1999.gada 16.oktobrī, sestdienā, Vassula apmeklēja Lemansas pilsētu Francijā. Datums bija ļoti zīmīgs. Šajā dienā tiek atzīmēta gan svētās Margaritas Marijas piemiņas diena, gan pāvesta Jāņa Pāvila II pontifikāta sākums. Šajā dienā Vissvētākā Sirds vienoja abas Savas vēstneses – svēto Margaritu Mariju un Vassulu.

14:30 Kongresu pili jau bija piepildījuši 1400 cilvēki gan no visas Francijas, gan arī no attālākām valstīm – Beninas, Togo, Rietumindijas, Madagaskaras, Vjetnamas un Savienības salas. Pēc ievadvārdiem Andrē Ruels stādīja priekšā tēvu Teofilu, kurš savu uzrunu aizsāka ar sveicieniem Madagaskaras un Malaizijas pārstāvjiem, bet pēc tam pievērsās pravietošanas dāvanai. Pēc tēva Teofila runāja Vassula. Lūk, viņas uzruna:

 

Šajā pēcpusdienā es esmu izvēlējusies vēstījumus, kuri attiecas uz Vissvētāko Sirdi, jo šodien es runāšu tieši par to. Es izvēlējos vēstījumus, kuri mums vēstī, kam līdzinās Dieva Sirds. „Patiesas dzīves Dievā” lasītāji zina, ka šie vēstījumi pieskaras ļoti daudziem jautājumiem un neattiecas tikai uz Vissvētāko Sirdi.

Ir vēstījumi, kuri ļoti daudz runā par trešo Vissvētākās Trīsvienības Personu – Svēto Garu. Tas tiek darīts ar nodomu, jo šo Personu mēs nepazīstam pietiekami labi un tāpēc Jēzus mūs māca. Patiesībā šajos vēstījumos runā pats Svētais Gars. Ir cilvēki, kuri, lai arī regulāri apmeklē Baznīcu un ir uzticami Baznīcas mācībai, dažreiz man vaicā: „Bet vai Svētais Gars ir Persona, vai tikai simbols, vai varbūt balodis? Kas ir Svētais Gars?”

Kungs mūs pazīst un patlaban mēs dzīvojam atkrišanas un bezdievības laikmetā – tieši šī iemesla dēļ mums nebūtu jābūt pārsteigtiem par negatīvām reakcijām. Jēzus daudzos vēstījumos saka: „Ecclesia atdzims”. „Ecclesia” grieķu valodā nozīmē „Baznīca”. Tas dod lielu cerību, jo tas nozīmē, ka Ecclesia – Baznīca – dzīvos. Pašos aizsākumos Kungs man lūdza paveikt ko tādu, kas manā priekšā bija kā nepārbīdāms kalns. Tiem, kuri mani nezina es varu pateikt, ka nekad nebiju gājusi svētdienas skolā, nekad negāju uz baznīcu un neko par kristietību nezināju. Visus „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus es esmu saņēmusi iekšējas iedvesmas rezultātā, tos esmu sadzirdējusi kā Dieva balsi – vai nu kā lokūcijas, bet vēlāk arī kā iekšēju prāta gaismu, t.i. es saņēmu tādu kā Dieva domu un zināju, ka Viņš vēlas, lai es to pierakstītu – tajā nebija vārdu, bet es sapratu, ko Viņš vēlas un to pierakstīju.

Tomēr vispirms es vēlētos liecināt par dažiem atgadījumiem manu neseno ceļojumu laikā. Pirms diviem mēnešiem mani aicināja liecināt uz Japānu. Tā nebija pirmā reize – Japānu apmeklēju jau trešo reizi. Atšķirībā no iepriekšējām reizēm šoreiz biju uzaicināta uz Hirosimu – pilsētu, kas ir piedzīvojusi atombumbas sprādzienu – un mani uzaicināja budistu mūki, kuri vēlējās dzirdēt kristieša liecību. Viņi vēlējās uzzināt vairāk par Jēzu un Mariju. Šis ielūgums mani pārsteidza, bet sākumā es domāju, ka viņi vēlas uzzināt ko vairāk par mieru un vienotību uz kuru Dievs mūs aicina. Es devos uz Hirosimu un tur mani sagaidīja daži katoļi, viņu vidū pat viens bīskaps, trīs budistu mūki, viens no viņiem bija klostera priekšnieks, kā arī daži laji – budisti. Es nezināju, ka japāņu budistu mūki drīkst precēties un man pastāstīja, ka viņu sievas lasa „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus. Viesnīcas numurā es atvēru nelielu „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu sējumu un ieraudzīju šādus vārdus: „Pat svešinieki, pat viņi ir ieklausījušies Manā Balsī un sapratuši Manus vārdus.” (20.09.1989)

Kad mēs lasām „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, tajos mēs sastopamies ar daudziem pravietojumiem. Tas ir – Kungs kaut ko saka, bet pirmajā mirklī mēs to nesaprotam! Ja pārlasām šos vēstījumus to notikumu gaismā, kuri ir risinājušies šo pēdējo četrpadsmit gadu laikā, mēs pamanām, ka pravietojumi ir piepildījušies. Kungs man ļāva saprast, ka pat tie cilvēki, kuri nekad nav zinājuši par Kristu un kuri nav kristieši, mūsdienās vēlēsies ieklausīties Viņa vārdā. Kurš šajā gadījumā ir galvenā darošā persona? Tas ir Svētais Gars. Svētais Gars darbojas un mēs to dēvējam par jaunajiem jeb otrajiem Vasarsvētkiem.

Mums vairs nav jāgaida šie jaunie Vasarsvētki, jo tie jau ir klāt. Kungs runā ļoti skaļi un izmanto ļoti spēcīgus simbolus. Pat Svētajos Rakstos mēs sastopamies ar to, ka Dievs lieto tādus izteicienus kā „zvaigznes kritīs uz zemi” u.t.t. Esmu sapratusi, ka Dieva izteicieni nav burtiski, tie nematerializējas. Tas nozīmē, ka pravietojums var piepildīties pat, ja jūs to neapzināties, jo notiekošais jums var šķist pats par sevi saprotams. Piemēram, Kungs runā par otrajiem Vasarsvētkiem un jaunu laikmetu, kurš būs piepildīts ar Svēto Garu un šajā laikmetā cilvēki tiks šķīstīti ar uguni. Es ne visai labi sapratu, kā tas notiks. Vai tas notiks otrajos Vasarvētkos, kad visi vienlaikus runās un dziedās mēlēs, un pravietos? Kas vispār ir šie otrie Vasarsvētki par kuriem bija lūdzies jau pāvests Jānis XXIII un kuru galvenais uzdevums ir bijis atjaunot Baznīcu?

