļāvis izlasīt visus vēstījumus. Dievs ir bijis ļoti labs gan pret mani, gan pret manu ģimeni un es nekad nespēšu Viņam pietiekami pateikties. (M.C., Austrālija, 1999.gada septembris)
Process aizsākās… Es sāku braukt uz 80 km attālo katoļu baznīcu (tā ir vistuvākā mūsu apvidū), aizgāju pie grēksūdzes, pieņēmu Komūniju un sāku skatīties uz lietām pilnīgi savādāk. Varētu teikt, ka patiesībā es biju ilgojies pieņemt sakramentus – es sāku domāt, kā tikt uz Misi vēl biežāk un kā lūgties svētās stundas laikā… Es sapratu, ka esmu atradis „Mājas…” Priesterim es teicu, ka esmu atgriezies sākotnējā punktā vienīgi tagad visu redzu pavisam savādāk. Mani agrākie priekšstati par baznīcu ir šķīstīti un manī mājo jauns, prieka un skaidrības, gars. Es sāku lasīt vēstījumus un tie mani atdzīvināja… (L.D., ASV, 1999.gada septembris)
Pavisam drīz pēc vēstījumu izlasīšanas es pievienojos „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupai – tikšanos laikā atdusa Svētajā Garā kļuva par regulāru pieredzi. 1999.gada aprīlī es kopā ar sešpadsmit citiem „Patiesas dzīves Dievā” locekļiem devos svētceļojumā uz Garabandāli. Tai pašā dienā tur notika aizlūgumi par dziedināšanu. Lūgšanas vadīja divi priesteri, kuru misija ir izplatīt vēstījumus (tēvs N. un tēvs Tonijs Salivans). Pēc šī vakara es pirmo reiz kopš daudziem gadiem sāku justies labi – es tiku atbrīvots no visām savām kaitēm. (P.D., Īrija, 1999.gada septembris)
1999.gada 26.jūnijā Eva Allena apmeklēja Ņūkāslu uz Tainas un tikšanās laikā demonstrēja video ar Vassulas konferenci (tā bija ierakstīta 1997.gadā, kad Vassula apmeklēja Kārdifu). Pēc tam notika diskusija, kurā man tika dota iespēja liecināt par brīnišķīgo Jēzus Vaiga fenomenu uz Vassulas sejas – es to redzēju videoieraksta laikā. Mati bija tādi paši, bet vaibsti mainījās un kļuva par Jēzus vaibstiem, tie līdzinājās Turīnas līķautam, vienīgi tie bija dzīvi un sludināja Viņa svētos Vārdus. Attēls bija melnbalts – ļoti skaidrs un dabisks. Bija tik brīnišķīgi Viņu redzēt un sajust Viņa svēto Klātbūtni tādā veidā saņemot pierādījumu vēstījumu dievišķajai izcelsmei. Šo fenomenu es novēroju visa videoieraksta laikā. (R.D., Lielbritānija, 1999.gada septembris)
Pagājušo ziemu, sērfojot internetā, es tajā uzdūros Vassulai veltītajai mājas lapai (Svētais Gars mani noteikti bija vadījis). Kad izlasīju pirmo grāmatu, zināju, ka vēstījumi patiešām ir Dieva dāvana. Es izprintēju vēstījumus un parādīju tos Paskālam (savam saderinātajam). Vēstījumi man palīdzēja saprast Vissvētāko Trīsvienību, pieņemt manu krustus un apjaust, cik žēlsirdīgs ir Kungs. Dievs man ir devis likteni un tagad, pateicoties vēstījumiem, es zinu, ka šis liktenis patiešām ir Viņa žēlastība. Kad palūkojos sev apkārt un redzu visus, kuri Viņu nepieņem, manu sirdi piepilda skumjas – šī sajūta manī kļūst arvien spēcīgāka un es katru dienu lūdzos par viņu atgriešanos. Tagad es arī labāk izprotu sakramentus. Agrāk es nespēju pieņemt, ka man mani grēki ir jāstāsta priesterim man labāk patika tos izstāstīt tikai Dievam. Tagad es labāk izprotu, kādēļ mums grēki ir jāizsūdz priesterim, es vienlaikus esmu sapratusi arī to, kādēļ tik svarīgi ir būt pazemīgākai… Grēksūdzē es ļoti spēcīgi izjūtu Jēzus klātbūtni! (M.J.D., Kanāda, 1999.gada septembris)
Nevarētu teikt, ka Vassulas grāmatas būtu mani „atgriezušas”. Tomēr es gribētu teikt, ka tās dāvā skaidrību par Dieva darbu mūsu laikos un labi parādā mūsu laikmeta būtību. Es nekad neesmu šaubījusies par vēstījumu patiesumu – man šķiet, ka tie ir iedvesmojoši un es vienmēr ļoti priecājos tos saņemt. (D.E., Viktorija, Austrālija, 1999.gada septembris)
Kad sāku lasīt, man bija ļoti grūti nolikt šo grāmatu pie malas. Bija sajūta, ka Jēzus un Marija uzrunā mani personiski – es piedzīvoju ļoti spēcīgu Dieva mīlestību, kura mani piecēla. Šī grāmata mani patiešām ir tuvinājusi Tēvam, Dēlam un Svētajam Garā. Kas attiecas uz Mariju – ar viņu man ir bijušas tuvas attiecības, kopš es sevi atceros. Tas ir manas mātes nopelns, kura mīlestību uz Dievmāti ielika manī vēl pirms biju sācis iet skolā. Vēstījumi man atklāja, cik ļoti Jēzus cieš grēku dēļ un cik ļoti tālu no Viņa ir tie, kuriem virs zemes vajadzētu pārstāvēt Dievu (garīdzniecība), un kā viņi maldina Dieva tautu. Šie vēstījumi ir stiprinājuši manas attiecības ar Dievu. (R.F., ASV, 1999.gada septembris)
Vēstījumi man tuvināja Euharistijai. Euharistija nav tikai simbols – man šai saistībā ir bijušas ļoti daudzas cīņas un es vēl arvien mācos to saprast. Vēstījumi mums ir parādījuši ko nozīmē tuvība ar Jēzu un, ka mēs varam nākt pie Viņa ar visam mūsu raizēm, lai arī kādas tās būtu – lielas vai mazas. (A.J.F., ASV, 1999.gada septembris)
Vēstījumi mani pārveidoja pilnībā. Tie ne vien atbrīvoja mani no agrākās grēcīgās dzīves, bet arī pilnībā izmainīja šo dzīvi – it īpaši to varētu attiecināt uz manu lūgšanu dzīvi. Pirmie vēstījumi mani aizkustināja tik dziļi, ka es tos spēju lasīt vienīgi Vissvētākā Sakramenta priekšā – tik liela bija mana pietāte pret Dieva teikto! Katru vakaru pēc darba es devos uz baznīcu, apsēdos Vissvētākā Sakramenta priekšā un „klausījos” (lasot), ko Kungs man vēlas pateikt. Tādā veidā es sāku iepazīt Jēzu, Viņa Sirds vistiešākajā vārda nozīmē aizdedzināja manējo. (O.G., Santjago, Čīle, 1999.gada septembris)
Kādas tikšanās laikā Geitersburgā es piedzīvoju, kā Kristus, tērpies garās, baltās drānās, nostājās Vassulas vietā. Vēlāk es par to pastāstīju savai māsai – izrādās kāds viņas paziņa bija piedzīvojis to pašu. Tai pašā vakarā, metoties krēslai, saule ne vien sāka mirdzēt, bet arī „dejot” augšup un lejup, bet pēc tam – no vienas malas uz otru. To redzot, es nokritu ceļos. (J.G., ASV, 1999.gada septembris)
Visvairāk mani aizkustināja tas, ka Tēvs žēlojās Vassulai par to, ka Viņa bērni Viņu nepazīst, Viņu nemīl un pat baidās no Viņa, ka tie lūdz Jēzum, lai Tas viņus pasargātu no Viņa. Kad Vassula nolasīja šos vārdus, dzirdot, ka Tēvam sāp mūsu nepareizais priekšstats par Viņu, es piedzīvoju dziļas skumjas. Arī es, tādēļ, ka gadiem ilgi man tas tika stāstīts, ticēju, ka Viņš ir Dievs, kurš ar zibeņiem un uguni gatavoja sodīt cilvēci, ja tā novērsīsies no Viņa… Kad dzirdēju Vassulu izrunājam Tēva teikto, manas jūtas pret Viņu izmainījās un kopš tā laika es cenšos būt ar Viņu mīlestības pilnās attiecības. Es sludinu citiem par Viņa Mīlestību un pūlos atvest pie Viņa gan manus bērnus, gan arī citus tuviniekus. (L.G., Ņujorka, ASV, 1999.gada septembris)
Atskatoties uz pagājušajiem pieciem gadiem un cenšoties saprast, kas ir tas visbūtiskākais, kas ir noticis manā garīgajā dzīvē, man ir grūti to nodefinēt un tikai Kungs zina, kas ir noticis. Tomēr man pašam šķiet, ka esmu saņēmis un vairāk novērtējis paklausības garu – paklausību Dieva likumiem, pavēstam, Baznīcai… Esmu sapratis, cik svarīgi ir būt mazam, lai Viņš manī varētu kļūt Viss. Gadiem ilgi man šķita, ka esmu ļoti gudrs, bet Baznīca dažādu iemeslu dēļ, bija galīgi novecojusi. Pavisam īsā laikā, lai arī neuzskatu sevi par konservatīvu, es kļuvu par ļoti uzticamu katoli, sāku saprast, kādēļ ir tik svarīgi paklausīt pāvestam un Baznīcas magistērijai, es sapratu, kādēļ Baznīca par dažiem jautājumiem uzskata tā un ne savādāk. (V.G., Ņujorka, ASV, 1999.gada septembris)
Mana atgriešanās sākās pēc Vassulas liecības, kuru dzirdēju 1996.gada novembrī. Ta mani ļoti aizkustināja. Drīz pēc šī vakara es devos uz grēksūdzi, uz kuru nebiju bijis vairāk kā 15 gadus. Es iemācījos lūgties Rožukroni, sāku iet uz misi gan svētdienās, gan darba dienās. Ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu starpniecību es sāku ilgoties pēc tuvākām attiecībām ar Dievu, es sāku ilgoties pēc augstākās ticības un mīlestības pakāpes - savas gribas pakļaušanas Viņa gribai. Ar vēstījumu starpniecību es noticēju Dieva bezgalīgajai mīlestībai uz mums. (A.G., ASV, 1999.gada septembris)
Es esmu pateicīga Dievam, ka Viņš ir iedvesmojis šīs grāmatas, šie vēstījumi mani ļoti stiprināja. Biju normāla katoliete arī līdz šim, bet, man šķiet, ka tagad esmu kļuvusi labāka, jo šķiet, ka vēstījumi atklāj DIEVU, kāds Viņš ir mūsu laikos. Pār mani nav nākusi kāda īpaša apgaismība, bet man šķiet, ka ar katru dienu, lai arī es dažkārt pakrītu, es cenšos kļūt labāka. Es apzinos, ka šī liecība nav pati aizraujošākā, bet tomēr vēlējos pateikt, ka vēstījumi man ir ļoti palīdzējuši. (K.J.G., ASV, 1999.gada septembris)
Visu Vassulas uzstāšanās laiku es jutu rožu smaržu, lai arī pie man blakus esošās Dievmātes statujas bija nolikti pilnīgi citi ziedi. Starpbrīdī es par pieredzēto pavaicāju savai blakussēdētājai un viņa man atbildēja, ka tā ir liecība par Dievmātes klātbūtni – Marija pavada Vassulu ikvienā viņas misijā. Es ticu, ka tā patiešām ir Marija, jo nekad nebiju sajutusi tik skaistu smaržu. (K.G., ASV, 1999.gada septembris)
Ar vēstījumiem mani iepazīstināja tēvs Henrijs Bordo. Tas notika 1991.gadā, Ostinā, Teksasas štatā. Pats svarīgākais šo vēstījumu iepazīšanas moments ir tas, ka es sāku izjust Dieva tuvumu un to, ka Viņš patiešām ir visur. Es izaugu ar Domu, ka Dievs ir tālu, kaut kur kosmosā un noteikti ir pārāk aizņemts, lai pievērstu uzmanību manām mazajām problēmām. Es nepagurstu dalīties šajā pieredzē ar citiem – es par to sludinu gan bērniem, gan pieaugušajiem, jo Dieva tuvums ir kļuvis par manas dzīves realitāti. (M.D.B., Graba, Teksasa, ASV, 1999.gada septembris)
Es neteiktu, ka mana dzīve pirms „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu iepazīšanas bija izlaidīga, tomēr man patika izklaidēties, baudīt miesas priekus un daudz runāt. Rožukronis man bija izrotājums mašīnas priekšējam stiklam. Kad sāku lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, sāku arī apzināties par tuvības pilnajām attiecībām, kuras Vassulai ir ar Kungu, Viņa interesi par ikvienu viņas dzīves sīkumu. Man ir grūti pieņemt tuvību, jo nāku no šķirtas ģimenes – emocionālā un fiziskā vardarbība bija krietni nomākusi manu spēju just. Līdz ar vēstījumu izlasīšanu sākās arī mani patiesības meklējumi. (R.H., Zambija, 1999.gada septembris)
1992.gadā katoļu žurnālā uzdūros nelielam rakstam par kādu grieķu pareizticīgo, Vassulu Rīdenu, kura gatavojas apmeklēt Austrāliju, lai liecinātu par vēstījumiem, kurus viņa saņem no „Dieva”. Mani visvairāk aizskāra neliels Kunga rokraksta fragments – tas patiešām bija „no Debesīm”. Man noteikti bija tur jānokļūst un jādzird, ko Viņš saka. Man bija rūpīgi jāizplāno ceļš, jo mana vecā māte dzīvo ar mani un es nevarēju īpaši ilgi uzkavēties pilsētā. Tā bija vislaimīgākā diena manā dzīvē, jo es no tikšanās atgriezos ar diviem „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu sējumiem un mana dzīve izmainījās. Es biju tik laimīgs! Es nemitīgi turpinu lasīt vēstījumus – šķiet, ka esmu tos izlasījis kādas sešas reizes. Šie vēstījumi ir manas dzīves prieks. Es atkal esju pie grēksūdzes, eju uz misi un katru dienu lūdzos, jo Kungs ir mana dzīve, mans Prieks un mana vienīgā mīlestība. (J.H., Austrālija, 1999.gada septembris)
Tikai pēc tam, kad biju izlasījis jūsu vēstījumu, es spēju noticēt… Tagad es vairs necenšos izprast kāpēc, es vienkārši pieņemu, ka Dievs vēlas, lai es mīlētu Viņu, Jēzu un Mariju. Es cenšos katru dienu iet uz Svēto Misi un pieņemt Jēzu Vissvētākajā Sakramentā. Cenšos katru dienu lūgties Rožukroni un pirms uzsākt darīt ko citu, katru rītu es lūdzos lūgšanas dievišķajai Žēlsirdībai un veltu sevi Vissvētākajai Jēzus Sirdij. Es lūdzos arī 3 lūgšanas, kuras Jēzus ir ieteicis lūgties. Es tikai vēlētos pateikt, ka lūgšana ir kļuvusi par vissvarīgāko lietu manā dzīvē – es vēlos, lai Jēzus būtu pirmajā vietā un esmu pārliecināts, ka Māmiņa Marija dzird mūsu lūgšanas. (B.H., Kanāda, 1999.gada septembris)
Šeit jums raksta pareizticīgo ģimene no Bukarestes. „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus mēs iepazinām 1994.gadā – kāda grieķu katoļu mūķene mums iedeva kaudzīti ar „Stella Maris” žurnāliem, kurā šie vēstījumi bija publicēti. Līdz šim Jaunavas Marijas parādīšanās un vēstījumi ir UZTURĒJUŠI MŪS DZĪVUS, visas šīs Debesu manifestācijas ir palīdzējušas mums kļūt par labākiem kristiešiem un iemīlēt mūsu ticību, tās ir atvērušas mūsu sirdis. (L.I., Rumānija, 1999.gada septembris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ļāva man saprast, ka Dievs ir reāls, jo vēl mūsdienās Viņš turpina sarunāties ar kādu. Ticība var būt ļoti radikāla un nesaņemt atbildi. Es domāju, ka ne ar ko neatšķirot no Toma, kurš šaubījās par Kunga patiesumu, lai arī dzīvoja apustuļu laikos. (G.K., Austrālija, 1999.gada septembris)
Ja „Patiesa dzīves Dievā” ir kļūda, tad kurp es dodos? Mana lūgšanu dzīve ir pārcietusi manāmas izmaiņas – es katru dienu eju uz svēto misi, reizi mēnesī eju uz grēksūdzi un man patīk pavadīt laiku Vissvētākā Sakramenta klātbūtnē. Es neesmu pievienojusies tiem, kuri mūsdienās tikai „svin Liturģiju” – manā izpratnē mise ir Kalvārija upura aktualizācija un nevis tikai piemiņas dievkalpojums. Es vairs nestrādāju svētdienās un dzīvoju daudz mierīgāk. Es esmu veltījusi savu dzīvi Vissvētākajai Jēzus Sirdij un Bezvainīgajai Marijas Sirdij. (A.K., Jaunzēlande, 1999.gada septembris)
Es atkal atvēru Vassulas grāmatas un 1994.gada vasarā atradu Dieva mieru. Katru vakaru es lasīju viņas grāmatas un aizmiegot izjutu tādu prieku, kādu līdz šim nebiju izjutis, bet pamostoties es zināju, ka Jēzus ir man līdzās. Es visu dienu sarunājos ar Jēzu un 4 – 5 reizes nedēļā gāju uz adorācijas kapelu – bija tik viegli just Dieva klātbūtni un Viņa mīlestību. Pat apkārtējie ievēroja sirdsmieru, kurš manī bija iemājojis. Es nešauboties varu teikt, ka tajā vasarā es caur Jēzus vēstījumiem saņēmu mieru… Lai arī man gadās piedzīvot sausuma periodus, kopš tā laika mana lūgšanu dzīve turpina uzplaukt. Es arī ik dienas eju uz svēto Misi. (S.K., ASV, 1999.gada septembris)
Mani ļoti iespaidoja paši vēstījumi, tomēr es nebiju gatavs tam, ko ieraudzīju. Trīs reizes pēc kārtas Vassula pacēla galvu un trīs reizes pēc kārtas es viņas sejas vietā ieraudzīju Jēzus Vaigu. Katru reizi tas turpinājās līdz mirklim, kad viņa atkal pagrieza savu galvu uz skatuves pusi. Tajā mirklī mani tas nemaz nepārsteidza, atceros, ka tikai padomāju, cik neparasti ir redzēt vīrieša seju un dzirdēt sievietes balsi – es patiešām neapjautu redzētā nozīmi. Jēzus seja līdzinājās tai, kas ir attēlota uz „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu vākiem, vienīgi matu vietā zaigoja kautu kas līdzīgs zeltītam nimbam. Pa īstam notikušo es apzinājos tikai nākamajās dienās. (J.K., Saratoga, 1999.gada septembris)
Vassulas sarunas ar Jēzu man palīdzēja sajust Kungu jaunā veidā – Viņš kļuva dzīvs. Tagad es vienmēr domāju par Viņu kā par dzīvu un reālu Dievu. Viņš vairs nav tikai pagātnes tēls, kurš atgriezīsies laiku beigās, lai tiesātu pasauli. Viņš ir ar mums ikvienā mūsu dzīves dienā, Viņš cenšas sapulcināt vienā ganāmpulkā Savas izkaisītās avis, Viņš nekad nepadodas. Viņš vēl arvien ļoti cieši no cilvēku neuzticības un vienaldzības pret Viņa darbiem. (H.K., Jeruzaleme, 1999.gada septembris)
Izmainījies ir lūk, kas: tagad es daudz uzmanīgāk ieklausos mises Evaņģēlija lasījumos un saņemu no tiem daudz vairāk nekā agrāk. Manī ir ilgas daudz dziļāk iepazīt Tēvu (Abbu) un man ir daudz vieglāk stāstīt par Dievu un Viņa neparasto labestību un mīlestību citiem. Es arvien vairāk apzinos, kāds bezdibenis ir starp manu gribu un Dieva gribu, un es cenšos dzīvot pēc iespējas saskaņā ar Viņa gribu. (G.K., ASV., 1999.gada septembris)
