Vēstījumi ar virsrakstu “Patiesa dzīve Dievā” nemitīgi runā par Dievu, kurš pasaulei dāvina dievišķošanas žēlastību. Dievišķošana nozīmē to, ka cilvēks caur līdzdalību Dieva dzīvē tiek darīts par dievu.

Šāda lietu izpratne cilvēkos var radīt neizpratni un var būt pat biedējoša ja vien viņi neapzinās, ka šis formulējums nozīmē to pašu, ko saņemt Mūžīgās Dzīves dāvanu. Dievišķošana ir Dieva Mūžīgā Dzīve, kuru mums ir apsolījis Kristus. Svētā Jāņa evaņģēlijs un vēstules ir piesātināti ar Kristus apsolījumiem. Uz tiem atsaucas svēto Pētera un Pāvila vēstules. Dievišķošana ir Kristus atnākšanas patiesais iemesls – Viņš nāca, lai mēs varētu būt līdzdalīgi Viņa Dievišķajā Dzīvē, lai mēs būtu vienas ar Tēvu kā Kristus un Tēvs ir viens. Nevis līdzīgi kā Kristus ar Tēvu, bet gan tieši tāpat – dievišķā vienotībā.

Mēs esam aicināti būt par Dieva dēliem un meitām. Mēs esam aicināti būt par Kristus Miesu. Jēzus Kristus ir Savas Miesas – Baznīcas Galva un Miesa ir pilnībā vienota ar Savu dievišķo Galvu. Jēzus Kristus ir Dieva Dēls pēc Savas dabas, bet mēs esam aicināti kļūt par tādiem ar žēlastības starpniecību – katrs saskaņā ar to mēru un spējām, kādu Dievs mūs radot mums ir nolēmis. Dieva mūžīgās Dzīvības dievišķotā Miesa un Galva, kuru Kristus Jēzus mums ir atguvis ar Savu pestījošo dzīvi un nāvi.

Mēs esam aicināti būt svēti kā Dievs ir Svēts – nevis ar savu pūļu palīdzību, bet gan labprātīgi piepildot Dieva pavēles (sal. Lev 19, 2;  Mt 5, 48). Mūsu svētumam nav jābūt saistītam ar pienākumu, bet gan ir jāizriet no patiesas mīlestības uz Dievu.

Vienīgi Dievs ir Svēts: “Vienīgi Tu esi Svēts, vienīgi Tu esi Kungs, Tu – Visuaugstākais Kungs Jēzu Kristu”. Šos vārdus mēs izdziedam katrā svētdienā un svētku dienā. Būt svētiem kā Dievs ir Svēts nozīmē būt svētiem no paša Dieva Svētuma. Dieva Svētums nolaižas no augstumiem, Dievs vienojas ar katru no mums, lai ikviena dvēseles spēja (atmiņa, sapratne un griba) ir pilnīgi vienotas ar Tēvu, Dēlu un Svēto Garu. Kad šī vienotība ir pilnīga, tas nozīmē, ka ir notikusi dievišķošana un nekas cits.

Pilnīga dvēseles vienotība ar Trīsvienību tiek dēvēta par mistisko laulību. Mistiskā laulība nozīmē to, ka Svētais, Trīsvienīgais Dievs Pats salaulājas ar dvēseli un pilnībā saplūst ar to vienlaikus atļaujot “salaulātajai” pilnībā saglabāt gan savu individualitāti, gan brīvo gribu.

Tēvs Savā dievišķajā Spēkā savienojas ar atmiņu, kas ir viena no dvēseles spējā. Mūžīgais Dēls Savā dievišķajā Gudrībā vienojas ar izpratni – vēl vienu no dvēseles spējām, savukārt Svētais Gars Savā dievišķajā Labumā vienojas ar cilvēka gribu. Kad dievišķā Klātbūtne savijas ar cilvēka dvēseles spējām, šis cilvēks domā, rīkojas un runā vienīgi Dieva Spēka, Gudrības un Labuma tiešā iedvesmā. Dvēsele vairs nedarbojas ārpus Dievišķās Gaismas. Šo stāvokli mēs dēvējam par “salīdzināšanos ar Kristu” (Christlikeness). Tie, kuri sastopas ar dievišķotu cilvēku, sacīs: “Man šķita, ka es sarunājos ar pašu Jēzu…”

Tēvs var iedarboties uz cilvēka atmiņu, ja tajā mājo tīra cerība¹. Mūžīgais Dēls var iedarboties uz cilvēka sapratni, ja tajā mājo tīra ticība². Svētais Gars var iedarboties uz cilvēka gribu, ja to ir pārņēmusi tīra žēlsirdīgā mīlestība³. Izsakoties vienkāršāk cerība iztukšo atmiņu, ticība iztukšo sapratni, bet žēlsirdība – gribu. Uz šīm trīs dvēseles spējām ir jāiedarbojas trim teoloģiskajiem tikumiem, jo teoloģiskie tikumi caurstrāvo cilvēka prātu un loģisko domāšanu. Visiem izmantotajiem līdzekļiem ir jābūt proporcionāliem to izmantošanas galamērķim, tiem zināmā mērā ir jāsaskan ar noslējumu. Zirņi nesāks vārīties līdz tam brīdim kamēr nebūs sasnieguši verdošā ūdens temperatūru. Malkas pagales nesāks degt kamēr nebūs sasniegušas uguns liesmas temperatūru. Nekam un nevienai radībai nav pietiekami daudz izpratnes, lai to varētu izmantot Dieva sasniegšanai. Viss, ko prāts var saprast, griba var piedzīvot un iztēle var stādīties priekšā vēl arvien nebūs proporcionāls Dievs. Vislīdzīgākais Dievam ir tukšums, kuru cilvēka dvēselē rada ticības, cerības un mīlestības teoloģiskie tikumi – tie cilvēka spējām palīdz kļūt līdzdalīgam Dieva dzīvē. Šie tikumi paceļ cilvēku augstāk par viņu pašu, tie viņu pārveido un dara viņu spējīgu atgūt dievišķā tēla pilnību un līdzību, kuras dēļ un kurā viņš ir ticis radīts.

