1987. gada 27. jūnijs

Sāku apzināties savu sašķeltību. Mana miesa staigā apkārt, bet tajā nav dvēseles, jo dvēseli ir paņēmis Dievs. Jūtos kā karkass, pilnīgi atrauta no visa. Vai kāds reiz ir piedzīvojis šādu situāciju, - nemitīgu nomodu un pilnīgu Dieva apziņu katru dienu 24 stundas diennaktī, un tā – nu jau vairāk nekā gadu. Brīžos, kad prāts šo Klātbūtni sāk piemirst, kāda roka satver mani aiz zoda un pagriež manu galvu Jēzus smaidošās Sejas virzienā. Dažkārt es pat brīnos, kā vēl tieku galā ar visām pārējām lietām!

Vassula, esmu paņēmis tikai tavu sirdi1 un ielicis to Savā Sirdī; Es esmu Jahve un Es tevi mīlu! tici Manai Mīlestībai; radība, paliec Sava Radītāja žēlastībā;

Kā lai es palieku šajā žēlastībā?

tev ir jābūt svētai;

Kā lai es kļūstu svēta?

dedzīgi Mani mīlot;

Tad, ja tāda patiešām ir Tava griba – palīdzi man tādai kļūt!

Es palīdzēšu, saņem Manu svētību; Es nekad nelūgšu tev neko tādu, kas tev varētu kaitēt, vienmēr to atceries; nāc un Es tev atklāšu Savas dziļākās un visapslēptākās ilgas, maziņā, atļauj Man tās iegravēt tevī;