|
2002. gada 7. janvāris
Manu ziediņ, Es tev dāvāju Savu mieru; vai tu vēlies Man ko sacīt?
Jā, Jēzu, es vēlos kaut ko Tev pateikt. Vai es esmu Tava atlēte?1 Kungs, lūdzu, nenonicini šo manu jautājumu!
Es nenonicināšu šo jautājumu; pēc tavas sejas izteiksmes Es redzu, ka tu beidzot esi sapratusi, ka esmu tevi iesaistījis cīņā; jā, tu esi Mana atlēte, un Es esmu tavs Treneris, kurš tevi ir trenējis vienotībai, vai ne?
Tad atļauj man būt atlētam, kurš nenogurstoši deg par Tavu Namu!
tad lai Mani Vārdi atskan no tavas mutes gan tagad, gan nākamajās paaudzēs; Mani Vārdi apturēs nekaunīgos, mācītos un visu to bezdievīgos izteikumus, kuri līdz pat šai dienai nav Mani iepazinuši, bet gan balstījušies vienīgi paši savā spēkā; tas, ka viņiem piemīt daiļrunība, vēl nenozīmē, ka tas viņus paceltu līdz Svētā Gara noslēpumiem!
ak, Vassula, Manu meitiņ, tu redzi, ka nav viegli nest Vienotības Krustu; Man bija jāizaudzina kāds par atlētu, kurš skrietu kopā ar Mani, atsacīdamies no visiem tiem valdzinājumiem, kas šo skrējienu varētu aizkavēt; Es tevi esmu izveidojis par atlēti, lai tu spētu pilnībā atdot savu sirdi un prātu, lai tu ieturētu vienādu tempu ar Mani un lai nepalēninātu savu soli …
reiz Es uzdevu jautājumu: „kurš spēj paciest sāpes, apmelojumus, šķēršļus, spļāvienus un vajāšanas? kurš nenogurstoši spēj apgādāt Manu tautu un Manu Baznīcu ar Zināšanām, kuras gūtu no Svētās Gudrības, un tai pašā laikā būt visiem pieejams? kurš būtu paklausīgs Manai Gribai un Maniem baušļiem, kurš spētu atšķirt melus no patiesības, pareizo no aplamā? kurš spētu izteikties tā, kā būtu izteicies Es, un piekristu Manām daudzajām pavēlēm? kurš ķēnišķīgi un melodiski spētu sludināt Manus Vārdus, aizdedzinot Manu ļaužu sirdis? kurš, liecinādams par mistisko vienotību starp Mani un Manām radībām, spētu pacietīgi paciest ikvienu pārbaudījumu un šaustīšanu;
lai visu to izturētu un paveiktu, Man vajadzētu atrast dvēseli, kas grimst nabadzībā, vāju un trauslu dvēseli; šādā nabadzībā Es atrastu pietiekamu platumu un garumu, augstumu un dziļumu, lai šo tukšumu piepildītu ar Savu milzīgo Bagātību; viņas vājumā Es būšu viņas pāri plūstošais Spēks un viņas Ķēnišķīgā Autoritāte; viņas trauslumā Es būšu viņas neizsakāmais Dāsnums;”
un tā Savā žēlsirdīgajā labvēlībā Man labpatikās izraudzīties tevi, tevi trenēt un izveidot par atlēti; tagad, redzot tevī ilgas būt Man patīkamai, redzot tevī vēlmi doties kaujas laukā, Es jūtos ļoti apmierināts; vienmēr nāc pie Manis un labprātīgi meklē Mani ik brīdi; Es esmu tavs Brālis, tava cilts; Es, Tēva Godības mirdzošā Gaisma un Viņa Dievišķās dabas pilnīgais Attēls, tevi svētīju;
Kungs, Tavi apmeklējumi ir mani augšāmcēluši, un es pagodinu tavu bezgalīgo Žēlsirdību. Kungs, man tomēr ir vēl viens jautājums:
Tu teici, ka Tavi Vārdi, kurus izrunāšu, ietekmēs daudzus, bet dažkārt Taviem Vārdiem, pat ar dedzību izteiktiem, ir tik maza ietekme!