Katoliskās Baznīcas katehisms nosaka: “Cilvēciskie tikumi sakņojas dievišķajos, kuri pielāgo cilvēka spējas līdzdalībai dievišķajā dabā, jo dievišķie tikumi attiecas tieši uz Dievu. Tie kristiešus dara spējīgus dzīvot attiecībās ar Svēto Trīsvienību. Dievišķo tikumu avots, cēlonis un mērķis ir Dievs – Vienīgais un Trīsvienīgais.” (&1812)

Četrus cilvēciskos tikumus kopā ar trim teologālajiem tikumiem mūsos ielej svētā Kristība. Varonīga šo septiņu tikumu prakse ir ikvienas beatifikācijas un kanonizācijas pamatā. Cilvēciskie tikumi ir stiprums, mērenība, drosme un apdomība un dievišķotā dvēselē tie sasniedz savu vispilnīgāko plaukumu.

Stipruma tikums palīdz cerības, bezcerības, baiļu, uzdrīkstēšanās un dusmu kaislībās. Šīs kaislības parādās tad, kad cilvēks cenšas darīt labu un izvairīties no ļaunā. Mērenība ir saistīta ar mīlestības, naida, vēlmju, nepatikas, patikas un skumju kaislībām – šīs ir saistītas ar labo un ļauno bez īpašām grūtībām. Taisnīgums dara pilnīgāku cilvēka vēlmi darīt labu sabiedrībā. Pār šiem trim cilvēciskajiem tikumiem valda ceturtais – mērenība, kurš izplūst no žēlsirdīgās mīlestības.

Kristības brīdī Vissvētākā Trīsvienība ielej cilvēka dvēselē visus teologālos un cilvēciskos tikumus. Kad par visas mūsu rīcības galveno motīvu kļūst žēlsirdība, tad Svētais Gars piešķir šiem tikumiem Savu pilnību. Tas nozīmē, ka cilvēka rīcību vispirms izraisa Dieva mīlestība, bet pēc tam vēlme mīlēt tuvāko tā, kā Dievs viņu mīl. (Jņ 13, 34: “Mīliet cits citu kā Es jūs esmu mīlējis”) Svētā Gara dāvanas ir zināšanas, sapratne, bijība Kunga priekšā, gudrībā, dievbijība, spēks un padoms.

Grēks un pat vismazākā piekrišana tam, kas ir pretrunā ar Dieva godību neatkarīgi no tā vai tas izpaužas ārēji, vai ne, aizēno dvēseles caurspīdīgumu. Ikviens šāds “mākonis” ir jāpadzen, tam ir jāizgaist un ir jāatjaunojas šim caurspīdīgumam. Tas notiek sadarbojoties mūsu brīvjai gribai un tikumiem. Tukšums, kas rodas pateicoties tikumu praktizēšanai, rada šo “caurspīdīgumu” caur kuru dvēselē atmirdz dievišķā gaisma un atver durvis žēlastībai.

“Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos mēs lasām:

“visas dvēseles, ar kurām Es esmu savienojies, kļūst par līgavām, jo šajās tuvības pilnajās attiecībās Es ikvienā viņu dzīves dienā esmu to Līgavainis; tā notiks arī ar tevi, ja tu iemīlēsies Mūsos; labprātīgi tu izzudīsi Manī un baudīsi Manas Dievišķās Mīlestības pilnību; jau kopš tavas dzimšanas Es dedzīgi vēlējos, lai tu piederētu Man un baudītu Manu Dievišķo Mīlestību; jau kopš tavas dzimšanas Es dedzīgi ilgojos, lai tu piederētu Man – redzēdams tevi augam es slepenībā jau svinēju mūsu saderināšanos; Es būtu plūdis pie tevis pat pie vismazākās grēku nožēlas zīmes – izstiepis Savu ķēnišķīgo scepteri, Es būtu saucis: “Piepildīts!” es apzīmētu tavu pieri ar Savu dedzīgo Kristības skūpstu, kas iesmaržo visu pasauli – tas būtu priekšvēstnesis mūsu laulības svinībām; par Savas Mīlestības zīmi Es tev dāvātu no vissmaržīgākajiem ziediem novītu kroni – katra šī zieda ziedlapiņa simbolizē tikumu; tikai tad tu spētu no visas sirds pateikt: “Es redzu…” un pilnībā saprast šos vārdus; (“Vissvētākās Trīsvienības odas”)

Vassulas Rīdenas saņemtajos Jēzus vēstījumos mums tiek apsolīts, ka ikviens piedzīvos personisku teofāniju (t.i. vai nu intelektuāli, vai simboliski, vai garīgi ieraudzīs Dievu). Šī atklāsme tiks saņemta no Vissvētākās Trīsvienības un tā vienlaikus gan mūs brīdinās par mūsu garīgo stāvokli, gan arī dāvās mums grēku nožēlas žēlastību. Tēvs, Dēls un Svētais Gars tiks ieraudzīti pateicoties apgaismības žēlastībai.

“…tava dvēsele ieraudzīs to, ko redzēja agrāk, sekundes simtdaļā savas radīšanas brīdī…”

“tu redzēsi To, Kurš pirmais tevi turēja Savās rokās, tu ieraudzīsi acis, kuras pirmās redzēja tevi…

Tu redzēsi Rokas, kuras tevi veidoja un svētīja…

Tu redzēsi Vismaigāko Tēvu, savu Radītāju, tērpušos bijājamā mirdzumā – Pirmo un Pēdējo, To, Kurš ir, Kurš bija un Kurš nāk – Visvareno, Alfu un Omegu, To, Kurš ir Valdnieks;” ⁴

Tas nozīmē, ka mēs ieraudzīsim Tēvu. Šajā garīgajā redzējumā mēs ieraudzīsim ar Svētā Gara gaismu – tā mūs caurstrāvos ar Kristus skatiena starpniecību, Kurš arī stāvēs mūsu priekšā. Mūsu dvēsele apzināsies visus mūsu dzīves notikumu, jo mūsu skatienu it kā caururbs Kristus skatiens – divas Ugunīgas Liesmas (t.i. – Svētā Gara liesmas (skat. Dan 10, 6, Atkl 1, 14; 5, 6) Mūsu sirds atskatīsies uz visiem saviem grēkiem (skat. 1991.gada 15.septembra “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu, kurā detalizēti tiek aprakstīti otrie Vasarsvētki). Mēs sapratīsim visu patiesību par mūsu garīgo stāvokli Dieva priekšā, t.i. – mēs sevi ieraudzīsim tādus, kādus Viņš mūs redz. Parasti šādu redzējumu cilvēks saņem nāves brīdī, kad dvēseli appludina Dievišķa Patiesība un tā ierauga sevī ļaunuma garīgo realitāti, un, līdz ar to – arī taisnīgo tiesu.

