Uzrunājiet cilvēkus un sakiet viņiem: šis ļaunums turpināsies ilgāk nekā jūs domājat, ja jūs nenožēlosiet savus nepareizos darbus un grēkus un nebūsiet patiesi savās lūgšanās; vērsieties pie Manis, jūsu Dieva, un nožēlojiet; Mani, jūsu Dievu, sasniegs patiesa un vispārēja lūgšana; gavēšana aizdzīs dēmonus; Man ir pieņemams ikviens upuris; aizdzeniet savu letarģisko garu un atsakieties no saviem ļaunajiem ceļiem, un izlīgstiet mieru ar Mani, jūsu Dievu; lai Es sadzirdētu: “Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!”, un Es parādīšu savu līdzjūtību; un Es izliešu svētības pār jums visiem; nāciet, nebaidieties; Es klausos…
Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu. Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu. Mūsu konts: SEB banka: LV04UNLA0050016002675 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102
Lai cilvēks būtu saistīts ar Dievu un saņemtu dievišķās mīlestības vienotības dāvanu, viņam ir jānolemj nomirt sev un savām kaislībām – tās ir jāatstāj aiz muguras un jāatļauj Svētajam Garam mūsos rīcības brīvība, mums ir Viņam jāatļauj pilnībā pārņemt mūsu dvēseli. Citiem vārdiem sakot – mums ir jāatļauj Svētajam Garam mūs sagūstīt un paturēt Savas burvības gūstā, mums ir jākļūst par Viņa īpašumu. Kad mēs atļaujam Svētajam Garam darboties mūsos, Viņš spēj pārveidot mūsu dvēseli Ēdenē.
„Atļauj Manam Garam elpot un mājot tavas dvēseles dzīlēs. Dāvā man brīvību šķīstīt tevi no visam nešķīstībām un nepilnībām, kuras ir pretrunā ar Mani. Lai sagatavotu tevi šai pilnīgajai vienotībai, man ir tevi jāšķīstī un jāgrezno tava dvēsele. Man būs jānoliec Savs loks un jādara tevi par mērķi Manām bultām. Ak, ko gan Es neesmu gatavs darīt tavā labā!
Atļauj Manam Garam aizņemt tevī arvien vairāk vietas un atļauj Manai dievišķajai liesmai kvēlot tavā dvēselē. Manas dievišķās uguns kvēlē tu tiksi pārkausēta. Nežēlojies, ja nāku pie tevis kā veseris, kas saskalda ikvienu nepilnību. Nevaicā savam Svētajam: „Ko Viņš pašreiz dara?” Es esmu ceļā uz tavu iekšējo istabu – uz Savu atdusas vietu un šķēršļi ar kuriem Es sastopos ceļā, neatturēs Mani no virzīšanās uz priekšu. Es tos visus sadedzināšu vētrainā ugunī, Es iznīcināšu Savus sāncenšus. Ikvienu, pat vismazāko, nešķīstību, aizstās Mana šķīstība, Mana Gaisma turpinās mirdzēt tevī, bet Mans Gars plūdīs tavā garā līdzīgi upei…” (20.01.1992)
Ikvienam no mums virs šīs zemes ir uzticēta kāda misija. Tā, atkarībā no cilvēka, var būt liela vai maza, tomēr šo Svētā Gara uzticēto sūtību cilvēks spēj piepildīt vienīgi dzīvojot sadraudzībā un tuvībā ar Vissvētāko Trīsvienību, un izkopjot šīs attiecības. Ja kaut uz mirkli cilvēks paļautos pats uz saviem spēkiem – pat, ja viņa rīcība ārēji var šķist ļoti dedzīga – tas ātri vien pakritīs un viņam nāksies secināt, ka viņš ir centies satvert vēju.