Sapratni par otrajiem Vasarsvētkiem es saņēmu ļoti negaidīti, franču valodā liecinot televīzijas kameras priekšā. Kad kaut ko saņemu no Dieva, es vēlos palēkties priekā – tas ir tik neprasti un skaisti! Kad sajūtu šo prieku, zinu, ka tas ir Dievs. Ne jau es pati kaut ko atklāju par Dievu, bet gan Dievs man kaut ko atklāj. Un tā, tajā mirklī es sapratu, ka otrie Vasarsvētki jau ir sākušies pirms vairākiem gadiem. Otrie Vasarsvētki ir personiski. Piemēram, iedomājieties kādu, kurš jau gadiem ilgi ir garīgi miris – jums šķiet, ka tas ir bezcerīgs gadījums, kurš nekad neatradīs Dievu un kuru neinteresē nekas garīgs. Un pēkšņi – kas notiek? Nāk Svētais Gars – cilvēks dzird kādu vārdu vai izlasa teikumu un Svētais Gars viņu garīgi augšāmceļ.

Kāda ir atšķirība starp cilvēku, kurš ir reliģiozs, kurš vienmēr tāds ir bijis un cilvēku, kurš ir ticis atjaunots Svētajā Garā? Tie, kuri ir tikuši atjaunoti, ir pilni ar Svētā Gara liesmu – viņi kļūst par lieciniekiem un ir ļoti dedzīgi attiecībā uz Dievu. Viņi nedara neko īpašu, tikai liecina un savās dzīvēs liek Dievu pirmajā vietā. Viņi ir kļuvuši par jauniem cilvēkiem, kuros nemitējās degt Uguns – tas ir viņos, tas deg, viņi kļūst par lieciniekiem un laiku beigu apustuļiem. Tā kā man sanāk daudz ceļot, tad es to redzu notiekam visās pasaules malās. Jaunie Vasarsvētki ir tad, kad cilvēks sastopas ar Dievu – otrie Vasarsvētki ir personiski, individuāli un tie norisinās cilvēka iekšienē.

Šie Vasarsvētki izplatās it visur un tagad sasniedz pat budistus. Pavisam nesen es pabiju Bangladešā, kur uz tikšanos bija atnākuši kādi 5000 cilvēku un vairāk kā puse no viņiem bija musulmaņi. Viņi ieklausās šajos vēstījumos, kuri ir aicinājums uz Mīlestību, Vienotību un Izlīgumu. Visspēcīgākais vēstījumos izskanošais aicinājums ir aicinājums uz Izlīgumu. Bez izlīguma nav vienotības un izlīguma trūkums norāda arī uz mīlestības trūkumu. Tā kā Dievs ir bezgalīgi žēlsirdīgs Viņš ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu starpniecību norāda mums uz to, kā spert pirmo soli ceļā uz izlīgumu. Un šis solis ir grēku nožēla. Kad cilvēks nožēlo grēkus, nožēla nes mīlestības augli un pateicoties mīlestībai cilvēks var darīt jebko. Cilvēks ļoti labi apzinās, ka sašķeltība nav saskaņā ar Dieva prātu – sātans, kurš ir šķeltnieks, dara visu, lai mēs neapvienotos.

Budistu reakcija bija vienkārši fantastiska. Es runāju par Jaunavu Mariju un par Viņas vēstījumiem. Es runāju par Jēzu, Viņa Mīlestību un Vissvētāko Trīsvienību. Es pateicu visu, kas man bija sakāms un gaidīju, kāda būs reakcija. Priekšā iznāca bonza – klostera priekšnieks un viņa vārdi būs publicēti nākamajā „Patiesas dzīves Dievā” informatīvajā lapā. Budisti sper soli kristietības virzienā, lai saprastu, kas ir Trīsvienība un tieši tāpēc tā bija Jēzus uzvara Japānā. Tā kā viņi jau pieņem „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus, trīsvienīgo garīgumu, tas nozīmē, ka Japānai ir liela cerība. Katru reizi, kad aizbraucu uz Japānu, es tur sastopos ar cilvēkiem, kuri ir gatavi tikt kristīti. Bieži vien viņi nav bijuši pat budisti, bet visīstākie pagāni un pēkšņi viņi kļūst par kristiešiem. Japānā ļoti bieži notiek atgriešanās kristietība un tas viss – pateicoties Svētajam Garam.

Es vēlētos arī pateikt dažus vārdus par to, kā dzīvot saskaņā ar vēstījumiem. „Patiesa dzīve Dievā” ir aicinājums uz vienotību un izlīgumu gan ģimenēs, gan tautās, gan arī Baznīcā. Kristus mūs aicina apvienot viņa Baznīcu. Tomēr „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi māca mums arī par Svēto Garu, par Marijas Sirdi, par to, kas ir Marija un Marijas Sirds – vēstījumos ir ļoti pilnīga mācība par Mariju. Ir arī ļoti nopietni un pat skumji vēstījumi par Baznīcas pašreizējo stāvokli. Tomēr cilvēkam ir jāapzinās, ka Dievs vienmēr pasaka to, kas ar mums nav kārtībā (neviens taču nevar teikt, ka ir perfekts), bet vienlaikus, būdams Tēvs, Viņš to saka mīlestībā. Pie tam, kad Dievs runā, Viņa vārdos vienmēr ir cerība. Dievs paceļ dvēseli, Viņš nekad to neiznīcina – tieši šādā veidā mēs varam atpazīt Dievu un Viņa vareno Mīlestību. Ja Viņš iejaucas vēstures gaitā, tad tas vienmēr ir Baznīcas un ikviena cilvēka labumam. Mēs esam Baznīca un Dievs runā mūsu labumam.

