jā, Vassula, – tavs lēnprātīgais Kungs un Pestītājs tevi atbrīvoja; Mūsu1 Mācība neatšķiras, un Mēs esam vienoti, kad sakām: iepazīsti Mani, savu Dievu; iepazīsti Mūs sirds skaidrībā; Man Savai radībai ir jāpastāsta lielas lietas, kas to izdaiļos;

nē, nav daudz to, kas izprot Vissvētāko nedalāmo Trīsvienību, un tomēr Mums piemīt viena Dievišķā Daba, viens Spēks, vienas un tās pašas Zināšanas, un Mēs esam viens vienīgs Dievs … un Mēs esam brīvi atklāt Sevi ikvienai dvēselei jebkurā laikā; Tēvs, Es un Svētais Gars, Mēs visi trīs nokāpjam šeit kā trīs Liecinieki, lai atkal no jauna izrunātu Mūsu Vārdu un no jauna iemācītu jums dzīvot patiesu dzīvi Mūsos;

kā Tēvs tev to paskaidroja – tava sirds ir Mūsu cildenās Mīlestības radīta, lai šī Mīlestība atgrieztos pie Mums atpakaļ; jau no paša iesākuma tava sirds ir tikusi piepildīta vienīgi ar Mūsu Klātbūtni, tā ir radīta tik neizsakāmi brīnišķā veidā, lai spētu sevī saturēt visu Mūsu Klātbūtnes cildeno Mīlestību un Maigumu; bet, ja to pārdurs ērkšķi un dadži, tā kļūs kā caurdurts trauks, kas pa lāsei vien zaudē savu saturu; ērkšķi ir šīs pasaules rūpes un bagātības vilinājums – tie spēj pārdurt sirdi un iztukšot to no Dzīvību devēja Avota;

cilvēkam tas nav iespējams, bet Dievam viss ir iespējams;2

svarīgi ir arī tas, ka ikvienam ir iedota brīvās gribas dāvana; cilvēks, kurš Manis bīstas, labprāt pieņems pamācības un nezaudēs Mani; tos, kuri Mani meklē, Es pabarošu, un tie paliks piepildīti; Mīlestība ir Dieva Gars, un caur to jūs saņemat Manu Gaismu, kura apspīd jūsu sirdi; ikviens, kurš patiesi un no sirds cīnās par līdzdalību Manā Žēlastībā, var saglabāt sevī bezkaislību attiecībā uz šo pasauli, un viņš nezaudēs savā sirdī mājojošo cildeno būtību; bet, ja kāds apstājas, lai iesaistītos dialogā ar Kārdinājumu, ja kāds ieklausās pasaules bagātību vilinājumā, tas paliks šajā pasaulē, un viņu sabradās grēka putekļi;

Es esmu teicis, ka Mans Tēvs, Es un Svētais Gars nāksim un mājosim dvēselē, kura Mani mīl un tur Manus Baušļus; šajās sirdīs pilnībā mājo Mana Klātbūtne, un caur Gaismu, kuru mēs viņās izlejam, šīs dvēseles iegūst Dievišķo Manis Pazīšanu; šīs brīnišķīgās, Mīlestības piepildītās Zināšanas ved viņu soļus Laulību Istabā, Kurā tās sagaidu Es, viņu Līgavainis, un tajā mēs izbaudām netraucētu mieru …

ikviena dvēsele var sasniegt Manas Mīlestības augstumus, ikviena dvēsele ir aicināta uz Dievišķu savienību ar Mani; kādēļ gan jūsu laikmetā Es ar jums sarunājos? kādēļ gan Es ar Savām Dievišķajām Odām dvešu smaržu pār šo paaudzi? kādēļ Es vēršos pie jums ar dzejas un ticības pilniem vārdiem? kādēļ gan Es esmu nokāpis lejā, vistumšākajās vietās, lai būtu jūsu vidū? kādēļ Es pār jums visiem izleju Savas neaizsniedzamās Gaismas mirdzumu? kādēļ Es apmeklēju kapsētas un, meklēdams mirušos, atveru kapus? kādēļ Es jūs aicinu uz Dievišķo savienību un garīgo laulību?

