|
Vassula
Jahve, mans Tēvs, mēs piesaucam Tevi, jo mēs zinām, ka Tava Majestāte ir gatava nokāpt no Savas Godības augstumiem mūsu vidū.
Ir neizprotami un neparasti ieraudzīt Tevi, mans Dievs, Tavā nesasniedzamajā dievišķās un bezgalīgās Gaismas mirdzumā.
Tu esi Dievs, Kurš vēlas Sevi atklāt, Kurš vēlas būt vienots ar mums, Kurš vēlas, lai Viņu pazītu!
Tu esi vienīgais, Kurš spēj mūs aizsniegt, Kurš spēj spert pirmo soli un pārkāpt pāri savā būtībā nepārkāpjamajam bezdibenim.
Kungs, Tu piepildi visas lietas nebūdams pakļauts nedz to ierobežojumiem, nedz to iznīcīgajai dabai.
Tēvs, nāc un dves Savu dvesmu pāri mūsu dārzam. Āmen.
Ieklausīsimies vārdos ar kādiem Jēzus apraksta savu Tēvu. Kādu dienu Viņš teica: “Mans Tēvs ir Valdnieks, tomēr Viņa valdīšana ir mātišķa. Viņš ir Tiesnesis, kura spriedumi ir maiguma un mīlestības pilni. Viņš ir Alfa un Omega, bet vienlaikus – ļoti lēnprātīgs…” (01.08.1994)
Šodien Dievs Tēvs aicina mūs ienākt Savas Sirds laulību istabā. Tas ir ikviena cilvēka garīgās dzīves galamērķis. Dievs mūs katru aicina piekļauties pie Viņa krūtīm un pazust Viņā. Es ļoti vēlētos kļūt kā šķidrums, kas pilnībā izšķīst Dievā un kura beidzot vairs nav.
Dievs Tēvs Savos pēdējos vēstījumos aicina mūs tuvoties Viņa Sirdij, kuru Viņš pats dēvē par laulību istabu. Šī definīcija vēl vairāk akcentē patiesību par to, ka Viņš, Radītājs, vienlaikus ir arī Savas radības Līgavainis, to, ka Viņš ir salaulājies ar Savu radību. Viņš šīs laulības attiecības dēvē par Noslēpumu, kuru daudzi līdz pat šai dienai nav sapratuši. Viņš saka: “Radība, dienu un nakti tu klīsti apkārt dzenājot ēnas un ne reizi pat neesi pacentusies iedziļināties šajā noslēpumā.” (25.09.1997)
Kādā citā vēstījumā: “Apzinies, ka Es esmu tavs Līgavainis un šodien sagaidu no tevis nevis upuri, bet gan mīlestību. Es vēlos, lai tu pazītu Manu Sirdi un nevis nestu Man upurdāvanas vai rīkotu svinīgus svētkus.” (25.09.1997)
“Es nolīšu pār tevi līdzīgi rasai un Mana Dievišķība pārņems tavu nožēlojamību, tā ļaus tai uz mūžīgiem laikiem iemājot Manā spožumā un darīšu tevi par gaismas trauku, par vienotu garu ar Mani.” (25.09.1997)
Kam tad līdzinās Tēva Sirds? Lūk, ko Viņš saka:
„Mana Sirds līdzinās Dzīvā Ūdens avotam, kurš šajos žēlastības gados veldzē šo izkaltušo zemi. Tas liek uzplaukt zemei, kurā līdz šim ir auguši vienīgi ērkšķi un dadži… Manas Sirds laulību istabā tava sirds uzgavilēs slavas dziesmās un, tāpat kā līgavainis priecājas par savu līgavu, Es priecāšos tevī, bet tu – Manī.
Tevi satvers Mana varenā roka un tu nekad vairs nevēlēsies aiziet projām no Manis. Tavs gars, kuru būs bagātinājis Mans saldums un Mana Gara pilnība, visām tautām sludinās: Tikai mūsu Radītājā ir skaistums un godība! Mūsu Kungs ir mūsu Cerība!
