nāc, meitiņ … Es esmu spēka Avots tevī, Kura tev dziedātās maigās melodijas atskan tālāk visās tautās;

Mana dūjiņa, vai Es tev neesmu uzrakstījis tūkstošiem mīlestības, padoma un zināšanu lapaspušu, lai tu spētu izplatīt Patiesību šajā spēku zaudējušajā paaudzē? vai Es, Mana līgava, neesmu tevi piepildījis ar gudriem vārdiem, lai atbildētu tiem, kuri tev uzdod jautājumus? izpeldināta Manā Gaismā, tu saņem no Manis Elpu; Manī tu kusties un nekad neesi pārstājusi būt,2 jo Mana Majestāte sniedzas pāri Debesīm un zemei, kā arī visam, kas tajās ir;

no Manas žēlastības pilnās Mutes plūst bagātība un gods, bagātinot visus, kuri Mani mīl, un ļaujot viņiem iepazīt Mūs kā Trīsvienīgu un vienlaikus Savā būtībā Vienu Dievu; šie vārdi ar maigumu māca viņiem Debesu patiesības un paceļ viņu garu, liekot pārdomāt vienīgi pārdabisko realitāti;

Es esmu Tas, Kurš radīja tavu dziļāko būtību un izveidoja tevi mātes miesās; apreibis no prieka, Es katru dienu vēroju, kā noslēpumā veidojas tavi kauli, un jau tad Es svinēju mūsu gaidāmo saderināšanos; ja Es redzēšu tavā garā slāpes un degsmi Mani iepazīt, tad Es, Kurš no tavas dzimšanas brīža esmu dedzīgi vēlējies, lai tu piederētu Man un būtu salaulāta ar Mani, steigšos pie tevis, līdzko tu Mani aicināsi, un apzīmēšu tavu pieri ar Savu karsto Kristības skūpstu – mūsu laulību svinību dievišķo zīmi; tad, Mana iemīļotā, Es likšu tavā galvā vissmaržīgāko ziedu vainagu, kurā ikviena ziedlapiņa liecinās par kādu tikumu;

Es esmu Vārti, caur kuriem ienāk tikumīgie; kā to ir solījis Mans vārds, Es atdzīvināšu tavu mīlestību uz evaņģēliju, un tava degsme sludināt Miera Vēsti līdzināsies pirmo apustuļu dedzībai; lai arī kurp tu dotos, tu aiz sevis ikvienā tautā atstāsi Manu smaržu, jo Es vienmēr būšu ar tevi;

Es tev dāvāšu privilēģiju pieaugt mīlestībā ne vien uz Mums, bet arī uz saviem brāļiem un māsām, lai tu Mums dziedātu šo psalmu3: „Cik jauki un cik mīļi, kad brāļi dzīvo kopā vienprātīgi …”

Es kļūšu par tavu personisko Palīgu un Līdzbiedru, Es būšu tava ģimene, tavs brālis un tava māsa; Es būšu Tas, Kurš tevi nes;4 Es būšu tavs „āmen” Tam, Kurš ir Āmen,5 un tava dziesma Tam, Kurš patlaban dzied tev Savu Himnu … tev, Mana līgava, Es atklāšu to, ko tev nespēs atklāt neviena miesa un asinis: Es tev atklāšu tavas sirds visdziļāko būtību, kā arī Dieva prātu un dziļumus;

Es tev žēlsirdīgi parādīšu Savu labvēlību – palīdzēdams tev iet mazumā, Es pats pieaugšu tevī; kamēr Nakts tevī mirs, tevī modīsies Rītausma;

Es esmu tavas dvēseles Gaisma; Es tevī atmirdzēšu tikpat Skaists, kāds būšu Savas Godības pilnās atnākšanas dienā, un kopā ar Saviem eņģeļiem un svētajiem svinīgi atklāšu mūsu Dievišķās Mīlestības savienību; Mēs svinēsim mūsu laulību …

