Man ir patiesi liels prieks jūs uzrunāt un piedalīties šajā gadskārtējā starpreliģiju tikšanās reizē un es vēlētos sirsnīgi pateikties godājamajam Sudhananga Mahatero, kā arī visiem augsti godājamajiem pasākuma organizatoriem, kuri mani ir aicinājuši būt jūsu vidū. Visu miera vēstnešu vārdā, “Patiesas dzīves Dievā” asociācijas vārdā un no sevis pašas es jums visiem nesu vissirsnīgākos sveicienus un miera vēlējumu. Esmu ļoti aizkustināta par iespēju šodien būt Bangladešā, jo šajā zemē Dievs man dāvāja Savas Gaismas žēlastību un apveltīja manu garu ar jaunu dzīvību – šī žēlastība ir nesusi augļus ne vien manā, bet arī citu cilvēku dzīvē. Jūsu vidū es jūtos kā mājās, es jūtu, ka jūs visi, neskatoties uz atšķirībām izcelsmē, ticībā, uzskatos un mentalitātē, mani pieņemat un mīlat. Šīsdienas tikšanās nedrīkstētu palikt vienīgi mūsu pašu ieguvums – tas, ko mēs saņemam cits caur citu, mums ir jāspēj nest mūsu pašu cilvēkiem, mums ir jāsēj sev apkārt izlīguma, iecietības, miera un savstarpējas cieņas sēklas.

Starpreliģiju dialogs ir ļoti vērtīgs, jo tas sapulcina kopā dažādus garīgos līderus un palīdz tiem atklāt, ka būtībā garīgi mums daudz kas ir kopīgs un uz šiem kopīgajiem pamatiem mēs varētu veidot arī kopīgu dialogu. Visu reliģiju pamatos ir kāds svēts likums, kuram tai piederīgie ir aicināti sekot. Šim likumam mūs ir jāved pa svētuma taisno ceļu – tas tikpat labi attiecas uz kristiešiem, kā uz musulmaņiem, budistiem, hinduistiem vai jebko citu. Šis likums nav paredzēts, lai tajā tikai ieklausītos vai izlasītu, šis likums ir paredzēts, lai to ievērotu – tas ir pats svarīgākais un tas cilvēkus dara svētus Dieva acīs.

Mēs katrs lūdzamies saskaņā ar savas reliģijas tradīcijām, mums visiem ir kāds noteikts laiks, kad mēs gavēam, lai šķīstītu mūsu prātus un dvēseles un vienlaikus gandarītu par saviem grēkiem. Mēs šķīstām sevi tādā veidā, kā mums tas ir ticis mācīts, saskaņā ar mūsu tradīciju garīgajām mācībām mēs meditējam, lai sasniegtu augstāku garīguma pakāpi, mēs visi ticam taisnīgumam un tikumībai. Mūsu kristīgajā reliģijā mēs augstu vērtējam cilvēka brīvību un Baznīca atsakās lietot neētiskus līdzekļus, lai panāktu cilvēku atgriešanos. Tādēļ mūsu tikšanās reizei būtu jābūt patiesai un ar mērķi veicināt citu reliģiju tradīciju izpratni un cieņu nekādā gadījumā nenoliedzot šo tradīciju patiesumu. Šāda attieksme mums palīdzēs vairot izlīgumu un mieru.

Dažkārt mēs esam bijuši neētiski un mūsu uzvedībā mums ir pietrūcis cieņas pret citām tradīcijām, mēs neesam respektējuši paši savu vērtību sistēmu un tradīcijas, mums nav izdevies runāt par izlīgumu, lepnības un baiļu dēļ mums nav izdevies atzīt savas kļūdas. Iespējams, mēs esam noklusējuši un neesam runājuši par diktatūrām, kuras sagādā mūsu pasaulei neizsakāmās ciešanas un liek tai piedzīvot vardarbību, neesam iestājušies pret nabadzību un netaisnību. Lai atrisinātu konfliktus mūsu kopienu iekšienē un ārpus tām, mums ir jāiemāca cilvēkiem atvērtība dieviškajam garīgumam, kura pamatā ir mīlestība un miers. Tieši miera un mīlestības trūkuma dēļ kopienas ir sašķēlušās un sašķeltība nekad nenāk no Dieva.

Jūs visi klātesošie noteikti apzināties, ka miera jautājums mūsdienās ir kļuvis par vienu no akūtākajām mūsdienu problēmām. Mēs esam šeit, lai censtos atrast risinājumus šai problēmai, tomēr mūsu risinājums sakņojas morālo vērtību, sociālā taisnīguma, brīvības un miera popularizēšanā. Izvēloties šādu ceļu mums ne vien ir jāturpina godīgs savstarpējais dialogs, bet arī jāuzņemas saistības iemācīt saviem apkārtējiem to, ko mēs šeit kopīgi piedzīvojam. Izsakoties citiem vārdiem: mūsu cilvēkiem ir jāsaņem sludinātais vārds. Mūsu Svētie Raksti saka: “Viss maizes klaips kļūst svēts, ja svētīts tiek pirmais kumoss.” Tas nozīmē, ka viens cilvēks, kurš kļūst svēts var ievest svētumā veselu tautu.

