True Life In God - Vassula Ryden arrow Esejas arrow Mūs tiesā Mīlestība

2020.gada 13.martā

Uzrunājiet cilvēkus un sakiet viņiem: šis ļaunums turpināsies ilgāk nekā jūs domājat, ja jūs nenožēlosiet savus nepareizos darbus un grēkus un nebūsiet patiesi savās lūgšanās; vērsieties pie Manis, jūsu Dieva, un nožēlojiet; Mani, jūsu Dievu, sasniegs patiesa un vispārēja lūgšana; gavēšana aizdzīs dēmonus; Man ir pieņemams ikviens upuris; aizdzeniet savu letarģisko garu un atsakieties no saviem ļaunajiem ceļiem, un izlīgstiet mieru ar Mani, jūsu Dievu; lai Es sadzirdētu: “Kungs, apžēlojies par mani, grēcinieku!”, un Es parādīšu savu līdzjūtību; un Es izliešu svētības pār jums visiem; nāciet, nebaidieties; Es klausos…


Aicinām atbalstīt mājaslapas uzturēšanu un jau nepieciešamo rekonstrukciju, kā arī vēstījumu izplatīšanu.
Būsim pateicīgi par jebkuru ziedojumu.
Mūsu konts:
SEB banka: LV04UNLA0050016002675
 TLIG Latvija, Biedrība
Reģ. Nr. 40008157102


 

 
 


MŪS TIESĀ MĪLESTĪBA

 

Dieva taisnība un tiesa

Tēvs Džons Abertons

 