Līdz ar šo patiesības pieredzi tiek dāvāta pilnīga žēlastība godīgi nožēlot grēkus. Tā kā šajā mirklī atklājas visi mūsu grēki (ieskaitot tos, kurus esam nolieguši, jo esam pārāk pie tiem pieraduši), mūsu nožēla būs vistīrākais grēku nožēlas akts. Katoliskā Baznīca māca, ka tīrs grēku  nožēlas akts dara cilvēku gatavu tajā pašā mirklī ieiet Debesīs (kā tas notika Kalvārijā ar labo laupītāju). Tā tas ir tāpēc, ka šī nožēla rodas tiešā sadarbībā ar Patiesības un Svētdares Garu – Svēto Garu. Tā kā mūsu nožēla ir teofānijas sekas (šo teofāniju var dēvēt arī par otrajiem Vasarsvētkiem), tad tā, pēc sakramentālās grēksūdzes, tā dara dvēseli atvērtu svētuma pilnībai. Ja mēs turpinām izkopt sevī šādu nostāju, tad tā ātri vien mums palīdz sasniegt dievišķošanas stāvokli. Ja mēs nebūtu redzējuši visus mūsu grēkus, tad arī dievišķošana būtu neiespējama. Ja mēs atcerētos vienīgi dažus no saviem neizsūdzētajiem grēkiem, tad pārējo grēku nešķīstums kļūtu par šķērsli dievišķošanai.

Šajā brīdī Jēzus dotais svētums ir kā tikumu virtene – notiekošais līdzinās augstāk citētā vēstījuma apsolījumam. Šo svētumu attīsta un uztur evaņģēliska dzīve, kuru raksturo metanoija un teoze, t.i. pilnīga pievēršanās Dievam un apzināta savas zemes dzīves veltīšanas šeit mītošajam Vārdam. Ja dvēsele sagrēko, svētuma vistīrākā dāvana vairs neturpinās, tā pazūd. Tomēr dvēselē mītošie tikumi, it īpaši patiesas grēku nožēlas tikums, attur dvēseli no labprātīgi paveikt nāvīgā grēka un pat no ikdienišķiem grēkiem. Persona ar savu brīvprātīgu izvēli liek grēkam pazust no savas dzīves.

Galvenais līdzeklis, kas palīdz uzturēt dvēseles svētdarīšanas dāvanu, kura ved cilvēku pretim dievišķošanai, būs svētā Euharistija, kurā mājo Dievišķības pilnība. Šī Dievišķības ietekme uz mums tiks atvieglota pateicoties mūsu gribas pilnīgai saskaņai ar Dieva Gribu. Ja nav šīs saskaņas, tad pat ikdienas svētā Komūnija nepalīdzēs dvēselē ienākt dievišķībai, tā mums dāvās vienīgi gaismu un žēlastības, kuras palīdz mums virzīties pretim vienotībai ar Dieva gribu. 

Kā jau agrāk minēju – vienīgi Svētā Gara gaisma, kas mums atklāj visus mūsu grēkus, dara mūs spējīgus saņem šo acumirklīgo svētuma dāvanu, protams – kamēr mēs pilnība pieņemam grēku nožēlas žēlastību. Cilvēka dvēselē nav vakuumā. Kad griba ir pilnībā pakļauta Dievam, tad tā vienā mirklī piepildās ar Dievu – kad pieņemam Svētā Gara žēlastību, Viņš paveic mūsos šo pārveides darbu. Vienā mirklī Kristus piepilda dvēseli. Ņemot savā īpašumā tīras grēku nožēlas pārņemtas dvēseles, Kristus tajās iemājo tieši tādā veidā, kā to bija solījis⁵ – Viņš tajā dzīvo tik ilgi kamēr dvēsele ar mistiskās laulība starpniecību izkopj tai dotos tikumus. Šis stāvoklis saucas “otrā Atnākšana” vai arī Kristus valdīšana uz zemes”. Kristus valda dvēselē Savā Dievišķībā, Viņš pārvalda un vada tās domas, vārdus un darbus pa labuma un tikumības ceļu.

Otrie Vasarsvētki un otrā Atnākšana ir vienas teofānijas divi aspekti, tie abi ir simboliski tēli uz kuriem ir norādījusi Atklāsmes grāmata. Kristus tūkstoš gadu valdīšanas apsolījumā (Atkl 20, 6) ir apslēpts bīblisks cipars, kurš simbolizē dievišķo mūžību. Tas vienkārši nozīmē to, ka Kristus valdīs Savā Dievišķībā un tas notiks Viņam valdot cilvēku dvēselēs.

Teofānija par kuru pravieto 1991.gada 15.septembra vēstījums pati par sevi notiek dažu sekundes simtdaļu laikā, tās ir viens Dievišķās Gaismas zibsnis, kurš mums atklāj pilnīgi visu. Pēdējo stundu, dienu vai nedēļu notikumi liek mums mēnešiem sērot par ieraudzītajiem grēkiem. Daži cilvēki, kuri ir saņēmuši šo žēlastību, liecina, ka ir sērojuši par Kristu, jo apgaismības mirklī ir izjutuši Viņa sāpes par viņu grēkiem. Citi liecina par klusu, plūstošu žēlastības straumi, kura ir ilgusi vairākas nedēļas – tā viņu grēkiem ir likusi atklāties pamazām, laika gaitā un līdz ar to – bez tik izteiktām sāpēm.