Es tev atbildēšu, kādēļ to daru: Vassula, pat ja tu esi „sabojāta”, kā tu pati teici, ir cerība, ka tu vari tikt izlabota; tā arī ir visas šīs vēsts galvenā būtība; Es nāku, lai glābtu grēcinieku, un, kā jau iepriekš esmu teicis, – cilvēkam tas nav iespējams, bet Dievam visas lietas ir iespējamas;1 citiem vārdiem sakot: Es esmu bezgala bagāts Žēlastībā, un Žēlastībā jūs varat tikt izglābti; Es neilgojos pēc grēcinieka nāves; Es esmu Augšāmcelšanās un ļoti vēlos, lai jūs visi dzīvotu Manā Gaismā; tādēļ arī Es nāku uz zemes ar šo Odu starpniecību un arī dažādos citos veidos, lai jūs, kas grēka dēļ esat atļāvuši sev atkrist no Žēlastības un tagad trūdat kapā līdzās miljoniem tādu pašu dvēseļu, atkal no jauna augšāmceltu …

Savā neizmērojamajā līdzjūtībā Es Debesu Pagalmos sacīju: „Es nevēlos nemitīgi un mūžīgi ar skumjām noraudzīties grēcinieka nāvē, bet gan vēlos, lai viņš atgriežas pie Manis un dzīvo;” no augšienes Es ieraudzīju milzīgu kapsētu – trūdošo miesu smaka izplatījās pa visu Visumu … pūstošo pasauli ir pārklājusi tumsa, to ir aprijusi neskaidrība un neziņa, bet vai Man būtu jāturpina raudzīties Manu dēlu un mantinieku verdzībā un nāvē? cik ilgi vēl lai skatos, kā Manis Paša saime tiek saraustīta gabalos un sašķelta? patiešām, ir pienācis laiks atdalīt pelavas no kviešiem; Es zvērēju un sacīju – ikvienam, kurš atbildēs Manam žēlsirdīgajam Aicinājumam, caur Sava Svētā Gara spēku Es došu Žēlastību viņu iekšējam „es”, ka tas pieaugtu un nostiprinātos, – lai viņi dzīvotu Manī, bet Es caur ticību varētu dzīvot viņos; tad, sakņoti Mīlestībā un celti uz Mīlestības pamatiem, viņi tiks audzināti tā, lai iemantotu visu Manu pilnību;”

un tā, Vassula, Es esmu atbildējis uz tavu jautājumu; Savā bezgalīgajā Žēlsirdībā Es sacīju: „Es izliešu Savu Gaismu pār šo nesaprātīgo radību, lai apgaismotu viņu prātus un atjaunotu tos ar garīgas revolūcijas palīdzību; Es Pats ievedīšu viņus viņu esamības un prāta atjaunotnē, ievedot ikvienu patiesības labumā un svētumā; Manā Sirdī deg vēlēšanās izglābt ikvienu; Es nenovērsīšu Savu Vaigu, bet gan mācīšu un pārmācīšu katru; patiešām – Debesu un zemes Kungs aizdedzinās šo pasauli ar Savu Mīlestību; Es iešu un apmeklēšu Savus pazudušos dēlus, Es tos aicināšu atpakaļ pie Sevis, atgādinādams viņiem par šo Labestības okeānu, Es tiem atgādināšu, lai viņi paļaujas uz Mani; ar lielu maigumu Es viņiem mācīšu darīt labu un nekad nepadoties ļaunajam; tad Es viņus maigi pārmācīšu, un, lai aizsniegtu viņus vēl pārliecinošāk, Es Savu Vārdu uz viņiem runāšu, izmantojot viņu pašu leksiku1; citiem vārdiem sakot, Dievišķā Gudrība piemērosies viņu vajadzībām tā, lai Es kļūtu izprotams viņu tik nabadzīgajai dvēselei, – caur grēku piedošanu sniedzot viņiem Vēsti par pestīšanu; tad kā uzlecoša Saule Es izgaismošu viņu sirdis;