Pat ja šie vārdi ir nākuši no Paša Dieva un pildījuši manu sirdi ar dievišķo Mīlestību, kā tas var būt, ka tie nevienu neuzrunā? Un ir pat tādas dvēseles, kuras ne vien neiedziļinās Tavā Vārdā, bet paliek pilnīgi vienaldzīgas pret to. Vai Tava atlēte savus skrējiena apļus riņķo veltīgi?
Manas lūpas dedzīgi vēlas paust Tavu taisnīgumu, Tavus brīnumdarbus, un es biju cerējusi saņemt līdzjūtīgu atbildi, kas Tevi mierinātu, izvestu no Ģetzemanes un ļautu Tev ieelpot svaigu gaisu Ģetzemanes rūgtuma un agonijas pilnās gaisotnes vietā.
Dažkārt man šķiet, ka Tava atlēte Tevi pieviļ, un daudzi no viņas sportiskajiem sasniegumiem ir veltīgi. Es strādāju un esmu sevi veltījusi Tavai Pavēlei atdzīvināt, izdaiļot un apvienot Baznīcu, Svētā Gara spēkā atjaunot tās struktūru; Es uzticīgi cenšos sekot Tevis man dotajai Pavēlei, bet tā vien šķiet, ka pēc visas lielās svīšanas un cīņām, kad beidzot daļa no būves sienas jau ir atjaunota, skat! – kas tur rikšo uz mūsu pusi? Apspiedēji! Nakts aizsegā tie pielavās pie mūra, lai ar vienu sitienu sagrautu tikko uzcelto sienu. Izgreznojušies ar visām viņu autoritāti apliecinošajām zīmēm, viņi slīd kā čūskas un paveic savu darbu. Vai tiešām visi šo gadu garumā izlietie sviedri un asinis ir bijuši veltīgi?
Ja tie nav dēmoni, kas izvēlas cilvēkus, lai caur tiem paveiktu savus ļaunos darbus, tad kurš gan ir tas, kas iedvesmo šos cilvēkus uz šiem šaušalīgajiem noziegumiem un velnišķīgo, ārprātīgo rīcību?
Kungs un Valdniek, pasaki man – vai esmu pareizi sapratusi Tavas prasības? Vai es vispār esmu paveikusi ko redzamu, ko tādu, kas būtu Tevis cienīgs? Varbūt manas acis kavējas pie tā, kas ir tukšs un nenozīmīgs? Vai vienotība kaut uz mirkli ir ieraudzījusi dienas gaismu un kaut par centimetru pavirzījusies tuvāk mērķim? Vai ar visām žēlastībām, kuras no Tevis esmu saņēmusi, es vispār esmu kaut ko izdarījusi, lai Tevi pagodinātu, vai arī tikai riņķoju pa apli? Tu manu garu apveltīji ar pravieša dāvanu, bet ko gan es Tev esmu sniegusi pretim, mans Kungs, par visu, ar ko Tu Savā pāriplūstošajā Mīlestībā esi mani izdaiļojis?
Kur es esmu bijusi nolaidīga?
Tu iecel karaļus viņu troņos, tomēr ir zināms, ka, ja viņu bezgalīgā vara dara tos lepnus, tad Tu tos iekal važās un sasien ciešanu saitēm.
Es esmu lieciniece un varu liecināt, ka esmu redzējusi un vērojusi, kā krīt varenie, kad viņi nav klausījušies Tevī. Tava dievišķā taisnība krita pār viņiem kā zibens spēriens un sagrāva viņus reizē ar visu viņu lepnību… Tomēr Tava Žēlsirdība nekavējās tiem vairākas reizes parādīt visu, ko viņi bija izdarījuši, arī visus lepnības grēkus.
Sākotnēji man bija jācieš, lai iemācītos neaizmaldīties projām no Tevis, vēlāk man ar sāpēm ir nācies noskatīties, kā lepnie Tevi vajā, bet šodien es ciešu, redzot, ar kādu vienaldzību daudzi izturas pret Taviem Žēlsirdīgajiem Aicinājumiem … Ciešanas ir kļuvušas par manu dienišķo maizi.
