Daži Vassulas ieteikumi “Patiesas dzīves Dievā” lūgšanu grupām

Es izmantoju šo izdevību, lai veltītu dažus ieteikumus lūgšanu grupām.

Es vēlos pateikt visiem “Patiesas dzīves Dievā” lasītājiem un lūgšanu grupu dalībniekiem, ka mēs dzīvojam “Patiesu dzīvi Dievā”, kura ir radusies saskaņā ar Kristus prātu – pateicoties tam mēs kļūstam līdzīgāki Viņam un ejam Viņa ceļus. Ar vēstījumu un “Patiesas dzīves Dievā” garīguma starpniecību mēs mācāmies būt līdzjūtīgi, neizcelt sevi, būt mazi, pazemīgi, pacietīgi, iecietīgi, lēnprātīgi, laipni, vienoti un vāji tādā nozīmē, kā Jēzus to mums ir mācījis – t.i. – pilnībā atdoti Kristus rokās. Mums patīk līdzināties bērniem.

Jūs vēlaties pieaugt Dieva mīlestībā? Tad ļaunumam atmaksājiet ar mīlestību, mīliet cits citu, bet pēc tam kļūstiet par lieciniekiem – jūs varat piesaistīt “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem tūkstošiem cilvēku. Jēzus man iemācīja lasīt Bībeli, Viņš pats man paskaidroja, kā to darīt, es esmu Viņa skolniece. Ja Viņš to ir izskaidrojis man, tad tas nozīmē, ka Viņš to skaidro arī visiem tiem, kuri lasa “Patiesu dzīvi Dievā”. Jēzus mums dod to, kas ir vajadzīgs mūsu laikmetam, lai tas atgrieztos. Mēs esam ievērojuši, ka tie, kuri lasa vēstījumus pasvītrojot to, kas viņus uzrunā, tie kuri tos ir pārlasījuši 2, 3, 4 un 5 reizes, tie šodien ir kļuvuši par ievērojamākajiem “Patiesas dzīves Dievā” apustuļiem. Viņi ir nesuši vislabāko augļu pārpilnību, kuru šodien viņi upurē mūsu mīļotajam Kungam. Ar ļoti lielu vieglumu viņi ir dibinājuši lūgšanu grupas, jo, tieši tāpat kā es, ir auguši “Patiesas dzīves Dievā” garā un viņi stingri stāv tajā. Esmu ievērojusi, ka “Patiesas dzīves Dievā” sekotāji ir ļoti, ļoti stipri cilvēki tajā nozīmē, ka spēj izturēt opozīciju un vajāšanas, viņi zina, kā rīkoties šajās situācijās – tā, neapšaubāmi, ir Svētā Gara dāvana.

Ja kāds vēlas veidot lūgšanu grupu, tad viņam noteikti ir jāpatur prātā svētā Pāvila vārdi: “Lai jūsu vidū nav sāncensības, pazemībā cits citu uzskatāt augstāku par sevi… Savā starpā turiet tādu pat prātu, kāds bija Kristū Jēzū.”

Ja Dievs vēlas dot kādu harismu, nekas Viņu neapstādinās, Viņš to iedos, bet, ja jūs šo harismu gribat iegūt paši saviem spēkiem, ļaunais gars nekavējoties būs klāt. Cilvēkam ir jābūt nomodā. Patiesībā ir tā: ja kādam šķiet, ka viņš caur Dieva žēlastību ir saņēmis kādu harismu vai pārdabisku žēlastību, tad sākumā viņam ir no tās jāatsakās un jāizvairās, un pat jācīnās pret to. Ja šī dāvana nebūs no Dieva, tā izzudīs, bet, ja tā būs no Viņa, tad tās spēks divkāršosies. (Savas atgriešanās sākumā es aptuveni 3 mēnešus cīnījos pret Dieva dāvanu, jo mani brīdināja, ka tā varētu būt arī ļaunā gara maldi.)

Kad cilvēki man vaicā, vai man ir dziedināšanas dāvana, es atsaku, ka nē. Es nedziedinu, lai arī dziedināšanas nemitīgi notiek. Es neesmu dziedinājusi pat tos, kuri ir brīnumainā veidā tikuši izdziedināti no vēža un citām nāvējošām slimībām. Es zinu, ka tā neesmu es un tādēļ nevaru teikt, ka man ir šī dāvana. Es vienmēr atkārtoju: Es nedziedinu un man nav dziedināšanas dāvana. Ja kāds tiek dziedināts, tad tas notiek pateicoties viņa ticībai un Svētajam Garam – Dzīvības Devējam, Kurš viņu ir dziedinājis… Viņš ir Ārsts un nevis es… Man nekā nav, es neko neesmu darījusi un man nekas nepienākas…

Cilvēkam, kurš citiem uzliek rokas, vienmēr ir jāsaglabā pazemība un ir jābūt mazam, neredzamam… Viņam ir jāsaprot, ka svētīt kādu nav viņa spēkos – tā ir Gara dāvana. Pazemības augstākā pakāpe ir būt nekam.

Es vēlētos brīdināt lūgšanu grupas no dažiem slazdiem, kuri tajās varētu rasties un viņas iznīcināt. Lūk daži no tiem: grupa ir pavirša, tā nekad nepieaug skaitā, bet gan sarūk, tā zaudē interesi tikties vai arī sāk pievērsties citiem vēstījumiem, kuri, iespējams, pat nav Dieva iedvesmoti. Kaitēt var arī tas, ka vēstījumi netiek lasīti meditatīvi, t.i. pārdomāti vai arī nekad netiek atvērti Raksti – šāda attieksme neļauj grupai pieaugt svētumā un būt piesātinātiem ar Dieva Mīlestību, un līdz ar to šī grupa pamazām iznīkst. Tas attiecas uz tiem, kuri koncentrējas un runā vienīgi par notikumiem, dažādiem datumiem, zīmēm u.t.t.

Kas gan dažiem cilvēkiem ir licis atgriezties viņu iepriekšējā stāvoklī un atkal dzīvot tā, kā pirms savas atgriešanās? Mums šķiet, ka viņi ir tie, kuri nekad nav bijuši iesakņojušies Kristū, nekad nav meklējuši Viņā žēlastību iekšējam spēkam, bet gan paļāvušies paši uz savējo. Viņi nekad nav lasījuši vēstījumus, kuri pēc savas būtības ir kontemplatīvi un aicina klusā lūgšanā sajust Dieva Klātbūtni, atļaut Viņam pacelt dvēseli un ievest to Savā Mīlestībā. Raksti mūs brīdina: “Dzenieties pēc miera ar visiem un pēc svētas dzīves, jo bez tā neviens Kungu neredzēs. Pielūkojiet, ka neviens nezaudē Dieva žēlastību, lai nekāda rūgta sakne, augstu izaugusi, jums nekaitētu un daudzi ar to netiktu apgānīti.” (Ebr 12, 14 – 15). Tādēļ – sekojiet Jēzum un centieties līdzināties Viņam. Dievs pats mums ir sacījis: “Es tevi nekad neatstāšu vai nepametīšu”. Kur ir mīlestība, tur ir arī Dievs.

Atcerieties, ka vislielākais no brīnumiem ir atgriešanās.

Vassula, 1998. gada 8. decembris