Kamēr tu atdusēsies pie Manām Krūtīm, Es tavā sirdī liešu arvien jaunas dievišķās gudrības. Tu iemācīsies darīt labu ikvienā savas dzīves dienās un tu augsi Manā Sirdī, izplatot sev apkārt burvīgu lilijām līdzīgu smaržu… Tāpat kā tu esi tikusi ievesta Manā Sirdī, Es vēlos, lai arī ikviena dvēsele būtu tuvu Manai Sirdij, lai tā būtu uzpotēta Man…” (25.09.1997)
Dievs ikvienu dvēseli aicina uz atpūtu Viņa Sirdī un šī atpūta ir gūstama tuvības pilnās attiecībās ar Viņu. Šajās attiecībās esat vienīgi jūs un Tēvs, kuri priecājas par ikvienu kopīgi pavadītu mirkli. Lai izteiktu savu mīlestību, jums pat nav vajadzīgi vārdi – jums tikai jāpieglaužas Tēva Sirdij, kurai tuvāk ir vienīgi Viendzimušais Dēls.
Viņa Sirds ir visdziļākā vieta, kurā dvēsele ir aicināta nonākt, tomēr arī šim ceļam ir vairāki etapi. Dievs nemitīgi atdod Sevi mums un aicina uz pilnīgu atjaunotni – Viņš Savā žēlastībā vēlas atdzīvināt mūsos visu, kas līdz šim ir bijis miris. Ikviena dvēsele ir aicināta dzīvot šajā visdziļākajā vietā – Dieva Sirds laulību istabā.
Dievs mūs aicina un Viņš mums saka, ka, ja mēs tuvojamies Viņam, tad Svētais žēlastības Gars pārveidos mūsu dvēseles dievišķās būtnēs un caur šo pārveidi Dievā Viņš pats būs Tas, kurš mūsos kustēsies un dos mums dievišķus, ar Viņa dievišķo Gribu saskanošus, norādījumus.
Tad, dzīvojot Viņa dievišķajā Gaismā, visi mūsu darbi būs no Dieva un tie būs dievišķi. Kā saka svētais Pāvils: „Kas ir vienots ar Dievu, kļūst par vienu garu ar Viņu.” (1 Kor 6, 17). Jēzus mums ir devis veltīšanās lūgšanu Viņa Vissvētākajai Sirdij – tajā mēs Viņu lūdzam, lai mūsu domas tiktu pārvērstas Viņa domas, mūsu darbi – Viņa darbos, mūsu vārdi – Viņa vārdos, bet mūsu griba – Viņa Gribā.
Šī pārveide notiks pakāpeniski. Jēzus vēstījumos saka, ka mums ir jāatļauj Garam mūs atbrīvot, lai šis pats Gars spētu mūsu dvēsele pārveidot no tuksneša dārzā. Tas nozīmē, ka, lai arī mēs esam garīgi izkaltuši, Svētais žēlastības Gars var mūs visus pārveidot „dārzā” un izgreznot mūsu dvēseles. Un šajā dvēseles dārzā Dievs var mums dāvāt Savu atdusu.
Pēc tam Dievs mūs aicina uz pilnīgāku sevis atdošanu Viņam. Tas nozīmē, ka Viņš mūs aicina ieiet dziļāk Viņa Sirdī, kur mūsu dvēsele varētu tikt izgreznota un darīta par pili. Šajā pilī Dievs varētu būt Kungs un Karalis, jo šajā garīgā ceļa etapā mēs Viņam atļaujam pilnībā valdīt mūsos. Dievs neapstājas šajā etapā – to nedara arī dvēsele, jo šādā veidā atjaunota, tā iekšēji jau ir nobaudījusi Dieva saldumu, kas ir brīnišķīgāks par nektāru. Līdz ar to dvēsele vēl dedzīgāk ilgojas iegremdēties Dievā un nobaudīt saldo sulu, kas pārpilnībā izplūst no Dieva dzīlēm.
