Kādēļ gan atteikt Man mājvietu jūsu sirdīs?

1987. gada 8. marts

Vassula, Es gribētu tev atgādināt, ka neizceļu tevi Savu pārējo bērnu vidū; šī žēlastība nav tev dāvāta kādu īpašu nopelnu vai tava cienīguma dēļ; tomēr mīlu tevi tādu, kāda esi; esmu tev dāvājis šo žēlastību, jo tāda ir Mana Griba; esi Mana vēstnese, - Es vēlos caur tevi atklāt Sevi;

nedomā, ka Manis teiktajā ir kādas pretrunas; kopš esmu tevi izvēlējis, tu esi Mana mīļotā un Manai Mīlestībai uz tevi nav robežu; ne uz brīdi nepieļauj domu, ka tāpēc, ka ievēroju un norādu uz tavām kļūdām, Es tevi nemīlētu; Es esmu tavs Tēvs un Es tevi pazīstu, - ja nenorādīšu uz tavām kļūdām – kurš gan cits to izdarīs labāk par Mani? tu, Vassula, esi Mans trauslais ziediņš, kuru Es audzinu, dodams tam nelieliem malkiem dzert no Manas žēlastības;

vēlos tev atgādināt, ka atklāsmes, kuras Es iestādu tevī, nav domātas vienīgi tavam personiskajam labumam, bet arī citiem, kuri ir izsalkuši pēc Manas Maizes; izsalkušie, Es nāku, lai pabarotu jūs visus; Es jums dāvāju Miera un Mīlestības vēsti, atgādinādams, no kurienes jūs esat nākuši un Kas jūs ir radījis; gribu jums atgādināt, ka Mana Baznīca ir Mana Miesa;

jā

tā ir Baznīca, kas piepilda visu radību; Es vēlos šai pasaulei parādīt Savu Žēlsirdību;

Vassula, tu bijis starp tiem daudzajiem, kuri Mani ievainoja, nekad neatbildēja Manai Mīlestībai un izraisīja Manī rūgtumu; vai var būt lielāks rūgtums, kā nesaņemt atbildi uz tik izslāpušu un lielu Mīlestību kā Manējā?

tā vietā, savā tukšībā tu ik dienas meklēji materiālos labumus, padarot tos par dieviem, par elkiem un caur to arvien vairāk attālinājies no Manis, sarūgtināji Mani un ievainoji Manu Sirdi – dzīvā Dieva Sirdi; šī Sirds ir bijusi tik ļoti atstāta un tevis nemīlēta, Es biju kļuvis par pilnībā aizmirstu Dievu; meitiņ, vai patiešām Es biju tik tālu no tevis?

nāc, nāc un izjūti Manas Sirds tuvumu; Mana Sirds ilgojas pēc ikviena no jums; nāciet, Mani dēli un meitas, nāciet Man tuvāk, pievērsieties Man, atļaujiet Man paņemt jūs Savās rokās, ļaujiet Man jūs iegremdēt dziļi Manā Sirdī un smeliet Tajā dziļu Mieru;

ienāciet Manas Mīlestības un Miera garīgajā pasaulē; nāciet pie Mani un ēdiet Manu Miesu – Mana Maize ir vistīrākais ēdiens, un tā šķīstīs arī jūs; Mana Miesa ilgojas pēc jums; nāc pie Manis un skaties uz Mani; Es dienu un nakti mājoju Tabernakulā, ilgojoties jūs pabarot; nebaidieties no Manis, atzīstiet Mani; kādēļ gan atteikt Man mājvietu jūsu sirdīs?

nāciet, iepazīstiet Mani, tad jūs arī Mani iemīlēsiet; jo kā gan jūs varētu iemīlēt kādu, kuru nepazīstat vai vismaz pazīstat ļoti slikti? pacentieties Mani iepazīt labāk un jūs Mani iemīlēsiet daudz dedzīgāk;

Vassula, tu biji aizklīdusi tālu projām un tas tevi atdalīja no Manis; tu novērsies no Patiesības, pārvēršot labo ļaunumā un vairāk pieķeroties ļaunajam nevis labajam;

tad visi, kas vēl arvien izvairieties no Manis, - nāciet; atnesiet savus grēkus, lai Es tos varētu piedot; nāciet un ēdiet no Manis; nāciet, iztukšojiet Manā priekšā savas sirdis, lai Es tās varētu piepildīt ar Mīlestību;

Es zinu, ka esat vāji, bet atļaujiet Man darboties jūsos; mīļotie, dodiet piekrišanu Manai darbībai jūsos; ļaujiet Man izraut no jums ar visām saknēm ikvienu nekrietnību un iesēt jūsos Mana Miera un Mīlestības sēklu; atļaujiet Man jūs šķīstīt; tagad, Vassula, pietiks rakstīt, Es turpināšu diktēt vēlāk;

nepiemirsti par Manu Klātbūtni; vienmēr atceries šo vārdu „mēs”;

Kungs, es centīšos, es neaizmirsīšu.

tagad iesim;

Jā, iesim.