Šo „Mīlestības Himnu” man uzdāvināja mans mīļotais onkulis – jutos kā bērns, kurš savā dzimšanas dienā saņem ļoti īpašu dāvanu. Jo vairāk es lasīju, jo vairāk es iemīlēju Jēzu. Es sāku veltīt vairāk laika lūgšanai un mana sadraudzība ar Kungu kļuva arvien ciešāka. Es par Viņu domāju no rīta, pusdienās, vakarā un pat miegā… Es patiešām no jauna iepazinu Jēzu, tomēr šoreiz daudz mīlošākā un tuvākā veidā. (P.K., Ontārio, Kanāda, 1999.gada septembris)
Esmu no Bosnijas. Manā ģimenē visi ir musulmaņi, tomēr neviens ticību nepraktizē. Es ļoti lepojos, ka esmu ateiste, tātad – brīva! 1997.gadā, pēc dažu gadu neredzēšanās, mani apciemoja mana skolasbiedrene Marija Dragiča, kura man atnesa „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus – viņa bija atbildīga par to tulkojumu… Sākusi lasīt, es gandrīz uzreiz iemīlējos vēstījumos… Es nekavējoties sāku apmeklēt svētdienas skolu un tā paša gada Lieldienās saņēmu Kristību. Pie tam – ne tikai es! Nokristījās arī mans brālis (viņš pasūtīja visas „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu grāmatas), mana meita, mans brāļa dēls un viņa draudzene, tātad – no mūsu ģimenes mēs bijām pieci cilvēki! 1998.gadā nokristījās arī mans dēls un viņa draudzene, kuri pēc tam arī salaulājās baznīcā. Dievs pār mums patiešām ir izlējis Savas svētības un Sakramentu žēlastību! (E.K., Zagreba, Horvātija, 1999.gada septembris)
Jo vairāk lasīju, jo vairāk izjutu, cik vēstījumi savā būtībā ir patiesi. Tāpat kā Vassula, es raudāju par maniem grēkiem, par manu remdenību un nejūtību pret Dievu. Es apzinājos, cik ļoti esmu Viņu aizvainojusi. Šodien es varu liecināt, ka mana īstā atgriešanās pie Kunga ir notikusi ar Vassulai doto vēstījumu starpniecību. (C.K., Francija, 1999.gada septembris)
Lasot vēstījumus es daudz dziļāk pieņēmu to faktu, ka Dievs mīl pat mani… Lai arī dažkārt man nākas to sev atgādināt. Viņš vēlas dziļas, personiskas attiecības ar ikvienu no mums, mēs katrs esam Viņam svarīgi… Vassulas liecības laikā Pīterboro, Ontārio provincē, Jēzus divas reizes un dažiem mirkļiem lika pazust Vassulas sejai. Man bija grūti noticēt un es ļoti ilgi par to nevienam nestāstīju… „Patiesa dzīve Dievā” padziļināja manu ticību, tā to ir bagātinājusi un darījusi personiskāku. Mana sirds ilgojas pēc Baznīcas vienotības, pēc vienota Lieldienu svinēšanas datuma un Krievijas atgriešanās… Es ilgojos, lai Dievs visiem kļūtu viss. „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir ieveduši mani dziļāk Vissvētākās Trīsvienības, Marijas un Jāzepa kā arī visu eņģeļu un svēto noslēpumā. (R.L., Ontārio, Kanāda, 1999.gada septembris)
Sāku lasīt vēstījumus un jutu, kā manā dzīvē ienāk arvien dziļāks miers. Es turpināju sarunāties ar Kungu un mācījos „klausīties” Viņā. Ir bijušas reizes, kad esmu šaubījies par notiekošā patiesumu, par to, ka tas patiešām ir Kungs un nevis mans prāts, kurš rada atbildes uz maniem jautājumiem. Tomēr miers, kurš mani piepilda pēc ikvienas lūgšanas, izkliedē šaubas. (V.L., Austrālija, 1999.gada septembris)
Vēstījumu ietekmē ir nostiprinājusies mana lūgšanu dzīve – es cenšos sekot Jēzus padomam un pievērst uzmanību ikvienam vārdam, ko izrunāju lūgšanas laikā. Tagad es lūdzos daudz lēnāk. Pirms iepazīšanās ar Jēzus Mīlestības Himnu man bija paradums lūgties stundu dienā – es lūdzos par dvēseļu pestīšanu un par svētajām dvēselēm. Tagad es lūdzos aptuveni trīs ar pusi stundas dienā un izmantoju arī lūgšanas, kuras Jēzus ir diktējis Vassulai. Katru dienu es uzupurēju Dievam savu gribu, jo Jēzus ir vēlējies, lai mēs ikviens to darītu… (E.L., Austrālija, 1999.gada septembris)
Kaut kas vai kāds mani pamudināja vēlreiz paņemt grāmatu un to pārlasīt, un es vairs nespēju no tās atrauties. Mani pie tām „pienagloja” Dieva mīlestība uz Vassulu un mums, Viņa bērniem. Pēkšņi savādākā gaismā – svētā un tīrā mirdzumā – es ieraudzīju Jēzus un Marijas bezgalīgo mīlestību. Šķita, ka tā no grāmatas lappusēm „ielec” tieši manā sirdī. Tad es sāku lūgties Rožukroni tā, kā vēstījumi mūs uz to aicina. Sākumā man bija grūti palūgties pat vienu noslēpumu, bet pamazām kļuva vieglāk. Pagāja vairāk mēneši, kamēr iemācījos lūgt vienu Rožukroņa daļu. (J.M., Austrālija, 1999.gada septembris)
Man patīk lasīt vēstījumus, jo tie patiešām ir iedvesmoti. Tie ir uzrakstīti Kristus stilā – vienkārši un saprotami. Es jūtu, ka mana atgriešanās vēl nav pilnīga – tā ir, kāda ir, bet tieši tas padara šo ceļu vēl aizraujošāku. Tā ir kā uzkāpšana kalnā – jūs uzkāpjat vienā virsotnē, lai saprastu, ka aiz tās jūs gaida citas. Vassulas uzstāšanos esmu redzējis vienreiz, Karfinā, un mani ļoti iespaidoja gan viņas teiktais, gan vienkāršība. (N.M., Skotija, 1999.gada septembris)
Es vēlreiz paņēmu grāmatu „Mans eņģelis Daniels”… Es to lasīju un lasīju, un td es raudāju… Tad sāku mājas lapā lasīt vēstījumus – šķiet, ka tie bija uzrakstīti tieši man. Jēzus teiktie vārdi ir tik patiesi – es Viņu iepazinu labāk un sāku vairāk mīlēt. Es zinu, ka mana mīlestība uz Viņu vēl arvien ir nepilnīga, bet līdz šim Viņš mani ir apveltījis ar visu, ko biju Viņam lūgusi, tādēļ zinu, ka arī mana mīlestība pieaugs. Es atkal eju uz misi un mani ļoti aizkustina tajā notiekošais. Es atkal lūdzos un esmu laimīgāks tad, ja spēju bieži atcerēties par Kungu. (M.van den M., ASV, 1999.gada septembris)
Es biju noguris, slims un jutos Dieva atstāts. Tieši tajā dzīves periodā manās rokās nonāca „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu grāmata un mana dzīve pārvērtās. Es tūlīt pat atpazinu Jēzus balsi, es sapratu, ka esmu Dieva sēkla, es zināju, ka esmu nācis no Viņa. Es biju tik ļoti ilgojies sadzirdēt Viņa balsi un uzzināt, ko Viņš domā par šo paaudzi. Es varu teikt, ka vēstījumu grāmatas es burtiski „apriju”… (F.M., Sanfrancisko, ASV, 1999.gada septembris)
Manī nav šaubu, ka, lasot Vassulas pierakstīto, esmu saņēmusi ļoti daudz. Viņa man ir palīdzējusi ieraudzīt un sadzirdēt Jēzu tā, kā nekad pirms tam man tas nebija izdevies. Vēstījumi ir pārsteidzoši tāpēc, ka atklāj Jēzu reāli tāds kāds Viņš bija un ir. Vassula man ir ļoti palīdzējusi būt attiecībās un lūgt Kungu. Pateicoties vēstījumiem mana dzīve patiešām ir izmainījusies un tagad es esmu tuvāk Kungam. Tā bija pirmā reize manā mūžā, kad es dziļi un no sirds izlasīju kāda vizionāra atklāsmes un biju ļoti, ļoti aizkustināta. (D.G.M., Betlēme, ASV, 1999.gada septembris)
Es biju brīvdienās Anglijā, kad man radās izdevība izlasīt Jēzus komentētos 10 baušļus. Es biju šokā un man bija kauns par sevi, kad sapratu, cik ļoti esmu grēkojusi pret Dievu pati to neapzinādamās. Pirms „Patiesas dzīves Dievā” manas zināšanas par baušļiem bija nulles līmenī. Biju pārsteigta, ka bauslim „Tev nebūs nokaut” var būt tik daudz aspektu un to nepārkāpj vienīgi nelabojami slepkavas. Lasot plāno grāmatiņu, es atmodos un sāku sistemātiski sekot piedāvātajai brīnišķīgo mācību programmai. Šķita, ka tā ir uzrakstīta tieši man un tādā veidā, kā man tas ir vajadzīgs. Gribētos, lai Vassulas vēstījumus mācītu arī baznīcā! (C.H.M., Šveice, 1999.gada septembris)
Pārsteidzoši, bet vēstījumi mani uzrunāja uzreiz – es zināju, ka tas patiešām ir Dievs. Vairākas stundas es pavadīju neatslābstošā koncentrācijā un piedzīvoju ļoti spēcīgas izjūtas no kurām dažas man līdz šim nebija pazīstamas. Es sāku saprast, ka esmu atšķirta no Jēzus savu grēku dēļ un Viņam to dēļ ir nācies ciest… Es sāku saprast, ka esmu tikpat vainīga kā tie, kuri Jēzu kronēja ar ērkšķiem. Mani pārņēma skumju asaras – es vēlējos paklausīt rakstītajam un gandarīt tieši tā kā Viņš to lūdz – es vēlējos kļūt par uzticamu bērnu. Viņa mīlestība uz grēciniekiem piepildīja mani ar sajūsmu – kad dzirdēju Viņa aicinājumu uz atgriešanos, es zināju, ka tas tik tikko ir piepildījies šajā istabā, kurā es lasīju Viņa vēstījumus. Šis bija vissvarīgākais manas dzīves notikums, īsts brīnums. (V.M.M., Šveice, 1999.gada septembris)
Vēstījumi man ļāva saprast, ka Jēzus patiešām ir mans labākais Draugs, mans Pestītājs, ceļabiedrs, mana drošība, vadonis, mans VISS. Vēstījumi man ir ļāvuši pieņemt un cienīt citas reliģijas, tie ir izgaisinājuši bailes, kas manī agrāk mājoja. Tagad man vairs nav problēmu lūgties par Baznīcas vienotību. (E.M., Kenija, 1999.gada septembris)
Kad Vassula ieradās, lai liecinātu Zambijā, man nebija ne mazākās nojausmas, kas viņa ir – par viņas misiju man pastāstīja māsasmeita… Kopš tā laika mana dvēsele slāpa pēc vēstījumiem, es vēlējos uzzināt, ko Kungs Jēzus mums saka. Vēstījumus es vienmēr lasīju ar lielu entuziasmu un interesi. Tā bija brīnišķīga pieredze – apbrīnas un prieka pilna. Es jutu, ka lasot vēstījumus es vienlaikus dzirdu savā sirdī mūsu Kunga balsi. Es „uzķēros” uz šīs labās vēsts un, tā kā esmu grēciniece, kļuvu atkarīga no mīlestības himnas. Es ļoti gribēju satikties ar šīs vēsts vēstnesi. (R.M.M., Zambija, 1999.gada septembris)
Vēstījumi ir ienesuši manā dzīvē garīgu atjaunotni, es piedzīvoju Dieva mīlestību it visā, ko vien daru. Jēzus vairs nav attāls – es Viņu piedzīvoju tik tuvu kā vēl nekad. Es cenšos arī pieaugt paļāvībā un ticībā uz Dievu, cenšos Viņu piesaukt ikvienā savas dienas mirklī. Es vairs nejūtos viens, es vairāk paļaujos uz katoļu baznīcu, bet vienlaikus esmu vairāk iemīlējis un izpratis arī citas kristīgās konfesijas. Tagad es labāk apzinos, ka Dievs mūs mīl bez jebkādas diskriminācijas jeb izslēgšanas. Es slavēju Dievu, kurš ir padziļinājis manu ticību un mīlestību, kurš ir miris par mani un rūpējas par mani vairāk, nekā prāts spēj to aptvert! (S.N., Kenija, 1999.gada septembris)
Kādu dienu es „nokļuvu” uz attiecīgās mājas lapas un noklikšķināju uz virsraksta „Rokraksts”. Tas, ko nākamajā mirklī ieraudzīju, mani satrieca līdzīgi zibens spērienam. Es ar atplestu muti skatījos tanī, kas manuprāt līdzinājās eņģeļu rakstam! Mani vienmēr ir interesējusi kaligrāfija, tādēļ man pietrūka vārdu, kādos izteikt, cik skaists, cēls, piepildīts un elegants bija šis raksts. Es nezināju, ko domāt – es pieņēmu, ka tas ir paša Jēzus rakstīts… Protams, tagad, kad esmu iepazinies ar „Patiesu dzīvi Dievā”, es arī zinu šī rokraksta izcelsmi, tomēr man nav ne mazāko šaubu, ka tas ir radies Debesu iedvesmā! Dievs ir labvēlējies atļaut šai paaudzei kļūt par Viņa neizmērojamās žēlastības liecinieci un caur Viņa izredzēto instrumentu Vassulu redzēt Viņa rokas darbību! (J.L.N., Kenija, 1999.gada septembris)
Vassulas kundzes grāmatu man iedeva izlasīt kāda mana draudzene katoliete. Jo vairāk lasīju, jo vairāk manas domas pievērsās Kungam. Es sāku par Viņu domāt visu laiku un it visur esmu sākusi izjust Viņa klātbūtni. Pati esmu pārsteigta, ka manī ir parādījusies mīlestība uz visu cilvēci un dziļa līdzjūtība (šīs īpašības kļuva vēl izteiktākas pēc tam, kad biju dzirdējusi Vassulas liecību.) Redzot šo izcilo sievieti, manī radās vēlme ar patiesu mīlestību mīlēt man apkārt esošos cilvēkus – šī tuvākmīlestība, ko pamanīju viņā mani aizskāra visvairāk. (M.F.N., Kenija, 1999.gada septembris)
Līdz ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem manī aizsākās arī atgriešanās pie Kunga. Arī līdz šim biju apmeklējusi svētdienas dievkalpojumu, tomēr biju remdena un daudz kam manā dzīvē bija jāmainās. Manī bija daudz naida – šis naids un dusmas iedarbojās iznīcinoši uz mani pašu, tas lika man justies nelaimīgai un vērsās arī pret manu ģimeni. Mans ceļš aizsākās, kad sāku iedziļināties Medžugorjes vēstī. No intereses par Medžugorji manī dzima interese par „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem un par „Poēmu par Cilvēku-Dievu”. Es sāku lasīt par Dieva mīlestību un žēlsirdību. Tomēr iesākumā es nebiju spējīga ieklausīties, mana atgriešanās sākās tad, kad no remdenas katolietes es kļuvu arvien dedzīgāka un atvērtāka Dieva Vārdam. Man ir iespēja katru dienu iet uz svēto Misi un saņemt Jēzu Komūnijā. (M.H., Austrālija, 1999.gada septembris)
Ar Jēzu un kristietību es iepazinos 1980.gadā, bet 1984.gadā es konvertējos katoļu baznīcā. Šie notikumi manā dzīvē līdzinājās zemestrīcei. Kad, jau pēc vairākiem gadiem, sāku lasīt vēstījumus, tie pārveidoja manus priekšstatus par Jēzu un lika man iemīlēties Viņā. (D.P., Kanāda, 1999.gada septembris)
Es biju ticīgs un praktizējošs katolis arī pirms vēstījumu izlasīšanas, bet tagad mana ticība noteikti ir nostiprinājusies. Arī mana sieva ir kļuvusi patiesi ticīga – mūsu dzīve ir pilnībā izmainījusies – mēs dzīvojam pasaulē, bet vairs neesam no pasaules. Mēs ticam un mīlam Dieva vairāk nekā jebkad agrāk un tomēr jūtam, ka ar to vēl nepietiek. Mēs ilgojamies mīlēt Dievu un tuvāko daudz vairāk! (J.P., ASV, 1999.gada septembris)
Esmu ļoti emocionāla, tomēr ar vēstījumu palīdzību es mācos vairāk kontrolēt sevi. Svētā Terēze no Lizjē man māca nekurnēt par manam problēmām un nesūdzēties citiem, bet gan upurēt tās Dievam, lai arī daudzkārt man tas neizdodas. Citu cilvēku viedoklis vai attieksme parasti mani ievaino, bet tagad esmu ievērojusi ka šī ietekme ir mazinājusi – apdullinošo efektu parasti līdzsvaro sava veida miers… (J.P., Austrālija, 1999.gada septembris)
Vēstījumu lasīšana pārveidoja manu priekšstatu par Jēzu un lika man pilnībā iemīlēties Viņā. Vispirms, ar dona Gobi vēstījumu starpniecību, es iepazinu Mariju – viņa mani sagatavoja uz tikšanos ar Jēzu ar Vassulas vēstījumu starpniecību. Patlaban es gatavojos pārlasīt pirmo vēstījumu sējumu. Es nezinu, kā izteikt piedzīvotās pārmaiņas, ja nu vienīgi varu liecināt, ka dažkārt es sāku elsot ilgās ieraudzīt Jēzu vaigu vaigā. (D.P., Kanāda, 1999.gada septembris)
Vēstījumi mani satrieca. Es sapratu, kas ir Dievs, es sāku apzināties savas kļūdas un smagos grēkus. Viņš izstiepa man pretim roku un es no jauna sāku praktizēt sakramentus, kurus biju atstājusi pirms kādiem piecpadsmit gadiem. Caur grēksūdzi – Viņa svētās žēlsirdības manifestāciju – es samierinājos ar Dievu. (A.P., Francija, 1999.gada septembris)
1994.gada maijā mana meita piegāja pie pirmās Komūnijas. Es nezināju, vai man vajadzēja viņai to atļaut, jo pati nebiju pārliecināta par tās nozīmi. Mana māte, ejot projām, neko neteikdama atstāja uz mana naktsgaldiņa „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus… Jau no pirmajām lappusēm manī sāka ieplūst dziedināšana un miers… Es vēl arvien cīnījos un šaubījos, tomēr Jēzus pamazām sāka manī ieliet Savus vārdus. Man šķiet, ka nonākot pie trešā sējuma, es jau biju pilnībā pārliecināta, ka šie vēstījumi ir Dieva iedvesmoti. Sākās mana atgriešanās pie „Reālā” Dieva. Es iemācījos, kā intīmā veidā sarunāties ar Vissvētāko Trīsvienību – maniem labākajiem draugiem, es iemācījos mīlēt, cienīt un godāt mūsu Māti Mariju. (F.V.P., ASV, 1999.gada septembris)
Es vienmēr esmu bijis protestants. Tad kāds ļoti mīļš katoļu draugs man parādīja videoierakstu ar Vassulu. Es nekavējoties nopirku vēstījumus un sāku „aprīt” vēstījumus. Cik pilnīga Mīlestība!!!! Ar kādu maigumu un laipnību Jēzus uzrunā Savus iemīļotos! Kā gan lai vēstījumi mani nepārveidotu! Es sāku lūgties Rožukroni un savām ikdienas lūgšanām pievienoju arī tās, kuras Jēzus bija nodiktējis Vassulai. Manī parādījās doma konvertēties katoļu baznīcā, tomēr jutu, ka Jēzus vēlas, lai es paliktu savā konfesijā – vēstījumi taču māca, ka mēs visi esam vienas miesas locekļi. Es domāju, ka tā Mīlestības straume, kuru Jēzus izlej ar šo vēstījumu starpniecību, ir devusi man spēku nonākt tur, kur patlaban kalpoju – mazgadīgo cietumā. Es to nekad nebūtu spējis izdarīt, ja Kungs mani caur vēstījumiem nebūtu piepildījis ar Mīlestības paļāvību uz Viņu. (K.R., ASV, 1999.gada septembris)
