True Life In God - Vassula Ryden  Esejas Pravietojums
2020.gada 13.martā
Uzrunājiet cilvēkus un sakiet viņiem: šis ļaunums turpināsies ilgāk nekā jūs domājat, ja jūs nenožēlosiet savus nepareizos darbus un grēkus un nebūsiet patiesi savās lūgšanās; vērsieties pie Manis, jūsu Dieva, un nožēlojiet; Mani, jūsu Dievu, sasniegs patiesa un vispārēja lūgšana; gavēšana aizdzīs dēmonus; Man ir pieņemams ikviens upuris; aizdzeniet savu letarģisko garu un atsakieties no saviem ļaunajiem ceļiem, un izlīgstiet mieru ar Mani, jūsu Dievu; lai Es sadzirdētu: “Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!”, un Es parādīšu savu līdzjūtību; un Es izliešu svētības pār jums visiem; nāciet, nebaidieties; Es klausos…
Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102
|
Pravietojums un Atklāsme
Nīls Kristiāns Hvidt, Dr. Theol.
Šī runa tika nolasīta “Cerības kustības” organizētajā konferencē “Svētā Gara dāvanas uz otrās tūkstošgades sliekšņa”, kura notika Katolikā 1998. gadā no 18. – 21. septembrim.
Dāmas un kungi, mīļie draugi. Rīt mēs uzklausīsim mūsdienu vispazīstamāko pravieti – Vassulu. Viņa noteikti ir arī visapstrīdētākā mistiķe, tomēr tas nenozīmē, ka viņas pieredze nebūtu autentiska. Es centīšos jums atklāt, ka tas drīzāk ir pretēji: šī īpašība raksturo pravieti. Pravietis nekad nav populārs. Tēvs Somavilla runās par pravietošanas tradīciju baznīcā un centīsies salīdzināt Vassulu ar citiem praviešiem. Marino Parodi iepazīstinās jūs ar Vassulu, bet pēc tam viņa pati runās par savu pravietošanas pieredzi.
Jūs visi noteikti esat dzirdējuši izteikumu: mums nav vajadzīgi pravieši, jo Dievs mums ir runājis caur Savu Dēlu un šiem vārdiem vairs nav ko piemetināt. Tā runāja Mārtiņš Luters, to pašu teica arī svētais Jānis no Krusta, lai arī viņa gadījumā teiktajam bija ļoti specifiska nozīme – šie vārdi tika teikti kāds ļoti konkrētas polemikas laikā. Izņemtiem no konteksta, svētā Jāņa no Krusta vārdiem vairs nebūtu jāpiešķir tik liela nozīme.
Tomēr gadās arī tā, ka katoļu teologi piedāvā ideju, ka līdz ar Kristus atnākšanu pravietojumi ir izbeigušies – šāda doma pati par sevi liedz Svētajam Garam iespēju uzrunāt un vadīt Savus bērnus ar dažādu dāvanu starpniecību. Tieši šim jautājumam es vēlētos pieskarties šīs konferences laikā. Es centīšos paskaidrot, kādēļ šī doma pati par sevi ir pretrunā ar kristīgām pamatpatiesībām – ja esi kristietis, tad ir bezjēdzīgi sacīt, ka Dievam vairs nav ko teikt. Kādēļ – es centīšos to paskaidrot, atklājot kristīgā pravietojuma būtību, parādot, kas ir kristīgs pravietis un ko Dievs vēlas mums pateikt, kad sūta pasaulē pravieti.
“Vai tad nav kāda no Kunga praviešiem, lai ar viņa starpniecību mēs izjautātu Kungu?” (2 Ķēn 3, 11). Šo jautājumu uzdod kāds no Vecās Derības praviešiem, kurš tajā brīdī atrodas diezgan sarežģītā politiskā situācijā. Praviešiem Vecajā Derībā bija liela nozīme – ļoti daudzas Vecās Derības fragmenti ir tieši Dieva izteikti pravietiski vārdi. Pravietis piedzīvo Dieva vārdu un tad to sludina saviem laikabiedriem nevis kā savu vārdu, bet gan, kā “Kunga Vārdu”. Pravietiskā līnija turpinās arī Jaunajā Derībā – daudzi tās fragmenti vēstī par praviešiem. Tagad uzdosim sev jautājumu: bet kas notiek pēc tam, kad pēdējā Bībeles grāmata tiek aizvērta? Vai Dievs pēkšņi vairs Sevi neatklāj? Vai Viņš sakārto savu koferi un dodas garās brīvdienās līdz dienai, kad Viņš “atkal nāks ar Debess padebešiem”? (Mk 14, 62). Vai arī Viņš nepieciešamības gadījumā mūsdienās atklājas tieši tāpat kā ir to darījis jau agrāk vēstures gaitā? Šķiet, ka svēto un Baznīcas mistiķu pieredze sliecas apstiprināt otro apgalvojumu.