Nākamais pilnīgas sevis veltīšanas solis ir savas gribas apmaiņa pret Dieva dievišķo Gribu. Šajā mirkli dvēsele iedziļinās Dieva Sirdī, tā iegrimst pašās šīs sirds dzelmēs un tajās pilnībā tiek ietērpta Svētā Gara spēkā un pārveidota Debesīs. Tās ir Debesis, kurās Dievs var tikt pagodināts.
Svētā Gara uguns ir bijusi tā, kas ar Savām mīlestības nopūtām ir savaldzinājis dvēseles gribu. Kad Dievs iegūst šo gribu Savā īpašumā, tad dvēsele tiek pārveidota par Debesīm, kurās Dievs saņem visu Viņam pienākošos cieņu un godu.
Visu sagatavos Svētais Gars. Svētais Gars mūs licis dvēselei izaugt līdz tādai pakāpei, ka tās vienotība ar Dievu būs ļoti pilnīga. Viņš turpinās Savu savaldzināšanas darbu līdz pamazām visas dvēseles spējas kļūs dievišķas. Tāds ir Dieva ieceru mērķis mūsdienās.
Savā pēdējā vēstījumā Jēzus sacīja: „Es jums vēlos atgādināt, ka iekšējā iepriecinājuma brīžos, kad jūsu galva atdusēsies uz Manas Sirds, Es pats būšu jūsu sirds kustība, jūsu vārdu izsmalcinātība un burvība. Es pats būšu jūsu acu gaisma, kas spēs dot labu padomu tiem, kuriem tas ir nepieciešams. Ikviena jūsu kustība un ikviens žests būs Manis iedvesmoti. Tu klausīsies visās Manās nopūtās, saprotot to nozīmi, jo tu vēlēsies rīkoties saskaņā ar Manu dievišķo Gribu. Ar žēlastības starpniecību jūs ieelposiet Manu maigumu tāpat kā tajos mirkļos, kad jūsu galva atdusējās pie Manas Sirds baudot tas maigo garšu…” (02.11.1997)
Dievs mūs aicina pilnveidot mūsu sadraudzību ar Viņu. Svētā Jāņa no Krusta garīgajā dziesmā ir teikts, ka dvēsele: „ir tikusi radīta dievišķa un tā kļūst par dievu caur līdzdalību Dieva dzīvē cik vien tas ir iespējams šīs zemes dzīves laikā.” Šī vienotība ar Dievu ir tik spēcīga, ka viņi kļūst par „divām iedabām vienā garā un Dieva mīlestībā.”
Mīlestība vieno dvēseli ar Dievu – jo vairāk mīlestības pakāpes dvēsele ir izdzīvojusi, jo dziļāk tā ieiet Dievā un ir vairāk vērsta uz Viņu. Šī iemesla dēļ mēs varam teikt, ka, tāpat kā ir Dieva mīlestības dažādi līmeņi, tāpat ir dažādi dziļumi, jeb centri, kuri ieved dvēseli arvien dziļāk Dievā…”
„Tātad, dvēsele, kura ir sasniegusi kādu mīlestības pakāpi, jau atrodas kādā no Dieva centriem, jo šī mīlestības pakāpe ir pietiekama, lai ar žēlastības palīdzību mājotu Viņā. Ja dvēselei ir divas mīlestības pakāpes, tad tā ir iegājusi dziļākā Dieva centrā, bet, ja tā ieiet trešajā pakāpē, tad vienlaikus – arī trešajā dziļumā. Ja dvēsele sasniedz pēdējo mīlestības pakāpi, tad Dievam izdosies aizskart šo dvēseli pašos tās dziļumos – tā tiek pārveidota un Dieva gaisma pārņem visu tās esamību, spēku un tikumus. Šāda dvēsele tiek darīta spējīga saņemt un tiek ievesta stāvoklī, kurā tā var šķist līdzīga Dievam.