Es ļoti ilgojos iepazīt Kungu personiski, lai Viņš, ticība un Evaņģēlijs man būtu paši svarīgākie. Aptuveni pēc gada, apmeklējot cietuma kapelānu, es pamanīju, ka uz galda, līdzās citām cietumniekiem paredzētajām garīgajām grāmatām es ieraudzīju arī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu kopijas… Visu nedēļu man šīs grāmatas neizgāja no prāta, es izjutu ļoti spēcīgu pamudinājumu tās izlasīt. Kad pēc nedēļas atkal aizgāju pie kapelāna, es aizņēmos grāmatas. Tās lasot šķita, ka manā sirdī atveras zieds, kurš izslāpis dzer brīnišķīgo atklāsmes un mīlestības rasu. Mana izkaltusī dvēsele uzsūca sevī vēstījumos apslēpto dzīvību. Beidzot es iepazinu manu Dievu un Jēzu tik intīmā veidā, uz kādu pat nebiju cerējis un lūdzies. Aizsākās mans garīgais ceļš, kuram vairs nebija nedz piestātņu, nedz atpakaļceļa. Uzausa diena, kad es beidzot izgāju no savas tumsas pilnās depresijas – es jutos kā brīvībā palaists cietumnieks! „Patiesa dzīve Dievā” darīja vēl vienu brīnumu: aptuveni nedēļu vēlāk es uzzināju, ka man ir vēzis, tomēr prieks, kuru Kungs no jauna manī ir ielējis, neskatoties uz šo vēsti nav mani atstājis ne uz mirkli. (C.R., Anglija, 1999.gada septembris)
Mūs ļoti aizkustina Vassulas nestā vēsts – mēs esam apmeklējuši vairākas tikšanās Ņujorkā. Šī vēsts mums visiem ir mācījusi tuvoties Jēzum un iepazīt Viņu daudz intīmākā veidā, kā arī būt bezgalīgi pateicīgiem par Viņa labestību un žēlsirdību. (C.R., Ņujorka, ASV, 1999.gada septembris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ieveda mani prieka pilnās, mīlošās attiecībās ar Jēzu. Kad Viņš sevi apraksta kā skrandainu ubagu, kurš tur savā izstieptajā plaukstā pukstošu Sirdi un ubago pēc mīlestības, tas mani satrieca līdz sirds dziļumiem. Es jau vairs nekad nebūšu tāds kā agrāk. (C.S., ASV, 1999.gada septembris)
Tieši pateicoties vēstījumiem es tik ļoti iemīlēju katoļu Baznīcu… Tagad esmu pilnīgi paklausīgs Kristus vikāram, mūsu pāvestam, es katru dienu eju uz misi, nēsāju skapulāru, lūdzos Rožukroni, krītu uz ceļiem krusta ceļa staciju priekšā un mīlu Jēzu vairāk par visu. Mana dzīve ir miera un prieka pilna. (S.S., ASV, 1999.gada septembris)
Es tiku audzināts protestantisma garā, bet koledžas gados, iepazinies ar evolūcijas teoriju, kļuvu par praktizējošu ateistu… Tagad jau vairākas reizes esmu izlasījis visus „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Mana diena sākas ar Rožukroņa lūgšanu baznīcā, kurai seko rīta mise. Es regulāri kopā ar citiem apmeklēju adorāciju. Es cenšos ieraudzīt Jēzu savā ikdienas dzīvē un būt pateicīgs par Viņa svētībām, piedošanu un mīlestību ar kādu varu Viņu mīlēt. Es esmu pasācis vairāk ziedot Baznīcai un žēlsirdības darbiem. Tagad vairāk kā jebkad agrāk es mīlu Romas katoļu Baznīcu un tās brīnišķīgo pāvestu Jāni Pāvilu II. Es ticu, ka ikviens, kurš iepazīs „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, tam Svētais Gars palīdzēs veikt to pašu ceļu, kādu ir parādījis man kā arī dāvās žēlastību mīlēt trīsvienīgo Dievu vairāk par visu. (R.S., ASV, 1999.gada septembris)
Kad (1993.gadā) Vassula liecināja par viņas personisko ceļu un šķīstīšanu, es pēkšņi sapratu, cik briesmīga Radītāja acīs izskatās mana dvēsele. Kad vakarā aizgāju mājās, es ieslēdzos guļamistabā un pārskatīju visu savu dzīvi. Pēkšņi es apzinājos, cik grēcīga ir bijusi mana pagātne – lai arī svētdienās vienmēr biju gājusi uz baznīcu, es nekad nebiju mīlējusi Dievu tā, kā Viņš to ir pelnījis un mana reliģiozitāte bija saistīta vienīgi ar pienākumu. Kad ieraudzīju, ka biju vajājusi Kungu, mani pārņēma sirdsapziņas pārmetumi, es sāku kaunēties par izdarītajiem grēkiem. Tā bija pirmā reize manā dzīvē, kad piedzīvoju šādas izjūtas – es redzēju, ka mana dzīve vairāk bija patīkama sātanam nekā Dievam, kurš man būtu jāpielūdz un kuram man vajadzētu būt pateicīgai par dzīvības un mīlestības dāvanu. (I.S., Zambija, 1999.gada septembris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ne vien ir nostiprinājuši manu personisko lūgšanas dzīvi, bet arī ir ļāvuši vairāk saprast un apzināties Dieva mīlestību un tuvumu. (E.S., Austrālija, 1999.gada septembris)
Jutos nedaudz neērti lasīt Dieva mīlestības apliecinājumus Vassulai un vēstījumus par Viņa dedzīgo mīlestību uz viņu (un visiem mums). Man gan nešķita, ka Dievs būtu stingrs, tomēr šeit rakstītais krasi atšķīrās no visa, ko jebkad būtu domājusi. Ja tas, ko lasīju, man bija kas jauns, es nelasīju tālāk, kamēr nespēju pieņemt lasīto… Īpaši tas attiecās uz Dieva dedzību un dziļo mīlestību uz mums, kas esam nepilnīgi un vāji – tas pārsniedza jebko, ko būtu varējusi iedomāties. Kad atsāku lasīt, mani bija pārpildījis liels prieks un pārliecība – man vairs nebija šaubu: man pietika ar to siltumu, ko dievs piedāvāja un es sāku lasīt vēstījumu fragmentu priekšā manai ģimenei. (B.S., Austrālija, 1999.gada septembris)
Pirms sešiem gadiem – man toreiz bija 32 gadi - es devos uz Medžugorjes lūgšanu vakaru. Sieviete, kas tajā liecināja, man iedeva izlasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu pirmo sējumu. Visdziļākajā šī vārda nozīmē tas man bija aicinājums pamosties, tas bija arī aizsākums dzīvei, kurā es burtiskā vārda nozīmē spēju sataustīt Jēzus mīlestību uz mani. Es to varētu definēt kā situāciju, kurā pirmo reizi jūs cilvēkam vēstuli uzrakstāt aiz pienākuma, bet vēlāk iemīlat šo cilvēku paši nesaprotot, kā viņš ir spējis jūs tik ļoti mīlēt. (C.S., Jaunzēlande, 1999.gada septembris)
Kad man iedeva izlasīt vēstījumus, es daudz dziļākā veidā sāku apzināties Jēzu, Kurš vēlas mūs izcelt no mūsu vājībām un darīt mūs pilnīgus Viņā, t.i. – darīt ar mums to pašu, ko Viņš bija paveicis ar Vassulu. Tas man deva cerību, ka arī es esmu Viņa prieka pilnās pestīšanas plāna sastāvdaļa. Otra atklāsme bija tāda, ka es, būdams protestants, baidos godināt Mariju, jo negribu, lai Viņa kļūtu par elku. Šīs bailes izzuda, kad es sapratu, cik ļoti Jēzus priecājas par Dieva izvēlēto un paaugstināto Bezvainīgo Sirdi, kuras vienīgais prieks ir vest mūs pie Jēzus. Tagad es nāku pie Viņas ar visām savām raizēm, jo zinu, ka tās ir Trīsvienības ilgas. Trešā lieta, ko iemācījos, ir pateicība par fiziskajām ciešanām – es sapratu, ka šādā veidā varu kļūt līdzdalīgs Kunga ciešanās un Viņa vēlmē pestīt šo kritušo pasauli. (E.G.S., Kanāda, 1999.gada septembris)
„Patiesas dzīve Dievā” vairoja manī apziņu par Jēzu un Vissvētāko Trīsvienību – tagad es jūtos Viņiem tuvāk, jo labāk Viņu pazīstu. Tagad, vēlmē lūgties par maniem novadniekiem, kuri piedzīvo pārbaudījumus un ilgojoties palīdzēt Jēzum izglābt dvēseles no pazušanas ellē, mūsu ģimene iespēju robežās lūdzas Rožukroni. Īsumā to varētu pateikt tā, ka mēs lūdzamies vairāk. (C.T., Austrālija, 1999.gada septembris)
Bieži vien, lasot vēstījumus, es raudāju (tie kuri mani pazīst, zina, ka esmu samērā cieta rakstura). Jo vairāk lasīju, jo vairāk ilgojos lasīt vēl. Pēc daudzu gadu nepraktizēšanas, es atkal sāku lūgties, lasīt Rakstus un pat aizgāju uz grēksūdzi (to nebiju darījis gadiem ilgi). Es arī sāku ieraudzīt, kā Jēzus vārdi, kurus Viņš saka Vassulai, attiecas uz manu dzīvi. Bībeles vārdi sāka iegūt jēgu, es visu ieraudzīju jaunā gaismā un kā vēl nekad agrāk sāku justies tuvu Tēvam. Es sapratu, kāds es esmu bijis grēcinieks, tomēr vienlaikus apzinājos, ka Jēzus nekavējoties un bez pārmetumiem ir gatavs man piedot. (G.T., Roma, 1999.gada septembris)
90.o gadu sākumā es izjutu savā dvēselē dziļas ilgas pēc Dieva un vēlmi Viņu meklēt. Aptuveni gadu es centos vairāk lūgties, lasīt garīgu literatūru un vairāk ieklausīties dievkalpojumā – pēc šī laika perioda Kungs man uzdāvināja šos vēstījumus un tie patiešām spēcīgi uzrunāja manu sirdi! Caur šiem vārdiem es iemīlējos savā Dievā. Viņš mūs mīl tik maigi, intīmi un dedzīgi, un Viņš tik ļoti ilgojas, lai mēs Viņu mīlētu… Es iemācījos tik daudz ko jaunu, kas izmainīja manu dzīvi (tikai uz labu, protams…) (K.T., ASV, 1999)
Šī pēdējā gada laikā es biju samērā tālu no baznīcas, tomēr, izlasījusi „Patiesu dzīvi Dievā” es ar prieka asarām acīs atgriezos baznīcā un ik reizi, pieņemot Komūniju, krītu uz vaiga Dieva priekšā. Man ļoti patīk iet uz baznīcu un manos ikdienas pienākumos Jēzus Kristus un Viņa Māte Marija ir vienmēr ar mani. (H.T., Indonēzija, 1999.gada septembris)
1998.gadā man nācās ilgstošu laiku pavadīt slimības gultā. Man patiešām bija daudz laika kontemplācijai un iespēja atļaut Viņam ienākt manā sirdī. Tieši tad manās rokās nonāca pirmās vēstījumu burtnīcas. Ar lielu degsmi es sāku tās lasīt – tās man ļāva saprast, cik nepareiza līdz šim ir bijusi mana dzīve un tās ik dienas veda mani arvien tuvāk pie Jēzus. „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ienesa manā dzīvē neparasti pozitīvu attieksmi un mana dzīve būtiski mainījās. Es pat iemācījos lūgt Rožukroni, ko līdz šim nekad nebiju darījis. Es patiešām esmu ļoti pateicīgs PATIESAS DZĪVES DIEVĀ vēstījumiem. (A.V., Nīderlande, 1999.gada septembris)
Šie vēstījumi uzreiz ielēja manī jaunu dzīvību. Tie man lika meklēt manu sirdi, tie mani pārliecināja par manas dzīves grēcīgumu, tie manī ielika ilgas dalīties iegūtajā pieredzē. Es sāku aizdot grāmatas tiem, kuri bija ieinteresēti. Es pats lielāko nakts daļu pavadīju lasot un raudot, ik pa brīdim – arī lūdzoties. Šajos vēstījumos es atklāju dzīvu vārdu, kas ir atbilstošs tādam grēciniekam kā es. Lai ir slavēts Kunga svētais Vārds! (L.V., Kenija, 1999.gada septembris)
Pirms šo privāto atklāsmju dāvanas es nekad neizpratu ar kādu maigumu Jēzus ikvienu no mums mīl, es nesapratu to, ka Viņš mīl pat mani. Katru dienu, ejot uz darbu, es paņemu sev līdzi Jēzus „vienotības vārdus”: „mēs, mums”. Tad es zinu, ka esmu Viņa stiprināta – es zinu, ka šie vārdi remdinās ievainojuma sāpes, kuras man ikdienā nākas piedzīvot no agresīvajiem pusaudžiem ar kuriem es strādāju. Manī mājo miers, kuru pirms tam nepazinu – Viņš mani ir dziedinājis no tik daudzām raizēm! Viņš mani ir devis tik dziļu mieru, ka tagad, kad manā mediķes profesijā mana atkal draud atlaišana, es jutu, ka Dievs mani stiprina un dod uzdrīkstēšanos uzņemties jaunus, agrāk pilnīgi neiedomājamus uzdevumus. (C.M.V., ASV, 1999.gada septembris)
Katru dienu, lasot „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, es raudu. Reālas un nemainīgas patiesības, Vissvētākā Trīsvienība un Jaunava Marija ir tik dziļi ietekmējušas ikviena no mums dzīves. Sakot „jā” savai vēlmei pilnībā veltīt sevi kalpošanai Dievam, es jūtu, ka palielinās arī Viņa ietekme uz manu dzīvi. Mani šie vēstījumi tik ļoti aizkustina, ka es patiešām ticu, ka Jēzus caur tiem runā. Šie vēstījumi ir iekarojuši veselas ģimenes pateicības pilnu vēlmi dzīvot kopā ar Kungu. (N.C.V., Austrālija, 1999.gada septembris)
Aptuveni pirms pieciem gadiem kāds jauns vīrietis man iedeva Vassulas uzstāšanās videoierakstu – tas bija uzfilmēts 1992.gadā franciskāņu lūgšanu centrā. Viņa sludināja par vēstījumiem ar tādu laipnību, godīgumu un dažkārt pat humoru, ka manī radās vēlme uzzināt kaut ko vairāk. Kopš tās dienas es katru dienu veltīju laiku vēstījumiem, lai iepazītu Dievu ar kuru Vassula ir sarunājusies. Ar vēstījumu starpniecību es iemācījos lūgties, iemīlēju Rožukroni, esmu pateicīgs Dievam par to, ka esmu katolis un man ir pieejami grēksūdzes un Euharistijas sakramenti. (J.V., ASV, 1999.gada septembris)
Es biju pabeidzis lasīt otro sējumu, kad man radās iespēja piedalīties Vassulas konferencē. Viņa dalījās ar to, kā saņem no Kunga vārdu, atverot Bībeli. Todien es visu dienu biju lasījis grāmatu, tādēļ nolēmu izdarīt, kā viņa teica. Es biju pārsteigts, kad atvēru vēstulē kolosiešiem 3.nodaļu: „bet jūs esat augšāmcēlušies, lai dzīvotu patiesu dzīvi ar Kristu…” Kopš tā brīža biju pārliecināts par vēstījumu autentiskumu un Kungs bieži vien mani ir uzrunājis šādā veidā. (R.V., Skotija, 1999.gada septembris)
Manu dzīvi izmainīja 1986.gada 20.septembra vēstījums, kura virsraksts ir „Es esmu Gaisma”. Lasot vēstījumu es jutu, kā kāds noņem plīvuru no manām acīm – šī pieredze mani aizkustināja līdz asarām liekot man apzināties cik daudzus gadus es biju dzīvojis tumsībā. Es sapratu, ka tikai Jēzus spēj piepildīt to tukšumu, kuru parasti izjutu un tikai Viņš spēj mani darīt pilnīgu. Vēstījumi man palīdzēja saprast, cik ļoti Jēzus mūs mīl un vēlas, lai mēs visi atgrieztos pie Viņa, cik svarīgi ir sakramenti (it īpaši grēksūdze un Euharistija), kā arī – cik tuvas var būt mūsu attiecības ar Viņu, cik daudz mēs varam izdarīt citu pestīšanas labā, ja upurējam savus upurus līdz ar Viņa Upuri. Es sapratu, kādēļ tik svarīga ir vienotība ar pāvestu un kāpēc mums būtu jāgodā Jēzus svētīgā Māte. Vēstījumi lika man iemīlēt Jēzu vairāk, tie lika man iemīlēt arī Viņa baušļus un Baznīcas likumus. (I.A., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Lasot vēstījumus es sapratu un iemācījos daudzas lietas, kas saistītas ar manām personiskajam attiecībā ar Jēzu. Es sapratu, cik ļoti Viņš mūs mīl, es sapratu, ka Dievs ir mums līdzās – Viņš ir mums blakus un gaida, kad mēs beidzot pievērsīsim Viņam uzmanību. (R.A., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Uz pirmo tikšanos ar Vassulu, kura notika Bangkokā, devos ziņkāres vadīts. Tomēr viņas liecība mani dziļi aizskāra un es sāku pateikties Kungam, ka Viņš mani bija atvedis uz šo tikšanos. Kad sākās aizlūgumi par dziedināšanu, es sēdēju savā vietā. Pēkšņi viss mans ķermenis sāka trīcēt – jutos vājš un nesapratu, kas ar mani notiek. Tad nolēmu, ka iešu priekšā, lai par mani aizlūdz. Gaidot savu kārtu man šķita, ka tūlīt noģībšu, bet, kad sajutu sev uz galvas Vassulas roku, es tai pašā mirklī nokritu. Pēc tam sevī sajutu dziļu mieru. Patlaban es lasu ceturto sējumu, esmu piedzīvojis daudzus brīnumus un saņēmis daudzas atklāsmes. Mana dzīve pakāpeniski ir mainījusies, manas attiecības ar Jēzu ir kļuvušas dziļākas, ir pieaugusi arī mana mīlestība uz citiem cilvēkiem. (E.D.A., Bangkoka, Taizeme, 1999.gada oktobris)
Es esmu ticis audzināts katoliskā garā un es vienmēr esmu atzinis un dziļi cienījis savu ticību. Tomēr grāmatas par Vassulas Rīdenas pieredzi, viņas iekšējiem dialogiem ar Kristu ir vienkārši brīnišķīgas. Es biju aizkustināts līdz asarām, kad lasīju par Jēzus lielajām rūpēm gan par viņu, gan visu cilvēci. Man likās būtiskas arī garīgās tuvības dzelmes par kurām Dievs runā vēstījumos, aicinādams dvēseli kļūt par vienotu veselumu ar Viņu. (F.A., Dubaija, Apvienotie Arābu Emirāti, 1999.gada oktobris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu izlasi man uzdāvināja draudzene. Šie vēstījumi ir padziļinājuši manu ticību un manas attiecības ar Dievu, tie man ir devuši mieru, izpratni un spēju pieņemt nemieru un cīņas, kuru vidū man nākas dzīvot – šajā situācijā bez tuvības ar Dievu izdzīvot nav iespējams. Tā kā man ir maģistra grāds teologijā, tad biju lasījis daudzus Dieva iedvesmotus darbus, tomēr neviens no tiem nav bijis tik bijis tik Bībeli papildinošs un teoloģiski nevainojams, kādi ir „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi. Līdz šim tuvībai ar Dievu manā dzīvē bija pietrūkusi šī Dieva dialogu straume. (M.A., ASV, 1999.gada oktobris)
