1990. gada 21. jūlijs
(Vīzijā redzēju, kā skatos iekšā pa logu. Bija dienas vidus. Pēkšņi zeme zem manām kājām sāka stipri drebēt, tā cēlās un grima, – man radās iespaids, ka zemestrīce ir vismaz astoņas balles spēcīga un nemaz negrasījās mitēties. Vēlreiz palūkojos pa logu un pamanīju, ka debesis pamazām sāka zaudēt savu gaišumu, izplatījumā atmirdzēja zvaigznes, un kļuva arvien tumšāks un tumšāks, līdz beidzot visapkārt iestājās nakts tumsa. Tad ieraudzīju krītošas zvaigznes, jeb pareizāk sakot – zvaigznes traucās no austrumiem un rietumiem, un man šķita, ka tās cita pēc citas pamet debesu jumu. Pēkšņi zemes drebēšana beidzās, un iestājās draudīga tumsa. Manā istabā mirdzēja ļoti blāva gaisma. Paskatījusies ārā pa logu, redzēju, ka tikai vēl kādās trīs četrās mājās visā pilsētā dega gaisma.)
|