Pirms iepazīstināt jūs ar dažiem dievišķā Aicinājuma, fragmentiem, es vēlētos lūgties. Es šo aicinājumu dēvēju par aicinājumu uz laulību, jo Dieva Sirds ir laulību istaba, kura mums visiem ir jāsasniedz un tajā ir jāieiet.

Dieva Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā. Āmen.

Savā neizmērojamajā labvēlībā Tu, cilvēkus Mīlošais, esi mums dziedājis, lai mūs iepriecinātu.

Kā Līgavainis, kurš savu līgavu sagatavo mielastam, Tu mums visiem esi sagatavojis ķēnišķīgu mielastu, kurā mēs varētu līksmot par Tava Nama labumiem.

Tu mums esi devis dzert no Savam iepriecinājuma upes, jo Tevī, Kungs, ir Dzīvības Avots un Tavā Gaismā mēs redzam Gaismu.
Kā briedis slāpst pēc ūdens avotiem, lai mūsu dvēseles slāpst pēc Dieva, pēc Dzīvības Dieva, pēc Cerības Dieva, pēc Mierinājuma Dieva.

Lai mūsu dvēsele tagad līksmojas par Tavu maigumu, jo Tu pie mums vērsies un mūs māci brīnišķīgi iepriecinošā veidā. Āmen.
(22.06.1998)

Japānā, Tokijā, Sofijas Universitātē es sastapos ar kādu profesoru, jezuītu, tēvu Valeru. Viņš ir ļoti augsta līmeņa teologs un, kad viņš runā, es dažkārt nesaprotu pilnīgi neko. Šī tehniskā valoda pārsniedz manas spējas un tāpēc es viņam palūdzu, vai viņš nevarētu man paskaidrot nedaudz vienkāršākiem vārdiem, ko viņš bija vēlējies pateikt. Viņš atkārtoja sacīto. Viņš man pateica, ka reiz „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos bija atklājis kaut ko ļoti neparastu. Tad es viņam pavaicāju, kas tas ir un viņš atbildēja, ka tas attiecas uz Lectio Divina, kuras tradīciju Baznīca ir pazaudējusi. Es painteresējos, kas ir „Lectio Divina”… Viņš man paskaidroja, ka agrākos laikos katoļu Baznīca centās izprast Bībeli nevis analizējot atsevišķus fragmentus, bet gan atrodot fragmentus, kurā tiek runāts par vienu un to pašu tika atrasts arī izskaidrojums.

 „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos Jēzus mūs māca arī par atkrišanu un bezdievību. Cilvēki man vaicā, kā es saņemu vēstījumus. Jēzus vēlas, lai man pie rokas vienmēr būtu Bībele, jo dažkārt Viņš man dod Rakstu fragmentu, kuri izskaidro Viņa vēstījumus un dažkārt Viņš arī vēlas, lai es šos fragmentus pārrakstītu un tie būtu vēstījuma sastāvdaļa. Jēzus man izskaidro tos Rakstu fragmentus uz kuriem Viņš norāda. Pēc tam viss notiek ļoti ātri. Viņš nesaka: „atver Bībeli Ezehiēla grāmatas 28.nodaļā 1.pantā.” Nē, Viņš netērē laiku. Viņš saka: „Atver Bībeli.” Tad, aklā paļāvībā, es atveru Bībeli un Viņš saka: „raksti.” Bībele atveras tieši tajā vietā, kur tai vajadzēja atvērties. Tas notiek ātri un es pierakstu. Tad Jēzus man saka: „Tagad pietiek, tāļāk Es tev diktēšu” un Viņš tā arī dara. Tad Viņš pēkšņi atkal saka: „stop, atver Bībeli”, es atveru Bībeli un Viņš saka: „raksti”… Tas viss notiek neparasti ātri.

Jēzus nesaka: „atver Bībeli, Es tev paskaidrošu”. Piemēram, kas attiecas uz apostāzi, Viņš man saka: „Atver”… Es atveru Bībeli un tajā atrodu Daniela grāmatu, un izrakstu attiecīgo Rakstu fragmentu. Tad Kungs man saka: „atver Bībeli vēlreiz”. Šoreiz tā atveras Ezehiēla grāmatas 28.nodaļā, kurā tiek runāts par atkrišanu, dumpiniekiem, par dumpības garu. „Atver Bībeli vēlreiz”. Es to atveru vēlreiz un šoreiz tā atveras 2.vēstulē tesaloniķiešiem 2.nodaļā, kur svētais Pāvils atkal runā par atkrišanu, dumpību, dumpības garu. Tad vēlreiz: „Atver Bībeli”. Šoreiz tā ir Atklāsmes grāmata u.t.t.

Tā tas notiek ar „Patiesu dzīvi Dievā”. Ja tu lasi tajā esošos Bībeles fragmentus, tev ir jāzina, ka tas ir noticis tieši tā, kā es to tikko paskaidroju. Jēzus man sacīja: „Atver šo – tā ir attiecīgā nodaļa. Tad saliec to visu kopā un tam būs kāda kopīga jēga.” Tēvs Valera man paskaidroja, ka tas saucas „Lectio Divina”.

Piemēram, kas attiecas uz Diviem Lieciniekiem jeb divām Sirdīm, kas liecina. Šīs divas sirdis ir Jēzus un Marija un Tās svinēs uzvaru Laiku Beigās. Šīs Sirdis svinēs uzvaru, jo Jēzus triumfēs. Daži man vaicā, kad tas notiks. Ja mēs novērojam to, kas notiek mums apkārt, tad varam sev uzdot jautājumu: „Bet, Jēzu, vai tas ir Tavs laiks tagad? Tu taču teici, ka tas ir mans laiks. Mans laiks ir īss, bet Tavējais ir tūkstoš gadi – tas nozīmē, ka sākas Tavējais…” Uzvara ir tuvu. Cīņa ir ļoti smaga, jo sātans nepadodas un viņš vienmēr cenšas maldināt cilvēkus, viņš vēlas, lai cilvēki būtu savstarpēji sašķelti.