Es viņus iesēšu Savā Sirdī, un tajā viņi uzziedēs un priecīgi sauks:

„Kungs, cik varenas ir Tavas zīmes, cik daudzējādi un vareni ir Tavi brīnumdarbi! Tu, Visuvarenais un brīnumainais Dievs, esi licis pār mani atspīdēt Savam Vaigam un esi man parādījis Savu labvēlību, Pats ar Sevi izgreznodams visu manu dvēseli; lai ir slavēts un pielūgts Tavs Vārds!”

un Es iepriecināts atbildēšu: „no šī brīža, Mans iemīļotais, Es mājošu tevī, bet tu – Manī, savā Dievā;”

tad eņģeļi vienbalsīgi dziedās: „Dieva Mājoklis2 ir neizmērojami plašs; Viņš ir mūsu Dievs, un nav neviena, kas būtu Viņam līdzīgs; Viņš Savus mantiniekus kā dievus ieved Savā Mājoklī; kā ķēnišķīgus prinčus, kas tiek atvesti atpakaļ godībā, Viņš tos, lielu gaviļu pavadītus, ieved Savā Valstībā; Tu, ak, Izcilais, esi nepārspējams; lai visa zeme Viņu pagodina un Viņa bīstas, jo Viņš ir mūsu Dievs un Karalis!”

jā, šīs cildenās Odas tiks izdziedātas šai paaudzei un arī citām, kuras tai sekos; Mana Sirds, tās dziedot, ir ļoti saviļņota, jo Es esmu slims aiz mīlestības uz jums …3

Manas Sirds mirres, raudzīdamās Manī, pieraksti Manus Vārdus … Es tev teikšu to pašu, ko sacīja Mans Tēvs: kad runāju, Es nelietoju striktus formulējumus, tas nav Mūsu izteiksmes veids, un tā Mēs neveidojam svētos un mocekļus, bet Mūsu maiguma pilnās sarunas vārdi ir tikuma un ticības pilni; šajās Odās Es nevēršos pie jums ar zobenu pie sāniem, bet gan ar medu uz Manas Mēles; Mana brīnumainā parādīšanās jūsu aptumšotajai paaudzei līdzinās Saulei, kas nekad nenoriet; Manu Debesu Galms ar bijību, bet reizē arī ar sajūsmu nemitīgi raugās Manā Gaismā;

- svētīgi ir tie, kuri sevi šķīstī un ļaujas Maniem apskāvieniem, jo viņi paši kļūs par gaismu;

- svētīgi ir tie, kuri caur Manu Gaismu iemanto Gudrību, jo viņi saņems Zināšanu žēlastību;

- svētīgi tie, kuri kļūst par Liesmas liesmu, kuri ieiet nepieejamajā Ugunī, kļūdami vienoti ar to, bet netiekot tajā sadedzināti; cik kvēlas ilgas pārņems šīs dvēseles, lai visā zemē iedegtu Manus Padomus un Manu Mīlestības Likumu!

- svētīgi ir tie, kuri, neskatoties uz savas dvēseles lielo nabadzību, tomēr ieklausās Manī – arī viņi savā prātā saņems Debesu gaismu, lai sekotu Maniem norādījumiem; patiešām, svētīgi ir tie, kuri dzird Manu Vārdu un rīkojas saskaņā ar to – viņus pilnībā ietvers neizsakāmā Gaisma, un caur līdzdalību Manā Dievišķajā dzīvē tā arī viņus pārveidos par dieviem; kā citādi jūs ieiesiet Debesu Valstībā? jums ir jābūt pienācīgi ietērptiem un Mana Tēva atzītiem;