Grēku nožēlas pieredze, ko ir izraisījuši otrie Vasarsvētki, atstāj dvēselē dziļu sāpju sekas. Tieši tas dara dvēseli ar ļoti mērķtiecīga lēmuma starpniecību spējīgu izvairīties no grēkiem. Kad grēks sāk šķist pievilcīgs, dvēsele sāk piedzīvot sāpes, kuras tajā rada klusu, maigu, bet ļoti spēcīgu pretošanos grēkam. Tāpēc (ja vien to pieņemam) mēs apzināmies, ka esam saņēmuši žēlastību negrēkot. Pirmais mēnesis (citreiz tas šis periods var būt ilgstošāks) ir visgrūtākais, jo tā laikā mums ir jāatbrīvojas no grēka ieraduma. Vienlaikus mums ir šī iekšējā palīdzība- mēs sākam saprast, ka ar Dievu visas lietas ir iespējamas. Leopardi var pārmainīt plankumus uz savas ādas, lauva var gulēt līdzās jēriem, bet zīdainis paliekot neskarts var bāzt roķeli odzes midzenī. Visas šīs lietas attiecas uz garīgām realitātēm.

Kā mēs zinām, ka Svētā Gara gaisma, teofānija, kas atļauj mums ieskatīties Tēvā un Dēlā, liek cilvēkam atgriezties un mainīties tik ļoti, ka dažu gadu laikā dara to spējīgu kļūt svētumam un dievišķo to (mistiska laulība) .

Kā gan teofānija var cilvēkam desmit gados palīdzēt sasniegt to dzīves svētumu, ko citi nesasniedz pat visas dzīves laikā. Uz šo jautājumu ir divas atbildes. Pirmā ir acīmredzama: Vassula pati mums nodod vēsti par to, ka Svētais Gars augšāmcels mūsu satrūdējušo un tārpu saēsto  garīgo miesu, kas mētājas grēka tuksnesī, un Pats apveltīs mūs ar garīgās laulības dievišķību. Vassulas dzīve ir liecība viņas sludinātajai vēstij, viņa ir zīme šīs vēsts patiesumam. Otrā atbilde varētu būt tāda, ka mēs jau agrāk esam dzirdējuši šāda veida liecības – tās ir tikušas pierakstītas un Baznīca ir saglabājusi daudzu svēto dzīvēs aprakstus. Ātra pāreja no grēka svētumā it īpaši ir novērojama to svēto dzīvēs, kuru dzīves ir bijušas ļoti īsas. Šīs īsās dzīves mums liecina, ka Dieva spēks spēj pārveidot katru un jebkura vecuma cilvēku. Daži savu gadu dēļ zaudē cerību, tomēr Dievs spēj veikt šādu pārveidi. Viņi var liecināt par “Patiesas dzīves Dievā” centrālās vēsts patiesumu.

Pati par sevi otro Vasarsvētku žēlastība nav nekas jauns. Attiecībā uz mūsu laikmetu tā var tikt uzskatīta par unikālu vienīgi tāpēc, ka šie Vasarsvētki izpaužas vispasaules mērogā. Nekas jauns nav arī cilvēku dievišķošana. Par to ir rakstījuši gan agrīnie kristietības autori un arī pareizticīgie ir saglabājuši šo terminu. Tāpat viņu literatūrā mēs sastopamies ar grēku nožēlas un dievišķošanas garīgumu, ar svētumu un svētajām skumjām. Katoliskajā Baznīcā mēs šo realitāti esam nodēvējuši par mistisko laulību ceļa uz dievišķošanu – šī terminoloģija Rietumu Baznīcai ir vairāk saprotama.

Kristus Savā dievišķībā kopš kristietības aizsākumiem ir valdījis neskaitāmās dvēselēs . Pirmbaznīcā ar terminu “Mūžīgā Dzīve” (tā kā tas tiek izprasts Evaņģēlijā un vēstulēs) tika saprasta cilvēka līdzdalībā paša Dieva dievišķajā dabā⁶. Tātad – otrie Vasarsvētki nav unikāli paši par sevi, bet to vienreizīgums slēpjas to universālums. Tas nozīmē, ka mūsdienās daudzi saņems to, ko agrāk saņēma tikai daži. Nekad visi Baznīcas locekļi nav bijuši bez grēka – tieši tāpēc otrie Vasarsvētki būs unikāli. Vienīgi Marijas personā Krusta pakājē stāvēja bezvainīgā Baznīca bez vainas un traipa – pilnīgi šķīsta savā ticībā. Bezgrēcīgums ir auglis tiešai sadarbībai ar Svētā Gara svētdarošo darbu. Dievišķošana jeb mistiskā laulība nozīmē to, ka Tēvs, Dēls un Svētais Gars ir pilnība ņēmuši Savā īpašumā trīs dvēseles spējas (kuras aplūkojām agrāk). Tā kā cilvēka griba atļaus Dievam pilnībā valdīt sevī, šis cilvēks vēlēsies vienīgi to, ko vēlēsies Dievs. Tas nozīmē, ka grēka iespējas vairs nav. Jaunā Ēdenes par kuru Kristus runā „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos patiešām ir Ēdenes dārzs – bez grēka, tieši tāds kāds tas bija radīšanas rītausmā. Tomēr Ēdenes dārzs nav vieta, tā ir cilvēka dvēsele. Mēs būsim Jaunajā Jeruzalemē, kas simbolizē Baznīcu. Mēs piedzīvosim mistisko laulību ar Jēru. Tomēr visi šie notikumi risināsies tā cilvēka dvēselē, kurš pieņem otros Vasarsvētkus, nožēlo un dzīvo saskaņā ar tikumiem un svēto Evaņģēliju. Tas nozīmē, ka šis cilvēks žēlastības iespaidā kļūst par otro Jēzu – viņš žēlastībā kļūst par to, kas Jēzus bija pēc Savas dabas. Svētais Lūkass dēvē Ādamu un Ievu par „Dieva Dēlu”⁷, bet apustulis Pāvils, runājot par Vecās Derības likumu, raksta galatiešiem: “Tagad, pienākot laikam, mēs vairs neesam pakļauti šim sargam – jūs, caur ticību Jēzum Kristum, esat kļuvuši par Dieva dēliem” ⁸

Šī raksta kontekstā ticība nenozīmē to, ka ticam, ka ir Dievs, bet gan to, ka ticam Dievam. Daudzi tic, ka Dievs ir, tomēr reti kurš patiešām paļaujas uz Viņu. Paļauties un cerēt uz Viņu nozīmē ticēt, ka piepildīsies visi Viņa apsolījumi – gan individuālie, gan tie, kas attiecas uz kopienu.

