|
1993. gada 25. maijs
Eli, Eli, ak, mans Dievs!
Savā mīlošajā laipnībā nāc un aizstāvi mani! Tu, kas piecēli mani no kapa, neapslēp tagad no manis Savu Svēto Vaigu! Nāc un esi ar mani!
Kādēļ man šķiet, ka Tu esi tik tālu?
Daudziem es šķietu neizprotama, kā fenomens, bet vai gan Tu pats nelūdzi, lai es būtu Tava Atbalss? Tad kādēļ gan Tava Atbalss, kad es atklāti sludinu Tavus brīnumdarbus, daudziem šķiet tik ļoti traucējoša? Vai viņus baida Tavs bezgalīgais Spēks? Vai Tavs neparastais Stiprums liek viņiem nodrebēt? Vai viņus kaitina Tava balss, kura no Debesīm nodārd pār visu zemi, ikvienā tautā un pilsētā?
Vai Tava Godības pilnā iziešana, kas atklājās ar tik neparastu spēku, ir iedvesusi viņos bijību? Vai viņi šausminās tādēļ, ka es visos četros zemes stūros sludinu, ka Debesis pavisam drīz atvērsies, dodot ceļu Tavai atnākšanai, un ka steidzami ir jānožēlo grēki?
Vai arī viņi šaubās tādēļ, ka Tu tik bagātīgi izlej Savas Svētības un Žēlsirdību? Saki man – vai varbūt viņi nespēj saprast Tēva agonijas pilnos saucienus?
Tavi aicinājumi uz Vienotību, Mieru un Izlīgšanu atskan kā debesīs, tā virs zemes, bet kurš gan tajos klausās? Kurš tos spēj izprast?
Viņu miesa zem ādas satrūd, tomēr, kad Tu sauc „Pestīšana!”, neviens Tevī neklausās…
Ak, Eli… tik daudzi cer, ka es paklupšu un kļūdīšos, tik daudzi gaida manu bojāeju, jo viņi nekad nav sapratuši, kā Tava Plauksta spēj turēt grēcinieka roku.
Ak, Eli… viņi nekad nav sapratuši, kādēļ mēs, tik norūpējušies, katrā ielas stūrī modinām mirušos… Viņi nekad nav sapratuši mūsu sadarbības jēgu.
Viņi nekad nav sapratuši arī to, kādēļ es esmu sūtīta katras pilsētas krustcelēs pasludināt, ka Tava Valstība ir tuvu klāt.
Tad par ko gan es tieku apsūdzēta? Kādēļ es cilvēkos viešu bailes un riebumu?
Ak, Eli, viņi pret mani izturas kā pret sabiedrības padibenēm – apvainojums nāk pēc apvainojuma, apmelojumi seko cits citam. Nē, es nesatraucos par savu pašas reputāciju vai labo slavu, bet, tā kā mani vada Svētais Gars, tad tas ir Viņš, kurš tiek zaimots.
Viņi posta Tava Gara Darbus un izjauc Tavus rūpīgi atjaunotos altārus.1
Ak, Eli, Līdzjūtības pilnais, kādēļ Tu dažkārt esi tik tālu no manis? Skaties! Paskaties, kā man nākas cīnīties šajā tuksnesī, un nāc, izglāb mani no ērkšķiem un dzelkšņiem, kuri mani ielenc, smacē un plosa! Kungs, ATVER man ceļu!
Vai man visu dienu būtu jāapraud viņu kurlums? Vai es neesmu tikai cilvēks un vai arī man nav tiesības dažkārt būt vājai vai sāpinātai? Vai man nav tiesības zaudēt dūšu?
Ak, Eli, cik gan ilgi vēl mums ir jāgaida līdz Uzvarai? Cik ilgi vēl? Cik ilgi vēl pastāvēs šī Tumsa?
Tava Dēla brūces ir neticami dziļas. Tava dēla un mūsu Mātes asaras ir pārvērtušās asinīs… Eli, cik ilgi Tu vēl pacietīsi šo skatu? Cik vēl mums ir jāgaida līdz Uzvarai?