Cilvēks, kurš pievēršas pravietojuma tēmai, uzreiz pamanīs, ka Baznīcas vēsturē vienmēr ir bijuši pravieši, kuri ir runājuši un uzvedušies tieši tāpat kā Vecās un Jaunās Derības pravieši. Tas nozīmē, ka ir iespējams definēt kristīgā pravietojuma specifiskās raksturiezīmes kā arī noteikt pravietojuma nozīmi Baznīcā. Veicot šādu pētījumu cilvēks var atklāt ka pravietojuma jēdziens nav teoloģijas pētījumu perifērija, bet gan spēj ievest cilvēku teoloģijas pamatjautājumu sirdī. Pie tam – pētnieks būs pārsteigts, cik maz teoloģisku pētījumu ir par kristīgo pravietojumu.
Kristiešu pravieši
Kristieši, jūdi un musulmaņi tic, ka Dievs Vecajā Derībā atklāja Sevi praviešiem, lai izvestu tautu no sarežģītām situācijām. Jānis Kristītājs Jaunajā Derībā tiek nodēvēts par pēdējo pravieti tādā nozīmē, ka ir pēdējais, kurš pravieto par Mesijas atnākšanu, tomēr viņš nav pēdējais Jaunajā Derībā minētais pravietis. Lūkas evaņģēlijs mums stāsta par praviešiem Annu un Simeonu, kuri izsaka pravietojumus par Bērnu Jēzu (Lk 2, 25 – 28). Arī Jēzus tiek dēvēts par pravieti un izsaka novērojumu, ka pravietis nekad netiek godāts savā dzimtenē (Jņ 4, 44). Apustuļu darbi mums stāsta gan par draudzēs esošajiem praviešiem, gan pravietēm. Filipam eņģelis liek sastapties ar cilvēku, kurš savos ratos brauc pa kādu ceļu, un pasludināt šim cilvēkam evaņģēliju (Ap d 8, 26 – 40). Pēterim caur redzējumu tiek atklāts, ka viņam nav jāšķiro cilvēki pēc tautības vai rases piederības, viņam kļūst skaidrs, ka Dieva acīs visi ir vienlīdzīgi (Ap d 10, 22 – 16). Pāvila atgriešanās ir saistīta ar Kristus vīziju un visu viņa kalpošanu pavada vīzijas. Kāds cits pravietis, Agabus, pirms Pāvila došanās uz Jeruzalemi pravieto, ka Palestīnā apustulim tiks uzliktas važas (Ap d 21, 11).
Pāvils savās vēstulēs runā par Baznīcas praviešiem, ierindojot viņus nākamajā kārtā aiz apustuļiem. Šķiet, ka pravieši bija viena no daudzajām Baznīcā pastāvošajām kalpošanām. Līdzās oficiāli atzītajiem priesteriem pastāvēja arī praviešu, skolotāju, diakonu un eksorcistu kalpošana. Pāvils par praviešiem saka, ka viņi paceļ, iedrošina un mierina citus cilvēkus (1 Kor 14, 3 – 4). Iespējams, ka Jaunajā Derībā minētie draudžu pravieši bija ceļojoši pravieši, kuri apmeklēja dažādas draudzes, bet Jeruzalemes un Antiohijas draudzēm šķiet, ka bija savi pastāvīgie pravieši (Ap d 11, 27; 13, 1). Pēdējā Bībeles grāmata – Jāņa Atklāsmes grāmata, kas tiek saukta arī par Apokalipsi – ir visaptveroša vīziju un pravietisku atklāsmju kolekcija. Tātad – Jaunajā Derībā ir milzīgs pravietojumu skaits. Mēs kā kristieši ticam, ka Jaunās Derības raksti ir fundamentāli svarīgi visai nākamajai kristietības vēsturei, tie ir šīs vēstures pamats. Ja tā ir taisnība, tad būtu bezjēdzīgi izslēgt pravietojumu no kristīgās Baznīcas dienas kārtības.
