|
1995. gada 21. februāris
(Daka.)
miers lai ir tavā sirdī; Vassula no Manas Vissvētākās Sirds, Manu Ciešanu Ziediņ, Mana Tēva Atvase, Es vēlos, lai tu būtu pilnīga;
Kungs, kur lai rodu pietiekami piemērotus vārdus, lai Tevi godinātu? Tu esi pagodinājis manu grēcīgumu ar Savu pārsteidzošo, bijību iedvesošo Klātbūtni. Kopš brīža, kad esmu sastapusies ar Tevi, man nav par grūtu neviens uzdevums – Tavā Klātbūtnē viss ir tik viegls un sagādā iepriecinājumu.
Tu man esi iemācījis, ka Tavai labajai Rokai pieder Uzvara un ka Nāve ir aprīta Dzīvībā. Ak, Pestītāj! Tu tik ļoti vēlies mūs glābt un stiprināt! Tava laipnība apmeklēja mani naktī, manas sirds naktī, lai izdziedātu Svētkus, tā augšāmceļot mirušās miesas.
Aiz mīlestības uz katru no mums Tu šajā dziesmā esi ielicis visu Savu Sirdi, bet mani esi darījis par Arfu, kas spēlē Tava Altāra priekšā…
Lai atskan mūzika mūsu Ķēniņam, lai tā skan!
Lai melodija plūst līdz pat zemes galiem, lai tā iekustina aizas, atbalsojas kalnos un piepilda ikvienu ieleju!
vienmēr slavē Manu Vārdu tā kā tagad! tā, lai līksmojas tava vienīgā Mīlestība;
Vassula, stiprini Manu Baznīcu, un Es stiprināšu tavu ticību un dvēseli; tas mazumiņš, ko tu Man dāvā, iepriecina Mani, bet lielākas lietas kļūst Man par līksmības iemeslu! Mans Tēvs tevi nekad neatstāj, Viņš vienmēr steidzas, lai tevi glābtu; 1 Es vienmēr esmu ar tevi … Neaizmirsti, ka esmu tikai pīšļi – viena vienīga vēja pūsma, un manis vairs nav! Ūdens no Tavām Krūtīm lejas pāri kalniem un piepilda ielejas.2 Tu remdē slāpes visiem izslāpušajiem un sūti mani pār kalniem pie visām tautām, lai es skaļā balsī sludinātu:
„Vienīgi no Dieva nāk uzvara un spēks.”
Neļaujiet slāpēm jūs pieplacināt pie zemes… Jūs visi, kas guļat putekļos, – atsvaidziniet savu atmiņu un klusiniet sirdis lūgšanai, jo veldzējošā Rasa nav neaizsniedzama. Jūs esat aizmirsuši, Kas jūs ir radījis, bet, ja vien padzersieties, jūsu atmiņa atjaunosies!1
„Ak, visi, kam slāpst - nāciet pie ūdens! Arī jūs, kam nav naudas, nāciet…” (Is 55, 1)
un Es teikšu: klausieties, un jūsu dvēseles dzīvos …
Un tagad, mans Pestītāj, Tu, Kam manā dzīvē ir pirmā vieta, piedod manus grēkus un manas kļūdas!
mīļotā, Es tik un tā tevi mīlu;
Izkliedē miglu, kas sabiezējusi man apkārt. Tu, Neizsmeļamais Dārgums, trīskārt Svētais, zvaigžņu mirdzums manā naktī, manas dvēseles Trauks, liesmojošās Uguns Stabs, neļauj man palikt ieslodzītai tumsībā.
Pērkona Dārds2 atdzīvina manu dvēseli, māca mani un izlabo manas kļūmes.
Mana Klātbūtne un draudzība mācīs tevi visā vienkāršībā; satver Manu Roku, un mēs kopīgi turpināsim iet pa to ceļu, kuru Es tev esmu sagatavojis, lai tevi aizvestu līdz pilnībai;
1 Arī es pati biju ievērojusi, ka pirmais mani steidzas mierināt tieši Dievs Tēvs. Kādu dienu, kad piedzīvoju īpaši smagas vajāšanas, biju nometusies ceļos un saucu uz Jēzu pēc palīdzības. Es, saskaņā ar man piešķirto harizmu, pierakstīju savas žēlabas, tomēr Jēzus vietā man atbildēja Dievs Tēvs. Viņš steidzās pie manis un apsolīja, ka nākamajā dienā „viss nokārtosies”. Tā arī notika. Es zinu, ka Tēvam ir īpaša vājība attiecībā uz mani, bet to pašu pret Viņu izjūtu arī es pati.
1 Jēzus ar Savu Garu palīdzēja man uzrakstīt šos vārdus.
2 Dieva Balss līdzinās pērkona dārdiem: „Tad balss nāca no debesīm: ‘Es Viņu esmu pagodinājis un atkal Viņu pagodināšu!’ Tad ļaudis, kas tur stāvēja un to bija dzirdējuši, sprieda, ka pērkons ir rūcis.” (Jņ 12, 28 – 29)
|
Saraksts pēc alfabēta 