Tad mēs rīkosimies bezierunu pateicībā, pilnīgi pakļaujoties Dieva gribai. Mēs patiešām ticam, ka gan labais, gan ļaunais nāk no mūsu Mīlošā Tēva un var kalpot mūsu labumam. Tas arī nozīmē ticēt Dievam. Ezekiēls savā vīzijā redzēja mākonī parādāmies spilgti mirdzošu metālu⁹, kas simbolizē un pravieto par Kristus Miesu, kura piedzīvo ciešanu svelmi. Tiekot dievišķoti vēl virs šīs zemes, mēs sastopamies ar Krustu – dievišķošanas pašā centrā ir sāpes. Dievišķības mākoņa pašā vidū mēs kļūstam par spilgti mirdzošu metālu.

Lai sagatavotos mistiskajai laulībai, Vassula aizstāv vispilnīgākās vienotības ar Dievu teoriju: “Mēs, mums…” Tas nozīmē, ka mēs apzināti ikvienu darbību veicam kopā ar Jēzu, ieaicinot Viņu ikvienā ikdienas darbā mūsos un lūdzot Viņu darboties kopā ar mums mums un caur mums. Šāda attieksme rada nemitīgu lūgšanu un tā mūs attīra no ikviena grēka, jo Jēzus klātbūtnē (vai tas būtu mājās, darbā, vai atpūtā) mēs atļaujam sevī nonākt vienīgi tam, kas nav grēks. Šādā veidā mums nākas piedzīvot arī visdažādākās ciešanas.

Dievišķošana un mistiskā laulība nav iespējamas bez pilnīgām zināšanām un grēku nožēlas – tas attiecas uz mums arī tad, ja mūsu dzīve ārēji var šķist ļoti tikumīga. Atpazīt apslēptos grēkus, tos, kas ļoti dziļā līmenī ir piesaistījušies mūsu gribai un kuros mēs nekad neesam atzinuši, av iespējams bez Dievišķās Gaismas palīdzības. Šajā gadījumā mūsu grēka atklāsme visbiežāk ir saistīta ar neatpazītu Svētā Gara Gaismas atmirdzēšanu mūsos. Mēs varam ieraudzīt traipus vienīgi tad, ja pār tiem atmirdz gaisma. Šāda Svētā Gara žēlastība ir nepieciešama ne vien, lai atgrieztos – tai mūs ir jāpavada visas dzīves garumā. Par to liecina svēto dzīves (skatīt tālāk). Tā kā apsolītā teofānija liek atklāties visiem grēkiem, tad piedzīvotās sāpes kādam var šķist pārāk nepanesamas. Mums ir jāsagatavojas uz šo pieredzi ar svētu dzīvi un vienotību ar Dievu: “Mēs, mums…”

Svētā Klāras viņas testamentā raksta: “Visaugstais apgaismoja manu sirdi, lai es dzīvotu grēku nožēlnieces dzīvi.” Šīs svētās dzīvi raksturo ļoti stingra grēku nožēla, tomēr uz savas nāves gultas viņa māsām bija spējīga stāstīt vienīgi par vissmalkākajām patiesībām, kas attiecas uz Vissvētākās Trīsvienības vienotību ar viņas dvēseli.

Svētais Francisks, saņēmis apgaismību, izvēlējās dzīvi nabadzībā un saskaņā ar Evaņģēliju, tomēr arī Viņam bija vajadzīgs Svētais Gars, lai atklātu dziļākas patiesības par sevi. Viņš lūdzās: “Kas esi Tu un kas esmu es?” Kad brālis Leons pavaicāja Franciskam, ko nozīmē šāda lūgšana, Francisks atbildēja: “Manai dvēselei tika parādītas divas gaismas: viena no tām bija sevis paša pazīšanas gaisma… Es ieraudzīju visneiedomājamākās manis paša tukšības un nožēlojamības dzīles…”¹¹ .

Māsa Faustīne savā dienasgrāmatā raksta: “Šodien, līdzīgi zibenim, mani aizsniedza Kunga skatiens. Vienā mirklī es iepazinu gan visniecīgākos manas dvēseles traipus. Pazīstot savas nožēlojamības dzīles, es nometos ceļos un lūdzu Kungam piedošanu, un ar lielu paļāvību iegremdējos Viņa bezgalīgajā Žēlsirdībā” ¹².

Svētā Katrīna no Dženovas “piedzīvoja tik pēkšņu un pāri plūstošu Dieva mīlestību, bet vienlaikus arī vis apņemošu nožēlu par saviem grēkiem, ka gandrīz sabruka. Viņa savā sirdī teica: “Pasaule man vairs neeksistē! Vairs nekādu grēku!” Vairākas dienas viņa palika ieslēgusies mājās dziļā sava grēcīguma un Dieva Žēlsirdības apziņā” ¹³.