Vai pasaulē atrastos kāds veselīgi domājošs cilvēks, kuram nebūtu sava priekšstata par taisnīgumu? Tik daudzi runā par savām tiesībām. Kāda ir šī jēdziena izcelsme? Kas man liek domāt, ka man ir “tiesības”? Man ir ne vien zināmas tiesības, bet es arī esmu aicināts uz taisnīgumu. Cilvēkiem ir ne vien sava izpratne par taisnīgumu attiecībā uz pārējiem – darba devēju, līdzpilsoņiem u.t.t, bet arī izpratne par to taisnīgumu, kas attiecas uz noziedznieku sodīšanu. Vēl arvien varam sastapt tādus, kuri tic nāvessodam. Rietumu pasaulē tomēr lielākā daļa cilvēku tam vairs netic, tomēr visi piekritīs tam, ka zināma veida sods par ļaunu nenāk.
Ja mēs sev pajautātu kāda ir soda jēga, tad pirmā atbilde būtu, ka šis sods ir paredzēts noziedznieka labumam – tas var palīdzēt viņas vai viņa audzināšanā un atgriešanā sabiedrībā. Mēs zinām, ka ar to nepietiek. Un tad – kad beidzot esam atbrīvojušies no visām atriebības domām, kad esam uzvarējuši savas dusmas un, iespējams, pat piedevuši noziedzniekam, vēl arvien saglabājas vajadzība pēc soda. Kāpēc? Kāds mehānisms mums liek sodīt citus un pazemīgi pieņemt sodu, kas attiecas uz mums? Īpaši neaizdomādamies, cilvēki parasti pieprasa taisnību. Visdīvainākais ir tas, ka, attiecībā uz Dievu daudziem ir problēmas ar dievišķo taisnīgumu un it īpaši ar tiesu. Ir arī tādi, kas domā, ka reliģija ir kas maigāks – tā ir patīkama, bez taisnības un tiesas. Dievs ir tik žēlsirdīgs, ka rodas jautājums – kā gan Viņš vienlaikus var būt arī tiesnesis. Ja Dievs mums ir piedevis, ja Jēzus ir nomiris par mums, tad par kādu tiesu lai vēl runājam? Protams, ja esam izglābti – un mēs patiešām esam izglābti – tiesai vairs nav nozīmes. Vai Bībelē tā nav rakstīts?
Varētu teikt, ka nav tādas civilizācijas, kura nepazītu taisnīguma jēdzienu. Tomēr dažādas kultūras un reliģiskie grupējumi savā starpā nopietni debatēs par taisnīguma jēdziena izpratni. Kristieši nepiekrīt atriebībai. Mums nav jāsoda otrs cilvēks, lai apmierinātu savu lepnību vai ievainotās jūtas. Tomēr mēs zinām, ka noziegumam ir jātiek sodītam. Ir kāds princips, kuru, pat, ja mēs to neizsakām skaļi, mēs visi pieņemam. Mēs zinām, ka neviena sabiedrības forma nespēj pastāvēt bez zināmas ar to saistītas taisnīguma formas.
Lai izdzīvotu šajā pasaulē, kura dažkārt ir nežēlīga un biedējoša, mums ir vajadzīgi dažas drošības instances, morāli parametri un likumi. Likumi, kuri tiek pārkāpti, ir jāaizstāv – ja nē, tie kļūs neatbilstoši. Publiskais sods nosaka attiecības starp likumu un sabiedrību. Sodīts noziedznieks līdzinās kalpam – tas, kas viņam vai viņai ir jāizcieš savas nepaklausības dēļ, atspoguļo un apliecina attiecīgās sabiedrības morālās vērtības. Ja noziedznieks to nezina – šis likums ir paredzēts, lai liktu izbaudīt cilvēku ciešanas. Protams, šīs ciešanas nav pilnībā nevainīgas, bet tās nav arī egoistiskas. Noziedznieki bieži vien saka, ka viņi atmaksā parādu sabiedrībai. Ikvienam noziegumam atbilst kāda soda forma.
Cienot Labumu (Pagodinot Dievu)
Noziedzniekam saņemot sodu tiek atjaunots labums, kuru viņš vai viņa bija pārkāpuši vai nobīdījuši malā. Mēs spriežam sekojoši: jo lielāks ir labums, jo nežēlīgākam ir jābūt sodam. Aiz vēlmes atriebties slēpjas atteikšanās samazināt tā “labuma” vērtību, kuram noziedznieks ir atļāvies apšaubīt (tas var attiekties gan uz mūsu pašu “es”, gan arī uz patiesākām lietām kā piemēram – tiesībām uz privātīpašumu). Atriebība ir primitīvas jūtas, kas ir saistītas ar kādas lietas vai personas vērtības atzīšanu. Ja mans brālis tiek nogalināts, tad atriebība nozīmē sekojošo: pirmkārt – mana brāļa dzīvībai ir bijusi vērtība; otrkārt – ņemot vērā pirmo apgalvojumu un saistot to ar manu personisko zaudējumu, es pieprasu attiecīgu atmaksu no viņa slepkavas.
Atriebība bieži vien ir saistīta ar ļoti augstu emocionālu kāpinājumu, tomēr tā var būt arī ļoti aukstasinīga – tā var tikt uzskatīta gandrīz vai par svētu pienākumu, kaut ko līdzīgu reliģiskam rituālam. Atriebībā ir apslēpts ļoti liels ļaunums, it īpaši, ja šī atriebība ir agresīva. Tā ved cilvēku pretim visapslēptākajai iznīcībai, paaugstinot viņa “es” un nicinot cilvēcisko dzīvību. Savā būtībā atriebība kā tāda neko neatrisina. Visbiežāk dēļ izkropļota priekšstata par godu viens atriebības akts ved pie nākamā. Sabiedrībās, kurās tiek uzturēti ļoti ekscentriski uzskati par “godu”, nekad neiestājas ilgstošs miers. Tajās vienmēr valda baiļu un vainas apziņas gaisotne. Atriebības sākums bieži vien ir meklējams zināmā labuma atzīšanas formā, tomēr tā noslēgums ir asaru, asiņu un nemiera pārpilnība.
