|
1989. gada 20. marts
Vassula, tas esmu Es, Jēzus; neļauj melim tevi piekrāpt; viss, ko esmu tev devis, ir Mans;
Viņš mani kārdina ar šaubām…
kāpēc tu viņā klausies? Es esmu vingrinājis tavas ausis, vai ne? Es esmu atvēris tavas acis, lai tās redzētu Mani, kādēļ gan tu vēl šaubies? daudzi no Maniem kalpiem ir saņēmuši to pašu dāvanu, ko tu, – kādēļ tu vēl šaubies? Vassula, Manu jēriņ, Es esmu tavs Labais Gans, kas ved tevi atdusēties zāļainās ganībās; Es dodu tev patvērumu Savās Rokās un pabaroju tevi ar Saviem tikumiem, Es ļauju tev atpūsties Manā Sirdī, Mans skatiens nekad nenovēršas no tevis, kāpēc gan tu vēl šaubies par Maniem darbiem?
Tāpēc, ka es pati neesmu laba…
Es to zinu, bet ļauj Man tevi darīt pilnīgu; vai redzi? 2 Es esmu Mīlestība; tagad kopā Es un tu, tava roka Manējā, un Es nekad to neatlaidīšu, lai tu vienmēr atcerētos Manu Klātbūtni; nāc, mēs, mums? Jā, Kungs.
tad ļauj Man sadzirdēt šos vārdus;
ΙΧΘΥΣ
(Vēlāk. Lurdā mēs apmeklējām grotu, kurā svētajai Bernadetei bija parādījusies Jaunava Marija, un devāmies lūgties uz kriptu – pirmo, tūlīt pēc atklāsmēm uzcelto baznīcu. Tur es saklausīju mūsu Svētās Mātes balsi:
„noslēgumā Mūsu Sirdis gūs uzvaru”;
2 Sajutu pār sevi nolīstam siltu Dieva Mīlestības „dušu”. Šī sajūta bija brīnišķīga.
|
Saraksts pēc alfabēta 
