|
2008.gada 10.decembris
Pēdējo gadu laikā šī raksta autoram kā arī tiem, kuri evaņģelizē balstoties uz „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem, kurus ir saņēmusi Vassula Rīdena (turpmāk – Vassula), ir nācies dzirdēt daudzus iebildumus attiecībā uz šiem vēstījumiem. Šajā vēstulē iztirzāties jautājumi neattieksies uz nekristiešu iebildumiem, jo viņu galvenā problēma ir saistīta ar Jēzus Kristus dievišķās autoritātes pieņemšanu – šī iemesla dēļ viņi arī nespēj pieņemt arī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, kuri ir radušies tieši paša Jēzus iedvesmā.
Autors ir pārliecināts, ka kristiešu argumenti pret „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem visbiežāk ir saistīti ar šo vēstījumu nepārzināšanu – vai nu nav izlasīta visa grāmata, vai arī šī grāmata nav tikusi lasīta lūgšanas garā Trīsvienīgajam Dievam.
Kamēr vienu iebildumi balstās kaut kur dzirdētās baumās, citi principiāli iebilst pret šāda veida iedvesmu, jo baidās pieļaut kādu dogmatisku kļūdu. Citiem vārdiem sakot – labāk ir paļauties uz jau labi pārbaudītām kristīgās baznīcas „vecajām patiesībām”, nekā paļauties uz kaut ko jaunu, kas beigās var izrādīties nepatiess.
Ikviens piekritīs, ka jebkurai jaunai lietai ir jāpieiet ar piesardzību. Tomēr, ja Dievs šodien mūs patiešām uzrunā, tad Viņa tauta nedrīkstētu noraidoši izturēties pret sava Kunga balsi.
Cerams, ka sekojošās atbildes uz visbiežāk sastopamajiem iebildumiem (vai jautājumiem) palīdzēs tiem, kuri meklē godīgas atbildes. Tiem, kuri vēlas atrast patiesību, tās patiešām varētu palīdzēt ar piesardzību uzsākt tās meklējumus un justies nepiespiesti aizsākot lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Lai Svētais Gars apgaismo mūs visus, kuri meklējam godīgi un ar bērna sirdi.
Vai Baznīca apstiprina „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus?
Baznīcas rīcība ir lēna un apdomīga, un tam ir savi, ļoti pamatoti, iemesli. Daudzo Baznīcas pastāvēšanas gadsimtu gaitā ir cēlušies daudz harizmātiski līderi, kuri ir izvirzījuši savu patiesības izpratni vai arī pravietojuši, tomēr beigās viņu paziņojumi ir izrādījušies nepatiesi! Laiks parasti „atsijā” patiesību no izdomājumiem. Pēdējie, „viskarstākie” jaunumi bieži vien var izrādīties nepatiesi vai arī varbūt ir tikuši izteikti pārsteidzīgi!
Tomēr Dievs nav miris! Mūsu laikmetā Dievs nespēj klusēt, jo šis laikmets ir tik pagrimis un grēcīgs kā vēl nekad agrāk visas cilvēces vēsturē! Piemēram, tas attiecas uz globālo abortu grēku. Statistika ir atšķirīga, tomēr diezgan objektīvi varētu spriest, ka 35 gadu laikā, ko aborts ir kļuvis vairāk vai mazāk legāls visā pasaulē, vēl pirms viņu piedzimšanas ir tikuši nogalināti vairāk nekā 1, 5 miljardi 1bērnu – tik masveidīgas slepkavības 2 nav notikušas vēl nekad visā cilvēces vēsturē! Dievu pievelk 3mūsu pagrimums … Kā gan dzīvais Dievs mierīgi varētu noskatīties cilvēku sarīkotajā asinspirts ainā? Tiem, kuri tic Bībeles autentiskumam un tās dievišķajai izcelsmei, zina, ka Debesu Tēvs bieži ir iejaucies vēstures gaitā, lai glābtu Savus ļaudis. Šajos gadījumos Viņš vienmēr izvēlējās cilvēku pēc Savas labpatikas un lika šim cilvēkam būt par Viņa vēstnesi (mēs šos vēstnešus dēvējam par praviešiem). Šie pravieši bieži vien ir samērā negribīgi ķērušies pie uzticētās misijas (vai atcerieties Jonu?) un bieži vien ir bijuši samērā nepiemēroti tai (piemēram Mozus, kurš stostījās!). Tad kāpēc gan lai Dievs mūsdienās rīkotos savādāk? Arī Vassula savu pravietisko misiju iesākumā uzņēma ļoti negribīgi: („Patiesas dzīves Dievā” 21.01.1987 vēstījums)
“…meita, vai tu atdzīvināsi Manu Baznīcu?"