Manī tu baudīsi brīvību; bez Manis tava dvēsele arvien būs gūstā, tā kritīs ļaunā gara lamatās, kurš tevi ieslodzīs savās važās; tādēļ, Mana mīlestība, neskaties ne uz vienu citu kā vien uz savu trīskārt Svēto Dievu; uz šīs zemes gūsti iepriecinājumu vienīgi Tajā, Kurš tevi padzirda no Saviem Dzīvības Avotiem; nekļūsti slima aiz mīlestības uz kādu citu kā vien uz karaļu Karali, Pirmo un Pēdējo, un Viņa Namu;

tu, Vassiliki, uz kuras Es esmu nolaidies,1 – tu ar tik lielu maigumu Mani apskāvi un piespiedi pie sava vaiga kā mīlestības zīmi, iesaukdamās: „Es esmu atradusi To, Kuru mana sirds tā mīl!” tad tu Mani apkampi un turēji pie paša vaiga, neļaujot Man aiziet; bet arī Es tavās rokās atradu smaržīgu guļvietu, Mani sasaistīja saldi smaržojošas saites;

Es sacīju: „Es tevi apveltīšu ar Savas Mīlestības dāvanu”; tad kā vistīrāko mirru lāses Mani Vārdi nonāca tavās ausīs un tās atvēra, lai tās būtu spējīgas sadzirdēt Manas vēlmes; „Es esmu tava Dzīvība; ļauj, lai no šī mirkļa Es tevi vadītu, – ļauj sevi vadīt Manai žēlastībai; lai tavas lūpas līdzinās lilijām, kas izplata vissmalkākās mirres;2 cīņā nepadodies, Es būšu ar tevi; nes Kristus Krustu, kvēlo mīlestībā uz to, un Es būšu ar tevi;

savu ticību liec uz Dievu un pagodini Tēva Vārdu; iedrošini savu paaudzi, lai tā iepazītu Tēvu – pastāsti tiem, ka Viņš ir lēnprātības pilns Mierinājuma Dievs; izplati Zināšanas par Viņu, un Es būšu ar tevi; pasaki šai paaudzei, ka Āmen Vārds piepilda pasauli ar visizsmalcinātāko smaržu, tas līdzinās vismaigākajam aromātam; esi kā gazele – nes Mūsu Vārdu, strauji šķērsojot aizas un pārskrienot ielejas, un Es būšu ar tevi; savu nodomu skaidrībā un šķīstībā līdzinies lilijai, izlej vistīrākās mirres pār Baznīcu, kuru Kristus ir atpircis ar Savām Asinīm;

kādu dienu ļauj Mums sacīt: cik tīkama un jauka ir tava smarža, tā ir aromātiskāka par jebkuru citu smaržzāli, tādēļ Es arī turpmāk būšu ar tevi, Es likšu Savai Elpai traukties pāri tev – Manam dārzam, un aiznesīšu tavu smaržu visapkārt pasaulei; iesakņojies Manī un Manā Spēkā audz stipra savā ticībā, lai spētu aptvert platumu un garumu, augstumu un dziļumu, līdz tu satvertu Dēla Mīlestību, kas ir pāri par visām zināšanām, un tiktu piepildīta ar Dieva pilnību;” šie ir vārdi, kurus Es esmu gribējis tev pateikt …

un tagad, Mana līgava, kas esi salaulāta ar Kristu un Viņā ietērpta, kas esi Manas nedziestošās Gaismas izgreznota un iestiprināta Manī kā karalisks dārgakmens, esi drosmīga – Es esmu ar tevi, Es esmu tavs patiesais Ceļabiedrs; Visaugstā Dieva un visu Tēva, kurš reizē ir arī visu Līgavainis, trauslā līgava, nenovērs savas domas no Viņa Valdīšanas un Spožuma, bet gan ēd tieši no Viņa Mutes un, likdama savas lūpas pie Viņa Lūpām, satver Viņa Vārda lielumu; Viņa Vārda straume ir saldāka par nektāru;

cieši piekļaujies pie sava Līgavaiņa Krūtīm, un tu, dāvādama pasaulei Dzīvības Vārdu, tajā mirdzēsi kā spoža zvaigzne; Mana iemīļotā, tavs skrējiens nav galā, bet Es vēl arvien esmu ar tevi; tomēr uz tevi vēl arvien tiks mērķētas degošas bultas, jo tu no Manis esi saņēmusi Dieva Vārdu; taču esi drosmīga, jo Es esmu tavas Bruņas; turpini izplatīt savu saldo smaržu ikvienā tautā, neaizmirsdama, ka Es esmu tavs maiguma pilnais Mīļotais un tavs Kungs un Dievs, bet tu, ko es radīju šim mērķim, – Mana līgava un tagad arī Manas ķēnišķīgās saimes locekle;