Tie, kuri atbalsta nāvessodu, bieži vien jūtas aizvainoti, ja viņiem tiek piedēvēta vēlme atriebties. Viņu argumentācija daļēji balstās tajā, ja noziegums ir bijis drausmīgs (piemēram, bērnu izvarošana vai slepkavība), tad tam ir jāsaņem attiecīgs sods. Legāls nāvessods vēl arvien tiek uzskatīts par pietiekami iebiedējošu līdzekli cīņā pret noziegumu. Šādi argument nav pārliecinoši – daži no visu laiku ļaunākajiem noziedzniekiem ir izdarījuši pašnāvību. Pārliecinošāka ir teorija, ka sodam ir jāatbilst noziegumam. Saskaņā ar Akvīnas Toma mācību vēl pavisam nesen Romas katoliskās Baznīcas mācība pieļāva nāvessodu kā soda līdzekli.
Pirmais jaunā katehisma izdevums tika kritizēts par šāda veida nostādni. Līdz ar to nedaudz vēlāk pāvests Jānis Pāvils II atklāti izteicās pret nāvessoda iespēju. Tomēr tāv nav atbilde. Apzināta dzīvības iznīcināšana nozīmē, ka dzīvības vērtība nav pietiekami aizstāvēta. Tieši tāpat kā vienīgā atbilde skumjām ir prieks, tāpat arī tikai dzīvība uzvar nāvi. Sods nenas patiesus augļus, ja tas tik bieži ir vardarbīgs un nežēlīgs. Šāda atmaksa nes sevī bezcerību. Vai nāvessods jebkādos apstākļos ir ļāvis cilvēkiem svinēt dzīvības vērtību? Šis jautājums var šķist dīvains un pat vulgārs. Tāds arī ir galvenais arguments pret dzīvības iznīcināšanu – šajā gadījumā netiek pagodināts labais un svinēta dzīvības vērtība.
Kas tādā gadījumā ir elle? Vai elle nav pilnīgi negatīva savā būtībā? Kas tajā ir labs?
Pirmkārt, ellē nav neviena, kurš tur nebūtu vēlējies būt. Izvēle ir jāizdara mums pašiem. Elle ikvienam no mums liecina par Dieva mums doto brīvību, kuru Viņš nekādā veidā neietekmēs, nedz arī atņems. Vienlaikus mēs varam teikt, ka tie, kuri atrodas ellē, tur atrodas Dieva Svētuma dēļ. Šis Svētums ir kā maiga un patīkama gaisma “Gaismas bērniem”, bet tiem, kuri ir izvēlējušies dzīvot tumsā, šī gaisma ir sāpīga un padara viņus aklus. Tie, kuri nopietnu grēku dēļ mirst tumsībā nespēj paciest Dieva svētuma gaismu. Gaisma padara tumsu vēl tumšāku, jo nekāds ļaunums nevar patverties šajā gaismā – tajā sadeg pat nelielas nepilnības. Tie, kuri laižas projām no gaismas, liecina par tās spožumu: tie, kuri nokāpj ellē, liecina par to šķīstību, kuri ir Debesīs. Šādā nozīmē elle liecina par Dieva taisnību un žēlsirdību.
Ko nozīmē būt pestītam?
Tikt pestītam nozīmē tikt darītam brīvam un brīvība nozīmē izvēli. Kungs Jēzus uzvarēja grēku, nāvi un elli, bet Viņš neiznīcināja cilvēka brīvo gribu. Ja mēs godīgi nožēlojam, pat nopietni grēki var tikt piedoti. Tas nozīmē – ja arī mēs šajā kapa pusē izdarām nepareizas izvēles, mēs vienmēr varam sākt visu no sākuma. Tā ir taisnība, ka piedoti var tikt visi grēki, izņemot atteikšanos – grēku pret Svēto Garu, kurš nozīmē apmātību un spītību Patiesības priekšā. Šī grēka būtība ir tāda, ka tas atsakās no piedošanas. Tātad – mēs esam brīvi, bet brīvība nozīmē atbildību un izvēli uz kura ceļa mēs vēlamies stāvēt. Kristus mūs atbrīvoja, tomēr mēs nepiedzīvosim patiesu brīvības prieku, ja mēs neizdarīsim pareizas izvēles. Ir tikai viens ceļš uz visaugstāko brīvības pakāpi ir patiesas mīlestības ceļš. Otrs ceļš ved pretim sevis ieslodzīšanai. Kopš Kristus Lieldienu uzvaras atšķirība ir tā, ka mums šis ceļš ir jāizvēlas pašiem. Ja mēs to vēlamies, tomēr vēl arvien saglabājot izvēles brīvību, mēs varam izvēlēties Debesis.
Izvēlēties Dievu nozīmē pieņemt, ka mūsu kļūdas kāds varētu arī palabot. Dievs mūs mīl tādus kādi mēs esam, bet Viņš nevēlas, lai mēs tādi paliktu. Dievs vēl mums visu to labāko un tas nozīmē, ka Viņš vēlas, lai mēs augtu, mainītos un kļūtu svēti. Tomēr Dievs arī vienmēr dod mums brīvu izvēli izstāties no spēles. Ja mēs sakām Dievam “jā”, tad Viņš teiks “jā” mūsu svētumam. Kamēr vien mēs nopietni un apzināti nepagriežam Viņam muguru, Dievs turpinās mūs svētdarīt. Svētuma ceļš nav viegls – tajā mēs varam sastapties gan ar smagiem sitieniem, gan saņemt arvien jaunas mācības. Ir iespējams, ka mēs pieļausim kļūdas, tomēr vienmēr paliek vieta arī gandarei, sevis noliegšanai un lūgšanai. No ciešanām izvairīties nav iespējams, tomēr tām ir liela vērtība.