Ak, Jēzu, Tu man lūdz ko tādu, uz ko es neesmu spējīga!”; (b) 30.01.1987-
“Es esmu izvēlējies to, kas ir niecība”
un (c) 10.12. 2001:
“Man bija jāatrod balta auduma gabals uz kura Es pats ar Savu roku varētu uzzīmēt iecerēto rožu rakstu”.
Šie vārdi mūs nostāda dilemmas priekšā: ja mēs pieņemam, ka Dievs šodien mūs uzrunā, bet Baznīca izmanto savu labo laiku, lai pārbaudītu teikto un tikai tad izteiktu savu lēmumu attiecībā uz „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem, vai mēs varam atļauties gaidīt un pagaidām nepievērst šiem vēstījumiem uzmanību? Vai varam droši apgalvot, ka rīt vai pat pēc 5 minūtēm mēs vēl būsim dzīvi? Apdomība mums čukst priekšā, lai mēs izpēti uzsāktu piesardzīgi. Tieši tā vajadzētu rīkoties ikvienam, kurš apsver iespēju uzsākt lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus.
Vispārsteidzošākais ir lūk kas. Kad (lūgšanā un kā Dieva bērni) sākam lasīt „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, notiek brīnums un mēs patiešām „SADZIRDAM” SAVA KUNGA BALSI, kura skan cauri šai iedvesmai. Dievs uzrunā mūsu sirdis un palīdz mums ZINĀT, ka tas patiešām ir Viņš, kurš runā. Tas dāvā arī pārliecību mums un Dievs pats mums liek atgriezties pie Viņa!
Dievs mums ir devis atpazīšanas atslēgu ikvienam notikumam vai pravietojumam: meklējiet to labos augļus 4 . Un to, ka „Patiesas dzīves Dievā” augļi ir labi, to es centīšos parādīt arī šajā dokumentā. Lai arī Baznīca principā varētu apstiprināt lokūcijas un iedvesmas, atzīstot tās par pravietiskās, attiecīgās personas dzīves laikā tas notiek reti, jo tādā gadījumā ticīgie Baznīcas „apstiprinājumu” var projicēt uz konkrēto cilvēku, kas šos pravietojumus vai iedvesmas saņem (šajā gadījumā – Vassulu), uzskatot viņu par svēto. Gan Romas katoļu, gan pareizticīgo Baznīcā eksistē ļoti konkrēti kritēriji pēc kuriem kāds cilvēks tiek atzīts vai neatzīts par svēto. Un kā mēs zinām viens no pirmajiem soļiem kanonizācijas procesā pieprasa, lai attiecīgais kandidāts būtu miris!
Lai arī daži Katoliskās Baznīcas bīskapi, kardināli, monsinjori u.t.t. pieņem „Patiesas dzīves Dievā” iedvesmas, citi viņu brāļi ir pret tām un arī tas nav nekas neparasts. Šādos gadījumos Romas Katoliskās Baznīca pētī materiālus un izsaka savu spriedumu. Lai arī „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi tika pētīti divus ar pusi gadus un tika sniegtas Ticības doktrīnas kongregāciju apmierinošas atbildes (tas notika laikā, kad kardināls Ratcingers bija šīs kongregācijas prefekts – skatīt zemāk), tomēr šķiet, ka Svētais Krēsls ar galīgo apstiprinājumu vēlas pagaidīt (pasludinot arī Vassulu par pravieti un tātad – svēto!). Tomēr Vassula vēl arvien ir pat ļoti dzīva, tādēļ nekādu kanonizācijas procesu viņas gadījumā aizsākt nav iespējams.
Tomēr mums ir jāatzīst, ka Svētais Krēsls nav nosodījis vēstījumus un daudzi katoļu garīdznieki tic, ka Vassula šīs iedvesmas patiešām saņem no Dieva.
Dialoga noslēgumā toreizējais Ticības doktrīnas kongregācijas prefekts kardināls Ratcingers, tagadējais pāvests Benedikts XVI personiski atzīmēja 5 , ka: „Ticīgie, saskaņā ar vietējā bīskapa nostāju, drīkst piedalīties Rīdenas kundzes ekumēniskajās lūgšanu grupās”. Šis apgalvojums ļoti skaidri pasaka, ka:
a) „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi nav nosodīti (ja tas tā būtu, Ticības doktrīnas kongregācija būtu to paziņojusi skaidri) un
b) Tas nozīmē, ka „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem netiek likti šķēršļi – ja vietējais bīskaps tam piekrīt, ticīgie var pulcēties kopā ekumēniskās lūgšanu grupās 6 un lasīt šos vēstījumus. Daži katoļu bīskapi tam piekrīt un „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir saņēmuši gan oficiālo „Imprimatur” (tas nozīmē, ka Romas katoļi tos var iespiest un lasīt), kā arī „Nihil Obstat” (tas nozīmē, ka nav nekādu iemeslu, lai Romas katoļi tos nelasītu).
