Vienotība, kas dzimst sirdī

Vassula
Svētā Zeme, 1998

Vienotība īstenosies tik lielā mērā, cik dziļa būs mūsu siržu atgriešanās, tas nozīmē tā īstenosies saskaņā ar mūsu ticības un mīlestības mēru. Vienotība nenāks caur kādu parakstītu vienošanos, to nenoteiks varenie. Vienotība realizēsies un to izdzīvos tie, kuri ir atļāvuši sevi aizskart Svētajam Garam, tie, kuri Viņam būs atļāvuši iemājot viņu nabadzībā un piepildīt sevi ar Viņa Gaismu. Vienotība būs tad, kad mēs izmantosim Kunga piedāvātās divas atslēgas: pazemību un mīlestību. Ja mēs lietojam šīs atslēgas, tad vienotība svinēs uzvaru pār mūsu šķelšanās grēku. Vienotības īstenosies tad, kad mēs patiesi sāksim mīlēt Kungu Jēzu Kristu, tā atklāsies tad, kad mēs nomirsim paši sevi. Vienotība īstenojas tad, kad mēs pieklustam, lai ieklausītos Kristus balsī un darītu Viņa gribu. Vienotība īstenojas tad, kad mēs pieliecam savas galvas un atļaujam virs tām parādīties Kristus Vaigam. Vienotība būs tad, kad mēs pirmkārt sākam tiekties pēc Kristus labuma un nevis katrs pēc savējā.

”Šodienas Baznīca ir tik ļoti sašķelta kā vēl nekad agrāk. Tā līdzinās Kainam un Ābelam, kuri būdami brāļi ir bijuši tik ļoti atšķirīgi – vienas asinis un tomēr tik liela atšķirība. Viens no viņiem bija godīgs, bet otrs ne, viens no viņiem bija atvērts, bet otrs – noslēdzies sevī un Man nepatīkams. Ābels bija uzticams un dievbijīgs, bet Kains – nodevīgs un dumpīgs. Arī mūsdienu Baznīcas bērni ir divu veidu – ir dievbijīgie un ir dumpinieki. Mana Baznīca ir iekšēji sadalīta…” (1992. gada 29. novembris)

Mūsu šķelšanās patiešām ir smags grēks mūsu savstarpējā neiecietība Dieva acīs ir vislielākā negantība. Mūsu ietiepība un lepnība nav saskaņā ar Kunga Garu, jo viss notiekošais pierāda ka mūsu vidū pietrūkst mīlestības. Mīlestības augli, kurš spēj ievest samierināšanās ceļā, cilvēks var iegūt tikai un vienīgi caur dziļu atgriešanos. Cilvēks var atdzimt no jauna un iekšēji izmainīties vienīgi caur grēku nožēlu. Tātad – mūsu sirdīm atgriežoties Svētais Gars spēs mūs ievest vienotībā. Kādā no vēstījumiem Kungs saka:

“Vienotība brāļu vidū nenāks caur runām un vārdiem, bet gan caur Svēto Garu. Es tevi esmu mācījis meklēt vienotību un izdzīvot to tādā veidā, kā Es to vēlos. Es tevi esmu pasargājis no krišanas kārdinājumā, jo esmu gribējis, lai tu būtu Manis iecerētās Vienotības dzīvs piemērs – ikviens, kurš tevi redzēs, ieraudzīs arī vienotību pēc kādas ilgojas Mana Sirds. Nezaudē drosmi to dēļ, kuri nesaredz tevī Manu Ieceri; šī dāvana, kuru esmu tev uzdāvinājis ir vērtīgāka par pērlēm un visiem pasaules dārgumiem kopā! Es, Dievs, tev neatņemšu šo vienotību, kuru tu izdzīvo, bet gan piemeklēšu to, kurš uzbrūk tev uzticētajai misijai. Šis uzbrukums ir kā akmens, kas tiek raidīts Man acīs… Es, Visaugstais, tevi augšāmcēlu, lai darītu par vienotības paraugu, jūs esat vienotības pirmie augļi Es tev saku: izplati Manus vēstījumus cik vien plaši un tālu tas ir iespējams un atceries, ka Vienotība nāks roku rokā ar pazemību un mīlestību. Bet tagad ar godbijību un mīlestību uzņem sirdī šos vārdus: vienotības sasniegšanai Man ir vajadzīgi gandares darbi…” (1993. gada 30. septembris)

Kristus Savu ieceri apvienot cilvēkus piepildīs ar garā nabadzīgo starpniecību, jo tiem, kuri kavējas darboties vienotības laukā, Viņš saka:

“Tiem, kuri kalpo vienotībai, pasaki, lai viņi paskatītos debesīs. Vai redzat, cik tālu tās ir no zemes – tieši tikpat tālu cita no citas ir arī jūsu sirdis…” (1992. gada 21. decembris)

Vienotība īstenosies tādēļ, ka Kristus to vēlas un pieprasa. Viņš sacīja: “Lai viņi visi ir viens mūsos, Tēvs, kā Es esmu Tevī, bet tu – Manī. Lai pasaule ticētu ka Tu esi Mani sūtījis.” (Jņ 17, 21)

Vienā no Saviem vēstījumiem Jēzus saka:

“Manas Valstības atnākšana virs šīs zemes ir pavisam tuvu. Manai gribai uz tās ir jāpiepildās tāpat kā Debesīs, tādēļ jūsu sirdīs es atjaunošu Savas Baznīcas vienotību… Es atkal būšu ar jums un piepildīsies Mana priestera lūgšana Tēvam. Jūs līdzīgi Mums būsiet viens Vissvētākajā Trīsvienībā.” (1991. gada 2. maijs)

Jēzus runā arī par Savas Valstības atnākšanu virs zemes – tas notiks tad, kad ikviens vēl dzīvojot virs šīs zemes jau darīs Dieva Gribu, jo mūsu sirdīs Dievs jau būs apvienojis Savu Baznīcu. Mūsdienās Jēzus šķīstī daudzas sirdis. Viņš saka:

“Es jūs šķīstīšu un dziedināšu, Es jūs dievišķošu, jo esmu Dievs, Es jūs darīšu pilnīgus.” (1988. gada 21. novembris)

Jēzus sacīja, ka mūsu pirmais uzdevums ir ieviest vienotu Lieldienu svinēšanas datumu. Es dažkārt sev uzdodu šādu jautājumu: ja Kristus pats parādītos kādā no sapulcēm, kurās tiek spriests par vienotību un pats personiski aicinātu nekavējoties ieviest vienotu Lieldienu svinēšanas datumu – ko viņi darītu? Vai viņi vēl arvien vilcinātos, vai arī uzdrīkstētos un izpildītu Kristus prasību? Jēzus viņiem saka:

“Kad gan viņi (jūs) beidzot pieņemsiet vienbalsīgu lēmumu par vienota Lieldienu svinēšanas datuma ieviešanu?” (1992. gada 21. decembris)

Tiem, kuri kalpo vienotībai, Jēzus lūdz: “Brāli, vai tu esi izdarījis visu, lai nosargātu Manas Miesas vienotību? Pat Lieldienu laikā Es esmu spiests dzert no jūsu šķelšanās biķera… Jo vairāk viņi vilcinās un nepieņem vienotu lēmumu par Lieldienu svinēšanu kopā, jo smagāks būs spriedums, kas tiks iznests šai paaudzei. Mana atgriešanās ir pavisam noteikta un no tās nav iespējams izvairīties, tāpēc bēda tām sirdīm, kurās nav nožēlas! Bēda iekšēji sašķeltai sirdij! Bēda sirdij, kurā nav izlīguma! Šīs sirdis tiks iemestas ellē!” (1994. gada 31. maijs)

Kad runa iet par lepnību un liekulību, mūsu Kungs kļūst ļoti stingrs un prasīgs. Jēzus nosoda sirdis kuras ir nocietinātas un nespēj mainīties.

“Viņu sirds cietības dēļ tie būs līdzīgi neapdzīvotam namam (t.i. – viņos nebūs Svētā Gara klātbūtnes). Daudzi no viņiem runā par vienotību un brālību, bet viņu darbi ir maldinoši un tukši… NOŽĒLOJIET!”

Tad Jēzus turpina un saka Savai Baznīcai: “Agrāk tu dzīvoji pazemībā, vienkāršībā un bezgalīgā mīlestībā un tavs galds bija pilns ar bagātīgu barību. Manas Baznīcas varenība aizsniedza ikvienu dzīvu radību, jo tās dzīvības avots bija Euharistija. Šodien tai pietrūkst agrākā spožuma vienīgi tāpēc, ka daudzas no Manām Baznīcām noliedz Mana mūžīgā upura patiesumu…” (1991. gada 25. novembris)

Kādā citā no Saviem vēstījumiem Jēzus atklāj, cik nopietna kļūda ir sirds nocietināšana attiecībā uz vienotības jautājumiem. Jēzus atklāj, cik ļoti viņam sāp, ja mūsu sirdīs nav izlīguma, Viņš saka:

“Jūs runājat par Garu, bet nerīkojaties Garā. Pasaki Maniem ļaudīm, ka Es nevēlos, lai Manu Namu pārvaldītu administratori – viņi Manā Dienā netiks attaisnoti, jo ir pārvērtuši Manu Namu par industriālu uzņēmumu. Tādēļ jūsos dzīvojošais Svētais Gars jums parādīs, ka Mana Baznīca tiks atjaunota jūsu sirdīs un sirdī jūs ikviens atzīsiet otru par savu brāli.” (1991. gada 14. oktobris)

Mēs nedrīkstam uzdrīkstēties runāt par vienotību, ja savās sirdīs neizdzīvojam divus lielākos Dieva baušļus. Tas ir tāpat kā celt mājas sienas vēl pirms ir ielikti pamati. Kā gan mēs varam ticēt nākamajai vienotībai, ja tās sēklas nemitīgi tiek sētas sausā un neauglīgā zemē? Šādā sausumā, kurš simbolizē mūsu siržu cietumu, nespēj uzdīgt neviena sēkla. Kādā no Saviem vēstījumiem Kungs saka:

“Daži sacīs, ka viņi vienmēr ir paklausījuši Baznīcas likumam… Šodien Kungs viņiem saka: nepietiek ar to, ka jūs sekojat un paklausāt Baznīcas likumam – vienotības pamatu ielikšanai Man ir vajadzīga pazemība, mīlestība un siržu atgriešanās. No Augšienes Es noskatos uz jums visiem un ikvienam no jums Es saku: katrs, kurš turpinās meklēt savu paša labumu un strādās tikai tāpēc, lai gūtu pagodinājumus, jau ir pazaudējis Manu Sirdi… jūsu šķelšanās ir grēks. Grēkodami cits pret citu, jūs patiesībā grēkojat pret Mani, Jēru. Šis sašķeltības grēks ik dienas slepkavo Manu Miesu.” (1992. gada 27. marts)

Dievs šodien runā un aicina mūs visus uz izlīgumu un vienotību. Ir tie, kuri tic un ir arī tādi, kuri netic, ka Jēzus Kristus mūs uzrunā ar manas trauslās rokas starpniecību. Neticīgie ir tie, kuri vienotību redz tikai tā, kā paši to ir iedomājušies, bet nevis ar Dieva acīm. Jēzus saka:

„Es esmu runājis no Augšienes ne jau tādēļ, lai „uzspiestu” jums Savus noteikumus, bet gan tādēļ, lai piedāvātu jums Miera un Mīlestības Derību, kurai būtu jūs jāieved zem Maniem spārniem un jūs jāvieno. Es jums esmu piedāvājis laulību… Tomēr – cik gan daudzi no jums ir sapratuši, ko Es esmu vēlējies pateikt! Vai jūs esat izpratuši Laulātā Drauga piedāvājumu? tad kādēļ ik reizes, kad Es runāju par samierināšanos, jūs novēršaties no Manis? tad, ja tu uzskati, ka dzīvo Patiesībā, paskaidro Man, kādēļ ir šī šķelšanās… Mans draugs, atver savas acis! Atver savu sirdi un nevis prātu! Vienotība pirmkārt izveidosies jūsu sirdīs. Samierināšanās nāks no sirds un nevis no kopīgi parakstītas vienošanās! Kā gan cilvēks var sevi uzskatīt par taisnīgu, ja jūsu valstis atrodas nemitīgā karadarbībā un dumpī cita pret citu! Saprotiet, ka Mana Vissvētākā Sirds sagaida no jums: žēlsirdību, nesavtību, lūgšanu, samierināšanās garu un tuvākmīlestību – Es vēlos, lai jūs cits citu mīlat tāpat kā jūs mīlu Es. Vai Man izdosies saklausīt jūsu pakļaušanās un grēku nožēlas saucienu?” (1992. gada 14. septembris)

Svētā Gara spēkā mēs tiksim apvienoti un Apsolījums piepildīsies, jo vienīgi Kunga Garā – Dzīvības Devējā – var tikt saņemta vienotības dāvana. Kungs saka, ka patlaban mēs vairāk atgādinām Ezehiēla vīzijā aprakstītos izkaisītos kaulus. Lūk, Viņa vārdi:

„No šiem izkaltušajiem kauliem, kuri patlaban ir izbārstīti pa visu Nāves ieeju, Es izveidošu vienu miesu. Tas notiks līdzīgi tam, kā ir rakstīts pravieša Ezehiēla vīzijā… Bet tagad Es vēlos tev uzdot viņa uzdoto jautājumu: vai šie kauli spēj atdzīvoties?”