Debesu Valstība var tikt salīdzināta ar ķēnišķīgu mielastu, kuru kāds ķēniņš ir klājis sava dēla kāzām, kā tas ir aprakstīts līdzībā, kuru Es jums esmu devis;1 Es, Kas uzrunāju jūs tagad, esmu tas pats, Kurš jūs uzrunāja toreiz; kāzu mielasts bija gatavs, bet tie, kuri bija sirsnīgi aicināti, nevēlējās uz to nākt; patiesībā daudzi no viņiem tikai pasmīkņāja par karaļa ielūgumu; šāds kārdinājums ir ļoti izplatīts to vidū, kuri tic, ka viņi strādā Manā labā un ir tikuši aicināti, bet neatrod laiku atbildēt uz Manu Aicinājumu; patiesībā viņu prāts ir tālu no Manis; viņi ir pārņemti ar savām sīkajām un nenozīmīgajām lietām vai arī ar savām personīgajām darīšanām; būdami negribīgi kustēties un zaudēt savas ērtības, viņi atrod visdažādākos aizbildinājumus;

visbeidzot ir atlikuši grēcinieki un garā nabadzīgie, kuri nekad nav Mani pazinuši vai arī dzirdējuši par Mani; tieši no viņiem Es saņemšu slavu un godu, jo viņi ir tie izvēlētie, kuri nav noraidījuši Manu aicinājumu kā pirmie viesi, nedz arī kā tie, kuri negribīgi ienāca, neparūpējušies par to, lai viņu drānas būtu piemērotas kāzu mielastam; karalis saviem kalpiem deva pavēli doties uz pilsētas krustcelēm un aicināt ikvienu – gan labu, gan ļaunu … šie ir ļaudis, kuri nebija Manējie2, bet par kuriem tā vietā, lai sacītu: „jūs neesat Mani ļaudis, bet gan sabiedrības pabiras”, Es tagad varu sacīt: „jūs esat Mana tauta;” Es viņus nosaukšu par dzīvā Dieva dēliem un meitām, Es viņus saukšu par Manas Valstības mantiniekiem …

redzi, šajās tumsības pilnajās dienās jūsu Karalis Savu eņģeļu pavadībā nāk jūs aicināt uz Savu kāzu mielastu; daudz ir aicināto, bet maz izredzēto … ikviens, kuram nav kāzu tērpa, kurš to nav pūlējies uzvilkt, jo tam pietrūka aizrautības un cieņas, neieies Debesu Valstībā …3

patiesi Es tev saku: ja Es nekļūstu par tavu kāzu Ietērpu, tad Tēvs tevī neatpazīs Mani …4 Es daudzus pārvedīšu mājās no svešām zemēm; neviena siena netiks uzcelta viņu ceļā, bet Mani eņģeļi, kas sargā Mana Nama Slieksni, atvērs viņiem ceļu un apbērs to ar safīriem,5 lai atvestu viņus pie Manis …

un tev, kas sauc uz Mani: „kaprači jau pulcējas, lai mani apraktu, Kungs, izglāb mani! es gribu atteikties no grēka un būt kopā ar Tevi kāzu mielastā!” Es saku: nepadodies izmisumam, jo arī tu būsi glābts tāpēc, ka tu vēlies būt izglābts; Mani eņģeļi padzīs kapračus, tad viņi uzmanīgi pacels tevi uz mirdzoši baltas drānas, un, turot to aiz četriem stūriem, viņi pacelsies debesīs un uznesīs tevi augstumos, lai tur ar Debesu balzāmu, mirru eļļu, smaržīgām zālēm un losjoniem6 dziedētu tavas brūces;7 tas tiks darīts, lai tevi attīrītu un šķīstītu, pirms tu tiec ievests pie Manis; šis šķīstīšanās un attīrīšanās laiks ir ierasta sagatavošanās nākamajām līgavām; katrai nākamajai līgavai kādu laiku ir jātiek šķīstītai, vēl pirms Mani eņģeļi to ieved Laulību Istabā, lai satiktos ar Līgavaini;