Piemēram, kas attiecas uz divām Sirdīm. Kādu dienu Kungs man sacīja: „Atver Bībeli.” Es to atvēru Atklāsmes grāmatas 11.nodaļā, kur tiek runāts par diviem lieciniekiem. Bija Ziemassvētku vakars un Kungs man sacīja: „Tā ir Ziemassvētku dāvana tev”. Viņš mums paskaidro kā tas notiek. Viņš izskaidro Rakstu fragmentu: abi liecinieki ir Jēzus un Marijas Sirdis, jo mūsdienās šīs sirdis pravieto. Marija un Jēzus mūsdienās parādās ļoti daudzās vietās. Tā ir liecība – lai nodotu Savu Vārdu tālāk, viņi izmanto dažādus instrumentus. Visi zina, ka viņu liecībai uzbrūk. Viņiem uzbrūk, jo pasaule ir kļuvusi ļoti racionāla, tā vairs netic dievišķajam, tā vairs netic brīnumiem, tā vairs netic, ka Dievs ir dzīvs un runā.

Jēzus, skaidrodams Atklāsmes grāmatas 11.nodaļu, man sacīja: „Tagad atver Zaharijas grāmatas 4.nodaļas 4.pantu. Tur tiek runāts par diviem olīvkoka zariem, par divām lampām, kas spīd tumsā, un šis pants palīdz saprast iepriekšējo. Lai neviens nesaka, ka Bībelē netiek runāts par divām Sirdīm! Mēs vairs nesaprotam Bībeli. Jēzus mums atklāj, ka, ja mēs savienojam šos divus fragmentus, tad mēs redzam, ka šajā vietā Viņš runā par Abām Sirdīm. Kādu dienu Kungs man sacīja: Es vēlos, lai u liecinātu par Manu Svētumu un Manu dievišķo Maigumu – esi kā grāmata, kuru ir sarakstījis trīsvienīgais Dievs. (25.09.1997)

Diemžēl, mēs esam zaudējuši izpratni par Dieva maigumu – it īpaši tas attiecas uz manu pareizticīgo Baznīcu. Mēs Dievu esam padarījuši vienīgi par stingru Tiesnesi, kurš soda. Bet tas, protams, ir saistīts ar cilvēka sirdi, kura ir kļuvusi cieta un šī iemesla dēļ redz Dievu tikai savā gaismā. Mēs esam zaudējuši izpratni par Dieva maigumu. Tā kā Kungs mani aicina liecināt par Viņa maigumu, tad šodien es liecināšu par Dieva Sirds maigumu.

„…miesa un asinis vienmēr perinās ļaunumu un tā priecāsies darot ļaunu. Šīs dvēseles nerunā nedz par Manu Maigumu, nedz par Manu Dievišķību, jo viņu prāti nezina, kā atšķirt Manu dievišķo Maigumu no viņu pašu miesas vēlmēm. Nē, viņi nesaprot, ka tas nav viens un tas pats. Dūjiņ, kad Es runāju, Manas lūpas pārklāj žēlastība, svētums un maigums, bet viņi nesaprot Manis teikto un neaptver Manu šķīstību un Manu varenību. Viņu sirdis ir tik nocietinātas, ka viņi nespēj iegremdēties Manā mirdzumā un Manas Sirds Dievišķībā. Tieši tāpēc viņu sirdīs Mana Gaisma ir apdzisusi un savā iznīcīgajā miesā viņi uzskata, ka Manis teiktais ir pārspīlēts un pārāk sentimentāls. Par viņiem Es varu teikt: „Viņi Man ir sveši un tie Mani nepazīst…”

Lai sasniegtu pilnību uz kādu Dievs mūs aicina, mums ir jāsper daži soļi. Kādi tie ir – to mums atklāj „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi. Pirmais Dieva Tēva aicinājums nebija: „Vassula, Es esmu Dievs Tēvs; nāc, Es vēlos tev diktēt vēstījumus; raksti;” Un tad Dievs sāka diktēt vēstījumus. Nē, tas nenotika šādā veidā, bet gan ļoti pakāpeniski. Dievs nesūtīja mani pasaulē sludināt vienkārši tāpat – Viņam bija svarīgi, ka es Viņu iemīlu tā, kā Viņš vēlas, lai mēs Viņu mīlētu. Neviens nevar kalpot Dievam un Viņu pagodināt, ja nemīl Viņu. Mums ir jāmīl Dievs un mums ir jāzina kā to darīt.

Viņš mani uzrunāja ļoti maigi, kā Tēvs, un man sacīja: „Mīli Mani; lai Mani iemīlētu, tev ir jānāk Man tuvāk, tu nedrīksti būt tik tālu; Es vēlos, lai tu būtu tuvās attiecībās ar Mani.” Tomēr es neuzdrošinājos, es to uzdrošinājos darīt tikai kopā ar savu sargeņģeli. Kad Dievs runāja, es jutos kā skolniece, kuras klasē ir ienācis skolas direktors, tāpēc ir jāsēž klusām, kā mietu norijušai. Es nesapratu uz kāda veida tuvību Dievs mani aicina. Un tas attiecas ne tikai uz mani, bet arī uz jums. Dievs vēlas, lai mēs Viņa klātbūtnē justos brīvi, lai mums būtu vienkārša un skaidra sirds, kurā nav viltīgu vai aizdomīguma pilnu domu. Tad Dievs teica: „Nāc pie Manis,” tomēr es nespēju to izdarīt. Visbeidzot Jēzus izdarīja tā: tas bija pašos atklāsmes pirmsākumos, kad es sarunājos ar eņģeli un eņģeļa klātbūtnē es jutos brīvi – viņš mani uzrunāja un es atbildēju. Tad pēkšņi, man nezinot, eņģeļa vietā stājās Jēzus. Es vēl arvien biju ļoti atklāta un brīva. Pamazām Viņš mainīja Savu runas veidu un balss toni – Viņš vairs nerunāja kā eņģelis, bet gan ar autoritāti. Varēja just, ka Viņš vada un Viņš sacīja – „Es esmu tas, kurš to visu dod, Es tas esmu”. Es vaicāju eņģelim: „Kas tu esi, lai kaut ko tādu dotu – tas nav tavs uzdevums, to dara tikai Dievs.” Tad Jēzus beidzot atklāja Sevi sakot: „Tas esmu Es, Jēzus”. Viņš bija aizņēmis eņģeļa vietu. Viņš man sacīja: „Tu redzi, cik brīvi un vienkārši vari justies Manā klātbūtnē; Es vēlos, lai tu būtu tāda pati arī turpmāk.” Kopš tās dienas es Jēzus klātbūtnē biju daudz vienkāršāka un tiešāka. To Viņš sagaida no ikviena no mums, lai arī vienlaikus vēlas, lai mēs pilnībā pakļautos Viņam.