(Es sacīju:) Nē. Bez Tavas iejaukšanās tas nav iespējams. Ja Tu, Kungs, viņos neieliec dzīvību, viņi arī turpmāk būs izkaltuši un nedzīvi.

“Es viņus atdzīvināšu, jo Es esmu Augšāmcelšanās. Es tos pārklāšu ar muskuļiem un cīpslām, kuri savienos izkaisītos kaulus un tie apaugs ar miesu, Es tos pārklāšu ar ādu, dāvāšu tiem dvesmu un viņi dzīvos. Es tos darīšu par vienu Miesu un atdzīvināšu, Es sūtīšu Savu Garu – visvarenāko Dvesmu, kura ienesīs šajā Miesā dzīvību un elpos caur tās nāsīm. Mans Gars liks tai atkal nostāties uz kājām, lai pagodinātu Mani. No Dieva un Jēra goda torņa Es izliešu pār jums Dzīvības ūdens upi, skaidru kā kristāls, un tā šķīstīs jūs no ikviena traipa un Es izliešu pār jums Savu Svēto Garu, lai Tas dzīvotu jūsu vidū. Es došu Savu Garu, lai Viņš kļūtu par jūsu sirdi un tad Es pats svaidīšu šo Miesu un gaisma jūsu acīs būs Manis paša dievišķā Gaisma, Manas starojošās Godības atspulgs. Jūs virzīsieties uz priekšu bez bailēm, kā karavīrs, jo Es pats būšu Lāpa – Es  soļošu jums par priekšu un rādīšu ceļu, jums vairs nebūs vajadzīgas sveces gaisma, jo Es, Kungs, pats jūs apgaismošu. Citas tautas, redzēdamas jūsu skaistumu, ies jūsu pēdās. Tās sev līdzi nesīs arī bagātības un dārgumus, kurus jums upurēs līdz ar sevi pašiem; tavās rokās Es likšu dzelzs scepteri un ietērpšu tevi godībā un krāšņumā… Šādā veidā Mans Gars beigās apvienos jūs visus un ikviens ticēs, ka Tēvs Mani ir sūtījis, un Es esmu Jērs, kas tika upurēts.” (1993. gada 30. maijs)

Jēzus vairs necietīs mūsu sašķeltību… Viņš saka: “Tagad paklausies: Es pārkausēšu jūs visus! (Šie vārdi attiecas uz trīs dzelzs stieņiem, kuri simbolizē Romas katoļus, pareizticīgos un protestantus.) Es jūs visus ielikšu vienā kausējamā krāsnī un pats būdams Uguns, likšu jums visiem izkust. Mana valstība vairs nebūs sašķelta…” (1993. gada 30. maijs)

Jēzus mūs aicina lūgties par tiem, kuri slāpē Viņa Svēto Garu, par tiem, kuri tikai izliekas, ka kalpo vienotībai, bet patiesībā izliek slazdus tiem, kuri patiešām izdzīvo vienotību un ir izlīdzinājušies savā starpā. Jēzus, nolūkodamies visās šajā intrigās, skumjā balsī vaicāja:

“Kad atgriezīšos – cik daudz ticības vēl atradīšu jūsu vidū? Vai atgriežoties Es tevi, Mans draugs, atradīšu savādāku nekā vēlētos redzēt? Vai jūs vēl būsiet saglabājuši to valodu un tradīcijās, kuras jums ir tikušas mācītas, vai arī runāsiet kā filosofi un sludināsiet par Bābeles torni? Pasakiet – kur ir palicis Gars ar kuru jūs tikāt piepildīti? Jūsu raugs līdzinās farizeju un saduceju raugam – jūs runājat par Likumu, bet neesat to ierakstījuši savās sirdīs. Mans Likums ir dzīvs! Mazticīgie!  ar sava gara prātuļojumiem jūs Manu Vārdu esat padarījuši tukšu un nespēcīgu, tāpēc Es jums saku: jūsu sirds ir no Manis tikpat tālu, cik tālu debesis ir no zemes, jo jūs neesat ņēmuši vērā Likuma dziļumus, mīlestību, grēku nožēlu, žēlsirdību un patiesu ticību! Kurš no jums, kas sludināt Manā Vārdā, patiesi mīl savus ienaidniekus?” (1993. gada 19. marts)