Šajā stāvoklī dvēsele līdzinās skaidram un tīram kristālam. Jo vairāk gaismas tā saņem, jo vairāk sevī uzkrāj. Šī apgaismība kļūst tik spēcīga un pār bagātīga, ka dvēsele var šķist esam viena vienīga gaisma – to vairs nevar atšķirt no Gaismas, tā savu gaismu izplata sev apkārt ar tādu spēku, ka pati šķiet esam gaisma.”
Tagad uzklausīsim vēstījumu: „Vai atceries, kā Mans Tēvs tevi ir mācījis? (16.03.1987) Viņš tev sacīja, ka, ja vien tu Viņam atļausi stiprināt vienotības saites ar Viņu, tava dvēsele būs vienota ar Viņu un Mans Gars pārņems tavējo tā, ka viss, ko tu darīsi, saskanēs ar Manu Prātu. Tavi darbi sakņosies Mūsu Labumā, bet tavi panākumi nāks no Mūsu Gara. Tad Tēvs tev deva piemēru, kurā pastāstīja, kā darbojas tava ķermeņa locekļi: „tev nav jāsaka rokai, kas tai būtu jādara – to iedarbina tavs gribasspēks;” Tādā veidā Mēs esam nolēmuši tevi vadīt.” (02.11.1997)
Šajā vienotībā ar Dievu mēs uzzināsim Viņa Gribu, tomēr pirms tam mums būs jāatļauj Viņam šķīstīt mūs, lai mēs no iekšienes starotu līdzīgi gaismas būtnēm. Tad mūsu vienotība būs pilnīga. Tomēr, lai tā īstenotos, no mums tiek pieprasīta pilnīga atteikšanās no pasaules – mums ir jāatveras žēlastībai un jānomirst pašiem savai gribai. Lūk, ko Dievs saka: „Atļauj man iztīrīt no tevi visas nešķīstības un nepilnības, kuras ir pretrunā ar Manu būtību. Lai sagatavotu tevi šai pilnīgajai vienotībai, Man tevi ir jāšķīstī un jāizgrezno tava dvēsele. Atļauj Manam Garam ar Savu dievišķo uguni kvēlot tavā dvēselē un pārkausēt tevi… Ikvienu, vismazāko, nešķīstību aizstās Mana šķīstība, tā iznīcinās katru netīrību. Mana gaisma mirdzēs tevī un Mans Gars plūdīs tavā garā līdzīgi upei…” (20.01.1992)
Lai šī vienotība starp radību un Radītāju varētu īstenoties pēc iespējas pilnīgāk, dvēselei ir jātiek šķīstītai. Kad būsim saistīti ar Dievu un dzīvosim Viņa dievišķajā Gaismā, mēs sapratīsim Viņu daudz labāk nekā agrāk, jo būsim kļuvuši caurspīdīgi. Šajā caurspīdīgumā ir daudz vieglāk saskatīt Dieva Gribu un Viņa domas, jo tā liecina, ka esat iegājuši daudz lielākos Dieva Sirds dziļumos.
Kādā citā šī vēstījuma fragmentā Dievs mūs iedrošina:
„Tu, kas lasi Manus Vārdus un esi Mans darbs, nāc pie Manis kāds esi, bet Es, Savā pilnīgajā Mīlestībā darīšu tevi pilnību. Es iepriecināšu tavu sirdi, lai no tās kā atalgojumu saņemtu visizsmalcinātākās un retākās smaržas. Kā cilvēks, kurš paceltās rokās tur ar vīraku pildītu zelta kausu no kura pretim Manam Svētumam paceļas tā saldā smarža, tā Es pacelšu tavu sirdi un ļausi šīm retajām smaržām nolīt pār zemi un izplatīt ap Mani smaržu, kura iepriecinās gan Mani, gan visus Debesu eņģeļus un svētos.
Es priecāšos tik ļoti, ka šo prieku uzskatīs par kāzu deju, bet Mani eņģeļi šo deju pavadīs ar saviem smiekliem un dziesmām. Es, priecādamies par tavu niecību, pārvērtīšu tavu sirdi dārgakmenī – Manas rokas, celdamas augšup tavu sirdi, svaidīs tev ar eļļu un Es tevi svētīšu.