Svētā Ģertrūde rakstīja: “Piepildīta ar Viņa maiguma pilno gaismu, es ieraudzīju savā sirdī daudzas lietas, kuras bija apvainojums Viņa šķīstībai. Es sapratu, ka manī ir tik liela nekārtība un apjukums, ka Viņš tādā nespētu mājot… Pārdomājot savu agrāko dzīvi, bet pēc tam to, kas sekoja Viņa dievišķās gaismas pieredzei, es sapratu, ka manā dzīvē notikušās izmaiņas ir tikai un vienīgi žēlastības dāvana – to Kungs man bija devis bez jebkādiem nopelniem no manas puses. Kopš manas atgriešanās brīža Viņš man bija ļāvis labāk iepazīt Sevi – šīs zināšanas ir bijušas tādas, ka ir devušas man vēlmi labot kļūdas ne tik daudz bailēs no soda, bet gan vēlmē arvien vairāk piedzīvot viņa mīlestības saldumu.” Pēc šīs žēlastības svētā Ģertrūde piedzīvoja žēlastību sastapties sevī ar Vissvētāko Trīsvienību. ¹⁴

Par svēto Brigitu no Zviedrijas ir rakstīts: “… kad viņas vīrs nomira, viņa uzņēmās dziļu visas savas būtības pārveidi Kristus līgavā” ¹⁵

Visi šie svētie, kuri bija piedzīvojuši otros Vasarsvētkus uzticīgi un neatlaidīgi atteicās no grēka un praktizēja tikumus. Šādā veidā ikviens no viņiem ļoti ātri nonāca līdz dievišķošanas jeb mistiskās laulības pieredzei. Žēlastība var tikt dota, tomēr tā spēj attīstīties vienīgi praktizējot ticības, cerības un mīlestības tikumu. Otrajiem Vasarsvētkiem nav burvju nūjiņas efekts ar kuras palīdzību vienā mirklī dvēsele tiek pārvērsta svētajā. Otrie Vasarsvētki nozīmē dziļu nožēlas žēlastību, kura aizsāk un nodrošina ātru lidojumu pretim mistiskās laulības un dievišķošanas pilnībai. (Šī raksta autore ir novērojusi, ka ļoti ievērojamu progresu garīgajā dzīvē veic arī tie, kuri katru nedēļu gavē uz maizes un ūdens – izskaidrojumu šim fenomenam autore pagaidām nav atradusi.) 

Mums ir ļoti bagātīga Tēvu un Baznīcas mācītāju tradīcija – daudzi no viņiem ir rakstījuši par dievišķošanu un mistisko laulību, tāpēc pievērsīsimies šim jautājumam.

Vai dievišķota persona šo stāvokli piedzīvo apzināti? Jā. Tā ir atšķirība starp Kristībā doto dievišķo dzīvi un mistisko laulību. Pulēns savā fundamentālajā darbā “Iekšējās lūgšanas žēlastības” raksta: “Kristība un svētdarošā žēlastība jau dod mums šo līdzdalību dievišķajā dabā, tomēr tas notiek neapzināti. Ar mistisko laulību ir savādāk. Mēs apzināmies, ka mums nemitīgi tiek dāvāta dievišķā dzīve. Dievs vairs nav vienīgi prāta un gribas pārdabiskās rīcības mērķis ka tas ir iepriekšējā līmenī. Viņš atklājas kā tiešs šo darbību iemesls un palīdzība šo darbību veikšanai. Mūsu darbība zināmā mērā mums šķiet dievišķa. Mūsu spējas ir zari, kuros mēs jūtam dievišķās sulas cirkulāciju. Mēs domājam, ka sajūtam Dievu mūsos – ka Viņš tur dzīvo mūsu dēļ, bet mēs – Viņam. Mēs dzīvojam Viņā un caur Viņu. Neviena radība mums nespēj atklāties šādā veidā.

Debesīs žēlastības darbība atklāsies visā tās skaidrībā – mēs ieraudzīsim abu virzību – dievišķās un cilvēciskās – “ laulību”, mēs ieraudzīsim, ka pārsvaru ir guvusi pirmā – mūsu dievišķošana. Ceturtais un pēdējais lūgšanas līmenis ir “anticipācija” – vairāk vai mazāk izteikts šo eksperimentālo zināšanu priekšnojautas. Pārveide ir aizsākusies jau agrākajos līmeņos, tomēr tas ir noticis vienīgi ticībā.”  

Svētais Alfonss Ligūri to noformulē šādiem vārdiem: “Garīgā laulībā dvēseles tiek pārveidotas Dievā un kļūst par vienu veselumu ar Viņu. Tās līdzinās ūdens traukam, kura saturs, izliets jūrā, kļūst par vienu ar jūras ūdeni.” ¹⁷

Svētā Avilas Terēze savā darbā ”Iekšējā pils” raksta: “Pie tam – Dievs šajā stāvoklī priecājas dot dvēselei daudz lielāku spēku nekā jebkad agrāk. Kā ir teicis Dāvids: “Ar Svēto tie būs svēti” – tas neapšaubāmi notiek kļūstot vienam ar Visvareno, esot garā vienotiem ar Viņa Garu – tajā mēs iegūstam spēku, kuram pateicoties, līdzīgi svētajiem, mēs iegūstam spēku ciest un nomirt…” ¹⁸

Lai arī kāds būtu viedoklis, šajā gadījumā dvēselei vismaz šķiet, ka tā vairs nevar grēkot – tik pilnīgi viņa sevi izjūt kā Dieva dzīves sastāvdaļu. Tas neaizliedz viņai ļoti skaidri saskatīt to, ka pati par sevi viņa ir spējīga uz visdažādākajiem grēkiem. Šāda dvēsele skaidri redz to bezdibeni, kurā būtu spējīga iekrist, ja Visvarenā Roka to nepieturētu. ¹⁹

Pulēns citē svēto Jāni no Krusta, kurš savā darbā “Uzkāpšana Karmela kalnā” raksta: “Šī dvēsele, kas aizmirsusi sevi… tai pašā brīdī saņem Dieva gaismu un šajā gaismā tiek pārveidota; tas notiek tāpēc, ka Dievs dod šai dvēselei Savu paša pārdabisko Esmi tādā veidā, ka dvēsele šķiet kļūstam par pašu Dievu un viņai pieder visas Dieva lietas. Šāda vienotība ir iespējama, kad Dievs pār šo dvēseli izlej pārdabisko žēlastību, kas dara Dieva lietas un dvēseli par vienotu veselumu – Dievs un dvēsele kļūst līdzdalīgi viens otrā. Dvēsele šķiet vairāk esam Dievs nekā viņa pati. Un patiešām – šī dvēsele caur līdzdalību Dieva dzīvē ir Dievs, lai arī, neskatoties uz to, ka ir pārveidota Viņā, patiesībā tā saglabā savu dabisko substanci, kas ir pilnībā atšķirīga no Dieva substances. Tā līdzinās logam, kurš saglabā savu matēriju, lai arī atļauj caur sevi mirdzēt saules stariem”. ²⁰

Un vēl:

Svētais Jānis no Krusta savā “Garīgajā dziesmā” raksta: “Tās (garīgā laulība) nav ne ar ko salīdzināma, tā ir daudz augstāka par laulāto savienību, jo tās klēpī notiek pilnīga pārveide Iemīļotajā. Tā kā abi laulātie pakļaujas viens otram, atdodami sevi otram pilnīgā īpašumā un grimst pilnīgā mīlestības vienotībā, tad dvēsele tajā kļūst dievišķa un, caur līdzdalību, tā kļūst par Dievu tik daudz, cik tas ir iespējams šajā dzīvē. Es domāju, ka neviena dvēsele nesasniedz šādu stāvokli bez žēlastības stiprinājuma, jo tajā tiek apstiprināta abu ticība. Caur žēlastību dvēselē nostiprinās Dieva ticība” ²¹.