Šodien Kungs mums atdod pats Sevi un Viņa tuvums dāvā arī ļoti tuvas attiecības. Tuvība ir Dieva pazīšanas atslēga. Kāda jēga būtu runāt par Dievu, ja mēs nekad Viņu neesam sastapuši, ja mēs nekad Viņu neesam redzējuši vaigu vaigā, ja neesam nodibinājuši ar Viņu tuvības pilnas attiecības? Tāpēc, kad Dievs Savā bezgalīgajā Žēlsirdībā noliecas līdz mums un piemērojas mums, mums no savas puses vajadzētu pakļaut sevi Viņam. Mums bez jebkādas vilcināšanās būtu jāatver Viņa žēlastībai mūsu siržu durvis un jāļaujas Tēva apskāvieniem. Mums būtu jāatzīst, ka patiešām esam Viņa sēkla, kauls no Viņa kaula un miesa no Viņa Miesas, mums būtu jāatzīst, ka piederam Viņam. „Pakļāvība Mani valdzina. Lai arī tas var šķist dīvaini, spēja pakļauties atļauj Man ieiet jūsu sirdīs un piepildīt tajās Manu Gribu.” (19.06.1995)
Mūsdienās, vairāk nekā jebkad agrāk, Dievs mums atklājas ļoti intīmā veidā un vēlas, lai mēs nobaudītu Viņa maigumu un Viņa Gaismā kļūtu par Viņa dievišķo darbu līdzdalībniekiem. Viņa žēlastībā mums tiek dota iespēja kļūt pilnīgiem un tikt svētdarītiem.
Vissvētākā Trīsvienība vēlas, lai mēs pakļaujam sevi Viņiem, kļūstam par instrumentiem Viņa nodomu piepildīšanā. Kamēr viņi mūs vedīs dziļāk kontemplatīvas dzīves noslēpumā, mums vienlaikus tiks dota iespēja dziļāk iepazīt Dievišķo un tikt pārveidotiem Viņu maigajā Mīlestībā. Vienota ar Vissvētāko Trīsvienību un Viņu pārveidota, mūsu dvēsele vairs nespēs dzīvot atšķirti no Viņiem. Viņu mīlestība iegūs mūs Savā īpašumā un mēs, viņu dievišķā skaistuma un burvības savaldzināti, ilgosimies, lai arī Viņi būtu Mūsu īpašums.
Dvēsele, kura Svētajā Garā ir iepazinusi Kungu, vērš savu prātu uz Dievu. Tieši šādā veidā Jēzus mūs vada – Viņš vēlas, lai mēs nemitīgi lūgtos. Dievam patīk dvēsele, kas ir atvērta dievišķajai žēlastībai. Vēstījumos Dievs saka: „Viņš vēlētos, lai ikviena dzīva radība virs šīs zemes tiek pievilkta pie Viņa un Viņā izdzīvo pilnību. Viņš vēlas, lai ikviens spētu iegūt Dievu savā īpašumā un ilgotos pēc tā tikpat spēcīgi, kā pēc tā ilgojas Viņš pats.” (09.01.1996)
Kad dvēsele būs ieskauta Dieva mīlestībā, tā sekos Viņam it visur, kurp Dieva žēlsirdīgā Mīlestība to ved. Dievs dvēseli sagatavo misijai. Iesākumā tā kādu laiku pavada saritinājusies un atdusoties Trīsvienības apskāvienos, bet pēc tam Kristus to aicina sekot Viņam pasaulē. Kad Viņš jūs uz to ir aicinājis, jūs atstāsiet savu komforta zonu, atgriezties pasaulē un Baznīcā atrast gan Dievu, gan tuvāko. Kad Jēzus mani uzrunāja pašā sākumā, es visu laiku dzīvoju dziļās tuvības attiecībās ar Viņu. Tad pienāca laiks, kad Viņš man pavaicāja: „Vai tu esi gatava Man kalpot?” Tas mani pārbiedēja un pagāja vesela diena, kamēr spēju Viņam pateikt „jā”. Kad to biju izdarījusi, Jēzus man teica:
„Kalpo Man tāda, kāda esi tagad, esi tāda, kāda esi. Man ir vajadzīgi kalpi, kuri spētu Man kalpot vietās, kur mīlestības pietrūkst visvairāk. Pūlies kārtīgi, jo vietā, kur tu patlaban esi, tu dzīvo ļaunuma un neticīgo vidū. Tu dzīvo pašās grēka dzīlēs. Tu kalposi savam Dievam tur, kur ir tumsība ir ņēmusi virsroku un tev nebūs atpūtas. Tu man kalposi tur, kur ikviens labums ir pārveidots ļaunumā. Jā, kalpo Man grēcīguma un pasaules netaisnības vidū, kalpo Man bezdievju vidū, to vidū, kuri Mani izsmej un caurdur Manu Sirdi. Kalpo Man to vidū, kuri Mani apspļauda un nosoda, kalpo Man starp tiem, kuri Mani vēlreiz piesit krustā un apspļauda Mani…” (24.05.1987)