Es esmu Dēla atklāsme,1 tāpat kā Dēls ir Tēva atklāsme, un Mūsu pilnīgajā Gudrībā Mēs pār šo paaudzi un arī nākamajām paaudzēm esam izlējuši Savas žēlastības tādā pārpilnībā kā vēl nekad agrāk cilvēces vēsturē; viņu pestīšanai Es esmu licis celties praviešiem – to uzdevums ir bijis palīdzēt viņiem saprast un sasniegt vispilnīgāko izpratni par Mūsu Dievišķo Gribu; Es tevi esmu atdevis šai paaudzei, lai tu caur šo Dziesmu2 viņus brīdinātu un palīdzētu Mūs saprast un iepazīt, un iet pestīšanas ceļu, kurā ir apslēpta žēlastību pārpilnība;

tagad visi eņģeļi un svētie, dziedot vienā balsī, sludina:

„mēs pateicamies Tev, Vissvētākā un pielūgsmes cienīgā Trīsvienība, Mūžīgā Gudrība, ka Savā bezgalīgajā nesavtībā Tu piepildi visu pasauli ar Cerības un Mīlestības Dziesmu – tā ir pierakstīta, lai daudzus pievestu Mūžīgajai Pestīšanai; īpašā žēlastībā Tu esi ar safīriem izklājis ceļu, no kura paceļas Tava saldmes pilnā smarža – tas ir katram paredzētais ceļš, kurš ieved Mūžības patīkamajā atpūtā; Savā Dievišķajā laipnībā Tu esi atradis zāles, ar kurām šo paaudzi dziedināt;

ak, visuma Avots, Vismīļotā Trīsvienība, pielūgsmes cienīgais Līgavaini, Tu vēlreiz esi apciemojis zemi un no Savas Sirds esi runājis uz Savu bērnu sirdīm; tu esi izlējis pār viņiem žēlastību straumes, dāvādams viņiem svaidītas un gaismas pilnas zināšanas par Sevi pašu; Tu, Gaismu izstarojošais Dievs, šo svētku Mielastu3 biji paredzējis vēl pirms Radīšanas; tai dienā, kad Tu izliesi žēlastības pār Savu iemīļoto, Tu aicināsi visu radību no zemākā līdz augstākajam uz laulībām ar Tavu Dievišķību; šajās svinību dienās Tu ar viņiem būsi daudz lielākā tuvībā, viņi tiks iestiprināti Tevī kā karaliski dārgakmeņi, un Tu ar tiem sarunāsies viņu sirds dziļumos;

Savas Sirds maigumā Tu jau iepriekš paredzēji, ka šī dievišķā savienība būs vienīgi saldums, jo Tu pavadīsi Savu laiku ar viņiem, Tu piedalīsies viņu zemes dzīvē, tāpat kā ar Saviem eņģeļiem Tu dalies Savā Godības mirdzumā;

lai pie Tevis, pielūdzamā Trīsvienība, paceļas slava un pateicība par ūdeni, ko Tu pievadi Savām puķu dobēm,4 par gaismu, ko Tu izplati tuvu un tālu; mēs Tev pateicamies, Dievs, un mēs pieminam Tavus brīnumdarbus;

lai aizsniegtu cilvēciskā vājuma bezdibeni, Tu pameti Savu Troni un noliki pie malas Savu ķēnišķīgo Kroni,5 Tu izgreznoji Savu radību ar Savas Dievišķās Mīlestības pārpilnību; tad, apreibis no Savas Mīlestības uz radību, Tu viņiem dāvāji Savu Svēto Garu, Kuram tie būtu jāieved Tavā laulību istabā6 un jāgulda viņi Tavā laulību gultā,7 kurā tie no sirds savienotos ar Tevi;

ak, Vissvētākā Trīsvienība, eņģeļu un svēto Dārgums, reiz, kad Tava radība tiks paaugstināta Dievišķajā Mīlestībā, tā sauks uz Tevi: „Kyrie eleison, Kyrie eleison…”, bet Tu tai pašā brīdī čukstēsi tās ausī: „apskaudama nepārvaramo, tu Manos apkampienos esi atradusi garīgo atdzimšanu un dzīvību”;