Internetā atrodamajā nepatiesajā informācijā varam lasīt, ka „Paziņojuma” gaismā neviens bīskaps nedrīkstētu vēstījumiem dot savu Imprimatur vai Nihil Obstat. Šāds apgalvojums ir nepatiess, jo „Paziņojums” ir tikai brīdinājums un nevis aizliegums.
Pareizticīgo Baznīcām (kuras arī ir katoliskas) nav vienotas ekleziālās hierarhijas struktūras. Lai arī ar cieņu pret „Patiesu dzīvi Dievā”, lielākā daļa dod priekšroku nogaidošai pozīcijai.
Kāda Grieķijas pareizticīgo Baznīcas žurnāla redaktors vienā no izdevumiem apgalvo, ka Vassula labprātīgi ir „sevi ekskomunicējusi – lai arī tas nav noticis pēc būtības, tad ārēji gan”. Šāds apgalvojums ir neizsakāmi tālu no patiesības. Vassula nevien nav ekskomunicējusi sevi (pareizticīgo tradīcijā pēc viņu kanoniskā likuma tas nav iespējams, jo ekskomunikācija ir ‘antēma”, kuru nosaka bīskaps un nevis lajs), bet arī turpina būt pareizticīgo Baznīcas locekle, jo viņas biktstēvs ir pareizticīgo priesteris.
Pret „Patiesu dzīvi Dievā” tiek vērsts arī tāds apgalvojums, ka Vassula saņem Komūniju Romas katoļu Baznīcā un šāda rīcība ir pretrunā ar pareizticīgo kanonu, kurš aizliedz saņemt Euharistiju baznīcā, kuru pareizticīgo baznīca ir ekskomunicējusi (t.i. – Romas katoļu Baznīcā). Šis apgalvojums (jeb lietu izpratne) ir ļoti nepareiza, jo 1965.gad.a pāvests Pāvils VI un Konstantinopoles patriarhs Atenagors savstarpējo ekskomunikāciju ATCĒLA 7 . Tātad, no šī brīža Romas katoļu Baznīca atļauj pareizticīgajiem saņemt Euharistiju savās baznīcās (Kanons 844 §3). Patriarha Atenagora lēmumu noņemt antēmu apstiprināja arī viņa pēctecis patriarhs Dimitrios, kurš noteica, 8 ka: „”Pareizticīgais drīkst saņemt Komūniju no Romas katoļu priestera”. Tomēr vēl arvien rodas iespaids, ka Baznīcas politiķi pretojas Dieva vēlmei, lai mēs visi būtu viens 9 . Pareizticīgo bīskapi ar ļoti lielām pūlēm pieņem antēmas atcelšanu un ir pat centušies pārliecināt 10 tagadējo Konstantinopoles pareizticīgo patriarhu Bartolomeju I distancēties no Romas katoļu baznīcas. Par spīti visiem šiem faktiem ekskomunikācija vēl arvien ir atcelta! Tas nozīmē, ka oficiāli, lai arī daži pareizticīgo bīskapi izvēlas pretēju nostādni, pareizticīgie neuzskata, ka Romas katoļi ir ekskomunicēti! Tad kāpēc gan pareizticīgais nedrīkstētu saņemt Komūniju no Romas katoļu priestera?
Romas katoļu Baznīca nav apstiprinājusi „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus
2007.gada janvārī kardināls Levada no Ticības doktrīnas kongregācijas savā vēstulē (sk. 2.pielikumu) nosaka, ka (a) 1995.gada „Paziņojums” nav atcelts, (b) Vassula turpina apgalvot, ka vēstījumiem nav dievišķa izcelsme, bet tie ir tikai personisku pārdomu auglis un (c) ka ticīgajiem nevajadzētu ņemt dalību „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupu sapulcēs.
Aplūkosim atsevišķi ikvienu no šiem apgalvojumiem:
a. 1995.gada „Paziņojums” norādīja ticīgajiem, ka „„Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir jālasa piesardzīgi, jo tajos ir teoloģiska rakstura kļūdas”. Tika minētas tādas kļūdas kā piemēram: „Vassula dēvē Jēzu par Tēvu” un „tajos ir teikts, ka antikrists gūs virsroku” (šāda apgalvojuma „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos nav – par to var pārliecināties 1993.gada 17.marta vēstījumā), u.t.t.
