Izteikti ebrejiska
Šo eseju ir uzrakstījusi Velsā dzīvojoša mūķene eremīte, kuras pārdomas balstās uz “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu salīdzināšanas ar jūdu rabīnu mācību
Lasot “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumus dažkārt parādās vēlme tos lasīt tajā pašā formātā kādā ir tikusi izdota “Jeruzalemes Bībele” (angļu valodā). Tas nozīmē, ka tajā būtu pašas Vassula piezīmes, tās būtu sanumurētas ik pa divām rindiņām kreisajā pusē, bet labajā pusē tiktu dotas atsauces uz Svētajiem Rakstiem kā arī salīdzinošās atsauces. Katras grāmatas beigās lasītājs labprāt ieraudzītu visu šo Rakstu atsauču saturu.
Šis formāts būtu ne vien parocīgs, bet būtu arī nopietna palīdzība šo rakstu atpazīšanā – tas palīdzētu lasītājam ieraudzīt brīnišķīgo Dieva mīlestību, kura izplūst pār mums ar Vecās Derības, kura ir tik bieži apsūdzēta par to, ka attēlo Dievu kā autoritāru un atriebīgu, citātu starpniecību.
Pat, ja uz to nav skaidras un tiešas norādes, “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos nemitīgi tiek citēti Svētie Raksti. Tie pilnībā savijas ar visa pārējā teksta gramatisko un literāro kārtību. Šie divi aspekti ir dzīva liecība vēstījumu pārdabiskajai izcelsmei. Neviens nedrīkstētu žēloties, ka tās ir tikai privātas meditācijas, jo cilvēks var meditēt vienīgi par to, par ko viņam ir zināšanas.
Citēto Rakstu frāzes daudzkārt pārsniedz jebkura cilvēka atmiņas spējas. Šie citāti plūst neapzināti no visdažādākajām Rakstu vietām – vēstījumos nav citēti vienīgi daži psalmi vai iemīļotā Evaņģēlija fragmenti. Pie tam – ļoti daudzi no citātiem un jēdzieniem ir ebrejiski un modernajos Bībeles tulkojumos tie parasti nav iztulkoti precīzi. Tas nozīmē – ja kāds būtu iepriekš lasījis minētos tekstus, precīzā šo lietu jēga līdz cilvēkam nebūtu nonākusi. “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos tiek citēti ļoti pareizi ebreju izteicieni. Mēs pieskarsimies šiem izteicieniem vēlāk un nedaudz papētīsim tos tekstus, kuros saskaramies ar šo jūdu – ebreju dimensiju.
Pirmkārt: gramatiskais aspekts.
Vecajos Bībeles tulkojumos mēs bieži vien sastopamies ar to, ka ikviens pants sākas ar vārdu “Un”. Tas nozīmē, kad lasām Radīšanas grāmatu, mēs tajā ieraugām: “Un Dievs sacīja”. Ar šādu pašu tulkojumu mēs sastopamies arī dažos no jaunajiem tulkojumiem, tomēr – ne visos.
Bībeles ebreju valodā nav daudz gramatisko formu. Saskaņā ar rabīnisko tradīciju šis gramatikas trūkums un nemitīgie “es” atklāj, ka Dievs no paša radīšanas sākuma ir nemitīgā darbībā, bet visa pestīšanas vēsture ir progresīvs Dieva darbs, kurš tiek aprakstīts vienā, nemitīgi plūstošā teikumā.
“Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos ir tikai dažas ļoti izteiktas pieturvietas. Teksta progresija un kārtība pati par sevi liecina par tā dievišķo izcelsmi gan jūdiem, gan Rakstu zinātājiem un ikvienam, kurš lasot vēstījumus vēlas pārliecināties par to izcelsmi. Viltus pravietis, kurš nepārzina Rakstus, būtu šajā tekstā iekļāvis daudz vairāk dabisku pārtraukumu.
