Tu būsi Mans altāris

Man patīk vienkāršība un miers; tu strādāsi mierīgi un bez steigas; Es atkal esmu atnācis pie tevis ar Savu grāmatu;

Kas vēl ir rakstīts šajā grāmatā?

Es tajā esmu ierakstījis dažu dvēseļu vārdus; tās ir dvēseles, kurām vajadzētu atdzīvināt Manu Liesmu, Mīlestības Liesmu; vai tu varētu izlasīt tajā vietā, uz kuru Tev rādu?

Jā, Kungs. Mani ļoti satrauca šī mazā grāmatiņa, kuru nebiju spējīga izlasīt.

Es zinu,

(Vai tiešām tai ir mīksti, apzeltīti vāki?)

jā, tai ir zelta vāki; ieskaties tajā un lasi: „Tu būsi Mans altāris uz kura Es novietošu Savas Sirds kvēlojošās ilgas, tevī mājos Mana Liesma; smel no Manas Sirds, lai piepildītu Savējo; Es, Kungs, likšu kvēlot Savai Liesmai uz mūžīgiem laikiem;” meitiņ, vai tagad tu noskūpstīsi Manu grāmatu?

(Es to izdarīju.)

Es vēlos tev ko teikt;

(Manī bija pavīdējis kāds jautājums.)

šajā grāmatā ir aprakstīts, ka Es vadu Savas izredzētās dvēseles; tagad tu zini;

Pēc neilga laika mani atkal sāka pārņemt šaubu un nedrošības viļņi;

Vassula, nebīsties; tas esmu Es, Jēzus; mīļotā, paklausies, - ikvienā garīgajā ceļā ir arī savas, šim ceļam raksturīgās, ciešanas; tavā gadījumā tu ciet no nedrošības; vai Es neesmu teicis, ka ciešanas šķīstī tavu dvēseli? pieņem tās un atļauj Man darīt to, kas ir labākais tavai dvēselei; ļauj Man darboties tevī; vai tu to vēlies?

Ja tāda ir Tava Griba, Jēzu, es to darīšu.

Es esmu Jēzus, tavs Pestītājs; mēs cietīsim kopā, mēs kopā arī cīnīsimies; nāc, atbalsties pret Mani; nāc, lasīsim šo grāmatu kopā;

(Nedaudz vēlāk:)

Es esmu šeit; dzīvo Manam godam; lai tava mīlestība ir tā, kas vairo Manu godu; nāc, jo tas viss ir jādara Mana Miera un Mīlestības labā; nekad neatgrūd Mani; nekad nenoliedz Mani; ļaunais vienmēr centīsies iejaukties, lai neļautu īstenoties Manam plānam, bet Es gūšu virsroku, tādēļ paļaujies uz Mani;

Kungs, vai es varētu pažēloties par kaut ko?

Vassula, Es vēlētos, lai attiecībās ar Mani tu justos brīva;

Gribēju Tev pastāstīt par lietām, kuras mani nomāc, jo, iespējams, ka viss, ko es domāju vai saku, ir nepareizi un tāpēc arī mana rīcība būs nepareiza. Patiesībā, pierakstot šos vēstījumus, es zinu, ka nesaņemu nekādu ārēju atbalstu. Šķietami, to ir pieredzējuši arī citi. Arī citi ir saņēmuši no Tevis vēstījumus vai tikuši vadīti, tomēr lielākā daļa no tiem ir bijuši klostera ļaudis, kuri dzīvoja bīskapu, priesteru un citu mūku vidē. Kad viņi sāka saņemt pārdabiskās iedvesmas, tie tika uzmanīgi novēroti un saņemto vēstījumu saturs tika rūpīgi izpētīts. Viņiem bija daudz vieglāk iedot vēstījumus savam priekšniekam, kurš vēlāk tos varēja nodot tālāk bīskapam vai pāvestam. Pie tam viņi visi bija vienisprātis, ka pierakstītais ir radies Tavā iedvesmā.

Varbūt es kļūdos, bet man šķiet, viņiem bija vieglāk pieņemt šos pārdabiskos fenomenus, ja tie notika viņu aprindās. Tie pazina cilvēku ar kuru tas notika un tad saņemtā vēsts, vai vismaz kāda daļa no tās tika publicētas. Viņu sūtība tika apstiprināta1;

