|
1992. gada 20. oktobris
(Krievija, Maskava.)
Krievija savā nabadzībā Tevi pagodinās. Iespējams, ka VIENOTĪBA ienāks pasaulē tieši caur viņu – Tu taču sacīji, ka viņa būs viena no tām, kas Tevi pagodinās visvairāk. Vai tās nebija Tavas dziļās Nopūtas, kad Tu lūdzi Augstā Priestera lūgšanu Tēvam?
nāc un raksti:
Savu Mieru Es tev dodu; Es esmu Augšāmcelšanās,
un Augšāmcelšanās pavisam drīz notiks arī Manā meitā Krievijā; neesi viņas dēlu un meitu tiesnese, lai Man nebūtu jātiesā tevi; pat ja jūsu vidū būtu kāds pilnīgs cilvēks, Manas Pilnības gaismā tas šķistu tikai niecība; pavisam drīz Man tiks piešķirta Godība tās pilnībā, bet Krievija svētumā valdīs pār pārējiem Maniem bērniem;
Es, Kungs, aicinu jūs uz lūgšanām, gandari un upuriem, lai viss notiekošais vestu Krieviju arvien tuvāk Man; viņas grēcīgumā Es atklāšu Savu Žēlsirdību, viņas vājumā – Savu Spēku un Autoritāti; Krievijas niecībā atklāsies viss, kas esmu Es;
viņas sausumā Es likšu izplūst upēm, bet ar saknēm Es izraušu no viņas visu, kas neesmu Es, un tukšajās vietās iedēstīšu Savas Žēlastības; Es sastādīšu viņā Mīlestības un Miera sēklas;
„Krievija, vēl pavisam nesen tu lauzi derību ar Mani, sarāvi mūs vienojošās saites un atteicies Man kalpot;
tagad Es tev došu bērnus, kuri Svētumā sludinās Manu Vārdu un sacīs:
„svētīgs ir Tas, Kurš ir atjaunojis mūsos redzi un pieskāries mūsu sirdij; svētīgs ir Tas, Kurš ir mainījis mūsu ceļus un mūs dziedinājis;”
tad – Es jūsos un jūs Manī,
jūs dzīvosiet
un, nesdami savās sirdīs Mūsu Abu Sirdis, jūs dosiet Man Godu, kā iepriekš pasludināts;”
Vassula, Mana līgava, Manis dēļ lūdzies par Krievijas pilnīgu atgriešanos;
Es, Kungs, svētīju tevi, Mans bērns; nekad neaizmirsti, ka neviens tevi nemīl tik ļoti kā Es; Mana Sirds var būt aizkustināta…
ΙΧΘΥΣ
(Vēlāk vakarā kāds krievu pareizticīgo priesteris, kurš kalpoja vienotībai, mūs kopā ar paziņu uzaicināja uz tikšanos par Tradīciju. Sapulces vadītāja paziņoja, ka ikvienam klātesošajam, kurš vēlas izteikties, tiek dotas astoņas minūtes.
Priesteris rakstiski pavaicāja vadītājai, vai es varētu runāt. Man šķiet, ka viņa zināja, kas es esmu, jo uz atpakaļ atnākušās papīra lapiņas bija rakstīts „nē”.
Priesteris viņai uzrakstīja vēl vienu zīmīti, bet atbilde vēl arvien bija noraidoša. Tagad bija pienācis laiks iejaukties eņģeļiem. Es piesaucu sava eņģeļa palīdzību un lūdzu, lai viņš sapulcinātu arī pārējos eņģeļus, kuri bija ap mani, un lai tie dotos pie viņas eņģeļa un liktu viņai izmainīt savas domas.
Tanī mirklī es sajutu Jēzus iejaukšanos, likās, ka Viņš man jautā: „Ko tu dari?” „Es sūtu savus eņģeļus…” Viņš man atgādināja: „Pirms brauciena uz Krieviju Es tev sacīju, ka šoreiz tev ir jāierodas šajā zemē tikai kā svētceļniecei!” Pēkšņi es to atcerējos, bet kā niķīgs bērns centos iebilst: „Kungs, lūdzu… Es neierosināšu pārrunas… dod man tikai trīs minūtes, lai iepazīstinātu klātesošos ar Tavu Vēstījumu, neko vairāk. Šī būtu tik laba izdevība!” Es vēl nebiju beigusi teikumu, kad sapulces vadītāja atsūtīja zīmīti, dodot man atļauju runāt astoņas minūtes. Bet patiesībā Labais Dievs man deva visas desmit…)
|
Saraksts pēc alfabēta 
