Mans pēdējais miesas dienu kliedziens

Nākamajā rītā.

Es esmu Kungs Jēzus, - tu dzirdēji Manu kliedzienu, - tas patiešām biju Es; Es tevi pamodināju1 ar Sava Krusta kliedzienu; tas bija Mans pēdējais miesas dienu kliedziens, no Manas Dvēseles dziļumiem izkliegtais ciešanu, sāpju un rūgtuma vaids, kurš caururba Debesis; tas satricināja zemes pamatus un tieši tāpat, kā tas pārplēsa uz pusēm Tempļa priekškaru, tā arī to sirdis, kas Mani mīlēja; šis sauciens atmodināja Manus uzticamos sekotājus, tas sašķēla zemi un izvilka mirušos no viņu kapiem tieši tāpat, kā tas nogāza no viņa troņa ļauno garu;

Debesu augstumus satricināja spēcīgs pērkons un visi eņģeļi krita pie zemes un uz neizsakāmā klusumā pielūdza Mani; Mana Māte, stāvēdama blakus un dzirdēdama Manu kliedzienu, nokrita ceļos uz zemes, asarās aizklāja savu seju un nesa šo kliedzienu sevī līdz pat savas Iemigšanas dienai; viņa cieta …

esmu sarūgtināts; Es vēl arvien ciešu no šīs zemes grēcīguma, patvaļas un egoisma; Mans sauciens ar katru dienu kļūst skaļāks; Mani atstāja vienu uz Krusta, vienam pašam uz Saviem pleciem Man bija jānes pasaules grēki, jācieš un jānomirst vienatnē, vienam pašam jāizlej Savas Asinis, kuras pārklāja visu pasauli un izglāba Manus iemīļotos.

šis pats kliedziens, kā pagātnes atbalss, skan pasaulē arī tagad, - vai tiešām Es dzīvoju pagātnes ēnā; vai Manam Upurim nebija nekādas jēgas? ja nē, tad kāpēc jūs nedzirdat Manu Krusta Kliedzienu? kādēļ jūs aizverat savas ausis, izliekoties, ka nedzirdat?

Kungs, kam ir domāts šis vēstījums?

visiem tiem, kuri spēj to saklausīt;

Mani ļoti aizkustināja tas, cik ļoti Viņam vienam pašam nācās ciest, kā arī tas, ka Viņš turpina ciest. „Kungs, es vēlos būt tas, ko Tu no manis sagaidi, - kā Tu to esi izteicis 23. aprīļa vēstījumā – es vēlos būt Tavs upuris. Tādēļ ļauj man nest Tavu Krustu, ļauj Man piedāvāt Tev atpūtu, ļauj man Tevi mierināt. Es neesmu vienu, jo, kā esmu teikusi jau agrāk, - es esmu ar Tevi!”2

mazo balodīt, Es tevi mīlu un esmu ielējis tevī visas Savas žēlastības; ļauj Man tevi lietot Savam Godam un Savām iecerēm; nepaturi sev neko un uzlūko tikai Manas intereses; pagodini Mani un kalpo Man, pievieno savas ciešanas Manējām;

Es ilgojos, lai visa pasaule slavētu Tavu Vārdu un tās balsis sasniegtu Tevi;

vienotība stiprinās Manu Baznīcu; vienotība Mani pagodinās; Vassula, mīli Mani;

Kungs, iemāci Tevi mīlēt tā, kā Tu vēlies!

Es tev iemācīšu Mani mīlēt; Es tevi nepametīšu; nepagursti nest Manu Krustu; Es, mīļotā, esmu kopā ar Tevi, lai tev palīdzētu;

Parīzē, Lieldienu laikā:

Arhimandrīts3, izlasījis vēstījumu, man sacīja: „Tas ir brīnums.” Es arī padomāju, cik tas ir skaisti, ka Dievs mums dāvā šos vēstījumus, bet no otras puses – cik briesmīgi, ka šie vēstījumi mums atklāj noskumušu Dievu, Dievu, kas cieš. Šķiet, ka šie vēstījumi plūst no Dieva agonijas, ka Viņš ir nelaimīgs un visu pamest. Šis ir ciešanu pilns vēstījums.

Jēzu, vai es vispār kaut ko esmu iemācījusies? Es nevēlos apmierināt savu ziņkāri, vienkārši uzzināt, kur es atrodos, vai manī vispār notiek kāda izaugsme?

Vassula, Es, Jēzus, stāvu tavā priekšā un apliecinu, ka tu pieaudz; Es tevi pamodināju no mirušajiem un tevi pabaroju; tu ēd Manu Maizi: Mana Gaisma atmirdz pār tevi; Es esmu tavs Skolotājs un tu saņem Manu Gudrību;

Jēzu, Tu man daudzkārt esi atgādinājis, lai es paliktu maza un niecīga, bet tagad saki, ka Es augu?

jā, jo tev ir jāaug garīgi, tev jāaug mīlestībā, pazemībā, uzticībā; ļauj sevī pieaugt tikumiem, bet kļūsti par niecību tukšībā, grēcīgumā un visā tanī, kas Manās acīs ir nevajadzīgs un riebīgs; Es vēlos, lai tu kļūtu pilnīga;