Cienījamais tēvs Prospero Greč,

Pirmkārt, es vēlētos pateikties, ka caur cieņas pilno vēstuli, kuru man adresējāt 2002. gada 4. aprīlī un kurā atkārtojat 1995. gada „Paziņojumā” paustās neskaidrības un pret tām vērsto kritiku, jūs esat devuši man iespēju atbildēt uz jautājumiem, kas ir saistīti ar maniem rakstiem un darbību.

Es apzinos jūsu svētajai kongregācijai uzticēto pienākumu „pārbaudīt garus” (1 Jņ 4, 1). Šo gadu garumā es nedaudz esmu sapratusi, cik sarežģīts un neviennozīmīgs ir atpazīšanas darbs, jo arī savā ceļā esmu sastapusies ar daudziem cilvēkiem, kuri ir sludinājuši savu dievišķo pieredzi vēlēdamies to iepludināt manējā. Apdomības un atbildības sajūtas vadīta es esmu nolēmusi nepievērst uzmanību nevienam no šādiem paziņojumiem. Tomēr es novērtēju jūsu darba svarīgumu un jūsu uzdevumu sargāt ticīgos no ikvienām tos apdraudošajām briesmām, un saglabāt ticību tīru no jebkādas nepatiesas pieredzes, vienlaikus garantējot drošību Dieva dotām harizmām, kuras varētu kalpot Baznīcas labumam.

Esmu jums pateicīga, ka esat devuši man iespēju precizēt un izgaismot dažus izteikumus, kuri varētu šķist neskaidri, jo ir tikuši pierakstīti tēlainā, poētiskā vai simboliskā veidā. Es arī apzinos, ka var šķist neparasti, ka es – grieķu pareizticīgā – uzrunāju Romas katoļus. Tomēr, tā vietā, lai šādu rīcības veidu uzskatītu par traucēkli, es pazemīgi vēlētos, lai tas kļūtu par manu nelielo ieguldījumu brāļu kristiešu vidū valdošo domstarpību dziedināšanā. Tādēļ es, cik vien iespējams labi, pilnīgi godīgi un saprotamā veidā atbildēšu uz jautājumiem, kurus jums ir labpaticis man uzdot. Vienlaikus es paļaujos arī uz jūsu labvēlību, labo gribu un sapratni attiecībā uz manām ierobežotajām iespējām atklāt pilnu, „Patiesas dzīves Dievā” 12 sējumos pausto, domu un ideju spektru.

lasīt tālāk