Tātad – Ticības doktrīnas kongregācija nekad nav ieteikusi ticīgajiem nelasīt vēstījumus, bet gan ir ieteikusi tos lasīt ar piesardzību. Neviens pret šādu nostādni neiebilst (skat. atbildes uz pirmo iebildumu).
Tomēr 1995.gada „Paziņojumā” minētās „kļūdas” paceļ nopietnas teoloģiskas problēmas, kuras var izraisīt ticīgajos nopietnas šaubas. Vienlaikus, zinošā un godīgā lasītājā minētās „kļūdas” var izraisīt šaubas par „Paziņojuma” validumu. Piemēram, „Paziņojumā” ir teikts, ka, saucot Jēzu par Tēvu (ja Tēvs ir Jahve, bet Jēzus ir Dēls), Vassula jauc Vissvētākās Trīsvienības Personas… Šis apgalvojums ir asā pretrunā ar Jēzus vārdiem „Es un Tēvs, Mēs esam Viens 11 ”; un „kurš redz Mani, redz To, kas Mani ir sūtījis 12 (Tēvu)”. Lai atrastu dziļāku atbildi uz šo „Paziņojuma” iebildumu jūs varat izlasīt : “Touched By The Spirit of God – Vassula and the CDF” By Fr. Edward D. O’Connor, C.S.C. (t.Edvards O`Konors, csc, „Kunga Gara skarti – Vassula un Ticības doktrīnas kongregācija”.) b. Vassula noteikti nepiekrīt, ka kādreiz būtu teikusi, ka vēstījumiem nav dievišķa izcelsme.
c. Kardināla Levadas ieteikums ticīgajiem nepiedalīties „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupās ir ļoti dīvains un noteikti ir pilnīgā pretrunā ar vēstulē minētajiem kanoniem (215 un 223 §1), jo šie kanoni iedrošina cilvēkus veidot asociācijas un lūgties! Jebkādi apgalvojumi, kuri aicina kristiešus nelūgties kopā ar citiem kristiešiem savā būtībā ir vienkārši nekristīgi!
Vislabākais piemērs šajā gadījumā ir pāvesta vēstule (1.pielikums), kura atbalsta „Patiesu dzīvi Dievā”!
Daži vietējā līmeņa pareizticīgo un katoļu bīskapi atbalsta „Patiesu dzīvi Dievā”, bet daži – ne. Tomēr ne pareizticīgo, ne katoļu Baznīca nav nākusi klajā ar oficiālu paziņojumu attiecībā uz „Patiesu dzīvi Dievā”.
Saskaņā ar Romas katoļu Baznīcas 50.kanonu Baznīcai dodot kādu noslēguma spriedumu ir jāuzklausa attiecīgā persona, kuras lieta tiek izmeklēta. „Dialogs” starp Vassulu un Vatikānu noslēdzās „Patiesai dzīvei Dievā” labvēlīgā gaisotnē. Par to liecina pāvesta Benedikta XVI piekrišana publicēt šo dialogu vēstījumu grāmatās – tas it ticis iekļauts rokrakstā rakstīto vēstījumu 12.sējumā un vēstulē, kura precizē neskaidros jautājumus (1.pielikums).
Nekāda cita oficiāla „uzklausīšana” attiecībā uz „Patiesu dzīvi Dievā” nav notikusi, tāpēc nevar teikt, ka Romas katoļu vai pareizticīgo baznīca būtu to oficiāli nosodījusi.
Protestantu baznīcām visbiežāk nav nekādas informācijas par „Patiesu dzīvi Dievā”, tāpēc šeit komentāri ir lieki.
Kāds varbūt iebildīs, ka galvenās protestantu grūtības attiecībā uz katoļu baznīcu (pareizticīgo un Romas katoļu) tradīcijām ir saistītas ar to, ka tās nav tieši saistītas ar Bībeli – to varētu attiecināt uz privāto grēksūdzi pie priestera, Svētās Euharistijas patieso dabu, pestīšanu pateicoties vienīgi ticībai, lūgšanām Dievmātei un svētajiem u.t.t. Šī dokumenta mērķis nav apspriest doktrinālās atšķirības starp protestantiem un katoļiem, tomēr autoram šķiet, ka šīs atšķirības rada nopietnas savstarpējās nesaskaņas, kuras ir jāizlīdzina brālīgā un pazemīgā ceļā.