Dzīvības Devēj un nenovērtējamu dāvanu Dalītāj, Savā maigumā Tu esi sapulcinājis vienkopus gan nabagos, gan bagātos, un esi aicinājis viņus piedalīties karaliskā Mielastā un sēdinājis ap Savu ķēnišķīgo galdu;

lai ir slavēts Visaugstais Dievs, neizsakāmu iepriecinājumu Avots, Strūklaka, kas dara dārzus auglīgus,1 Dzīvā Ūdens Aka, uzticamās Mīlestības Straumes, kas plūst no Tavas Sirds, cilvēci Mīlošais un Savas radības Līgavaini, mēs pielūdzam Tevi un slavējam Tavu trīskārt Svēto Vārdu; Āmen;”

jā, Vassula, kopš Mēs Savā neizsakāmajā žēlastībā un labvēlībā esam apžēlojušies par šo paaudzi, priecājas visas Debesis; Kristus ir sacījis: „ja kāds Mani mīl, tas turēs Manus Vārdus, un Mans Tēvs viņu mīlēs; un Mēs nāksim pie viņa un viņā ņemsim mājvietu;”2 un tā Mēs darīsim …

ak, laimīgā sēkla!3 ja vien tu būsi iesēta Manī, tad tava raža būs Debesis; ja vien tu augsi Manī, tad tu uzziedēsi, un pavasara ziedi, kuri uzplauks pašā Pavasarī, izplatīs smaržu pār zemi, bet zeme, tava aromāta atdzīvināta, izteiks savu pirmo vārdu – „Tēvs!” – un tiks izglābta;

Dievišķā Gudrība apmeklēja zemi, lai atgādinātu Savējiem, ka ir tikai viena teoloģija – uzlūkot Tevi Tavā Trīsvienīgajā Godībā.

tev ir tikusi dāvāta privilēģija sajust Manu smaržu,1 un Es esmu tev ļāvis uzlūkot Savu Svēto Vaigu, Kurš apspīdēja tevi;2 nē, Mans Svētais Vaigs nekad neizzudīs no tavas atmiņas; Godības un Mirdzuma pilns Es caurstrāvoju zemi un Debesis, Mans Vārds, kuram tā diženumā nav līdzīga, paceļ nabago garā un savieno viņu ar Mani; Es kustos viņos, un viņi kustas Manī; Savas pāri plūstošās Mīlestības dēļ – kā esmu tevi iedvesmojis to nosaukt – Es tev nesavtīgi esmu dāvājis dāvanu pārpilnību, jo Mani piesaista vienīgi tie, kuri Manis bīstas,3 un tie, kas paļaujas uz Manu Mīlestību;

nē, Es neesmu nācis, lai sodītu tevi, bet Es nācu pie tevis, lai ar tevi salaulātos, un kā līgavainis, kurš apber savu līgavu ar dāvanām, tā arī Es izrotāju tevi ar Savām dievišķajām dāvanām; Mani neaizkustina skaisti vārdi, bet gan satriekts un nožēlas pilns gars; vai Raksti tevi nemāca mīlēt tikumu? ja vien tu meklē Mani sirds vienkāršībā un nepārbaudi Mani, tad Es Savā Labvēlībā no Debesīm nonākšu tavā miesā kā zibens un būšu tavs spīdeklis;

tev ir ticis mācīts, ka miesas spīdeklis ir acs; tā ir taisnība, jo slima acs nespēj redzēt, tai apkārt ir vienīgi tumsa, bet vesela acs apgaismo redzi; Es esmu šis spīdeklis – ikviens, kurš sevī nes Mani, meklēs patiesus tikumus, nevis netikumus; Es esmu tavas miesas īstā gaisma, kura piepilda visu tavu miesu ar Mūsu Valstības dārgumiem un mirdzumu; šie dārgumi un krāšņums ir tikumi – kur ir Gaisma, tur ir arī tikumi, bet kur Tumsība, tur netikumi; neļaujies maldiem un nepieķeries šai mirstošajai pasaulei, bet esi uzticīga Man, un tu dzīvosi ar Mani Mīlestībā; mīli tikumu;