Fakts ir tāds, ka senās Baznīcas raksti, kuri radās tūlīt pēc Bībeles rakstiem, skaidri norāda uz praviešu klātbūtni. Baznīcas tēvi saka, ka Baznīca nekad nepaliks bez praviešiem. Viens no svarīgākajiem senajiem kristīgajiem avotiem, tā dēvētie Apustuliskie tēvi, skaidri parāda, ka senajā Baznīcā ir bijusi pravieši. Viens no šīs izlases darbiem – “Hermas gans” pravietiskās atklāsmēs runā par toreizējo draudžu dzīvi un par nākamajām lietām. Šis darbs savā būtībā ļoti līdzinās Jāņa Atklāsmes grāmatai. Vēl viens spilgts piemērs no Apustulisko tēvu darbiem ir “Didahe”. Tajā ir daudz rakstīts par to, pēc kādām pazīmēm ticīgais var atpazīt īstu pravieti. Saskaņā ar “Didahi” pirmā autentiska pravieša pazīme ir viņa morāles normām atbilstošā uzvedība. Vēl kāds no primitīvās Baznīcas avotiem, runājot par praviešiem, min šādu viņu autentiskuma kritēriju: par pravieti ir jāspriež pēc viņa nestajiem augļiem un vēstījuma satura.
Pravietojums mainās
Pravietojums kā Baznīcas fenomens un funkcija nepazūd, tomēr jāatzīmē, ka mainās pravietojuma vieta. Primitīvo Baznīcu vadīja gan priesteri, gan pravieši, tomēr jau pirmajā kristietības gadsimtā pravietojuma nozīme mazinās. Lai arī līdz pat 2. gadsimta beigām pravietojums vēl arvien ir Baznīcas kalpošana, tomēr šī kalpošana arvien vairāk izpaužas ārpus Baznīcas institucionālajām struktūrām. Tas nenozīmē, ka Svētais Gars pamet institūciju – pravietojums tā klasiskajā harismātiskajā formā spontāni “uzpeld” ārpus institucionālās un sakārtotās reliģijas formas. Tas, ka dažiem pāvestiem un citiem Baznīcas vadītājiem ir bijušas vīzijas un pravietiskas atklāsmes, šo pamat tendenci nemaina. Ir vairāki iemesli, kādēļ pravietošana vairs netiek uzskatīta par oficiālu kalpošanu un kā vienu no galvenajiem iemesliem varētu minēt draudžu negatīvo pieredzi ar viltus pravietojumiem. Viltus pravieši ir pravietojuma Ahileja papēdis un galvenais iemesls negatīvai attieksmei pret šo fenomenu.
Primitīvajā Baznīcā autoritāte bija kaut kas harismātisks, tā balstījās caur praviešiem saņemtajā Debesu Kristus pieredzē. Negatīvā pieredze ar viltus praviešiem ieviesa izmaiņas izpratnē par autoritāti. No “vertikālā tipa” autoritātes, tā kļuva par aizvien “horizontālāku” autoritāti – tā balstījās vēsturiskā dzīves atcerē un mācībās par vēsturisko Jēzu. Šis process ieviesa milzīgas izmaiņas visā kristietības attīstībā. Parādījās vajadzība pēc ticamas un nemainīgas liecības par Jēzu – Bībele kļuva par dabisku atbildi šai problēmai ( Hallbäck 60).
Vairākums praviešu ir sievietes
Vēl kāds jaunums attiecībā uz pravietošanu ir, ka vairākums kristiešu praviešu ir sievietes – it īpaši tas attiecas uz Katoliskās Baznīcas tradīciju. Vecās Derības praviešu ir vīrieši, Jaunajā Derībā pravieši vienlīdz ir gan sievietes, gan vīrieši, bet sākot ar ar 13. gadsimtu, kad savas atklāsmes saņem Hildegarde no Bingenas, kura tās pasludina kā “Kunga Vārdu, pravietošana kļūst gandrīz vienīgi par sieviešu privilēģiju. Visi pazīstamākie pravieši ir sievietes – es minēšu tikai dažas no tām – Birgita no Vadstenas, Katrīna no Sjennas, Žanna d`Arka, Margarita Marija un māsa Faustīne Kovaļska. Šīs sievietes, kuru vairākums vēlāk tika atzītas par svētajām, ir atstājušas ievērojamu ietekmi uz Baznīcu. Jau daži no Baznīcas tēviem saistīja pravietismu ar sievišķīgo elementu Baznīcā. It īpaši tas tiek attiecināts uz Mariju, Jēzus Māti – viņa tiek uzskatīta par visizcilāko no praviešiem. Marija pateicoties savai spējai ieklausīties un saņemt Dieva Vārdu tā, lai tas nestu augļus un izplatītos pasaulē, ir kristīgā pravietojuma arhetips.