Mans bīskaps/priesteris iesaka man nesaistīties ar „Patiesu dzīvi Dievā”
Šis ir ļoti delikāts iemesls. No vienas puses – Jēzus nekad nav vēlējies, lai Viņa Baznīcā valdītu anarhija 13 vai dumpis. No otras puses – Viņš mums saka, ka mums visiem ir jābūt vienam 14 . Izsakoties pavisam vienkārši – mums pirmkārt ir jāpaklausa Jēzum, pirms mēs jūtamie pateicību parādā Viņa Baznīcai – it īpaši to varētu attiecināt uz pareizticīgo Baznīcu. Lai arī Romas katoļu Baznīca vairs neskaitās ekskomunicēta, tomēr atšķirības saglabājas. Tātad, mums ir jāatceras, ka garīdzniecībai kā tādai mēdz būt savas viedoklis – dažu viedoklis ir pareizs, bet dažu – nepareizs. Pazemīgi un pacietīgi mums ir stingri jāsaglabā savas pozīcijas, atgādinot mūsu garīdzniekiem, ka „Patiesa dzīves Dievā” nav tikusi nosodīta un, ja viņi vēl arvien ir pret „Patiesu dzīvi Dievā”, viņiem vajadzētu vairāk iedziļināties vēstījumu būtībā – ir taču arī daudz tādu, kuri aizstāv „Patiesu dzīvi Dievā”.
Ikviena bīskapa un priestera viedokli ir pakļauts Svētā Krēsla autoritātei, kura NAV NOSODĪJUSI „PATIESU DZĪVI DIEVĀ”. Tāpēc jebkuram garīdzniekam vajadzētu būt piesardzīgākam, pirms viņš nodod to, ko mēs uzskatām par Dieva vārdu mūsu laikmetam! Mums būtu arī jāatceras, ka gan pāvests Jānis Pāvils II 15 , gan Benedikts XVI 16 „Patiesai dzīvei Dievā” ir devuši savu svētību. Jēzum nav vajadzīgi dumpinieki, tāpēc paklausiet bīskapam/priesterim, taču pāri visam – paklausiet Jēzum un: (a) ja Baznīca aizver durvis, atveriet logu; (b) ja vēlaties evaņģelizēt, vērsieties pie tiem, kuriem jūsu vārds ir vajadzīgs visvairāk t.i. tiem, kuri nav baznīcā, slimniekiem un cietumniekiem.
Es esmu pārāk aizņemts ar citām Baznīcas aktivitātēm
Kad mani draugi saka, ka viņiem nav laika lasīt vēstījumus vai tikt iesaistītiem „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupās, autors tiem parasti atgādina, ka:
a. Dievs uzrunā mūsu laikmetu – vai viņi atteiksies ieklausīties Kunga balsī?
b. Dievs dēvē „Patiesu dzīvi Dievā” par „vissvarīgāko Viņa dāvanu mūsu paaudzei” – kādēļ to ignorēt?
Arī citi ceļi, kas ved pie Dieva, ir piemēroti, tomēr cilvēkiem vispirms vajadzētu „nobaudīt” „Patiesas dzīves Dievā” labestību un tad nolemt vai viņi vēlas tos pieņemt, vai ne. Neņemt vērā vēstījumus pat tos neizlasot ir neprāts, kurš iepriecina vienīgi Jēzus ienaidnieku.
Man pietiek ar to, kas man ir, man vairs nav vajadzīgs nekas cits garīgs
Šāds apgalvojums ir pieļaujams vienīgi pēc ilgstošam pārdomām. Tas, kurš tā domā, varētu sev uzdot šādus jautājumus:
a. Vai esat pārliecināts, ka jau esat svēts?
b. Vai ticat Dievam? Ja atbilde ir „jā”, tad, vai Viņš ir dzīvs un spēj mūs uzrunāt? Ja Viņš mūs uzrunā, kāpēc lai Viņš to nedarītu tā, kā ir darījis arī agrāk? Vai Viņa Vārds nav dzīvība, tai skaitā arī garīgā dzīvība? Kādēļ lai cilvēks nevēlētos saņemt vairāk dzīvības un vairāk garīguma? Vai mūsu ienaidnieks nav tas, kurš šīs domas liek mūsu prātos?
„Patiesa dzīve Dievā” ir kults jeb sekta
Šāds apgalvojums ir absolūti bezjēdzīgs. „Patiesā dzīvē Dievā” jūs neatradīsiet nevienu no personības kulta iezīmēm. Piemēram: „Patiesa dzīve Dievā” nedod nekādas jaunas ‘atklāsmes’, visas tēmas ir atrodamas Bībelē vai arī ir saistītas ar to. Vassula netiek uztverta kā kustības līdere un nesaņem nekādus īpašus cieņas apliecinājumus. Visi tie, kuri ir saistīti ar „Patiesu dzīvi Dievā”, ir uzticami kristieši, kuri seko patiesajam Vissvētākās Trīsvienības Dievam.