Nodevēju sazvērestība ir iespiedusies Tavas Svētnīcas sirdī, kā odzes un zalkši tie ložņā pa gaiteņiem un gaida izdevīgu mirkli, lai uzbruktu Patiesībai, pārvēršot Mūžīgo Patiesību par Meliem. Tie gaida izdevīgu mirkli, kad, uzceļot Postošo Iznīcību Tavas Svētnīcas sirdī, tiem izdosies iznīdēt Tava Dēla Mūžīgo Upuri.
Eli, Tavā Namā nav Miera… Pavisam drīz tumsība pārklās Tavu Namu, un kā atraitne zaudējuma sērās Tas tērpsies melnā plīvurā. Eli, vai Tu vēl arvien negatavojies iejaukties?
Manas Taisnības Balss atskanēs kā spēcīga zemestrīce, bet nodevēji tiks iznīcināti tā ļaunuma dēļ, ko viņi ir nodarījuši Maniem bērniem, kuru nevainīgās asinis ir tikušas izlietas kā upuris;
Es atriebšu Savu Namu, bet pasaulei nāksies ievākt to ražu, ko tā pati ir sējusi, – kamēr tā neatgriežas, Es nevaru tai piedot viņas vainas!
Es sūtu šajā odžu midzenī to, kuru Es tik ļoti mīlu, – tev ar Manu Vārdu ir jānokāpj netaisnības dzīlēs; Es tevi tur sūtu, lai tu būtu Mans skaļrunis un izplatītu Vēstījumus; vismīļotā, visur, kur tu iesi, Es tavās pēdās likšu iedegties rūcošai Ugunij, kas pārņems akmens sirdis un iznīdēs ateismu; Es likšu viņiem krist Manās Rokās – viņu Dieva Rokās, un tas būs briesmīgi – vienā mirklī Es pārvērtīšu viņus no pretiniekiem zinošos mācekļos, sūtīdams tos aizstāvēt Manu Vārdu un iestāties par Manu lietu; meitiņ, tāpat kā esmu mācījis tevi, tāpat mācīšu arī citus; bet tagad Es sūtu vilku barā to, kuru Mana Dvēsele tik ļoti mīl un kurā Tā rod savu iepriecu, – Es viņu sūtu atklāt šiem vilkiem Manu Svēto Vaigu;
nožēlojiet grēkus un atgriezieties! paaudze, tavi grēki ir likuši izkalst tavai dvēselei – paaudze, kādēļ lai tu mirtu? nožēlojiet grēkus, un jūs dzīvosiet! nožēlojiet, jo laika ir atlicis pavisam maz; šajās nākamajās dienās Postītājs pilnībā atklās savu būtību! ak, Vassula, kuru gan Es varu pasteidzināt uzklausīt Mani un pieņemt Manus brīdinājumus? ar ko lai Es runāju, un kurš Manī klausīsies?
tā kā viss patlaban tuvojas galam un gals ir tuvu, ej un sludini Manu Vēsti pat pilsētas laukumos; ej un iepazīstini ar Maniem Žēlsirdības pilnajiem aicinājumiem pēc iespējas plašāku cilvēku loku… to raugs, kuri ir ieperinājušies Manā Namā, ir ļoti spēcīgs, tādēļ uzmanies un esi nomodā; centies saprast, kādēļ Es šajās dienās sūtu pasaulē Savu Dēlu un jūsu Svēto Māti; tā ir Mana Svētība, kas sniedzas pāri visas zemes vaigam; tādēļ visi paceliet savas acis, un jūs ieraudzīsiet Debesis plaši atvērtas, mirdzošas visā to godībā, un Manu Derības Šķirstu, Manu Klātbūtnes simbolu jūsu vidū, 1 Manu Žēlsirdības un Pestīšanas simbolu; jūs ieraudzīsiet To, Kurš jums visiem parāda žēlsirdību;
1 Altāri simbolizē dvēseles.
|
Saraksts pēc alfabēta 
