Vassula par pravietojumiem

(Pēc Dienvidaustrumāzijā notikušā postošā cunami)

Šajā rakstā es pievērsīšu uzmanību pravietojumiem, kuros Dievs mums atgādina par Viņa aicinājumu uz grēku nožēlu un mīlestību, pravietojumiem, kuri norādīja uz divu torņu sabrukšanu ASV kā arī uz postošo cunami, kas tikko ir nācis pār Āziju un aiznesis sev līdzi simtiem tūkstoš, galvenokārt nevainīgu bērnu, dzīvību.

Esmu pārliecināta, ka ikviens no jums lūdzas par tiem, kuri palika dzīvi un savās draudzēs jūs esat arī ziedojuši. Ir tik šausmīgi noskatīties dažādu tautību cilvēku ciešanās, kuri vienā mirklī ir zaudējuši savus iemīļotos un it īpaši to varētu attiecināt uz bērniem. Vienlaikus mēs varam sajūsmināties par brīnumiem, kuri notika, kā piemēram peldošo matraci ar 20 dienas vecu bērniņu uz tā, zviedru puisēnu, kurš atradās pavisam brīnumainā veidā u.c.

Iespējams, ka dažiem cilvēkiem šis notikums ļāva saprast, ka Dieva priekšā mēs neesam nekas un mūsu dzīves ir atkarīgas nevis no mums pašiem, bet gan no Viņa. Bez Dieva palīdzības mēs esam pilnīgi bezpalīdzīgi.

Diemžēl pēc notikušās nelaimes, kas aiznesa tik daudzas dzīvības, daudzi nekavējoties vainos tajā Dievu un nevis grēcīgo cilvēci. Daudziem tā būs vienīgā reize, kad viņi atcerēsies Dievu, bet arī tikai tādēļ, lai izteiktos par Viņu ar dusmām un tādā veidā aizvainotu Kungu vēl vairāk. Protams, sāpes un bēdas dažkārt cilvēkiem liek teikt to, ko viņi nemaz nedomā. Mums ir jālūdzas par tiem, kuru sirdis ir salauztas, lai Kungs dāvātu viņiem mierinājumu.

Reiz kāds cilvēks man vaicāja, kādēļ cieš un pat mirst labi cilvēki un bērni… Es pavaicāju to Kungam. Viņš man atbildēja šādi: “Jūs mirstat, jo esat atkrituši” ar šiem vārdiem vēlēdamies teikt, ka mēs paši liekam šīm ciešanām nākt pār mums. Mūsu pašu samaitātības dēļ mūsos ir tendence pašiznīcināties un tā liek vērsties pret mums arī dabas spēkiem. Kad mātei Terēzei tika uzdots šis pats jautājums, viņa atbildēja, ka labie un pat bērni mirst tādēļ, ka ir gatavi ieiet Dieva Valstībā. Kristus to paskaidro Lūkasa evaņģēlijā 13. nodaļā no 1. – 5. pantam:

“Tanī pašā laikā atnāca ļaudis, kas Viņam (Jēzum) stāstīja par galiliešiem, kuru asinis Pilāts bija sajaucis ar viņu upuriem. Un Viņš tiem atbildēja un sacīja: “Vai jūs domājat, ka šie galilieši ir bijuši lielāki grēcinieki nekā visi pārējie galilieši, tāpēc, ka tie to cietuši? Es jums saku: nebūt nē, bet ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, tad jūs visi tāpat iesit bojā. Jeb vai jums šķiet, ka tie astoņdesmit uz kuriem krita Siloē tornis un tos nosita bija vairāk vainīgi nekā visi pārējie Jeruzālemes iedzīvotāji? Es jums saku: nebūt ne, bet, ja jūs neatgriezīsieties no grēkiem, jūs visi ņemsiet tādu pašu galu.”