 

Vai esat patiešām izlēmuši piederēt Dievam? Ja esam un patiešām ilgojamies pēc iekšējas pārmaiņas, vai mēs būsim noturīgi savā lēmumā? Pats grūtākais ir pastāvīgi turpināt savu garīgo dzīvi, nepadoties kārdinājumam, būt neatlaidīgam un vienmēr ierādīt Dievam pirmo vietu.

Tad Dievs ļaus attīstīties jūsu iecerēm. Nevajag domāt, ka, ja atdosiet Dievam nedaudz vairāk laika, tad jūsu ģimenes dzīve sabruks. Pavisam ne, jo Viņš par visu parūpēsies. To es redzu ik dienas savā ģimenē un tā tas notiek vienmēr, kad kaut ko daru Dievam un it īpaši tad, ja to daru no visas sirds. Tad visa pasaule uzzinās, kas ir patiesais Dievs – maiguma un prieka pilnais Dievs, kurš dod prieku arī mums un dara brīnumus. Tikai par tādu Dievu es vēlos vēstīt cilvēkiem ar šo vēstījumu palīdzību. Kungs rūpējas par manu ģimeni. Kādā veidā? Viņš palīdz maniem bērniem viņu garīgajā izaugsmē, lai arī tagad viņi ir pieauguši un tālu no mājām.

Jūs man vaicāsiet, ko par visiem šiem ceļojumiem saka mans vīrs… Kungs rūpējas arī par to. Pašreizējā periodā mans vīrs ceļo pat vairāk nekā es. Novembrī es otro reizi došos liecināt uz Indiju – tas būs ļoti smags ceļojums, bet to ir iespējams paveikt, ja Dievs dod mums spēku. Es pie sevis domāju: „Būšu projām gandrīz mēnesi – ko teiks vīrs?” Es gandrīz nekad ne esmu bijusi projām veselu mēnesi, bet pēkšņi vīrs vaicāja: „Ko tu darīsi novembrī?” Es pastāstīju, ka ir paredzams samērā garš ceļojums un viņš tajā mirklī pavēstīja, ka arī viņam ir jāaizbrauc uz trīs nedēļām. Viņš dosies ceļā divas dienas pēc manis un būs atpakaļ tajā pašā dienā, kad es.

Es jums pilnīgi nopietni vēlos apliecināt, ka tad, ja jūs strādājat Dievam un upurējaties Viņa labā, Viņš rūpējas par jums. Ja esat gatavi atdot sevi Viņam, jūs saņemsiet tik vienreizēju prieku, kādu neviens jums nespēj sagādāt. Jūs to sajutīsiet savā sirdī. Jūs domāsiet: „Jā, Vassula, tev ir viegli runāt, jo tev Kungs ir devis īpašu harizmu, bet kā ir ar mums?” Tomēr es zinu, ka arī jūs varat iegūt prieku, kādu līdz šim neesat piedzīvojuši. Dažkārt tas ilgst tikai dažus mirkļus – tas nāk un iet. Šis prieks liecina par Dieva klātbūtni mūsu sirdīs – tas ir tā, it kā Viņš teiktu: „Es esmu šeit!” un mūs iepriecina.

Ja mēs vēlamies garīgi pieaugt un sekot Jēzum, kurš ir Ceļš, ja vēlamies būt vienoti ar Viņu, mums Dieva dēļ ir jāiemācās kļūt arvien nemanāmākiem. Jo vienotāki mēs būsim ar Dievu, jo lielāki mūsos būs Viņa darbi. Viņš var darboties, ja jūs Viņam to atļaujat – ja jūs liekat šķēršļus Viņa ceļā, tad Dieva rokas ir sasaistītas.

Ko nozīmē tādi izteicieni kā „iet mazumā”, „kļūt nemanāmam”, „nomirt sev”? No kā mums ir jāatsakās? No mums tiek pieprasīts, lai mēs nekam nepiesaistītos. Lai tas varētu notikt, mums ir jāatveras žēlastībai un jānomirst savai gribai un savām kaislībām, kuras mūs patur šīs pasaules verdzībā. Lūk, ko Dievs saka kādā no vēstījumiem:

Šajā vēstījumā Dievs runā par nepilnībām un nešķīstību, kas ir mūsos. Visas šīs nepilnības pašas par sevi jau ir šķērslis dievišķajai Gudrībai, kura vēlas plūsto mūsos līdzīgi upei un dāvāt mums laimi. Tomēr dvēsele bieži vien nespēj saņemt Dievišķo Gudrību, tādēļ Dievam nākas mūs šķīstīt no mūsu nepilnībām un nešķīstībām. Šāda veida šķīstīšanas laikā dvēsele piedzīvo kaut ko līdzīgu iešanai caur uguni, kura var būt arī ļoti sāpīga. Cilvēks, kurš ir ticis šķīstīts, kļūst caurspīdīgs.

Es šāda veida šķīstīšanu piedzīvoju šī dievišķā aicinājuma pašos sākumos – tas nebija tikai vienu reizi, bet gan daudzas un dažādos laika sprīžos. Ikreiz tā līdzinās ļoti lielām sāpēm – šķiet, ka dvēsele tiek dedzināta. Šo ciešanu brīdī es jautāju: „Jēzu, ko Tu man esi izdarījis!” Viņš ļoti mierīgi atbildēja: „Es tikai esmu paņēmis tavu sirdi…” Kungs to pateica tā, it kā tas būtu pašsaprotami.

