1992. gada 17. janvāris
Žēlsirdības Kungs, Tava tauta alkst pēc mierinājuma! Tava sašķeltā Miesa grimst, un pavisam maz ir to, kuri spētu Tevi mierināt. Kungs, Žēlsirdības Dievs, Tava tauta ir izmisumā, tomēr uzklausi mūs un uzlūko mūsu bēdas. Āmen.
tas, ko redz Manas Acis un dzird Manas Ausis, liek man noasiņot… meitiņ, Es vēlos tevi darīt par Sava Vārda zobenu, kuram ir jāpāršķeļ cilvēku sirdis, ļaujot Manam Vārdam iespiesties līdz pat sirds dziļumiem; viņu sirdīs atbalsosies Mana Balss, un, lai arī viņu pašu sirdī nav dzīvības dvesmas, Mans Vārds, Dzīvības devējs, viņus atdzīvinās, un no šīm agrāk nedzīvajām sirdīm izplūdīs smarža, kas remdēs Manas Brūces sāpes;
Manu meitiņ, esi drosmīga; daudzi turpinās dzīvot nesvētu dzīvi, daudz būs to, kuri nemitēsies grēkot un apvainot Manu Svētumu; daudz būs to, kuri neņems vērā Manus brīdinājumus, nedz arī zīmes, kuras Es atklāju mūsdienu pasaulei; grēks vairosies un turpinās pildīt Manu Taisnības Biķeri; šie cilvēki zīmoggredzena vietā nēsā ļaunprātību un bezdievību, varaskāri un racionālismu…
ak, Mana Vassula… jūs piedzīvosiet vēl agrāk nebijušus zaudējumus; grēcinieks lūko pēc ikvienas izdevības sagrēkot, un kā laupītājs viņš ieradīsies naktī! gaudu un vaimanu būs daudz, varasvīri un mācītie, ietekmīgas personas – visi vaimanās! Manu meitiņ, dzirdi Manas nopūtas, ieklausies Manā Sirdī!
ak, Manas Dvēseles mīļotā, nāc un mierini Manu Sirdi; esi izsalkusi pēc Manis – Es esmu Augšāmcelšanās, mīli Mani! lai tavas lūgšanas kļūst par aizstāvību tavai paaudzei un pasargā to no Mana Tēva dusmām; lai tavi saucieni un tavas lūgšanas izskan kā lūgums Tēvam; Es, Kungs, tevi svētīju; nāc, bērns …
|