Kad Dievs runā kā Viņš to dara caur “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem, tas ir tādēļ, lai dotu padomu Savai tautai un pievilktu to tuvāk pie Savas Sirds. Kad Dievs runā mums ir jāieklausās Viņa vārdos un tie jārespektē. Kad viņš runā, mums ir jāpieliec mūsu stīvie kakli vai tas mums patīk, vai nē… Neticības sakne ir lepnība un lepnība neļauj mums ieklausīties. Dievs ir mūsu Tēvs un kā tēvs Viņš mūs nostrostēs par mūsu dumpīgumu un vienaldzību attiecībā uz Viņa lietām. Vienlaikus Viņš nekad nepiemirsīs mūs iedrošināt, pacelt un dāvāt mums cerību, kura atdzīvina mūsu ticību. Dievs nāk pie mums Savā bezgalīgajā žēlsirdībā, lai mūs brīdinātu. Viņš atgādina, ka, ja mēs neatgriezīsimies un nedzīvosim svēti, tad mūs sagaida nepatikšanas. Dievs nevēlas, lai mēs ciestu, tādēļ, Savā bezgalīgajā žēlsirdībā, Viņš izmanto jebkurus līdzekļus, lai mūs brīdinātu, jo viss ļaunais, kas ar mums varētu notikt, tas notiek vienīgi mūsu pašu vainas dēļ, nevis Viņa.

“Mana žēlastība tev ir atklājusies ikvienā tavas dzīves dienā, paaudze. Tāpat kā Es apmirdzu visu cilvēku cilti, lai vestu to pretim izlīgumam ar Mani un tuvāko, tā arī viņi, ja vien klausīsies Manī, kļūs cits citam par gaismu…” (2003.gada 6. janvāris)

Kad dažkārt dzirdu, kā cilvēki reducē Dievu uzsverot vienīgi Viņa taisnību, man gribas kliegt: “Herēze!” Dievs ir Mīlestības Dievs, bet arī Taisnības Dievs un Raksti saka, ka Viņa bardzība ir tikpat spēcīgā kā Viņa žēlsirdība. Kad cilvēki saka: “Es neticu, ka šīs iedvesmas ir no Dieva – tās ir pārāk apokaliptiskas…” Bet Dievs mūs brīdina un skaidri atklāj, kas notiks, ja mēs nemainīsimies, tādēļ šiem cilvēkiem es vēlētos pavaicāt: “Vai jūs bez bailēm spējat sagaidīt Tiesas dienu?” Vai atceraties Ninivi? Vai Kungs nebrīdināja niniviešus caur Jonu? Dievs nevēlējās iznīcināt visu lielo pilsētu, tādēļ sūtīja Savu pravieti, lai tas brīdinātu cilvēkus un tie klausījās un gavēja, un pilsēta netika iznīcināta.

Viens no daudzajiem Bībelē aprakstītajiem piemēriem par to, kā Dievs rīkojas dumpīguma un atkrišanas laikos, ir atrodams Jeremijas grāmatā:

“Es uzlūkoju zemi un redzi – tā ir izpostīta un tukša! Es uzlūkoju Debesis un tur vairs nebija gaismas! Es uzlūkoju kalnus, un redzi, tie trīc, un visi pakalni šķobās! Es raugos visapkārt , un redzi, nav neviena cilvēka, un visi putni apakš debess ir aizlidojuši! Es raugos visapkārt, un redzi, auglīgais tīrums ir kļuvis par tuksnesi! Un visas tā pilsētas ir sagrautas pēc Kunga prāta Viņa dusmu karstumā!

Jo tā saka Kungs: “Visa zeme kļūs par tuksnesi, tomēr Es to neizpostīšu pavisam. Tādēļ sēro zeme, un debesis augšā tērpjas sēru drēbēs, jo Es to esmu nolēmis un noteicis, ka Es no tā neatkāpšos, un, ka Man tā nebūs žēl”. (Jer 4, 23 – 28)

Dievs nekad nav mitējies mūs brīdināt, lai mēs atgrieztos pie Viņa un samierinātos gan ar Viņu, gan cits ar citu. Kristus ir lūdzis Savai baznīcai, lai tā apvienotos. Šajos laikos jau divdesmit gadus Kungs aicina ganus nožēlot grēkus un izlīgt, un veicināt Baznīcas apvienošanos, vienojoties par vienu Lieldienu svinēšanas datumu. Visa pasaule grimst ļaunumā un atkrišanā, tā zaimo ne vien Dieva Likumu, bet visu, kas ir Svēts un tādā veidā nemitīgi tā apvaino Dievu. Kādēļ gan cilvēki ir pārsteigti par to, ka šajos tumsas pilnajos laikos Svētā Gara žēlastība vairojas un vēlas mums palīdzēt. Tomēr tumsība atkal no jauna vajā Gaismu… Visus šos gadus, kuru gaitā esmu centusies liecināt un nest pasaulei Dieva Vārdu, no dažu cilvēku puses ir nācies sastapt viņu liktos šķēršļus, piedzīvot vajāšanas, apsūdzības, izsmieklu, neslavas celšanu, aizliegumus un apmelojumus, un šī viņu attieksme ir ļoti apgrūtinājusi šo misiju. Daudzi no viņiem domāja, ka šādi rīkojoties viņi izdara pakalpojumu Dievam.

