1996. gada 25. marts

(Pasludināšana.)

Es esmu Tava kalpone un esmu šeit, lai kalpotu Tavai Majestātei. Bez tevis es neesmu nekas – manas dvēseles šķīstais apmierinājums, es klausos.

Mana iemīļotā, nāc un mācies: kurš Mani ir pagodinājis visvairāk? Es tev pastāstīšu, kas Mani visvairāk pagodināja: tā bija jaunā Ieva; jā! saulē tērptā Sieviete, kura stāv uz mēness, un kuras galvu rotā divpadsmit zvaigžņu kronis;4 jo Es, Kas esmu radījis Debesis un visu, kas tajās ir, un zemi ar visu, ko tā nes, un jūru ar visu, ko tā ietver,1 –Es Viņu esmu nolicis augstāk par visām šīm lietām;2

Debesu karaliene vienmēr ir pie Visaugstākā troņa; par cik Debesis ir augstākas pār zemi, tik liels ir Viņas Vārda diženums – Viņas Vārds ir ietērpts gaismas mantijā; lai visa pasaule loka savus ceļus Tās priekšā, kura nes Svēto Vārdu

    Dieva Māte;

pieņemot Mani Savā šķīstajā klēpī, Viņa pagodināja Mani, nevainojamo Jēru; Viņa kļuva par svētnīcu Svētnīcai, tādēļ nāciet dziedāt jaunu dziesmu Viņas godam, lai visi, kas dzīvo zemes virsū, godina Viņas Bezvainīgo Sirdi – Altāri, kurā tiku ieņemts un kļuvu Dievs – Cilvēks; neviens nav Mani pagodinājis tik ļoti kā saulē tērptā Sieviete, patiešām!

Viņa ir tik neaprakstāmi skaista Savā pilnīgajā Mīlestībā, ka salas, kalni, pakalni, ielejas un avoti zemu noliecas, kad Viņa iet tiem garām; šodien, tāpat kā vakar, Vistīrāko Mīlestību zemes virsū pavada Mani eņģeļi, kuru acis nekad nebeidz sajūsmināties par Apbrīnojamo un Vissvētāko no jaunavām, viņi vēl arvien apbrīno Mana Tēva Meistardarba skaistumu; kad Viņa pārstaigā zemi, Viņa ar mīlestību atsaucas un atbild uz jūsu lūgumiem;

ļauj Man tev pateikt: Mana Vissvētākā Sirds ir tavas Debesis; radība, Mana Vissvētākā Sirds, kuru tik daudzi no jums noliedz un atraida, ir jūsu Debesis; Mana Sirds ir jūsu Paradīze un Valstība, jūsu Mantojums, jūsu mūžīgā Atdusas vieta; tuvojieties šai Sirdij, kura jūs tik ļoti mīl, un Es no Savas Sirds izliešu jūsu sirdīs neskaitāmas svētības – tās darīs jūsu dvēseli gaišu kā pavasaris, tās to pārveidos ziloņkaula tornī un Debesīs, kuras pieder vienīgi Man; kā gan kāds var apšaubīt Manu Mīlestību? ak, mīļotā, ikreiz, kad tu šaubies par Manu Mīlestību, no Manām ciešanām satumst saule …

šodien Savā lielajā Mīlestībā Es vēlos jums stāstīt par Savas Mātes Sirdi,3 –

4 „ak, Mana Tēva šedevrs! ak, Jahves viscildenākais Meistardarbs!

Mana Svētā Gara Laulātā Draudzene! Mans mirdzošais Tabernākuls! Iemīļotā5 Vismīļākā, Tava Sirds ir pilnībā vienota ar Mūsējo! Tava Sirds ir Mans aizvērtais Dārzs un apzīmogotā strūklaka; Tava Sirds ir Avots, kurš dārzus dara auglīgus, Tava Sirds, Visjaukākā, ir Mans Tronis, kurā Es esmu ticis pagodināts; Sirds no Sirds, kuru Es kronēju Mūsu un visa Sava Debesu galma klātbūtnē,6 – kā gan kāda no Manām radībām var noliegt Tavu Sirdi?7