Mani eņģeļi jūs visus pavadīs līdz pat Slieksnim – kamēr jūs stāvēsiet Laulību Istabas durvju priekšā, jūsos atausīs vājas atmiņas par pagātni, par agrāko laiku, kad jūs bijāt sabojāti un nicinājuma pilni Manā priekšā, par laiku, kad jūs neaizkustināja Mani aicinājumi, bet bijāt šīs pasaules kaislību pārņemti; bet tagad, šajā pašā mirklī, jūs sagaida jauna dzīvība; ietērpti mirdzumā, starojoši savā skaistumā, tīri un smaržīgi, jūs esat gatavi ienākt Laulību Istabā, lai sastaptos ar savu Karali; prieka pilni un dreboši jūs lēni tuvojaties Laulību gultai; pēkšņi jūsu skatiens apstājas pie Manas Dievišķības; ieraugot Manu Svēto Vaigu, lai arī Tas vēl arvien ir aizklāts, jūsu dvēsele kļūst par gaismu;

„ak, pievilcīgais Karali, cik svētīts es esmu, ka Tu Savā Majestātē esi izrādījis man Savu labvēlību un aicinājis salaulāties ar visaugstāko Valdnieku!”

tava balss Man skandēs himnu: „patiešām svētīgi ir tie, kurus Tu aicini un ar kuriem Tu salaulājies, jo Tavos dedzīgajos apskāvienos viņi atradīs savas Debesis; svētīgi ir tie, kuri noglāsta Tavu Svēto Vaigu un rod iepriecinājumu Tavas Sirds tuvumā;” atskanot šiem vārdiem, Karalis, Kurš pārspēj katru eņģeļu skaistumu, Savā nemirstīgajā spožumā pēkšņi ieraudzīs iespaidīgu ainu – Viņš tevī ieraudzīs Pats Sevi; kvēlodams Dievišķā Mīlestībā, Viņš pastieps Savu Roku pretim Savai nākamajai līgavai un aicinās to Savos apskāvienos, teikdams:

„Mana mīļotā, par zīmi mūsu mistiskajai savienībai Es tev dāvāju Svētā Gara Svaidījumu;”

tad, noliecies pie tevis un pievilkdams tevi pie Savas Sirds, Viņš tev galvā liks šo1 Dievišķo Ķēnišķīgo Diadēmu un dāvās tev neizsakāmu Savas Mutes skūpstu …

tad tu kļūsi par daļu no Manis, tu kļūsi vienota ar Mani, un ikviens no taviem locekļiem būs ietērpts Dievišķībā un Gaismā, neiznīcībā un svētlaimē, tā, kā tas piederētos Man, tavam Dievam un Karalim;

negaidot agrākā pasaule un viss, kas ar to ir bijis saistīts, lēnām izplēnēs, izzūdot uz mūžīgiem laikiem; vienā mirklī tavā sirdī uzplauks bezkaislība – šis eņģeļu tikums, tas līdzināsies nojausmai par to, ko nozīmē būt tuvu Svētlaimības redzējumam, kas norisināsies acumirklī; no šā brīža tevi vainagos visdažādākie eņģeļu tikumi – tos Es tev dāvināšu, lai tu sasniegtu pilnību; Absolūtais Dievs smalku smaržu piepildītajā Laulību Istabā cieši savīsies ar tevi, un jūs būsiet viens; Viņš tevi visā pilnībā apņems ar Savu Gaismu, līdz tu pati kļūsi gaisma;

ietīta Manā Svētajā Garā, tava mute būs Mana Mute, tavi locekļi būs Mani locekļi, tavas acis būs Manas Acis, bet viss, ko sacīsi, būs Manis izteikts; tavi vārdi un domas, tie visi būs dievišķi; kopš šī mirkļa Es iedvesmošu visu tavu izgaismoto būtību un dvēseli – šis būs tavas jaunās dzīves aizsākums Manī … tu piederēsi Man, bet savukārt Es – tev; tavas ilgas pēc sava Līgavaiņa nekad netiks remdētas, un, lai arī tevi paēdinās Dievišķā Mīlestība, tavas slāpes pieaugs … Mana iemīļotā, Es būšu tavs mistiskais Biķeris, tava Dievišķā Liturģija, tavas sirds degsme, tavs mirdzošais Pūrs, tava spožā Saule un Svētā Komūnija – tavs nemirstības ēdiens; Es būšu tavs psalma Pants, zeltīta saules gaisma tavās acīs un sataustāms kāzu tērps; Es būšu tava atdusa un tava atpūta; Es būšu tavs tuvības un maiguma pilnais apskāviens un tavas dvēseles smaržīgā vēsma;