Rakstos ir teikts: “No iesākuma bija Vārds un Vārds bija pie Dieva, un Vārds bija Dievs.” (Jņ 1, 1) “Vārds bija patiesā Gaisma, kas nāca pasaulē, kas apgaismo ikvienu cilvēku. Viņš bija pasaulē un pasaule caur Viņu ir radusies, bet pasaule Viņu nepazina. Viņš nāca pie Savējiem, bet tie Viņu neuzņēma.” (Jņ 1, 9 – 11)

Visus šos gadus, nemitīgi dodams mums atgādinājumus, Kungs mūsos visos ir centies atmodināt patiesu izpratni par to, ko Viņš senos laikos ir sacījis caur Saviem praviešiem un likumiem. Gan Kunga, gan mūsu svētās Mātes dotie aicinājumi ir bijuši aicinājumi un gandari, mieru, mīlestību, vienotību un dzīvi lūgšanā. Kungs ir nācis pasaulē un turpina to darīt šādā veidā, lai apgaismotu visus noklīdušos, tomēr līdz pat šai dienai tikai nedaudzi ir atzinuši Viņa žēlastības pilno klātbūtni un vēl mazāk ir to, kuri vēl arvien atbild Viņa aicinājumam. Viņš nevairījās vispirms ienākt pats Savā Namā un uzrunāt Savējos, tomēr miesa savā sirds cietībā un neticībā kārtējo reizi izvairījās no Mīlestības. Līdz pat šai dienai tikai nedaudzi ir pilnībā pieņēmuši Dievu Viņa žēlsirdības pilnajā aicinājumā un nožēlojuši grēkus, atļaudami Kungam kļūt par viņu siržu Valdnieku.

Šīsdienas pasaule līdzinās faraonam – savā ietiepībā un neticībā tā atgrūž visu, kas ir Svēts. Par dažiem Kungs saka, ka viņi izturas ļaunāk par Sodomas un Gomoras iemītniekiem. Visus šos gadus Kristus ir aicinājis Savu Baznīcu uz mieru, izlīgumu un vienotību tās ganu vidū – Viņš ir centies uzrunāt Savējos. Tomēr līdz pat šai dienai vienotība nav tikusi pieņemta. Līdz pat šai dienai gani ir nicinājuši šajās iedvesmās pierakstītos Kunga vārdus, viņi ir izsmējuši Viņa tuvības pilno Mīlestību un savas sirds cietībā uzskatījuši vārdu “vienotība” par savu ļaunāko ienaidnieku. Šie ir tie, kuri stāv uz iznīcības malas, bet turpina iet paši savus ceļus un darīt savas lietas.

Kad Vārds kļuva Miesa, pasaule Viņu nepazina. Pat Viņa paša ļaudis Viņu nepieņēma… Šajās dienās Kungs atkal ir kļuvis pieejams ikvienam cilvēkam, tomēr daudzi nav ņēmuši vērā Viņa ceļus un izteikumus – nav nekādas atšķirības starp toreizējo un pašreizējo pasauli. Viņi savās sirdīs nes nepieņemšanu un neticību. Mūsu Kungs vaicā Saviem ganiem:

“Svinīgi Es vēlos pavaicāt ikvienam: ko jūs esat izdarījuši ar Svētajiem Rakstiem? Raksti ir Manis atspulgs – kā gan var būt, ka jūs, kas sakāties pazīstam Rakstus, neatpazīstat Manu balsi? Kā gan jūs ar tik vieglprātīgi runājat pretim patiesībai? Es jums saku: ja jūs jau tagad neatpazīstat Mani Manos izteikumos, tad vienīgi tāpēc, ka jūs neesat izpratuši Rakstus – Svētā Gara atslēgu.