Tu, spēka Šķirsts, esi visa ietērpta tikumos, Tu esi Mana Jaunā Dziesma,8 Tu esi Mana Arfa un Mans Cietoksnis, kurā Debesu un zemes Radītājs tiek Tava Krāšņuma savaldzināts; Tu, kas vienmēr esi Mūsu Klātbūtnē, tāpat Tu paliec tuvu arī tiem, kuri piesauc Tevi; kā gan cilvēks ir kritis tik zemu, ka aizgājis pa maldu ceļiem, noraidīdams Tavu Sirdi?”

radība, vai neesi dzirdējusi, ka Es esmu Sirds no Viņas Sirds, ka Es esmu Dvēsele no Viņas Dvēseles un Gars no Viņas Gara? vai neesat dzirdējuši, ka Mūsu Abu Sirdis ir vienotas? pārdomājiet par Manu pestījošo Sirdi un par Viņas līdzatpestījošo Sirdi, pārdomājiet par Manas Sirds Iepriecinājumu, kura paceļas kā rītausma, lai atmirdzētu pār tumsā ietīto zemi; uzlūko Karalienes Sirdi, kura staro pār cilvēci daudz spožāk nekā visi zvaigznāji kopā un ir krāšņāka par sauli; savas unikālās pilnības dēļ tā ir starojoša kā Mana Godība; tādēļ ņem vērā sava Dieva Tabernākulu, ņem vērā un vērtē tikpat augstu, kā Es vērtēju Savu Troni;

nejautā: „kā gan tas var būt, ka Visaugstais Viņai Savos Debesu Pagalmos ir piešķīris tik augstu troni; redzi, Es esmu Viņu iecēlis ne vien par Savu eņģeļu un radību Karalieni, bet arī darījis Viņu par Savu Troni; Debesu un zemes Karaliene ir ķēniņu Ķēniņa Tronis, jo Es, Visa Kungs, esmu Viņai ierādījis galveno vietu Savā Svētajā Sirdī;

Viņa ir dzimusi, lai būtu Mana Krāšņuma Vainags, Manas Patiesās Gaismas, kura pieņēma miesu Dāvida ciltskokā, trauks; Viņa ir dzimusi, lai būtu Mans lepnums un Mans gods, Gars kopā ar Mani un Tēvu sacīja: „Marija, žēlastības pilnā, Mēs esam ar tevi; Mēs neapslēpsim no Tevis nevienu no Mūsu noslēpumiem, Mūsu Elpa būs Tava elpa, Mūsu Godības šķīstā plūsma; Marija, Mūsu Labuma attēls, Mēs Tavā Sirdī dodam Savu Mieru; šajā vispilnīgākajā Sirdī Es un Mans Dēls svinēsim uzvaru; Mūsu Sirds būs Tava Sirds, tā būs dievišķās mīlestības svelošā krāsns, Mūsu Dvēsele būs Tava Dvēsele,1 visaugstākais dārgums, Mūsu Paradīze, kurā Mūsu Gars būs Tavs Gars; patiešām, jo katrs, kurš ir vienots ar Mums, ir viens gars ar Mums;”

Viņa ir Tā, kuru Mēs esam tik ļoti pagodinājuši un apveltījuši ar bagātībām, tomēr daudzi vēl arvien Viņu noraida, lai gan Viņa ir svaidījums jūsu acīm un dziedinošs balzāms uz jūsu brūcēm, žēlsirdības pilna aizlūdzēja pie Mūžīgā Tēva jūsu vajadzībās; Viņa ir jūsu aizbildne un jūsu dvēseles aizstāve;

vājais cilvēk … Mana Svētā Gara Laulātā Draudzene ir Svētnīcas svētnīca, vājajiem un grēcīgajiem apsolītā zeme, Manas mūžīgās Gaismas starojums; jūsu Mierinātāja mierinātāja ir ieprieca jūsu bēdās … ko cilvēks lai saka, ko cilvēks var teikt savā mājoklī? kā gan tas, būdams savā iznīcīgajā miesā, spētu atklāt ko dievišķu, to, ko ir paveikusi Mana Tēva visvarenā Roka, ja viņa dvēseli nomāc grēka nasta? tu pārvaldi savu prātu, cilvēk, bet bez gaismas un bez jēgas;