Esmu ļoti pateicīgs par septīto „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu sējumu. Šie vēstījumi, kuru saturs kļūst arvien spēcīgāks, aizskar sirdi un aicina uz dziļām pārdomām, uz pilnīgāku ticību un uz efektīvāku darbību. Man vēstījumi ir mūsu Kunga vārdi, kurus es sevī uzņemu no visas sirds. (M.B., Polija, 1999.gada oktobris)
Šīs ir brīnišķīgas grāmatas – to ietekmē mana dzīve ir izmainījusies. Tagad es tik ļoti mīlu Jēzu, kā vēl nekad agrāk, es bieži eju pie Komūnijas… Nē, es neesmu reliģioza – es vienkārši ļoti Viņu mīlu un cenšos dzīvot saskaņā ar Viņa padomiem. (G.B., Polija, 1999.gada oktobris)
Vassulas sniegtās konferences otrajā pusē Miva redzēja kā Vassulas seja izmainās un kļūst līdzīga tai, kas ir redzama uz Turīnas līķauta (ar aizvērtām acīm) – seja bija patumša un to apņēma cirtainu matu šķipsnas, kuras sniedzās līdz pat pleciem. Šajā sejā atspoguļojās tāda autoritāte, it kā Jēzus tai mirklī sludinātu Savu kalna sprediķi. Tai mirklī uz Mivas lūpām spontāni atskanēja vārdi: „Ak, Jēzu!” Parādība turpinājās samērā ilgi – Miva bija atnākusi uz konferenci ar abiem saviem mazbērniem un divu savu meitu vīriem. Viņai bija bail, ka tas ir tikai viņas fantāzijas auglis, bet vēlāk Miva uzzināja, ka arī otrās meitas vīrs bija redzējis kā Vassulas seja pārveidojas Jēzus Vaigā. (M.B., Japāna, 1999.gada oktobris)
Es šo grāmatu izlasīju jūtot lielas slāpes – es pat nevarētu teikt, ka to lasīju – es to burtiski apriju un lasot, raudāju no visas sirds. Tad es iesāku lūgties kopā ar vēl kādu cilvēku, vēlāk mums pievienojās vēl daži. Tagad mēs esam pieci un katru nedēļu satiekamies, lai lūgtos saskaņā ar „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grāmatiņā aprakstīto kārtību. (A.B., Francija, 1999.gada oktobris)
Ceļš uz dievbijīgu dzīvi patiešām ir cīņu un grūtību pilns. Es esmu priecīga, ka, neskatoties uz grūtībām, es spēju visas šīs grūtības pārvarēt – es to nekad nebūtu spējusi bez Dieva žēlastības un apredzības. Šī žēlastība un apredzība manā dzīvē ir ienākušas ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu starpniecību. Sākumā es negribēju tos lasīt, jo man šķita, ka tie būs neinteresanti. Tagad, kad esmu izlasījusi pirmo sējumu un sākusi lasīt otro, esmu pilnīgi pārliecināta, ka Dievs patiešām uzrunā personīgi mani. Šie vēstījumi ļoti saskan ar manu dzīvi un ar situāciju, kurā es atrodos. Saskaroties ar šķēršļiem manās studijās, tie ir kļuvuši par iedvesmas, motivācijas un iedrošinājuma avotu. (P.J.L.B., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
„Patiesa dzīve Dievā” manā dzīvē ir darījusi Jēzu par dzīvu personu, par uzticamu Draugu un ceļabiedru. Viņš parāda Savu mīlestību tā, ka tai nav iespējams pretoties. Lai arī apzinos savu necienīgumu es nespēju šai mīlestībai atbildēt savādāk kā ar pretmīlestību. (J.B.R., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Klausīdamies viņas liecībā, es pēkšņi pamanīju, kā viņas seja mainās (mēs sēdējām kādā piektajā rindā tieši pretim Vassulai). Es ieraudzīju maigu, mīļu un skaistu seju ar blondiem, cirtainiem matiem un bārdu. Pēc tam man šķita, ka seja man pietuvojas un es ieraudzīju ļoti zilas acis, bet pēc tam redzēju, kā Viņš stāv manā priekšā tērpies garā, baltā tērpā… Es sacīju vīram: „Viņas seja izskatās līdzīga Jēzus Kristus sejai…” Es nekad iepriekš nebiju dzirdējusi, ka kaut kas tāds varētu notikt. Kopš tā brīža es ieticēju Dievam. Vēstījumu grāmatas es pārlasu vairākkārtīgi, es tās ņemu visur, kurp vien eju. Tā ir ļoti liela žēlastība. Gods un pateicība Kungam! (D.van B., Nīderlande, 1999.gada oktobris)
Mana mazmeitai bija iedzimta nespēja kontrolēt kakla muskuļus – to pamanīja, kad viņa bija vienu mēnesi veca. Viņai izdarīja visas nepieciešamās analīzes, lai noteiktu īsto diagnozi. Es biju dzirdējusi, ka tajās dienās bija paredzēta Vassulas Rīdenas konference Dublinas „Point Theatre”. Tas bija 1996.gada oktobrī. Es lūdzu, lai Vassula pasvēta mazo – to viņa arī izdarīja pieliekot nelielu krucifiksu pie viņas pieredz. Pēc tam Vassula pagriezās, lai ietu projām. Es jutos tik laimīga, ka nejauši izrunāju viņas vārdu „Vassula”. Kad Vassula pagriezās, es apstulbu – viņas sejas vietā uz mani raudzījās Jēzus seja. Viņš uz mani skatījās ar bezgalīgu mīlestību un smaidīja. Kopš tās dienas mana mazmeita ir pilnībā dziedināta un tagad ir laimīgs, trīsgadīgs bērns. (S.B., Īrija, 1999.gada oktobris)
Es esmu filipīniete un esmu precējusies ar zviedru protestantu. Lai arī kopš dzimšanas esmu katoliete, 1988.gadā sāku praktizēt kādu ateistisku budisma formu, kuras saknes ir meklējamas Japānā. Pēc kāda laika es pametu arī šo reliģijas formu un pilnībā iegrimu New Age kustībā. Pēc kādas pašiedvestas hipnozes redzēju briesmīgu, murgainu sapni. Šis sapnis, kā arī tas, ka man bija grūti sēdēt pustumšā istabā transa stāvoklī un pārliecināt sevi rakstīt automātiskajā rakstā, lika man aiziet arī no New Age reliģiozitātes. Vēlme ļaut izpausties manam „augstākajam es” ar automātiskā raksta starpniecību mani aizveda uz nejaušu sastapšanos ar tēvu Ričiju Santosu. Viņš tad arī bija tas, kurš man iedeva lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus – viņš pat teica, ka Vassula Rīdena šos vēstījumus ir saņēmusi ar automātiskā raksta starpniecību (lai arī tā nav patiesība). Šis paziņojums izraisīja manī ziņkāri. Tā kā mans dēls Lentens bija brīvdienās un man bija parādījies daudz brīva laika, es sāku lasīt. Piecus sējumus es izlasīju piecās Klusās nedēļas dienās. Lieldienu svētdiena manā gadījumā bija patiesa augšāmcelšanās – pēc 11 tuksnesī pavadītiem gadiem es pieņēmu Dievu pagodinošu lēmumu atgriezties katoliskajā Baznīcā. (F.S.B., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Vassulas grāmatas man palīdz garīgi attīstīties un atvērties citu vajadzībām – tās ir patiesa dievišķās Apredzības dāvana. Es domāju, ka daudzi, kas lasa vēstījumus, izjūt vēlmi būt tuvāk Viņam un tuviniekiem. Pie tam – tēmas, kuras tiek aplūkotas vēstījumos, aicina uz patiesu ekumenismu, kurš sakņojas mīlestībā uz visiem brāļiem kuri nes kristieša vārdu. (I.C., 1999.gada oktobris)
Pēc daudziem gadiem, kurus biju pavadījis kā morāli pagrimis un remdens katolis, es uz vecmāmiņas naktsgaldiņa pamanīju divas grāmatas ar nosaukumu „Patiesa dzīve Dievā”. Kad biju tās izlasījis, biju saņēmis atbildes uz visiem saviem garīgajiem jautājumiem. Pateicoties vēstījumiem es piedzīvoju patiesu atgriešanos katoļu baznīcā, pēc 12 gadu nepraktizēšanas piegāju pie grēksūdzes. „Patiesa dzīve Dievā” bija īsts brīnums. Tagad Jēzus mani māca dzīvot saskaņā ar vēstījumiem. (A.P.de C., Dienvidāfrika, 1999.gada oktobris)
Šie vēstījumi sagādāja man lielu prieku, tie iepriecināja un deva garīgu stiprinājumu visai mūsu ģimenei. Pieauga mūsu ticība, padziļinājās cerība, mīlestība un uzticēšanās bezgalīgajai Dieva Labestībai un Žēlsirdībai. Mēs sapratām, cik liela nozīme ir vienotībai ar pāvestu un kāds spēks piemīt Rožukroņa lūšanai. Es esmu ļoti pateicīga Dievam, kurš caur Vassulu nes tik labus un acīm redzamus augļus. Mūsu ģimenē atdzimst ticība – mēs dedzīgi lūdzamies, ejam pie grēksūdzes un labāk esam izpratuši kristiešu vienotības vērtību. (T.D., Polija, 1999.gada oktobris)
Man ir tāds iespaids, ka no acīm ir nokritis plīvurs. Vienīgais, ko zinu: lai arī to neesmu pelnījusi, es mīlu Jēzu pāri visam. Viņš, Žēlsirdības pilnais Radītājs ir uzlūkojis Savu radību un ar šo vēstījumu starpniecību ir piespiedis viņu pie Savas Sirds. Tagad mana sirds katru dienu ilgojas pēc Viņa un pieņem Viņu Euharistijā. (M.D., Polija, 1999.gada oktobris)
Lai arī biju dzimusi katoļu ģimenē un uzaugusi starp katoļiem, es nekad nebiju personiski sastapusies ar Dievu līdz 1994.gadā draudzene man neiedeva noskatīties videoierakstu ar Vassulas uzstāšanos ASV. Kopš tā mirkļa aptuveni četru gadu garumā es ik dienas lasīju un pārdomāju Dieva Mīlestības vēstījumus – tie kļuva par manas izslāpušās dvēseles dienišķo maizi. Interesanti, bet tieši tad, kad biju pabeigusi lasīt pēdējo grāmatu, 1998.gada maijā, Vassula pirmo reizi atbrauca liecināt uz Taizemi. Tagad es no cilvēka, kas ir pieņēmis vēstījumus, esmu kļuvusi par aktīvu to izplatītāju. E.D., Taizeme, 1999.gada oktobris)
Es esmu grieķis un kā visi grieķi – pareizticīgai. Visi pareizticīgie, arī es, tic Dievam, tomēr līdz šim es Viņu nepazinu. Es tikai zināju, ka Viņš ir varens, ļoti spēcīgs un Sava Lieluma dēļ Viņš īpaši neinteresējas par mani, nožēlojamo radību. Kādu dienu viens no draugiem man atnesa noskatīties videoierakstu ar Vassulas uzstāšanos. Beidzot es sāku ticēt – es pat nedomāju vai tas ir pareizi, vai nē. Kad pie durvīm tai mirklī kāds piezvanīja, es padomāju: „Ak, nē! Nekam nav nozīmes – tikai tas, ko tagad redzu ir svarīgi!!” Es izlasīju vēstījumus un turpinu to darīt – patiesība ir aizskārusi manu sirdi. Es sapratu, ka Dievs, kuru gadiem ilgi biju atgrūdis, ir maigs, mīlošs un skaists Tēvs, Kurš, neskatoties uz manu niecību, turpina mani mīlēt ar uzticības pilnu mīlestību. (A.D., Amsterdama, Nīderlande, 1999.gada oktobris)
Aptuveni pirms četriem gadiem, kad biju 21 gadu veca un dzīvoju ļoti grēcīgu dzīvi, es padevos māsas spiedienam piedalīties Ignācija garīgajos vingrinājumos. To laikā mūķenes man iedeva „Patiesas dzīves Dievā” grāmatu spāņu valodā. Es sāku lasīt un notika kas neticams… Laikam saņēmu īpašu Debesu žēlastību – jo visu dzīvi līdz šim es biju ļoti skeptiska attiecībā uz Viņa ceļiem, bet lasot vēstījumus, es tiem uzreiz noticēju! Es turpināju lasīt un pēc pāris dienām man tie vēl nebija apnikuši. Es vienkārši nespēju noticēt, ka Dievs būtu varējis runāt ar mums tik intīmi un ar tik dziļu mīlestību. Es iemīlējos Dievā – tas bija manas atgriešanās sākums. (A.D., Spānija, 1999.gada oktobris)
Es ilgojos pēc dziļākām attiecībām ar Jēzu, tomēr nezināju, kā līdz tām nonākt. Tad baznīcā es ieraudzīju plakātu, kurš aicināja uz Vassulas konferenci. Es jutu, ka Dievs mani aicina aiziet uz turieni. Es aizgāju un šī konference mani ieveda tik dziļās attiecībās ar Jēzu par kādām pat nebiju sapņojis. Caur „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem es labāk sapratu Svētā Gara tuvības pilnos darbus. Par to es esmu ļoti pateicīgs Vassulai – viņas liecība un Jēzus vēstījumi iegrūst Dievam ļoti daudzas dvēseles. (A.D., Johannesburga, Dienvidāfrika, 1999.gada oktobris)
Pēc ļoti grēcīgas dzīves es Dievu pirmo reizi sastapu ar kādas draudzenes starpniecību, kura pat tikko bija atgriezusies. Sākot ar to brīdi manā dzīvē viss pamazām sāka mainījies: es aizgāju uz grēksūdzi un Komūniju, es izlasīju „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus… No manas dzīves pamazām pazuda stress, nervozitāte, vairs nebija vēlmes apmeklēt bārus un iedzert (pirms tam tā bija galvenā manas dzīves sastāvdaļa). Tas notika pirms gada un esmu pateicīga Dievam, Kurš ir vienīga Patiesība un Godība, vienīgais, kurš ir bijis un vienmēr būs. Amen. (Efsēvija, Rodas sala, Grieķija, 1999.gada oktobris)
Kad atceros vēstījumu fragmentu, kurā Tēvs saka, ka Viņš ir bijis pirmais, kas mūs ir turējis Savās rokās, manās acīs vēl arvien ir asaras. Visu savu dzīvi es centos saprast, kādēļ cilvēkiem ir dziļa kopēja iekšējā izpratne par to, kas ir labs un skaists mūzikā, mākslā vai filozofijā, kā arī – kādēļ, kā saka svētais Augustīns: „mūsu sirdis nerod atpūtu līdz tās neatdusas Viņā”. Iespējams, ka es nepareizi esmu sapratis, tomēr man šķiet, ka Dievs Vassulai ir vēlējies pateikt, ka radīšanas brīdī Viņš dvēselei ļauj uz mirkli ieraudzīt Viņu un šis attēls, lai arī to tagad aizplīvuro mūsu cilvēciskā daba, dziļi iespiežas ikvienā no mūsu dvēselēm. (H.E., Tokija, Japāna, 1999.gada oktobris)
Es atgriezos pirms septiņiem gadiem skatoties videoierakstu ar Vassulas uzstāšanos Kanzassitijā. Tas, ko piedzīvoju, bija miers, laime, Mīlestības pilnība un dziļa drošības izjūta. Šī izjūta bija patiess Svētā Gara iepriecinājums un man nācās atvērt savas acis un ielaist Kristu savā dzīvē. Es ļoti uzmanīgi izlasīju katru grāmatu. Pavisam drīz es apjautu, ka Jēzus manā dzīvē ir ļoti reāls – Viņš vairs nav tāds par kuru es varētu aizmirst. Es sāku katru dienu iet uz Misi, vienreiz mēnesī – pie grēksūdzes, sāku lūgties Rožukroni, lasīt ikdienas lasījumus, lūgties Žēlsirdības kronīti kā arī daudz izteiktāk pagodināt Jaunavu Mariju. (S.E., ASV, 1999.gada oktobris)
Es biju iekritusi dziļā garīgā miegā, kurš visticamāk būtu beidzies ar mūžīgo nāvi. Tomēr Jēzus mani atmodināja. Pēc pirmā vēstījumu sējuma manā dvēselē atmirdzēja spēcīgs Dievišķās Mīlestības stars. Es pamodos un sāku lūgties. Kopš tā laika mana sirds daudz spēcīgāk pukst Dievam un es izjūtu vēlmi darīt ko konkrētu Viņa Godam. Jēzus vārdi šajos vēstījumos ir tik silti, mirdzoši, patiesi, skaisti, pārliecinoši un aktīvi, viņos ir tik liels dievišķs spēks. Šie vārdi mūs aicina un līdzinās ceļazīmei, kas rāda pestīšanas ceļu… (T.F., Polija, 1999.gada oktobris)
1995.gada 2.septembrī es apmeklēju „Patiesas dzīves Dievā” tikšanos Hilversumā. Es sāku lasīt vēstījumus no paša sākuma – tieši tā, kā to darīt bija ieteikusi Vassulas kundze. Pēc mēneša sajutu neatliekamu vajadzību iet uz baznīcu. Šie vēstījumi kopā ar Svētajiem Rakstiem man palīdzēja patiešām labi iepazīt Jēzu. Es sapratu, ka Viņš ir Tas, kuru tik sen biju meklējusi. (S.F., Holande, 1999.gada oktobris)
1995.gadā kāds no maniem studentiem man parādīja Vassulas Rīdenas grāmatas. Es biju baznīcā kopš bērnības, jo uz turieni mani bija aizveduši vecāki. Tikai izlasot šīs grāmatas es sapratu, ko nozīmē dzīvot Jēzū. Kopš tā mirkļa mana dzīve mainījās, mainījās arī manu tuvinieku dzīve – mainījās man vīrs, bērni, draugi… Mise, Komūnija un grēksūdze ieguva pilnīgi citu nozīmi un es patiešām esmu iemīlējusi Jaunavu Mariju. (M.F., Johannesburga, Dienvidāfrika, 1999.gada oktobris)
Ar šo vēstījumu starpniecību Svētais Gars atvēra manas acis, ausis un prātu, lai es saprastu to, kas notiek man apkārt, lai es uzlūkotu notikumus ar Dieva acīm. Svētais Gars man iemācīja kontemplāciju un sirds lūgšanu. Es ilgojos pēc svētas dzīves, es vēlos piederēt trīsvienīgajam, svētajam Dievam un vēlos, lai arī Viņš piederētu man. Ik rītu es novēlu sevi Viņa Gribai, es Viņam atdodu savu mīlestību un visu savu būtību. Vissvētākā Sirds, kādu Viņš to atklāj caur vēstījumiem, ir kļuvusi par manas dzīves Mīlestību. (J.F., Lielbritānija, 1999.gada oktobris)
Es esmu lasījusi visas „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas, es esmu apmeklējusi trīs jūsu konferences, kuras sniedzāt Holandē. Es esmu piedzīvojusi Dieva, mūsu Debesu Tēva, mūsu Abbas, mīlestību. Kopš tā laika es ļoti ilgojos pēc mūžīgās dzīves… (J.A.F-F., Holande, 1999.gada oktobris)
Lai arī vienmēr esmu bijusi praktizējošs katolis, man šķiet, ka vēstījumi ir darījuši mani dedzīgāku. Tomēr man priekšā vēl ir tāls ceļš. Es nesen apprecējos – tagad mēs vēstījumus katru vakaru pirms gulētiešanas lasām kopā. Es domāju, ka garīgi tie ir bijuši ļoti noderīgi mūsu laulībai. Mana sieva bija kristīta katoļu Baznīcā, bet laika gaitā bija nokļuvusi Vasarsvētku draudzē. Tagad viņa ir sākusi apmeklēt pieaugušo svētdienas skolu katoļu draudzē – es domāju, ka tas ir noticis pateicoties Jēzus vēstījumiem. (P.F., Zambija, 1999.gada oktobris)