Daži no jums saka: „mums nav vajadzīgas pravietiskas atklāsmes, mums tajās nav jāklausās, nedz arī tās ir jālasa, jo mums pietiek ar Rakstiem – tajos mēs varam pasmelt visu gudrību.” Es vēlos pavaicāt jūsu neticībai: „Vai jūs paši zināt, kādēļ jūs neticat un vai jūs zināt, kādēļ esat tik vienaldzīgi un tik ļoti vēlaties noslēgt savas sirdis? Vai jūs zināt, kādēļ jūs nemeklējat neko vairāk?” Tādēļ, ka jums nav Svētā Gara, Kurš jūs varētu pacelt no tumsas un iecelt jūsu dvēseli Viņa Gaismā, kurā jums vienlaicīgi atklātos gan Tēvs, gan Dēls. Svētais Gars spētu dvest jūsos augšāmcelšanās dvesmu, kurai būtu jūs jāstiprina un jādāvina jums dzīvība Manī. Vai mirusi dvēsele spēj saprast Rakstus un dzīvot saskaņā ar tiem, ja tā nav dzīva?

ja jūs būtu sapratuši Rakstus, kuri sevī atspoguļo Manu Attēlu, tad jūs neteiktu: „Man pietiek ar Rakstiem.” Nē, Mans draugs, ja tev nav Svētā Gara, tad ar Rakstiem nepietiek. Atklāsme var tikt saprasta vienīgi Svētā Gara Gaismā – tad viss, kas Rakstos ir šķitis noslēpumains un neizprotams, kļūs zināms un skaidrs, jo Gars jums būs devis zināšanu atslēgu.” (2001. gada 13. novembris)

Kādā citā vēstījumā Kristus vaicā Saviem ganiem: “Kad šajās dienās Es runāju, bet gani nedz klausās Mani, nedz tic, ka tas esmu Es, viņi līdzinās tiem par kuriem Raksti saka: “Mūsu sargi ir akli, tie neko nepamana… viņi staigā paši savus ceļus un meklē katrs pats savu labumu…” (2002. gada 7. augusts)

Viņi ir tie, kuri saka Kunga vēstnešiem: “ja tu esi Dieva sūtīta un šie ir Viņa vārdi, tad pierādi savu pazemību paslēpjoties un neliekot nākt atklātībā šiem vēstījumiem; beidz izrādīties un stāstīt par notiekošo visapkārt pasaulē.” (2002. gada 7. augusts) Bet Kungs uz šiem vārdiem atbild: “viņiem atbildi šādi: „es nebūšu līdzīga sliktajam kalpam, kurš paslēpa savu talentu un pēc tam tika sodīts tādēļ, ka neko nebija paveicis. Pilnīgi pretēji – es vairošu savus talentus un pagodināšu To, Kurš man šos talentus ir uzticējis. Šo brīnumaino vēsti es pasludināšu ne vien šai paaudzei, bet arī nākamām – Dieva eņģeļi nesīs Viņa vārdus un turpinās tos sēt no augšienes kā veselu sēklu lietu, šie vārdi atjaunos Dieva radību un izgreznos Baznīcu; šie vārdi ielies saldumu Viņa bērnu mutēs un atvērs tās Dieva slavēšanai. Šie vārdi atvērs viņu acis un darīs tos spējīgus ieskatīties savās sirdīs. Es visapkārt esmu apzīmogota ar mūsu Kunga dievišķo Vārdu un tādēļ es nebaidos – esmu Viņa grāmata un sludinu to Patiesību, kuru Kungs mums visiem ir vēlējies atklāt. Tātad – šajā vēstī, brāļi, nav nekā jauna, es tajā neesmu ielikusi neko no sevis, viss, kas man ir ticis pateikts, ir nācis no dievišķajām Zināšanām un no trīsvienīgā Dieva mutes.” Šādi tev ir jārunā Manā Vārdā.” (2002. gada 7. augusts)