Es tev esmu devis pravietošanas Avotu; 1 saskaņā ar Viņa mācībām un labo padomu tu esi Man atdevusi savu sirdi un savu gribu, un ar šīm divām lietām Man pietiek; kas attiecas uz tavām kļūdām un trūkumiem – Es esmu piepildījis to, kā tev ir pietrūcis, un Mana pāriplūstošā mīlestība uz tevi ir likusi Man parūpēties par tiem mirkļiem, kad tu esi Mani pievīlusi; Savā tēvišķīgajā Žēlsirdībā Es esmu uzlūkojis tavu nolaidību, tāpat kā tēvs uzlūko sava mazā bērniņa nolaidību – ar līdzjūtību un ar gatavību sniegt tev maigu palīdzību, Es tavās ausīs esmu čukstējis maigus mīlestības vārdus, lai tevi neaizbaidītu, tai pašā laikā tev atkal parādīdams, kā Es rūpējos par tevi pašu un par tavu izaugsmi; kas attiecas uz ciešanām, kuras tev nākas ciest Manas Baznīcas un Manis dēļ, Es tev saku, Mana māsa un Mana katedrāle: nepadodies izmisumam; ar vienu vienīgu Savu skatienu Es no jauna uzceļu to, kas ir sabrucis; reiz Es tev parādīju Savu Biķeri un Es tev māju ar Roku, lai tu Man sekotu un Es tevi varētu ietērpt Savās Drānās, apjozt ar Savu atklāsmi un uzticēt tev Savu Vārdu;
ak, Mana Tēva iepriecinājums, tu, kas esi bijusi gatava tikt izmesta jūrās, ielejās un kalnos! tu esi tikusi radīta ar nodomu samīt lepnos un augstprātīgos un apklusināt viņu dzīru troksni; kad Es tev parādīju Savu Biķeri, tu piecēlies un teici: „Jēzu, atļauj man dzert no šī Biķera, tā upurējot Tev visu, kas varētu Tev nest mierinājumu;” Es, tava lūguma iepriecināts un aizkustināts, noliecos pie tevis un tevi apskāvu; Savās Rokās Es ieskāvu mazo narcisīti; 1 tikko piedzimusi un vēl pilnībā neatveseļojusies, tā jau bija gatava kalpošanai no visas sirds; tavs trauslums ne vienu reizi vien ir aizkustinājis Mani līdz asarām, tas Mani ir aizkustinājis vairāk nekā jebkurš cits šajā pasaulē! tāda tu stāvēji Manā priekšā – vēl tikko dzimusi, bet jau gatava atteikties no savas gribas un dāvādama Man bez atlikuma visu savu dvēseli un miesu; visaizkustinošākais bija tas, kā tu drosmīgi stiepi savas rociņas pretim Manam Biķerim, kā tu steidzies pie Altāra, lai To pieliktu sev pie lūpām un padzertos no Tā! kad Es redzēju, cik tu noteikti un mērķtiecīgi steidzies pie Altāra, tai brīdī no Debesīm atskanēja varena dziesma: „Alleluja! gods lai ir mūsu Kungam, kas viņu uzvarēja!” pēc tam Es pieliku Biķeri pie tavām lūpām un liku tev To tikai nogaršot, neļaudams izdzert tukšu; Es sacīju: „atved pie Manis Manus ļaudis un sapulcini tos ap vienu Altāri; par godu Manam Vārdam sludini ticības paklausību visām tautām; parādi viņiem, cik bezjēdzīgi ir palikt sašķeltiem; Es vienmēr būšu tev blakus;”
Es Tev pateicos, mans Kungs, par Tavu Mīlestību un Uzticību!
Es iedvesmoju mīlestību … tu vienmēr vari palikt Mana Nama pagalmos; tur Es valdu Savā Majestātē un pret Saviem ciemiņiem izturos ķēnišķīgi un kā draugs, dodams tiem padomu par ceļa virzienu, kāds tiem jāizvēlas, – šādā veidā Es tos vadu turp, kur esmu izvēlējies …
Mana atlēte, esi stipra, un tava sirds lai ir drosmīga;
1 Šis vārds manī ienāca caur iedvesmu.
1 Es brīnījos, kādēļ Jēzus no visiem ziediem izvēlējās mani nosaukt par narcisi. Vai tādēļ, ka tā uzzied tieši Gavēņa laikā, kad Kristus iet Savu Ciešanu ceļu?
|
Saraksts pēc alfabēta 