Bet lūk es … Esmu vairākkārt gājusi pie priesteriem. Tā nu ir sagadījies, ka tie ir bijuši katoļu priesteri, bet man, kristītai grieķu pareizticīgo Baznīcā, tas nekad nav šķitis īpaši svarīgi. Pat, ja būtu katoliete, bet būtu jāiet pie protestantu mācītāja, es nešķirotu – mēs visi taču esam kristieši. Tātad, tagad vairāki priesteri zina par vēstījumiem, bet viņu reakcijas ir diametrāli pretējas – tās ir kā diena pret nakti. Viens no viņiem līdz pat šai dienai uzskata, ka šis ir ļaunā gara darbs un es esmu apsēsta. Protams, mani ir apsēdis Gars, bet es zinu, ka tas ir Tavs, Visvarenā Dieva Gars. Nedaudz palasījis, viņš izdarīja secinājumus un nevēlas savu viedokli mainīt. Kad viņš sapratīs, ka neesmu apsēsta, tad noteikti teiks, ka vēstījumi ir manas zemapziņas auglis. Jebkurā gadījumā, - tas var izrādīties viss, tikai ne Tu. Nākamais priesteris mani iedrošināja turpināt rakstīt, jo atzina, ka vēstījumi ir radušies dievišķā iedvesmā un ir no Dieva. Tomēr viņš ir tik aizņemts, ka pat nepacentās papētīt ‘turpinājumu’. Mani pārsteidz, ka cilvēki, ticot, ka Dievs vēlas kaut ko pateikt, tomēr pat nepapūlas izprast dziļāk notiekošā nozīmi.

Trešais priesteris klausījās manī ar lielu pienākuma apziņu un uzmanīgi, laiku pa laikam ielūkodamies pulkstenī, tad atzina, ka tas ir brīnišķīgi un man noteikti ir jāturpina rakstīt. Tad palūdzu, vai es nevarētu atnākt vēl kādreiz, bet kopš tās reizes neesmu viņu redzējusi. Vēl kāds priesteris, izlasījis vienu vai divas lappuses, sacīja: „Es negribētu sniegt nekādu viedokli, bet mēs, katoļi esam brīdināti, ka šāda veida vēstījumi var rasties arī ļaunā gara iedvesmā2; es nesaku, ka tas tā ir šajā gadījumā, bet mēs esam tikuši brīdināti.” Es nolēmu, ka man pietiek. Bet visi taču bija vienisprātis, ka vēstījumi ir pārdabiski … Tad kāpēc gan to neuzņemt nopietnāk un nepacensties noskaidrot to izcelsmi un būtību?

Tomēr, protams, ka visi šie cilvēki meklē Dievu, tāpēc pirmais no viņiem, kurš vēstījumus atzina par ļaunā gara darbu, man pastāstīja, ka vēstījumi no Dieva savā būtībā nav tik neparasta parādība un, ka pasaulē ir ļoti daudzas grāmatas gan ar šādiem vēstījumiem, gan pārdabiskā veidā atklātu garīgo vadību, tomēr pārsvarā tas ir noticis viņu aprindās.

Vēl kāds no priesteriem nosauca vēstījumus par dievišķajām Sirds atklāsmēm, atzīdams, ka tās noteikti ir no Dieva. Viņš man iedeva kāda mistikas profesora adresi, ieteikdams man parunāt ar viņu. Ja es būtu „viena no viņiem”, viss noteikti būtu daudz vienkāršāk. Tā kā neesmu no viņu aprindām, tad, iespējams, mana āriene ir pārāk lielā pretstatā ar vēstījumu būtību.

Vassula, Es esmu Jēzus, atbalsties pret Mani un atpūties; ak, šis laikmets! pat neuzlūkojuši Manis teikto, jūs jau izsakāt par to spriedumu? vai šķietami Mani negodinot un vēloties aizsargāt, jūs gadījumā nevilšus Mani neizsmejat?

Vassula, Es tevi mīlu; mīļotā, patveries Manī;

Kungs ir arī citas lietas, kuras vēlētos Tev uzticēt … Man šķiet, ka manas šaubas Tevi ievaino … Bet, ja es nešaubos, un šie vēstījumi tomēr nav no Tevis, tad atkal sāpinu Tevi. Tātad, jebkurā gadījumā, lai ko es arī domātu, es Tevi sāpinu. Šī situācija mani apbēdina, jo es noteikti nevēlos būt tas cilvēks, kurs Tevi ievaino! Es ciešu arī no tā.

neskumsti, meitiņ; nekad netici, ka mīlestība Mani varētu kaut kādā veidā ievainot; tu vienkārši saņem no Manis barību; Es esmu Jēzus, Jēzus Kristus un tu ēd Manu maizi; mana mīļotā dvēsele, nešausti sevi; mīļotā, tici Man un jūties Manis mīlēta;

Piedod, ka esmu bijusi tik vāja …

Es tev pilnībā piedodu; tavs vājums ir tas, kas Mani pievelk un valdzina visvairāk! tavs grēcīgums ir neizteicams; ak, ienāc Manas Sirds dziļumos, lai tava dvēsele pilnībā izzustu Manī; esi Manas Debesis, Es tevi mīlu; tagad saņem Manu Mieru;