Vēstījumi mani ļoti dziļi aizskāra. Zinot, ka Dievs ļoti ilgojas pēc mūsu mīlestības, es izjūtu lielu mierinājumu un pārliecību. Lasot šos vēstījumus es ceru būt arvien tuvāk Viņam. (A.F., Lielbritānija, 1999.gada oktobris)
Vassulas grāmatas ir brīnišķīga lasāmviela. Es tās lasu katru dienu un šie vārdi bagātina manu lūgšanu. Lasot es izjūtu Jēzus klātbūtni un Viņa bezgalīgo mīlestību. Vēstījumi ienāk manā sirdī, tie mani mierina un es vienmēr noslēdzu tos ar lūgšanu. Svētie Raksti ir mana barība un gaisma „tumsības laikmetā”… (K.G., Polija, 1999.gada oktobris)
„Abba, es Tev ticu, es Tevi pielūdzu, es ceru uz Tevi un mīlu Tevi. Āmen” – šie vēstījumā pasmeltās lūgšanas vārdi mani pavada visas dienas garumā. Tos Dievs man ir iemācījis pateicoties „Patiesai dzīvei Dievā…” Man aiz muguras ir pus gadsimts un tikai tagad es jūtu, ka Dievs mums ir tik tuvu. Pirms tam man neviens nebija teicis, ka Dievs ir Mīlestība un Žēlsirdība, un tikai pēc tam – bargs Tiesnesis. Tagad esmu pārliecināta, ka Dievs ir Labestība un Mīlestība, Viņš neatraida pat vislielāko grēcinieku… Man šķiet, ka neviens, kurš ir izlasījis šo „Jēzus lūgšanu pēc mīlestības”, vairs nespēj palikt vienaldzīgs. Jēzus mums lūdz mīlēt Dievu, bet arī – mīlēt savu tuvāko. Šajā materiālisma laikmetā mums tik ļoti ir vajadzīga mīlestība… Mēs visi esam izsalkuši pēc Dieva un šīs grāmatas ir brīnišķīga barība! (T.G., Polija, 1999.gada oktobris)
Uz skatuves atradās Jēzus attēls. Es redzēju, kā šis attēls pārmainās un kļūst par smagi savainota cilvēka attēlu. Arī Vassulas seja, kamēr viņa runāja, mainījās. Šķita, ka viņai ir izaugusi bārda. Es gribēju redzēt labāk, tādēļ somā sāku meklēt brilles. Pēkšņi kāda vīrieša balss (es ticu, ka tas patiešām bija Jēzus) man sacīja: „J., skaties ar savu sirdi.” Es noliku brilles pie malas. Pa to laiku Vassula bija beigusi runāt – viņas seja atguva savu ierasto izskatu, bet attēls uz skatuves atkal izskatījās pēc skaistā Jēzus… Man ļoti gribējās visiem izstāstīt redzēto, es biju gatava kliegt. (J.H., ASV, 1999.gada oktobris)
Kad pirmo reizi dzirdēju par Vassulu, biju ļoti skeptiski noskaņots. Kāds draugs man aizdeva ierakstu ar viņas uzrunu, tomēr pagāja krietns laiks, kamēr saņēmos un to noklausījos. Kad to beidzot izdarīju, es tiešām sadzirdēju, kā Dievs mani uzrunā. Tas bija tik spēcīgi, ka es nekavējoties atradu pasūtījuma anketu un pasūtīju pirmo sējumu. Kad sāku to lasīt, man šķita, ka tajā rakstītais ir pārāk personisks un manī radās jautājums, vai tas patiešām ir Dievs. Tomēr, turpinot lasīt, es jutu, ka tas patiešām ir Viņš – es jutu Viņa klātbūtni un dzirdēju Viņa balsi. Es arī tagad izjūtu, kā Dievs caur šiem vēstījumiem vēlas mūs aizskart. (D.K., ASV, 1999.gada oktobris)
Par Vassulu es uzzināju vietējā dienas avīzē – tas bija pirms viņas pēdējās konferences Goa, 1998.gada 25.janvārī. Es aizgāju uz konferenci un pēc tās izlasīju „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu 1. un 2.sējumus. Ar šo vēstījumu starpniecību es iepazinu mīlošo un dzīvo Dievu, kurš mani ļoti mīl un rūpējas par mani. Lai arī mājas tuvumā nebija nekādu ziedošu koku, kādu dienu es sajutu maigu smaržu. Lai, arī pusaudzes gados biju aktīva draudzes locekle, ar laiku pārvērtos par svētdienas kristieti, pie grēksūdzes gāju reizi gadā, bet darbdienā misi apmeklēju tikai īpašos gadījumos. Kopš iepazinos ar vēstījumiem, es uz misi eju katru dienu, bieži pagodinu Vissvētāko Sakramentu, bet pie grēksūdzes eju reizi mēnesī. Es apprecējos 1991.gadā, tomēr mēs nekad nelūdzāmies Rožukroni – tagad tas ir kļuvis par ikdienas sveicienu mūsu mīlošajai Mātei. Arī mans vīrs ar vēstījumu starpniecību ir iepazinis dzīvo Dievu. (S.G., Goa, Indija, 1999.gada oktobris)
Es augu mormoņu ģimenē, tomēr 12 gados sadumpojos un nākamos 24 gadus par manu dzīves realitāti kļuva narkotikas un alkohols. 1993.gadā, pateicoties Dieva, kuru vēl arvien tomēr nepazinu, žēlastībai, kļuvu par atturībnieku. 1997.gada janvārī es lasīju kādu žurnālu, kurā bija raksts: „Kad Dievs runā, Vassula klausās. Pēc divām nedēļām ar neticamu degsmi es sāku meklēt vēstījumus – mani tajā mirklī vadīja patiesa mīlestība. Ar citu palīdzību kā arī pateicoties manas sievas sapratnei, kura arī ķērās pie vēstījumu lasīšanas, mēs abi nokļuvām līdz katoļu Baznīcai. 1998.gadā, Lieldienu vigīlijas laikā mēs tikām nokristīti, iestiprināti un saņēmām pirmo svēto Komūniju. 1999.gada 13. februārī mēs ar manu sievu Rolēnu svinējām laulības sakramentu. Trīsvienīgais Dievs mūs ir svētījis un mācījis noliekt galvas, lai ieraudzītu Viņa Vaigu, kā arī klusināt mūsu balsis, lai sadzirdētu Viņa aicinājumu. Mēs esam Viņa bērni. (E.M., ASV, 1999.gada oktobris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos Jēzus mums pavēstī daudz ko skaistu un iedrošinošu. Man pats svarīgākais bija uzzināt, ka mēs varam nodibināt ar Viņu „mēs – mums” attiecības. Man bija svarīgi uzzināt, ka Viņš ir nevien mūsu Dievs un Pestītājs, bet arī mūsu draugs un ir darījis mūs par Saviem draugiem. Es labāk sapratu arī Jēzus lielo mīlestību uz Saviem bērniem, jo Viņš runāja kā Draugs, mīlošas laipnības pilns Draugs. Grāmatas mums palīdz labāk saprast un iepazīt Jēzus dabu, tās mums palīdz labāk justies Viņa klātbūtnē un būt Viņam tuvāk. (J.G., Anglija, 1999.gada oktobris)
Laiks, ko pavadīju Māmiņas Marijas leģionā mani sagatavoja vēstījumiem, kurus Jēzus mums dāvā ar Vassulas starpniecību. Es biju daudz pieredzējis, zināju arī to, kā darbojas melu tēvs un tāpēc Jēzus vēstījumus spēju pieņemt ne vien intelektuāli, bet arī psiholoģiski un garīgi. Ikviens no vēstījumu vārdiem aizskāra manu prātu un sirdi, vēstījumi apstiprināja visu, ko līdz šim biju piedzīvojis. Lasot vēstījumus man šķita, ka Māmiņa Marija un Jēzus dalās ar mani ne vien savos priekos, bet arī sāpēs. (A.M.F.G.G., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Man ir grūti aprakstīt vārdos, kādu iespaidu uz manu dzīvi atstāja „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi – cik brīnišķīgi, neticami un fantastiski ir būt tuvās attiecībās ar Dievu. „Patiesa dzīve Dievā” ne vien apraksta šīs attiecības – Svētais Gars māca, kā, saskaņā ar vēstījumiem, dzīvot kristīgas sievietes dzīvi. (C.H., Anglija, 1999.gada oktobris)
„Patiesas dzīves Dievā” grāmatas man aizdeva draugs un kopš tā brīža mana dzīve izmainījās. Tai vakarā, kad pirmo reizi sāku lasīt, es raudāju apzinoties savu grēcīgumu un to, cik tālu es esmu no Dieva! Kopš tā laika es katru svētdienu eju uz Baznīcu un pieņemu Komūniju un vismaz reizi mēnesī eju pie grēksūdzes. Es samierinājos ar radiniekiem, ar kuriem nebiju runājis gadiem ilgi. Pateicoties Vassulai pie Kristus atgriezās arī mana māte – intervijas laikā televīzijā viņa bija redzējusi kā Vassulas seja pārveidojas Jaunavas Marijas sejā. Pēc redzētā viņa iegādājās vēstījumu grāmatas un sāka apmeklēt lūgšanu grupu un ir ļoti pateicīga Jaunavai Marijai, ka ir varējusi Viņu redzēt parādāmies uz Vassulas sejas. (M.C.I., Grieķija, 1999.gada oktobris)
Pateicoties šīm grāmatām manas sirds tuksnesis ir uzziedējis. Tas, Kurš agrāk man saistījās ar kaut ko pompozu, tagad ir kļuvis par manu mīļoto Tēvu. Katru rītu es atkārtoju Vassulas lūgšanu: „Kungs Jēzu Kristu, es šo nodomu uzticu Tavai Sirdij…” Pamazām es mācos atdot Jēzum savas grūtības vienlaikus veltot Viņam savu laiku. Manī ir pieaugusi paļāvība uz Dieva mīlestību un es izjūtu dziļu iekšēju mieru. Alleluja! Jēzus ir dzīvs! (U.J., Polija, 1999.gada oktobris)
Kad pirmo reizi izlasīju „Patiesu dzīvi Dievā”, zināju, ka tas, Kurš runā caur vēstījumiem patiešām ir Jēzus. Es jutu Viņa mīlestību, maigumu un spēku. Tagad mana dzīve ir izmainījusies, es esmu iemācījies dzīvot ļoti īpašās un tuvās attiecībās ar Jēzu. Es esmu iemācījies saprast to, cik tuvu mums visiem ir Dievs, kā arī to, ka Jēzus un Marijas Sirdis ir viens vesels. Kopš 1993.gada manas mājas durvis ir atvērtas ikmēneša lūgšanu sapulcēm – tās notiek mēneša pirmajā sestdienā. Slava un gods Jēzum un Marijai. (M.G.J., Johannesburga, Dienvidāfrika, 1999.gada oktobris)
Biju tādā savas dzīves periodā, kad meklēju sev piemērotu „garīgo grupu”. Vienu tādu atradu un viņi man iedeva palasīt Vassulas grāmatu. Man tā ļoti patika, jo sniedza atbildes uz maniem garīgajiem jautājumiem. Tagad es saprotu, ko nozīmē „Trīs vienā Dievā” un daudz labāk izprotu pāvesta un Baznīcas nozīmi. (J. de J., Holande, 1999.gada oktobrī)
Caur vēstījumiem, videoierakstiem un viņas konferencēm Austrālijā sekoju Vassulas ceļam ar Dievu un tas ļoti izmainīja manas attiecības ar Dievu. Ar vēstījumu starpniecību es iemācījos četras dzīvībai svarīgas lietas: ko nozīmē personīgas attiecības ar Dievu, to, ka Dievs ir mums ļoti tuvu, to, ka Dievs vēlas, lai mēs Viņu mīlētu un Viņam kalpotu, kā arī – cik vienkāršs un dziļš ir Dieva plāns attiecībā uz Savām radībām un visu radību kopumā. (J.J., Austrālija, 1999)
Manu dzīvi pirms vēstījumu izlasīšanas es raksturotu kā Dieva un personisku attiecību ar Viņu meklējumus. Kad pirmo reizi izlasīju vēstījumus, es sajutu Viņa reālo klātbūtni. Agrāk mana lūgšanu dzīve nebija dziļa – vēstījumi iemācīja man lasīt Rakstus un saklausīt Viņa balsi, kura uzrunā personiski mani. Es domāju, ka „Patiesa dzīve Dievā” ir bijusi patiesa Kunga dāvana, caur kuru Viņš mani ir mācījis. Piemēram – tagad pirms ēšanas es vienmēr lūdzos un nekautrējos to darīt arī restorānā. Tas pats attiecas arī uz manu ģimeni. „Patiesa dzīve Dievā” man ir iemācījusi īstu mīlestību uz Jēzu. (K.J., ASV, 1999.gada oktobris)
1998.gada jūlijā manai sievai bija iespēja noklausīties jūs liecinām Vācijā. Mēs to uztvērām kā Visaugstā Dieva parādīšanos mums. Es pēc tam izlasīju visas jūsu grāmatas un man tās šķiet ļoti vērtīgas. Pamazam mēs labāk sākam izprast Bībeli, it īpaši Atklāsmes grāmatu. Mēs esam katoļi un es ļoti dziļi cienu pāvestu Jāni Pāvilu II. (J.K., Holande, 1999.gada oktobris)
Žēlastība, ko cilvēks saņem caur vēstījumiem un Vassulu Rīdenu, ir neizmērojama. Lūk, ko esmu ieguvis savai personiskajai dzīvei: ir vairojusies mana mīlestība uz Dievmāti un uz Baznīcu – gan katoļu, gan pareizticīgo, es arvien vairāk vēlos pilnībā veltīt savu dzīvi Jēzum Kristum, arvien vairāk apzinos savu grēkus un vājības, kā arī to, kādu spēku es varu saņemt caur Baznīcu, tās sakramentiem un mācību. (J.K., Izraēla, 1999.gada oktobris)
Mana atgriešanās sākās 1995.gada novembrī. Es vienmēr izjutu, ka man dzīve kaut kas pietrūkst, bet nespēju noformulēt, kas tieši. Kādus sešus mēnešus es biju baudījusi „vieglu dzīvi” – apmeklēju restorānus, bārbekjū vakarus, citiem vārdiem sakot – dzīvoju pilnīgu dzīvi, tomēr vienlaikus jutu, ka man ir salauzta sirds. Biju izmēģinājusi visu iespējamo, kas man būtu varējis palīdzēt. Kādu vakaru pārnācu mājās, paķēru pirmo sējumu un sāku lasīt… Jutu, ka vārdi ieurbjas manī tā, it kā es būtu tieši savienota ar Dievu. Katru vakaru, nākot mājās, es ilgojos, kad atkal varēšu lasīt grāmatas un pamazām tās man sāka dot spēku. Es sāku iet uz baznīcu regulāri, sāku gavēt un ļoti ilgojos sarunāties ar Dievu. Piegāju pie grēksūdzes un sapratu, ko nozīmē patiesi piedot – tā pamazām manī sākās iekšēja dziedināšana. Es sāku piedalīties arī žēlsirdības darbā. (G.K., Ņujorka, ASV, 1999.gada oktobris)
Es iepazinu kristietību ar kāda jezuīta starpniecību 1985.gadā un kopš tā laika mans ceļš ir mani vedis arvien augstāk. Šie Jēzus vēstījumi mani ir piepildījuši ar ļoti lielu prieku un mīlestību uz Trīsvienību, kā arī devuši dziļu Dieva tuvuma apziņu un īpašu pietāti pret Vissvētāko Jēzus Sirdi. (M.K., ASV, 1999.gada septembris)
Kad biju izlasījusi četrus „Patiesas dzīves Dievā” sējumus, sapratu, ka Vissvētākās Sirds no mums sagaida lūgšanu. Jēzus vienmēr saka: „Lūdzieties par jūsu ienaidniekiem, lūdzieties par viņu atgriešanos, lūdzieties, lai viņi zemotos. Lūdzieties, lai Es jums varētu dot gudrību, lūdzieties par manas baznīcas vienotību.” Tik daudzas Jēzus nostādnes attiecas tieši uz lūgšanu. (I.H.L., Indonēzija, 1999.gada oktobris)
Mūsu pasaulei ir vajadzīga atgriešanās un vienotība un mēs tik bieži dzirdam runājam par evaņģelizāciju un ekumenismu… Mans šķiet – ja šie vēstījumu un atklāsmes baznīcā būtu vairāk pazīstami, tad arī noteikti būtu vairāk labu augļu. Ir tik brīnišķīgi, ka Dievs mūsdienās runā tāpat, kā Viņš runāja ar Mozu vai arī ar Palestīnas iedzīvotājiem. Es lūdzos, lai visi varētu sadzirdēt šo balsi un ticēt, ka mēs neesam atstāti un vientuļi. (M.M., Polija, 1999.gada oktobris)
Vēstījumu grāmatas kļuva par manas atgriešanās iemeslu. Tās mani pārliecina par Dieva mīlestību Jēzū Kristu ar kādu Viņš mani mīl. Viņš vada manu dzīvi ļoti pārsteidzošā un brīnišķā veidā, Viņš dziedina manus ievainojumus, mani mierina, stiprina un sūta pie cilvēkiem, kuriem pietrūkst mīlestības. Kungs mani māca un man piedod – Viņš ir vislabākais Skolotājs. (E.M., Polija, 1999.gada oktobris)
Mani šie vēstījumi ir fascinējuši jau no paša sākuma. Man tie ir dzīvinošā ūdens avoti, kad dziedina no dvēseles sāpēm un dzīves grūtībām. Šī grāmata man ir patiess atbalsts, tā mani valdzina līdzīgi mīļotajam cilvēkam. Es ļoti ilgojos – par to ir jālūdzas – lai visi cilvēki spētu atzīt šo grāmatu, to ar prieku pieņemt, mainīt savas dzīves un atgriezties. Ir tik būtiski, lai mēs spētu atpazīt laiku zīmes… Jeruzalemei neizdevās atzīt savu laiku un Kungs Jēzus raudāja par šo pilsētu. Manā uztverē Vassula ir pazudusī un ievainotā avs, kuru Kungs Jēzus ir atradis un tagad visas Debesis priecājas par šo atradumu. Arī mums vajadzētu priecāties, ka ar šo vēstījumu starpniecību Kungs Jēzus meklē arī mūs, kas esam pazuduši grēka pasaulē. Atļausim Viņam mūs atrast un līksmi sludināsim Viņa vēstījumus no namu jumtiem! (K.P., Polija, 1999.gada oktobris)
Mēs lasījām daudzas grāmatas un skatījāmies videoierakstus par dažādām Marijas atklāsmēm visā pasaulē. Tomēr Dieva žēlastību un bezgalīgo mīlestību mēs iepazinām tikai tad, kad sākām lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Katru dienu mēs cenšamies atcerieties, ka Dievs, kurš mūs neprātīgi mīl, ir mums līdzās. Mēs cenšamies atcerēties, ka šis Dievs vēlas ņemt līdzdalību mūsu dzīvēs, ka Viņš mūs aicina dzīvot tā, kā Viņš to vēlas, ka Viņš sūta pār mums žēlastību pēc žēlastības. pateicoties vēstījumiem esam iemācījušies ne vien lūgties parastās ikdienas lūgšanas, bet arī ikdienā sarunāties ar trīs dievišķajām Personām, lūdzot Viņu svētību mūsu ikdienas darbiem un lūgt, lai Viņi vienmēr būtu ar mums. (A.L.R., Anglija, 1999.gada oktobris)