Tātad man vajadzēja pieņemt to misiju, ko Kristus man uzticēja. Šis žēlsirdības darbs – misija – bija saistīts ar daudziem upuriem, jo žēlsirdība nevar būt savādāka kā esot līdzdalīgam Kristus Upurī par Viņa Baznīcu. Būtu pārāk egoistiski saņemt un neko nedot pretim. Veids, kādā Dievs mani audzināja jau no paša sākuma bija saistīts ar dažādām pārdabiskām dāvanām, kuras manu dvēseli darīja līdzīgu lielam mīlestības ugunskuram. Bez nopelniem no manas puses Dievs līdzās šīm dāvanām apveltīja mani arī ar garīgu bagātību un spēku. Kādā no vēstījumiem Dievs saka:
„Ļauj Manai Sirdij atjaunot tavus spēkus, piepildot tavu sirdi ar Manu Mieru. Pienākot laikam mēs atkal parādīsimies kopā. Ikvienu Manu soli pavadīs uzvara pār dvēselēm, bet tu, Manis mudināta, skriesi Manās pēdās un nepagursi, tu runāsi, bet tev neslāps, tu stāvēsi un nenogursi, tu iesi uz priekšu kopā ar Mani…” (06.05.1997)
Šodien šie vārdi attiecas uz mums visiem, kas sekojam Viņa cēlajai melodijai, kuru Viņš pats ir nosaucis par „Patiesu dzīvi Dievā”. Tieši tā ir šodien savedusi mūs visus kopā. Lai kalpotu Kungam, ir jāatceras, ka Viņam ir jākalpo ar mīlestību. Tieši to Kristus mums saka:
„Ir labi darīt labus darbus Manā vārdā un lūgties kādā noteiktā veidā, ir labi darīt mīlestības, pateicības un gandares darbus, bet es būtu ļoti vīlies, ja jūs nomirtu tā arī neiepazinuši Mani. Es būtu ļoti vīlies, ja jūs tā arī nebūtu Mani sapratuši. Daudzi ir ļoti aizņemti ar saviem ikdienas darbiem – ja tie tiek darīti ar mīlestību un saskan ar Manu Gribu, tad ļoti iepriecina arī Mani, tomēr tas viss būtu ļoti nepilnīgi, ja jūs neatvērtos žēlastībai un neatzītu Mani tuvības pilnās attiecībās. Tāpēc nāc pie Manis un pieņem Manu draudzību, bet Es, savā labvēlībā, ievedīšu tevi Mūsu Sirds visapslēptākajos noslēpumos. Mēs kļūsim nešķirami un uz mūžīgiem laikiem būsim vienoti Mūsu Mīlestībā.” (02.11.1997)
Ja mēs vēlamies piedzīvot patiesu garīgo izaugsmi un, sekojot Tam, Kurš ir Ceļš, vienotos ar Dievu, mums ir jāzina, ka jo mazāki Dieva priekšā mēs kļūstam, jo lielāki būs Viņa darbi mūsos. Dievs mūsos nevēlas sastapt sāncenšus Sev. Pazemība nozīmē to, ka mēs esam nekas – kad kļūstam nekas, šajā radikālajā pazemībā, starp dvēseli un Dievu izveidojas garīga vienotība – tas ir augstākais garīgais stāvoklis, kādu cilvēks var sasniegt šeit virs zemes. Ja vēlaties to sasniegt, jums ir ar mīlestību jāapskauj Krusts, kurš, kā jūs to zināt, jūs aizvedīs uz Kalvāriju: „Ikviens, kurš ir vienots ar mani, ies to pašu ceļu, ko gāju Es – Kalvārijas ceļu. Ikviens, kurš seko vispilnīgākajam Upurim, pats kļūst par Upuri”. (30.05.93)
„Es, Kungs, rādu tev soļus, kurs spēru Ciešanu ceļā. Tā kā tu Man kalpo, tev ir arī Man jāseko. Vai vēlies lai Es teiktu: „Seko Man, bet neliec savus soļus Manās pēdās”? Tas nav iespējams. Ikviens, kurš Man kalpo, liks savus soļus Manās asiņainajās Pēdās…” (03.06.1993) „Jo pazemīgāka būsi, jo vieglāk Manam Svētajam Garam būs atrast tevī ceļu…”