Vassula, iesākumā tu tiki aicināta dzīvot svēti un būt svētai; lai tevi neizrautu vējš un nekāda vētra nenolauztu tavus zarus, Es tev ieteicu dzīt savas saknes dziļi Manī; tad tu spētu nest augļu pārpilnību, ar ko pietiktu, lai pabarotu daudzus un vēl arī nākamās paaudzes; Es sacīju: ja vien tu paliksi uzticama Mums, Es tevi apveltīšu ar īpašām žēlastībām, un tā arī Es darīju; Es tevi iestrādāju Sevī kā karalisku dārgakmeni un tevi uzrunāju; Es tevi atveldzēju un pabaroju, lai tu spētu pieaugt tikumos; Es tevi apveltīju ar tādiem tikumiem kā mīlestība un pacietība, gudrība, zināšanas, spēks un neatlaidība; Kristus tev uzdāvināja Savu pacietību un vienlaikus arī cerības žēlastību; lai tevī būtu cerība, ka svētums kādu dienu tiks atalgots, Es tevi mācīju svētā pacietībā panest visus tev uzliktos pārbaudījumus;

savā cilvēciskajā vājumā tu meklēji iespējas būt Mums patīkamai, tāpēc Mēs noliecāmies pār tevi un tevi iemīlējām; Gudrība ir tikusi dota bērniem, tādēļ Mēs, Mūsu Trīsvienīgajā Svētumā, atraduši sirds vienkāršību, mācījām tevi, ka tev ir jāiemanto Gudrība, bet šajā ceļā Mēs tev palīdzēsim; Mēs teicām, ka palīdzēsim tev kļūt Mums līdzīgai un būt Mūsu dzīvajam altārim, uz kura Mēs novietotu Savas zināšanas, lai tu varētu Mūs saprast un iepazīt;

tu centies būt Mums patīkama, un Mēs tevī atradām Sev mierinājumu; Es esmu Gars, Kurš māca un dāvā mērenības dāvanu; dvēsele, lai tavas dzirksteles vēl vairāk apdziest; tava tuvība ar Mums ir tavas dvēseles bagātība; patiešām – tava tuvība Mūsu ķēnišķīgajam Dāsnumam dara tevi neatlaidīgu ne vien misijai, bet arī ceļā uz neuzvaramu svētumu; Es esmu tev teicis, Mana mīļotā, lai tu mīli tikumu, Es tevi salīdzināju ar koku, kuram ir daudz zaru un kupla lapotne, jo tu tiki iesakņota Manī, Mīlestības Avotā, un no šī Avota tu esi saņēmusi veldzi, lai nestu daudzus un dažādus augļus – tikumu augļus;

Es saku – tikumu dažādība, jo ikvienā, kurš sakņojas Mīlestībā – galvenajā tikumā –, dzimst arī visi citi tikumi;

vai Rakstos nav sacīts: „Mīlestība pacieš visu, tā ir pacietīga un laipna, Mīlestība neskauž, tā nav ne augstprātīga, ne lepna; Mīlestība nav rupja un patmīlīga, tā neuzbrūk un netur sirdī naidu; Mīlestība nepriecājas par citu cilvēku grēkiem vai trūkumiem, bet gan priecājas Svētajā Garā un līksmo par patiesību; Mīlestība vienmēr ir gatava piedot, uzticēties, cerēt un panest visu;”

par pamatu visiem pārējiem tikumiem Es tev esmu devis spēka tikumu; Es esmu gatavojis tavu dvēseli tava laikmeta cīņām, kurā labais tiek izkropļots un darīts par ļaunu; sākumā Kristus un Tēvs caur Mani tevi mācīja, ka Mēs tevi, Mana mīļotā, sūtīsim grēka dziļumos, vietā, kur tie, kuri atkal Kristu sit Krustā, uz savas galvas nes netaisnības un netikumības kroni; ar redzējumiem, kurus iedvesām tavā prātā, Mēs parādījām, ka sūtīsim tevi odžu midzenī, un tu to izturēsi un neatkāpsies, pateicoties paļāvības un spēka tikumiem;