Šķīstīšanās process mums atgādina, ka mēs vēl arvien neesam pilnīgi kā arī to, ka līdz šim piedzīvotā laime nebūt nav pati pilnīgākā. Dievam Viņa krājumos ir daudz brīnišķīgākas dāvanas. K.S.Luiss savā darbā “Par sāpēm” mums atgādina, ka tas, ko mēs uzskatām par sodu, bieži vien var tikt pieņemts kā Dieva mums sniegta stunda, kuras laikā Viņš vēlas, lai mēs kaut ko iemācītos. Ja viss vienmēr būtu labi un mēs nekad neciestu, nekad nebūtu neapmierināti, tad mūsos varētu iemājot tāda samērā muļķīga doma, ka mēs jau esam atraduši sava veida Debesis. Tā kā zemes baudas un laime pēc savas būtības ir iznīkstošas un nepietiekamas, tad ātri vien mēs sāktu garlaikoties, padotos egoismam un rūgtumam. Mēs pastāvīgi izjustu neapmierinātību, jo mūsu sirdis ilgotos pēc kā vairāk. Svētais Augustīns raksta: 
 “Ak, Dievs, Tu mūs esi radījis Sev un mūsu sirdis nerod atpūtu līdz kamēr tās neatdusas Tevī”. Dieva pieļautās ciešanas, sāpes un pat traģēdijas ir viens no Viņa žēlsirdības aspektiem. Mums šī patiesība ir rūpīgi jāpārdomā, jo mēs to varam pieņemt vienīgi ticībā.
1987.gada 13.oktobra “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumā Jēzus mums saka: “Es nepriecājos jūs sodīdams – Es vēlos, lai mana radība atgrieztos pie Mīlestības… Ir jānotiek milzīgām izmaiņām un tiem, kuri to spēj, ir jāgandara par pārējiem; Mana meita, Manai radībai ir jāizmainās, tai ir jāiepazīst un jānotic Maniem garīgajiem darbiem; Manai radībai būs jāpieņem Mani kā Visvareno, bet Manu priesteru dvēselēm ir jāsaprot, cik ļoti viņi kļūdās nepieņemdami Manus šodienas darbus”.
Žēlsirdības Karalis vienlaikus ir arī Tiesnesis
Pievērsīsimies Jaunajai Derībai. Evaņģēlijos ir skaidri parādīts, ka Jēzus, Cilvēka Dēls, ir vienlaikus gan Pestītājs, gan Tiesnesis. Viņa klātbūtne dažiem liek saukt pēc palīdzības, bet citos izraisa nedrošību, dusmas un naidu.
Daži vēlas būt ar Viņu, jo ilgojas pēc žēlsirdības, citi Jēzum seko it kā paslepus, jo Viņš tiem traucē un viņiem šī sajūta nepatīk. Jēzus ir bīstams un no Viņa ir jāatbrīvojas. Dažiem Viņš ir Dziedinātājs, bet citi Viņa klātbūtni izjūt kā tiesu. Ļaunie gari uz Viņu reaģē bez iepriekšēja brīdinājuma:
„Ko Tu no mums gribi? Vai esi nācis mūs iznīcināt? Mēs zinām kas Tu esi…” Evaņģēlijā ir pārāk daudz ar žēlsirdību un taisnību saistītu fragmentu un tos visus šeit minēt būs samērā grūti. Es pieskaršos pieciem šādiem fragmentiem, kuri ataino dažādus tiesas aspektus.
  1. Marka 3, 1 - 6. Cilvēks ar nokaltušo roku.
Šajā stāstā Jēzus dziedina sabatā un dziedināšana notiek sinagogā. Cilvēks ar nokaltušo roku nelūdz pēc palīdzības, vismaz – ne atklāti. Iespējams, ka Jēzus redz viņa sirdi. Viņš paaicina cilvēku pie sevis un lūdz viņam nostāties vidū. Tad Viņš liek šim cilvēkam izstiept roku un tā tiek dziedināta. Kunga pretinieki šo mīlestības un žēlsirdības darbu uztver negatīvi. Viņš uz tiem palūkojas “dusmīgi”, “noskumis par viņu sirds cietību”.
Šeit mēs sastopamies ar žēlsirdību un tiesu. Tie farizeji, kuri bija gatavi notiesāt Jēzu par dziedināšanu sabatā, vēršas pret Viņu tajā pašā vietā un dienā. Bet pār viņiem nāk paša Jēzus nosodījums. Jēzus bija darījis “labu”, Viņš bija “izglābis dzīvību”, bet farizeji tiecas dzīvību iznīcināt. Domādami, ka viņi aizstāv sabati, viņi to apgāna, jo viņu rīcību ir izraisījušas bailes, lepnība un skaudība. Viņu sirdīs mājojošais ļaunums tagad ir parādījies gaismā. Šī dziedināšana ir likusi nākt klajā Kunga oponentiem. Viņu sirdis un dvēseles ir nokaltušas un Jēzus klātbūtne viņu vidū pati par sevi jau ir tiesa.
  1. Marka 11, 12 - 14. Jēzus nolād vīģes koku.
Šo stāstu saprast ir grūti. Rakstu zinātāji šo Kunga rīcību uzskata par simbolisku – tā atklāj Viņa negatīvo attieksmi pret tālaika valdošo situāciju Templī un Izraēlā. Jēzus ir izsalcis un, redzot zaļojošo vīģes koku, Viņš dodas tā virzienā. Tomēr augļu nav, “jo nebija vīģu laiks”. Tad Jēzus nolād vīģes koku. Situācija var šķist netaisnīga. Vai vīģes kokam būtu jānes augļi ārpus vīģu sezonas? Ja Jēzus patiešām ir sadusmojies uz kādu citu, tad kāpēc Viņš nolād vīģes koku, kuram šajā sezonā nebūtu jānes augļi?