Pulēns citē Jāni no Krusta arī attiecībā uz dvēseles elpošanu Dievā, t.i. tās līdzdalību Dieva dvesmas kustībā Trīsvienības klēpī. Citāts ir pārāk garš, tāpēc es atļaušos citēt tikai šādas līdzdalības augļus: “Tā kā Dievs ir dāvājis šai dvēselei neizsakāmu žēlastību būt vienotai ar Vissvētāko Trīsvienību un kļūt līdzīgai Dievam, kļūt par Dievu caur līdzdalību Viņa dzīvē, tad ir gandrīz neticami, ka Viņā šī dvēsele izmanto gan savas prāta spējas, gan arī zināšanas un mīlestību spējas, jeb, izsakoties precīzāk tas viss tiek darīts Vissvētākajā Trīsvienībā, kopā ar Viņu un pie tam tā, it kā šī dvēsele būtu pati Trīsvienība” ²²

Septiņus gadus pirms savas nāves godājamā Anna Madlēna de Remuzata (viņai tai laikā bija 26 gadi) rakstīja: “Tajā mirklī es pēkšņi atrados Trīs godājamo Trīsvienības Personu klātbūtnē… Es sapratu, ka Kungs vēlas man dāvāt daudz dziļāku un pareizāku Viņa Tēva un Sevis Paša pazīšanu, ko pārāku par to, ko biju zinājusi līdz šim… Cik apbrīnojami, ka man tika ļauts to piedzīvot  un cik brīnišķīgi bija sajust šo tuvumu! Mans Dievs, ja tā varētu izteikties, iznīcinājis tās iepriekšējo formu, vēlējās dievišķot manu dvēseli, pārveidojot to Sevī…” ²³

Tēvs Prevo mātes Veronikas no Jēzus Sirds dzīves apraksta (māte Veronika bija Vissvētākās Sirds māsu – upuru kongregācijas dibinātāja), raksta: “Vispilnīgākās viņas vienotības ar Dievu forma bija visas viņas būtības iegrimšana Dievišķajā, kad viņa juta kā pats Dievs viņā domā, runā un darbojas, kļūstot par ikvienas viņas kustības iemeslu.” ²⁴

Mēs skaidri redzam, ka teoze mūs sagatavo mistiskajai laulībai (teoze nozīmē apzināti lūgt Jēzum, lai Viņš būtu ikvienas mūsu darbības cēlonis. Mēs nekad nesakām: “Es iešu uz veikalu”, “Es tevi aizvedīšu mājās”, “Tagad es gatavošu pusdienas”, iekšēji nepiemetinot: “Jēzu, mēs iesim, mēs brauksim, mēs gatavosim pusdienas…” Šādas attieksmes augļus mēs šajā rakstā jau aplūkojām. )

Mums laika ziņā tuvākā svētā Dina Belanžē, kura nomira 33 gadu vecumā 1929.gadā piedzīvoja to, ko viņa pati dēvēja par visas viņas būtības dievišķo aizstāšanu ar Jēzu. Viņa to paskaidroja tā, ka kopš tā mirkļa viņas vietā domāja, darbojās un runāja Jēzus. Viņa arī apzinājās, ka ar lūgšanas starpniecību daļa no viņas būtības jau atradās Debesīs un bija līdzdalīga Vissvētākās Trīsvienības labumos un žēlastībās. Visa viņas dzīves vismazākajos sīkumos ir mistiskās laulības un dievišķošanas piemērs. Šajā dzīvē arvien vairāk padziļinās arī vienotība ar Trīsvienību, kura turpina šajā dvēselē izliet tīri garīgus jaunus brīnumus. Tāpat kā visi dievišķotie, viņa ļoti ilgojās nostiprināt un palielināt viņas mīlestību uz Dievu un uzticību Viņam. Viņa šo garīgo praksi īpašā veidā izkopa pateicoties līdzdalībai svētajā Euharistijā. Savā autobiogrāfijā svētā Dina Belanžē raksta:

 “Mana miesa turpina dzīvot uz šīs attālās un drūmās zemes uz kuras manis vairs nav. Tā turpina darboties caur Jēzus darbību un gribu. Mana dvēsele, miera pilna, ir tikusi absorbēta Debesīs, Mūžīgajā Dievā… Caur mūsu Kungu, kas ir aizvietojis manu būtību, kura ir zaudējusi sevi Viņā, manā rīcībā ir Bezgalības bagātības. Tās ir tikušas dotas ne vien manam labumam, bet arī visu atbildīgo radību vārdā man mīlestībai ir jāatmaksā ar mīlestību – bezgalīgā Mīlestība man jāupurē kā atbilde mūžīgajai dievišķās Trīsvienības Mīlestībai… Dvēselei, kura ir pacelta Jēzū, svētā Komūnija nozīmē Bezgalības izliešanos Bezgalīgajā – tā ir pilnības piepildīšanās visaugstākā Skaistuma Pilnībā, tā ir Mūžīgā Dieva dāvana Ne-radītajam, tas ir Dieva Tēva un Viņa Vārda apskāviens no kura izplūst Mīlestības Gars – trīs pielūdzamo Personu savstarpējā Mīlestība. Komūnija ir maiguma uzliesmojums nedalāmās Vienotības Sirdī… Ja vien mēs zināmu, cik ļoti mūžīgās sapratnes gaisma atšķiras no laicīgās tumsības! Ja vien dvēseles nojaustu, cik liels Dārgums tām tiek dāvāts ar dievišķās Euharistijas starpniecību, ap Tabernākuliem tiktu uzcelti nepārvarami aizsargmūri, jo cilvēki svētā izsalkumā paši dotos meklēt serafu Mannu. Dienu un nakti baznīcas pārpildītu lūdzēji, kuros dedzinātu dievišķā Cietumnieka liesma. “²⁵