Dievs cenšas uzkurināt mūsu mīlestību un piecelt mūs, ievest dziļā kontemplācijā, kurā mēs varētu atdusēties Viņa Sirds laulību istabā. Jēzus Savā vēstījumā saka:
„Es vairošu viņu slāpes pēc Manas Sirds. Kā Ķēniņš, kurš sēž savā tronī, tērpies krāšņās drānās, rotājies ar zeltu un dārgakmeņiem un ar scepteri labajā. rokā, Es pats rūpēšos par to, lai Mans Tronis tavā sirdī tiku sargāts un lai tā arī turpmāk būtu izgreznota ar tava Kunga un Karaļa bagātībām. Dārgums, ko es piedāvāju ir Manas trīsvienīgās godības pazīšana. Šis dārgums ir bijība Manā priekšā un izvairīšanās no jebkāda grēka un, visbeidzot, šis dārgums ir Manas dievišķās gribas piepildīšana…” (06.05.1997)
Pat, ja cilvēks saņem neparastas žēlastības, tomēr nav nekādas jēgas salīdzināt sevi ar citiem un nevienam nevajadzētu šīs neparastās žēlastības uzskatīt par kaut ko būtiskāku un svarīgāku nekā ir vienotības lūgšana. Nav jāšaubās un cilvēkam neparastās žēlastības ir jāizmanto, lai „pabarotu” lūgšanas sadraudzību ar Dievu. Vēl jo vairāk – cilvēkam ir jābūt gatavam nepieciešamības gadījumā upurēt šīs dāvanas šīs sadraudzības vārdā. Jūs redzat, ka galvenais ir pilnīga vienotība ar Dievu visās dzīves jomās – tas ir vienīgais labums pēc kura mums ir jāilgojas un kurš noteikti ir jālūdz. Jēzus Vissvētākā Sirds „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos mūs atkal un atkal no jauna aicina būt līdzdalīgiem Viņa Sirds bagātībās. Vislielākā un viscēlākā no šīm dievišķajām bagātībām ir iegūt savā īpašumā pašu Dievu.
Atdodiet Dievam savu brīvību un kļūstiet par Viņa vergiem. Atceros, ka kādu dienu es sacīju Dievam: „ļauj man kļūt par palīgu Tev kalpojošajiem vergiem…” Es to sacīju, jo man šķita, ka būt vergam vēl ir pārāk nozīmīgs stāvoklis. Ticīgajam ir jākļūst par Dieva vergu un viņam ir jātiek apzīmētam ar Kunga zīmi – Krustu – tā ir ķīla tam, ka mēs Viņam esam atdevuši mūsu brīvību. Tad Dievs mūs kā vergus var pārdot visai pasaulei tieši tāpat kā Viņš pats ir ticis pārdots. Vergi neatpūšas – Kungs reiz man sacīja: „un tev nebūs atpūtas…”
Dvēsele nekad nebūs spējīga pieņemt verdzību, ja to nebūs aizskāris Svētais Gars, ja Viņš to nebūs iepazīstinājis ar Dieva mīlestību, kas tai ir likusi atgriezties atpakaļ pie Dieva. Ieklausieties šajā vēstījumā:
„Es, Jahve, spēju izgreznot tavu garu, pārpilnībā dāvājot tev Savas dievišķās Mīlestības straumi, lai tu, savukārt, liktu šai straumei atgriezties pie Manis. Tad pagaidi un tu ieraudzīsi, ka tajā dienā, kad Es tevi ievedīšu Manas Sirds laulību istabā, tu uzziedēsi līdzīgi rozei, kas aug ūdeņu krastā. Tu būsi zieds, kurš sludinās Mana Vārda godību un sauks Mani par Tēvu.” (25.09.1997)
Kad dvēseli pārpludina dievišķās Mīlestības straumes, tad tā, līdzīgi Dievam, sāk izjust slāpes pēc dvēselēm. Savās ilgās palīdzēt cilvēkiem iepazīt Kungu šī dvēsele brīvprātīgi dodas pasaulē – tur tā ved grēciniekus uz atgriešanos un māca tiem mīlēt Dievu. Katra savā veidā, šīs dvēseles liecina, ka, lai mīlētu, ir ar mīlestību jākalpo un, kalpojot ar mīlestību, cilvēks sasniedz mīlestības pilnību.