Pretēji daudziem „spirituālistiem”, kuri patiesībā ir apsēsti un raksta automātiskajā rakstā, „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi ir hierātisks raksts. Tas nozīmē, ka pieraksta laikā Vassulas roka nav „sagrābta”. Viņa pilnībā spēj pārvaldīt visas savas maņas, viņa saņem iekšējas iedvesmas jeb lokūcijas tieši tāpat kā tās ir saņēmuši daudzi agrāko laiku svētie. Ja esat pievērsies „Patiesai dzīvei Dievā”, esat brīvs nākt un iet kad vien vēlaties.
Tikšanos laikā nenotiek smadzeņu skalošana. Visi tiek iedrošināti palikt savā Baznīcā un kļūt par labākiem tās ticīgajiem. Ne Vassula, ne viņas līdzgaitnieki nesaņem NEKĀDU materiālu atlīdzību par konferencēm vai grāmatām.
Netiek vākta nekāda dalības maksa. Labdarības nolūkos reģionālās grupas ir izveidojušas brīvprātīgu palīdzības iespēju. Piemēram ASV saskaņā ar 501c3 ir tikusi radīta labdarības organizācija, kas, kā tas ir ierasts šajos gadījumos, ir pakļauta ASV valdībai.
Gan kristiešu, gan arī nekristiešu garīdznieki lasa „Patiesu dzīvi Dievā” saglabājot uzticību savai Baznīcai.
Internetā esmu lasījis antireklāmu „Patiesai dzīvei Dievā”
a. Internets ir liela „brīvā skatuve” – ikviens tajā var uzrakstīt, ko vēlas, bet vai rakstītais ir patiesība? Internetā nav cenzūras pie tam Dieva gribai un Viņa darbam VIENMĒR būs ienaidnieki! Kas attiecas uz reliģiskas dabas jautājumiem, to gadījumā vienmēr ir labi ieskatīties oficiālās mājas lapās, kā piemēram: www.Vaticam.va u.t.t. b. Tiem, kuri meklē patiesas atbildes, būtu vērts pārdomāt sekojošus jautājumus:
Kāpēc gan parastam cilvēkam būtu jātērē daudz naudas un laika vajājot „Patiesu dzīvi Dievā”? Ja „Patiesa dzīve Dievā” nav no patiesā Dieva, tad kāpēc šie cilvēki vienkārši neatstāj to Baznīcas autoritātes ziņā, atļaujot tai paust nosodījumu. Tā vietā šie indivīdi kļūst par agresīviem uzbrucējiem. Pie tam – vai šāda rīcība varētu tikt uzskatāma par dievbijīga kristieša rīcību? Bet, ja viņu uzvedība nav kristīga, tad kāpēc vispār lasīt šādu mājas lapu?
Kā es varu būt pārliecināts, ka „Patiesa dzīve Dievā” ir no Dieva?
Paņemiet vēstījumu grāmatu, no sirds palūdzaties un tad lasiet… un Dievs jums ļaus SADZIRDĒT UN ATPAZĪT vēstījumos SAVU BALSI. Meklējiet ‘augļus’ un jūs sapratīsiet.
Mūsu laikmetā praviešu nav
Lai arī Baznīca Vassulu oficiāli nav pasludinājusi par pravieti, kādu dienu tas var notikt. Tas, ka mūsu laikmetā var dzīvot pravieši, ir labi aprakstīts Bībelē. Atklāsmes grāmatā mēs lasām: „Un notiks pēdējās dienās, kad Dievs sacīs: ‘Es izliešu Savu Garu pār visu cilvēci un jūsu dēli un meitas pravietos, jūsu jaunekļi redzēs redzējumus, bet vecākie vīri sapņos sapņus;’ (Atkl 2, 17). Savukārt Mateja evaņģēlijā mēs lasām: „Sargieties no viltus praviešiem, kas nāk tērpušies avju drānās, bet iekšā ir plēsīgi vilki; jums tos būs pazīt pēc viņu augļiem – ikviens labs koks nes labus augļus, bet slikts – sliktus.” (Mt 7, 15 – 17) 17 , un vēl: „Jums tos būs pazīt pēc viņu augļiem.” (Mt 7, 20) Dievs neizvēlas sievietes par praviešiem
Dievs Savus bērnus nešķiro. Protams, ka sieviete VAR BŪT praviete un Bībele mums rāda, ka IR BIJUŠAS pravietes: Ap d 2, 17 – 18 (dēli un meitas pravietos), praviete Debora (Tiesn 4, 4). Praviete Hulda (1 Hr 34, 22 – 30), Anna (Lk 36 – 38), Elizabete 2, 41 – 55), četras pravietes – jaunavas, apustuļa Filipa meitas (Ap d 21, 9).