Ikviens no jums būs pamanījis, ka pasaule ir kļuvusi daudz nežēlīgāka un agresīvāka kā arī to, ka mūs piemeklē arvien vairāk dabas katastrofu. Pasauli vajājošo nelaimju sakne ir ļaunums, pasaule pati ir likusi nākt pār sevi šīm nelaimēm, jo tajā vairs nav vietas Dievam lūgšanai un kontemplācijai, kura to varētu ievest no tumsības Gaismā. Pasaule ir tik aizņemta ar savām tehnoloģijām, materiālismu un visu to, kas nav garīgs, ka tā aizmirst par patiesajām vērtībā. Mēs, kristieši, ticam, ka, lai darītu labu, mums vispirms ir jāpiepilda savas dvēseles ar Dieva Garu, Gaismas Devēju. Ja mēs sevī nenesam šo Gaismu, tad varam būt piepildīti tikai un vienīgi ar tumsību un turpināsim savu ceļu nāves paēnā.

Nekādas tehnoloģijas un materiālisms nekad nespēs piepildīt cilvēka ilgas pēc patiesības un komūnijas – dvēselē vienmēr paliks tukšums un cilvēki turpinās censties piepildīt to ar nepareizām lietām. Šajā gadījumā mūsu pienākums ir piepildīt šo tukšumu ar pareizām lietām, ar garīgām vērtībām, uzsākot iet pa šo ceļu ar lūgšanu un labiem darbiem.

Tieši šī iemesla dēļ lūgšana ir ļoti nozīmīga: tajā mēs saņemam gaismu, kura mums ir vajadzīga, lai mēs spētu iet pa tikumu ceļu. Tā mūs ne vien pārveido un atjauno, bet arī dara mūs par apustuļiem, kuri spēj iet un sludināt, nesot visās tautās labo smaržu un mācot tām dzīvot mierā.

Neļaujiet nevienam sevi maldināt: lūgšana patiešām ir ļoti spēcīgs ierocis. Lūgšana un meditācija pati par sevi ir milzīgs spēks it īpaši, ja šī lūgšana izplūst no nožēlas pilnas sirds un ir patiesa. Caur lūgšanu mēs varam pārveidot izkaltušas sirdis dārzā un likt no šīm sirdīm izplūst ūdens avotiem. Mēs savas sirdis varam pārvērst paradīzē – tās var kļūt tik tīras un caurspīdīgas, ka var sākt līdzināties mirdzuma un godības kronim. Jo tīrāka ir sirds, jo spēcīgāka ir no tās izplūstošā lūgšana. Lai jūsu lūgšana līdzinās smaržīgam vīrakam , kas iesmaržo pasauli – ļaujiet tā smaržai sasniegt debesis! Pārveidosim zemi paradīzes dārzā! Kad jūsu sirdis būs šķīstītas – lai arī kādam Dievam jūs ticat, Viņš uzklausīs jūsu lūgumus. Mācīsimies nemitīgi atrasties lūgšanā.

Konfliktu sakne visbiežāk ir meklējama mūsu sirdīs – bieži vien tā ir ļoti dziļi iesakņojusies tajās. Mūsu sirds ir mūsu dvēseles spogulis, tā mums parāda, kas atrodas mūsu iekšienē. Ja mūsu sirdīs valda nemiers, tad ārēji tas var izpausties kā karš. Jēzus mums ir sacījis šādus vārdus: “Jo no sirds pārpilnības runā cilvēka mute – labais no tās apcirkņiem pasmeļ labo, bet ļaunais savā samaitātībā – ļauno.” (Mt 1, 34 – 35)

Ja cilvēks nav samierinājies ar Dievu un pats ar sevi, tad kā gan lai viņš izlīgst ar savu tuvāko? Mēs visi esam tik ļoti noguruši no kariem, no asins izliešanas, no naida, jo šīs realitātes ir pretrunā ar universālo Mīlestības likumu, pretrunā ar baušļiem, kurus esam saņēmuši.

Visām reliģijām ir ļoti svarīga loma miera un izlīguma uzturēšanā, jo miera auglis būs izlīgums, bet izlīguma auglis ir mīlestība un otra cilvēka pieņemšana. Mīlestība ir pamattikums, tā ir salīdzināma ar māti, jo dod dzīvību visiem pārējiem tikumiem. Ir teikts, ka Tiesas dienā mēs visi tiksim tiesāti saskaņā ar mīlestību, kāda mums ir bijusi šeit virs zemes, tas ir pēc mīlestības ar kādu esam mīlējuši cits citu, jo ar ticību vien nepietiek.

