Es esmu;

nekad neesi kliedzoša; nicini visu, kas nenāk no Manis; Es esmu Šķīsts un Svēts – kā gan citādi Mans Svētais Gars pēc Manas Labpatikas varētu darboties tevī?2 Vassula, bez Manis tu nenieka nespēj, Es pats pagodināšu Savu Vārdu, grēcinieki atgriezīsies pie Manis; Mans Vārds tiks uzskatīts par Svētu, un Es piepildīšu visu, ko esmu sacījis;

Manu bērniņ, Es esmu noslēpumu Atklājējs un daudziem Es atsedzu nākamās lietas; tu esi viena no Manis izredzētajām dvēselēm, kam Es esmu atklājis Savus nodomus un Savu Svēto Vaigu; Es no tevis sagaidu, ka tu turpināsi izplatīt Manus Vēstījumus, pie tam – tev neviens nav jāpārliecina; ziediņ, izdari visu, kas ir tavos spēkos, un Es izdarīšu pārējo; Es pazīstu tavu ierobežotību, bet neraizējies – Es esmu tev līdzās, lai tevi iedrošinātu; vairāk laika veltī lūgšanai, iepriecini Mani un paliec Manā tuvumā; neaizmirsti, ka biji mirusi, bet Es tevi piecēlu, tu biji atsalusi pret Mani, bet Es tevi pacēlu pie Sevis un iededzu tevī Savu Liesmu, lai pārņemtu tevi ar Savu Mīlestību; tu biji vienaldzīga, bet šo vienaldzību Es pārveidoju dedzībā un slāpēs pēc Manis;

gadiem ilgi, Es, tavs Dievs, dzīvoju tavā tuksnesī un neradu mierinājumu radībā, kuru biju veidojis ar tik lielu mīlestību; ar izmisumu es noraudzījos, kā tu aizslīdi arvien tālāk no Manis; Man būtu pieticis pateikt: „Lai uzzied tuksnesis un uzgavilē sausā zeme!”, bet Es ilgojos arī pēc tavas līdzdarbības; Es nevēlējos pārkāpt tavu brīvo gribu; lai tevi, mīļotā, atbrīvotu, Man nācās tevi izvilkt tuksnesī un atstāt tevi savā pašas ziņā; tikai tad, kad apzinājies, cik kaila tu esi un cik aptraipīta ir tava dvēsele, tu, baiļu pārņemta, steidzies pie Manām Kājām; tu apzinājies, ka pašai ar sevi tev nepietiek, un Es tev ļāvu saprast, kādas ciešanas biju piedzīvojis tavā tuksnesī – kā tu padarīji Manas lūpas izkaltušas un sausākas par pergamentu, kad Es slāpu pēc mīlestības; Es tev atklāju, ka tava iekšiene līdzinājās pilnīgi novārtā atstātai zemei, kur odzes bez bailēm varēja izveidot savu ligzdu un laist pasaulē pēcnācējus;3

tad Es atļāvu nokrist tavam aizsegam, lai tavas acis ieraudzītu Manu Skaistumu; ar savu pirkstu Es tev pieskāros un tevi pārveidoju, Es meklēju visus iespējamos veidus, kādos tu varētu kļūt Mana uz mūžiem; Es izmantoju visas iespējas, lai ievadītu tevi Savos noslēpumos; tavu tuksnesi Es pārvērtu avotā, bet tavu kailatni – upēs, jā!; drīz vien Es jūsu4 izdedzināto augsni pārvērtīšu ezeros, un izkaltušajās zemēs izvirs avoti; Es nepametīšu jūs nāves varā; paklausies: Es saviļņošu daudzus un no Savas svētās Mājvietas likšu atskanēt Savai Balsij; Es esmu iecerējis pār daudzām tautām izliet Savu Svētumu un Žēlsirdību, lai viņi varētu Mani atzīt;

Es esmu Svētais un Es esmu nolēmis jums visiem likt saprast, ka arī jums ir jādzīvo svēti;

Manu bērniņ, vai Es tev neesmu sacījis un parādījis, cik sastinguši daži no viņiem ir savos priekšstatos un uzskatos? viņi kliedz pēc miera un vienotības, bet tie ir tikai tukši vārdi… viņu sirds ir kā akmens, bet viņu nepiekāpība līdzinās dzirnakmenim, tomēr Es viņus visus noliekšu ar Savu Liesmu, tikai pagaidi, un tu ieraudzīsi…

---