šodien, cilvēk, atver savu sirdi, tad visi noslēpumi, kuri līdz šim tev ir šķituši neizdibināmi, atklāsies Manā Dievišķajā, trīskārt Svētajā Gaismā, un tu sapratīsi, kas ir šī saulē tērptā Sieviete;

tad visa tava būtne tiks pacelta, un tava sirds uzgavilēs priekā un sajūsmā, ieraugot Vissvētītāko no svētītajām sirdīm, Vissvētāko no visiem svētajiem, ne ar ko nesalīdzināmo Sirdi, kurā deg bezgalīga mīlestība, kurā liesmo tik spoža uguns;

tad, Mans draugs, tu sapratīsi, ko nozīmē Tikums un kā šķīstajā jaunavīgajā Sirdī Es, Dievs, kļuvu par Cilvēku; tu ieraudzīsi sava Pestītāja Māti, praviešu Māti, mācekļu Māti, visu harizmu Māti, Uzvaras un neierobežoto žēlastību Māti; tu ieraudzīsi To, kura devusi dzīvību ne ar ko nesalīdzināmajai Pestīšanai, Patiesā Vīna Koka dārzu, ceļu Ceļam, Kurš ikvienu atved pie Manis, plaši atvērtās Durvis uz Debesīm, kuras ikvienam atļauj ienākt un iemantot mūžīgo dzīvi;

 - vai neesi pamanījusi, kā Mana Sirds izkūst un vienmēr ir tik labvēlīga Viņas Sirdij; kā gan šai Sirdij, kura ir dzemdējusi jūsu Karali, kaut kas varētu tikt atteikts, ko Viņa lūdz no Manis? visi uzticamie, svētījiet Viņas Sirdi, jo, svētījot Viņas sirdi, jūs svētīsiet arī Mani;

kad jūs Viņu iepazīsiet, tad pasludināsiet par Ķēniņieni un apbrīnas cienīgo; tādēļ, radība, pacel savas acis uz Viņas Sirdi, un Es tev apsolu, ka tu nekad nebeigsi pieaugt spožumā; tava sirds tiks iecelta Viņas kvēlojošajā Sirdī, un, notrīsot prieka pilnībā, tu ieiesi Mīlestības okeānā, jo Viņas Sirds bagātības ir tikpat plašas kā jūra, kas plūst uz tevi, un tu – uz šo jūru; visas Debess un zemes Bagātības atrodas Viņas Sirdī, un tās visas var būt tavas!

lai arī tavu prātu un sirdi vēl arvien pārklāj nakts, celies! celies un pacel savas acis pretī Viņas Sirds starojošajam mirdzumam, kuru savā laikā ir ilgojušies redzēt tik daudzi pravieši, bet nav redzējuši; celies un dziedi jaunu dziesmu Vissvētākās Trīsvienības Dziesmai; dziedi ar vārdiem: „brāļi, māsas! nāciet un Žēlastībā tieciet apklāti ar Žēlastības Apmetni; nāciet un tieciet Karalienes Gaismas apklāti; ļaujiet sevi apēnot Tai, kuru pašu apēnoja Svētais Gars;” vai neesat dzirdējuši, ka tautas staigās Viņas Gaismā un karaļi Viņas uzlecošajā spožumā, kad beigās Viņas Sirds kopā ar Manējo gūs uzvaru; tiem, kuri vēl arvien ir bagāti garā, tas paliek apslēpts, bet nabadzīgajiem garā un zemajiem tā ir Svētība, pēc kuras tie tik ļoti ir ilgojušies …

ak, nāciet! nāciet, kamēr jūs nav apklājuši grēka plūdi! ienāciet šajā Šķirstā,1 kurš spēj jūs izglābt; neesiet kā jūsu senči Noas laikos, kuri neieklausījās; ienāciet šajā Šķirstā, un jūs tiksiet paglābti no grēka bangainajiem ūdeņiem un no bojāejas grēka plūdos; pateicoties tai godbijībai, kuru izrādījāt Vidutājai, jūs kļūsiet par Viņas apsolītajiem bērniem;

nododot sevi Viņai, jūs atdosiet sevi Man; ikviena nodošanās, pagodinādama Viņas Sirdi, augs un pacelsies pretim Man, jo Mūsu Abu vienotība ir pilnīga; nododot sevi Viņas Sirdij, tās Gaismā jums būs labāk izprotamas Manas pavēles, jo Viņas Sirds vadīs jūsu soļus – jūsu roku būs satvērusi paša Žēlastības Troņa plauksta; cik svētīti jūs būsiet, kad atkal veltīsiet sevi Viņas Sirdij!