Par spīti šiem vārdiem, viņi turpina vajāt un aizliegt Dieva Vārdu, darīdami visu, lai šis Vārds, kurš varētu nest atgriešanos un ticību daudzām tautām, nekļūtu zināms Viņa radībām. Šāda attieksme neļauj Dievam novērsties no Savām dusmām, kā Viņš to darīja Ninives gadījumā. Lūk, vēl kāds brīdinājums:

„ (…) kas attiecas uz tiem, kuri vēl nav piedzīvojuši Manu apmeklējumu un ar izbailēm to gaida – Kunga Diena nāks arī pār viņiem un kas tā būs par dienu! Es steigšos izrādīt Savu Žēlsirdību, lai iedrošinātu jūs nožēlot jūsu grēkus… Es parādīšu Savu Žēlsirdību un sapulcināšu jūs kopā no visām zemes malām, tomēr, pirms tas vēl notiek, Es, Mīlestības Dziesmas Autors, jums saku: ja vien pasaule ar visiem tās grēkiem nevērsīsies pie Manis tos nožēlodama un, ja tā ļaunuma neatmaksās ar mīlestību, tad tas, kas nāks pār jums pārsniegs jebkādu līdz šim pasaulē piedzīvoto šķīstīšanu! Pietrūkst dedzīgas grēku nožēlas un patiesu sirdsapziņas pārmetumu… Tautu vidū valda nemiers un kņada un šo tautu sasniegumi ir proporcionāli viņu bezdievībai… Ja vien Es nedzirdēšu patiesas nožēlas saucienu, tad cietīs visa zeme. Ak, un tie, kuri stāv uz paaugstinājumiem, sludinādami mieru! Kā gan ir iespējams nodibināt mieru savā starpā, ja šie paši, kuri sludina mieru, pārkāpj Manus baušļus un karo pret Mani – kā gan viņi savā paštaisnumā iedomājas, ka varētu nest citiem mieru?” (2002. gada 30.septembris)

1991. gada 11. septembrī, tieši 10 gadus pirms postošās divu torņu sagrūšanas ASV, Kungs, ar nepatiku noraudzīdamies uz notiekošo pasaulē, mūs brīdināja ar šādiem vārdiem:

„Es, savukārt, noraugos lejup, uz šīsdienas pasauli, un Manas Acis pārlūko tautu pēc tautas, dvēseli pēc dvēseles, meklēdamas kaut nedaudz siltuma, nesavtības vai mīlestības… Tikai ļoti nedaudzi novērtē Manu labvēlību, tikai daži cenšas dzīvot svētu dzīvi. Dienas paskrien ātri un līdz atmaksas laikam ir atlikušas tikai pavisam nedaudzas stundas… (…) (Jēzus balss tonis pēkšņi izmainījās un pēc dažām sekundēm Viņš ar lielu nopietnību, kura mani pat izbrīnīja, sacīja:)

Zeme notrīcēs un drebēs, un ikviens tornī (kā Bābeles tornī) paceltais ļaunums sabruks, pārvērzdamies par oļu kaudzi, tas tiks aprakts zem grēka putekļiem! Arī Debesu augstumi nodrebēs, bet zemes pamati sakustēsies! Lūdzies, lai Tēva roka pār šo pasauli nenāk ziemas laikā – ar pērkonu un liesmām Es pavisam negaidīti apmeklēšu salas, jūras un kontinentus. uzmanīgi, kamēr vēl ir laiks, ieklausies Manos pēdējos brīdinājuma vārdos. Lasi Mūsu vēstījumus un neesi vairs tik nicinošs un kurls pret Debesu balsi (…) Jau pavisam drīz Debesis atvērsies un Es likšu jums ieraudzīt Tiesnesi.” (1991. gada 11. septembris)

2001. gada 11. septembrī pasaule nodrebēja bailēs, redzēdama sabrūkam abus torņus, kuri aiznesa sev līdzi tik daudz arī nevainīgu cilvēku dzīvību. Pasaulei tika rādītas šausminošas apokaliptiskas ainas, tomēr, tā vietā, lai atgrieztos pie Dieva un nožēlotu, pasaule kļuva vēl ļaunāka un izvēlējās kara ceļu. Tā vietā, lai atzītu, ka notikušais ir mūsu vainu, grēku, kļūdu, atkrišanas un vispārējās Dieva noraidīšanas rezultāts, mēs turpinājām klausīties sātanā. Tā vietā, lai izvēlētos Dieva norādīto ceļu, mēs devām priekšroku tam, uz kuru mums norādīja sātans.