Otrkārt: Lielie sākuma burti, kas norāda uz Dieva Personu
Visās jūdu Bībelēs un literatūrā visā, kas attiecas uz Dieva personu, tiek lietoti lielie sākuma burti. Jūdu godbijība Dieva Vārda priekšā ir kaunpilns atgādinājums daudziem kristiešiem, kuri rakstot par Dievu vairs neizmanto šo cieņas izrādīšanas veidu. “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi tāpat kā jūdu literatūra attiecībā uz Vienīgo Dievu vai Viņa darbību izmanto lielos sākuma burtus.
Treškārt: Miesa un Kauls
Rakstos izteiciens “miesa un kauls” nozīmē piederību kādai ciltij. Mūsdienās mēs piederību ģimenei izteiksim ar vārdiem “tu esi mana miesa un asinis”. Rakstos šāds izteiciens skanētu kā zaimi.. Vārds “etsem” (tas tiek izrunāts kā “ehtsem”) nenozīmē asinis, bet gan “kaulu”. Jebkuras asinis pieder Dievam un nevienam nav tiesību uz asinīm. Mozus Likumu grāmatās attiecībā uz miesas ēšanu tiek pieprasīts, lai pirms tam no tās tiktu iztecinātas visas asinis, kuras ir jāatdod Dievam, jo tās pieder vienīgi Viņam.
Radīšanas grāmatas 2.nodaļā 23.pantā Ādams saka Ievai: “Beidzot tas ir kauls no mana kaula un miesa no manas miesas.” Tomēr daudzos tulkojumos, sākot ar Tiesnešu grāmatas 9.nodaļu šis izteiciens vēlmē piemēroties un izpatikt mūsu kultūrai tiek tulkots kā “miesa un asinis”. Šāda rīcība izmaina Dieva Vārdu un līdz ar to citas konfesijas kā arī jūdi apvaino katoļus Patiesības izkropļošanā. Lai labotu šo kļūdu, 2001.gadā Romā izdotais dokuments “Liturgiam Authenticam” norāda, ka visiem liturģijā izmantotajiem Bībeles tekstiem ir jātiek salīdzinātiem ar latīņu tulkojumu. Patiesība ir ļoti svarīga kristiešu vienotībai, kamēr piemērošanās kultūras īpatnībām ātri vien iziet no modes un arī atdala mūs no tiem, kuri ļoti skrupulozi godā Dieva Vārdu. Ja tas nav izdarīts, tas nozīmē, ka ticīgie visticamāk ir saskārušies ar nepareizo tulkojumu “miesa un asinis.”
“Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos nav izmantots nepareizais “miesas un asiņu” tulkojums – mēs tajā sastopamies ar bīblisko “kauls no Mana Kaula, miesa no Manas Miesas”. Šis ir vēl viens frazeoloģisma piemērs par kuru viltus pravietis visticamāk nebūtu informēts. Šo izteicienu mēs sastopam 1997.gada 26.janvāra, 1998.gada 11.novembra, 1999.gada 21.jūnija, 1999.gada 30.jūnija, 1999.gada 6.oktobra, 2000.gada 28.aprīļa, 2000.gada 16.oktobra vēstījumos. Iespējams, ka šādu piemēru ir vairāk, tomēr raksta autorei nav pieejams konkrēts citātu saraksts un viņa šeit ir minējusi vienīgi personiskajās piezīmēs atzīmēto.
Ceturtais: Dzirdi Manus soļus
“Dzirdi Manus soļus” ir tipisks jūdu izteiciens, kas norāda uz Mesijas tuvošanos un mesiānisko laikmetu. Talmuds (1) šo laikmetu dēvē par ikvesa d`meshicha (Mesijas soļi). Šis izteiciens ir patapināts no 89.psalma, kura 52.pantā mēs lasām: “Tie, kuri atstāj novārtā Tava Svaidītā soļus”. Jēzus “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos šo izteicienu izmanto samērā bieži, tomēr to nedrīkst sajaukt ar citiem līdzīgiem teicieniem kā piemēram: “sekot Manās pēdās”.
