ak, Vassula, tā kā tu biji kļuvusi līdzīga sakaltušam, ugunī izmetamam kokam, tad Es steidzos pie tevis, lai tevi glābtu; Es tevi atradu Nāves ielejā, un tavs izskats lika Man grimt sērās, bet Mans sāpju sauciens atmodināja Debesis; pat atmiņas par redzēto Mani joprojām dziļi skumdina, jo tik lielas bija ciešanas, ko Es pārdzīvoju; daudzus gadus Es biju ļoti pacietīgs ar tevi, Es daudzkārt tevi aicināju, bet tu neklausījies; Mana Mīlestība bija tik dziļa, ka Es neļāvu tev aiziet bojā, bet tavā grēcīgumā atklāju Savu Uzticamību; sāpes un ievainojumi, kurus tu sagādāji Manam Dēlam, pamazām arvien vairāk izsmēla Manu Žēlsirdību; tava vaina bija tik liela un grēku tik daudz, ka Es biju gatavs atriebt Sava Dēla Brūces un tevi satriekt;

ak, Vassula, tava Nemitīgās Palīdzības Māte raudāja pie Manām kājām, tevis dēļ liedama asins Asaras; jā, tava Svētā Māte iestājās par tevi un mierināja Mani… Viņas Asaras lika atmaigt Manai Sirdij un remdēja Manas Dusmas; Manī sacēlusies vētra rimās un pamazām apklusa;

Es, Jahve, tavs Mūžīgais Tēvs, esmu tevi mīlējis ar mūžīgu Mīlestību kopš tās dienas, kad radīju tevi un turēju Savās rokās; ak... nekad Es neaizmirsīšu to dienu – tu biji tik maziņa! Es sacīju: „ar šīs mazās un smalkās meitenītes starpniecību Es no daudzām dvēselēm atvairīšu Ienaidnieka uzbrukumus”; toreiz mēs kopīgi noslēdzām vienošanos; tu apņēmies nest Mieru, liekot līdz pat zemes robežām atskanēt Manas Mīlestības vēstij; un Es, izmantodams tavu vājumu, nolēmu pulcināt kopā visus, kuri ir bijuši tuvu pazušanai, un darīt tevi bezbailīgu nodevēju un uzbrucēju priekšā; caur tevi Es nolēmu vajāt un dzīt pēdas atkritējiem, un, visbeidzot, tevī Es nolēmu jūsu paaudzei nest izlīgšanu un vienotību;

tā kā Es jau toreiz biju nolēmis ielauzties Sava ienaidnieka nodomos, tad Es vadīju tavu dvēseli, lai tā nonāktu vienprātībā ar Mani, jau no paša iesākuma dāvājot tev vajadzīgo spēku; Es sacīju: „svētdari sevi jau tagad un gavē kopš pašas dzimšanas, jo tāda ir Mana griba; tavas dzimšanas brīdī Es tev nedošu gaismu1 – trīs dienas un naktis tu pavadīsi tumsā, un tas būs tavs pirmais gavēnis;”

tādēļ Es nozvērējos, ka vēlreiz paplašināšu tavas sirds telpu, lai Es varētu tajā ieiet; Es nācu pār tevi kā vētra un iznīcināju visu, kas lika asiņot Manai Sirdij; Es dvesu tevī kā cilvēks, kurš kvēlošās oglēs grib uzpūst uguni, un atdzīvināju tevī jau dziestošo liesmiņu; Es sacīju: „lai tava liesma atmirdz tumsībā un iepriecina Manu Dvēseli, lai tavs sausums kļūst par dāsni slacinātu dārzu un urdzošu ūdens avotu”;

ar bezgalīgu Maigumu Es tevi piekļāvu pie Savas Sirds un atkal no jauna darīju tevi par Savu; Es zvērēju pārveidot tavu dumpīgo un nepakļāvīgo sirdi par Savu atdusas vietu; Es liku tev saprast, ka vēlos būt tavs vienīgais Dievs, tava vienīgā Mīlestība – Es vēlos būt nepārspēts un neapstrīdams;

tad Es noņēmu plīvuru no tavām acīm, lai pagodinātu Savu Vārdu, bet Savos Debesu pagalmos atklāti paziņoju, ka cīnīšos pret tiem, kuri cīnīsies pret tevi un tevi vajās, jo tagad Es, tavs Radītājs, būšu tavs Vīrs un vienīgais Patvērums; Es biju Tas, kurš uzticas tev, un tu – Man; Es nolēmu, ka Maniem vārdiem jākļūst par uguni tavā mutē, lai tu tos sludinātu līdz pat zemes robežām; viss, ko esi apguvusi, tu to esi iemācījusies no Manis; mazā, smalkā meitenīte, Es, Jahve, tavs Mūžīgais Tēvs, izdaiļoju tevi; šai mirklī Es noliecos pie tevis, lai piekļautu tavu dvēseli cieši pie Savas Sirds;

Manas sāpes un ciešanas, Manu bērniņ, nolūkojoties Savos bērnos, kuri noraida Manu Mīlestību, Mieru un Žēlastības, liek sažņaugties Manai Sirdij; Man ir vajadzīgas dvēseles, kuras varētu Mani mierināt, nesavtīgas dvēseles, kuras remdētu Manas svelošās dusmas; esi Man par atvieglojumu, esi Manas Debesis; Es, Jahve, mīlu jūs visus;

nāc, un caur tavu niecību Es atklāšu Savu Godību; Manis dēļ apturi apgrēcības un dari galu dumpīgumam; jūs esat tik sadalīti, ka jums neizdodas ievākt svētas dzīves un vienotības augļus; vai jūs, tāpat kā jūsu brāļi, visi neesat vienlīdzīgi Manās acīs? vai kāds spētu, atjaunojot Manu sašķobījušos Namu, atjaunot arī Manu Godu? vai Man nāksies izvilkt pret jums Savu zobenu? vai jūs turpināsiet pretoties Manam Svētajam Garam? vai atkal un atkal no jauna sitīsiet Krustā Manu Dēlu? „Āmen” lūdz jūs ikvienu svētīt savus ienaidniekus, piedot viņiem visiem, bet tad nākt un samierināties ar Mani, jūsu Dievu; samierinājušies ar Mani, jūs spēsiet samierināties arī ar saviem brāļiem un izveidot vienu Miesu Manam Godam; nāciet un rodiet Mieru ar Mani;

Es vēlos, lai ikviens dzird Mani un, lasot šos vārdus, saprot, ko Es, jūsu Tēvs, izjūtu ikreiz, kad no Debesīm noskatos lietās, kuras plosa Manu Sirdi; Es vēlos, lai ikviens saprastu, ka spēju uzvarēt rūgtuma pilno sērgu, kas iespiežas arvien dziļāk katrā dvēselē; Es esmu Āmen un spēju jūs glābt, ja vien jūs vēršaties pie Manis pēc palīdzības;

Vassula, tava cilts vēl nav izzudusi, bet Es, Jahve, tavs mūžīgais Tēvs, esmu ar tevi; esi svētīta, jo atļauj Man lietot tavu roku un tavu laiku; Mans Pirksts ir pieskāries tavai sirdij, tādēļ atceries, kurš tevi ir lolojis un audzinājis;

---