Mēs sevī esam izveidojuši sava veida šķēršļus, kuri ir cieti kā klints un neļauj mūsos ieplūst Svētā Gara dievišķajai straumei. Svētā Gara ūdens nemitējas darīt mūsos savus dievišķos darbus, bet gan rūc līdzīgi ugunij un ar lielu spēku sit pa šīm klintīm, kuras neļauj Viņam brīvi plūst. Dvēsele sajūt Svētā Gara spēcīgo iedarbību un zina, ka iet caur uguni, tomēr, kad klintis ir salauztas, tad mūsos līdzīgi spēcīgai dziedinošai straumei var ieplūst Mīlošā Gudrība – Svētais Gars. Viņš mūsos ienāk mierīgi un pārpludina mūs ar Savu Gaismu. Kādā no vēstījumiem Svētais Gars izskaidro, ko nozīmē vārds „gaisma”:

„Es Savā labvēlībā nonākšu no Debesīm kā zibens un atmirdzēšu tavā miesā līdzīgi spožai lāpai. Tev ir ticis mācīts, ka miesas spīdeklis ir acs – tā tas arī ir, jo slima acs neredz, tās priekšā ir vienīgi tumsa kamēr vesela acs apgaismo skatienu. Es esmu gaisma – ikviens, kurā Es mājoju, meklēs nevis netikumus, bet patiesos tikumus. Es esmu jūsu miesas patiesais spīdeklis, kurš to piepilda ar Mūsu Valstības dārgumiem un krāšņumu. Šie dārgumi un bagātības ir tikumi – kur ir Gaisma, ir arī tikumi, bet, kur ir Tumsība, tur ir netikumi. Nekļūdāties meklēdami savu atbalstu šajā mirstošajā pasaulē, bet gan esiet uzticīgi Man un jūs līdz ar Mani dzīvosiet mīlestībā. Mīlestība ir tikums.” (22.06.1998)

Šeit un daudzos citos vēstījumos Dievs mūs aicina sekot Viņam un darīt pilnīgāku mūsu vienotību ar trim dievišķajām Personām. Kad tas ir paveikts, mūsu domas, rīcība un vārdi ir pilnīgā saskaņā ar Dieva dievišķo Gribu, jo to saturu vada un sakārto Mīlestība. Šajā dievišķajā vienotībā viss Trīsvienības īpašums pieder arī tam, kurš ir vienots ar Viņiem. Kad dvēsele ir sevi atdevusi Dieva Gribai, garā ir tikai Dievs, mūsu dzīve pārvēršas par nemitīgu lūgšanu un mēs stāvam Viņa priekšā ar šķīstu garu.

Citu tikšanos laikā es esmu ļoti daudz runājusi par nemitīgo lūgšanu, tāpēc pateikšu dažus vārdus tiem, kuri nezina, ko tas nozīmē. Kādu dienu Jēzus mani aicināja nemitīgi lūgties. Es Viņam atbildēju, ka tas nav iespējams, jo man mājās ir daudz darba un ir jāpalīdz dēliem sagatavot mājas darbi – kā gan lai es nemitīgi lūdzos? Jēzus noklausījās manos iebildumos un ar pārsteigumu paskatījās manī. Tad Viņš sacīja: „Vassula, man tevis ir ļoti žēl …Tu neiesi sapratusi, jo nemitīga lūgšana nenozīmē pavadīt 24 stundas stāvot uz ceļiem…” Nemitīga lūgšana ir kontemplatīva lūgšana – tajā nav vārdu, jo runā sirds. No jūsu mutes neizplūst vārdi, ir tikai mīloša sirds, kas visas dienas garumā ilgojas un slāpst pēc Dieva. Nemitīga lūgšana ir viens no lielākajiem Dieva baušļiem, jo nozīmē nemitīgu tuvību ar Dievu.

Ja mēs sevi pilnībā atdodam Dievam, tad mēs ne vien dzīvosim Dievā, bet arī nemitīgi lūgsimies. Visa mūsu dzīve būs lūgšana, jo mēs visu dienu domāsim par Dievu un, pat satiekoties ar draugiem, jūs runāsiet vienīgi par Viņu. Es pazīstu tādus cilvēkus, kuri sastopoties savā starpā runā vienīgi par Dievu un šādā veidā izdzīvo nemitīgo lūgšanu.

Lai īstenotos dievišķā vienotība starp Radītāju un radību, svarīga ir arī dvēseles šķīstība. Lai to iemantotu, mums ir jāpiekrīt iziet cauri sāpīgajam šķīstīšanās procesam. Tomēr tas ir tā vērts. Kad mēs šādā veidā esam saistīti ar Dievu, dzīvojam Viņa Gaismā un Viņā, mēs labāk saprotam Viņa Gribu un sākam arī apzināties, ka Dievs nevēlas mūs salauzt. Dievs nekad nelūgs jums vairāk, nekā jūs esat spējīgi dot vai izdarīt. Piemēram – ir dažādu izmēru glāzes – lielas, vidējas un mazas. Dievam galvenais ir tas, lai šīs glāzes nebūtu pustukšas, bet gan pilnas. Dievs nav visus radījis vienādus – viens cilvēks spēj dot vairāk, bet otrs mazāk. Nezaudējiet drosmi domājot par kādu, kurš ļoti daudz upurējas, un salīdzinot sevi ar šo cilvēku. Jums ir jābūt miera pilniem. Dariet, kas ir jūsu spēkos, un, ja vien jūs godīgi darāt to, kas jums ir jādara, Jēzus izdarīs pārējo – tas nozīmē – novedīs lietas līdz to pilnībai.

Kad mēs saprotam Dieva Gribu, kad, pēc dvēseles šķīstīšanas, esam kļuvuši caurspīdīgi, tad spējam apgalvot, ka ejam kopā ar Dievu. Iet kopā ar Dievu nozīmē nemitīgi atrasties šajā stāvoklī – visas mūsu dzīves garumā Dievs nekad nemitēsies mūs aicināt būt līdzdalīgiem Vissvētākās Trīsvienības Svētlaimē. Ikvienu no mums Viņš aicina ienākt Viņa Dievišķības patiesajā un vienreizīgajā Pazīšanā, lai mēs dzīvotu patiesu dzīvi Viņā. Ja mēs tam piekrītam, tad sasniegsim stāvokli, kas līdzināsies Svētlaimes stāvoklim – vienotība uz kādu Viņš mūs aicina šodien ļoti līdzināsies tai, kādu izdzīvo dvēseles, kuras Viņu redz Debesīs. Vēstījumos Kungs apraksta šo stāvokli – jūs spēsiet to sasniegt, ja izlemjat pilnībā piederēt Viņam. Dievs saka:

 

Pēc šīs pārveides, kura, kā Es teicu, būs jūsu otrie Vasarsvētki, tie, kuros šī pārveide notiks, saņems sevī arī Jaunas Debesis un jaunu Zemi (Atkl 21, 4). Viņi kļūs par Jauno Jeruzalemi (Atkl 21, 4), kura nokāpj no Debesīm, no Dieva Troņa un tie būs kā skaista līgava, kas ir izgreznota savam Līgavainim. Šajā stāvoklī Līgavainis – Radītājs – ienesīs Savu līgavu laulību istabā – Savā Sirdī. Tad Kungs sacīs:

„Tagad ienāc savās patiesajās Mājās, Manas Sirds laulību istabā, kur tavs Karalis gaida, lai priecātos tevī, bet tu – Viņā. Nāc, Mans eņģeli un Mana Līgava, es ilgojos ietērpt tevi Savā Vārdā un Savā Klātbūtnē. (28.01.1997)

Ikviens, kurš tiks šādi pārveidots – Kungs nekavējoties ieaicinās viņu Savā Sirdī, lai šis cilvēks dzīvotu vietā, kuru Kungs dēvē par Savu laulību istabu. Šis cilvēks kļūs arī par apustuli – viņš tiks sūtīts visā pasaulē. Protams, tas notiks saskaņā ar viņa spējām, tomēr viņš tiks sūtīts tur, kur plaukst ķecerības, netikumi un grēki. Piepildīts ar dedzību un mīlestību uz Dieva Namu, šī dvēsele, kas dievišķā Mīlestība ir pilnībā vienota ar Dievu, būs gatava iet cauri ugunij, lai tikai iegūtu Viņam dvēseles, jo būs sapratusi, cik liela vērtība ir ikvienai no tām. Šo dvēseli dedzinās dedzība Kunga Nama dēļ. Iegūt Kungam dvēseli ir visvērtīgākais no kalpojumiem, kādu varam piedāvāt Dievam. Kādu dienu Kungs man sacīja: „Ja tu Man atgūsti vienu dvēseli – tas ir visbrīnišķīgākais kalpojums, kādu vari Man dāvāt. Šis kalpojums ir pārāks par jebkuru citu.”

 „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos Vissvētākā Sirds nemitīgi runā par Bagātību un mēs visi tiekam aicināti dalīties šajā Bagātībā. Vislielākais no Svētajā Sirdī apslēptajiem Dārgumiem ir pats Dievs un spēja viņu iegūt savā īpašumā. Kādā no vēstījumiem Dievs saka: „Nāc un paņem Mani, iegūsti Mani savā īpašumā.” Lūk, kāds fragments, kurš apraksta Viņa Vissvētāko Sirdi:

„Mana Sirds ir kā visizsmalcinātāko rožu gulta, Manu Sirdi piepilda žēlastība; jā, patiešām – tā līdzinās Dzīvības avotam. Pievērs acis Manai Vissvētākajai Sirdij, apskauj to un Tās spožums pārvērtīs Tavu vistumšāko nakti gaišā dienā; satver Manu Vissvētāko Sirdi, apskauj to un tās tuvums būs kā svētdarošās žēlastības vainags uz tavas galvas – tas liks tev iet pa uzticamības ceļu un darīs tevi gatavu izliet Manis dēļ savas asinis;” (28.11.1996)

Citos vēstījumos Viņš mums atgādina, ka vēlas tikt savaldzināts un vēlas būt mūsu īpašuma – Viņš paskaidro, ka tas ir vislielākais no Dārgumiem, kuru var piedāvāt Viņa Vissvētākā Sirds. Šajā gadījumā dievišķā vienotība ir pilnīga.

Šeit mēs redzam, cik ļoti Vissvētākā Sirds var mūs pārveidot un darīt mūs tik uzticamus un dedzīgus, ka mēs pat būsim gatavi izliet Viņa dēļ savas asinis. Kādu dienu Jēzus sacīja:

„Pieņemt Mani nozīmē pieņemt Manu Krustu… un tagad atļauj Man iedvest tevī Manus dievišķo vārdus: Es tev sacīju, ka pieņemot Mani tu pieņem Manu Krustu un, to pieņemot, tevi pārpludina Mana Gaisma. Vienīgais dievišķās Mīlestības ceļš uz vienotību ar Mani ir brīvprātīgi un ar mīlestību apskaut Manu Krustu, kurā ir gan ciešanas, gan prieki un kurš ved tavu dvēseli pretim pagodināšanai… (11.11.1998)

Šis ir paša Jēzus aicinājums – pieņemot Jēzu, cilvēks pieņemt arī Viņa Krustu. Kungs man deva šādu vīziju – Viņš stāvēja manā priekšā (tā bija vīzija manā prātā, iekšēji) – es Viņu redzēju. Tad Viņš atvēra Sava rokas un man teica: „Nāc, nāc pie Manis un apskauj Mani (t.i. – ar rokām).” Kad biju to izdarījusi, sajutu, ka tas vairs nav Viņš ko es turu savās rokās, bet gan liels krusts. Tas nozīmē, ka nav iespējams atdalīt Kristu no Viņa Krusta. Vēstījumos Dievs uzsver, ka mums ir jāpārveido mūsu dzīves nemitīgā lūgšanā, bet vienlaikus Viņš mūs māca, ka mums ir jābūt neatlaidīgiem. Daudz ir tādu, kuri ar lielu dedzību atgriežas pie Dieva, bet pamazām, soli pa solim, pasaule tos atvelk atpakaļ pie sevis. Tā vietā, lai spertu soļus uz priekšu, viņi dodas atpakaļ. Lūgšana ir tas veids, kas mums var palīdzēt saglabāt neatlaidību un pat pacelties uz augšu. Vissvētākā Māte mums ir sacījusi: „Lūgšana ir jūsu ierocis.” Nekas cits, tikai lūgšana.