Kunga vārdā darītie brīnumi nav zaļā gaisma uz Debesīm. Tie arī nav pierādījums tam, ka mēs pazīstam Dievu vai arī tam, ka Dievs pazīst mūs. Debesis iemanto tie, kuri mīl, jo mīlot viņi dara Dieva Gribu. Tiesas dienā mēs tiksim tiesāti saskaņā ar mūsu mīlestības mēru.
Vai atceraties Jēzus vārdus: „Ne katrs, kurš uz Mani saka: „Kungs, Kungs!” ieies Debesu Valstībā, bet tikai tas, kurš dara Mana Debesu Tēva gribu.” (Mt 7, 21)
Tas nozīmē tikai to, ka ikviena mūsu darbība, kurā nav mīlestības, netiek uzskatīta par derīgu. Ja mūsu darbus nebūs iedvesmojusi mīlestība, mēs visticamāk sadzirdēsim Tiesnesi mums sakām: „Aizej no manis, jo Es tevi nepazīstu.” Dievs Tēvs saka:
„Ja Es tevi nedarītu pilnīgu mīlestībā, tad arī Mani darbi būtu neauglīgi. Kad šiem darbiem būtu nozīme un kādu godu tie Man sagādātu, ja pirms tam tu nebūtu Man pilnībā upurējusi savu sirdi.” (25.09.1997)
Dievs mūs aicina lūgties un lūgt padomu Padoma Garam. Lūk, Viņa vārdi:
„Jūs visi zemes pazemīgie, kas paklausāt Maniem baušļiem! Meklējiet Mīlestību! Lūdziet Manam Padoma Garam, lai Viņš jūsos ielietu ilgas pēc veseluma, pazemības, uzticības un labuma, lai jūsu soļi nenovirzīto uz ļaunuma ceļa. Ja jūs Viņu lūgsiet, tad Mans Padoma Gars noteikti jums darīs zināmu Savu Likumu un dos jums šādu padomu:
Neļauj nevienam ieņemt Dieva vietu. Kalpojiet taisnībai, paceliet apspiesto. Neizturieties ar asumu ne pret vienu, bet gan mīliet cits citu un palīdziet viens otram. Neapbēdiniet atraitni un neesiet neiecietīgi pret bāreni. Dariet labu – neesiet līdzīgi grēciniekiem, kuri darot pāri bezpalīdzīgajiem, iznīcina savas dvēseles. Nekad nedumpojieties pret Dievu, bet gan nolieciet savas galvas un ceļus Viņa Svētās Klātbūtnes priekšā. Nekad neiemainiet Viņa Mūžīgo Upuri ne pret kāda veida pasaulīgām valstībām un to ārišķīgo greznību.” (17.06.1995)
Dievs mūs steidzina sekot Viņam un darīt pilnīgu mūsu vienotību ar trim dievišķajām Personām. Jo pilnīgāka būs mūsu sadraudzība ar Vissvētāko Trīsvienību, jo vairāk mūsu darbi, domas un vārdi saskanēs ar Dieva Gribu – tā tas būs tāpēc, ka visu noteiks un sakārtos Mīlestība. Šajā dievišķajā vienotībā viss, kas pieder Trīsvienībai, piederēs arī tam, kurš ir vienots ar Viņiem. Kad dvēsele visu sevi pilnībā ir uzticējusi Dieva gribai, tad prāts ir piepildīts ar domām vienīgi par Viņu, mūsu dzīve ir pārvērtusies nemitīgā lūgšanā un mēs stāvam Dieva priekšā ar šķīstu prātu.