“Lūdzies, lai Austrumu un Rietumu nami apvienotos kā divas, lūgšanā saliktas rokas – tās ir tik vienādas un skaistas, kad, savienotas lūgšanai, paceļas pretim debesīm. Lūdzies, lai šīs abas, vienas Miesas rokas, līdzdarbojas un dalās viena ar otru savās spējās un bagātībās… Lai šīs abas rokas kopīgi paceļ Mani augšup, ak… kad gan šīs Manas Miesas rokas kopā pacels un turēs Mani virs altāra? Ak, nāciet! Es nevēlos dzirdēt garas runas – ikviens, kurš jūsu vidū vēlas būt pirmais un vislabākais, tam ir jākļūst par visu vergu…” (1995. gada 15. jūnijs)

1996. gada 11. augustā “Kunga eņģelis” lūgšanas laikā, pāvests Jānis Pāvils II, runādams par pareizticīgajiem, sacīja: “Tas, kas mūs vieno, ir daudz spēcīgāks un varenāks par to, kas mūs šķir.” Pareizticīgajiem bija ļoti svarīgi dzirdēt šos vārdus, tie bija iedrošinājuma un cerības pilni, jo kāds no pāvesta prelātiem pirms tam bija rakstījis Krievijas patriarham Aleksijam II, ka ir ļoti daudzas lietas, kas šķir Romas katoļus no pareizticīgajiem.

Pāves dēvē pareizticīgo Baznīcu par “Baznīcu – māsu”. Viņš arī ir sacījis, ka Kristus Miesai, lai tā spētu eksistēt, ir jāelpo ar abām plaušām – ar otro plaušu viņš saprot pareizticīgos. Tomēr pāvesta balss man liek domāt par Jāņa Kristītāja “balsi, kas sauc tuksnesī” – tā neatbalsojas viņa paša brāļos. Es tik ļoti vēlētos dzirdēt atsauksmes no pāvesta priesteriem, bīskapiem un kardināliem – kādēļ daudz vairāk Romas katoļu garīdznieki neatsaucas uz pāvesta teikto?

Redzot, ka kristieši viens otru nepieņem un nesamierinās savā starpā, pasaule vēlreiz pārliecinās, ka mūsu vidū nav mīlestības un neviens no mums nevēlas pieliekties. Jēzus atkal un atkal no jauna atkārto, ka vienotības atslēga ir pazemība un mīlestība. Kungs mūs aicina noliekties (pieliekt mūsu sastingušos metāla kaklus) pazemībā un mīlestībā, un šādā veidā noplūkt vienotības augli. Viņš saka:

“Lūdzies par vienotību un neklausies tajos, kuri šo vienotību nevēlas. Šķeltnieks viņiem neļauj apvienoties, viņš uztur viņu prātos savstarpējo agresivitāti. Ikviens, kurš no visas sirds nedarbojas, lai veicinātu vienotību, ļoti noskumdina Manu Svēto Garu… Nedz daiļrunība, nedz arī garas runas vienotību neveicinās. Manu Baznīcu nevienos viņu savstarpējās cieņas izrādīšana cits citam – visas šīs lietas Mani ļoti nogurdina… Manā Svētnīcā ir iezadzies posts un iznīcība – par ko gan lai viņi viens otru slavē?” (1995. gada 15. jūnijs)

Arī Svētais Gars aicina Savu Līgavu uz vienotību:

“Lūdzies, lai pateicoties Manai Klātbūtnei, Baznīcas ieraudzītu to netaisnību, ko ir izraisījusi viņu sašķeltība, lai tā ierauga, ka ik dienas sludinādama, ka ir tikai viens Kungs, viena ticība, viena Kristība un viens visu Dievs un Tēvs, Kas ir visos un caur visiem, viņi vēl arvien cits pret citu izturas bez tuvākmīlestības. Mēs nevaram sacīt: „jūs esat izdarījuši visu, lai saglabātu to vienotību, kuru Es tev dāvāju, kad biji vēl Manās rokās dusošs bērns.”

Šodien tu saki, ka neesi vairs bērns, tādēļ spēj staigāt pats ar savām kājām. Kopš brīža, kad esi nonācis pie šādas pārliecības, tu vairs neturies Man pie rokas un esi pieradis staigāt pats savus ceļus… Ak, Mana Tēva bērns! Dēla augli! Mana pilsēta un Mana līgava! Tev vairs nepiemīt tava pirmatnējā smarža un šarms… Vai Man nonākot spēkā, Es tevī vēl atradīšu kādus izdzīvojušos?” (1994. gada 9. novembris)

Es vēlētos noslēgt ar Kristus teikto:

“Patiess kristietis ir tas, kurš ir kristietis iekšēji, savā sirdī, bet patiesa vienotība ir un būs vienotība, kura ir dzimusi sirdī. Vienotība nebūs burta, bet gan gara vienotība.”