Grēku nožēla ir vārti no tumsības uz Gaismu, tomēr līdz pat šai dienai mēs nevaram teikt, ka staigājam gaismā, ja vēl arvien esam tik sašķelti. Mēs visi Dieva acīs esam vienādi, jo esam Viņa bērni. Lai mēs būtu pestīti nepietiek ar to, ka piederam kādai Baznīcai. Mums ir jādzīvo saskaņā ar Dieva baušļiem un, kā Jēzus reiz teica kādai sievietei: „Vēl svētīgāki ir tie, kuri dzird un to patur savā prātā.” (Lk 11, 28) Ja kāds nav kristietis, tas nenozīmē, ka viņš nav radīts pēc Dieva tēla un viņam nav lemts beigās dzīvot Dieva namā. Raksti saka, ka „Dievam nav īpaši izredzēto” (Rom 2, 11). Jēzus Kristus ir atpestījis visus šīs zemes cilvēkus, tāpēc arī pestīšana ir paredzēta ikvienam, kurš dzīvo Dieva gaismā. Tos, kuri apzināti un sistemātiski atsakās no Dieva un Viņa Mīlestības Likuma, tiesās viņu pašu izvēle.

Ja neesam iegājuši Gaismā, tad kā gan lai saskatām Dieva Gribu, kā lai ejam pa izlīguma un vienotības ceļu? Kā lai zinām, kādu Dievs vēlas redzēt šo garīgo vienotību? Ja vēl arvien esam tumsībā, kā lai zinām ceļu? Tumsība karo ar gaismu – ja mēs nesteidzamies atgriezties, tad mazā dzirksts, kura vēl kvēlo mūsos, ļoti ātri var izdzist. Mums ir steidzīgi jāatmet vecie aizspriedumi un tā vietā jāpasmeļ eļļa no pazemības un mīlestības krājumiem, pārvēršot šo dzirksteli mirdzošā lāpā.

Baznīcām ir jābūt gatavām nomirt savam „es” un savam sastingumam – ar šīs bezkaislīgās nāves starpniecību viņos atdzīvosies Kristus klātbūtne. Ikvienai Baznīcai ir jāpieņem nemitīgas grēku nožēlas attieksme un tai ir jāsavienojas ar Kristus dievišķo mīlestību, ar kādu tas mīl visu cilvēci – šāda nostāja aizslaucīs projām tās pagājušās un tagadējās kļūdas. Šādā, pazemības pilnā attieksmē, tiks veidota vienotība. Raksti saka: „Zemojieties Kunga priekšā un Viņš jūs paaugstinās.” (Jēk 4, 10)

Ja baznīcas spēj pārvarēt negatīvos šķēršļus, kuri tās šķir un kuri, saskaņā ar Rakstiem, ir pretrunā ar ticības, mīlestības un lūgšanas vienotību mūsu vidū, tad Kristus arī būs uzticams un piepildīs savu solījumu ienest visā pasaulē mieru un ievest ikvienu radību Savā mistiskajā Miesā. Šis apsolījums pie mums ir nācis caur Jēzus lūgšanu Tēvam: „Lai viņi ir viens Mūsos kā Tu esi Manī un Es – Tevī; lai pasaule ticētu, ka Tu Mani esi sūtījis.” (Jņ 17, 21) Šajā mūsu Kunga lūgumā ir ļoti skaidri pateikts, ka vienotība, kādu Viņš sagaida, ietekmēs visu pasauli. Tomēr šāda veida vienotība nevar tikt īstenota bez Svētā Gara starpniecības, kura pārklāj ar Savu spēku visu pasauli un liek celties apustuļiem, kuri šo pasauli evanģelizē un ar savu sludināšanu liek visos cilvēkos piedzimt ticībai Kristum. Šī iemesla dēļ, ņemot vērā vēl arvien pastāvošos šķelšanos, es vēlētos teikt, ka Baznīca vēl nav sasniegusi savu pilnību – šī viņas daļa vēl arvien paliek ļoti novājināta.

Baznīca ir vāja un caur vienotību tai ir jāsaņem stiprinājums. Tāda kā tā ir pašreiz – Baznīca pakāpeniski zaudē savu gaismu un novājinās, tā kļūst tik vāja, ka vairs nespēj piecelties un aiziet pie dzīvības akas, lai pasmeltu dziedinošo balzāmu – Svēto Garu. Kādā no vēstījumiem Kristus saka Baznīcai: „…tava smarža tevi ir atstājusi”. Šķiet, ka bailēs zaudēt identitāti un savas tradīcijas – to īpaši es vēlētos attiecināt uz pareizticīgo Baznīcu – baznīca ne vien aizver visus logus, bet arī aizbarikādē durvis, neļaujot sevī ienākt nekādai gaismai un neapzinoties, ka tumsā var arī nepamanīt, ka tās iekšiene pamazam pārklājas ar pelējumu. Šo nevajadzīgo baiļu dēļ neatļaujot sevī ieplūst žēlastībai, tā liek šķēršļus arī Svētā Gara dvesmai, kura to varētu atjaunot. Ikviens, kurš rīkojas baiļu vadīts un kura nama durvis un logi ir cieši aiztaisīti, ir cilvēks, kurš baidās zaudēt savas vērtības. Tomēr pareizticīgā Baznīca nav vienīgā, kas šādi rīkojas – to mēs varam novērot arī citās baznīcās.

Tas skaistums, godība un augļi, kādus Baznīca nesa savas eksistences aizsākumos, tagad ir nokrituši līdzīgi sapuvušiem augļiem. Ja man nav taisnība, tad kur gan mēs redzam apustulisko Baznīcu dedzīgi liecinām par Kristu, mirstam uz moceklības altāriem, kur mēs redzam Baznīcu, kura labprātāk zemojas kauna un sāpju arēnā nekā noliedz Kristu? Kur ir dedzības pilnie mācekļi, kuru sirdīs deg ilgas evanģelizēt visu pasauli? Ak, Kristu! Cik vēl daudz reizes Tava visdārgā Miesa tiks ievainota un sadalīta pirms mēs sapratīsim, ka paši esam bijuši paklausīgi instrumenti šķeltnieka rokās? Mēs to neesam darījuši apzināti, tādēļ palīdzi mums saglabāt to svēto atlikumu, kas tiek dēvēts par Tavu Baznīcu. Palīdzi mums atkal no jauna apvienot šo Baznīcu, lai tās vienotība tuvinātu Tavu otrreizējo Atnākšanu, kura atklās Tevi visai pasaulei.

Tomēr Svēto Garu nespēs apturēt arī cilvēku ambīcijas un mūsu nespēja izlīgt. Svētais Gars stāv ārā un taisa lielu troksni tā, lai beidzot viņu sadzird arī tie kurlie, kuri ir aizbarikādējuši savas durvis, lai arī viņi atver savu siržu durvis un, lai mirušie atgriežas dzīvībā. No neesamības viņi atkal no jauna atgriezīsies eksistencē.