šajā tikumā tu esi panesusi visas netaisnības un uz tevi mērķētās indīgās bultas; Mūsu Vārda dēļ tu esi pacietusi lielus pārbaudījumus, un tie, kuri ir runājuši tev pretim, nav spējuši tevi salauzt; lai arī ārēji tu šķiti trausla, Es tevi darīju iekšēji stipru – tas bija pierādījums, ka Es patiešām esmu tevī un tavi tikumi sakņojas Patiesībā; kā jau sacīju, ja tu sakņojies Manī – Dievišķās Mīlestības Avotā, tad tu saņemsi Mīlestības tikumu; tad kā maziem zariņiem Mīlestība liks piedzimt arī citiem tikumiem; ikvienam, kurš žēlastībā ir piecelts, lai Mani mīlētu, ir doti daudzi tikumi, un visu, kas ir izdalīts, esmu devis Es;

reiz sākumā Mēs tev sacījām, ka tev nebūs atpūtas, un dažkārt, redzot dažu dvēseļu kurlumu un spītību, tu piedzīvosi nepanesamas bēdas; tomēr, ciešot Mūsu dēļ, tu esi pierādījusi savu pacietību, kura, kā jau sacīju, ir saistīta ar Mīlestības Avotu; lai paplašinātu Savas Mājvietas robežas,1 Es noņēmu visus šķēršļus – Mana Gaisma atmirdzēja tumsībā, un nakts ēnas kļuva kā pusdiena; Es devu spēku taviem kauliem, un Savā Klātbūtnē Es tevi uzziedināju;

esi stipra un pierādi, ka esi cienīga būt Mana līgava, kas salaulāta ar Patiesību; esi neatlaidīga un spēcīga Manā spēka Garā, lai varētu arī turpmāk dedzīgi un drosmīgi liecināt par Patiesību; ar šo tikumu, ar kuru Es Savā Žēlastībā apveltu mocekļus, tu spēj gūt uzvaru pār visiem saviem uzbrucējiem un tiem, kuri Manam eņģelim nemitīgi novēl nāvi;2 tu turpināsi mirdzēt kā saule Mūsu Trīsvienīgajā Klātbūtnē un ikvienā tautā, pie kuras Mēs tevi sūtām; centies būt Mums patīkama, atdzīvinot un aizstāvot Baznīcu un panesot ilgstošo braucienu grūtības;

ikviens, kurš uzticami aizstāv Baznīcu un liecina, Mūsu Acīs ir kā dzīva lāpa – viņa vārdi liesmo pasaules tumsībā; šiem Saviem bērniem Es dodu kareivja sirdi, lai viņi izcīnītu labo ticības un taisnības cīņu un šai jūsu laikmeta garīgajā cīņā būtu vienoti ar Maniem erceņģeļiem Miķeli un Rafaēlu; viņi ir spēka pārpilnie un varonīgie Taisnības Kareivji, kuri Manā Gaismā novēro katru cilvēka uzvedības niansi … tu centies būt Mums patīkama ar sirsnīgu pieķeršanos un uzticamību, tādēļ Mēs tevi apslēpām Mūsu Rokas ēnā un iekļāvām tevi Savu rūpju lokā;

Es Esmu ikviena Vidutājs, Es Esmu jūsu labklājības Garants, cildenais kristiešu Vienotības Avots; Es Esmu Tēva un Dēla augstākā Vienotība; Es Esmu Svaidījums nabadzīgajiem garā; Es Esmu Nemitīgā Lūgšana tevī, Es Esmu jūsu visu Līgavainis un Ceļabiedrs uz mūžiem;

iemīļotā līgava, tu esi mācījusies no Manas Mutes Vārdiem, zināšanas par Mums tu caur žēlastību esi saņēmusi īpašā veidā; lai atspēkotu herēzes un tām līdzīgas mācības, Es tev esmu mācījis, ka zināšanas par Dievu vienmēr ir zināšanas par Trīsvienību; ak, Vassula! tu esi atļāvusi dzīt saknes savā visdziļākajā būtībā Tam, Kurš ir Patiesība un Kurš pārveido dvēseles brīnišķīgā Paradīzē, kur aug visdažādākie koki – dažādu tikumu simboli; tās ir Debesis, kurās Mēs vienmēr mājojam;