Pievēršoties teoloģijai, lai atrastu tajā atbildi uz jautājumu, kas ir pravietis un kāda ir viņa funkcija, pētnieks var atklāt ko samērā pārsteidzošu. Rino Fisičella raksta: “Pētot kristīgā pravietojuma tēmu teoloģijā mums var rasties iespaids, ka mēs uzlūkojam kuģi pēc tam, kad tas ir cietis avāriju” (788. lpp.). Reti kura no teoloģijas tēmām ir bijusi tik aizmirsta un neizpētīta kāda ir kristīgā pravietojuma tēma. Tādi teologi kā Karls Rāners (22. lpp.), Hanss Urs fon Baltazars (XI) un Jozefs Ratcingers (106. lpp.) ir žēlojušies, ka kristīgā pravietojuma tēma teoloģijas kartē līdzinās tukšai vietai. Bet patiesībā šī baltā lapa ir interesanta ar to, ka savā būtībā tā ataino pravieti: pravieši nekad nav bijuši īpaši populāri! Tāpat kā Baznīca visbiežāk ir noraidījusi praviešus viņu dzīves laikā tāpat rodas iespaids ka arī teoloģija vēlētos noslēgt šo tēmu pēc iespējas ātrāk.
Jaunas pieejas
Katoliskajā tradīcijā pravietisms ir ticis atstāts novārtā kādas ļoti nelaimīgas teoloģijas tendences dēļ. Šī tendence ir saistīta ar atklāsmes jēdziena sarežģīto definīciju. Jautājums bija sekojošs: kā definēt “atklāsmi”, jeb – kas ir atklāsme? Ļoti ilgstoši atklāsme tika saistīta vienīgi ar mācību, t.i. – Dievs atklājas Baznīcai vienīgi caur tās mācību un doktrīnām. Šī doma tiek dēvēta par “dogmatisko pieeju atklāsmei”. Izejot no šīs izpratnes radās nākamā ideja, kuras pamatā tika izvirzīta doma, ka “atklāsme ir beigusies līdz ar pēdējo no apustuļiem”. Par šo doktrīnu jūs noteikti esat dzirdējuši – tā ir ļoti būtiska un ir atstājusi milzīgu iespaidu uz pravietisma ideju kā tādu. Viss kļūst skaidrs: ja atklāsme ir tas pats, kas doktrīna, tad Jēzus un apustuļi mums ir pateikuši visu, kas mums būtu jāzina par pestīšanu. Līdz ar to Dievam vairs nav ko mums teikt, jo nevar būt pilnīgākas atklāsmes kā pats Jēzus Kristus un pilnīgākas mācības par to, kādu Viņš pats ir atstājis Saviem mācekļiem.
Tomēr šai atklāsmes izpratnei piemīt ļoti daudzi trūkumi. Pirmkārt: Dievs šajā gadījumā ir tāds Dievs, kurš pēc tam, kad visu bija pateicis caur Savu Dēlu, sakrāmē somas un līdz pat tiesas dienai dodas garās brīvdienās. Tomēr kristiešu Dievs nevar būt tāds. Jēzus mums atklāja Dievu, Kurš nemitīgi meklē Savas radības, jo mīl tās…
Otrais Vatikāna koncils ieviesa labojumus daudzās no šīm nepareizajām izpratnēm. Koncila teologi nonāca pie secinājuma, ka Dieva ietekme uz atklāsmi nevar tikt ierobežota tikai doktrīnā. Dievs Sevi neatklāj vienīgi tāpēc, ka vēlas kaut ko piebilst mācību grāmatām. Viņš atklājas tādēļ, ka mīl Savu Baznīcu un vēlas ievest Savus bērnus sadraudzībā ar Sevi. Šī jaunā izpratne tiek saukta par “personisku pieeju atklāsmei”. Šajā pieejā doma par to, ka “atklāsme ir beigusies līdz ar pēdējo no apustuļiem” ir tikusi atzīta nepilnīgu atklāsmes izpratni. Jaunās pieejas ietvaros tika pierādīts, ka vārds “beigas” ir bijis nepareizs latīņu vārda “completare” tulkojums – kā mēs zinām, šis vārds nenozīmē beigas, bet gan “piepildījumu”. Tātad – Kristus ir Dieva vispilnīgākā Atklāsme, bet nebūt ne pēdējā reize, kad Dievs Sevi atklāj.