Es „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus esmu izlasījis jau četras reizes – ar katru reizi, kad tās atkal pārlasu, dziļāk izprotu to nozīmi. Neskatoties uz daudzajiem pārbaudījumiem un vajāšanām, mana dzīve ir kļuvusi daudz mierīgāka. Es vairs neilgojos pēc pasaulīgām lietām, jo Kungs man ir atklājis nenovērtējamu dārgumu: Savas Vissvētākās Sirds pērli. (R.L., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Kad manā dzīvē ienāca „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi es uzreiz sapratu Kristus ilgas pēc Viņa Baznīcas vienotības. Vienotība ir tā pati pēc kuras es tik ļoti ilgojos mūsu laulībā, bet mīlošo un laipno Dievu, kuru meklēju, Viņš man atklāja Savā Vissvētākajā Sirdī. Tas izmainīja gan manu, gan mana vīra un mūsu bērnu dzīves. Es no jauna atklāju ticību. Es visā pilnībā esmu atgriezusies Baznīcā, pieņemu sakramentu un pateicos Dievam, ka Viņš mani ir uzrunājis caur Saviem vēstījumiem. „Patiesa dzīve Dievā” man ir nenovērtējams dārgums. Vienīgais, ko lūdzu, ir darīt Viņa Gribu un rast iespēju izplatīt Viņa vēstījumus cik vien plaši Viņš vēlas. (C.B.L., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Satikšanās ar Vassulu, kas notika 1989.gadā, motivēja mani lasīt vēstījumus. Kad izlasīju „Patiesas dzīves Dievā” 3.sējumu kādā 1999.gada marta pēcpusdienā piedzīvoju īpašu Dieva tuvības mirkli – es nezinu, cik ilgi tas bija – minūti vai stundu. Vēstījumi ir pārveidojuši mani no pasīvas protestantes aktīvā katolietē, kas tic ticības spēkam, priecājas par iespēju pieņemt sakramentus, vēl arvien nedaudz baidās no grēksūdzes bet ļoti priecājas par iespēju ņemt dalību Euharistijā. (S.L., Šveice un Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Līdz trīsdesmit gadu vecumam man nebija nekādas saistības ar manu Baznīcu. Pravieša Elijas svētkos Vassula Rīdena un dažādi pareizticīgo priesteri bija sapulcējušies svētā Jāņa Kristītāja baznīcā Rodas salā. Kad Vassula sāka runāt, es redzēju, kā viņa pārveidojas par Jēzu. Tas bija tik reāli, ka man šķita – man sirds tūlīt pārsprāgs. Es nespēju savaldīt asaras un kopš tās dienas, kuru nekad nespēšu aizmirst, esmu aktīvs savas draudzes loceklis – pieņemu sakramentus un jūtu nebeidzamu vajadzību sludināt par Dievu un Viņa Evaņģēliju. (A.M., Rodas sala, 1999.gada oktobris)
„Patiesa dzīve Dievā” man palīdzēja atklāt patieso ticību un patieso Dieva mīlestību, tā mani pasargāja no mana lēmuma atstāt Dievu. Pateicoties vēstījumiem es esmu tik tuvu Dievam kā vēl nekad agrāk. (N.M., Lielbritānija, 1999.gada oktobris)
„Patiesu dzīvi Dievā” es iepazinu ar lūgšanu grupas starpniecību. Tas notika 1998.gada februārī un es uz turieni biju aizgājis ziņkāres vadīts, kopā ar kādu draugu. Pirms tam par Vassulu neko nebiju dzirdējis. Tikšanās noslēgumā tika sludināts, ka šādas tikšanās vajadzētu uzsākt arī manā apkaimē un es piekritu, ka tās trešdienas vakaros varētu notikt pie manis mājās. Pirmā šāda tikšanās notika 1998.gada Pelnu trešdienā un kopš tā laika mēs vēl arvien turpinām tikties. Pagājušā gada laikā mēs esam piedzīvojuši patiešām apbrīnojamas dziedināšanas. Lai arī mūsu nav daudz (parasti esam kādi 4 – 5), ikviena ģimene ir saņēmusi Dieva žēlastību. (B.M., Īrija, 1999.gada oktobris)
Ar ļoti lielu interesi es izlasīju Vassulas grāmatu „Patiesa dzīve Dievā” un tā mani ļoti aizskāra. Es nemāku to izteikt vārdos, bet man šķiet, ka šie raksti ir mūsdienu mistiskās literatūras pērle. Varbūt tā kļūs par Dieva Žēlsirdības kristālskaidrā avota dzīvinošā ūdens lāsi, kas šķīstīs bezgalīgo ļaunuma jūru un mums apkārt esošo ticības trūkumu? (M.M., Polija, 1999.gada oktobris)
Esmu pensionēts advokāts un pēc viņu uzaicinājuma sešus gadus vadīju Bībeles studiju grupu Mangaloras Teosofijas biedrībā. Visi klausītāji bija hinduisti. Es pats esmu katolis un ļoti aktīvi esmu iesaistījies kalpošanā, kas cenšas veicināt saskaņu dažādu reliģiju starpā. „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir bijusi ļoti spēcīga palīdzība gatavojot lekcijas – bieži vien pieķēru sevi citējam Jēzus vārdus no vēstījumiem. Man tie šķita iedvesmojoši it īpaši tādēļ, ka nav pretrunā nedz ar Rakstiem, nedz arī ar Baznīcas oficiālo mācību. Pie mani mājās dzīvo arī viens no maniem draugiem, kurš gadiem ilgi nebija praktizējis sakramentus. Izlasījis „Eņģeļa grāmatu” un grāmatu, kas apraksta jūsu ceļojumus pa Āziju, viņš atgriezās baznīcā un tagad ir kļuvis par īstu lūgšanu cilvēku. (R.J.N.N., Indija, 1999.gada oktobris)
Esmu pateicīga dievišķajai Apredzībai, kas man ar vēstījumu starpniecību ir palīdzējusi sastapties ar Jēzu. Šie vēstījumi palīdz labāk saprast Svēto Rakstu atklāsmi, tie ir Mīlestības un piedošanas gara pilni. Tie liek lasītājam domāt un šīs pārdomas dzemdina ticību un padziļina garīgo dzīvi. Es šos vēstījumus uztveru kā ļoti lielu Jēzus dāvanu mūsdienu cilvēkiem. (D.O., Polija, 1999.gada oktobris)
Es pētīju Interneta mājas lapu, kurā ir aprakstītas visas Jēzus un Marijas parādīšanās un centos atrast to vidū kādu grieķu vai krievu vārdu tādā veidā cerot rast mierinājumu un iespējamu atgriešanos (zinu, ka šāds Dieva meklēšanas veids nav tas svētākais, tomēr Dievs mūs pieņem tādus, kādi esam). Es noklikšķināju uz Vassulas vārda – tas man šķita pietiekami grieķisks. Sākot ar šo mirkli es sapratu, cik maz es līdz šim zināju par Dieva mīlestību un maigumu uz mums visiem un cik ļoti vienoti mēs visi esam Viņa Sirdī. Mēs esam VIENS. Es biju tik aizkustināts un tik piepildīts ar prieku un laimi, ka vienā mirklī tiku dziedināts no saviem kompleksiem. Vienīgais, ko patlaban vēlos, ir kalpot Baznīcas vienotībai. (M.S., L., 1999.gada oktobris)
Tā ir Dieva žēlastība, ka izlasījusi grāmatas, es esmu varējusi palīdzēt atgriezties pie Kunga un augt ticībā arī citiem. Jēzus ar vēstījumu starpniecību ir atbildējis uz daudziem jautājumiem, par kuriem biju noraizējusies un Viņš mani ir piepildījis ar spēku – vēstījumi ir unikāls manas dzīves atklājums – tagad es jūtos ļoti tuvu Kungam. Es domāju, ka Vassulas pierakstītais ir dāvana Baznīcai un visai cilvēcei… Kungs mūs neatstāj. Slava Viņam par Viņa Gaismu un spēku, par to, ka Viņš vēršas pie mums ar šo vārdu starpniecību… (M.P., Polija, 1999.gada oktobris)
Kad biju izlasījusi „Patiesu dzīvi Dievā”, jutu, ka esmu sākusi sarunāties ar Dievu tieši, sāku just, ka esmu vienota ar Dieva Gaismu un manī parādījās vēlme atgriezties. (S., Indonēzija, 1999.gada oktobris)
Es uz baznīcu negāju. 1992.gadā draudzene man pastāstīja, ka televīzijā bija redzējusi kaut ko ļoti neparastu: viņa bija skatījusies sarunu ar kādu sievieti vārdā Vassula Rīdena un pēkšņi redzējusi, kā Vassulas seja pārveidojas Jēzus sejā. Kad viņa man to pastāstīja, es tam uzreiz noticēju. Es izlasīju grāmatas to oriģinālvalodā – angliski. Jutu, ka Dievs mani uzrunā. Es sāku Viņu iepazīt un saprast, ko Viņš no mums vēlas. Aizgāju pie grēksūdzes uz kuru nebiju bijusi 35 gadus. Tagad ļoti bieži eju uz baznīcu – visbrīnišķīgākais ir tas, ka jūtu sevī vajadzību dalīties šajā pieredzē un sludināt par Dievu arī saviem tuviniekiem. (H.P., Rodas sala, 1999.gada oktobris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir bijuši svētdaroši gan man, gan daudziem no maniem draugiem. Vislielākā atklāsme ir bijusi mūsu Debesu Tēva maigums. Tagad manas lūgšanas un attieksme pret Viņu ir ļoti izmainījušās – tajās ir daudz vairāk paļāvības un mīlestības, taču vienlaikus es neaizmirstu arī izrādīt Viņam vajadzīgo cieņu (kā Viņš mums to ir mācījis ar mūsu mīļās Vassulas starpniecību). Tagad labāk izprotu Vissvētāko Trīsvienību un daudz vairāk pielūdzu trīs dievišķās Personas. Mums visiem vajadzētu iemācīties to lēnprātību, kāda piemīt Vassulai. (E.P., Čīle, 1999.gada oktobris)
Lasot grāmatas, sapratu, ko Gars man bija mācījis par pravieti Danielu, par atkrišanu un visu pārējo. Es vēstījumus lasīju kopš 1994. Gada un tos lasot, tika dziedināta gan mana miesa un prāts, gan arī dvēsele. (H.P.H., Kanāda, 1999.gada oktobris)
Es esmu audzināta katoļticībā, tomēr iespēju robežās tagad apmeklēju arī pareizticīgo baznīcu. „Patiesas dzīves Dievā vēstījumu iespaids ir tik milzīgs, ka visu aprakstot noteikti iznāktu vesela grāmata! Personiski esmu atkal iemantojusi to tuvību ar Jēzu, kāda man bija bērnībā. Tagad, pateicoties Bībeles lasīšanai, vēstījumiem, Rietumu un Austrumu Baznīcu svēto dzīves aprakstiem, mana tuvība ar Jēzu ir vairāk nobriedusi, mana bērnišķīgā ticība ir tikusi stiprināta Jēzus un Marijas lielās mīlestības dēļ uz mani – Viņu bērnu. (P.P., ASV, 1999.gada oktobris)
Ar Vassulu un „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem 1992.gadā mani iepazīstināja brālis (toreiz viņš bija tikko atgriezies, bet patlaban mācās garīgajā seminārā). No pašas pirmās lappuses līdz pat pēdējai Dieva svētā Himna mani paņēma savā varā. Cik brīnišķīgs darbs! Tas, kā Dievs ļoti lēnam, bet noteikti paņem cilvēka roku un ieved Savas būtības pašā sirdī ir elpu aizraujošs piedzīvojumus. Es tik ļoti esmu iemīlējusi trīskārt svēto Dievu, kurš vienlaikus ir gan aizsniedzams, gan neaizskarams. Esmu ļoti pateicīga, ka Viņš man ir ļāvis Sevi piedzīvot ar Viņa vēstneses Vassulas starpniecību. (K.P., ASV, 1999.gada oktobris)
Mēs ar sievu ļoti cenšamies ik dienas lūgties Rožukroni. Kādu dienu viena mūsu paziņa, kas dzīvo netālu, ieminējās, ka varētu mums pievienoties. Reiz viņa mums atnesa „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos smeltās meditācijas. Tagad mēs vairs neesam tikai trīs – mums pievienojas arī citi kaimiņi – tad mēs kopīgi lūdzamies Rožukroni, ieklausāmies un dalāmies Dieva vārdā un Viņa vēstījumos. Divu mēnešu laikā mūsu grupiņa ir pieaugusi līdz 8 cilvēkiem, kuri katru piektdienu kopīgi lūdzas Rožukroni. Mēs arī cenšamies katrs dalīties ar Dieva vārdu – to, kā mēs paši to piedzīvojam un saprotam. Mēs ar sievu un mūsu 6 gadus vecais dēls turpinām ik dienas regulāri lūgties Rožukroni. (C.K., Bangkoka, Taizeme, 1999.gada oktobris)
Pateicoties mūsu ticības māsai Vassulai es jūtu, ka arvien labāk esmu iepazinusi Pestītāju. Vēstījumu grāmatas es nelasu kā romānu, bet gan cenšos lūgt Svēto Garu, lai Viņš mani apgaismo un es spēju iedziļināties Mūsu Kunga vārdos un arī iedrošinu citus pieņemt mīlestības dārgumu, kuru Dievs mums piedāvā caur šiem vēstījumiem. Es jūtu, ka Dievs mani aicina, jūtu, ka Viņš ir izslāpis pēc manis. Katru dienu cenšos izlasīt vismaz 2 lappuses, pateicībā par Viņa Lielo Mīlestību, upurējot Viņam manu mazo mīlestību. Es nespēju izteikt savu prieku – vienkārši jūtu, ka šajā pašā mirklī Viņš ir man līdzās un, ka Viņš ir manī. (J.R., Polija, 1999.gada oktobris)
Esmu pateicīga par Vassulas pierakstītajiem vēstījumiem. Man šķiet, ka iespēja tos iepazīt patiešām ir bijusi Kunga Jēzus griba un es Viņam par to simtkārtīgi pateicos. Tagad mana mīlestība uz Viņu ir kļuvusi pilnīga. Tagad es pazemīgi spēju pieņemt dzīves grūtības un priecājos, ka ar savām ciešanām spēju atvieglot Viņa Ciešanas. Esmu spējusi piedot tādus pārdarījumus, kurus agrāk nebūtu bijusi spējīga piedot… (H.R., Polija, 1999.gada oktobris)
Kādu dienu mans brīnišķīgais tētis man uzdāvināja eņģeļa Daniela grāmatu. Viņš to bija atradis kādā lētā komisijas veikalā, izlasījis, bet pēc tam pamazām iegādājies arī visas pārējās grāmatas. Es paņēmu grāmatu uz darbu un līdz pusdienas laikam jau biju visu izlasījusi. Līdz šim es pati sava prieka pēc nebiju lasījusi nevienu reliģiska satura grāmatu, bet šī man tiešām patika. Kad biju to izlasījusi, noskūpstīju. Tad devos pusdienās. Braucot automašīnā es domās pateicos Kungam par šiem skaistajiem vārdiem – jutos laimīga un mīlēta. Tad pēkšņi no manas automašīnas radio nodzirksteļoja gaisma un nosprakšķēja kaut kas līdzīgs zibenim. Es, pārbijusies, bažīgi paskatījos uz radio, kad negaidīti no tā atskanēja šādi dzejas vārdi: „Eņģeļa rokās tu atradīsi mierinājumu”. Tai pašā mirklī es izplūdu asarās un vēl ilgi nespēju remdēt elsas. (G.B.R., ASV, 1999.gada oktobris)
Es piedalījos Vassulas konferencē Tulūzā, 1997.gada novembrī. Viņas piemērs man ļoti palīdzēja atgriezties, turpināt iet manu garīgo ceļu, pieņemt ar to saistīto šķīstīšanu, kā arī saprast, pieņemt un turpināt būt neatlaidīgai… (S.R., Francija, 1999.gada oktobris)
„Patiesa dzīve Dievā” ir palīdzējusi man iepazīt dzīvo Jēzu kā uzticamu Draugu un Ceļabiedru. Viņš Savu Mīlestību atklāj tā, ka tai ir grūti pretoties un es nespēju darīt neko citu kā vien atbildēt Viņam ar pretmīlestību pat, ja tagad apzinos, ka neesmu šīs mīlestības cienīga. (J.B.R., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Mēs bijām lasījuši daudzas grāmatas un noskatījušies vairākas filmas par Jaunavas Marijas parādīšanām visā pasaulē. Tomēr, tikai lasot „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus mēs patiešām sākām apjaust Dieva personisko un bezgalīgo mīlestību ar kādu Viņš mūs visus mīl. Vēstījumu lasīšana un pārdomāšana uz visiem laikiem pārveidoja mūsu dzīves. Tagad katru dienu mēs cenšamies atcerēties, ka šis Dievs, Kurš mūs „neprātīgi” mīl, ir mums līdzās, ka Viņš vēlas būt klātesošs mūsu ikdienas dzīēs, ka Viņš mūs aicina dzīvot mūsu dzīvi saskaņā ar Viņa gribu un izlej pār mums žēlastību pēc žēlastības. Pateicoties vēstījumiem mēs līdzās parastajām ikdienas lūgšanām iemācījāmies dienas laikā sarunāties ar trim dievišķajām Personām, lūgt no Viņiem svētību un žēlastību, lai Viņi vienmēr būtu ar mums. (A.L.R., Anglija, 1999.gada oktobris)
Tāpat kā vairākums, arī es biju ļoti tālu gan no Baznīcas, gan no tās mācībām. Visļaunākais bija tas, ka piederēju vienai no visļaunākajam mūsdienu sektām: „New Age” – biju baiļu un nomāktības pilns. Izmisuma pilns kādu dienu es lūdzu Dievam, lai Viņš man sūtītu kādu palīdzību. Pateicība Kungam, kurš pēc šīs lūgšanas ļāva man sastapties ar Vassulu. Pēc šīs tikšanās es arī izlasīju vēstījumus un kopš tā brīža mana dzīve ir mainījusies. Es esmu iepazinis Baznīcas sakramentus – grēksūdzi un Komūniju un ar Dieva palīdzību es mācu katehismu divās manas salas draudzēs. (A.R., Grieķija, 1999.gada oktobris)
Es stāvēju konferenču zāles stūrī un klausījos kā Vassula atbild uz bīskapa, priesteru, žurnālistu un pārējo uzdotajiem jautājumiem. Kad viņa pateica, ka Jēzus viņai ir apsolījis, ka sūtīs cilvēkus, kuri viņai palīdzēs izplatīt vēstījumus, pār maniem vaigiem sāka plūst asaras. Tā kā biju piedalījies šī pasākuma organizēšanā, es pateicos Dievam, kurš bija atvedis Vassulu uz Bangkoku. Tai mirklī Vassula smaidot pagriezās uz manu pusi, bet tai pašā mirklī viņas seja pārvērtās smaidošā Jēzus sejā. Kopš šī atgadījuma 1998.gada martā es, paralēli lasot gan Bībeli, gan „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, es ik dienas piedzīvoju atgriešanos, cenšos vairāk pūlēties, lai staigātu Kunga ceļus un padziļināt savas attiecības gan ar Viņu, gan saviem tuvākajiem. (J.B.R., Bangkoka, Taizeme, 1999.gada oktobris)
Mani īpaši uzrunāja tas, ka, lasot vēstījumus mēs tajos varam ievietot paši savus vārdus un tādā veidā šie vēstījumi vēršas personiski pie mums. Ļoti ilgstoši manā sirdī atkal un atkal no jauna atskanēja vārdi „Es esmu”! Kopš brīža, kad es šos vārdus dzirdēju pirmo reizi mana dzīve ir nemitīga šī Visdārgākā Vārda arvien dziļaka izpratne. Ir nākusi it kā jauna atmoda, jauna apziņa. Ja man radās kādi jautājumi par vēstījumiem, es to skumji noliku malā, bet, kad biju atradusi atbildi savām šaubām, tad ar lielu prieku ķēros tiem atkal klāt. Pēdējos mēnešos manī bija īpaši dziļas ilgas dzirdēt Jēzu runājam caur Viņa izredzēto trauku. Es devos uz Vassulas konference Vinipegā un tās laikā redzēju, kā Jēzus seja pārklāj viņas seju. Toreiz es vēl nezināju, ka šis fenomens notiek arī citās vietās. Tagad, rakstot šo liecību, es apzinos manā dvēselē atskanošās dziļās garīgās nopūtas ar kādām Jēzus apraudz Savu sašķelto ģimeni. (L.R., Kanāda, 1999.gada oktobris)