Šis aicinājums nav vienīgi aicinājums būt vienotiem ar Dievu. Dievs no mums prasa arī citas lietas. Dievs mums saka, ka dzīves beigās mēs tiksim tiesāti saskaņā ar mīlestību, kāda mums ir bijusi citam uz citu šeit, virs zemes. Ir ļoti svarīgi jau šeit virs zemes dzīvot Dieva Mīlestībā. Vēstījumā Dievs saka:

„kalpo taisnībai, pacel nomākto. Nestrīdies ne ar vienu, bet gan mīli un palīdzi citiem. Neapbēdini atraitni, neesi ass pret bāreni – dari labu un neesi kā grēcinieki, kuri darot pāri bezpalīdzīgajiem iznīcina dvēseles. (19.06.1995)

 

Mūsu dvēsele nespēj dzīvot bez Dieva, Viņā tā saņem savu dzīvību. Mēs zinām, ka Svētais Gars ir mūžīgā Dzīvība un, ka dvēsele dzīvo Dieva Mīlestībā un Svētā Gara maigumā un pazemībā. Dvēseli ir kā līgava, bet Kungs ir tās Līgavainis. Viņi viens otru mīl un ilgojas viens pēc otra. Mūsu Kungs Savā Mīlestībā ilgojas pēc dvēseles un ir noskumis, ja tajā Viņam nav vietas vai arī, ja tā neatbild uz Viņa Mīlestību. Dvēsele, kas ir iepazinusi Dievu, ilgojas pēc Viņa, jo Viņā ir tās dzīvība un prieks.

Pazīt Dievu nozīmē saprast Viņu, tas nozīmē spert pirmos soļus Viņam pretim, pieglausties pie Viņa Sirds un iesaistīties dialogā ar šo Sirdi. Šī ir vissvarīgākā lieta mūsu dzīvē, jo mēs varam sarunāties ar Dievu visu savu dzīvi un pat sludināt par Viņu, bet patiesībā zināt to, ko ir uzrakstījuši teologi savās grāmatās. Ar to vien nepietiek. Pazīt Dievu sava sirds dziļumos nozīmē jau piedzīvot Viņu un tā ir īpaša pieredze. Kad esat saņēmuši Dieva pazīšanas un sapratnes žēlastību, tas nozīmē, ka esat iemantojuši patiesu dārgumu, pērli par kuru Jēzus runā kādā no Savām līdzībām. Kad esam to ieguvuši, mēs vairs neilgojamies ne pēc kā cita, jo mums pieder Dievs un mēs esam atļāvuši Viņam iegūt mūs Savā īpašumā. Tādā veidā mēs esam vienoti un kļūstam vienprātīgi ar Dievu – mēs darām Viņa darbus un runājam Viņa vārdus. Tie vairs neesam mēs. Kungs kādā no Saviem vēstījumiem apraksta šo stāvokli šādiem vārdiem: „Lai arī tu vēl būsi cilvēku vidū, tomēr tavs gars jau mājos Debesīs”. Tā ir tāda sajūta, ka neesat nekam pieķēries, tā ir ļoti skaista sajūta, jo jūsu domas un gars ir cieši savienoti ar Dievu un jūs jau šeit, virs zemes, izdzīvojat Debesis. Šādā stāvoklī Dievs vēlas ievest mūs visus. 

Mēs lūgsim Svēto Garu, lai Viņš nāk Savā spēkā pār mums un mūs garīgi dziedina, dod mums mieru, stiprina mūsu mīlestību un mūs atdzīvina. Vienlaikus šī būs lūgšana arī par fizisku dziedināšanu.

Mēs visi piecelsimies un kopīgi lūgsimies divas lūgšanas Svētajam Garam. Vienā no tām mēs lūgsim Viņa dāvanas, bet otrā – atbrīvošanu un dziedināšanu.

Kungs un dzīvības Avots, Tu esi Kristus Mistiskās Miesas – Baznīcas – Dievišķais un Pārpilnību dāvājošais Spēks.

Mūsu dvēseļu gaisma, visu dāvanu Dalītājs, dievbērnības noslēpuma atklājēj, apmeklē mūsu nabaga dvēseles un bagātini tās ar Savām dāvanām, lai mēs ar to starpniecību, Tavā labvēlībā un laipnībā varētu tikt pārveidoti

Mēs Tevi pazemīgi lūdzam: pārklāj mūs ar Savām bagātībām, ar Savām septiņām dāvanām, lai mūsu sirdīs aizdegtos kvēlojoša liesma. Āmen.

(Lozannas lūgšanu grupa, 17.08.1997)

 

Svētīts lai top Tavs Vārds, Tu, Kas uzklausi manu lūgšanu!

Kungs, esi svētīts un lai svētīta ir Tava laipnība, kas mūs ieved Tavā Sirdī, kas tajā mūs atbrīvo un glābj…

Dievs, Tu esi mūsu Pestīšana, Tu esi mūsu Bagātībā un mūsu Dzīvība – atļauj mums priecāties Tavā Klātbūtnē.

Jēzu Kristu, Tavā Vārdā mēs lūdzam, lai Tu mūs dziedinātu no mūsu netaisnībām un netikumiem. Kungs, dziedini mūs Svētā Gara spēkā, dziedini mūs garīgi un izrauj ar saknēm ikvienu ļaunumu.

Svētais Gars, atsvaidzini mūs un atjauno.

Jēzu Kristu, Tavā Vārdā mēs lūdzam, lai Tu mūs dziedinātu no ikvienas psihiskas vai fiziskas slimības un no visa, kas mūsu sirdij neļauj ar mīlestību sludināt Tavu Godību. Visus mīlošais Dievs, uzklausi mūsu lūgšanu. Āmen.

Šajā krucifiksā ir Kunga Krusa relikvija.

Lai Kungs tevi svētī un pasargā, lai Kungs apgaismo Savu Vaigu pār tevi un ir tev žēlīgs, lai Kungs tev atklāj Savu Vaigu un dāvā tev mieru. Āmen. (Sk 6, 22 – 27)

 

Vassulas vadībā visi klātesošie nodziedāja grieķu doksoloģiju Vissvētākajai Trīsvienībai „Thoxa, Thoxa, Thoxa” („Gods lai ir Dievam! Gods lai ir Kristum! Gods lai ir Svētajam Garam!”) Mūsu vidū valdīja brālīgas sadraudzības gars – ikvienā sejā varēja redzēt svētu prieku un visi devās mājup miera pilni.