Dievs par praviešiem būtu izvēlējies Savus priesterus
Mēs nevaram diktēt Dievam kā Viņam būtu jārīkojas.
„Gars dveš kad un kurp Viņam labpatīk.” (Jņ 3, 8)
Dievs ir runājis pat caur ēzeli – kāpēc gan lai Viņš nerunātu caur laju sievieti? (Sk 22, 28)
Dieva patiesība ir apslēpta gudrajiem, bet ir atklāta bērniem. (Mt 11, 25; Lk 10, 21)
Gandrīz visi Bībeles pravieši bija vienkārši vīrieši un sievietes.
Es pieņemu kristiešu vienotību, bet vienīgi tad, kad „jūs pieņemat manas dogmas”
Dievs mūs ir aicinājis mīlēt un nevis pamācīt mūsu ticības brāļus. „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos Dievs mūs aicina 18 nemeklēt savstarpējās atšķirības, bet gan rīkoties kā bērniem. Parastiem lajiem savstarpējās atšķirības nav tik būtiskas, tās ir svarīgākas hierarhijai. Tā, piemēram, kur ir bijusi iespējama šāda statistika, tā ir parādījusi, ka kristieši stājas laulībā neņemot vērā laulātā drauga konfesiju. Es nevaru dalīties Euharistijā ar tiem, kuri nepieder manai Baznīcai
Šī iebilde ļoti līdzinās tām, kuras tika aplūkotas agrāk un attiecas uz Baznīcas sadalītību. Rezumējot vēlreiz:
a. Romas katoļi piešķir sakramentus arī pareizticīgajiem katoļiem (844 kanons, #3)
b. Pareizticīgie savos sakramentos nedalās ne ar vienu (neskatoties, ka antēma no Romas katoļiem ir noņemta), ja vien attiecīgie cilvēki neatgriežas „patiesajā pareizticības ganāmpulkā”.
c. Protestantu viedokli par sakramentiem atšķiras no katoļu viedokļa, tāpēc šķelšanās pastāv līdz pat šai dienai.
d. Dievs vēlas, lai mēs būtu vienoti gan sirdīs, gan sakramentos. Mums ir jālūdz šajā nodomā.
e. Tas var šķist nenozīmīgi, bet nav nekādu teoloģisku iemeslu, kādēļ Lieldienas vajadzētu svinēt divos dažādos datumos. Kad mēs apvienosim šos datumus, Jēzus mūs sapulcinās ap vienu altāri 19 . Es nepiekrītu apgalvojumam, ka pāvests ir Pētera pēctecis
Iespējams, ka pienāks laiks, kad Baznīcas atgriezīsies pie tās struktūras, kāda tām bija pirms lielās shizmas 1054.gadā. Līdz šai shizmai visas kristīgās Baznīcas atzina Romas pāvesta „goda primātu”. Līdz kamēr tas vēl nav realizējies mums atliek vienīgi lūgt Dievu un atcerēties attiecīgos „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus:
„Trīs metāla stieņi” izkusīs un to virsotnes sakusīs kopā. Institūcijas var apvienoties zem „Pētera” kā „pirmā starp līdzvērtīgajiem”, tomēr tās var arī palikt pašas savu autonomu institūciju pakļautībā.
Jebkurā gadījumā Dievs izlems kādai ir jābūt Viņa Baznīcas nākotnes struktūrai un formai, jo mēs, pazemības trūkuma dēļ, acīmredzot nespējam izlemt šāda veida problēmas.
Es nepiekrītu katoliskajai izpratnei par sakramentiem
Šādi iebildumi (un līdzīgi – kā piemēram tie, kas attiecas uz Jaunavas Marijas lomu mūsu dzīvēs u.tml.) parasti rodas protestantu izcelsmes ticīgajiem. Viņiem mēs varam atbildēt vienīgi sekojošo:
Mēs nepiekrītam, bet ne mēs esam Tiesnesis. Iespējams, ka pavisam drīz protestantu Baznīcas atgriezīsies pie senās Euharistijas godināšanas prakses kāda tā bija vienotajā, pirms shizmas Baznīcā. Šo tradīciju ir atzinušu Baznīcas „Tēvi” 20 un par to vēstī arī „Patiesa dzīve Dievā”. Mēs vēlamies APVIENOTIES mūsu sirdīs un cienīt viens otru Kristus mīlestībā! Jautājumi un iebildumi par kuriem esam rakstījuši ir tikai vieni no tiem, kuri ir visizplatītākie. Tas, kurš lasa ar godīgu sirdi, ir aicināts meklēt un uzdot jautājumus „Patiesas dzīves Dievā” reģionālajiem koordinatoriem.