Skatījos filipīniešu televīzijas pārraidi, kurā tika intervēta Vassula un biju pārsteigts, ka šī intervija mani tik dziļi aizkustināja – agrāk es biju tik skeptisks, ka pat nevēlējos kopā ar kādu draugu aiziet uz tikšanos ar Vassulu. Skatoties interviju, es sāku apzināties, ka Dievs patiešām viņu uzrunā – mani pārsteidza viņas miers un piezemētība. Tai laikā manā dzīvē nebija vietas ne Dievam, ne Baznīcai… Pēc sastapšanās ar Vassulu man pavērās pilnīgi jauna garīgā pasaule – es izjutu patiesu vajadzību izmainīt manu dzīves veidu. Sāku lasīt vēstījumus un tie mani patiešām pārliecināja – nešaubījos, ka tos ir iedvesmojis pats Dievs. Lasot vēstījumus es pakāpeniski atgriezos pie sakramentiem, kurus nebiju praktizējis gadiem ilgi. Kopš tā laika tagad ir pagājuši deviņi gadi, tomēr es vēl arvien mācos no šiem vēstījumiem, kuri ir spēcīgs atbalsts manai ticībai un pirmo reizi mūžā ir man atļāvuši labāk izprast Bībeli. (A.S., Izraēla, 1999.gada oktobris)
Pēc vēstījumu izlasīšanas es veselu mēnesi jutos ļoti pacilāts – manī bija saasinājusies Kunga Klātbūtnes izjūta – es Viņu redzēju gan visos cilvēkos, gan Mises upurī. Bieži vien pilnīgi nepazīstamu cilvēku vidū es jutu starp viņiem valdošo Tēva Klātbūtni. Agrāk es samērā neregulāri gāju uz misi, bet tagad sāku to apmeklēt katru dienu. Pēc rīta mises beigām es jau ilgojos pēc nākamās dienas mises, kad atkal tās laikā varēšu sastapties ar Kungu. Pirmo reizi pēc ilgiem gadiem es devos pie grēksūdzes un daudz vairāk laika ikdienā sāku veltīt lūgšanai. Es arī piedzīvoju, cik neticamu mieru spēj dāvāt Mūsu Tēvs. Veselu mēnesi dzīvoju tā, ka nekas mani nespēja nedz skumdināt, nedz traucēt – šo manu attieksmi bija pamanījuši pat mani darbabiedri. Es tikai pasmaidīju – mūsu Kunga ceļi patiešām ir neticami un neizprotami. (M.S,, ASV, 1999.gada oktobris)
Kamēr nebiju lasījusi vēstījumus, baznīcu apmeklēju vienīgi bēru un kāzu gadījumos. Lūdzos arī tikai dažkārt. Kādu dienu vienā no holandiešu laikrakstiem izlasīju par „Patiesu dzīvi Dievā” un nolēmu pasūtīt grāmatas. Kad sāku lasīt vēstījumus, sāku arī iet uz baznīcu un vairāk lūgties. Tagad jau gadu baznīcu apmeklēju katru nedēļu un katru dienu pēc iespējas vairāk laika veltu lūgšanai. Vēstījumi man ir palīdzējuši iepazīt Dievu kā draugu, kurš vienmēr ir gatavs steigties pie manis, kā tādu, ar kuru es varu sarunāties, smieties un raudāt. Viņš man ir kļuvis ļoti reāls, tāds, kas ir man ļoti tuvu. Agrāk lasot Bībeli man tā šķita kā visparastākais stāsts, bet tagad es ticu, ka tajā patiešām ir Dievs. Tagad es vēlos iepazīstināt ar vēstījumiem arī citus cilvēkus. (D.S., Nīderlande, 1999.gada oktobris)
Heilo pilsētiņā atrodas Jaunavas Marijas svētību kapela un reiz, kad biju tur aizgājis, kāds mani uzaicināja uz lūgšanu tikšanos, kuras notiek katru otrdienu. Tā es iepazinu „Patiesu dzīvi Dievā”. Man ir pilnīgi visas grāmatas un es tās pārlasu atkal un atkal no jauna – tās mani ir tik ļoti pietuvinājušas mūsu Tēvam. Man pie sienas ir attēls, kurā ir attēlots Debesu Tēvs un pie šī attēla dienu un nakti deg gaismiņa. Kādu dienu man nācās piedalīties diskusijā, kurā tika runāts par to, ka visam jau nav jātic. Pēc šīm pārrunām manī iezagās šaubas, bet kas notika nākamajā otrdienā? Mēs dziedājām dziesmu Dieva Mīlestībai un pēkšņi es redzēju kā Tēva attēls pārveidojas Jēzus attēlā, bet tas, savukārt – Turīnas līķauta attēlā (tanī, kas ir attēlots uz visām „Patiesas dzīves Dievā” grāmatām). Paldies Dievam!!!” (H.S., Holande, 1999.gada oktobris)
Pēc tam, kad biju izlasījis „Patiesu dzīvi Dievā”, es ieguvu pilnīgu pārliecību, ka Vissvētākā Trīsvienība ir Viens vesels. Mūsdienu pasaulē Jēzus, vēlēdamies būt tuvāks, atklāj Sevi tik daudzos vedos. Ikviens cilvēks, neskatoties uz savām vājībām, bezpalīdzību un grēkiem, ir aicināts uz svētumu. Šis Jēzus Kristus ir Baznīca un Baznīcas Galva. (A.S., Indonēzija, 1999.gada oktobris)
Pat ļoti talantīgam rakstniekam būtu grūti tik ilgstoši rakstīt tik augstā līmenī vienu un to pašu darbu. Pie tam – temats taču ir tik īpašs! Vassula mani pārsteidz ar to, ka tik labi pārzina garīgās dzīves attīstības stadijas. Viņas darbā tās atspoguļojas ļoti loģiski un saskaņā ar askēzes pedagoģiju. Vassula nekad nav iedziļinājusies Austrumu un Rietumu baznīcas mistiķu darbos (viņa ir ļoti tālu no Edītes Šteinas un nav pat lasījusi svētīgās māsas Faustīnes dienasgrāmatu)… „Patiesa dzīve Dievā”, kuru lasīju kā vienkāršu garīgo literatūru man ir ļoti daudz devusi un ir viens no svarīgākajiem posmiem mūsdienu dievišķo vēstījumu ķēdē. Vēstījumi mūs aicina dzīvot ar Viņu, vienoties ar Viņu un pasmelt dārgumus no Viņa Vissvētākās Sirds. (T.T., Polija, 1999.gada oktobris)
Vēstījumi mani ļoti pārsteidza – tajos es atklāju Dievu, Kurš ir skaists un Kurš ir mīlestība. Es jutu, ka Dievs uzrunā mani personiski. Dieva mīlestība ir ļoti dziļa, bez Viņa es neesmu nekas, bet Dievā es varu darīt to, kas saskan ar Viņa gribu, to, ko nekad agrāk neesmu darījusi. (T.kundze, Indonēzija, 1999.gada oktobris)
Viss aizsākās ar Vassulas atbraukšanu uz Nīderlandi, uz Hertongenbošu. Mani ļoti aizkustināja viņas pazemīgais izteiksmes veids, viņas starojums un mīlestība. Pēc uzrunas, kuru es būtu varējis klausīties stundām, viņa aizlūdza par cilvēkiem ar roku uzlikšanu. Es aiztaisīju acis, atvēru delnas un klusumā pie sevis teicu: „Nāc, Svētais Gars, apgaismo manu sirdi, manu garu un visu manu būtību”. Es šos vārdus atkārtoju līdz mirklim, kad Vassula pienāca pie manis. Kad viņa man pieskārās, es nokritu Svētajā Garā – man šķita, ka vairs neatrodos uz zemes, arī laiks šķita izzudis. Tai mirklī sajutu, ka Dievs novēršas no manis un tas manī viesa ļoti lielu nemieru. Es skaļi iesaucos: „Dievs, nē! Lūdzu neatstāj mani, atgriezies!” Viss, ko šeit stāstu, norisinājās manā iekšienē. Kad biju šos vārdus atkārtojis trīs reizes, es ieraudzīju gaismu. Tā līdzinājās trīsstūrim, kura virsotnē atradās tāds kā punkts no kura izplūda ļoti spilgta gaisma. Pār maniem vaigiem noritēja prieka asaras. Kad atgriezos šajā realitātē, man bija pilnīgi skaidrs, ka Dievs ir vienīgi gaisma – to es biju pieredzējis ar gaismas pilnu skatienu. (A.U., Nīderlande, 1999.gada oktobris)
„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi izmainīja gan manu dzīvi, gan palīdzēja man dziļāk atgriezties. Varētu piemetināt arī to, ka iemīlēju katolisko Baznīcu un visu, ko tā nozīmē kristīgajai pasaulei. Mana ticība ir kļuvusi tik dziļa, ka agrāk es pat nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams – it īpaši tas attiecas uz Vissvētāko Trīsvienību un Dievmāti. (M.V., Dienvidāfrika, 1999.gada oktobris)
Kad lasu vēstījumus, manī parādās vēlme lūgties. Tas man ir palīdzējis dziļāk izprast Bībeli un saprast Dieva Gribu manai dzīvei. (V. kundze, Indonēzija, 1999.gada oktobris)
Es lasu, vai pareizāk sakot – es piedzīvoju, brīnišķīgu mīlestību, kura nav izteicama vienkāršo vārdos. Ikviens sējums man palīdz labāk panest ar manu ģimeni un darbu saistītās grūtības. Tagad es zinu, ka ikviena mana kustība un spēja piepildīt ikdienas uzdevumus izriet no Dieva Gribas. Pietiek, ka mēs to labi izprotam un tai pakļaujamies, pietiek, ka ieliekam tajā savu mīlestību un personisko lūgšanu. Es meklēju savas dzīves ceļu un nespēju to atrast, es šaubījos, vai tas, ko daru, ir man vislabākais. Tagad esmu sapratis, ka ikvienā vietā un vienmēr man ar mīlestību ir jādomā par Dieva gribu, jo viss nāk no Viņa un es pats saviem spēkiem neko neesmu spējīgs mainīt. Tagad es daudz vieglāk pārdzīvoju neveiksmes, jo tās ir daļa no Kristus Krusta, un man tās ir jāpieņem ar mīlestību un pateicību. (B.V., Polija, 1999.gada oktobris)
Es esmu pateicīga Dievam, kurš atvēra manas acis un ar vēstījumu starpniecību man atklāja to, ka esmu niecība… Tomēr, tūlīt pēc tam, Viņš mani apžilbināja ar Savu klātbūtni un pievilka pie Savas Sirds. Dievs mani mīl! Tas ir vislielākais atklājums pie kāda esmu nonācis lasot Vassulas darbus. Es nekad nespēšu pietiekami pateikties par dzīvības žēlastību un visu, ko Viņš man ir devis. (M.V., Polija, 1999.gada oktobris)
Negaidīti mani vēstījumos aizskāra šādi vārdi: „Vai esat spējīgi nemitīgi just to lielo mīlestību, ar kādu jūs mīlu?” Kā arī: „Es esmu bagāts, tomēr tikai retais pazīst Manas Bagātības”. Šie vārdi pazibēja prātā skatoties uz skaistajiem kļavu kokiem Jatsugatake kalnos. Nākamajā gadā nomira mans vīrs, kuru ļoti mīlēju. Tikai vēlāk sapratu, ka, pateicoties vēstījumiem, kurus lasīju, esmu pārdzīvojusi šo periodu mierīgi un bez lieka satraukuma. (A.J., Japāna, 1999.gada oktobris)
Šīs grāmatas ir brīnišķīgas, lai arī, protams, ka pirmajā vietā vienmēr ir Evaņģēlijs un Euharistija! Šie vēstījumi patiešām ir ļoti īpaši. Es vienmēr esmu meklējusi Dievu. Lai arī gāju uz baznīcu, tomēr pie Komūnijas gāju reti un savas sirds dziļumos jutu, ka kaut kas nav kārtībā. Patiesībā mana dvēsele bija aizmigusi un es pati atrados tādā kā letarģiskā stāvoklī. Vassulai diktētie vēstījumi ir jauni Vasarsvētki, kurus Dievs piedāvā zemei. Daniela grāmatā es izlasīju, ka tas notiks tieši pirms laiku beigām – pēdējais pestīšanas pasludinājums atskanēs tik skaļi, ka tiks apgaismota visa zeme. (D.Z., Polija, 1999.gada oktobris)
Vēstījumi lika pamatus manam ceļam ar Jēzu. Es iemācījos lūgties no sirds un ik dienas upurēt Viņam savu gribu. Manas dedzīgās ilgas uzzināt kaut ko vairāk par ticību mudināja mani lasīt katehismu un Svētos Rakstus. Mīlošais Jēzus palīdzēja man iemīlēt Viņa Baušļus un Viņa Baznīcas likumus, it īpaši – Grēksūdzi un Euharistiju. Viņš man lika saprast, cik svarīgi ir mīlēt un ciest par citiem, īpaši par Viņa Baznīcas ienaidniekiem, kā arī to, cik būtiski ir godināt Viņa Māti un būt vienotam ar pāvestu un Magistēriju. (C.Z., Filipīnas, 1999.gada oktobris)
Es vienmēr meklēju Jēzu, es lūdzos, bet nespēju Viņu atrast. Tagad labais Dievs mani ir aizvedis uz kādu lūgšanu grupu, kura ir radusies Vassulas saņemto vēstījumu rezultātā. Vēstījumi ir izmainījuši manu dzīvi. Katru reizi, kad lūdzos, es izjūtu Jēzus klātbūtni. (C.Z., Rodas sala, 1999.gada oktobris)
Es nesen noskatījos videoierakstu ar Vassulas Rīdenas piedalīšanos un tas dāvāja atbildes uz daudziem no maniem jautājumiem. Es esmu ieslodzītais Vidusmičiganas labošanas iestādē un atjaunotne ticībā ir devusi man jaunu spēku. (D.F.)
Es uzņēmos četru mēnešu misiju, kuras laikā vēlējos iepazīstināt ar vēstījumiem cietumniekus. Kāds no kapelāniem strādā trijos pusaudžiem paredzētajos nodalījumos. Viņu pašu ir ļoti aizskāruši Vassulas vēstījumi, tādēļ viņš man atļauj atnest grāmatas ieslodzītajiem jauniešiem, kuri ir ļoti priecīgi tās saņemt. (T.R., Mission Vjiejo, Kalifornija)
Es jau gandrīz esmu pabeidzis lasīt ceturto sējumu un mani ir pārņēmis neizsakāms prieks. Vēstījumi ir izmainījuši manas lūgšanas. Paldies jums! Lai Kungs jums palīdz turpināt šo svētīgo kalpošanu! (M.S., Longailenda, Ņujorka)
Es esmu pateicīgs jums visiem, kuri izdodat šīs grāmatas! (L.P., Havajas)
Manas garīgās attiecības ar Baznīcu, attiecības ar Tēvu, Jēzu un Mariju ir kļuvušas daudz dziļākas. Šķiet, ka caur iespēju lasīt vēstījumus un lūgšanas garā tos pārdomāt, manī ir ienākusi gudrība. (G.D., Sanantonio, Teksasa)
Vēstījumu lasīšana ir kļuvusi par sava veida ikdienas rutīnu, caur kuru es Viņam lūdzu žēlastību šodien būt svētākam, nekā esmu bijis vakar. (P.A., Steitenailenda, Ņujorka)
Priesteris man aizdeva „Patiesas dzīves Dievā” 3.kaseti un mēs ar vīru bijām tik ļoti iedvesmoti, ka nekavējoties vēlējāmies tās iegādāties paši. (D.A., Fortraita, Kentuki)
Man ļoti patīk atkal un atkal no jauna klausīties Vassulas kaseti – man vienmēr šķiet, ka Kungs uzrunā personiski mani. (C.C., Stoktona, Kalifornija)
Kasete ir ļoti neparasta – tā ir pārsteidzoša un brīnumaina… To neapšaubāmi ir iedvesmojis Dievs un tā sniedz jūtamu palīdzību lūgšanas laikā. (T.F., Mehiko)
Man bija iespēja dzirdēt Vassulas Rīdenas liecību svētās Elizabetes baznīcā un tā mani ļoti aizskāra. Man nav iespējas nopirkt grāmatas, tādēļ vēlējos lūgt, vai jums nav kādas lietotas? Pēc izlasīšanas es jums tās varētu atsūtīt atpakaļ. Es zinu, ka tās man patiešām patiks. (D.D., Viandota, Mičigana)
Mani ļoti aizkustina un iedvesmo Kunga vēstījumi un tas, kā Vassula uz tiem ir atbildējusi. Šīs atklāsmes sniedz vislielāko mierinājumu, kādu jebkad esmu dzirdējusi vai lasījusi. (M.V., Hanforda, Kalifornija)
…Fantastiski! Brīnišķīgi! Pateicība Dievam!! (F.V., Niagra, Viskonsīna)
Mēs nedrīkstam pagurt savās lūgšanās par Vassulu, jo publikācijas nav pašsaprotama lieta. Mēs visi, kas esam piedzīvojuši pārdabisku pieredzi ar Vassulu, zinām, ka viņa nav krāpniece. Lai Kungs viņai šajā pārbaudījumā dāvā drosmi un spēku. (A.A., Stokholma, Zviedrija)
Kad Vassula 1995.gada 30.martā liecināja Tokio, es viņas vietā ieraudzīju mirdzošu Kristu (tas līdzinājās Vissvētākās Sirds statujai). (S.H., Jokahama, Japāna)
Vassula stāstīja par Jēzus laipnību un maigumu, par to, ka Viņš nepiemin mūsu vainas. Es skatījos uz mikrofonu, kad pēkšņi rokas vietā ieraudzīju baltu piedurkni, kas to pārklāja. Tā bija tik balta, ka apžilbināja manas acis. Es vairs neredzēju un neklausījos Vassulā, bet gan pašā Jēzū. Uz baltā tērpa kakla rajonā Viņam bija tāds kā zelta gredzens, bet pāri plecam – zeltīts pārklājs. Tas bija visskaistākais zelts, kādu jebkad biju redzējis… Es biju apbrīnas pilns. Es Viņu redzēju kādas 3 minūtes. Vienīgais uz ko biju spējīgs, bija raudāt… Paldies jums visiem, kas iespiežat Jēzus vēstījumums, lai Viņa dēļ tos nestu pasaulē. (H.K., Moline, Illinoisa)
Vassulas sejas vietā es pēkšņi ieraudzīju Jēzus vaigu. Es berzēju acis, dažādos virzienos grozīju galvu, domājot, ka tās ir ilūzijas, ko ir radījusi gaismas un ēnas spēle, tomēr seja nemainījās… Tas ilga aptuveni 10 minūtes, kamēr Jēzus vaigs pārvērtās atpakaļ Vassulas sejā. Tad es atkal ieraudzīju Kristus vaigu, tomēr šoreiz Viņam galvā bija ērkšķu kronis un es redzēju kā asinis līst pār Viņa seju. Vēl divas citas reizes esmu redzējis kā Vassulas seja pārvēršas Kristus Vaigā – vienu no tām Viņš parādījās kā Karalis ar mirdzošu zelta kroni galvā. (S.P., Orandža, Konektikuta)
Vassula pastiepa mums pretim roku. Kad to satvēru un paskatījos viņas sejā, es ieraudzīju Jēzus Kristus seju. Sākumā nespēju noticēt savām acīm, biju kā apburta. Tā bija visskaistākā seja kādu jebkad biju redzējis. Viņa acis bija apburošas! (M.T.C., Trambulla, Konektikuta, ASV)
1993.gada decembrī es biju garīgi un emocionāli miris, vēlējos nomirt arī patiešām. Izjuka mana 20 gadus ilgusī laulība, pēkšņi nomira mans tēvs, es pazaudēju darbu un mājas. 1994.gadā Vassula ieradās mūsu pilsētā, lai liecinātu. Viņa pagriezās uz to pusi, kur sēdējām mēs. Tai mirklī mana māsa mani iedunkāja, sakot: „Vai tu to redzi?” Jā, es redzēju – mums priekšā stāvēja Jēzus un man šķita, ka Viņš skatās tieši uz mani. Viņam bija bārda, iegarena seja, un Viņa galva, kuru vainagoja ērkšķi, bija noliekta uz vienu pusi. Jēzus izskatījās pārguris un skumjš. Es sāku raudāt, lūdzot piedošanu, bet vienlaikus manu sirdi piepildīja pateicība. Šķita, ka kāds ir paņēmis visu manu nemieru un tā vietā ir ielējis manī mieru un prieku. Sākās svētā Mise un tai pirmo reizi mūžā bija tāda nozīme! Es dzirdēju ikvienu vārdu, bet pēc Komūnijas patiešām izjutu Dieva klātbūtni. Kad mēs braucām projām, es paskatījos uz sauli – tās vietā bija liels disks, kura ārējā mala mirdzēja, bet no paša diska iznāca visdažādākās krāsas, bet apkārt vizuļoja zili, zaļi un rozā rimbuļi – šo parādību bija pamanījuši pat bērni. Pēc 3 nedēļām mana māte uzdāvināja man visus vēstījumu sējumus un tagad mana dzīve jau vairs nekad nebūs tāda kā agrāk. Man šie vēstījumi nozīmē personisku Radītāja uzrunu. Kad cilvēki baznīcā pamana manu prieku, viņi saka: „Ja tas ir tas, ko tu iegūsti no vēstījumu lasīšanas, tad arī es vēlos tos izlasīt. (T.R., Mision Viejo, Kalifornija)