1991. gada 24. decembrī, Kristus Dzimšanas svētku priekšvakarā, Kristus mums deva vēstījumu, kurā varam nojaust, ka viņš jūtas ļoti aizvainots:

„Šodien Es nāku pie visas cilvēces un dāvāju tai Savu Mieru, tomēr tikai retais no jums klausās. Šajās dienās Es nāku, lai runātu par mieru un nestu jums Mīlestības vēsti, tomēr zeme zaimo Manu Mieru, bet Manu Mīlestību šai Piedzimšanas svētku priekšvakarā tā izsmej. cilvēce svin šīs svētās dienas pat nepieminēdama Manu Vārdu. Mans Svētais Vārds ir ticis likvidēts, bet Manas Piedzimšanas diena padarīta par brīvdienu, kurā tiek pielūgti elki. Ļaunais gars ir pamanījis, ka Manu bērnu sirdis ir novājinātas un iemigušas, tāpēc bez pūlēm ir tajās iegājis. Es esmu brīdinājis pasauli.” (1991. gada 24. decembris)

Kristus mums atklāj Savu aizvainojumu par to, ka Ziemassvētkos ģimenes pulcējas kopā nepieminot šo svētku patieso iemeslu: Kristus Dzimšanu.

Ziemassvētkos ikviens kristietis ir aicināts svinēt Kristus Dzimšanu un priecāties par to apmeklējot Baznīcu un pielūdzot Jēzus Svēto Vārdu. Daudzi, kuri ir atkrituši, tā vietā pielūdz egles, dāvināšanu, pārēšanos un neprātīgas izklaides.

Par šo datumu tika saņemti vairāki brīdinājumi, tomēr par 2004. gada 26. decembra cunami manuprāt vistiešāk runāja trīs zemāk minētie vēstījumi. Pirmais no tiem – jau 1987. gada 10. septembrī:

Es rakstīju: „Pēkšņi Jēzus man atgādināja par sapni, kuru biju redzējusi pagājušo nakti, bet biju aizmirsusi. Tā bija pēdējā no manis redzētajām vīzijām, tikai sapnī viss izskatījās daudz sliktāk.” Kungs man atbildēja:

„Paklausies, - Es atļāvu tev redzēt šo vīziju vēlreiz, sapnī, lai tu to izjustu dziļāk un saprastu, ka atkāpšanās ceļa nav!”

Es uzrakstīju: „Atceros, ka man tuvojās milzīgs vilnis. Mēģināju aizbēgt un kaut kur paslēpties, bet skaidri apzinājos, ka tas nav iespējams. Kungs, bet, ja Tu mūs mīli, - kādēļ tā notiek? Kāpēc?”

Viņš atbildēja: „Es esmu gan Mīlestības, gan Taisnības Dievs.”

Es pavaicāju: „Ko mums darīt, lai tas nenotiktu?”

„No jums visiem Es pieprasu radikālu labošanos – jums ir jāapvienojas un jābūt kā vienam, jums ir jāmīl citam citu, jātic Man un Maniem dievišķajiem darbiem, - Es vienmēr esmu jūsu vidū.”

Vēsts par cunami nošokēja un izbiedēja mūs visus, tomēr neviens nevar teikt, ka Dievs nebūtu mūs brīdinājis. Kad tie, kurus Viņš bija izvēlējies par Saviem vēstnešiem, centās runāt Kunga vārdā, daudzi sacīja: “Mums nav vajadzīgi šāda veida brīdinājumi – Baznīcas tēvi mums ir atstājuši pietiekami daudz mierinošu vārdu, un mūsu rīcībā ir arī Svētie raksti. Visbeidzot – mēs taču nemitējamies lūgt un upurēt – ko gan Kristus vēl mums varētu teikt?” Un viņi neklausījās…

Kāds cits brīdinājums mums tika dots 1993. gada 18. februārī:

„Redziet – nāks dienas, kad Es nonākšu jūsu vidū pērkona rūkoņā un Ugunī, bet Sev par postu daudzus atradīšu neziņā un dziļā miegā!”