“Dzirdi Manus soļus” saskan ar piecpadsmit zīmēm, kurās Talmuds redz Mesijas un mesiāniskā laikmeta tuvošanos. Šīs zīmes (arī kristiešiem ir šādas zīmes tikai tās attiecas uz Kristus otrreizējo atnākšanu) kristieši sauks par “laiku zīmēm”. Nezinot jūdu frazeoloģiju viltus pravietis nekad nelietotu šo īpašo jūdu frāzi, bet gan izmantotu to, kuru pazīst kristieši – “laiku zīmes”.
Piektkārt: Dzemdību sāpes
1988.gada 25.augusta vēstījumā mēs lasām: “…jau ir sākušās pirmās dzemdību sāpes, tomēr Mana radība savā neprātā tās izsmej un noraida Manas pirmās zīmes”. Izteiciens “dzemdību sāpes” arī ir saistīts ar jūdu Mesijas gaidām. Izteiciens “Mesijas dzemdību sāpes” tiek lietots tādā pašā nozīmē kā “Mesijas soļi”, t.i. – tā ir viena no piecpadsmit Talmudā atrodamajām zīmēm, kas norāda uz Viņa drīzu Atnākšanu. Jēzus šo izteicienu izmanto Mateja 24, 8 un Marka 13, 8 runājot par laiku beigām.
Kāda no Talmudā minētajām rabīnu mācībām par “Mesijas dzemdību sāpēm” vēstī, ka Mesija atnāks vai nu tad, kad pasaule būs pilnībā nevainīga, vai arī kad tā būs pilnīgi grēcīga. Pirmo apgalvojumu pilnībā īsteno Kristus pirmā Atnākšana vienas pilnīgi bezvainīgas personas – Marijas – miesā. Tajā mirklī Marija pārstāvēja visus jūdus, lai arī šī tauta pati par sevi bija grēcīga. Kristus atnākšana Svētajā Garā tajās dvēselēs, kuras ir otro Vasarsvētku šķīstītas notiek vispasaules grēka apstākļos: aborts ir legalizēts gan Austrumu, gan Rietumu zemēs. “Mesijas dzemdību sāpes” ir saistītas ar visām piecpadsmit zīmēm, jo tās sevī ietver arī vispasaules atkrišanu (racionālismu), kurš mūsdienās ir iefiltrējies gan pašā jūdaismā, gan Baznīcā. Jūdu lasītāji noteikti atpazītu “dzemdību sāpes” par kurām Jēzus runā gan Evaņģēlijos, gan “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos: “…jau tagad jūs piedzīvojat pirmās Manas Atgriešanās zīmes, jau ir pienācis laiks pirmajām dzemdību sāpēm…” (1988.gada 25.augusta vēstījums).
Attiecībā uz Kristu, kas dalās Savā dievišķībā ar ticīgajiem, pareizticīgo svētais Simeons izsakās sekojoši: “Mana (Kristus) apkaunojošā nāve ir nemirstība un patiesā visu ticīgo dievišķība. Tāpēc tie, kuri vēlas sekot Man Manās pārsteidzošās ciešanās, būs līdzdalīgi arī Manā dievišķībā un mantos Manu Valstību.”
Arhibīskaps Vasilijs Krivočins savā grāmatā “Kristus Gaismā” par svēto Simeonu raksta: “Dievs ir ieraugāms gaismā, Viņš pats ir vārdos neizteicama gaisma. Viņa Godība un žēlastība ir dievišķa gaisma un Simeonam Kungs atklājas tieši šādā veidā. Tiesas Dienā Kristus atmirdzēs Savas dievišķības mirdzumā, bet jau tagad līdzīgi attālai zvaigznei Viņš apgaismo Simeonu.
Kādā citā grāmatas fragmentā ir teikts, ka, Kristum atnākot, Viņš kļūs par mūsu Visu un Viņš tiks nodēvēts dažādos vārdos atkarībā no Viņa darbiem. Viņš kļūst par veselību, jo dziedina mūs, ja esam slimi, Viņš kļūst par gaismu, jo apgaismo mūs, par Dzīvību, jo dara mūs dzīvus, par Apģērbu, jo pilnībā ietērpj mūs Savā spožumā. Viņš mūs apklāj un sasilda ar Savas dievišķības godību…”
Sestkārt: Tieksme uz ļauno
1996.gada 15.aprīļa vēstījumā mēs lasām šādu izsaucienu: “Ak, tieksme uz ļauno, tik zemu kritusī zeme!” Tieksme uz ļauno (yester ha-ra) ir jūdu teiciens, kuru kristieši citiem vārdiem ir nodēvējuši par pirmdzimtā grēka sekām un tas nozīmē, ka tiekties uz ļauno ir vieglāk nekā darīt labu.