Viens no veidiem kā saprast šo stāstu ir saredzēt tajā brīdinājumu par tiesu. Dieva tiesa nāks tad, kad mēs to sagaidām vismazāk. Kādā citā Evaņģēlija fragmentā Jēzus runā par “zagli, kas nāks naktī”. Viņš brīdināja, ka Cilvēka Dēls atnāks tad, kad “Viņu gaidīs vismazāk”. Kas attiecas uz Izraēlu, Baznīcu, cilvēci un katru indivīdu atsevišķi, tam nav īpašas sezonas… Kad Kristus atgriezīsies, Viņš vēlas, lai mēs tajā mirklī būtu gatavi. Un ja Viņam atnākot nav augļu, to nebūs nekad. Šis ir aicinājums uz nomodu. Šī fragmenta būtība ir sekojoša: ja Kungs var nolādēt vīģes koku, kuram nebūtu jānes augļi, tad kas gan notiks ar mums no kuriem šie augļi tiek sagaidīti. Mums, tāpat kā Izraēlam, nav kādas īpaša “gadalaika”.
  1. Jāņa 9, 1 - 41 Aklā dziedināšana.
Šajā brīnišķīgajā stāstā ir dažas ļoti svarīgas mācības par žēlsirdību un tiesu. Pirmkārt, atbildot mācekļiem uz jautājumu par cilvēka akluma cēloni, Jēzus saka: “Ne viņš nav grēkojis, ne viņa vecāki, bet viņa slimība ir tādēļ, lai viņā varētu parādīties Dieva varenie darbi”. Invaliditātei, dzemdību traumai u.t.t. ir sava zināma jēga un mērķis. Dievs spēj izmantot šīs nelaimes citu labumam – dvēseļu pestīšanai. Kristieša acīs neviens – nedz vājais, nedz slimību izkropļotais – nevar tikt uzskatīts par “nekam nederīgu” vai arī nastu sabiedrībai. Šāda attieksme nav savienojama ar mūsu uzskatiem par žēlsirdību. Šajos gadījumos žēlsirdība dzimst sāpēs un atklāj sevi tajos, kuri šo žēlsirdību sagaida no mums. Vienlaikus šādi cilvēki nes sevī arī tiesu (to mēs redzēsim vēlāk).
Dziedinot aklo Jēzus izaicina “farizejus”, kuri, nespējot noliegt, ka ir notikusi dziedināšana, turpina apsūdzēt dziedināto cilvēku grēkos. Viņi sevi uzskata labāku par viņu un savā lepnībā ignorē acu priekšā notikušo faktu – aklais no dzimšanas tagad ir sācis redzēt. Jēzus šajā gadījumā runā par patieso aklumu un viltus aklumu. Viņš saka: “Es esmu nācis šajā pasaulē uz tiesu, lai tie, kuri neredz, redzētu, bet tie, kuri redz, kļūtu akli”. Farizeji Viņam vaicā, vai Jēzus arī viņus uzskata par aklajiem. Atbilde ir „jā”, jo, kā Viņš saka: „Ja jūs būtu akli, jums nebūtu grēka, bet tagad jūs sakāt: „Mēs redzam” un tāpēc jūsu grēks paliek”.
Visi domāja, ka aklais cilvēks ir slims, tāpēc, ka viņš ir grēkojis. Patiesībā grēko Kunga oponenti, jo viņi atsakās uzlūkot patiesību. Šajā gadījumā sastopas taisnība un žēlsirdība. Tie, kuri atteicās parādīt žēlsirdību, pierādīja, ka paši nav tās cienīgi.
  1. Jāņa 12, 44 - 48 "Es netiesāju"
Šajā Jāņa evaņģēlija fragmentā Jēzus saka: “Es esmu pasaules Gaisma – ikviens, kurš Man tic, nepaliks tumsībā. Es netiesāju nevienu, kurš dzird manus vārdus, bet tos neievēro, jo Es neesmu nācis, lai pasauli tiesātu, bet gan lai to atpestītu; pēdējā dienā šie Mani vārdi paši nesīs tiesu”.
Var šķist, ka šajā fragmentā Jēzus nonāk pretrunā ar tiem vārdiem, kurus bija izteicis dziedinādams slimo cilvēku. (“Es esmu nācis pasaulē uz tiesu”). Patiesībā Jēzus netiesā šo pasauli šī vārda radikālākajā izpratnē. Viņš brīdina par tiesu, Viņš norāda uz dažu jūdu līderu lepnību un liekulību, Viņš izdzen ļaunos garus un nolād vīģes koku. Jēzus saka, ka Tēvs nevēlas, lai kāds pazustu. Attiecībā uz Saviem mācekļiem pēdējā lūgšanā Tēvam, Viņš saka: “Nevienam nav jāpazūd kā vienīgi tam, kurš ir bijis nolemts pazušanai” (Jūdam). Vārds “nolemts” šajā gadījumā nozīmē brīvprātīgas izvēles sekas. Tiesa ir saistīta ar Kunga klatbūtni: Viņš ir gaisma un tumsība šajā gadījumā nekur nevar paslēpties. Tomēr Kungs pasaka pietiekami daudz, lai mēs apzinātos arī to, ka būs kāda cita, daudz tiešāka tiesa. Jēzus nav malā stāvētājs – tiesa nāk līdz ar Viņu un Viņa dēļ. Viņam pietiek tikai paskatīties uz mums ar īpašu, caururbjošu skatienu, kāds Viņam ir Kristus – Visuvaldītāja ikonās. Šis skatiens atver sirdsapziņu un Viņa izrunātie vārdi atbalsojas mūsu dvēselēs.
  1. Mateja 25, 31 - 46. Pēdējā Tiesa.
Šajā, visiem labi zināmajā, Pēdējās tiesas attēlojumā, Jēzus, “Cilvēka Dēls” ir tiesnesis. Viņš atdala avis no āžiem. Āži netiek uzskatīti par ļauniem vai nekur nederīgiem – vienkārši ir pienācis laiks, kad gans vēlas sapulcināt kopā visas avis. Avis šajā gadījumā attēlo Dieva tautu. Dieva žēlsirdība šajā gadījumā atspoguļojas ievērības cienīgā veidā. Kristus identificē sevi ar nabagiem un trūkumcietējiem – Viņu pārstāv tie, kuri sagaida žēlsirdību no mums. Atteikšanos parādīt žēlsirdību Kungs uztver personiski. Šāda veida tiesai ir jēga, jo neviens nevar sūdzēties, ka tā ir netaisnīga.