tagad, kad tu esi Man līdzās, tu vari noņemt plīvuru no Mana Vaiga un uzlūkot Manu Dievišķību; jo vairāk no Manis tu redzēsi, jo vairāk pieaugs tava mīlestība; tava sirds, tuvu pārdegšanai, ilgosies mīlēt Mani vēl vairāk, līdz tava mīlestība uz Mani kļūs par kaislību; tā kļūs par dedzību, ar kuru Es tevi apveltīju tavos skolas laikos un mūsu saderināšanās laikā;2 Svētā Gara iepludinātie tikumi pārņems tavu sirdi tik ļoti, ka tu spēsi dzīvot vienīgi Man, tie vairos tavu mīlestību, līdz tā tevī radīs nedziedināmu rētu … šī rēta būs mūsu pilnīgās un nešķiramās garīgās laulības zīme, mūsu vienotības zīme; šī rēta būs tavas svētlaimes zīme, tā liecinās par mūsu pilnīgo, Dievišķo savienību; tā norādīs, ka tu esi nobaudījusi Dzīvību;

ikviens, kurš ir vienots ar Mani, būs visdažādāko tikumu ieskauts; ar tiem Es iežogošu Savu iepriecinājuma dārzu un to apzīmogošu ar eņģeļu tikumu – bezkaislību, lai sasniegtu pilnību; Svētais, Kurš ir pārāks par Debesīm un zemi, caur Savu žēlastību var tev palīdzēt sasniegt tādu brīvību; brīvību no miesīgām izjūtām un kārdinājumiem, tos nonāvējot, iznīdējot šī ļaunuma smaku, tā vietā ielejot smaržojošu gaismu; kad tu būsi vienota ar Mani, Es tev dāvāšu patiesu brīvību no miesas un tik neizsakāmā veidā kristalizēšu tavu garu, ka tu būsi līdzīga dimantam; Es, Absolūtais, ieliešu tevī ilgas Mani pielūgt, vēlmi nemitīgi mājot Dzīvībā, ilgas būt ietērptai smaržojošā gaismā … tu ilgosies, lai Es nemitējos dvest pār tevi Savu smaržu un lai šī dvesma uztur tevī dzīvu Manu Liesmu; tagad, Mana iemīļotā, kad tu esi Man līdzās, kad esi ieskauta Manā mirdzumā, kurš tevi ietērpj Manā Godībā, Es tevi esmu uzpotējis Sev;

tagad iesmaržo savu Līgavaini, bet Es bagātināšu tavu dvēseli ar žēlsirdības pilnu labvēlību; lai tava mīlestība ik dienas pieaug, un lai ikviens uzzina šo pamatpatiesību:

„Kungs Dievs pazīst Savējos un ļauj tiem Sev tuvoties …”

Manējie ir tie, kuriem ir dota žēlastība tikt dievišķotiem, daloties Manā laulību gultā Dievišķā savienībā ar Mani; tie ir viņi, kuriem ir ticis lemts kļūt par gaismu, jo viņi ir atdevuši Man savas dzīvības un pilnībā atļāvuši Man viņus uzņemt Sevī; šis Izcilais Līgavainis, kura Mīlestība ir tevī radījusi brūci un savaldzinājusi tavu sirdi, – Viņš lūdz, lai tu šo Mīlestības brūci nestu ar maigumu, – tas liks pieaugt tavai dedzībai neļaut savai sirdij padoties kārdinājumiem;

altāri! tavi spriedumi Mani valdzina, tava aizrautīgā drosme Mani satvert un cieši turēt, neļaujot Man aiziet, tā, lai Es dvešu Savu elpu pār Savu dārzu un izplatu ap to Savu saldo smaržu, liek Man vēlēties vēl vairāk paplašināt tavu brūci; vai tas viss ir tāpēc, ka tu zem Manas Mēles esi atklājusi medu un pienu? vai tas ir Manu drānu smaržas dēļ? vai varbūt tā ir Mana Dievišķā Vara un Spēks, kuri radību savieno ar Radītāju? vai varbūt Mana mirdzošā un skaidrā Gaisma ir Tā, kas tevi pievelk pie Manis, kas tev dāvā alkas Mani satvert un iegūt savā īpašumā?