„Lai arī tu vēl arvien būsi cilvēku vidū, tavs prāts jau tagad būs Debesīs. Lai arī tavs ķermenis mājos starp cilvēkiem, tava dvēsele un prāts līdzināsies eņģeļa dvēseli un prātam, tu būsi kā tāda, kas mājo Mūsu Valstības pagalmos un staigā eņģeļu pulku vidū. Es tev mācīšu dzīvot mūsos, kustēties mūsos un elpot Mūsos. Es tev iemācīšu, ka Mēs esam Dzīvība un Mūsos tava eksistence nekad nemitēsies.” (25.10.1994)
Mēs zinām, ka Dieva Mīlestību mēs esam iepazinuši Svētajā Garā, kurš ir dedzinoša liesma – Viņš ir Tas, kurš māca dvēseli. Tādēļ mums ir dedzīgi jālūdz Kungs, lai Viņš mums dotu žēlastību iepazīt Viņu Svētajā Garā, lai Viņš mums dotu to pašu dāvanu, ko bija devis Saviem mācekļiem, lai tie Viņu iepazītu.
„Kamēr jūs paļaujaties uz šo pasauli, jūs nekad nesapratīsiet, ka vienīgi Manā Svētajā Garā jūs varat tikt savaldzināti tik ļoti, ka visas jūsu domas pievērsīsies Debesu lietām un pateicoties šīm cēlajām domām jūs būsiet gatavi darīt Manu Gribu…” (25.02.1998)
Kad mēs sevi pakļaujam Kungam, tad Svētais Mīlestības Gars klusumā var darboties mūsu dvēselē un pārveidot to par Debesīm, kurās varētu Vissvētākā Trīsvienība varētu saņemt visu tai pienākošo Godu. Un šajās Debesīs, kuras ir mūsos, piepildīsies tas, ko lūdzam „Tēvs mūsu” lūgšanā. Jo šajā stāvoklī Avots, kurš būs saņēmis jaunu ūdeni no Pirmavota būs Dieva Valstība virs zemes un šajā stāvoklī cilvēkā, kurš būs kļuvis par Debesīm, piepildīsies Dieva Griba.
„Un nāks Mana Valstība, jo Mans Tronis nonāks no augšienes, no Manas svētās Pilsētas un Es valdīšu Sava atlikuma vidū, kurš Mani redzēs vaigu vaigā. Mīlestība atgriezīsies jūsu vidū kā Mīlestība, bet Mana Griba virs zemes piepildīsies tāpat kā Debesīs, jo jūs būsiet kļuvuši par vienotu veselumu, kas ar mīlestību sirdīs slavēs Mani pulcējušies ap vienu altāri un jūsos degs kvēlojoša Liesma. Es likšu piepildīties Manai priestera lūgšanai: Jūsu dvēseles sakņosies Manī, Mīlestībā un Vienotībā un tās būš piepildītas ar Mana Gara pilnību.” (19.12.1990)
Vienā no pēdējiem vēstījumiem Dievs Tēv saka: „Es šo zemi ietērpšu Savā Pavasarī. Kas ir Jahves Pavasaris? Tas pienāks tad, kad visa Mana radība atmirdzēs spožā gaismā – izzudīs jūsu tumsības tēls, jo Es, jūsu Līgavainis un vislaipnākais no tēviem, atmirdzēšu pār jums…” (25.02.1998)
Dievs saka, ka kādu dienu mūsu paaudze uzrunās Vissvētāko Trīsvienību šādiem vārdiem:
„Pielūdzamā Trīsvienība! Liec mūsu acīm raudzīties vienīgi uz Tavu Sirdi un dāvā mūsu dvēselei visu to, kas tai vēl pietrūkst.
Ak Svētā un dievišķā Trīsvienība, svaidi mūs ar Savu eļļu, lai mēs būtu nešķirami vienoti ar Tevi un Tavu Gribu.
Sagatavo mūs Tavai Godības pilnajai Valstībai, kuru Tu gatavo šai zemei un kurā Tava Griba būs mūsu ikdienas dzīves būtība, zīme ar kuru Tu apzīmēsi mūsu pieres un Mīlestības karogs, kurš lepni plīvos virs mūsu galvām.” Āmen.
Dievišķās Mīlestības vienotība Vissvētākajā Trīsvienībā