Kas notiks, kad mēs ieraudzīsim Kristus Vaigu un tajā atpazīsim tos, kurus neesam ņēmuši vērā, kuriem esam pagājuši garām, kurus esam uzlūkojuši ar nicinājumu vai augstprātīgi (kā to apraksta svētais Jēkabs)? Pirms vēl Kristus pateiks kaut vārdu, mēs jau atpazīsim, kurai nometnei mēs piederam. Līdzībā ir teikts, ka Viņš atdalīs aitas no āžiem, tomēr āži zinās, kas viņi ir un būs atpazīstami. Šajā procesā nebūs pretošanās – āži zinās, kurā pusē tiem ir jānostājas.
Beigu spriedums ir tas, ko mēs paši jau zinājām.
Runājot par šo fragmentu Jānis Pāvils II savā grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni” attiecībā par āžiem jeb “pazudušajiem” saka: “Nevis Dievs ir Tas, kurš mūs atstumj, bet drīzāk cilvēks ir tas, kurš nepieņem Dievu”. No šī Evaņģēlija fragmenta kļūst skaidrs, ka Tiesa notiek šeit un tagad. Ja tas ir skaidrs, tad vairs nav nekādas vajadzības ieraudzīt Svētā Vaiga vīziju, lai pie manām durvīm klauvējošajā nabagā atpazītu Kristu. Vienlaikus ir arī citi nabadzības veidi. Es pats esmu nabags. Kāds pareizticīgo rakstnieks, arhimandrīts Vasilios Bakogianis, savā darbā “Pēc nāves” ļoti skaidri uzsver šo realitāti, atzīmējot, cik svarīgi mums ir rūpēties pašiem par savām dvēselēm. Kā mēs rūpējamies paši par sevi? Kas attiecas uz egoistiem (gan bagātajiem, gan nabadzīgajiem), izvirtušajiem, tiem, kuri attaisno paši sevi un tiem, kuri ir vardarbīgi? Arī viņi ir “nabagi”, kuriem ir vajadzīgas “drēbes” u.t.t. Viņi dzīvo sava veida cietumā un viņiem ir vajadzīgs tieši tikpat daudz palīdzības cik jebkuram citam. Citiem vārdiem sakot – ikvienam ir vajadzīga mūsu žēlsirdība, bet jo īpaši – un par to mēs arī tiekam brīdināti – tiem, kuri ir grēkojuši pret mums.
Mēs nekad nedrīkstam aizmirst Dieva svētumu. Mēs esam saņēmuši Viņa aicinājumu uz tuvību ar Viņu, bet nekad nedrīkstam aizmirst, ka Viņš ir Dievs. Filozofs Rūdolfs Otto savā darbā “Svētā ideja” pieskaras kādam apbrīnojamam svētuma aspektam, to definējot kā mysterium tremendum et fascinans. Zināmu šīs magnetizējošās apbrīnas aspektu savās “Nārnijas hronikās” ir notvēris arī K.S.Luiss, kurā lauva Aslans simbolizē Kristu. Kad bērni pirmo reizi sastopas ar Lauvu, tie atklāj, ka kaut kas var būt “vienlaikus labs un briesmīgs… jo, kad viņi centās ieskatīties Aslana sejā, tie ievēroja vienīgi zeltītās krēpes un varenās, ķēnišķīgās un svinīgās acis – viņi atklāja, ka nespēj paskatīties uz viņu un trīcoši devās projām” (“Lauva, ragana un drēbju skapis”). Lai arī cik briesmīgs viņiem nešķistu lauva, tomēr viņus vienlaikus piesaista lauvas šarms. Kad Lusija sastopas ar Aslanu pēc kāda laika, viņa saka: “Tu esi lielāks” uz ko viņš atbild: “Tu esi izaugusi”. Dievs vienmēr ir “lielāks”.
Dieva svētums ir šķīstījošs, tomēr tiem, kuri paši izvēlas ceļu uz elli, šis ceļš izraisa vienīgi šausmas. Dievs ir Mīlestība, Viņš nekad nemitējas mūs mīlēt, tomēr tie, kuri atgrūž Dievu, nespēs panest Viņa Mīlestību.
Tiesa un salauztā pasaule
Mēs dzīvojam uz brīnišķīgas planētas ļoti skaistā pasaulē. Fotogrāfijas, kuras ir uzņemtas no kosmosa ar ļoti spēcīgu teleskopu palīdzību izraisa mūsos apbrīnu un mierinājumu. Tomēr līdz mums ir nonākušas arī fotogrāfijas ar viesuļvētru un dažādu citu dabas katastrofu radītajām sekām. Mums ir mērinstrumenti, kuri spēj paredzēt zemestrīces, zinātnieki var mūs brīdināt par iespējamiem vulkānu un geizeru izvirdumiem. Šajā 21.gadsimtā daudzi no mums runā par laika apstākļu untumiem, daudzi uzskata, ka tās ir globālās sasilšanas sekas.
Vienmēr ir bijušas vētras, zemestrīces, vulkāna izvirdumi un dažādas sērgas. Kopš grēkā krišanas un pirmdzimtā grēka cilvēcei vienmēr ir nācies cīnīties ar spēkiem, kuri nepakļaujas tās ietekmei. Dievs ir pieļāvis, ka mēs ciešam no grēka sekām pat tajā, kas attiecas uz klimatu. Šķiet, ka pastāv zināmas likumsakarības starp dabas katastrofām un zemes iedzīvotāju grēcīgumu. Mēs spējam saprast, ka alkatība, kas izpaužas mežu izciršanā, piesārņotā, pārmērīgā zemes apstrādāšanā, zivju masveida izķeršanā un spēcīgā iedarbībā uz dabas sistēmām spēj izraisīt nopietnas problēmas, kuras dažkārt var ietekmēt arī cilvēku dzīvību. Mēs varētu sev uzdot arī jautājumus par to, kā dažādi atombumbu izmēģinājumi atstāj savu iespaidu uz dažādām zemes daļām, it īpaši uz Kluso okeānu. Šīs lietas daudz vairāk var būt saistītas ar cilvēka trauslumu kamēr grēka noslēpumu aprakstīt ir daudz sarežģītāk. Un tomēr mēs jūtam, ka ar zemi kaut kas nav kārtībā. Mēs arī nojaušam, ka tam ir zināma saistība ar mums. Pravietojumi par postu atgādina mums par mūsu kopīgo cilvēcību un kopīgo atbildību par zemi. Ja mēs jūtam, ka Dievs mūs brīdina, tas pirmkārt ir žēlsirdības akts. Brīdinājums nav nosodījums.
