True Life In God - Vassula Ryden arrow Hronoloģisks saraksts

Patiesas dzīves Dievā draugi!

Tikšanās ar Vassulu Rīdenu ir pagājusi, paldies visiem vēstījumu draugiem, atbalstītājiem un lūdzējiem!
Pasākuma foto varat šobrīd skatīt: facebook.com/vestijumi
Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102



 

 
 


Krustāsišana

1986. gada 9. novembris

miers lai ir ar tevi; Es esmu šeit; Es esmu Jēzus Kristus; Es stāvu tavā priekšā, Es esmu tavs Skolotājs un tevi mīlu; upurējot pats Sevi, Es esmu uzvārējis ļaunumu; esi nomodā, jo drīz vien Es nākšu pie tevis; Es esmu Atklāsme; Mana Vēsts uzrunā; Vasula, pastāsti Man par Manu Krustāsišanu;

Ko lai saku? Vai man pārdomāt laiku pirms Tavas piesišanas Krustā vai to laiku, ko Tu pavadīji pie Krusta?

pārdomā to, kas notika pirms tam;

Jēzus man parādīja šaustīšanas ainu.

 

„pēc šaustīšanas viņi sāka Mani apspļaudīt un apdullināja ar dažiem spēcīgiem sitieniem pa galvu, tad iesita pa vēderu, tā, ka Es, bez elpas, pakritu zemē; kamēr, sāpēs vaidot, gulēju zemē, viņi izklaidējās, pēc kārtas turpinot Mani sist; Mani būtu grūti atpazīt, miesa bija kā salauzta, un salauzta bija arī Mana sirds, Es jutos kā noģērēts … viens no viņiem Mani piecēla un pieturēja, jo Es jau vairs nebiju spējīgs noturēties kājās; tad tiku ieģērbts kāda kareivja drēbēs, bet, pēc tam viņi, turpinot sist, vilka Mani uz priekšu; Viņi sita Man pa seju, salaužot degunu un mocīja Mani; Es klausījos šo kareivju lamās – viņu balsīs bija tik daudz izsmiekla un naida, tās arvien vairāk piepildīja Manu kausu; viņi smējās: „Kur gan ir Tavi draugi, kamēr viņu karalis ir pie mums? Vai visi jūdi ir tādi paši nodevēji kā šie? Lai dzīvo viņu karalis!” viņi uzmauca Man galvā ērkšķu kroni: „Kur gan ir tavi jūdi, kuriem būtu tevi jāsveic? Tu esi karalis vai nē? Varbūt Tu vari notēlot karali? Smejies, neraudi! Tu taču esi karalis, Tev jāuzvedas kā karalim…”

 „manas kājas tika sasietas ar auklām un viņi pavēlēja Man doties uz krusta pusi; tā kā kājas bija sasaistītas un Es nebiju spējīgs paiet, tie aiz matiem vilka Mani pa zemi, raudami krusta virzienā; sāpes bija neciešamas, šaustīšanā savainotā miesa no vilkšanas pa zemi atdalījās no ķermeņa; beidzot viņi atraisīja virves, ar sitienu palīdzību lika Man piecelties un uzkrāva Man plecos krustu;

acis aizmigloja no ērkšķiem ievainotās galvas plūstošās asinis, tādēļ Es pats nebiju spējīgs pamanīt krustu, un kareivji, to pamanījuši, paši uzkrāva krustu Man uz pleciem, vienlaicīgi stumjot Mani uz vārtu pusi;

cik smags bija šis krusts! ceļu uz vārtiem norādīja saņemtie sitieni, es centos kaut ko saskatīt, bet asinis dedzināja acis… pēkšņi es sajutu kādas rokas, kas noslaucīja Manu seju… izbaiļu pilna, kāda sieviete tomēr bija uzdrošinājusies Man tuvoties, lai noslaucītu Manu pietūkušo seju; Es jutu šīs sievietes, viņas raudāja un sēroja … Es spēju vienīgi izdvest: „Esiet svētītas…” „Manas asinis nomazgās visas cilvēces grēkus, ir pienācis jūsu pestīšanas laiks”.

Es pieslējos kājās, pūlis mežonīgi auroja, man apkārt nebija neviena drauga, neviena, kas Mani varētu mierināt; agonija kļuva arvien dziļāka, es pakritu… baidoties, ka Es varētu nomirt vēl pirms piesišanas krustā, kareivji pavēlēja kādam vīram, vārdā Sīmanis, nest Manu krustu… šajā rīcībā nebija nekādas laipnības vai līdzjūtības – vienkārši bija jādara viss, lai Es izdzīvotu līdz Krustam;

kad beidzot bijā nonākuši uz kalna, kareivji Mani nogrūda pie zemes, norāva drānas un visu skatienu priekšā atstāja kailu… Brūces atkal atvērās un asinis slacināja zemi… kareivji Man stiepa pretim ar žulti sajauktu vīnu, bet Es no tā atteicos, jo iekšienē jau tāpat bija pietiekami daudz no ienaidniekiem saņemtā rūgtuma;

vispirms viņi ļoti ātri pienagloja pie krusta manas plaukstu locītavas, tad kareivji izstiepa Manu salauzto ķermeni un ar lielu niknumu izdzina naglas cauri pēdām; meitiņ, ak, meitiņ, Mana dvēsele piedzīvoja bezgalīgas sāpes, izbailes un šausmas – tuvākie bija Mani atstājuši, Pēteris, uz kura vajadzēja balstīties Baznīcai, bija Mani noliedzis, tieši tāpat kā lielākā daļa draugu… atstāts ienaidnieku varā, Es piedzīvoju bezgalīgas skumjas, Es raudāju un dvēseli pildīja sāpes;

kareivji pacēla krustu un ielika to bedrē; Es nolūkojos uz pūli, ... ar Savām pietūkušajām acīm Es uzlūkoju pasauli – to vidū, kuri ņirgājās par Mani, nebija neviena drauga, neviena, kas varētu Mani mierināt, Mani bija pametuši visi, kuri Mani iepriekš mīlēja… „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?”

Es cieši noraudzījos Savā Mātē un starp mūsu sirdīm norisinājās iekšējs dialogs: „Es tev atdodu savus mīļotos bērnus, tiem ir jākļūst tavējies, tev jākļūst par viņu māti”;

viss tuvojās beigām, pestīšana bija tuvu, Es redzēju atvērtas Debesis un eņģeļus, kuri klusējot nolūkojās notiekošajā – „Mans Tēvs, Tavās rokās Es atdodu savu garu, tagad esmu ar Tevi”;

     Es, Jēzus Kristus, esmu licis tev pierakstīt Savas agonijas aprakstu;

     Vassula, nes Manu Krustu 1, nes to Manis dēļ, Mans Krusts ilgojas pēc Miera un Mīlestības; meitiņ, Es tevi mīlu un parādīšu tev Ceļu;

 

1 Pirmo reizi Jēzus mani aicināja nest Viņa Krustu 1986. gada 23. oktobrī

 

 

 
 
 
Šīs dienas vēstījums:
Maniem Vēstījumiem ir jānonāk viņa rokās

Vakardienas vēstījums:
Esi lēna dusmoties.

Dienas vēstījums tavā e-pastā!
 
 

 


Pamats Garīgums Baznīcu vienotība Starpreleģijas Misija Beth Myriam Liecības Bibliogrāfija Jaunumi Kontakti Vēstījumi Meklēt
Tlig.lv © 2009