Esi Mans atspulgs

1987. gada 3. jūnijs

Šodien, rakstīšanas laikā man atkal uzbruka ļaunais gars. Bija tāda sajūta, ka man uz muguras būtu salēkuši kaķi. Šķita, ka elles vārti būtu pasprukuši vaļā, un vienā brīdī man šie ļaunie gari bija „līdz kaklam”. Tie mani kaitināja, tāpēc, vienā brīdī es vienam no viņiem teicu: „Jēzus Kristus vārdā es tev pavēlu aizvākties no šejienes un tikt iegāztam ugunī.” Nākamajā mirklī viņš pazuda un tā pamazām, izsakot šos pašus vārdus, es tiku galā ar visiem. Kad cīņa bija beigusies, Jēzus man sacīja: „Lūdz Manā vārdā un tas notiks, tikai tev pašai tam ir jātic un jādarbojas šādā virzienā, jāturpina lūgt Manā Vārdā; atdzīvini Manu Vārdu, esi Mans atspulgs, saskaņo savu rīcību, dzīvi un lūgšanas ar Mani, pacel savas acis uz Mani un tici tam, ko tu lūdz;”

Viņš sacīja, ka dēmoni no manis baidās, jo es viņus apdraudu. Pēc brīža es sajutu sev zem kājām lipīgu, slapju masu, tādus kā dubļus un vienā mirklī sapratu, ka atrodos kaut kur ellē. Šis mirklis līdzinājās tādam kā gaismas staram, tas palīdzēja izprast, kādēļ šodien rakstīšanas laika izjutu tik spēcīgu sātana pretdarbību. Kad par šo atgadījumu pavaicāju Jēzum, Viņš man paskaidroja: „Vai kas tāds var atgadīties kur citur?” Mēs kopīgi gājām caur elles vārtiem1, izraudami no turienes un dziedinādami tajos mājojošās dvēseles. „Vassula, atļauj man tevi lietot arī šādā veidā. Arī tā ir daļa no tava darba.”