Ticība pierādās labos darbos. Ja kāds nav izdarījis nevienu labu darbu un tomēr sludina, ka tic, lūdzas noteiktās stundās un pilda visas savas reliģijas prasības – vai šāda ticība viņu izglābs? Ja trūcīgajam nav drēbju vai pietiekami daudz ēdiena, bet ticīgais viņam saka: “Es tev vēlu vislabāko – nesalsti un ēd, cik tev tīk”, tomēr necenšas viņam sagādāt pašu nepieciešamāko, tad kā gan to var nosaukt par labestību? Ja ticībai nav labu darbu, tad tā ir mirusi. Pierādi savu ticību ar labajiem darbiem, kurus citi dēvē arī par žēlsirdības darbiem.

Jēzus mums sacīja: “Jūs esat zemes sāls, bet, ja sāls zaudē savu garšu, ar ko gan lai sāla – tā nekam neder un tiek izmesta ārā, lai cilvēki to samīda kājām. Jūs esat pasaules gaisma. Iededzis gaismu neviens to neliek zem gultas, bet gan svečturī, lai tā apspīd visus, ka sir namā. Tā arī jūsu gaisma lai spīd cilvēku priekšā, lai viņi, redzēdami jūsu labos darbus, slavētu jūsu Tēvu, kas ir Debesīs.” (Mt 5, 13 – 16)

Neļaujiet nekam laupīt jums drosmi it īpaši tajās situācijās, kad miers uzreiz nav sasniedzams – vai jūs esat dzirdējuši par kādu valsti, kura būtu radusies vienā dienā? Tāpat, kā zeme liek uzdīgt asniem, bet dārzs dod dzīvību sēklām, tā arī mūsu Radītājs uzklausīs mūsu lūgšanas un liks mieram un vienotībai uzplaukt visu tautu priekšā.

Es kā kristiete ticu, ka mūsu Radītājs ir mūs radījis Savas Varenās Mīlestības dēļ, lai mēs, savukārt, atbildētu Viņam ar pretmīlestību un izvēlētos svētu dzīvi kā Viņš ir Svēts. Dieva priekšā mēs visi esam vienlīdzīgi. Apustulis Pāvils saka, ka nav vairs jūda un grieķa, nav verga un brīvā, nav vīrieša un sievietes – visi ir viens Dieva acīs. Ja kāds pieder kādai citai reliģijai, tas nenozīmē, ka viņam Dieva acīs būtu mazāka vērtība – ikviens ir aicināts uz dzīvi Dieva namā. Tiem, kuriem ir ticis dots maz, no tiem arī maz tiks prasīts, bet kam ir ticis dots daudz, no tā daudz arī tiks paprasīts.

Kāds no grieķu bīskapiem starpreliģiju svētceļojuma laikā pa Ēģipti mums sacīja: “Šodien mēs pulcējāmies baznīcā zem viena kupola un mēs nešķirojām, kurš no mums ir kristietis, bet kurš – nē. Sākot ar šo dienu mēs sludināsim visai pasaulei, ka cilvēki, kuri pāri visam mīl savu Dievu, lai arī kā viņi to nosauktu un kas Viņš būtu, spēj iet izlīguma ceļu, jo es esmu pārliecināts, ka šī mīlestība uz Dievu liek uzplaukt arī mīlestībai uz tuvāko.

Nododiet tālāk savu baznīcu, reliģiju, tautu, kopienu, pilsētu un ciematu vadītājiem mūsu mīlestību un svētību. Pasakiet viņiem, ka mēs lūdzamies par mieru un nākamajā gadā, kad es atkal ceru jūs ieraudzīt, es ticu, ka ieraudzīšu arī plašus smaidus! Jo ir jāsludina vēsts, ka virs šīs zemes nav vairs karu, nav slepkavības, nav netaisnīgas asins izliešanas brāļu vidū!”

Savu uzrunu es vēlētos noslēgt ar nelielu līdzību par koku: ja koka sakne ir svēta, tad arī tā zari ir svēti. Protams, ka daži no šiem zariem ir tikuši nogriezti un kā savvaļas olīvkoka dzinumi, jūs esat tikuši uzpotēti citiem kokiem, lai tie varētu saņemt no jums pāri plūstošo sulu. Tomēr pat ja jūs uzskatāt sevi pārākus par citiem, neaizmirstiet, ka neesat tie, kas atbalsta sakni – sakne ir tā, kas liek jums augt un dod dzīvības sulu.

Es vēlreiz vēlētos pateikties godājamajam Sudhanandam Mahathero par viņa laipnību un to, ko viņš dara organizējot šos starpreliģiju dialogus par mieru pasaulē. Es patiešām ticu, ka pienāks diena kurā caur mūsu kopējām pūlēm tiks sasniegts miers uz kuru mēs tik ļoti ceram un mēs cits citu varēsim uzrunāt: “mans brālis, mana māsa”.