12. Jēzus mirst pie Krusta
(Mt 27.50; Mk 15.37; Lk 23.46+49; Jņ 19.30)

“kareivji pacēla krustu un ielika to bedrē; Es nolūkojos uz pūli, ... ar Savām pietūkušajām acīm Es uzlūkoju pasauli – to vidū, kuri ņirgājās par Mani, nebija neviena drauga, neviena, kas varētu Mani mierināt, Mani bija pametuši visi, kuri Mani iepriekš mīlēja… „Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu Mani esi atstājis?” Es cieši noraudzījos Savā Mātē un starp mūsu sirdīm norisinājās iekšējs dialogs: „Es tev atdodu savus mīļotos bērnus, tiem ir jākļūst tavējiem, bet tev ir jākļūst par viņu māti”;(1986. gada 9. novembris)

„vai atceries, kas notika, kad biju piekalts Krustā? ko Es teicu? vai Es neteicu, ka Viņa ir arī tava Māte? vai Es neteicu, ka Viņa mīl un rūpējas arī par tevi? Abba dod tam, kuram Viņš vēlas dot – pieņem Viņa dāvanu!”

„tu dzirdēji Manu kliedzienu, - tas patiešām biju Es; Es tevi pamodināju ar Sava Krusta kliedzienu; tas bija Mans pēdējais miesas dienu kliedziens, no Manas Dvēseles dziļumiem izkliegtais ciešanu, sāpju un rūgtuma vaids, kurš caururba Debesis; tas satricināja zemes pamatus un tieši tāpat, kā tas pārplēsa uz pusēm Tempļa priekškaru, tā arī to sirdis, kas Mani mīlēja; šis sauciens atmodināja Manus uzticamos sekotājus, tas sašķēla zemi un izvilka mirušos no viņu kapiem tieši tāpat, kā tas nogāza no viņa troņa ļauno garu; Debesu augstumus satricināja spēcīgs pērkons un visi eņģeļi krita pie zemes un uz neizsakāmā klusumā pielūdza Mani; Mana Māte, stāvēdama blakus un dzirdēdama Manu kliedzienu, nokrita ceļos uz zemes, asarās aizklāja savu seju un nesa šo kliedzienu sevī līdz pat savas Iemigšanas dienai; viņa cieta …” (1987. gada 29. aprīlis)

„viss tuvojās noslēgumam, pestīšana bija tuvu, Es redzēju atvērtas Debesis un eņģeļus, kuri klusējot nolūkojās notiekošajā – „Mans Tēvs, Tavās rokās Es atdodu savu garu, tagad Es esmu ar Tevi”; (1986. gada 9. novembris)

“esmu sarūgtināts; Es vēl arvien ciešu no šīs zemes grēcīguma, patvaļas un egoisma; Mans sauciens ar katru dienu kļūst skaļāks; Mani atstāja vienu uz Krusta, vienam pašam uz Saviem pleciem Man bija jānes pasaules grēki, jācieš un jānomirst vienatnē, vienam pašam jāizlej Savas Asinis, kuras pārklāja visu pasauli un izglāba Manus iemīļotos; šis pats kliedziens, kā pagātnes atbalss, skan pasaulē arī tagad, - vai tiešām Es dzīvoju pagātnes ēnā; vai Manam Upurim nebija nekādas jēgas? ja nē, tad kāpēc jūs nedzirdat Manu Krusta Kliedzienu? kādēļ jūs aizverat savas ausis, izliekoties, ka nedzirdat?” (1987. gada 29. aprīlis)