Turpinājums:

nāc un iepazīsti Mani; Es neesmu neaizsniedzams; mēs soļojam viens otram blakus; tu dzīvo Manī, bet Es – tevī; mēs nekad neesam atšķirti, nekad; nāc, smel no Mana bezgalīgā Labuma un ļauj savam bargumam izšķīst Manā Šķīstībā;

meitiņ, lai gan daudzi no Maniem mīļotajiem bērniem ir Kristībā ir saņēmuši svētumu, tikai nedaudzi no tiem pazīst Mani tādu, kāds patiesībā esmu; tie aizmirst palūkoties uz Mani kā uz mīlošu Tēvu, daudzi, domājot, ka esmu neaizsniedzams, atstāj Mani; ir tādi, kas Mani iztēlojas savas labpatikas, nemitīgi piedēvējot Man nicināmas īpašības un tieksmes; vēl kādos domas par Mani izraisa tikai bailes, bet citi pastāvīgi šaubās par Manu Bezgalīgo Mīlestību1;

(Vēstījuma pierakstu pārtrauca fotogrāfa ierašanās. Es biju pasūtījusi Turīnas līķauta fotogrāfijas. Es ilgstoši tajās nolūkojos, bet pēc tam atkal pievērsos rakstīšanai:)

Vassula, neaizmirsti, ka Es vēl arvien ciešu; Vassula, Es esmu tik sarūgtināts; kādēļ, kādēļ tik daudzas no Manām avīm svārstās; palūkojies uz tām – vai tiešām Manam upurim nebija jēgas? meitiņ, Man tik ļoti tas nepatīk, Mana dvēsele ir saplosīta, - Es ciešu;

pabaro Manas avis; nepagursti pierakstīt vēstījumus;

Kungs, es nepadošos apnikumam.

Es tev dāvāšu nepieciešamos spēkus; nāc, strādāsim kopā, turpināsim; Es esmu tavs Skolotājs; piepildi Mani ar prieku un neaizmirsti par Manu Klātbūtni;

Vassula, tu sajuti Manu Klātbūtni; Es patiešām sēdēju uz tavas gultas stūra; ļauj Man pārlasīt to, ko pierakstīji; „tas esmu Es, Jēzus, pašreiz Es sēžu, bet tikko tu celsies, Es piecelšos kopā ar tevi;”

Viņš tikko bija pabeidzis rakstīt, kad pie durvīm kāds pieklauvēja. Es pielēcu kājās un krietni apmulsusi piegāju atvērt. Tajā vakarā Jēzus Savu Klātbūtni izrādīja īpaši spēcīgā veidā. Tas bija tik spēcīgi, ka Es paņēmu papīra gabalu, lai pārbaudītu, vai tas tiešām ir Viņš un Kungs uz tā uzrakstīja iepriekšējo paragrāfu. (Cilvēks, kurš klauvēja, vēl arvien stāvēja aiz durvīm un kaut ko man teica.)

Es tevi mīlu; neatmet rakstīšanu; Es ilgojos, lai tu Man dotu šo brīvību2;

Jēzu, Tu esi brīnišķīgs!

kad Es esmu priecīgs, priecājies arī tu; seko Man;

aizmirstot par Manu klātbūtni, Tu Mani ļoti sāpināsi; nekad neaizmirsti par Manu Klātbūtni, nekad!

Kungs, tas taču ir tik grūti! Dažkārt man ir jāvada automašīna, jādomā par ceļu, dažkārt es sarunājos ar draugiem par ļoti ikdienišķām lietām, palīdzu dēlam pildīt mājasdarbus … Kā gan lai nemitīgi paturu Tevi savā atmiņā – tas taču ir gandrīz neiespējami!

Vassula, mazais ziediņ, esot šajās situācijās, pietiek, ja atceries par tikumiem; esi pazemīga, dievbijīga, laipna, piemīlīga, taisnīga, mīloša; tik tiešām – caur taviem centieniem būt tikumīgai, tu saglabā Manas Klātbūtnes apziņu;

tagad nāc, iesim;

Es vēlētos, lai tu saprastu, ka, diktējot šos vēstījumu, Es tuvojos tev pārdabiskā veidā; atceries, ka esmu Žēlsirdības Dievs, kas, neskatoties uz Tavu grēcīgumu un vienaldzību, tomēr mīl tevi; esmu tev dāvājis šo harismu, lai tu mācītos tieši no Manām lūpām; Vassula, atpūta tavā sirdī Man sagādā baudu;

Vēlāk:

Mani atkal ir pārklājuši šaubu viļņi.

nesatraucies, - ciešanas tevi šķīstī; patveries Manī; pieņem ciešanas; labo citu kļūdas, labo, labo … ; atdzīvināsim visus Manus bērnus;

(Šai brīdī mani sāka pārņemt skumjas.)

Kungs, bet es esmu tik bezpalīdzīga – kā gan lai es kaut ko izdaru?

vai Es kādreiz tevi atstāšu? ņem Manas sēklas un sēj tās laukos ievācot Miera un Mīlestības augļu ražu; dari Manu Vārdu zināmu visiem; Es vienmēr būšu ar tevi;

Pieņemsim, ka viņi atsakās ticēt un apšauba to visu? Vai Tu pieņem, ka viņi varētu domāt, ka tas nav labi vai neticēt, ka vēstījumi ir no Tevis!

Vassula, paklausies Manī, - kāpēc tu baidies? visa radība ir Manu roku darbs; vai esi piemirsusi, ka esmu Visvarens? visa radība paklausa Manai Gribai; maziņā, Es esmu Visaugstais; pagodini Mani; esi kā zieds, kuram izdzīvošanai ir vajadzīga Mana Gaisma;