Tomēr jūdaisms šo konceptu uztver nedaudz savādāk un dziļāk. Jūdaisma rakstos viss ļaunais ir saistīt ar “yester ha-ra” jeb tieksmi uz ļauno. Arī sātans tiek identificēts ar “yester ha-ra”. Ījaba grāmatā sātana uzdevums ir kārdināt cilvēku, lai stiprinātu viņa izpratni par tikumīo. Tas nozīmē, ka kārdinājums ir tikai tik spēcīgs, cik Dievs to pieļauj. (Īj 1, 12; 2, 6)
Metaforiski “yester ha-ra” tiek dēvēta arī par “raugu” tādā nozīmē, ka cilvēkā rūgstošās kaislības attur cilvēku no Dieva Gribas pildīšanas. Tomēr šim jēdzienam ir arī kāda cita dziļa nozīme.
Pashas svētku dienā bērni ar sveci rokā apstaigā māju un meklē paslēptus rauga gabalus, lai tos iznīcinātu vēl pirms Atbrīvošanas Dienas (Pashas svētiki ir piemiņa dienai, kad jūdu tauta tika atbrīvota no Ēģiptes verdzības). Šī rituāla apslēptā jēga ir tāda, ka pirms brīvības svētkiem jūds ar sirdsapziņas izmeklēšanu attīrīs savu sirdi no „yester ha-ar” jeb tieksmes uz ļauno, lai šī sirds patiešām būtu “Kunga lampa” (Sak 20, 27)
„Patiesa dzīve Dievā” visiem šiem konceptiem jūdu izpratnē liek sasaukties ar jēdzienu „tieksme uz ļaunumu”. Šīs nelielās pārdomas par tieksmes uz ļaunumu izvētīšanu pirms Atbrīvošanās dienas ir saistītas ar „Patiesas dzīves Dievā” vēstījumiem, kuri mūs sagatavo Kunga dienai izslaukot no mūsu sirdīm ikvienu grēku, kas mums vēl neļauj pilnībā piedzīvot otros Vasarsvētkus. Lai būtu pēc iespējas vairāk „Jā”.
“Yester ha-ra”, tieksme uz ļaunu ir ļoti pazīstama ikvienai cilvēciskai būtnei un saskaņā ar rabīnu teikto šī tieksme izzudīs līdz ar mesiāniskās ēras iestāšanos. “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos Kungs saka: “kad atnāks Mana Diena, Es likšu izzust ikvienam ļaunumam un paslēpšu to cieši noslēgtā vietā” (10.11.1988). Kad Kristus Savā Garā mājo šķīstītās sirdīs, šī pieredze ļoti līdzinās mistiskās laulības pieredzei. Svētais Jānis no Krusta (2) mums māca, ka šajā stāvoklī grēka sakne tiek turēta ieslodzījumā. Nekas nešķīsts nevar ieiet Jaunajā Jeruzalemē, kura nolaižas uz zemes (Atkl 21, 27; Gudr 7, 25). Ja vien mēs tam piekrītam, svētuma stāvoklis, kuru grēkus nožēlojušais ir saņēmis kā dāvanu, neļauj šim grēka iedīglim izvērsties un nonākt līdz darbiem.
Neviens viltus pravietis neizmantotu tik uzrunājošu terminu, kurš ir vienlaikus arī tik saprotams jūdiem. Sātanam patīk slēpties un jūdu izpratnē sātans atklājas caur saviem apslēptajiem darbiem cilvēka sirdīs.