Es esmu Ugandas bēglis un dzīvoju Norvēģijā. Esmu lasījis vienīgi sesto vēstījumu sējumu un „Eņģeļa grāmatu”, bet Kunga vēstījumi mani ir ļoti uzrunājuši. Pati Vassula arī bija atbraukusi uz Oslo un mani ļoti uzrunāja viņas izturēšanās – viņa man atgādināja vienkāršu Kunga kalponi, kura runā ar Gudrību. (V.B., Namsosa, Norvēģija)
Vienīgā brīvā automašīnu stāvvieta, kuru varēju atrast, atradās tieši pretim katoļu dāvanu veikalam. Kad biju nolikusi mašīnu, es veikala skatlogā ieraudzīju ļoti skaistu Jaunavas Marijas statuju – ja tā nebūtu saistījusi manu uzmanību, es nekādā gadījumā šādā veikalā nebūtu gājusi. Domādama, ka tā ir kāda nomierinoša mūzika, es netīšām nopirku Vassulas kaseti. Sāku to klausīties un izplūdu asarās par to, ka gadiem ilgi biju tik tālu no Svētā Gara bagātībām. Vēstījumi pilnībā izmainīja manu dzīvi, tagad es katru dienu eju uz Misi katoļu Baznīcā, lūdzos katoļu Rožukroni, bet, kad aizeju uz armēņu baznīcu, kurā sākotnēji tiku kristīta, es viņiem stāstu par Vassulu. Mums ir izveidojusies lūgšanu grupa, kurā ir abu konfesiju pārstāvji. Kad Vassula liecināja Losandželosā, es aptuveni pusstundu uz viņas sejas redzēju Jēzus Vaigu. Sākumā Viņš līdzinājās skolotājam, bet, kad Vassula sāka stāstīt, ka mūžīgais Tēvs nevēlas, lai mūsu dvēseles pazustu un negrib staigāt garām mums paredzētajai istabai, noskatoties, ka tā ir tukša, tad es ieraudzīju, kā Jēzus Vaigs pārveidojas un kļūst sāpju un ciešanu salauzts. Mans vīrs, kurš agrāk bija neticīgs, pirms dažiem mēnešiem mani pārsteidza, uzaicinot doties braucienā uz Lurdu. (A.G., Lakanāda, Kalifornija)
Pirmo reizi es Vassulu redzēju svētā Jāņa universitātē Ņujorkā. Es gāju, jo cerēju dzirdēt kādas liecības no Medžugorjes – Vassula mani neinteresēja. Man tas viss šķita nereāli, bet līdzko viņa sāka runāt, es tai pašā mirklī zināju, ka tas patiešām ir no Dieva. Es par vēstījumiem pastāstīju savam draugam. Viņš bija audzināts grieķu pareizticībā, tomēr kristietību nepraktizēja – viņa garīgais vadītājs tai laikā bija kāds indiāņu šamanis. Tagad arī viņš izplata vēstījumus un lūdzas Rožukroni, un, starp citu, arī šamanim ļoti patika videoieraksts ar Vassulas uzstāšanos! (L.M., Moriša, Ņujorka)
Biju apsēdies baznīcas stūrī, lai lūgtos. Jutos noskumis par Vatikāna paziņojumu attiecībā uz vēstījumiem. Tai mirklī pie manis pienāca priesteris, kuram biju iedevis vēstījumus, uzsita man uz pleca un pačukstēja: „Es tikko izlasīju astoto sējumu – tas ir īsts dārgums! Nekam citam nav nozīmes.” (C.M., Potomaka, Merilenda)
Mana meita, kura ir šķīrusies, pateicoties vēstījumiem ir atgriezusies baznīcā. Tas notika Vassulai liecinot Omahā. Šīs konferences laikā es redzēju, kā viņas seja pārveidojas Kristus sejā. Komūnijas laikā es paskatījos uz Vassulu – viņā bija dziļš miers un viņas seja liecināja par pilnīgu vienotību ar Kristu. (I.K., Misūri, ASV)
Es nolēmu atstāt darbu un pavadīt turpmāko savas dzīves daļu kalpojot Dievam it īpaši izplatot Viņa mīlestības vēstījumus. Kad izlasīju „Patiesas dzīves Dievā” grāmatas, Viņš man deva žēlastību būt Viņam tuvāk un izprast Viņu dziļāk. (A.M.V., Kovlona, Honkonga)
Vēstījumi izmainīja gan manu, gan manas meitas dzīvi. Kad izlasīju, ka Jēzus saka: „Es apzīmēju jūsu pieres ar Savas Mīlestības zīmi”, es reāli sajutu uz savas pieres zīmi. Arī lasot vēstījumus es jutu Viņa Klātbūtni un nekas mani nespēj pārliecināt, ka šie vēstījumi varētu nebūt no Dieva. Esmu noskumusi par savu meitu, kura domā, ka viņai ir jābūt paklausīgai un vairs nelasa vēstījumus. (G.B., Santa Marija, Kalifornija)
Kad Vatikāns izdeva uz vēstījumiem attiecošos paziņojumu, es Dievam teicu: „Kungs, es nevēlos kļūdīties, bet es arī nevēlos palaist garām neko no tā, ko Tu man esi sagatavojis… Es paļaujos, ka Tu mani vadīsi un aizsargāsi.” Lasot, ikviena lappuse mani ieveda daudz lielākā brīvībā un dievbērnībā, kādu Viņš no mums sagaida. Katru nakti es lasīju līdz 1., 2., 3 no rīta. Nolikt grāmatu man nozīmēja atvadīties no Jēzus, bet es vēlējos, lai Viņa Klātbūtnes miers vienmēr būtu ar mani. Dažas grāmatas es uzdāvināju arī citiem. Vienu no tām kādai metodistei, kurai tā patiešām patika. Vēl kādu pieaugušo ticības mācības kursa studentei, kura ilgstoši bija tālu no Baznīcas – arī viņai grāmata ļoti patika. Tad es sāku rādīt ierakstus ar Vassulas uzstāšanos grupām – māmiņas uz šiem seansiem veda savus bērnus, bet pusaudži nāca ar citiem pusaudžiem (vai arī ar vecākiem!). Kādu vakaru videoierakstu atnāca noskatīties 16 vecāko klašu studenti, visi katoļi. Es atvēru durvis un ieraudzīju tur stāvam visu šo grupiņu, lai arī nevienu no viņiem nebiju aicinājis! Laika posmā no 1. līdz 30.jūlijam videoierakstu noskatījās 190 cilvēki, no kuriem 53 bija pusaudži! (C.H., Kingsvuda, Teksasa)
Man ir 72 gadi un ļoti ilgstoši, nepazīdams mīlestību, ar kādu Dievs mani mīl, es dzīvoju tumsībā un biju patiesi sadumpojies. Lai arī biju saņēmis Svēto Garu, vēl arvien biju egoistisks un kritisks. Tikai tad, kad lēnam un lūgšanas garā pārlasīju „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, es sapratu, ka man vajadzētu nožēlot savu rūgtuma pilno attieksmi un sākt mīlēt Dievu tā, kā Viņš ir jāmīl (ar Viņa paša Mīlestību). Miers, ko tagad izjūtu, ir neaprakstāms… Mana dzīve arvien vairāk sliecas Dieva virzienā un iedziļinās Viņa Mīlestības plānā attiecībā uz Viņa radību. (H.C.V., Sanfrancisko)
Es lasīju vēstījumus nometies ceļos, lai labāk spētu uzņemt Viņa klātbūtni. Ja dienas laikā kaut kas bija atgadījies, tad bieži vien vakarā lasītais vēstījumus ļoti labi atspoguļoja dienas laikā notikušo. Dievs mani mācīja vienlaikus gan caur vēstījumiem, gan caur ikdienas notikumiem. Vēstījumi man palīdzēja labāk saprast Viņa žēlsirdību un piedošanu, un mīlestību. Palīdzot man ieraudzīt manus grēkus, Viņš man ļāva arī saprast, cik ļoti biju Viņu sāpinājis. Tad, Savā nesalīdzināmajā un neaprakstāmajā Mīlestībā, Viņš gaidīja, kad sniegšu Viņam atbildi. Viņš man ļāva saprast arī to, cik lielu labumu es varu gūt pat caur saviem kritieniem – tas man ir palīdzēji dalīties ar Viņa žēlsirdību ar visnabadzīgākajām dvēselēm un iedrošināt tās gaidīt uz Dievu. (G.K., Denvera, Kolorādo)
Esmu pateicīgs dievišķajai Apredzībai, ka caur Vassulas vēstījumiem esmu sastapies ar Jēzu. Viņš ir mūsu Pestītājs – uzticams, žēlsirdīgs un maigs. Viņš un Viņa Māte audzina un sakārto „Patiesas dzīves Dievā” lasītāju garīgo dzīvi. Šī grāmata ļauj saprast vienīgo Atklāsmi, kura kā Dievišķais Vārds atklājas gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā. Vēstījumi mūsdienīgā valodā izskaidro Bībeli un palīdz to lasīt. Lasot mūsu sirdis piepilda pazemība, piedošanas un mīlestības gars… (J.L.)
Es ļoti uzmanīgi un ar lielu pietāti izlasīju Vassulas Rīdenas grāmatu „Patiesa dzīve Dievā” – tā mani ir ļoti dziļi aizskārusi. Es nemāku to izteikt vārdiem, bet es jūtu, ka viņas rakstītais ir mūsdienu mistiskās literatūras pērle. Varbūt tas kļūs par Dievišķās Žēlsirdības dzīvinošā ūdens lāsi, kas šķīstīs milzīgo mums apkārt esošo ļaunuma un ticības trūkuma jūru? (M.M.)
Pateicoties Dieva žēlastībai arī es varēju izlasīt šīs grāmatas, palīdzēt cilvēkiem atgriezties pie Kunga un tikt stiprinātiem ticībā. Caur vēstījumiem Jēzus atbildēja uz daudziem jautājumiem, kuri mani līdz tam nodarbināja kā arī piepildīja mani ar spēku. Šie vēstījumi ir unikāls manas dzīves atklājums – es tagad jūtos tik tuvu Kungam. Es domāju, ka Vassulas pierakstītie vēstījumi ir Kunga dāvana gan Baznīcai, gan visai pasaulei. Viņš mūs neatstāj. Slava Dievam par Viņa Gaismu un Spēku, kurus Viņš mums dāvā caur šiem vārdiem… (M.P.)
Man šķiet, ka šī grāmata ir nenovērtējams dārgums garīgai atjaunotnei – man vēstījumi ir kā maize. Mana ticība ir kļuvusi daudz dziļāka un tā atdzīvojas. Kungs Jēzus pašreiz ir mans labākais un uzticamākais Draugs, kurš ir ar mani ikvienā dzīves mirklī. Jaunava Marija man ir kļuvusi vismaigākā, rūpīgākā un mīlošākā Māte. Protams, to visu es zināju arī agrāk, tomēr man neizdevās izdzīvot šīs patiesības, tās bija kaut kur ārpus manis. Pēc vēstījumu izlasīšanas viss mainījās. Es pateicos Kungam par Viņa neierobežoto Mīlestību, Viņa Labumu un Žēlsirdību. (B.L.)
Vassulas pierakstītie vēstījumi mani dziļi aizskāra un arī es pati piedzīvoju iekšēju pārmaiņu brīnumu. Nekad iepriekš savā dzīvē es nebiju jutusies tik tuvu Dievam un tik ļoti Viņa mīlēta. Es vēlētos, lai arī citi tāpat kā es varētu piedzīvot šo lielo Mīlestību. (L.K.)
Vassulas grāmatas man ir kā vislielākais dārgums. Kad dzīve kļūst smaga, es paņemu vēstījumus un pēc tam vienmēr atrodu spēku gan dzīvei un darbam, gan sevis pilnveidošanai. Šie vēstījumi man dāvā iedvesmu lūgties un aicina mani uz pašuzupurēšanos. (B.L.)
Vassulas grāmatas manā dvēselē izraisīja ļoti lielu aizkustinājumu, pateicību un prieku. Tajos atskanošā Balss ir tā pati, kura mani ir vadījusi jau vairākus gadus – tā ir Iemīļotā Kunga, Jēzus, Dieva Balss… Vēstījumi mani aicina steigties un pēc iespējas vairāk ļauties Svētā Gara iedvesmai. Tā ir taisnība, ka laiks ir īss un mums ir jāsaglabā mūsu sirdis nomodā. Manī atbalsojas Jēzus rūpes par tumsībā un ciešanās dzīvojošām dvēselēm, par tiem, kuri Viņu nepazīst un steidzas sevi nodot sātana rokās. Katru reizi, kad lasu vēstījumus, es saņemos un nolemju, ka darīšu visu, lai palīdzētu Kungam izglābt nabaga dvēseles, kuras dzīvo garīgās nāves stāvoklī. Šajos vēstījumos ir tik daudz spēka, gaismas un mīlestības, ka tie bez kavēšanās liek izzust no sirds jebkādām bailēm, raizēm un nepārliecinātībai. (J.P.)
„Patiesa dzīve Dievā” ir „Lielā mierinājuma grāmata”, tā ir patiesa himna, Vissvētākās Sirds mīlestības dziesma. Jau divus gadus „Patiesa dzīve Dievā” man palīdz dzīvot šajā „asaru ielejā”. Pirms ikdienas Rožukroņa lūgšanas es lasu vēstījumus un caur tiem saņemu žēlastību pēc žēlastības. (R.S.)
Es esmu pateicīga Visaugstākajam Dieva, jo mana sirds man saka priekšā, ka esmu nonācis pie patiesā šķīstības avota. Tagad zinu, ka man ir daudz vairāk jālūdzas par visu pasauli, par pāvestu un visiem konsekrētajiem. Šie vēstījumi nav mani attālinājuši no Baznīcas, bet gan drīzāk otrādi. Tie man ir skaidri parādījuši, cik svarīgi ir būt visiem kopā un lūgties – gan lajiem, gan konsekrētajiem. (K.S.)
Man ir tāda sajūta, ka no acīm ir nokritis plīvurs un tagad es zinu tikai vienu lietu: es mīlu Jēzu vairāk par visu. Tomēr tas nav pateicoties maniem nopelniem – Viņš, Žēlsirdības Kungs ir uzlūkojis Savu radību un ar vēstījumu starpniecību ir piespiedis viņu pie Savas Sirds. Mana sirds ilgojas pēc Viņa, jo tagad Euharistijā Viņš katru dienu apmeklē manu sirdi. (M.D.)
Izlasījis Vassulas Rīdenas grāmatas es piedzīvoju ļoti lielas garīgas izmaiņas. Sākumā es vienkārši šķirstīju grāmatas un jau tas pilnībā mainīja manu attieksmi. Sākumā biju ironiska, bet, jo tālāk lasīju, jo spēcīgāk ieticēju. Jutu, ka tas patiešām ir Jēzus Kristus dzīvais vārds. Sāku lasīt un no manām acīm nokrita plīvurs, jo es sapratu, ko tas nozīmē: redzēt un dzirdēt Dievu. Esmu no katoliskas ģimenes, tomēr nekad līdz šim nebiju izjutusi Dievu tā kā tagad. Līdz šim Viņš bija tālu, Viņš nebija sasniedzams un saprotams. It kā biju ticīga, bet patiesībā neticēju. Un pēkšņi šie vēstījumi, kuri izgaismoja manu dvēseli līdzīgi zibenim. Es aizgāju uz baznīcu, lai piedalītos misē – to nebiju darījusi jau vairākus gadus. Tas notika 1994.gada 20.februārī un tā bija pirmā Gavēņa laika svētdiena. Pamazām mana garīgā dzīve sāka nobriest un tagad es izjūtu patiesu izsalkumu pēc Dieva. Sāku lasīt katoliskas grāmatas, lai arī līdz tam biju visīstākā dzeltenās preses fane. Līdz tam es arī nekad agrāk nebiju lūgusies Rožukroni, bet tagad tas mani patiešām valdzina… Kāpēc? Tādēļ, ka visos svarīgākajos vēstījumos Kungs vienmēr mūs aicina lūgties Rožukroni. Man ir ļoti žēl, ka Kunga žēlastība, mana pilnīgā atgriešanās ir notikusi tikai tagad. Ja būtu izjutusi Viņa klātbūtni jau agrāk, mana dzīve būtu bijusi pavisam savādāka. Tomēr arī šīs ciešanas es pieņemu kā Dieva gribu un cenšos gandarīt par savām kļūdām, cenšos vingrināties tikumos. Man vēl arvien ir daudz jautājumu, bet Kungs pakāpeniski sniedz atbildes un palīdz atpazīt Viņa gribu. (A.S.)
Vassulas Rīdenas grāmata ir manas atgriešanās pamatā. Vēstījumi mani pārliecina, ka Dievs Jēzū Kristū mani mīl… Viņš vada manu dzīvi brīnišķīgā veidā, Viņš dziedina manus ievainojumus, mani mierina, stiprina un sūta pie cilvēkiem, kuriem ir nepieciešama mīlestība. Dievs mani māca un man piedod. Viņš ir vislabākais Skolotājs. (E.M.)
Es biju iegrimis dziļā garīgā miegā, kurš noteikti novestu mani līdz mūžīgajai nāvei. Jēzus mani pamodināja no šī miega. Kad biju izlasījis pirmo vēstījumu sējumu, manu dvēseli izgaismoja spēcīgs dievišķās Mīlestības stars – es pamodos un sāku lūgties. Kopš tā laika mana sirds pieder Dievam un esmu izjutis nepieciešamību darīt ko konkrētu Viņa Godam. Jēzus vārdi vēstījumoso ir mierinājuma un mirdzuma pilni, patiesi, skaisti, pārliecinoši un darbīgi… Šajos vārdos ir dievišķais spēks, tie mūs aicina un norāda, kur ir atrodams pestīšanas ceļš. (T.F.)
Man ir 19 gadi un Vassulas grāmata mani ļoti spēcīgi uzrunāja. Esmu pārliecināta, ka pateicoties vēstījumiem, mana dzīve vairs nebūs tāda kā agrāk. Pēc šīs grāmatas izlasīšanas es esmu sākusi izjust mīlestību uz Jēzu Kristu un manu māmiņu Mariju. Es visus mīlu un visiem piedodu. Tas, ka citi Vassulu nepieņem, mani neuztrauc, jo sirds man pasaka priekšā, ka vēstījumi patiešām ir svēti. (L.V.)
Jēzus atnāca pie manis, lai arī mans ceļš veda pazušanā, un man bija jāatgriežas… Viņš man iemācīja nemitīgi lūgties, gavēt un katru dienu iet pie Komūnijas. Vassulas pierakstītie vēstījumi manā izpratnē ir garīgās dzīves universitāte, tie ir kā balzāms un es tajos nesaskatu neko tādu, kas būtu pretrunā ar mūsu ticību. (K.V.)
Esmu ļoti pateicīga par Vassulas Rīdenas pierakstītajiem vēstījumiem un ticu, ka iespēja tos iepazīt patiešām ir bijusi Kunga Jēzus griba. Es Viņam esmu simtkārtīgi pateicīga. Mana mīlestība uz Jēzu tagad ir kļuvusi pilnīga. Tagad es spēju pazemīgi pieņemt dzīves grūtības un priecājos, ja varu ar savām ciešanām remdēt Viņa sāpes. Es esmu piedevusi tiem, kuriem agrāk nekad nebūtu spējusi piedot. (H.R.)
Pēc vēstījumu izlasīšanas mēs esam izveidojuši lūgšanu grupu – esam aptuveni 50 cilvēku. Mēs visi esam ļoti saistīti caur lūgšanu un upuri par pasaules pestīšanu (nakts adorācijas, gavēņi, Rožukronis…) Šos augļus mēs spējam nest tikai pateicoties Vassulas pierakstītajiem vēstījumiem… (M.T.)
Esmu pateicīgs, ka esmu varējis iepazīt brīnišķīgos vēstījumus caur kuriem Jēzus, mūsu Pestītājs un arī Viņa Māte, vēršas pie mums cilvēkiem, grēciniekiem. Šajos vēstījumos, manuprāt, nav nekā jauna kā vienīgi tas, ko jau atrodam Svētajos Rakstos. Vēstījumos nav nekā, kas būtu pretrunā ar Rakstiem un tie noteikti spēj palīdzēt kristiešiem garīgi izaugt. (B.V.)
|
Laju liecības 