„Radības, cenšoties izlauzties cauri jūsu kurlumam, Es pie jums sūtu vēstnesi pēc vēstneša, tomēr patlaban esmu ļoti noguris no jūsu pretošanās un apātijas. Tikpat ļoti Mani nogurdina arī jūsu vēsums, bet, kad notiek sarunas par vienotību – jūsu lepnība un nespēja piekāpties. Jūs esat piepildījuši līdz malām Apstulbuma kausu un tas jau plūst pāri. Saindējušies paši ar savu balsi, jūs esat nostājušies pret Manējo, tomēr mūžīgi tas neturpināsies – tā kā jūs esat pretojušies Manai Balsij un klausījuši savējai, kura jūs maldīgi ir novedusi nekurienē, tad nav brīnums, ka jūsu šķelšanās dēļ Mana Baznīca ir pilnībā iznīcināta. (…) Zeme sakustēsies līdzīgi komētai, tā sagrīļosies un izkustēsies no savas vietas, arī kalni un salas atstās savas vietas, bet daudzas tautas iznīks no zemes virsas. Debesis izzudīs līdzīgi aizritinātam rakstu ritulim un viss notiks tieši tā kā tu, meitiņ, to redzēji savā vīzijā. Agonija piemeklēs visus zemes iedzīvotājus un bēda neticīgajiem! Uzklausiet Mani: vai šodienas cilvēks varētu teikt: „Dzīvais Dievs apžēlosies par mums un tavs pravietojums nav no Dieva, bet gan to ir radījis tevis pašas gars;” pasaki viņiem: lai arī jūs tiekat uzskatīti par dzīviem, tomēr esat miruši un jums spriedumu ir parakstījusi jūsu pašu neticība – jūs atteicāties noticēt Manas Žēlsirdības laikam un apslāpējāt Manu Balsi, kura atskanēja caur Maniem vēstnešiem un vēlējās brīdināt un glābt Manas radības.” (1993. gada 18. februāris)

Zinātnieki apliecināja, ka pašas zemestrīces, kuras epicentrs bija jūrā, brīdī nodrebēja visa zeme – uz sekundes simtdaļu tā apstājās un izgāja no savas ierastās ass. Sumatra un citas salas novirzījās par vairākiem metriem no savas parastās vietās. Kādu mirkli pat šķita, ka viena no šīm salām ir pazudusi pavisam, tomēr pēc kāda laika tā tika atrasta – šoreiz jau citā vietā.

Lūk, izraksts no pēdējā – 2002. gada 7. februārī dotā brīdinājuma:

“Mana ķēnišķīgā Vara stāv pie pašām jūsu durvīm, bet vai jūs esat gatavi Mani pieņemt?

Ar ķēnišķīgu dāsnumu un vērienu Es esmu klājis garīgā Mielasta galdu, kuram ir jāatjauno jūsu gars. Kad Es tur stāvēju, gaidīdams, lai jūs pabarotu pats ar Savu roku un izglābtu jūs no nāves, jūs atteicāties spert soli uz priekšu. Tomēr, pārdomājot jūsu nevēlēšanos atgriezties un jūsu naidīgumu pret Maniem brīdinājumiem, kura dēļ nācās noskatīties sēru pilnās ainās, (2001. gada 11. septembris) tas nav nekas salīdzinot ar tiem sāpīgajiem rītiem, kuri jums vēl ir priekšā. Šo sāpju pilno rītu iemesls būs jūsu pašu vainas.

Jūsu tauta valda pilnīgā pretrunā ar Manu Mīlestības Likumu, kurš tik ļoti atšķiras no jūsu ārpolitikas sistēmas likumiem – tie izdara visšausmīgākos noziegumus, kuri apdraud nevien šo zemi, bet arī visu kosmosu.