Septītkārt: Trešās Debesis
2000.gada 12.februāra vēstījuma noslēgumā mēs lasām atsauci uz trešajām Debesīm. Trešās Debesis savā darbā ir pieminējis arī svētais Pāvils. Tas ir jūdu izteiciens, kurš balstās pieņēmumā, ka ir septiņas debesis. Saskaņā ar šo izpratni, trešajās Debesīs ir Debesu Jeruzaleme (vai to redzēja apustulis Jānis? (Atkl 21, 12)) un Debesu Templis, kurā mājo erceņģelis Miķelis. Ikviena Jeruzalemes templī upurētā lūgšana vai reliģiskais rituāls nonāk ercenģeļa rokās, kurš šīs dāvanas un upurus aiznes tālāk, Dievam. Šī jūdaisma tradīcija ir atbalsojusies katolicismā. Mums pietiek ielūkoties Atklāsmes un svētās Mises tekstos. Atklāsmes grāmatas 8.nodaļā mēs lasām, ka tur stāvēja eņģelis, “kura rokās bija visu svēto lūgšanas… un no eņģeļa rokas pretim Dieva Klātbūtnei pacēlās vīraka smarža ar visu svēto lūgšanām”. (Atkl 8, 3 – 5)
Arī svētās Mises laikā pēc konsekrācijas priesteris saka šādus vārdus: “Visvarenais Dievs, mēs Tevi lūdzam, liec Savam svētajam eņģelim aiznest šo upuri uz Tava Debesu altāra, lai saņemot no tā Tava Dēla Vissvētāko Miesu un Asinis, mēs tiktu piepildīti ar ikvienu žēlastību un svētību.”
Astotkārt: "Es esmu"
Viscaur “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumos mēs sastopamies ar Jēzus teiktajiem vārdiem “Es esmu”. No pirmā acu uzmetiena šie vārdi var šķist kā Jēzus atbilde uz Vassulas jautājumiem: “Jēzu?” vai “Kungs?” Tomēr vārds “Es esmu” ir tas, ar kura starpniecību Dievs pie izraēliešiem sūtīja Mozu. Dievs atklāja Mozum Savu īsto Vārdu: “Es esmu, kas Es esmu”. Tomēr Dievs norāda Mozum, ka ēģiptiešiem viņam ir jāatklāj tikai šī vārda pirmā daļa: “Es esmu sūtīja mani pie jums” (Izc 3, 14). Dažkārt vēstījumos Dievs izmanto Savu pilno Vārdu, kā piemēram 1990.gada 27.novembra vēstījumā: “… tavs Debesu Tēvs zina, ka tu nepiederi pasaulei, tomēr Viņš tevi sūta pasaulē, lai atklātu tai jūsu Dieva Sirdi un to, ka tevi ir sūtījis Es esmu, kas Es esmu…” Ikviens jūds atpazītu “Es esmu”, kurš ir tik daudzu vēstījumu aizsākumā, nozīmi. Šis Vārds ir tik bijājams, ka neviens jūds neuzdrošinātos to izrunāt. Jēzus, to izrunājot, tiešā veidā norāda uz Savu Dievišķību, tāpēc ikvienam jūdu lasītājam būtu ļoti viegli to atpazīt. Kristieši, iespējams, pat to nepamanītu – lielākajai daļai šķistu, ka tā ir vienkārša atbilde uz jautājumu. Ja tā būtu vienkārša atbilde, tad lielā sākuma burta vietā tiktu lietots mazais, tomēr šajā gadījumā iet runa par Vārdu ar lielo burtu: HAŠEM. Kristieši ir tik ļoti pieraduši saukt Dievu par Tēvu, ka viņi pat nezina, ka Dievs Mozum ir atklājis Savu Vārdu “Es esmu”.
Viltus pravietim šis vārds noteikti nebūtu zināms. Tāpat kā vairāki citi jūdiem tik raksturīgie izteikumi, arī šis liecina par “Patiesas dzīves Dievā” dievišķo izcelsmi.