1987.gada 26.oktobra vēstījumā Jēzus saka:
“Es nonāku virs zemes, lai jūs brīdinātu Savas lielās žēlsirdības dēļ; jūs uzrunāju Es, Patiesības Gars; radība, uzklausi, ko Es saku Savām Baznīcām un nepaliec klusējot – nodod šo brīdinājumu tālāk; Es stāvu pie durvīm un klauvēju…”
Mums ir brīvā griba – uz Jēzus aicinājumu gandarīt mēs varam atbildēt un varam arī neatbildēt. Mums ir nabagi – mēs varam viņiem palīdzēt un varam arī nepalīdzēt. Valdību un bagāto uzņēmumu rīcībā ir plaši līdzekļi – viņi var atcelt parādsaistības un var arī to nedarīt, viņi var palīdzēt iekopt tuksnešus un var arī ne, viņi var līdzdarboties miera un taisnības iedibināšanā un var to arī nedarīt.
Jēzus Kristus neizdziedināja visu pasauli, bet Viņš atklāja, ka šāda dziedināšana ir gan iespējama, gan arī paredzēta. Jēzus apklusināja vētras, palīdzēja zvejniekiem noķert īpaši bagātīgu lomu, pavairoja maize un zivis un augšāmcēla mirušos. Kad Jēzus nomira, notika zemestrīce. Kopš Viņa Debeskāpšanas un Svētā Gara atnākšanas jau ir bijuši tādi periodi, kad pasaule ir uzvedusies samērā neparasti. Dažkārt tas atgādina pārdabiskas parādības, kuras redz tikai nedaudzi, pat, ja viņu skaits ir mērāms tūkstošos (kā piemēram Fatimā 1917.gad.a). Dažkārt šie notikumi ir ļoti reāli, bet tiem nav izskaidrojuma. (Dīvainas gaismas parādījās Eiropas debesīs tieši pirms II Pasaules kara sākuma. Par šo fenomenu bija pravietojusi Jaunava Marija).  
Pasaule vairs nav pakļauta ļaunā gara kontrolei, tomēr tā ir grēka izkropļota un ir ļoti atkarīga no mūsu atbildes žēlastībai. Ja mēs atsakāmies no Dieva un atļaujam ļaunajam garam ienākt atpakaļ mūsu dzīvēs pat uz īsu brīdi, tad pēc tam no viņa atbrīvoties ir ļoti grūti. Atbrīvošanas kalpošanas māksla savā būtībā sakņojas ticībā. Kristīgais eksorcisms jebkuros apstākļos pagodina Krustus un pasludina Vārdu. Ļaunums JAU IR ticis sagrauts. Mēs nekad nebūsim par to runājuši pietiekami daudz, tomēr uzvarai ir jāparādās kristiešu dzīvēs, bet elles vārtiem ir jātiek aizbultētiem. Un šī diena pienāks – iespējams pat ātrāk nekā mēs domājam. Kad mēs piedzīvosim lielu kristiešu atkal apvienošanās prieku, svētais Miķelis dosies šo vārtu virzienā nesot savās rokās lielu un smagu ķēdi.
Mīlestības tiesāti
Arhimandrīts Vasilios citējot Mateja evaņģēliju par Cilvēka Dēla atnākšanu “godībā” atgādina mums, ka Kristus godība ir Viņa mīlošā laipnība, bet Krusts ir šīs laipnības redzamā zīme. Svētā Jāņa evaņģēlijs par Kristus pagodināšanu runā Viņa ciešanu, nāves, augšāmcelšanās un Debeskāpšanas jēdzienos, it īpaši uzsverot, ka Viņa godība ir Viņa nāve. Uzvaras mirklis ir pēdējā saucienā pirms Gara atdošanas.
Tas ir mīlestības, Mīlestības ar lielo burtu, triumfs. Kad tas beidzot notika, viss pārējais tika iedots kā dāvana. Filmā “Kristus ciešanas” Kristus nāves mirklī brīnišķīgā veidā tiek parādīta ļaunuma sagrāve. Ļaunais gars tiek parādīts viens pats izkaltušā zemē un no viņa izlaužas bezcerības sauciens.
Krusta uzvara ir mīlestības uzvara. Tieši tādēļ Krusts mums atklājas gan savā godībā, gan baisumā. Mēs uzlūkosim To, ko esam caurdūruši, To, kuru ir caurdūruši mūsu grēki. Mēs ieraudzīsim to, ko pirms 2000 gadiem Kalvārijā redzēja mūsu priekšteči – Tā mežonīgi skaisto seju, kurš par mums atdeva savu dzīvību. Tā arī ir visšausmīgākā tiesa ar kuru mums nākas saskarties, jo tā ir Patiesība, Patiesība par mūsu attiecībām ar Dievu.
Kad iznāca filma “Kristus ciešanas” es domāju, ka daudzi uzdeva sev jautājumu kādu iespaidu šis Kristus ciešanu grafiskais attēlojums atstās uz cilvēkiem. Tagad mēs zinām, ka daudzi no kinoteātriem iznāca asarās, citi ir liecinājuši, ka viņu dzīves ir mainījušās. Kādu iespaidu šādā gadījumā atstāj realitāte? Vai otrie Vasarsvētki sevī ietver iespēju ieskatīties visā šausmu pilnajā ainā? Mistiķi (tai skaitā arī Vassula) ir redzējuši kaut ko no šīm ciešanām. Tēvs Pio, svinot misi, redzēja Krustā sišanu. Vai tas ir brīnums, ka viņš savā svaidītajā miesā nesa Krustā sišanas zīmes? Tā tas ir. Tā ir tiesa un kristiešiem ir jāpietuvojas Krustam. “Patiesas dzīves Dievā” agrīnajos vēstījumos Jēzus lūdz Vassulai (un mums) lūgties Krusta ceļu. Ja mēs nepārdomājam patiesās ciešanas, kā gan mēs varam cerēt, ka kādreiz izpratīsim Dieva mīlestību? Kristīgais svētums bez Krusta nav iespējams.