nāciet pie Tās, kura ir tik ļoti svētīta un kura parāda Mātišķu Mīlestību Saviem bērniem, rādot tiem ceļu uz Debesīm; nāciet pie Tās, kura ir Līdzatpestītāja kopā ar jūsu Pestītāju, nāciet pie Tās, kuras Sirds, degot Mīlestībā, jūsu dēļ tika caurdurta līdz ar Jēzus Sirdi; nāciet un godiniet šo Sirdi, kas ir gaiša kā Lukturis, kurš spīd Manas Sirds iekšienē un Tai līdzās;

ja jūs sakāt: „mums nav nekāda labuma no Viņas Sirds”, tad ziniet, ka patiesībā jūs pasakāt: „mums nav nekāda labuma no Kunga Sirds!”; vājie cilvēki, saprotiet, ka Mana Vissvētākā Sirds ir tik cieši vienota ar Manas Mātes Bezvainīgo Sirdi, ka Abas šīs Dievišķās Sirdis ir kļuvušas par Vienu; Es jums svinīgi saku: ja atzīstat Viņas Sirdi, tad līdz ar to atzīstat ne vien Manu, bet arī Mana Tēva Sirdi; vai Es neesmu sacījis, ka esmu Tēvā, bet Tēvs ir Manī? ja Es esmu Tēvā, bet Tēvs – Manī, tad tas pats attiecas arī uz Manu Sirdi – Tā ir Tēva Sirdī, bet Tēva Sirds ir Manējā; ja jūs noliedzat, ka Mēs esam nešķirami un esam Viens, tad jūs noliedzat Manu Vārdu; neesiet sava gara vergi un neļaujiet pasaules argumentiem gūt pār jums virsroku;

pasakiet Man, kuras radības sirds būtu salīdzināma ar Marijas Sirdi? nav nevienas, kas tai līdzinātos! pilnīga jau kopš iesākuma, Bezvainīga jau kopš dzimšanas,2 tā ir Žēlastības pilna, savā žēlastībā pārspējot Manu eņģeļu žēlastības; tāpēc Mani eņģeļi vaicāja cits citam: „kas ir Tā, kura aizslēpusies aiz sava plīvura?” „kādēļ gan kalnu grēdas, Viņai ejot garām, zemu noliecas Viņas priekšā, Viņu sveicinot?” „kas ir Tā, kura ir nevainojama Savā Sirdī un kura Dievam tik ļoti labpatīk?” „vai redzat, kā, Viņai ejot garām, visa Dieva radība godbijībā nolaiž acis?” „kas ir Tā, kura ir kā avots, kas ar Savām žēlastībām dara auglīgus dārzus, kas ir šis Dzīvā Ūdens Avots?” „kas ir Tā, kuras Sirds ir tik tīras dievišķās Mīlestības pilna, ka ilgojas pēc Kunga dienu un nakti, nakti un dienu, un ir pilnīgā vienotībā ar Visaugsto?” „kas ir šī Jaunava, kuras pazemība tā pārsniedz Viņas tikumu un žēlastību lielo bagātību, ka Dieva Acis nekad no Viņas neatstājas?”; daudzi Mani eņģeļi apklusa apbrīnā, jo tiem vairs nebija, ko sacīt …