„Lai Dieva Valstība un Prāts notiek kā Debesīs, tā arī virs zemes!”
1 Elizabete Rozentāle no „New York Times” 2007.gada 12.oktobrī ziņo: „Saskaņā ar Gatmeičera institūta datiem 1995.gadā pasaulē ir tikuši izdarīti 42 miljoni abortu.” Tas nozīmē , ka 35 gadu laikā abortu skaits varētu būt sasniedzis 1, 5 miljardu robežu!
2 Cilvēki strīdas par sievietes iespēju izvēlēties… tomēr, lielākā daļa abortu tiek veikti pēc pirmajām 5 grūtniecības nedēļām, kad embrijam jau ir sava, unikāla DNS kombinācija (tā izveidojas no 1. – 3.dienai), sava asins grupa un, sākot ar 3.nedēļu – arī sava sirds. Visi šie parametri atšķiras no mātes organisma. Tas nozīmē, ka tā vairs nav „izvēle”, bet gan bērns. Par šo realitāti runā arī Bībele: Īj 31, 15, Ps 22, 9 – 10, Ps 58, 3, Ps 139, 13; Is 44, 2; Is 44, 24; Jer 20, 17, bet jo īpaši – Lk 1, 41 un Lk 1, 44.
3 „Patiesas dzīves Dievā” 1996.gada 22.oktobra vēstījums: „šodien, Man par lielām sāpēm, daudz ļaužu visās valstīs slavē zvēru, kurš ir kļuvis par viņu valdnieku un dievu, jo viņi ir pieņēmuši viņa valstības un izlaidību; šie cilvēki iztirgo zemi: jā, viņi ir piesaistījuši savas sirdis šīs pasaules augļiem; padevušies sātana maldiem, viņi izplata šos maldus tālāk, viņi ir savu grēku apsēsti, viņi popularizē liberālismu un tam līdzīgas mācības; viņi izkropļo Patiesību un Manas Baznīcas Tradīciju; Meli izkropļo Patiesību…”
6 T.i. – lūgšanu grupas, neatkarīgi no konfesionālās piederības.
8 Žurnāls „Episkepsis” , 1977.gada 15.decembris, 34.lpp.; Nos. 139, 159, 161, 214).
9 Jņ 17, 11; Jņ 17, 21 – 22.
10 „Newsweek Magazine”, 1997.gada 3.novembris: “Bartolomeja skarbā valoda vairāk attiecas uz Pareizticīgo Baznīcas politiķiem nekā uz ekumenismu. Ne velti šie puiši tiek dēvēti par bizantiešiem – daudzi Grieķijas, Krievijas un citu vietu pareizticīgie bīskapi uzskata, ka Bartolomejs jau tagad ir pārāk sadraudzējies ar Romu.”
13 1996.gada 22.oktobra vēstījums: “Paliec uzticīga Manai Baznīcai”
14 2001.gada 10.decembra vēstījums: „kādēļ neviens neieklausījās Manā lūgumā, kad Es lūdzu Tēvam, lai jūsu visi būtu viens? Ja jūs būtu paklausījuši šim aicinājumam, jūs šodien stāvētu ap vienu altāri un dzertu no viena biķera”.
15 Jānis Pāvils II ir devis „Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupām savu apustulisko svētību – skatīt: www.tlig.org
16 Viņa vēstule 1.pielikumā
17 Autora piezīme: ja „augļi” ir galvenais kritērijs, pēc kura tiek atpazīts viltus pravietis, tas nozīmē, ka labi augļi liecina par to, ka arī pravietis ir labs.
18 1990.gada 12.aprīļa vēstījums: “Es vēlos jums atgādināt, lai Manī jūs nemeklētu savstarpējās atšķirība; Es jums vēlos atgādināt, lai jūs būtu vienoti savās sirdīs un dvēselēs un mīlētu cits citu tāpat kā Es jūs mīlu;”
19 1994.gada 31.maija vēstījums
20 Jēdziens „Baznīcas tēvi” attiecas uz Baznīcas vecākajiem kristīgās Baznīcas veidošanās posmā 3. un 4.gadsimtos.
|