Devītkārt: Kains un Ēzavs, Ābels un Jēkabs
(Skat. 1991.gada 7.februāra vēstījumu)
Jūdaisms atzīst “ļauno paaudžu līniju”, kas izriet no Ēzava, kurš vajāja Jēkabu, šajā gadījumā tiek pieminēta kauja pie Refidimas, kuras mērķis bija iznīcināt Jēkabu. Šo ļauno paaudzi turpina Hagags un tā turpinās jūdu tautā. Dievs vēlas izmantot Saulu (ķēniņu), lai pārtrauktu šo līniju, tomēr Sauls nepaklausa. Tas nozīmē, ka turpinās sātaniskais mēģinājums iznīcināt jūdu tautu. Šis mēģinājums ir saistīts ar sātana vēlmi izvairīties no Mesijas dzimšanas. Ķēniņienes Esteres laikā mēs šīs ļaunuma cilts ietvaros sastopamies ar Hamanu, kurš ir Hagaga pēcnācējs – arī viņš cenšas iznīcināt jūdu tautu. Tieši tāpēc jūdiem būtu ļoti saprotama Jēzus nemitīgā atsauce uz Baznīcā mītošajiem Kainiem un Ēzaviem.
Ēzavs nozīmē “sarkans”. Ēzavs piedzima pārklāts ar sarkaniem matiem un pārdeva savas pirmdzimtā tiesības par vienu sarkano lēcu viruma bļodu. Ēdoma zeme, kurā viņš apmetās nozīmē “sarkanā zeme”. Viņa kareivji un to pēcteči ģērbās sarkanās drēbēs un nēsāja sarkanus vairogus. Viņa pēcteči apdzīvoja Itāliju. Romiešu sarkanais apmetnis, kurš ņirgājoties tiek uzsegts Jēzum, ir dziļi simbolisks – tas liecina par Ēzava cilti, kura cenšas iznīcināt Mesiju. Ēzava garīgais mantojums ir arī sarkanais komunistu karogs. Šis ir tas pats ateisms, kurš ir izraisījis atkrišanu un ir racionālisma un naturālisma bērns. Kā to apliecina “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumi, tieši šī attieksme ievada Ēzavu arī kristīgajā Baznīcā.
1. Likumi, kas izriet no Svētajiem Rakstiem, bet ir pazīstami kā mutiskā Tradīcija. Tie tika pierakstīti baidoties, ka jūdu trimdas laikā tie varētu pazust un ir pazīstami ar nosaukumu “Mišna”. Vēlāk šos likumus apkopoja Rabbi Jūdas Princis un tie kļuva pazīstami kā Talmuds. Talmuda, tāpat kā Mišnas likumi, netiek uzskatīti par kanoniskiem likumiem.
2. Pirms Ādama un Ievas Krišanas, Dievs bija viņiem devis “Pirmdzimto Taisnīgumu” , t.i. – pilnīgu vienotību ar Dievu un saskaņotību ar dievišķo Gribu. Grēkā krišanas rezultātā Ādams un Ieva norobežoja sevi no Dievišķās Klātbūtnes un sākot ar šo mirkli cilvēks vairs nespēja pakļaut sevi dievišķajai Gribai bez Dieva žēlastības.
Piezīme: Tie, kurus interesē piecpadsmit Talmudā dotās zīmes, kuras identificē mesiāniskā laikmeta atnākšanu, tās tiek interpretētas jūdaisma grāmatā “Days are coming”. Šīs grāmatas autors ir saistīti ar Tešuva kustību – kustību, kas cenšas atjaunot grēku nožēlas izpratni jūdu vidū, lai sagatavotu viņu sirdis Mesijas atnākšanai. Tajā tiek atklāts, cik svarīgi ir sagatavoties Mesijas, kuru jūdi vēl arvien nepazīst, atnākšanai. Autora uzskats ir tāds, ka Tešuvas kustību nav aizsākuši jūdi, bet gan materiālistisko Rietumu un ateistisko Austrumu – Krievijas – bērni, kā arī sekulārās Izraēlas iedzīvotāji.
"Days Are Coming", apakšvirsraksts: "Rising to the Challenge of History's Most Cruel Time", Rabbi Ezriel Tauber, izdevējs: Shalheves, ISBN 1-878999-09-5, pieejams: John Trotter Books, Manor House Books, 80 East End Road, Finchley, London N3 2SY.
|