Tevī es savācu savas mirres, no Tevis es saņemu barību – medu un pienu es padzeros …

Mana iemīļotā, dedzīgi ilgojies, lai Es tev piederētu; ikviens, kuru esmu salaulājis ar Sevi, saņem brīnišķīgu atalgojumu; Es labprāt vienoju Savu Sirdi ar ikvienu, kurš patiesi pēc tā ilgojas, un šādu dvēseli laipni aicinu uz Dievišķu savienību ar Mani; Mana Klātbūtne pārspēj visu saprašanu, pat ja tu, Mana Vassula, saki, ka Es esmu neredzams, Es patiešām mājoju tevī; Es turpināšu valdzināt tavu sirdi, lai arī turpmāk no Savas iemīļotās iegūtu visizsmalcinātākās smaržas; kā tev reiz sacīja Tēvs, tā arī Es tev saku: „kā cilvēks, kurš paceļ savās rokās ar vīraku pildītu kvēpināmo trauku, tā Es pacelšu tavu sirdi, Es to turēšu paceltu un ļaušu no tās izplūst visretākajām smaržām, un to aromāts iesmaržos gan Mani, gan visu zemi; tavas saldās smaržas apņems Mani no visām pusēm, tās iepriecinās gan Mani, gan visas Debesis; Mans prieks būs tik neaprakstāms, ka tas tiks uztverts kā kāzu deja …”

un tu, kas esi tik tālu izlasījis šo Odu, dedzīgi meklē Mani un ar tādu pašu degsmi Manā Laulību Istabā atsedz Manu Svēto Vaigu; liec atklāties Manam Vaigam un iemācies uzlūkot Manu Skaistumu un Manu pievilcību; tad, it kā apburts, arī tu, izzuzdams Manā Gaismā, apskausi Mani; Es atmirdzēšu visos tavos locekļos, un tie, kuri tevi redzēs, vairs nespēs atšķirt vienu gaismu no Otras … meklē Mani ar lielu pārliecību, slāpsti pēc Mīlestības, seko Man, sniedzies pēc Manis … tevis dēļ Es esmu palēninājis Savu soli, ļaudams tev Mani atrast; vai tu neilgojies pēc Dzīvības? Mana Klātbūtne tevī ir Dzīvība, tādēļ ieej Dzīvībā; Es esmu Durvis, kas ieved Mūžīgajā Dzīvībā;

Es esmu tavs Mistiskais Biķeris – kad tu no Tā dzersi, no tevis plūdīs Dzīvību devējs avots; dzīve, kas tiek pavadīta kopā ar Mani, patiesi ir dzīve, kas pavadīta Dievišķā kontemplācijā, saņemot neaprakstāmas svētības, kas pārspēj prātu un sapratni; salīdzinot ar šo redzējumu, šīs pasaules baudas vienkārši zaudē savu vērtību, jo tā vietā Līgavainis, paceldams tevi trešajās Debesīs, tevi piesātinās ar Dzīvības ūdeni; Paradīze nozīmē būt savītam ar Mani, tavu Dievu garīgā laulībā, kļūstot vienam ar Dievu; kad būsi iegremdēts Manī, tevī būs tikai vienas ilgas – nemitīgi atdot sevi Manai Gribai, un arī Es nemitēšos dāvāt Pats Sevi tev, Mans mīļotais; šīs ir Manas maigās Odas, kuras Es tagad esmu izdziedājis jums visiem, šī ir Mana maiguma pilnā Mācība, Mans Dialogs, kas būtu jādzird katrai dvēselei;

ΙΧΘΥΣ

 

---