11. Jēzus tiek piekalts pie Krusta
(Mt 27.35+55; Mk 15.24; Lk 23.33+49; Jņ 19.18)

„vispirms viņi ļoti ātri pienagloja pie krusta manas plaukstu locītavas, tad kareivji izstiepa Manu salauzto ķermeni un ar lielu niknumu izdzina naglas cauri pēdām; meitiņ, ak, meitiņ, Mana dvēsele piedzīvoja bezgalīgas sāpes, izbailes un šausmas – tuvākie bija Mani atstājuši, Pēteris, uz kura vajadzēja balstīties Baznīcai, bija Mani noliedzis, tieši tāpat kā lielākā daļa draugu… atstāts ienaidnieku varā, Es piedzīvoju bezgalīgas skumjas, Es raudāju un dvēseli pildīja sāpes;” (1986. gada 9. novembris)

„Es tiem esmu atļāvis Sevi piesist Krustā un to visu esmu pieļāvis tikai aiz Mīlestības uz jums… ak, Krustāsistā bērni! kā gan jūs esat varējuši aizmirst visu, ko jūsu labā esmu darījis? Gudrība nonāca no Debesīm, lai atļautu spēkam un likumam sevi iznīcināt; lai uzņemos un nestu jūsu ciešanas, Es atļāvu cilvēkiem Sevi izkropļot un apsmiet; Mani piekala pie Koka, lai jūs tiktu atbrīvoti, Es tiem esmu atļāvis Sevi caurdurt, lai jūs saņemtu atpestīšanu; Es pieņēmu vissāpīgāko un kaunpilnāko nāvi, lai jūs varētu dzīvot un būt Manas Valstības mantinieki; Es atļāvu Savām Asinīm straumēm plūst no Savas Sirds, lai jūs tajās iegūtu Mūžīgo Dzīvību; jūsu dēļ Es esmu atļāvis Sevi uzskatīt par grēcinieku;” (1989. gada marts)

“kā gan jūs varat nemīlēt cits citu? kā gan varat pagodināt Mani, ja jūs esat tik izvēlīgi un atstumjat tuvāko?”