Svētās Dinas Belanžē autobiogrāfijā mēs lasām kā dievišķā Liesma viņai atklāja viņas grēcīguma dzīles, mēs detalizēti varam iepazīties arī ar to, kā Jēzus kļuva par Viņas dievišķo Aizstājēju, ka arī viņas Vissvētākās Trīsvienības redzējumus.  Svēto Dinu varētu dēvēt par priekšgājēju un piemēru mācībām par mistisko laulību un dievišķošanu, kuras ir tikušas dāvātas šai paaudzei. Protams, lai iepazītu šīs mācības, Dievam ir jādod žēlastība ikvienam personiski piedzīvot teofāniju. Liturģija tautas valodā un pieeja Dieva Vārdam pēc II Vatikāna koncila ir palīdzējusi cilvēkiem saprast, ka ikviens Baznīcas loceklis ir aicināts uz personisko svētumu. Mēs esam tikuši sagatavoti šim “jaunā un dievišķā Svētuma” (Jānis Pāvils II) laikmetam. ²⁶

Kad Dievs liek celties praviešiem, kuru uzdevums ir mums atklāt Viņa Sirds ilgas, Viņš tiem pa priekšu sūta priekšgājējus vai Viņa vēsts paraugus. Nekas neizplūst “ne no kā”, netiek atklāts kaut kas tāds, kas pirms tam nebūtu bijis zināms. Vassula Rīdena nepiedāvā jaunu mācību par grēku nožēlu, dievišķošanu un mistisko laulību. Baznīca ir Līgava, tā ir bezgrēcīga un dievišķota – šim paziņojumam var atrast atsauces Baznīcas vēsturē zināmo Baznīcas tēvu, mācītāju un svēto mācībās. Var atrast šo mācību saknes, pie tam visdziļākā no tā ir Svētajos Rakstos. Kā mēs redzam – šī mācība ir bijusi klātesoša ļoti sen, tomēr, neskatoties uz kristietības divus tūkstošus gadu ilgo vēsturi, nekad agrāk visi kristītie nav tikuši vienlaicīgi aicināti piedalīties Baznīcas piedāvātajā svētuma pilnībā. Paralēli naturālismam un racionālismam, kas ir izraisījis masveidīgu atkrišanu, kura ir uzplaukusi arī lielā Baznīcas daļā  radīdama tajā pseido baznīcu ar daudziem garīgiem līķiem un garīgu tuksnesi, Dievs atvērs durvis uz mūsu pasaules kapu un Svētais Gars ar grēku nožēlas un svētuma starpniecību augšāmcels Baznīcu. Ir jāpienāk laikam, kad viss šķiet bezcerīgi pazudis – Svētie Raksti mums atklāj, ka Dievs darbojas tieši tā, jo vēlas, lai mēs skaidri saprastu un ieraudzītu, ka šī augšāmcelšana ir Dieva darbs.

Nāc, Svētais Gars, nāc ar spēcīgo Tavas iemīļotās Līgavas Marijas Bezvainīgās Sirds aizbildniecību.

Gars un Līgava saka: „Nāc!” Āmen.

Nāc, Kungs Jēzu!

Bibliogrāfija

Autobiography of Dina Bélanger. pub.Les Religieuses de Jésus-Maria. 2049, chemin Saint-Louis, Sillery (Quebec) Canada. GIT 1P2. ISBN 2-980 4106-3-2

Catherine of Genoa. Purgation and Purgatory, The Spiritual Dialogue. The Classics of Western Spirituality. SPCK. Holy Trinity Church, Marylebone Road, London, NW1 4DU. ISBN 0281 03709 4

The Life of Saint Birgitta of Sweden, Patroness of Europe. (Book not for sale as strictly limited to private circulation as a Gift)

Birgitta of Sweden Life and selected revelations The Classics of Western Spirituality. ISBN 0 - 8091 - 3139-0

Divine Mercy in My Soul. The Diary of Sister M Faustina Kowalska. Divine Mercy Publications. P.O. Box 2005. Dublin 13, Ireland. ISBN 1 87227 00 8

The Life and Revelations of St Gertrude - Virgin and Abbess of the Order of St. Benedict. Front cover subtitle A Powerful Work From the Middle Ages on Union with Christ. Christian Classics, Inc. Post Office Box 30, Westminster, Maryland, 21157. USA

ISBN 0 - 87061-079-1

The Graces of Interior Prayer. R.P. Poulain S.J. translated from the sixth edition . Kegan Paul, Trench, Trubner & Co., Ltd. Dryden House, Gerrard Street,W. Published 1910.

1 sal. Svētais Jānis no Krusta Uzkāpšana Karmela kalnā.  3:1-15
2 sal. turpat 3:8-32
3 sal.turpat 3:16-45
4 1991.gada 15.septembris
5 sal Jāņa14, 23
6 2 Pēt 1, 4
7 Lk.3, 38
8 3, 25,26
9 cf Ez 1, 4
10 Atkl 1, 15
11 Ziediņi
12 Nr. 852
13 Svētā Katrīna no Dženovas, Rietumu garīguma klasiķi
14 Svētās Ģertrūdes atklāsmes 2:2,3
15 Brigita no Zviedrijas, Rietumu garīguma klasiķi

16 XIX:13. p.288
17 turpat XIX:14
18 turpat Septītais mājoklis: ii:13
19 Pulēns, turpat. p. 291
20 2.grāmata:V
21 Stanca XXII: 1.rinda
22 ibid. Stanza XXXIX: line 1
23 Poulain. p.296
24 ibid. p. 298
25 Pages 230/231
26 L'Osservatore Romano. 9:7:97