tagad Es esmu tev dziedājis dziesmu, kuru līgavainis būtu dziedājis savai līgavai, – mīlestības dziesmu; šai dievišķās mīlestības dziesmai jāatgādina jums visiem, ka jūs esat Mūsu Valstības mantinieki; šo himnu tev nodziedāja Tas, Kurš pats ir Himna1, lai jūs visi vēl virs šīs zemes nogaršotu Manu pārpasaulīgo saldmi, kura uz mūžiem ir savienota ar jums;

tagad Līgavainis tevi aicina ar vārdiem: „nāc jau tūlīt pie Manis ar nožēlas pilnu garu un gūsti savu piepildījumu Manī; lai visi izslāpušie nāk pie Manis! Man ir Dzīvības Ūdens, un Es to dodu par brīvu;” Es, cilvēkus Mīlošais Kungs un Dievs, tev, Trīsvienības meita, lūdzu – paņem divas citas Dziesmas, kuras tev ir nodziedājuši Tēvs un Dēls, un pievieno tās šai Himnai, nosaukdama šo darbu par

Līgavaiņa Dziesmu;

Mūsu Dievišķajā Dziesmā ir daudz izteikumu par Mūsu trīsvienīgo saldmi un mīlestības pilnas mācības, kas palīdzētu kokiem augt un nest augļus; kas attiecas uz neauglīgiem kokiem – Es nākšu ar eņģeļu pulkiem un ziemā izraušu šos kokus ar saknēm, un tā tie būs divkārt miruši;

visi ierakstiet savās sirdīs kādu pamatpatiesību: „Kungs Dievs pazīst Savējos un atļauj tiem nākt Savā tuvumā;” viņiem ir lemts sasniegt pilnību dievišķajā un intīmajā vienotībā ar Mums; viņi ir aicināti tapt pārveidoti Mūsos un kļūt par vienu ar Mums; viņu vecā „es” vairs nebūs, un neizsakāmā veidā, kādu Es vienmēr esmu devis Saviem svētajiem, Es tos dievišķošu caur viņu savienību ar Mums; caur Sevi Es dievišķoju visus tos, kurus esmu vienojis ar Sevi, – tie vairs nerunā paši pēc sava prāta, bet gan tā, kā runātu Es; viņi vairs neskatās paši savām acīm, bet gan tā, kā Es redzu lietas, un viņu darbi būs Mani darbi;

tavu garīgo laulību dienā tev ir ticis dots zelta gredzens,2 vistīrākā zelta greznojums – tas simbolizē tavu līdzdalību Kristus Krustā; tieši tāpēc Es tevi vēlreiz aicinu ar pacietību panest visus pārbaudījumus;

veltī Mums savu laiku, un tagad, mīļotā meita, nāc un atpūties Mūsos;

Jā, kad pametu mātes klēpi, es biju gājusi bojā. Es nācu pasaulē kā nedzīvs piedzimis bērns, un mani bija apklājis mākonis. Es domāju, ka esmu, bet patiesībā manis nekad nebija bijis – līdz brīdim, kad Tu atnāci, lai iedvestu manī dzīvību.

Mana mīļotā, vai tu domā, ka šie vārdi Mani neaizskar līdz pat Sirds dziļumiem?2 neklausies tajā troksnī, ko viņi ir sacēluši ap tevi – tu esi ieslēgta Sava Pestītāja Sirdī, Tajā ir tava atveldze; paliec Manī, Mana māsa, Mans īpašums; atver savu plaukstu …3

atzīstot savu necienīgumu, tu, tā darot, esi Man uzdāvinājusi ziedu pušķi un veltīšanos Man; tu esi atzinusi, ka Es, kas esmu Ceļš, Patiesība un Dzīvība, esmu nonācis līdz tavam kapam un tevi augšāmcēlis; un visas tev dotās žēlastības un dāvanas ir tikušas dotas dvēselei bez nopelniem;

padodies labajam, un tu ar godu pabeigsi savu ceļu Mana Troņa priekšā; atsijā labo no ļaunā;

Mana mīļotā, ecclesia atdzims;

Es tevi svētīju; Es esmu ar tevi;

---