Šī doma ir ļoti būtiska attiecībā uz kristīgo pravietojumu, jo pieļauj kristīgo praviešu esamību. Protams, šie pravieši nevar teikt neko, kas būtu pretrunā Dieva atklāsmei Kristū. Bībele ir normatīva Kristus atklāsmes liecība, tomēr tā nav pēdējā liecība par Viņu – Jēzus pats Bībelē saka: “Man ir vēl daudz kas jums sakāms”. Kāda citā fragmentā evaņģēlists Jānis raksta, ka Kristus vārdi un darbi nekad nevarētu tikt aprakstīti visā pilnībā, jo tad pasaule būtu par mazu, lai uzņemtu šīs grāmatas (Jņ 21, 25). Baznīca dažkārt var aiziet tik tālu no Kristus atklāsmes, ka praviešu vārdi var tai šķist kaut kas jauns – “jauns vārds”. Bet, ja Kristus ir Dieva Vārds, tad loģiski, ka pravietis nerunās neko būtiski jaunu, jo Dieva Patiesība ir tikai viena.
Hanss Urs fon Baltazars neapšaubāmi ir viens no pagājušā gadsimta ievērojamākajiem teologiem. Patlaban Gregoriāna Universitātē par viņu tiek rakstīts vairāk disertāciju nekā par jebkuru citu teologu. Baltazars ir ļoti dziļi pārdomājis kristīgā pravietojuma tēmu. Viņaprāt, Kristum potenciāli piemīt Dzīvība, bet Viņa upuris objektīvā līmenī ir darījis visu jaunu – Kristus Sevi atdeva Upurī, kurš mums bija vajadzīgs, lai paceltu barjeru, kas Dievu atdalīja no cilvēka. Viņš cilvēkam deva iespēju būt vienotam ar Dievu, tomēr šī iespēja vēl arvien gaida savu pilnīgo īstenošanos. Ja cilvēks uzlūko 20. gadsimtu un visu, kas tā laikā ir noticis – es īpaši vēlētos norādīt uz holokaustu – viņš saprot, ka dažiem ir grūti noticēt tam, ka Pestītājs ir nācis pasaulē. Pasaule ne vienmēr izskatās tā, it kā tai būtu bijis Pestītājs! Kristus atnākšana nav Dieva pēdējais vārds. Kristus ir Dieva vispilnīgākais Vārds, tomēr šim Vārdam ir jātiek īstenotam. Nekļūdīsies tas, kurš teiks, ka kristietība ir starpposms starp to, ko Kristus ir darījis un to, ko Viņš vēl darīs vēsturē līdz pat laiku beigām. Šāda apziņa ir ļoti pamanāma Baznīcas tēvu darbos. Kristus atnāca vienīgi tādēļ, lai atnāktu vēlreiz un piepildītu vārdu par Valstību tā, kā to bija apsolījis Savā pirmajā atnākšanā. Jebkura kristīgā prakse – lūgšanas, kontemplatīva dzīve, upuris, misija un jebkāda iniciatīva, kurai ir jātuvina evaņģēlijs tā piepildījumam – sakņojas tieši šajā izpratnē par to, kas jau ir, bet vēl ne visā pilnībā. Šajā izpratnē sakņojas arī pravietojuma būtība un tā vieta. Jāņa evaņģēlijā Jēzus saka, ka Svētais Gars atgādinās Baznīcai visas lietas (14, 26) un ievedīs to pilnā Patiesībā (16, 12 – 15). Visām kristīgajām aktivitātēm būtu jābūt saistītām ar šo atgādinājumu par patiesību. Cilvēkam ir jākoncentrējas tieši uz šo atgādināšanas un ievešanas Patiesībā procesu, lai pateicoties tam viņš izprastu notikumu dabas būtību un ieskatītos pravietojuma sfērā.
Atsauces:
• Balthasar, Hans Urs von. Thomas und die Charismatik. Freiburg, 1996.
• Fisichella, Rino. Dictionary of fundamental theology. Ed. René Latourelle & Rino Fisichella. New York, 1994.
• Hallbäck, Gert. Nordisk Nytestamentligt Nyhedsbrev. Nr. 2, august 1995.
• Rahner, Karl. Visionen und Prophezeihungen. Herder, 1958.
• Ratzinger Joseph. Wesen und Auftrag der Theologie. Freiburg, 1993.
|
| | |
|