Tāpat kā reiz Es ar maigumu biju licis tevi tavas mātes klēpī, lai tajā tu saņemtu barību un izaugtu, tā tagad Es tevi guldīšu Savā Sirdī, lai tajā tavu dvēseli pabarotu Mana Dievišķība, kura tev palīdzētu pieaugt Manā Svētumā… Tava dvēsele būs tik ļoti vienota ar Manu Sirdi un Mani, ka tu Mani nekad neaizmirsīsi. Tava dvēsele labprātīgi būs padevusies Manas burvības valdzinājumam…
Es, kurš rīkojos vienīgi mīlestības vadīts, likšu tavā mazajā sirdī ilgas pēc veseluma, labprātības un mīlestības, un aizdedzināšu tevi ar dievišķu liesmu. Es likšu tev baudīt Savu saldumu – kopā ar Jēzu, Manu Dēlu, Kurš ir vistuvāk Manai Sirdij, tu piedzīvosi Mūsu Svētīgumu un kopā ar Viņu tu iegūsi žēlastību iepazīt Vienīgās un Patiesās Zināšanas par Mūsu trīsvienīgo Dievišķību. Mūsu pazīšana mācīs tev saprast, ka Mēs spējam tev atdot atpakaļ tavu dievišķību, Mēs spējam dievišķot tavu dvēseli, lai tā atgrieztos Mūžīgajā Dzīvē. Mūsu dievišķā Gaisma var atmirdzēt tavā dvēselē un miesā, lai tu dzīvotu Mūsu Gaismā un Mūsos…” (25.09.1997)
Dievs šajā vēstījumā apsola mums, ka mēs baudīsim Viņa maigumu un kopā ar Viņa Dēlu Jēzu Kristu dalīsimies Viņu Svētīgumā, kā arī aicina mūs saņemt Patiesās un Vienīgās Zināšanas par Viņu trīsvienīgu Dievišķību. Tas nozīmē, ka mēs nonāksim stāvoklī, kas ļoti līdzinās Svētību stāvoklim – šāda veida vienotība mūsu dvēseles darīs līdzīgas tām, kuras Debesīs jau redz Dievu. „Tu, kas esi baudījusi mūsu Trīsvienīgā Svētuma iepriecinājumu, esi izpratusi Mūsu maiguma pilno pieķeršanos un bezgalīgo Mīlestību – Mēs priecājamies, ka tu esi brīvprātīgi piekritusi pieņemt Mūsu darbu un kļuvusi par dzīvu altāri. Tavs „jā” ir vairojis Mūsu prieku. Mēs tevi esam atgriezuši pie Sevis un esam tev ļāvuši gremdēties tuvības pilnā vienotībā ar Mūsu Vienotību, mēs esam tevi ieveduši kontemplācijā, kurā tu uzlūko Mūs kā Līgavaini. Pēc tam Mēs esam tevi izlaiduši no Saviem apskāvieniem un sūtījuši tevi tuksnesī aizstāvēt Patiesību.” (25.09.1997)
Šodien mēs aizstāvam Patiesību. Es vēlos pabeigt šo uzrunu ar mūsu Radītāja vārdiem: „Ar prieku pasmel no Manis Dzīvību un izplēni Manā Dievišķībā. Neļauj vismazākajai ēnai aptumšot tavu garu. Tavs Kungs ar labvēlību noliecas pie tevis, lai tevi ietērptu Savas Mīlestības drānās. Es turpināšu tevī augt, tāpēc nepadodies vājībai un neapbēdini Mani šauboties par Manu Labvēlību. No visas sirds uzņem sevī Dievišķās žēlastības dārgo rasu – lai tā apgaismo tavu garu ar Manu dievišķo Gaismu. Tevi patiešām ir apmeklējis Visaugstais, pie tevi ir atnācis pats Pavasaris.” (25.02.1998)
|