 (Skatīt 1987.gada 12.novembra “Patiesas dzīves Dievā” vēstījumu)
Grāmatā “Pārkāpjot cerības slieksni” Jānis Pāvils II saka: “Pirmkārt un galvenokārt mūs tiesā Mīlestība. Dievs, Kurš ir Mīlestība, tiesā ar mīlestības starpniecību. Mīlestība ir tā, kas pieprasa šķīstīšanu, kura cilvēku darīs gatavu vienotībai ar Dievu. Šī vienotība ir cilvēka galvenais aicinājums un mērķis”.
Ja vien mēs varētu redzēt Debesis, daudz kas kļūtu tik skaidrs. Svētais Pāvils, kurš mistiski bija piedzīvojis šo realitāti, saka, ka tagadējās ciešanas nav salīdzināmas ar gaidāmo prieku. Kāpēc mēs baidāmies to teikt? Vai var būt kādi mierinošāki vārdi? Pārāk reti bēru laikā tiek sludināts par Debesīm. Ja mums priekšā ir paradīze, tad mēs šajā perspektīvā varam tajā saņemt spēku lūgties, mīlēt un ciest. Dievs Savos krājumos mums ir aiztaupījis dāvanas, kuras pārsniedz mūsu vislabāko iztēli, šīs dāvanas nav iespējams attēlot nedz mūzikā, nedz gleznās, nedz prozā. Vislabākā reakcija šī apbrīnojamā noslēpuma priekšā ir klusums. Mūsu liturģijām vajadzētu būt skaistām – mūzikas, simbolu, zīmju, krāsu un gaismu pilnām. Tomēr mums ir nepieciešams arī klusums, jo šīs lietas pilnībā neataino realitāti. Šīs ārējās lietas mūs aizved līdz slieksnim aiz kura ir neizsakāmais, neiedomājamais Paradīzes prieks. Par to mēs varam vienīgi nojaust – ir tāda kā adrenalīna forma, kas dažkārt ienāk mūsu sirdīs. Iekšējs aicinājums, Tēva nemitīgā sauciena vārga atbalss: “Nāc, mans bērns, nāc pie manis”.
"Man slāpst!"
Kungs Jēzus vēlas, lai mēs nonāktu Debesīs, Viņš vēlas, lai mēs būtu svēti. Viņš vēlas dalīties ar mums Savā dzīvē. Ir tā, it kā Viņš slāptu pēc mums. Viss ir mīlestība, tomēr šī mīlestība nevar tikt atspoguļota nedz vārdos, nedz gleznā, nedz mūzikā.
1987.gada 13.novembrī Jēzus nodiktēja Vassulai šādu lūgšanu:
„Taisnīgais Tēvs, Mans Patvērums, sūtu Savu Gaismu un Patiesību, lai tās mani vada uz Tavu svēto vietu, kurā Tu mājo.
Es, savukārt, mīlēšu Tevi, cik vien spēšu, Es glabāšu savu solījumu piepildīt Tavu Vārdu.
Svētais Tēvs, es apzinos savas vainas un grēkus, tāpēc apžēlojies par mani. Savā Labvēlībā un lielajā Maigumā piedod manus grēkus un šķīstī mani, Kungs.
Esi mans Pestītājs un atjauno mani. Dari, lai mans gars arī turpmāk būtu Tev uzticams un labas gribas pilns.
Es Tev upurēju savu gribu, es pakļaujos Tev, es vēlos būt Tava piezīmju grāmatiņa.
Es slavēju Tavu Svēto Vārdu un pateicos Tev par visām svētībām un mieru, ko Tu man esi devis. Āmen.”
Vassula atbildēja:
 “Jēzu, es Tev pateicos, ka soli pa solim Tu mani vadi. Tu esi mans svētais Skolotājs, kurš mani un arī citus māca un vada ar mīlestību un pacietību. Tu mums ļauj Tevi labāk iepazīt un pārliecini mūs, ka esi bezgalīga Mīlestība, ka mūs nekad neatstāj, bet gan vienmēr ir gatava doties meklēt pazudušo un nest to atpakaļ pie Sevis. Nekad no Tevis es neesmu izjutusi nedz neiecietību, nedz asumu, es vienmēr esmu jutusi vienīgi mīlestību. Tu manai dvēselei esi devis Mīlestību un Mieru. Tu esi Mīlestība un Miers. Kungs, es nekad tevi neatstāšu.”
Lūgsimies, lai mēs ar pateicību, uzticību un sevis atdošanu spētu atbildēt Dieva Mīlestībai. Lūgsimies, lai mēs visi kļūtu par miera un izlīguma instrumentiem Viņa rokās. Lai Viņš vienmēr tiek mīlēts un cienīts! Lai vienmēr Viņam paklausa un lai Kristus Gaisma atmirdz gan mūsu sirdīs, gan nākamajā Baznīcā. Āmen.
 

 
Bibliography.
Works Cited:
THE HOLY BIBLE. New Revised Standard Version (NRSV)
"After Death." Archimandrite Vasilios Bakogiannis.
Tertios Publications 2001
"Crossing the Threshold of Hope." Pope John Paul II
"The Idea of the Holy." Rudolph Otto
"The Lion, the Witch and the Wardrobe." C.S. Lewis
 

 
 
 
Šīs dienas vēstījums:
Mīlestība Mīlestība Mīlestība;

Vakardienas vēstījums:
Dzemdību sāpes jau ir sākušās.

Dienas vēstījums tavā e-pastā!
 
 

 


Pamats Garīgums Baznīcu vienotība Starpreleģijas Misija Beth Myriam Liecības Bibliogrāfija Jaunumi Kontakti Vēstījumi Meklēt
Tlig.lv © 2009