Tik bieži Es esmu stiepis Savu zizli, lai aizskartu pat neeksistējošas radības. Šodien, no Augšienes, Man ar skumjām nākas noraudzīties, kā jūsu darbi pavērsīsies pret jums pašiem. Pasaule jau tagad bauda sevis pašas uzliktā lāsta augļus, kuri liek dabai raustīties pirmsnāves konvulsijās un kura ved jūs pretim dabas katastrofām, tās sekas dzen ķīli jūsu pašu izdomātajos plānos; Es esmu runājis uz jums gadiem ilgi, tomēr tikai nedaudzi ir to ievērojuši. Paaudze, tagad šī šķīstīšanās nāk pār tevi līdzīgi pletnes sitieniem – tā daudzus atvedīs atpakaļ pie Manis, sava posta dēļ pie Manis atgriezīsies arī tie, kuri līdz šim nicināja Manus brīdinājumus…” (2002. gada 7. februāris)

Kā vēstī pravietojums – nelaime notika agri no rīta.

Kungs mūs brīdina, jo atkrišana apdraud visu kosmosu – ne vien zemi, bet arī visumu un pavērš dabu pret mums.

Tomēr tas vēl nav viss. Kungs mūs brīdina: ja mēs nemainīsimies un neatgriezīsimies pie Viņa, notiks vēl ļaunākas lietas. Kungs saka:

“Meitiņ, vai redzi? Drīz es likšu atklāties arī Savai Taisnībai. Mans plāns tuvojas tā noslēgumam un arī Mani žēlsirdības pilnie aicinājumi ir ierobežoti laikā. Kad šis laiks būs beidzies, Es ikvienam – gan labam, gan ļaunam – atklāšu, ka Mana bardzība ir tikpat liela kā Mana žēlsirdība, bet Manas dusmas ir tikpat spēcīgas, kā Mana piedošana. Visas lietas, kuras Es esmu jums sacījis, notiks pavisam drīz un īsā laika posmā un nekas no pravietotā nevar tikt izdzēsts…” (1993. gada 19. februāris)

1993. gada 18. februārī Dievs mūs brīdināja sacīdams:

„Pavisam drīz ir jātiek salauztam sestajam zīmogam un tad jūs visi tiksiet iegremdēti tumsībā, kurā nebūs nekādas gaismas – no Bezdibeņa nākošie dūmi kūpēs līdzīgi lielas krāsns dūmiem un to dēļ tiks aptumšota gan saule, gan debesis. No Sava Taisnības biķera Es likšu jums izlasīt odzes un čūskas, šajās tumsības dienās Es likšu jums līst uz vēdera un ēst zemes putekļus. Es jūs piespiedīšu pie zemes, likdams saprast, ka jūs neesat labāki par čūskām…jūs aizelsīsieties un slāpsiet no saviem grēkiem.

Savās dusmās Es jūs notriekšu zemē un niknumā samīdīšu pie zemes! vai redzat? (…)

Pienākot Tumsības Stundai Es atklāšu to, kas ir jūsu iekšienē, Es izvilkšu uz ārpusi jūsu dvēseli. Ieraugot savas dvēseles melnākas par oglēm, jūs ne vien piedzīvosiet nebijušu postu, bet arī sitīsiet krūtīs, atdzīdami, ka jūsu iekšējā tumsība ir daudz smagāka pat jums apkārt esošo.

Es cilvēka dzīvi padarīšu vēl trauslāku nekā jebkad. Kad Manas dusmas norims, Es ikvienā no jums uzcelšu Savu Troni un jūs vienā balsī un siržu vienotībā slavēsiet Mani, Jēru.” (1993. gada 18. februāris)

Mums atkal no jauna ir ticis dots laiks, lai pirms šī pravietojuma piepildīšanās mēs nožēlotu grēkus. Lai arī Dievs saka, ka nekas no šiem pravietojumiem nevar tikt dzēsts, ar lūgšanu, nožēlas un svētas dzīves palīdzību mēs tomēr varam samazināt soda un ciešanu smagumu.

Mēs esam aicināti dzīvot patiesu dzīvi Dievā. Kungs var virzīt nost Savas dusmas kā tas notika ar Ninivi.

“Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi nav nolemtības un drūmuma pravietojumi. Šajos žēlsirdības laikos Dievs mums dod šos vēstījumus, lai mūs pieceltu – tie ir Dieva varenās Mīlestības apliecinājums un aicinājums. Dievs nepieļaus, lai mēs vienmēr nicinātu Viņa Svēto Vārdu. Tādēļ Viņš Savā Žēlsirdībā nāk un ne vienu reizi vien dod mums šos brīdinājumus.

Lai Dievs jūs visus svētī,

Kristū

Vassula