šajā Sirdī, šajā žēlastības Bezdibenī, Es parādīju Savu spēku; Debesu un zemes Radītājs, žēlastības Radītājs debesīs ir atradis Savas Debesis, un žēlastībā Savu žēlastību, lai pieņemtu verga stāvokli; Es nonācu pie neaptveramās un apbrīnojamās Pazemības,1 lai kalpotu, un nevis lai tiktu apkalpots; Es, visas cilvēces Pestītājs, apsolītais Mesija, nonācu pie Savas Vissvētākās Sirds vispilnīgākā attēla, lai dalītos ar to bēdās, priekos, ciešanās, moceklībā, brīnumos, nodevībā, agonijā, šaustīšanā un krustā sišanā; Mūsu Sirdis vainu izpirka kopā;

katrs mirklis, kuru Mana Svētā Māte pavadīja virs zemes, bija vispilnīgākā himna mīlestībai, žēlsirdībai, pazemībai un šķīstībai; viņa ir Manu dārgumu Dārgums; Es ienācu šajā Svētajā Sirdī, kas ir Manas Vissvētākās Sirds attēls un līdzība, lai, iedams Viņas pēdās,2 kļūtu par Dievu-Cilvēku, un lai vēlāk Viņa sekotu Man;3 Es jau esmu teicis, ka ceļā uz Krustu Mēs Abi dalījāmies it visā;

Mūsu vienotība bija tik dziļa, ka vārdi nebija vajadzīgi – tie atskanēja vienīgi Mūsu Sirdīs; kad Manis nebija klāt, nevienam nevajadzēja Viņai atstāstīt Manus vārdus un Manas domas; Mana Svētā Gara pārdabiskajā spēkā Viņai bija zināmas visas lietas; viss bija zināms Viņas jaunavīgajai Sirdij, jo Dievs piederēja Viņai, bet Viņa – Dievam; šādā veidā Mūžīgā Tēva Griba bija viņas dienišķais Ēdiens;

ak, radība! kad tik daudzi no jums nicina Viņas Sirdi, Mana Dvēsele ir izbaiļu pilna! un Mani eņģeļi nodreb tās dienas priekšā, kad Es šos ļaudis pasludināšu par vainīgiem! bet tiem, kuri Viņu mīlēja un pagodināja, tiks atvērti Viņas Sirds Vārti, lai jūs ienāktu Debesīs; jums, kas Viņu mīlat un godājat, Es saku: „nāciet! jūsu mīlestība uz Viņu virs šīs zemes ir bijusi tik liela, ka šodien jūs varat ienākt savā mājoklī un noliekties pie zemes Mana Svētā Temļa4 priekšā;”

radība, šī varenā Zīme5 Debesīs, saulē tērptā Sieviete, kura liek dēmoniem bailēs sastingt, šī lielā zīme, ka apgaismo Debesis, iedzenot šausmās Tumsību,6 nav neviens cits kā Mana Māte; pretstatā tumsībai Es paaugstināju šo Vissvētāko Jaunavu, lai Viņa jums visiem būtu par liesmojošu uguns Stabu, kas naktī vadītu jūsu soļus un dienā izgaismotu jūsu šausminošo tumsību;

tai dienā, kad Es tiku ieņemts no Svētā Gara Viņas jaunavīgajā Klēpī, visi dēmoni sastinga bailēs, kamēr Debesīs visi Debesu pulki slavēja Dievu un dziedāja:

„Gods Dievam Augstībā, un miers cilvēkiem, kuri bauda Viņa labvēlību:”

tā Es no Debesīm biju nokāpis debesīs un no Mana Troņa – Savā tronī …

patiešām, tajā katrs tikums uzziedēja, sajūsminot Manu Vissvētāko Sirdi ar Savas pilnīgās Mīlestības smaržu; Manas Vispilnīgākās Sirds ir nepārspējama, un it viss tajā ir mīlošs … jau kopš Viņas Bezvainīgās Ieņemšanas Marijas Sirds ir bijusi nemitīga lūgšana, grēku izpērkošs vīraks, Vīna Dārzs,7 kuru Mana Tēva varenā Roka bija iekopusi tā, lai Īstais Vīna Koks tajā varētu laist Savas saknes;

nāc pie savas Vissvētākās Mātes Sirds – tā ir gaiša kā diena … nāc un saņem no Viņas neskaitāmās žēlastības, kas izstaro no Viņas Rokām; Mana Sirds, žēlastības un patiesības pilnā Sirds, pieņēma miesas veidolu žēlastības un patiesības pilnajā nevainīgajā Klēpī; patlaban Mūsu Abu Sirdis, kuras ir kā Viena, uzvarēs nikno Sērgu – tas nenotiks ar fiziskā spēka vai ieroču palīdzību, bet gan caur mīlestību un upuri;