“Jēzus lūgšana”

„Debesis atvērsies ikvienam, kurš lūgsies šo lūgšanu un Mana žēlsirdība viņu izglābs;”
(1990. gada 18. janvāra vēstījums)

Bīskaps Kallistos Veirs raksta:

Rietumu kristietībā kopš kontrreformācijas laikiem ir dziļi iesakņojies tāds lūgšanas veids kā ‘meditācija’, kura parasti tiek veikta saskaņā ar kādu noteiktu ‘metodi” – plaši pazīstama ir iganciāniskā meditācija, bet ir arī sulpīciešu, saleziāniešu un citi meditācijas metodes veidi. Šāda reliģiskā prakse nekad nav bijusi Austrumu kristiešu garīgās dzīves iezīme. Pareizticīgiem tiek ieteikts lēnām un pārdomāti lasīt Bībeli un tēvus, tomēr šī nodarbe, lai arī tā tiek uzskatīta par slavējamu un vērtīgu, netiek klasificēta kā lūgšana. Bībeles lasīšana nekad nav tikusi sistematizēta vai iekļauta kādā noteiktā ‘metodē’, katrs tiek mudināts lasīt tā, lai tas nestu visvairāk augļu viņa dvēselei.

Pareizticīgie nepraktizē intelektuālo meditāciju, tomēr viņu personiskajā garīgajā dzīvē daudzu gadsimtu garumā neparasti svarīgu vietu ir ieņēmusi t.s. Jēzus lūgšana:

“Kungs Jēzu Kristu, dzīvā Dieva Dēls, esi man, grēciniekam, žēlīgs!”

Tā kā dažkārt pareizticīgajiem pārmet, ka viņi nepievērš pietiekamu uzmanību iemiesotā Kristus personai, tad būtu vērts pieminēt, ka šī lūgšana, kura noteikti ir visklasiskākā no pareizticīgo lūgšanām, savā būtībā ir izteikti kristocentriska, tā ir pilnībā vērsta uz Kungu Jēzu. Tiem, kuri ir tikuši audzināti Jēzus lūgšanas garā, ne uz mirkli nav atļauts aizmirst par Iemiesoto Kristu.

Kā palīglīdzekli šai lūgšanai daudzi pareizticīgie izmanto lūgšanu krelles, kuras ir atšķirīgas no Rietumu baznīcas rožukroņiem. Pareizticīgo lūgšanu krelles visbiežāk ir no vilnas, lai virpinot rokās tās neradītu troksni.

Jēzus lūgšana ir apbrīnojami daudzveidīga. No vienas puses tā ir lūgšana iesācējiem, bet vienlaikus tā ieved visdziļākajos kontemplatīvās dzīves noslēpumos. Šī ir lūgšana, kuru var lūgties ikviens, jebkurā laikā un jebkurā vietā – stāvot rindā, staigājot, braucot autobusā vai vilcienā… Šo lūgšanu var lūgties darbā un bezmiega naktīs, īpaša satraukuma brīžos, kad nav iespējams sakoncentrēties kādai citai lūgšanai. Ikviens kristietis vajadzības gadījumā var lūgt šo lūgšanu, tomēr pavisam savādāk ir tad, ja šī lūgšana tiek lūgta samērā pastāvīgi veicot arī ar to saistītos fiziskos vingrinājumus. Pareizticīgo garīgie autori uzsver, ka cilvēkam, kurš sistemātiski lūdzas Jēzus lūgšanu iespēju robežās būtu jāļauj sevi vadīt kādam pieredzējušam garīgam vadītājam un jācenšas nedarīt neko pēc sevis paša iniciatīvas.

Daži no tiem, kuri praktizē šo lūgšanu piedzīvo mirkli, kad tā “iemājo sirdī”. Tas nozīmē, ka šī lūgšana vairs neprasa gribas piepūli – tā vienkārši plūst un nemitējas, kad cilvēks runā vai raksta, šī lūgšana ir klātesoša miegā, bet no rīta tā pamodina cilvēku no miega.

Svētais Īzaks Sīrietis to noformulē šādi: “Cilvēks, kurā ir iemājojis Svētais Gars, lūdzas nemitīgi, jo Gars viņā nemitējas lūgties. Tātad – ne miegs, ne nomods nespēj apstādināt šāda cilvēka dvēselē plūstošo lūgšanu. Pat tad, kad šis cilvēks ēd vai dzer, kad apgulstas vai dara kādu darbu un pat tad, kad ir iegrimis miegā, viņa sirdī nemitējas elpot lūgšanas smarža.” (“Mistiskie dialogi”)

Pareizticīgais tic, ka Jēzus Vārdā ir apslēpts Dieva spēks. Tātad viņš tic, ka Dievišķā Vārda izrunāšana ir “Dieva darbības iedarbīga zīme, tā ir sava veida sakraments” (Kāds Austrumu Baznīcas mūks “Jēzus lūgšana”). “Cilvēka sirdī mājojošais Jēzus Vārds dod tai dievišķošanas spēku… Jēzus Vārda gaisma, kas mirdz cauri sirdij, izgaismo visu pasauli.” (S. Bulgakovs “Pareizticīgā Baznīca”)

Jēzus lūgšana ir dziļš pārliecības un prieka avots gan tiem, kuri šo lūgšanu lūdz pastāvīgi, gan tiem, kuri to izmanto tikai dažkārt. Es citēšu Svētceļnieku: “Un tā es līdz šim brīdim eju nemitīgi atkārtodams Jēzus lūgšanu, kura man ir saldāka un dārgāka par jebko šajā pasaulē. Dažkārt es dienā noeju pat 43 – 44 jūdzes pat nejuzdams ceļa smagumu. Ejot es apzinos vienīgi savas lūgšanas vārdus. Kad mani stindzina sals, es ar lielāku dedzību atkārtoju lūgšanu un pavisam drīz visu manu miesu sāk pārņemt siltums. Kad mani māc bads, es daudz biežāk atkārtoju Jēzus Vārdu un aizmirstu par savu vajadzību pēc ēdiena. Kad saslimstu vai arī izjūtu reimatisma sāpes, es pievēršu savas domas lūgšanai un vairs nepamanu sāpes. Ja kāds pret mani izturas asi, man atliek vienīgi padomāt par to, cik maiga un salda ir Jēzus lūgšana, lai dusmas un netaisnība izzustu kā nebijušas… Esmu pateicīgs Dievam, ka tagad saprotu reiz baznīcā dzirdētos apustuļa vārdus: “Lūdzieties bez mitēšanās” (1 Tes 5, 17).” (“Kāda svētceļnieka stāsts”)